Neparastā piedzimšana un bērnība

Viljams Marions Branhams piedzima 1909. gada 6. aprīlī netālu no Burksvilas, Kentuki štatā. Viņa dzimšanas dienā tajā vienkāršajā baļķu mājelē notika kaut kas neparasts. Tajā agrajā rītā pa mājeles logu ienāca virpuļojoša Gaisma, kas nostājās virs gultiņas, kur viņš gulēja. Vēlāk šī Gaisma V. Branhamu pavadīja visu viņa mūžu.

Viljams Branhams bija pirmais bērns no desmit. Viņa tēvs Čārlzs Branhams bija īru izcelsmes, bet māte Ella bija pa pusei indiāniete. Abi vecāki bija neticīgi un viņiem nebija nekā kopēja ar reliģiju. Kad V. Branhamam bija aptuveni trīs gadi, viņš pirmo reizi izdzirdēja Dieva Balsi. Viņam tika pateikts, ka viņš dzīvos netālu no Ņūolbanī pilsētas, un pavisam drīz tieši tā arī notika. Aptuveni astoņu gadu vecumā tā pati Balss virpuļviesulī pateica viņam: “Nekad nedzer, nesmēķē un nekādā veidā neapgāni savu ķermeni. Tev būs darbs, kad tu kļūsi vecāks.”

Viljama Branhama atgriešanās

1923. gadā V. Branhams, būdams četrpadsmitgadīgs pusaudzis pārcieta nelaimes gadījumu. Viņam ar šauteni tika sašautas abas kājas, un tā dēļ viņš gandrīz nomira. Dievs ļāva viņam pabūt ellē. Tas atstāja uz viņu ļoti spēcīgu iespaidu, un viņš apsolīja Dievam, ka būs labs puisis un kalpos Viņam. Taču Viljams nesteidzās pildīt savu solījumu. Viņa brāļa Edvarda nāve 1929. gadā atkal lika V. Branhamam aizdomāties par to, vai viņš pats ir gatavs satikties ar Dievu.

Drīzumā Viljams nokļuva slimnīcā, jo bija saindējies ar gāzi sabiedrisko pakalpojumu kompānijā, kur viņš tolaik strādāja. Gulēdams smagā stāvoklī pēc operācijas, viņš atkal izdzirdēja to Balsi: “Nekad nedzer, nesmēķē un nekādā veidā neapgāni savu ķermeni. Es saucu tevi, bet tu negāji.” Un viņš atkal bija tuvu nāvei. Tad V. Branhams deva solījumu Dievam: “Jēzu, ja tas esi Tu, tad atļauj man atgriezties uz zemi, un es sludināšu Tavu Evaņģēliju no māju jumtiem un uz ielu stūriem. Es to izstāstīšu visiem!” Pēc iznākšanas no slimnīcas Viljama fiziskais stāvoklis turpināja būt smags, taču viņš bija stingri apņēmies meklēt Dievu. Viņš sāka lasīt Bībeli. V. Branhams nebija pārliecināts, ka no tā virpuļviesuļa uz viņu bija runājis Dievs, tomēr Bībelē viņš atrada daudzus piemērus tam, kā Dievs bija runājis uz cilvēkiem balsī un dāvājis vīzijas.

Iepriekšnolemts pārdabiskam Evaņģēlijam

Viņš gāja no baznīcas uz baznīcu, mēģinot atrast vietu, kur vēl pēc senā paraduma cilvēki tiek aicināti pie altāra. Kādu vakaru viņam atnāca stipras slāpes pēc Dieva, vēlme Viņu satikt, un viņš devās uz vecu šķūni aiz mājas, nometās ceļos un vienkārši sāka runāt ar Dievu, lūdzot piedošanu nožēlas lūgšanā. Šajā laikā šķūnī ienāca Gaisma, Tā izveidoja krustu, un Balss no Gaismas runāja ar viņu valodā, kuru viņš nezināja. Tas atkārtojās divas reizes, un pēc tam brālis Branhams sajuta, ka no viņa pleciem ir noņemts milzīgs smagums. “Es vairs nevarēju sevi noturēt mājās... Tajā pašā laikā man bija skaidrs, ka, ja Dievs vēlas, lai es sludinu, tad Viņš mani dziedinās. Tāpēc es devos uz draudzi, kur ticēja svaidīšanai ar eļļu, un es uzreiz tiku dziedināts. Tad es sapratu, ka Kristus mācekļiem bija kaut kas tāds, kā šodien lielākajai daļai kalpotāju nav. Mācekļi bija kristīti ar Svēto Garu, tāpēc viņi varēja dziedināt slimos un darīja lielus brīnumus Viņa Vārdā. Un tā es sāku lūgt par kristību ar Svēto Garu un to saņēmu.

Kādu dienu, sešus mēnešus vēlāk, Dievs man dāvāja manu vislielāko sirds vēlmi. Viņš runāja uz mani no gaismas stara un lika man sludināt un lūgt par slimajiem, un teica, ka Viņš tos dziedinās no jebkuras slimības. Es sāku sludināt un darīt to, ko Viņš man teica. Ak, draugs, es nevaru tev pastāstīt par visu, kas notika: neredzīgo acis tika atvērtas, klibie sāka staigāt, cilvēki tika dziedināti no vēža un notika dažādi brīnumi.” [No svētrunas “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi”).

Pēc atgriešanās, aicinājuma un kristības ar Svēto Garu sākās laimīgs laiks Viljama Branhama dzīvē. Viņš sāka rīkot telts sanāksmes savā dzimtajā pilsētā Džefersonvilā ar sekmēm, kas bija ievērojamas 24 gadus jaunam sludinātājam, kurš tikko kā bija uzsācis kalpošanu.

1933. gada 11. jūnijā Ohaio upes krastā (pie Džefersonvilas) brālis Branhams kristīja ūdenī Jēzus Kristus Vārdā; tai vietā bija aptuveni tūkstotis cilvēku, kuri vēlējās kristīties. Kad ūdenī ienāca septiņpadsmitais cilvēks, notika pārdabisks notikums (tam liecinieki bija daudzi cilvēki, kas tajā laikā stāvēja upes krastā): kad Viljams Branhams paskatījās uz augšu, viņš ieraudzīja vibrējošu Gaismu. No šīs Gaismas atskanēja Balss un sacīja: “Kā Jānis Kristītājs tika sūtīts kā Kristus pirmās atnākšanas priekštecis, tā tev ir Vēstījums, kurš pieteiks Kristus Otro Atnākšanu.”

Brālis Branhams bija apveltīts ar pārdabisku pravietošanas dāvanu, viņam bija spēja redzēt vīzijas, kas nekļūdīgi piepildījās. Viņam bija arī gudrības Vārda, dziedināšanas un brīnumu darīšanas dāvana.

Tajā pašā (1933.) gadā, kad radās jautājums par to, kur rīkot dievkalpojumus, Dievs atklāja viņam, ka viņa dievnams tiks uzcelts veca dīķa vietā Džefersonvilas pilsētā. Neskatoties uz kritiku un ekonomisko krīzi valstī, dažu nedēļu laikā tika ielikts stūrakmens ēkai, kurā vēlāk tiks sludināti un ierakstīti izcili sprediķi, kas tiks izplatīti pa visu pasauli. Būvniecība tika pabeigta līdz tā paša gada septembra beigām.

Laimīgā laulība un liktenīgais lēmums

1934. gada 22. jūnijā V. Branhams apprecējās ar Houpu Brumbahu. Gadu vēlāk, 1935. gadā viņiem piedzima dēls, kuru viņi nosauca par Billiju Polu.

1936. gadā brālis Branhams satikās ar pentakostiem un Gara dāvanām sanāksmē Mišavakā. Šī bija viņa pirmā tikšanās ar Vasarsvētku kustību. Vienā no šīm sapulcēm viņš arī sludināja un pēcāk saņēma daudzus ielūgumus no dažādām draudzēm ar lūgumu atbraukt un sludināt. Bet savas sievasmātes un dažādu apstākļu spiediena dēļ viņš bija spiests atteikties no šiem piedāvājumiem. Viljams nepaklausīja Dieva pirmajam aicinājumam veikt evaņģēlista darbu pa visu valsti. Tā bija visbriesmīgākā kļūda viņa dzīvē, kļūda, kas viņam maksāja ļoti dārgi.

1936. gada 27. oktobrī piedzima viņa meitiņa Šārona Rouza. Novembrī pār V. Branhama dzīvi sāka nolaisties "melnais priekškars" – tas sākās ar viņa brāļa Čārlza nāvi. Divas nedēļas vēlāk, 20. novembrī, no sirdslēkmes nomirst viņa tēvs. 1937. gada sākumā saslimst viņa sieva Houpa. Viņu apkārtnē sākas spēcīgi plūdi. Slimībai saasinoties 1937. gada 22. jūlijā Houpa slimnīcā mirst no tuberkulozes, un, tiklīdz sievas ķermenis ir nogādāts morgā, viņš tiek aicināts atvadīties no mirstošās mazulītes Šāronas Rouzas. Sievas bēru dienā viņa meitiņa mirst. Tas esot bijis visgrūtāko pārbaudījumu brīdis brāļa Viljama Branhama dzīvē.

Pārvarot bēdas

Pēc tam, kad brālis Branhams bija atguvies no bēdām, viņš turpināja savu evaņģēlista darbu. Dievs atbildēja uz viņa lūgšanām, viņš pastāvīgi redzēja vīzijas, pret kurām ar viņu saistītie kalpotāji izturējās nosodoši. Tas viss Viljamu mulsināja, un viņš nebija pilnīgi pārliecināts, vai šīs vīzijas ir no Dieva.

1941. gada 23. oktobrī Viljams Branhams apprecējās ar Medu Broju. Šajā laulībā viņam piedzima Rebeka, Sāra un Jāzeps Branhami.

Eņģelis no Dieva Klātbūtnes

1946. gadā brālims Branhams piedzīvoja pārdabisku tikšanos ar Eņģeli. Viņam tika pateikts, ka viņa īpašā dzimšana un neparastā dzīve nozīmē to, ka viņš atnesīs Dievišķās dziedināšanas dāvanu cilvēkiem visā pasaulē. Viņš lūgs par ķēniņiem un monarhiem, viņš sludinās daudziem cilvēkiem un tūkstošiem cilvēku, kuriem būs vajadzība, nāks pie viņa pēc padoma. Gluži tāpat kā pravietim Mozum, viņam tika dotas divas zīmes, lai apstiprinātu to, ka viņu ir sūtījis Dievs. Pirmā bija zīme rokā: paņemot cilvēku pie labās rokas ar savu kreiso roku, viņš pēc vibrācijas varēja noteikt jebkuras vīrusu slimības klātbūtni. Otrā zīme bija sirds noslēpumu izpratne ar vīziju palīdzību. (Svētruna “Kā pie manis atnāca Eņģelis un viņa uzdevums”).

Jaunās kalpošanas sākums

1946. gadā viņa kalpošana strauji kļuva zināma visā valstī un drīzumā aizdedzināja ticības dziedināšanas atmodu it visur pasaulē. Dievs apstiprināja viņa kalpošanu ar zīmēm un brīnumiem. Visas vīzijas bija nekļūdīgas un precīzi piepildījās. Pie V. Branhama sāka ierasties tūkstošiem cilvēku no dažādām vietām ar lūgšanu vajadzībām. Viņš dienam un naktīm lūdzās par cilvēkiem.

No 1947. gada brālis Branhams sāka sadarboties ar brāli Džeku Moru, Gordonu Lindseju (laikraksta “Dziedināšanas Balss” vadītājs), Demosu Šakarjanu (Pilnā Evaņģēlija uzņēmēju vadītājs), Maineru Arganbraitu, Fredu Bosfortu. No šīs kalpošanas iedvesmojās ievērojami 20. gadsimta evaņģēlisti, tādi kā Orals Roberts, A. Alens, T. Osborns, V. Frīmens, Džeks Kojs, Kenets Heinings.

Līdz pat šim laikam kristietības vēsturnieki atzīst viņu kā 1950. gadu dziedināšanas atmodas “tēvu” un “celmlauzi”, kas pārveidoja pentakostus un aizsāka harizmātisko kustību, kas mūsdienās ietekmē praktiski katru protestantu konfesiju. Viņa pazemība un vēlme atdot visu godu Dievam iedvesa apņēmību un drosmi sirdīs daudziem cilvēkiem, kas tic, ka arī viņi var kalpot Dievam.

Iespaidīgi notikumi brāļa Branhama kalpošanā

Sākot ar 1947. gadu tika uzsākta brāļa Branhama svētrunu ierakstīšana audio lentēs un to izplatīšana.

1950. gada 24. janvārī vienā no sanāksmēm Hjūstonā, Teksasā, virs brāļa Branhama galvas tika uzņemta pārdabiskas Būtnes fotogrāfija. Tas bija Tas Kungs Uguns Stabu formā. Tajā pašā gadā viņš apmeklēja Skandināvijas valstis: Zviedriju, Somiju, Norvēģiju.

Laika posmā no 1951. līdz 1954. gadam. Viljams Branhams īstenoja līdz tam laikam vēsturē lielākās kristiešu sanāksmes. 1951. gadā notika brauciens uz Dienvidāfriku.

Tajās desmit nedēļās, kuras viņš tur pavadīja, 11 lielākajās pilsētās notika vairāk nekā 120 dievkalpojumi, kurus apmeklēja aptuveni pusmiljons cilvēku. Šajos dievkalpojumos ik dienas savas dzīves Jēzum Kristum atdeva līdz pat 30 tūkstošiem cilvēku. Vienā no 1954. gada sanāksmēm Bombejā, Indijā, piedalījās apmēram 300 000 cilvēku. Tas bija vislielākais aicinājums pie altāra, un viņi visi pieņēma Kristu. Šķita, ka pieprasījums pēc viņa kalpošanas Amerikā un ārvalstīs ir neizsmeļams. Tomēr Viljams Branhams nebija pilnībā apmierināts, šķita, ka kaut kas nav kārtībā.

1954. gada beigās viņš sajuta, ka Svētais Gars ved viņu uz to, lai savu starptautisko ticības dziedināšanas kampaņās viņš mācītu cilvēkiem dziļākas atklāsmes no Dieva Vārda. Tas, ko viņš sludināja, būtiski atšķīrās no vispārpieņemtajām doktrīnām, taču tas nāca pa tiešo no Dieva Troņa. Protams, vairums reliģisko cilvēku šo Vārdu nepieņēma.

Brauciena laikā uz Šveici 1955. gadā atkal tika uzņemta Tā Kunga Eņģeļa fotogrāfija (skatīt nodaļā “fotogalerija”). 1965. gadā notika brauciens uz Meksiku, šajās sanāksmēs notika dziedināšanas brīnumi un mirušo augšāmcelšanās. Katru dienu V. Branhams saņēma vēstuļu maisus ar lūgumiem aizlūgt un ar ielūgumiem, taču viņš, protams, nevarēja aizbraukt visur, kur viņu aicināja. Brālis Branhams praktizēja arī tādu bībelisko pieeju kā aizlūgšana, uzliekot rokas audumam; kas tika sagriezts gabalos un izsūtīts adresātiem. Pateicoties tam neskaitāms daudzums cilvēku saņēma dziedināšanu un turpina saņemt to vēl šodien.

No 1950. gadu vidus un vēlāk Viljams Branhams sāka atklāti paust savus uzskatus un sludināt fundamentālās Bībeles mācības.

Līdz 1960. gadam viņš īstenoja evaņģēliskus braucienus pa dažādiem Amerikas un Kanādas štatiem.

1960. gadā brālim Branhamam bija neparasts garīgs pārdzīvojums, kurā viņš pabija “aiz laika priekškara”, tas ir, nokļuva debesīs. Šis pārdzīvojums atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu viņa tālāko dzīvi.

Septiņi Draudzes Periodi

Pārvākšanās uz Toskānu, Arizonas štatu

1963. gada 4. janvārī Viljams Branhams un viņa ģimene pārvācās uz Toskānu, Arizonas štatu. Viņam bija atklāts, ka viņš saņems pārdabisku atklāsmi no Dieva, kas notiks satiekoties ar septiņiem Eņģeļiem. Tas notika 1963. gada 28. februārī, kad viņš atradās mežonīgā apvidū tur rietumos. Brālis Branahms tika pacelts gaisā un atradās starp tiem eņģeļiem, kuri ar saviem spārniem izveidoja pārdabisku mākoni; tas tika nofotografēts un nopulicēts slavenā žurnālā “Life”.

1963. gada 17. martā Viljams Branhams runāja svētrunu sēriju par septiņiem zīmogiem no sestās un septītās nodaļas Atklāsmes grāmatā. Šī paša gada vasarā tika sludinātas tādas nozīmīgas svētrunas kā “Kristus ir Dieva atklātais noslēpums”, “Zīme”, “Apsūdzība”.

1964. gadā viņš paredzēja, ka pār Amerikas rietumu piekrasti nonāks tiesa. Pēc mēneša Aļasku satricināja zemestrīce. Brālis Branhams runā par to kā par tiesas sākšanos pa visu zemi.

1965. gada sākumā tika izteikta vēl viena ievērojama svētruna - “Laulība un šķiršanās”, kas izgaismoja šo nopietno jautājumu. 1965. gada aprīlī V. Branhams izteica pravietojumu par Losandželosas pilsētu, ka tā iegāzīsies un nogrims okeānā. Šis pravietojums līdzinās tam, ko Jēzus bija pateicis par Kapernaumu.

Pēdējās pravieša dienas

1965. gada 18. decembrī automašīna, kurā brālis Branahms brauca kopā ģimeni, iekļuva avārijā. Tajā ietriecās automašīna, kuru vadīja jauns, iereibis šoferis. Pēc dažām dienām Viljams Branhams slimnīcā nomira. Dievs paņēma mājās Savu kalpu, kas bija izpildījis viņam doto uzdevumu.

Šis Dieva vīrs bija vairāk nekā vienkārši varens evaņģēlists, viņa ietekme sniedzas ārpus parastām cilvēciskām darbībām. Caur Savu pravieti Viljamu Marionu Branhamu Dievs apmeklēja Savus ļaudis šajā paaudzē.