Viņš bija apmācīts vīrs. Viņš mācēja runāt teju vai katrā tās pasaules valodā. Viņam bija ar ko palielīties. Viņš bija audzināts stingrā farizeju sektā, un viņa tēvs bija farizejs. Vēlāk viņš kļuva “farizeju farizejs”, un tas nozīmē, ka viņš bija...ka viņš pavisam noteikti bija visstingrākais no farizejiem. Viņš bija ievērojama persona. Un viņam bija autoritāte, un viņš bija gudrs.
Viņa tēvs bija devis viņam izglītību pie tajā laikā labākā skolotāja visā valstī, pie Gamaliēla, pie visievērojamākā skolotāja no visām skolām. Pāvils bija kļuvis par tāda veida cilvēku. Viņš iemācījās visas valodas. Viņš iemācījās psiholoģiju. Viņš izmācījās visvisādus priekšmetus, kādi vien bija...kādus vien varēja iemācīties tādā veidā. Un viņš bija cieši saistīts ar priesteru telti un ar svarīgiem cilvēkiem. Un viņš it visur staigāja, postīdams draudzi.
Ieklausieties, ko saka tas pats cilvēks ar visu šo izglītību pēc tam, kad viņš pieņēma Kristu. Paklausieties, ko viņš pateica. Lai cik arī viņš nebūtu stiprs un ievērojams, viņam tas viss bija jāaizmirst! Viņam bija jāsaprot, ka viņš nevar paļauties uz sevi. Viņam bija jāsaprot, ka viņa izglītība ir nekas. Viņam bija jāsaprot, ka viss, kam vien viņš bija iemācīts...ka viņam būs jāaizmirst viss, kam viņš visu laiku bija mācīts. Paklausieties, ko viņš saka tagad.
...es, brāļi, pie jums nākdams, nesdams jums Dieva liecību, es nenācu ar augstu valodu vai gudrību...
“Es vispār neatnācu, lai pateiktu jums: 'Tātad, es esmu doktors Sauls no tādas skolas, es esmu no tās ievērojamās sektas, no tādas konfesijas.' Es nekad nenācu pie jums šādi.”
Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu, un to pašu krustā sistu.
Lūk, ieklausieties šāda cilvēka liecībā. “Es nolēmu neko nezināt par jūsu spējām. Es zinu, ka jūsos nav nekā, un es esmu apņēmies zināt tikai vienu, ko es redzu jūsos – Jēzu Kristu, un turklāt krustā sistu. Krustā sisto Glābēju jūsu vidū – es atzīšu tikai to.”
Ieklausieties viņā.
Un es ierados pie jums... (Vai varenībā? Kā?) ...nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā.
Vai varat iedomāties, ka tāds cilvēks, farizeju farizejs, skolotāju skolotājs, cilvēks, kurš jau no bērnības bija apmācīts kalpošanai, lai būtu daiļrunīgs, gudrs un sekmīgs cilvēks – ka tāds iznāk tādu cilvēku kā korintieši priekšā un saka: “Es biju pie jums nespēkā un bailēs, un lielā nedrošībā.” Cilvēks, kurš visu pasauli apgrieza ar kājām gaisā, vislielākais no visiem misionāriem, atzīstas, ka viņš “atnāca nespēkā”; nevis kā apmācīts teologs, bet nespēkā un bailēs, lai kaut kur nenomaldītos no tās Takas. “Lielā nedrošībā”, jo viņš nevarēja paļauties uz savām spējām.
Viņš baidījās ne tāpēc, ka kaut kas būtu viņu nobiedējis; taču viņš baidījās, ka kaut kādā veidā neizpatiks Dievam, ka viņš iejauks Tajā pats savas spējas, kaut ko, ko viņš bija iemācījies, ko viņš... Viņš tiem sacīja: “Es neatnācu pie jums ar šo augsto valodu (atnācu pie jums baidoties, ka tāds atnākšu), bet es atnācu pie jums, nezinādams neko, izņemot Kristu, un to pašu krustā sistu.”
Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā.
Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos cilvēka gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē.
Paklausieties, kā šis cilvēks, kas bija kareivis, visu no sevis noģērba. Āmen! Ja šodien mūsu skolām kaut kas ir vajadzīgs, ja mūsu draudzēm šodien kaut kas ir vajadzīgs, tad tas ir izģērbties – noģērbt savas domas un savas spējas. Atkailinieties Dieva priekšā, lai pat nemēģinātu darīt kaut ko no sevis!
Viljams Branhams, svētruna “Pilnīgs spēks caur pilnīgu nespēku”
https://branham.lv/sermons/61-1119
