Mans dzīvesstāsts

Life Story
Datums: 59-0419A | Ilgums: 2 stundas 4 minūtes | Tulkojums: Rīga
Losandželosa, Kalifornijas štats, ASV
E-1 Nolieksim uz brīdi savas galvas lūgšanā.
Mūsu žēlsirdīgais Debesu Tēvs, patiesi, tā ir liela privilēģija, ka varam tuvoties Tev — mūsu Dievam un Glābējam. Klausoties šo brīnišķīgo dziesmu «Cik Tu esi liels!», mēs esam saviļņoti, jo mēs zinām, ka Tu tiešām esi liels. Un mēs lūdzam, lai Tava varenība šajā pēcpusdienā atkal izpaužas mūsu vidū, kad mēs runāsim. Un man ir tas gods pirmo reizi daudzu gadu laikā mēģināt atgriezties savas dzīves pagātnē, un es lūdzu, lai Tu man dod spēku un to, kas man, Kungs, ir vajadzīgs šajā mirklī. Un lai visas manas kļūdas, kuras dzīvē esmu pieļāvis, palīdz citiem nākt tuvāk Tev. Dāvā to, Kungs. Lai grēcinieki ierauga pēdas laika smiltīs un lai viņi tiek atvesti pie Tevis. Mēs lūdzam to Kunga Jēzus Kristus vārdā. Āmen.
Variet apsēsties.
E-1 Let us bow our heads just a moment for prayer. Our gracious heavenly Father, it is indeed with privileges that we have of approaching Thee, our God and Saviour. Hearing this marvelous song, "How Great Thou Art," it thrills us because that we know that Thou art great. And we pray that Your greatness will be manifested to us anew this afternoon as we speak. And it is fallen my lot for the first time in many years to try to go back into life's past, and I pray that You'll give me strength and--and what I need, Lord, to be in this hour. And may all my mistakes in life only be a steppingstone to others, that would bring them closer to Thee. Grant it, Lord. May sinners see the footprints on the sands of time, and may they be led to Thee. These things we ask in the Name of the Lord Jesus. Amen. (May be seated.)
E-2 [Brālis Glovers saka: «Vai jūs nevarētu palūgt par šiem lakatiņiem, pirms jūs sākat?» — Red.] Ar prieku! [«Vajag palūgt par šiem un arī, lūk, par šiem.»] Labi, ser, pateicos jums. Šis svētītais vīrs, brālis Glovers, kuru es pazīstu jau daudzus gadus, vakar vakarā man bija tas gods pabūt ar viņu kopā. Un viņš pastāstīja man par... Viņš kādu laiciņu bija saistīts pie gultas, atpūtās. Bet tagad, septiņdesmit piecos gados, viņš atkal atgriežas kalpošanā Tam Kungam. Kad es to izdzirdēju, puse no mana noguruma pazuda kā nebijusi. Man likās, ka esmu jau paguris, bet tagad es...es tā vairs nedomāju. Šeit, man priekšā viņš ir nolicis vairākus lakatiņus, saliktus aploksnēs vai līdzīgi ieliktus un jau iesaiņotus.
E-2 [Brother Glover says, "Could you pray for these handkerchiefs before you start?"--Ed.] I'll be glad. ["There's those and these to pray for."] All right, sir, thank you. As this sainted man, Brother Glover, that I've known now for some years, had the privilege of being with him awhile last evening. And he's told me of--he'd been laid up for a little while, resting. And now, at seventy-five years old, is returning back into the service of the Lord. I'm not half as tired as I was before I heard that. I--I thought I was tired, but I--I don't believe I am. He had just placed here to me some handkerchiefs, in the form of envelopes, and so forth, where they're inside and already backed.
E-3 Lūk, visi, kas klausās pa radio vai kuri atrodas šeit, kuri vēlas kādu no šiem lakatiņiem, un jūs... No «Angelus Tempļa» tie tiek izsūtīti regulāri, visu laiku. Jūs varat rakstīt uz šo adresi — uz «Angelus Templi» un viņi par tiem palūgs, jo es galvoju, kas tas ir pēc Rakstiem. Tas ir Dieva apsolījums.
Bet, ja nu jūs sagribēsiet, lai par kādu no tiem palūdzu es, nu ko, es ar prieku to izdarīšu. Jūs tikai atrakstiet man uz pastkastīti Nr. 3-2-5, 325 Džefersonvilā, pa burtiem: D-ž-e-f-e-r-s-o-n-v-i-l-ā. Džefersonvilā, Indiānas štatā. Bet, ja jūs neatcerēsieties pastkastītes numuru, tad vienkārši rakstiet uz «Džefersonvilu». Tā ir maza pilsētiņa ar apmēram trīsdesmit pieciem tūkstošiem iedzīvotāju. Tur katrs mani pazīst. Tāpēc mēs ar prieku palūgsim pār lakatiņu un aizsūtīsim to jums.
E-3 Now, any of you in radio land, or here, that desires one of these handkerchiefs, and you would, the Angelus Temple sends them out constantly, all the time. You could write right here to Angelus Temple and they'll pray over it, because I will assure you that it's the Scripture. It's a promise of God.
And if it would be that you'd want me to pray over one for you, why, I'll be glad to do that. You just would write me at post office box 3-2-5, 325, Jeffersonville, spelt J-e-f-f-e-r-s-o-n-v-i double l-e, Jeffersonville, Indiana. Or if you cannot think of the post office box, just write "Jeffersonville." It's a small city, population about thirty-five thousand. Everyone knows me there. And so we would be glad to pray over a handkerchief and send to you.
E-4 Un šobrīd mums šajā lietā ir lieli panākumi, jo... Kopā ar to jūs saņemsiet neliela formāta vēstuli par to, ka cilvēki no visas pasaules lūdz katru rītu pulksten deviņos, divpadsmitos un trijos dienā. Vai varat iedomāties, otrā zemeslodes pusē, kurā nakts stundā viņiem jāceļas, lai viņi varētu piedalīties šajās lūgšanās. Tāpēc, ja visi šie desmitiem tūkstošu tūkstoši vienā un tajā pašā laikā sūta Dievam savas lūgšanas par šo kalpošanu, par jūsu slimību, Dievs to vienkārši nevar noraidīt. Un tā, tāpat arī mēs šobrīd, kā es jau teicu, mums nav nekādu programmu, mums nav vajadzīga nekāda nauda, mēs vienkārši... Ja vien mēs varam jums palīdzēt, lūk, kāpēc mēs esam šeit. Un ļaujiet mums ...
E-4 And now, we have had great success in doing this, because... You'll have a little form letter with it, that people around the world pray every morning at nine o'clock, and at twelve o'clock and at three o'clock. And you can imagine, around behind the world, what time of the night they have to get up to make this prayer. So if all these tens of thousands, and times thousands, are sending prayers to God at that very same time for this ministry, your sickness, God just can't turn that away. And so now we, as I say, we don't have any programs; we're not wanting one penny of money. We're just... If we can help you, that's what we're here for. And let us...
E-5 Kāds nes šurp vēl vienu lakatiņu saišķi.
Lūk, ja jums nav lakatiņa, kuru jūs gribētu atsūtīt, nu, tad vienkārši atrakstiet mums. Ja jums tas šobrīd nav vajadzīgs, tad turiet to Bībelē, Apustuļu Darbos, 19. nodaļā. Tas būs maza balta auduma gabaliņa formā, kuru jums nosūtīs kopā ar pamācību, kā vispirms nožēlot savus grēkus. Un...(pateicos jums)...kā izsūdzēt savus grēkus. Jums nevajadzētu mēģināt kaut ko saņemt no Dieva, pirms jūs nebūsiet ar Viņu visu nokārtojuši. Saprotat? Un tad tur ir norādījumi, ka jāpaaicina savus tuvākos un jūsu draudzes ganu. Ja jums sirdī ir kaut kas pret kādu, tad pirms tam ejiet un savediet visu kārtībā, un tad nāciet atpakaļ. Un tad lūdziet, noturiet savā ģimenē lūgšanu sanāksmi un piespraudiet šo lakatiņu zem jūsu virsdrēbēm, un ticiet Dievam. Un katru dienu tajās trīs nozīmētajās diennakts stundās visā pasaulē cilvēki lūgs Dievu, lūgšanu ķēde pa visu pasauli.
E-5 A... Someone is bringing another bunch of handkerchiefs. Now, if you do not have a handkerchief that you wanted to send, well, then you just write anyhow. If you don't need it right now, keep it in the Book of Acts in the Bible, the 19th chapter. And it'll be a form of a little white ribbon that will be sent you, and the instructions how to confess your sins first. And (Thank you.) how to confess your sins... You must never try to get anything from God without first being right with God. See? And then you're instructed in this to call your neighbors in and your pastor. If you got anything that's in your heart against anyone, go make it right first, and come back. And then pray, have a prayer meeting in your home, and pin this handkerchief to your underneath garment, then believe God. And at that very three hours, each day, there'll be people around the world praying, a chain around the world.
E-6 Un tad tas ir jūsu, pilnīgi bez maksas, tikai atsūtiet. Un...un pēc tam mēs nerakstīsim jums atkal atpakaļ, neuzmāksimies jums un nestāstīsim par kaut kādām mūsu programmām. Mēs gribam, lai jūs atbalstāt programmas, bet mums nav...nav nevienas, ko jūs varētu atbalstīt. Saprotat? Tā, ka jūs... Tas nav tāpēc, lai iegūtu jūsu adresi, tas ir tikai pakalpojums un Tā Kunga kalpošana, kuru mēs cenšamies turpināt.
Tagad nolieksim savas galvas. Un, ja jūs klausāties pa radio, tad nolieciet tur savu lakatiņu, vienkārši uzlieciet uz tā savu roku mūsu lūgšanas laikā.
E-6 And now, it's yours absolutely free; just send. And--and, now, we will not be writing back to you to dun you or to tell you of some program that we have. We want you to support program, but we don't--don't have any for you to support. See? So you... It's not to get your address; it's just merely accommodation and a ministry of the Lord that we're trying to carry on.
Now, let us bow our heads. And if you're in radio land, have your handkerchief laying there, just put your own hand upon it while we pray.
E-7 Visžēlīgais Kungs, mēs nesam Tavā priekšā šos sainīšus, varbūt kādā no tiem ir bērna krekliņš vai...vai kāds maziņš apakškrekliņš, bet varbūt kāds čībiņu pārītis, vai arī kaut kas...kāds lakatiņš, kurš aizceļos pie slimnieka un cietēja. Kungs, mēs darām to saskaņā ar Tavu Vārdu. Jo Apustuļu Darbu Grāmatā ir teikts, ka viņi ņēma lakatiņus un apsējus, kas bija uz Tava kalpa Pāvila miesas, jo viņi ticēja, ka uz šī vīra bija Tavs Gars. Un nešķīstie gari izgāja no cilvēkiem, slimības un kaites atstāja tos, jo viņi ticēja. Un mēs saprotam, Kungs, ka neviens no mums nav svētais Pāvils, bet mēs zinām, ka Tu joprojām esi tas pats Jēzus. Un mēs lūdzam, lai Tu pagodini šo cilvēku ticību.
E-7 Gracious Lord, we bring to Thee these little parcels, perhaps some of them look to be maybe little vests for a baby, or--or some little undershirt, or maybe a little pair of booties, or--or something, a handkerchief, that's going to the sick and the afflicted; Lord, it is according to Thy Word that we do this. For we read in the Book of Acts, that they taken from the body of Your servant Paul, handkerchiefs and aprons, because they believed that Your Spirit was on the man. And unclean spirits went out of people, and afflictions and diseases left them, because they believed. And now, we realize, Lord, that we're not Saint Paul, but we know that You still remain Jesus. And we pray that You'll honor the faith of these people.
E-8 Un ir teikts, ka reiz, kad Izraēls, cenšoties paklausīt Dievam, iekļuva slazdā — viņiem priekšā bija jūra, no abām pusēm bija kalni, un tuvojās faraona armija. Un kāds ir teicis, ka «Dievs palūkojās lejup cauri šim Uguns Stabam ar dusmīgu skatienu, un jūra izbīlī atkāpās, paverot Izraēlam ceļu uz apsolīto zemi».
Ak, Kungs, palūkojies atkal lejup, kad šie drānas gabaliņi tiks uzlikti slimo ķermeņiem, pieminot Tavu dzīvo Vārdu. Un lai slimības izbīstas, palūkojies cauri Sava Dēla Jēzus Asinīm, kurš nomira, lai mūs izpirktu. Un lai ienaidnieks izbīstas un aiziet, lai šie cilvēki varētu ieiet tajā apsolījumā, ka vairāk par visu...ka tā ir Tava vēlēšanās, lai mēs veselībā plauktu un ziedētu. Dāvā to mums, Tēvs, jo mēs to sūtām ar šādu...šādu attieksmi mūsu sirdīs. Un tas ir mūsu mērķis. Mēs sūtām to Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.
Pateicos jums, brāli Glover. Paldies, ser.
E-8 And it was said once that when Israel, trying to obey God, had been caught into a trap, the sea before them, the mountains on either side, and Pharaoh's army approaching. And one has said that, "God looked down through that Pillar of Fire with angered eyes, and the sea got scared, and rolled back itself, and made a path for Israel to cross to the promised land."
O Lord, look down again, when these parcels are laid upon the sick bodies in commemoration of Thy living Word. And may the disease get scared, look through the Blood of Thy Son, Jesus, Who died for this atonement. And may the enemy be scared and move away, that these people might move into the promise, that above all things, that it is Your desire that we prosper in health. Grant it, Father, for we send it with that--with that attitude in our heart. And that's our objective. We send it in Jesus Christ's Name. Amen.
Thank you, Brother Glover. Thank you, sir.
E-9 Un tā, šovakar ir šīs atmodas noslēguma daļa, un es nezinu, vai tas tiks translēts pa radio vai nē, taču es gribētu (ja tas netiks) pateikt radio klausītājiem, ka šīs man bija vienas no visbrīnišķīgākajām sanāksmēm daudzu, daudzu gadu laikā. Tā bija saliedēta, veselīga, mīlestības pilna, sadarbības pilna tikšanās, kādā es neesmu bijis jau ilgu laiku.
E-9 Now, tonight being the closing of this part of the revival, I do not know whether it will be broadcast or not, but I'd like to say (if not) to the radio audience, that this has been one of the finest meetings that I've had for a many, many years. It's been solid, sound, most loving, cooperative meeting that I have been in for a long time.
E-10 [Kāds brālis saka: «Mēs būsim ēterā līdz 16:15, brāli. Jūs klausās pa visu dienvidu Kaliforniju un uz salām, un uz kuģiem. Mēs saņemam no viņiem ziņojumus. Tā ka jums ir liela auditorija, tūkstoši un desmitiem tūkstošu.»—Red.] Pateicos jums, ser. Tas ir ļoti labi. Priecājos to dzirdēt. Lai Dievs svētī jūs visus!
Un, protams, «Angelus Templis» manā sirdī vienmēr ir ieņēmis īpašu vietu, jo šeit atbalsta pilno Jēzus Kristus Evaņģēliju. Un tagad man šī...šī vieta šķiet vēl tuvāka. Šķiet, ka pēc tikšanās ar visiem un redzot viņu jauko garu, es jūtos kā viens no jums vēl lielākā mērā nekā agrāk. Lai Dievs jūs svētī, tā ir mana lūgšana. Un... [Klausītāji aplaudē—Red.] Es jums sirsnīgi pateicos.
E-10 But... [A brother says, "We're on the air till a quarter past four, brother. They are listening to you all over southern California, out into the islands, and on the ships. We get messages from them. And so you got a big audience, thousands and tens of thousands."--Ed.] Thank you, sir. That's very good. Glad to hear that. God bless you all.
And I certainly have a--always had a warm place in my heart for the Angelus Temple, for its stand for the full Gospel of Jesus Christ. And now, it's--it seems to be more personal to me now. It seems like, after meeting everyone and seeing their fine spirit, I seem like I am just more one of you than I used to be. God bless you, is my prayer. And... [Audience applauds--Ed.] Thank you, kindly.
E-11 Un tā, bija izziņots, ka šodien es jums mazliet pastāstīšu savu dzīvesstāstu. Man...man tas nav viegli. Tā būs pirmā reize daudzu gadu laikā, kad mēģināšu par to runāt. Man nepietiks laika iedziļināties sīkumos, tikai pastāstīt kādu daļu no tā. Jā, es esmu izdarījis daudz kļūdu, daudz ko darījis nepareizi. Un es vēlētos, lai tie, kas klausās pa radio, un arī tie, kas ir šeit — lai jūs neaplūkotu manas kļūdas kā piedauzības vai klupšanas akmeņus, bet gan kā atbalsta akmeņus, kas jūs atvestu tuvāk Kungam Jēzum.
E-11 Now, it was given out that today I was to kinda talk to you a while on "My Life Story." That's a--a hard thing for me. This will be the first time I have tried to approach it for many years. And I would not have time to go in details, but just part of it. And in here I've made many mistakes, done many things that was wrong. And I'll desire, that you in the radio land and you that are present, that you will not take my mistakes to be stumbling stones, but steppingstones to bring you closer to the Lord Jesus.
E-12 Tad vēl, šovakar tiks izdalītas lūgšanu kartiņas vakara dziedināšanas dievkalpojumam. Kad mēs runājam par dziedināšanas dievkalpojumu, tas nenozīmē, ka mēs gatavojamies kādu dziedināt, mēs gatavojamies par kādu aizlūgt. Dziedina Dievs. Vienkārši Viņš ir bijis man ļoti žēlīgs, atbildot uz manām lūgšanām.
Pirms kāda laika es šeit sarunājos ar kāda pazīstama evaņģēlista menedžeri, un...un viņam bija prasījuši, kālab šis evaņģēlists nelūdz par slimajiem. Un šis evaņģēlists sniedza atbildi manu sapulču menedžerim, teica: «Ja... Šis evaņģēlists tic Dievišķajai dziedināšanai. Taču, ja viņš sāktu lūgt par slimajiem, tad tas kaitētu viņa kalpošanai, jo viņu finansē draudzes, daudzas draudzes. Un daudzas no tām Dievišķajai dziedināšanai netic.»
Es šo evaņģēlistu godāju un cienu, tāpēc ka viņš stāv savā vietā, savā kaujas postenī. Iespējams, ka viņš varētu... Es nekad nevarētu ieņemt viņa vietu, un es šaubos, vai viņš spētu ieņemt manējo. Katram no mums ir sava vieta Dieva Valstībā. Mēs visi esam savienoti kopā. Dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. Es gribēju teikt — dažādas izpausmes, bet tas pats Gars.
E-12 Then tonight the prayer cards is to be given out for the healing service tonight. Now, when we speak of healing service, doesn't mean that we're going to heal someone; we're going to pray for someone. God does the healing. He's just been very gracious to me to answer prayer.
And I was talking to the manager of a famous evangelist here sometime ago, and--and it was asked why didn't this evangelist pray for the sick. And the evangelist said back to the--the manager of my meetings, said, "If... This evangelist believes in Divine healing. But if he would start praying for the sick, it would interrupt his service because he's sponsored by churches. Many churches and many of them does not believe in Divine healing."
So I have an honor and respect for the evangelist, because he's keeping his place, his post of duty. He could perhaps... I could never take his place, and I doubt whether he could take my place. We all have a place in the Kingdom of God. We're all jointed together: different gifts, but the same Spirit, different manifestations, I meant to say, but the same Spirit.
E-13 Un tā, šovakar dievkalpojums sāksies... Man šķiet, viņi teica, ka koncerts sāksies pulksten sešos trīsdesmit. Un tā, ja jūs esat pie radio, tad atnāciet un paklausieties. Tas...tas būs jauki, tā ir vienmēr.
Un vēl es vēlētos pateikt, ka lūgšanu kartiņas tiks izdalītas uzreiz pēc šī dievkalpojuma, tiklīdz tiks atlaista sapulce, ja vien jūs esat šeit un gribat saņemt lūgšanu kartiņu. Man to paziņoja pirms dažām minūtēm — mans dēls vai Mersera kungs, vai Gouda kungs — viņi izsniegs šīs kartiņas. Vienkārši palieciet savās sēdvietās. Kolīdz sapulce tiks atlaista, palieciet savā vietā, lai puiši pēc iespējas ātrāk varētu iziet pa rindām un jums tās izdalīt. Tas būs gan balkonos, gan zālē, it visur, arī apakšstāvā, lai kur jūs arī neatrastos, vienkārši palieciet savā vietā, un puiši zinās, ka jūs esat palicis, jo vēlaties lūgšanu kartiņu. Un tad mēs šovakar lūgsim par slimajiem. Un, ja Kungs neizmainīs manus nodomus, tad es vēlētos šovakar sludināt par tēmu «Rādi mums Tēvu, ar to mums pietiks».
E-13 And now, tonight the services will begin... I think they said the concert begins at six-thirty. And now, if you're out in the radio land, come in to listen to this. It's... It'll be beautiful; it's always.
And then I wish to say that the prayer cards will be given out immediately after this service, just as soon as this service is dismissed, if you're here and want a prayer card... I was instructed in there just a few moments ago, my son, or Mr. Mercier, or Mr. Goad; they'll be giving out prayer cards. Just remain in your seat. As soon as the service is dismissed, just remain at your seat so the boys can get down through the line and get the prayer cards given out just as quick as possible. That'll be in the balconies or on the floor, wherever, the bottom floors or wherever you are; just remain in your seat and the boys will know that you're here for a prayer card. And then tonight we'll be praying for the sick. And if the Lord does not change my thoughts, I want to preach on the subject tonight, "If You'll Show Us The Father, It Will Satisfy Us."
E-14 Tagad es gribētu izlasīt šodienas tēmas «Mans dzīvesstāsts» ievadam vietu no Vēstules Ebrejiem 13. nodaļas un sāksim no apmēram...teiksim, apmēram no 12. panta.
Tāpēc arī Jēzus, lai ar Savām Asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem.
Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami!
Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo.
Un tā, tas it kā attiecas uz tēmu. Tāpēc ka, redziet, ja tas ir dzīves stāsts vai kaut kas, kas attiecas uz kādu cilvēku, mēs to neslavinām, un it īpaši jau kāda...kāda cilvēka pagātni, ja tā ir tik tumša, kāda bija manējā. Bet es iedomājos, ka, ja mēs lasām Rakstus, tad Dievs svētīs Rakstus. Un mana doma ir šāda:
Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo.
E-14 Now, I wish to read for a text this afternoon, just to start off the Life Story, found over in the Book of Hebrews the 13th chapter, and let's begin here about, I'd say about the 12th verse.
Wherefore Jesus also, that he might sanctify the people with his own blood, suffered without the gate.
Let us go... therefore to him without the camp, bearing his reproach.
For here we have no continuing city, but we seek one to come.
Now, that is kindly of a text. For, you see, if it's a life story, or anything pertaining to a human being, we don't glorify that, and especially a--a man's past, if it's been as dark as mine has been. But I thought if we read the Scripture, God would bless the Scripture. And my thought is that here we have no continuing city, but we seek one to come.
E-15 Lūk, es zinu, ka jūs ļoti mīlat Losandželosu. Jums uz to ir visas tiesības. Tā ir liela un brīnišķīga pilsēta. Ar tās smogu un vēl visu ko, tomēr tā ir brīnišķīga pilsēta, lielisks klimats. Taču tā nepastāvēs mūžīgi, reiz ir jāpienāk tās galam.
Es stāvēju Romā (kur tie varenie imperatori), un pilsētas, kuras, kā viņi domāja, tiek celtas kā mūžīgas, tagad ir sešus metrus zem zemes, grūti pat atrast to drupas.
Es stāvēju tur, kur reiz atradās faraonu varenās karaļvalstis, bet jums būtu jārok ļoti dziļi, lai atrastu, kur šie faraoni valdīja.
Mums visiem patīk nodoties domām par mūsu pilsētu un mūsu vietām. Taču, atcerieties, tās nevar pastāvēt.
E-15 Now, I know that you're very fond of Los Angeles. You have a right to be. It's a great, beautiful city. With its smog and whatmore, yet it's a beautiful city, fine climate. But this city cannot continue; it's got to have an end.
I've stood in Rome where the great emperors and the cities that they thought they would build immortal, and dig down twenty feet to even find the ruins of it. I've stood where the Pharaohs has had their great kingdoms, and you'd dig down in the ground to find where the great Pharaohs ruled. All of us like to think about our city and our place. But remember, it cannot stand.
E-16 Kad es biju mazs puika, es mēdzu iet pie kādas milzīgas kļavas. Mūsu pusē ir daudz cietkoksnes. Un vēl mums tur bija arī šīs kļavas, šīs cukura kļavas, un...mēs tās saucam «cietās kļavas» un «mīkstās kļavas». Šis lielais, gigantiskais koks...tas bija visskaistākais koks. Un, kad es nācu no lauka, kur es strādāju pie siena vai...vai ražas novākšanas, tad man patika atnākt pie šī milzīgā koka un...un nosēsties zem tā un...un lūkoties augšup. Un es vēroju, un lielie, spēcīgie zari šūpojās vējā, varens, milzīgs stumbrs. Un es sacīju: «Ziniet, es domāju, ka šis koks te stāvēs simtiem un simtiem gadu.» Ne tik sen es šo veco koku apskatīju — no tā ir palicis tikai sausnis.
«Jo mums šeit nav pastāvīgas pilsētas.» Nē, visam, ko jūs varat ieraudzīt šeit uz zemes, pienāks gals. Tam visam ir jābeidzas. Visam mirstīgajam ir jāatkāpjas nemirstīgā priekšā. Tāpēc nav svarīgi, cik prasmīgi mēs būvējam mūsu lielceļus, cik jaukas ir mūsu celtnes, — tam visam ir jāizzūd, jo šeit nav nekā pastāvīga. Tikai Tas, kas nav redzams, pastāv vienmēr.
E-16 When I was a little boy I used to go to a great maple tree. In my country we have a lot of hardwood. And then we had this maple tree, the sugar maple, and what we call the "hard maple" and "soft maple." This great gigantic tree, it was the most beautiful tree. When I would come in from the fields, of working in the hay and--and the harvests, I would love to go to this big tree and--and set down under it, and--and look up. And I could see its great, mighty branches sway in the wind, great huge trunk. And I said, "You know, I believe that this tree will be here for hundreds and hundreds of years." Not long ago I took a look at the old tree; it's just a snag. "For here we have no continuing city."
No, nothing here on the earth that you can look at will continue. It's got to have an end. Everything that's mortal has to give away to an immortality. So no matter how good we build our highways, how fine we make our structures, it all has to go, for here there's nothing can continue. Just the Unseen is what continues.
E-17 Es atceros māju, kurā mēs dzīvojām, — tā bija veca baļķu māja ar dubļiem šķirbās. Es... Varbūt daudzi nemaz nav redzējuši šādas ar dubļiem aizziestas mājas. Taču visas spraugas tajā bija aizdarītas ar dubļiem, un lielie, masīvie baļķi, no kuriem bija uztaisīta šī māja... Es domāju, ka šī māja tur stāvēs simtiem gadu. Bet, ziniet, tur, kur reiz atradās šī māja, šodien ir jaunceltņu rajons. Viss ir tik ļoti mainījies. Viss mainās. Tikai...
E-17 I remember the house that we lived in; it was an old log house chinked with mud. I... Perhaps maybe many never seen a house chinked with mud. But it was all chinked up with mud, and the great huge logs that was in the old house, I thought that house would stand for hundreds of years. But, you know, today where that house stood is a housing project. It's so much different. Everything's changing. But...
E-18 Un es mēdzu vērot savu tēvu, viņš bija diezgan maza auguma, plecīgs un ļoti stiprs, viņš bija viens no visstiprākajiem vīriem, kādus es pazinu. Pirms kāda gada es satiku Kūta kungu, puisi, kurš bija kopā ar viņu strādājis mežā, viņš bija mežcirtējs. Un mēs ar Kūta kungu esam ļoti labi draugi, viņš ir diakons Pirmajā Baptistu draudzē. Un viņš teica: «Billij, tu droši vien esi ļoti stiprs cilvēks.»
Es sacīju: «Nē, nepavisam ne, Kūta kungs.»
Viņš teica: «Ja tu esi atsities tēvā, tad tev tādam ir jābūt.» Teica: «Es redzēju, kā šis vīrs, kurš svēra apmēram sešdesmit kilogramus, viens pats iekrāva vagonā 400 kilogramu smagu baļķi.» Viņš vienkārši zināja, kā tas ir jādara. Viņš bija stiprs. Es vēroju viņu, kā viņš ienāca, lai nomazgātos pirms pusdienām, kad mamma viņu pasauca.
E-18 And I used to see my father; he was a rather a short, stocky man, very strong, and he was one of the strongest little men that I knew of. I met Mr. Coots, a fellow that he used to work with in the logs; he was a logger, and about a year ago. And Mr. Coots is a very good friend of mine, and a deacon in the First Baptist church, and he said, "Billy, you ought to be a real powerful man."
And I said, "No, I'm not, Mr. Coots."
He said, "If you took after your daddy, you would be." Said, "I seen that man, weighing a hundred and forty pounds, load a log on the wagon by himself, that weighed nine hundred pounds." He just knew how to do it. He was strong. I'd see him come into the place to wash and get ready for dinner, when mother would call him.
E-19 Un mūsu pagalmā, mājas priekšā auga veca ābele, un vēl kādas trīs vai četras nelielas auga arī tur aiz mājas. Un tai ābelei pa vidu bija tāds paliels, vecs, apdauzīts spogulis. Tas bija piestiprināts pie koka stumbra ar saliektām naglām. Ar tādām, ko jūs, galdnieki, kas klausāties, sauktu par «pakaramajiem». Tās bija aizliektas, lai noturētu spoguli vietā. Un tur stāvēja veca alvas ķemme. Kurš no jums ir redzējis vecu alvas... vecmodīgu alvas ķemmi? Es gluži vai redzu to acu priekšā.
Un vēl tur bija soliņš priekš mazgāšanās, vienkārši īss dēlis ar slīpu kāju apakšā, pienaglots pie ābeles. Tur bija arī vecs iezaļgans pumpis, ar kuru mēs pumpējām ūdeni, un mēs pie šī vecā koka mazgājāmies. Un mamma ņēma miltu maisus un taisīja no tiem dvieļus. Vai kāds no jums ir lietojis tādu dvieli no miltu maisa? Nu, tagad es šeit jūtos gluži kā mājās! Un šie lielie rupjie dvieļi...! Un, kad viņa mūs, bērneļus, nomazgāja, tad viņa... likās, it kā mums ādu dīrātu nost ikreiz, kad viņa mūs slaucīja. Es labi atceros šos miltu maisus. Viņa izvilka no tiem dažus diegus un izveidoja bārkstis, tādam kā rotājumam.
E-19 And we had an old apple tree out in the front yard, and then there was three or four small ones along towards the back. And right in the middle tree there was an old looking glass had been broke, mirror, large one, and had been tacked on the side of the tree with some nails bent in, kind of like what some of you carpenters listening in would call "coat hangers." It had been bent in to hold the glass in its place. And there was an old tin comb. How many ever seen an old tin--the old fashion tin combs? I can just see it.
And then there was a little wash bench, just a little board with a little slanting leg beneath it, tacked against the tree, a little, old, half sulfur pump there that we pumped the water out, and we washed at this old tree. And mama used to take meal sacks and make towels. Anybody ever used a meal-sack towel? Well, I'm sure I'm feel at home now. And those big, old rough towels, and when she'd give us little kiddies a bath, she'd--feel like she was rubbing the hide off every time she rubbed. And I remember that old meal sack. And she'd pull some of the strings out and make little tassels to kind of decorate it up.
E-20 Bet kurš no jums ir gulējis uz salmu matrača? Nu, padomā tikai! Bet kurš no jums zina, kas ir pelavu spilvens? Nu ko, brāli Glover, es esmu savās mājās, tik tiešām! Salmu matracis, nu, tas nemaz nebija tik sen, kad es to nomainīju, un tas bija... O-o, tik laba gulēšana, tāds svaigums. Vēlāk ziemas laikā viņi ņēma spalvu matraci un lika tam pa virsu, un pēc tam virs mums vēl uzklāja brezenta gabalu, jo pa mājas šķirbām, saprotiet, pūta iekšā sniegu vietās, kur bija atplīsis skaidu segums, lūk, tam cauri sapūta sniegu. O-o, es to vēl ļoti labi atceros.
E-20 How many ever slept on a straw tick? Well, I'll--will say! How many ever knowed what a shuck pillow was, put... Well, Brother Glover, I'm at home now, sure enough. Straw tick, well, it hasn't been too long since I just come off of one, and it was... Oh, it--it's good sleeping, cool. Then in the wintertime they take the old feather bed and lay on it, you know, and then have to put a piece of canvas over the top of us because the snow blowed in the--the cracks in the house, you know, where the old clapboard shingles would turn up, you know, and the snow would sweep through it. And oh, I can remember that very well.
E-21 Un vēl tētim bija tāda skūšanās ota. Es... Nu, tagad gan jūs brīnīsieties. Tā bija uztaisīta no kukurūzas lapām, skūšanās otiņa no kukurūzas lapām. Viņš ņēma mammas sārma ziepes, kuras viņa pati gatavoja, saputoja tās un uzklāja sev uz sejas ar šo kukurūzas lapu otu, un skuvās ar lielu, vecu bārdas nazi. Bet svētdienās viņš ņēma avīžu gabalus, sabāza sev aiz krekla krāgas (viņi tad nēsāja celuloīda krādziņas) un apspraudīja tos, lūk, šādi visapkārt krādziņai, lai ziepju putas netiktu uz tās. Vai jūs kādreiz esiet redzējuši, kā to dara? O-ho, ai-ai-ai!
E-21 And then pop used to have a shaving brush. I... Now, this is going to get you. It was made out of corn shucks, a shaving brush with corn shucks. He'd take mother's old lye soap that she had made, fix it up and put it on his face with this corn shuck brush, and shave it with a big, old straight razor. And on Sunday he'd take the--the pieces of paper, stick around his collar, they wore celluloid collars and put it around the collar like this to keep the--the--the lather from getting on his shirt collar. Did you ever see that done? Why, my, my.
E-22 Es atceros strautiņu tur lejā, uz kuru mēs gājām padzerties, un smēlām no tā ūdeni ar kausu, kas bija taisīts no ķirbja. Kurš no jums ir kaut reizi redzējis kausu no ķirbja? Nu, cik tad te īsti ir to, kas ir no Kentuki? M-jā, nu ko, paskatieties uz šiem kentukiešiem! Nu, ak, es esmu gluži vai... Man šķita, ka te visi ir no Ohaio un Arkanzasas, bet izskatās, ka kentukieši maina dzīvesvietu. Nu, ziniet, pirms pāris mēnešiem viņi Kentuki atrada naftu, tāpēc droši vien te ir tie, kas būs iebraukuši pa ceļam.
E-22 I remember a little old spring down below, where we used to go get a drink of water, and get our water out of an old gourd dipper. How many ever seen a gourd dipper? Well, how many of you is from Kentucky anyhow, let's... Well, just looky here at the Kentuckians. Well, my, I'm--I'm right at... I thought it was all Okies and Arkies out here, but look like Kentucky's moving in. Well, they did strike oil in Kentucky a few months ago, you know, so maybe that's some of them's coming this a-way.
E-23 Un vēl es atceros, kā ienāca tētis un pirms pusdienām mazgājās, viņš uzrotīja savu īso un drukno roku piedurknes. Un, kad viņš salieca savas rokas, lai mazgātos, lai iemestu sejā ūdeni, tad šie stingrie roku muskuļi saspringa. Un es sacīju: «Ziniet ko, mans tētis dzīvos vismaz simt piecdesmit gadus.» Viņš taču bija tik stiprs! Taču viņš nomira piecdesmit divos. Redzat? «Mums šeit nav paliekošas pilsētas.» Pareizi. Mēs nevaram palikt.
E-23 And then I remember when dad used to come in and take his wash for dinner; he'd roll up his sleeves, them little short stubby arms... And when he'd pull up his arms to wash, throw the water up on his face, them muscles just wadded in his little arms. And I said, "You know, my daddy will live to be a hundred and fifty years old." He was so strong. But he died at fifty-two. See? "Here we have no continuing city." That's right. We cannot continue.
E-24 Tagad visi dosimies tādā kā nelielā ceļojumā. Katram no jums ir savs dzīves stāsts, tāpat arī man, un reizēm nav slikti tā paklaiņot pa atmiņu takām. Vai jūs tā nedomājat? Vienkārši atgriezīsimies, paiesimies visi nedaudz atpakaļ uz turieni, kur palicis mūsu bērnībā pārdzīvotais.
Un tā, dzīves stāsta pirmā daļa. Es tai tikai viegliņām pieskaršos, jo tas jau ir aprakstīts grāmatā, un daudziem no jums ir šī grāmata.
E-24 Now, let's take a little trip, all of us. There's every one of you here that has a life story just as I do, and it's good to stroll down memory's lane once in a while. Don't you think so? Just go back, and let's all go back for a while, back to similar experiences as little children.
And now, the first part of the life story. I'll just give it a little touch, 'cause it's in the book and many of you have the book.
E-25 Es piedzimu Kentuki kalnos, mazā kalnu būdiņā. Tur bija tikai viena istaba, kurā mēs arī dzīvojām. Uz grīdas nebija nekāda paklāja, nebija pat dēļu, vienkārši kaila grīda. Un celms...nozāģēta celma virsa uz trim kājiņām — tas bija mūsu galds. Un visi šie mazie Branhami drūzmējās ap to. Un tur, šīs vecās būdiņas priekšā, viņi ķepurojās un izskatījās, it kā žurkulēnu bars vārtītos pa putekļiem, visi šie mazie brālīši. Mēs bijām deviņi, un viena maza meitenīte, viņai tik tiešām neklājās viegli vienai šajā puišeļu barā. Mums vēl šodien viņai ir jāizrāda pienācīga cieņa par tām lietām, ko mēs toreiz darījām. Viņa nevarēja mums nekur iet līdzi, mēs viņu dzinām prom, jo viņa bija meitene. Tāpēc viņa to, ziniet, nevarēja izturēt. Mums bija... Un visi...
E-25 I was born in a little mountain cabin, way up in the mountains of Kentucky. They had one room that we lived in, no rug on the floor, not even wood on the floor; it was just simply a bare floor. And a stump, top of a stump cut off with three legs on it, that was our table. And all those little Branhams would pile around there, and out on the front of the little old cabin, and wallowed out, looked like where a bunch of opossums had been wallowing out there in the dust, you know, all the little brothers. There was nine of us, and one little girl, and she really had a rough time amongst that bunch of boys. We have to respect her yet today from the things that we did in those days. She couldn't go with us anywhere; we'd run her back; she was a girl. So she couldn't take it, you know. So we had... And all...
E-26 Atceros, ka pie galda mums bija tikai divi krēsli, izgatavoti no zaru mizas. Vienkārši izpīti no gikoras dzinumiem, bet apakša sasieta ar gikoras mizu. Vai kāds ir redzējis krēslu no gikoras mizas? Jā-a. Es vēl aizvien dzirdu mammas balsi. Ak, kad vēlāk mēs dzīvojām vietā, kur viņai bija koka grīda, viņa ņēma klēpī mazos, lūk, šādā veidā, un šūpināja šo veco krēslu, tā blaukš, blaukš rībinādama pret grīdu. Un es atceros, kā viņa darīja, lai mazie neietu laukā, kad viņa mazgāja veļu vai ko nu vēl. Viņa noguldīja krēslu un iegrozīja to ieslīpi priekšā durvīm, lai mazuļi netiktu ārā, kamēr viņa gāja uz avotu pēc ūdens vai kur citur.
Kad es piedzimu, mammai bija piecpadsmit gadu, bet tētim astoņpadsmit. Es biju pirmais no deviņiem bērniem. Un viņi man pastāstīja, ka tajā rītā, kad es piedzimu...
E-26 Remember that back behind the table we had just two chairs, and they were made out of limb bark, just old hickory saplings put together, and the bottom of them laced with hickory bark. Did anybody ever see a hickory bark chair? Yeah. And I can hear mama yet. Oh, later on when we got into a place where she could have a wooden floor, with those babies on her lap like this, and rocking that old chair just bangity, bangity, bang on the floor. I remember to keep the little ones from going out the door, when she would be washing or something, she'd lay a chair down and turn it kind of cater-cornered across the door to keep the little ones from getting out when she had to go to the spring to get water, and so forth.
And mother was fifteen years old when I was born; dad was eighteen. And I was the first of the nine children. And they told me that the morning I was born...
E-27 Redziet, mēs bijām ļoti nabadzīgi, vienkārši nabadzīgākie no nabadzīgajiem. Mūsu būdiņai nebija pat loga. Bija tikai tādas kā mazas koka durtiņas, ko varēja atvērt. Es šaubos, vai jūs esat redzējuši ko tamlīdzīgu. Virināmas koka durtiņas loga vietā, pa dienu tās turēja vaļā, bet uz nakti aiztaisīja. Tajā laikā mums nebija elektriskās gaismas un nebija pat petrolejas lampiņas, mums bija tikai, kā jūs to saucat, «tauku lampiņa». Nu, es pat nezinu, vai jūs zināt, kāda ir tā «tauku lampiņa». Nu, tu vienkārši... Vai jūs kādreiz esiet pirkuši...dedzinājuši priežu māzeri? Vienkārši ņemat priežu māzeri, aizdedzināt un liekat uz vāka, un tas deg. Un tas...tas nedaudz dūmo, bet tik un tā viņiem nebija mēbeļu, kuras varētu nokvēpt. Tā ka tikai...visa būdiņa bija dūmos. Taču tur bija laba vilkme — caur griestiem, caur kuriem tas viss labi gāja laukā. Un tā...
E-27 Now, we was very poor, just the poorest of poor. And we did not even have a window in this little cabin. It had a--like a little wooden door that you open. I doubt whether you ever seen anything like that. A little wooden door that opened instead of a window, you keep it open in the daytime; you closed it at night. We couldn't turn on the electric lights or even burn kerosene in those days, we had what you call a grease lamp. Now, I don't know whether you ever know what a grease lamp was. Well, what do you... And did you ever buy--burn a pine knot for a--just take a pine knot and light it and lay it upon a lid? It'll burn. And that's... Smoked up a little bit, but they had not furniture, anyhow, to smoke up. So it just... The cabin got the smoking. It drawed good 'cause there was plenty of roof up there for it to draw through. So it...
E-28 Es piedzimu 1909. gada 6. aprīlī. Tāpēc, ziniet, man tagad ir jau mazliet vairāk kā divdesmit pieci. Un tā, tajā rītā, kad es piedzimu, pēc mammas stāstītā, viņi atvēra logu. Nu, dakteru mums nebija, bija tikai vecmāte. Vienkārši... Un šī vecmāte bija mana vecmāmiņa. Un, kad es piedzimu un atskanēja mans pirmais brēciens, un...un mamma gribēja apskatīt savu bērniņu. Un...un viņa pati vēl bija tikai bērns. Un kad viņi atvēra šo lodziņu... Tas bija tieši rītausmā, ap pulksten pieciem. Un...un tur līdzās kādam krūmam sēdēja sarkanrīklīte. Kā jau jūs visi esiet redzējuši tās bildi grāmatā par manu dzīvi. Un šī sarkanrīklīte tur sēdēja un dziedāja no visa spēka.
E-28 And I was born on April the--the 6th, 1909. 'Course, you know, that makes me a little over twenty-five now. And so, the morning that I was born, mother said that they opened up the window. Now, we had no doctors; there was a midwife, just... And that midwife was my grandmother. And so when I was born and my first beginning to cry, and--and mother wanted to see her child... And--and she was no more than a child herself. And when they opened up the little window just at the break of day, about five o'clock in the... There was an old robin setting by the side of a little bush. As you all have seen the picture of it in--in my book of my life story... An old robin was setting there just singing for all that was in him.
E-29 Man vienmēr ir patikušas sarkanrīklītes. Lūk, jūs, puikas, kuri tagad klausāties pa radio, nešaujiet uz maniem putniņiem! Redziet, tie ir...tie ir...tie ir mani putniņi. Vai jūs esat dzirdējuši leģendu par sarkanrīklīti, kā viņa tika pie sarkanās krūtiņas? Es uz mirklīti pie tā pakavēšos. Kā viņa tika pie savas sarkanās krūtiņas? Reiz pie Krusta mira ķēniņu Ķēniņš, un Viņš cieta, bet neviens pie Viņa nepienāca. Un nebija neviena, kas Viņam palīdzētu. Taču tur bija kāds mazs brūns putniņš, kurš ļoti vēlējās izraut no Krusta tās naglas, un viņš visu laiku lidinājās ap Krustu, raustīdams šīs naglas. Tomēr viņš bija pārāk mazs, lai tās izrautu, tikai viņa mazā krūtiņa kļuva sarkana no asinīm. Un no tā laika tā ir sarkana. Nešaujiet uz šo putniņu, zēni. Ļaujiet tam mierīgi dzīvot.
Tas sēdēja pie paša loga čivinot, kā jau dzied sarkanrīklītes. Un...un tētis plaši atvēra logu. Un kad viņi atvēra šī loga mazās durtiņas, tad šī Gaisma, kuru jūs redzat fotogrāfijā, griezdamās ienāca pa logu istabā, kā stāstīja mamma, un apstājās virs gultas. Vecmāmiņa nezināja, ko teikt.
E-29 I've always loved robins. Now, you boys out in radio land, don't shoot at my birds. You see, they're--they're--they're... Them's my birds. Did you ever hear the legend of the robin, how he got his red breast? I'll stop here a moment. How he got his red breast, there was the King of kings was dying one day on the Cross, and He was suffering and no one would come to Him. He had no one to help Him. And there was a little brown bird wanted to take them nails out of the Cross, and he kept flying in to the Cross and jerking on those nails. He was too little to pull them out, and he got his little breast all red with blood. Ever since then his breast has been red. Don't shoot him, boys. Let him alone.
He was setting at the side of the window a-chirping as the robins sing. And--and dad pushed back the window. And when they pushed the little window door back, that Light that you see in the picture come whirling in the window, says my mother, and hung over the bed. Grandmother didn't know what to say.
E-30 Mēs, redziet... nebijām reliģioza ģimene. Mani radinieki ir katoļi. Un es no abām vecāku pusēm esmu īrs. Mans tēvs ir tīrs īrs, Branhams. Mana māte ir Hārvija; vienīgi viņas tēvs bija apprecējis čeroki cilts indiānieti, tā ka tas nedaudz sajauca īru asinis. Ne tēvs, ne māte neapmeklēja baznīcu, arī laulāti viņi nebija baznīcā, un viņiem vispār nebija nekādas reliģijas. Un tur kalnos nebija pat katoļu baznīcas. Tā ka viņi atbrauca uz turieni kopā ar pašiem pirmajiem kolonistiem, tur bija divi Branhami, un no viņiem iesākās Branhamu paaudze; tas ir ģimenes ciltskoks.
E-30 Now, we are--was not a religious family. My people are Catholic. I'm Irish on both sides. My father is strictly Irish: Branham. My mother is Harvey; only her father married a Cherokee Indian, so that broke the little line of the blood of the Irish. And father and mother did not go to church, and they married out of the church, and they had no religion at all. And back there in the mountains there was not even a Catholic church. So they come over in the early settlers; two Branhams come over, and from that sprung the whole generation of Branhams; is the genealogy of the family.
E-31 Un tad viņa atvēra... Kad viņi atvēra logu un tur nostājās šī Gaisma, viņi nezināja, ko darīt. Tētis par godu šim notikumam bija nopircis (mamma stāstīja) sev jaunu kombinezonu. Un viņš stāvēja, savas rokas kombinezona krūšu kabatās sabāzis, kā jau tā laika mežstrādnieks vai mežcirtējs. Un tas viņus izbiedēja.
E-31 And then she opened... When they opened this window and this Light stood in there, they did not know what to do. Dad had bought him (mama said) a new pair of overalls for this event. He was standing with the--his arms in the bib of the old overalls, like the woodsmen and loggers used in those days. And it frightened them.
E-32 Nu, kad es biju kādas desmit dienas vecs, apmēram tā, tad viņi mani aiznesa uz kādu baptistu baznīciņu, kura saucās «Oposumu Valstība», baptistu draudze Oposumu Valstība. Tas tik ir nosaukums. Tur bija kāds vecs apriņķa garīdznieks, vecmodīgs baptistu sludinātājs, kurš apmēram reizi divos mēnešos apbraukāja tās vietas. Uz... Cilvēkiem tur bija neliels kopīgs dievkalpojums, viņi mēdza nodziedāt dažas dziesmas, taču sprediķi klausījās tikai tad, kad atbrauca šis garīdznieks. Katru gadu viņi maksāja viņam ar ķirbju maisu un vēl kaut ko tamlīdzīgu, saprotiet, ko jau nu viņi varēja izaudzēt, lai iedotu viņam. Un šis sludinātājs bija tur caurbraucot un viņš piedāvāja palūgt par mani Dievu, kā jau par mazu puisēniņu. Tas bija mans pirmais brauciens uz baznīcu.
E-32 Well, after I'd got up maybe ten days old, or something, they taken me up to a little Baptist church called "Opossum Kingdom." Opossum Kingdom Baptist Church, that's quite a name. There was an old circuit preacher, the old fashion Baptist preacher came through there about once every two months. On... The people would have a little service together; they'd go sing some songs, but they had preaching every so often on the circuit rider. They paid him each year with a sack of pumpkins and a few things like that, you know, that the people would raise to give him. And the old preacher came by, and there he offered prayer for me as a little boy. That was my first trip to church.
E-33 Kad es biju...kaut kur nedaudz vairāk kā divus gadus vecs, atnāca pirmā vīzija.
Nu, viņi visiem tur kalnos bija izstāstījuši, ka bija ienākusi tā Gaisma. Tāpēc viņi centās to kaut kā izskaidrot. Daži no viņiem teica, ka tā droši vien bija saules gaisma, kas atstarojās no istabas spoguļa. Taču tur nebija neviena spoguļa. Un saule vēl nebija uzaususi, bija pārāk agrs — tikai pieci no rīta. Un tad viņi, ak, vienkārši centās par to nerunāt. Un, kad man bija apmēram...domāju, ka apmēram trīs gadi...
E-33 At the year of about, something a little over two years old, the first vision taken place.
Well, they had told around in the mountains there that "This Light came in." So they tried to figure it up. Some of them said it must've been the sunlight reflecting on a mirror in the house. But there was no mirror in there. And the sun wasn't up, so it was too early, at five o'clock. And then, oh, they just passed It by. And when I was about, suppose be near three years old...
E-34 Lūk, man ir jābūt godīgam. Ir lietas, par kurām man nemaz negribētos runāt, es labprāt tās apietu, jums neko nesakot. Bet tomēr, ja tu runā patiesību, tad tev ir jāsaka patiesība — vienalga, vai tas attiecas uz tevi vai uz taviem tuviniekiem. Esi godīgs attiecībā uz to, un tad tavs teiktais neatšķirsies.
Mans tēvs ne tuvu nebija reliģiozs cilvēks. Viņš bija tipisks kalnu puisis, kurš regulāri mēdza iedzert, visu laiku. Un reiz viņš iekūlās nepatikšanās, kaut kādā kautiņā, kur divi vai trīs vīri viens otru gandrīz vai nošāva un nodūra ar nažiem, kaut kādā ballītē tur kalnos. Bet tētis bija viens no šī kautiņa iniciatoriem, jo tur tika apvainots kāds viņa draugs, kurš bija kādam iekrāvis ar krēslu. Un bija... Bet tas cilvēks izrāva nazi un taisījās turpat uz grīdas nodurt tēva draugu, mērķējot viņam tieši sirdī, un tētis metās aizstāvēt. Tas laikam bija šausmīgs kautiņš, tāpēc ka viņi sūtīja tēvam pakaļ šerifu uz zirga no pašas Burksvillas, kas ir daudzu jūdžu attālumā no turienes.
E-34 Now, I have to be honest. There's things here that I do not like to say, and I wish I could bypass it and not have to say it. But yet, to tell the truth, you must tell the truth if it's on yourself or your people. Be honest about it, and then it's always the same.
My father was a long way from being a religious person. He was a typical mountain boy that drank constantly all the time. And he'd gotten in some trouble in a fight, and there had been two or three men almost killed as they fighting, shooting, and cutting one another with knives, at a--some kind of a party up in the mountains. And dad had been one of the ringleaders of this fight, because that there'd been a friend of his had got hurt, and had hit someone with a chair, and had... The man had a knife out and was going to cut dad's friend on the floor with this knife, through his heart, and dad took his part. And it really must have been a terrible fight, because they, from all the way down to Burkesville, many miles away, they sent a sheriff up after dad, horseback.
E-35 Šī cilvēka dzīvība karājās mata galā. Varbūt tagad to dzird kāds no viņa radiniekiem. Es nosaukšu viņa vārdu, viņu sauca Vils Jarbrougs. Iespējams, ka viņi... Es domāju, ka daži no viņiem ir Kalifornijā, kāds no viņa dēliem. Bet viņš bija liels kauslis, varena auguma vīrs, pats savu puiku nogalināja ar sētas mietu. Tā, ka viņš...viņš bija ļoti spēcīgs un negants cilvēks. Un tā, viņa un mana tēva starpā notika nikns kautiņš ar nažiem. Un mans tēvs viņu tik tikko nenogalināja. Tāpēc viņam nācās bēgt no Kentuki pāri upei uz Indiānu.
E-35 So the man was laying at the point of death. Might be some of his people listening in. I'm going to call his name, Will Yarbrough was his name. They probably... I think some of them is in California, of his boys. But he was a bully, great powerful man, killed his own boy with a fence rail. So he--he was a very powerful and wicked man. And so there was a great knife fight between he and dad. And my father almost killed the man, so he had to run and leave Kentucky and come across the river to Indiana.
E-36 Un viņam bija brālis, kurš tajā laikā dzīvoja Luisvilā, Kentuki, un strādāja tur uzņēmumā «Wood Mosaic Saw Mills» [«Koka mozaīku zāģētava»—Tulk.] par pārvaldnieka palīgu. Un tā tētis devās uzmeklēt savu vecāko brāli. Tētis bija pats jaunākais no brāļiem, no septiņpadsmit bērniem. Un tā viņš devās meklēt savu vecāko brāli un bija prom gandrīz vai veselu gadu. Viņš nevarēja atgriezties, jo viņu meklēja likums. Un pēc tam mēs no viņa saņēmām vēstuli, parakstītu ar citu vārdu, tajā viņš stāstīja mammai, kādā veidā uzturēs ar mums sakarus.
E-36 And he had a brother that lived, at the time, in Louisville, Kentucky, was the assistant superintendent of the Wood Mosaic Saw Mills in Kentucky, in Louisville. And so dad come to find his older brother. Dad was the youngest of the boys, of seventeen children. And so he came to find his older brother, and while he was gone for almost a year. He could not come back, because the law was looking for him. And then when we'd heard from him by letter, signed by another name, but that he'd told mother how it would be that she'd hear from him...
E-37 Un vēl es atceros kādu reizi pie strauta, kurš atradās uzreiz aiz mājas, aiz šīs būdiņas. Tajā laikā pēc... Starp mani un manu nākamo brāli ir deviņu... vienpadsmit mēnešu starpība, un viņš vēl tikai rāpoja. Un man rokā bija liels akmens, un es centos viņam parādīt, cik stipri varu šo akmeni iesviest dubļos tajā vietā, kur izplūda avots un zeme bija dubļaina. Un es izdzirdēju, kā kokā dzied putniņš. Es paraudzījos uz šo koku, un putniņš aizlidoja, un, kad viņš aizlidoja, uz mani sāka runāt kāda Balss.
Jā, es zinu, jūs domājat, ka es nevarētu to atcerēties un visu iegaumēt. Taču Dievs Tas Kungs, kurš ir Tiesnesis zemei un debesīm, un visam, kas eksistē, zina, ka es runāju patiesību.
E-37 And then I remember one day the spring (this little cabin was just behind the house). And--and during that time after... There was nine--eleven months difference between me and my next brother, and he was still crawling. And I had a big rock in my hand, and I was trying to show him how hard I could throw this rock in the old mud, where the spring had run out of the ground and made the muddy ground. And I heard a bird, and it was singing up in a tree. And I looked up to that tree, and the bird flew away, and when it did, a Voice spoke to me.
I know you think I could not think and remember that. But the Lord God Who's Judge, the earth and the heavens and all there is, knows that I'm telling the truth.
E-38 Tas putniņš...kad viņš aizlidoja, no tās vietas kokā, kur viņš bija sēdējis, atskanēja Balss, it kā vējš būtu iešalcis krūmos, un teica: «Tu dzīvosi netālu no pilsētas, kuru sauc Ņūolbani.» Un no trīs gadu vecuma līdz pat šim laikam es dzīvoju trīs jūdžu attālumā no Ņūolbani, Indiānā.
Es aizgāju un pastāstīju par to savai mātei. Nu, viņa nodomāja, ka esmu to vienkārši nosapņojis vai tamlīdzīgi.
Vēlāk mēs pārbraucām uz Indiānu, un tēvs iestājās darbā pie kāda bagāta cilvēka, pie Votena kunga. Viņam piederēja «Woten Distillery’s». [«Votena Spirta rūpnīca»—Tulk.] Viņam piederēja lielas kapitāldaļas; viņš bija multimiljonārs un...arī futbola klubs «Luisville Colonels», un...un beisbols, un tā tālāk. Toreiz mēs dzīvojām turpat tuvumā. Un, kaut arī tētis bija nabadzīgs, viņš tomēr nespēja iztikt bez iedzeršanas, tā, ka viņš...viņš sāka brūvēt viskiju, destilatorā.
Un tas sagādāja lielas grūtības tieši man, jo es biju vecākais no bērniem. Man vajadzēja iet un stiept ūdeni priekš šī destilējamā katla, lai dzesētu tās caurulītes, kamēr tur gatavojās viskijs. Pēc tam viņš sāka to tirgot un tad nopirka vēl divus vai trīs šādus destilatorus. Lūk, man nepatīk stāstīt šo daļu, taču tā ir patiesība.
E-38 That bird, when it flew away, a Voice came from where the bird was in the tree, like a wind caught in the bush, and It said, "You'll live near a city called New Albany." And I've lived from the time I was three years old until this time, within three miles of New Albany, Indiana.
I went in and told my mother about it. Why, she thought I was just dreaming or something.
And later we moved to Indiana and father went to work for a man, Mr. Wathen, a rich man. He owns the Wathen Distilleries. And he owned a great shares. He's a multimillionaire in the Louisville Colonels and--and baseball, and so forth. And then we lived near there. And dad being a poor man, yet he could not do without his drinking, so he--he went to making whiskey in a--in a still.
And then it worked a hardship on me, because I was the oldest of the children. I had to come and pack water to this still to keep those coils cool while they were making the whiskey. Then he got to selling it, and then he got two or three of those stills. Now, that's the part I don't like to tell, but it's the truth.
E-39 Un es atceros, kā reiz es raudādams nācu no šķūņa uz māju, tāpēc ka tur aizmugurē bija dīķis, tas...kur viņi mēdza cirst ledu. Daudzi no jums vēl atceras, kā cirta ledu un lika to zāģu skaidās. Jā, tādā veidā misters Votens šajā apkaimē glabāja ledu. Bet tēvs bija viņa šoferis, personīgais šoferis. Un, kad... Šajā dīķī bija daudz zivju, un, kad viņi gāja cirst ledu un nesa to, un krāva skaidās, un, kad vasaras laikā šis ledus kusa... Es domāju, ka tas bija diezgan tīrs, tāds pats kā ezera ledus. Taču viņi to nelietoja dzeršanai, bet gan ūdens atdzesēšanai, lika to apkārt saviem spaiņiem un pienam, un tamlīdzīgi.
E-39 And I remember one day, from the barn, coming up to the house, crying. Because out at the back of the place was a pond, it--where they used to cut ice. Many of you remember when they used to cut ice and put it in sawdust. Well, that's the way Mr. Wathen kept ice out there in the country. And father was a--a chauffeur for him, a private chauffeur. And when this pond was full of fish and when they would go to cutting the ice and bringing it in and put it in the sawdust, then when the ice melted in the summertime as it went down, it was kind of clean I suppose, more like a lake ice, and they could use it, not to drink, but to keep water cold, put it around their buckets and their milk, and so forth.
E-40 Un kādu dienu, stiepdams ūdeni no pumpja, kas atradās apmēram kvartāla attālumā, es skaļi raudāju, jo citiem tas nebija jādara, tāpēc ka es biju pārnācis no skolas, bet visi pārējie puikas bija aizgājuši uz dīķi ķert zivis. Man ļoti patika makšķerēt! Un tā, viņi visi, izņemot mani, bija aizgājuši makšķerēt, bet man bija jānes ūdens šim destilatoram. Protams, ak, par to nedrīkstēja pat ieminēties, tas bija aizlieguma laikā. Un es... Tas bija tik smagi. Es atceros, kā gāju ar savainotu kājas pirkstu, un man bija piesiets kukurūzas kacens zem lielā kājas pirksta, lai pasargātu no netīrumiem. Vai jūs kādreiz esat tā darījuši? Vienkārši noliek kukurūzas kacenu zem kājas pirksta, lūk, šādi un aptin apkārt saiti. Un pirksts stāv, izslējies gaisā, gluži kā bruņurupuča galva, saprotiet, izslējies uz augšu. Jūs sadzītu manas pēdas visur, lai kurp arī es nedotos, ar šo kukurūzas kacenu zem pirksta; lai kurp arī es neslātu, saprotiet. Man nebija apavu, ko uzvilkt. Tāpēc mēs nekad nenēsājām apavus, reizēm pat pusi ziemas. Ja arī uzvilkām, tad mēs...tad tikai to, ko mēs sadabūjām, kad kāds mums iedeva. Un arī drēbes mums bija tādas, kuras kāds iežēlodamies atdeva.
E-40 And one day packing water from back out at this pump, which was about a city block. I was squalling to who wouldn't have it, because I'd come from school and all the boys had went out to the pond, fishing. I just loved to fish. And so they all got to go fishing but me, and I had to pack water for this still. Of course, my, that had to be mum; it was prohibition. And I... It was such a hardship. And I remember coming along there with a stumped toe, and I had a corn cob wrapped under my toe to keep it out of the dust. Did you ever do that? Just put a corn cob under your toe like this and wrap a string around it. It holds your toe right up like a turtle head almost, you know, sticking up. You could track me everywhere I went with this corn cob under my toe; where I'd stump it, you know. I didn't have any shoes to wear. So we never wore shoes, sometime half the winter. If we did, we--it was just what we could pick up, somebody would give us. And clothes to what somebody, charity would give us...
E-41 Un es apstājos zem šī koka, nosēdos tur un vienkārši raudāju (tas bija septembrī), jo man ļoti gribējās iet makšķerēt, bet man bija jāpielej vairākas mucas ar ūdeni, ko es nesu mazos sīrupa spainīšos apmēram šitik lielos, divlitrīgos, jo es vēl biju pavisam mazs puika, kādus septiņus gadus vecs. Un es tos izlēju lielajās mucās un atkal gāju atpakaļ, piepumpēju ūdeni un atnesu vēl divus spaiņus, un gāju atkal. Tāds, redziet, mums bija ūdens. Un tovakar viņi taisījās izdzīt kukurūzas viskija partiju, tēvs un tie cilvēki tur pie mums.
E-41 And I stopped under this tree, and I was sitting there just squalling (It was in September.), because I wanted to go fishing; I had to pack several tubs of water with little molassey buckets, just about that high, half a gallon, 'cause I was just a little lad of about seven years old. And I'd pour them in a big tub and then go back and get another two buckets and come back, pumping it. That's the water we had. And they was going to run off a batch of that corn whiskey that night, these men with daddy, up at the house.
E-42 Un es raudāju un piepeši es izdzirdēju kaut ko, kas pēc skaņas atgādināja virpuli, kaut ko tamlīdzīgu (nu, es ceru, ka tas nebūs par skaļu), skanot: «Hš-š-š-š, hš-š-š-š,» tāda, lūk, skaņa. Nu ko, bija tik šausmīgi kluss, un es pavēros apkārt. Un ziniet ko, neliels virpulis... Man šķiet, jūs to sauktu par mazu viesuli? Rudenī tādi traucas pa kukurūzas laukiem, ziniet, raudami lapas un visu ko citu un...rudenī, kad tikko sāk dzeltēt lapas. Un es sēdēju zem lielas baltās papeles, kas auga pusceļā starp māju un...un šķūni. Un es izdzirdēju šo skaņu. Un es skatījos apkārt, tur bija tikpat kluss kā šajā telpā. Nedzirdēja ne lapiņu čaukstam, nekā tāda. Un es domāju: «No kurienes nāk šis troksnis?» Nu, es nodomāju: «Droši vien kaut kur no tālienes.» Es biju vēl tikai puika. Un tas kļuva arvien skaļāks un skaļāks.
E-42 And I was crying, and all at once I heard something making a noise like a whirlwind, something like this (Now, I hope it isn't too loud), going "Whoooossssh, whoooossssh," just a noise like that. Well, it was awful quiet, and I looked around. And you know what, a little whirlwind, I believe you call them a little cyclones. In the fall of the year they pick up through the corn field, you know, the leaves and so forth, in the autumn there, the leaves are just begin turning. And I was under a great white poplar tree, stood about halfway between the barn and the--the house. And I heard that noise. And I looked around; it was just as quiet as it is in this room, not a leaf blowing nowhere, or nothing. And I thought, "Where's that noise coming from?" Well, I thought, "Must be away from here." Just a lad... And it got louder and louder.
E-43 Es paķēru savus spainīšus un, vēl pāris reižu ieraudājies, sāku iet pa taciņu, es biju nedaudz atpūties. Un es paspēru tikai pāris soļu, iznācu no šī lielā koka lapotnes apakšas, un, ak vai, atskanēja virpuļa šalkoņa! Es atskatījos, un kaut kur koka vidū griezās virpulis, uz riņķi vien, uz riņķi vien, kustinot lapas. Nu, es nodomāju, kas gan tur neparasts, jo tādā gadalaikā, rudenī, jau parasti uzrodas visādi virpuļi. Mazais... Mēs tos dēvējām par «viesuļiem». Un tie...tie paceļ gaisā putekļus. Jūs tādus esat redzējuši tuksnesī. Tas ir tas pats. Un tā, es skatījos, taču tas negāja prom. Parasti tas ir tikai tāds pūtiens uz kādu mirkli, un pēc tam aiztraucas tālāk. Taču tas tur bija jau divas minūtes vai ilgāk.
E-43 I picked up my little buckets and squalled a couple more times and started up the lane; I was resting. And I got just few feet from that, out from under the branches of this big tree, and, oh, my, it made a whirl sounding. And I turned to look, and about halfway up that tree was another whirlwind, caught in that tree just a-going around and around, moving those leaves. Well, I thought nothing strange about that, because it just in that time of year. In the autumn, why, those whirlwinds come, little... We call them "whirlwinds." And they--and they pick up dust. You've seen them on the desert like that: same thing. So I watched, but it didn't leave off. Usually it's just a puff for a moment, then it goes, but it'd already been in there two minutes or more.
E-44 Nu, es atkal sāku iet pa taciņu. Un es no jauna uz to atskatījos. Un tad tas notika — cilvēka Balss, tikpat dzirdami, kā tagad runāju es, sacīja: «Nekad nedzer, nesmēķē un nekādā veidā neapgāni savu ķermeni. Tevi gaida darbs, kad tu kļūsi vecāks.» Nu, tas mani pārbiedēja līdz nāvei! Vai varat iedomāties, kā jutās šis mazais puika?! Es nometu spaiņus un, cik vien spēka, drāzos uz mājām, brēkdams pilnā balsī.
E-44 Well, I started up the lane again. And I turned to look at this again. And when It did, a human Voice, just as audible as mine is, said, "Don't you never drink, smoke, or defile your body in any way. There'll be a work for you to do when you get older." Why, it liked to scared me to death. You could imagine how a little fellow felt. I dropped those buckets, and home I went just as hard as I could go, screaming the top of my voice.
E-45 Bet tajā apvidū dzīvoja gludenās čūskas, tās ir ļoti indīgas. Mamma nodomāja, ka es, pa dārzu iedams, varbūt nejauši esmu uzkāpis kādai gludenajai čūskai, un skrēja man pretī. Un es ielēcu viņai rokās, kliegdams, apskaudams un bučodams viņu. Viņa prasīja: «Kas noticis, vai tev iekoda čūska?» Viņa visu mani apskatīja.
Es teicu: «Nē, mammu! Tur tajā kokā sēž cilvēks!
Viņa sacīja: «Ak, Billij, Billij! Vai tik tu nemānies?» Un viņa teica: «Vai tu apstājies un aizsnaudies?»
Es teicu: «Nē, mammīt! Tur tajā kokā ir cilvēks, un Viņš man lika nedzert un nepīpēt. Nedzert viskiju un...visu ko tādu.»
E-45 And there was copperheads in that country, snakes, and they're very poison. Mother thought, coming alongside of the garden I'd perhaps got my foot on a copperhead, and she ran to meet me. And I jumped up in her arms, screaming, hugging her and kissing her. And she said, "What's the matter, did you get snakebit?" Looked me all over.
I said, "No, mama. There's a man in that tree down there."
And she said, "Oh, Billy, Billy, come on?" And she said, "Did you stop and go to sleep?"
I said, "No, ma'am. There's a man in that tree, and He told me not to drink and not to smoke, drink whiskeys and--and things."
E-46 Bet es tieši tad nesu ūdeni kandžas aparātam. Un Viņš teica: «Nekad nedzer un neapgāni nekādā veidā savu ķermeni.» Tas ir amorāli, ziniet, un man bērn...jaunībā ar sievietēm. Un, cik es zinu, es nekad neesmu bijis vainīgs tajās lietās. Kungs man tajā palīdzēja, jūs paši to redzēsiet, kad stāstīšu tālāk. Tātad: «Nedzer un nepīpē, un neapgāni savu ķermeni, jo tevi gaida darbs, kad kļūsi vecāks.»
Nu, es to izstāstīju mammai, un...un viņa par mani tikai pasmējās. Bet es biju teju vai histērijā. Viņa izsauca ārstu, un ārsts teica: «Nu, viņš vienkārši ir nervozs, un tas arī viss.» Tāpēc viņa nolika mani gulēt. Un no tās dienas līdz pat šim laikam es vairs neesmu gājis garām tam kokam. Es biju pārbijies. Es turpmāk gāju pa otru dārza pusi, jo man šķita, ka tajā kokā sēd kāds cilvēks, kurš bija ar mani runājis; šī ļoti nopietnā Balss, kas runāja.
E-46 And I was packing water to a moonshine still, right then. And He said, "Don't you never drink or defile your body in any way." That's immoral, you know, and my child--young manhood with women. And to my best, I have never one time been guilty of such. The Lord helped me of those things, and as I go along you'll find out. So then, "Don't drink, or don't smoke, or do not defile your body, for there'll be a work for you to do when you get older."
Well, I told that to mama, and she just laughed at me. And I was just hysterically. She called the doctor, and the doctor said, "Well, he's just nervous; that's all." So she put me to bed. And I never, from that day to this, ever passed by that tree again. I was scared. I'd go down the other side of the garden, because I thought there was a man up in that tree and He was talking to me, great deep Voice that spoke.
E-47 Un pēc tam, pēc kāda mēneša es pagalmā ar saviem mazajiem brāļiem spēlēju bumbiņas. Un pēkšņi mani pārņēma dīvaina sajūta. Es apstājos un nosēdos zemē pie kāda koka. Mēs tad bijām pašā Ohaio upes krastā. Un es palūkojos Džefersonvilas virzienā un redzēju, kā uzrodas tilts un kā tas pāriet pāri upei, savieno upes krastus. Un es ieraudzīju sešpadsmit cilvēkus (es tos saskaitīju), kas nokrita lejā no šī tilta un aizgāja bojā. Es žigli aizskrēju un izstāstīju to savai mammai, bet viņa nodomāja, ka es vienkārši biju iesnaudies. Tomēr viņi to neaizmirsa, un divdesmit divus gadus vēlāk tieši tajā vietā pāri upei tika uzbūvēts, kā to tagad sauc, Municipālais tilts (tam daudzi no jums brauc pāri, šķērsojot upi), un, būvējot šo tiltu pāri upei, sešpadsmit vīri zaudēja savas dzīvības.
Tas nekad vēl nav pievīlis, vienmēr tieši precīzi. Kā jūs To redzat notiekam šajā auditorijā, tā tas ir bijis vienmēr.
E-47 And then sometime about a month after that, I was playing marbles out with my little brothers, out in the front yard. And all at once I had a strange feeling come on me. And I stopped and set down aside of a tree. And we were right up on the bank from the Ohio River. And I looked down towards Jeffersonville, and I seen a bridge rise up and go across that, the river, span the river. And I seen sixteen men (I counted them) that dropped off of there and lost their lives on that bridge. I run in real quick and told my mother, and she thought I went to sleep. But they kept it in mind, and twenty-two years from then the Municipal Bridge now (that many of you cross when you cross there) crossed the river at the same place, and sixteen men lost their life building that bridge across the river.
It's never failed to be perfectly true. As you see It here in the auditorium, It's been that way all the time.
E-48 Nu, bet viņi nodomāja, ka es vienkārši sanervozējos. Kaut arī es esmu nervozs cilvēks, tā ir patiesība. Un, ja jūs esat ievērojuši, cilvēki, kuriem ir nosliece uz garīgām lietām, parasti ir nervozi.
Paskatieties uz dzejniekiem un praviešiem. Paskatieties uz Viljamu Kouperu, kurš uzrakstīja to slaveno dziesmu: «Dzīvības Avotu atklājis Dievs». [«There is a fountain filled with Blood, drawn from Immanuel’s veins»—Tulk.] Vai jūs kādreiz... Jūs zināt to dziesmu. Vēl nesen es stāvēju pie viņa kapa. Ar brāli Juliusu, man šķiet, es nezinu...jā, viņš bija ar mums tur, pie viņa kapa. Un...un tad, pēc tam, kad viņš bija uzrakstījis šo dziesmu, iedvesma viņu pameta, un viņš mēģināja sameklēt upi, lai izdarītu pašnāvību. Redziet, Gars bija viņu atstājis. Un tādi cilvēki kā dzejnieki un autori un... tas ir... es gribēju teikt, pravieši...
E-48 Now, they thought I was just nervous. Which I am a nervous person; that's true. And if you ever notice, people who are--are inclined to be spiritual are nervous. Look at poets and prophets. And look at William Cowper who wrote that famous song, "There is a fountain filled with Blood, drawn from Immanuel's veins." Did you ever... You know the song. I stood by his grave not long ago. Brother Julius, I believe, I don't know, no... Yes, that's right, was with us over there at his grave. And--and there, after he had wrote that song, the inspiration left him, he tried to find the--the river to commit suicide. See, the spirit had left him. And people like poets and authors and--or not--I mean prophets...
E-49 Paskatieties uz Eliju, kad viņš nostājās kalna galā un izsauca no debesīm uguni, un izsauca no debesīm lietu! Bet pēc tam, kad Gars viņu atstāja, viņš bēga, izdzirdot kādas sievietes draudus. Un Dievs viņu atrada noslēpušos kādā alā, pēc četrdesmit dienām.
Paskatieties uz Jonu! Kad Dievs viņu bija svaidījis sludināt Ninivē, iedvesmas pietika, lai pilsēta, kas bija tik liela, kā Sent-Luisa, nožēlotu grēkus, ietērpjoties maisos. Bet pēc tam, kad Gars bija viņu atstājis, kas ar viņu notika? Pēc tam, kad Gars viņu atstāja, mēs sastopam viņu kalnā, lūdzot, lai Dievs ļauj viņam nomirt. Redziet, tā ir iedvesma. Un, kad tas notiek, tas...tas tevi kaut kā ietekmē.
E-49 Look at Elijah, when he stood on the mountain and called fire out of the heaven and called rain out of the heaven. Then when the Spirit left him, he run at a threat of a woman. And God found him pulled back in a cave, forty days later.
Look at Jonah, with enough inspiration when the Lord had anointed him to preach there in Nineveh, till a--a city was the size of St. Louis repented with sackcloth. And then when the Spirit left him, what happened to him? We find him up on the mountain after the Spirit left him, praying to God to take his life. And, you see, it's inspiration. And when these things happen, it--it does something to you.
E-50 Un es atceros, ka es augu. Es kļuvu par jaunekli. (Es mazliet pasteigšos, lai drīzumā tiktu ar to galā.) Kad es biju jaunieša gados, manas domas ne ar ko neatšķīrās no citiem jauniešiem. Es...ejot uz skolu, es tur redzēju šīs meitenes. Jūs ziniet, es biju ārkārtīgi kautrīgs. Un es...es...visbeidzot es dabūju sev draudzenīti. Tāpat kā visi, es domāju, kādus piecpadsmit gadus veci puikas. Un...un tā... Ak, viņa bija tik glīta! Un kā vēl! Actiņas viņai bija kā dūjiņai, zobi kā pērles, bet kakls kā gulbim, un viņa...viņa tik tiešām bija ļoti glīta.
E-50 Then I remember coming on up. I got to be a young man. (I'll hurry to make it within the next little bit.) When I got to be a young man I had ideas like all young men. I... Going to school, I'd found them little girls. You know, I was real bashful, you know. And I--I finally got me a little girlfriend, and like all little boys, about fifteen years old, I guess. And--and so, oh, she was pretty. My, she had eyes like a dove, and she had teeth like pearl, and a neck like a swan, and she--she was really pretty.
E-51 Bet otrs puika, viņš... Mēs bijām draugi, un viņš dabūja no sava tēva mašīnu, «T» modeļa Fordu, un mēs sarunājām ar mūsu meitenēm randiņu, un mēs gribējām viņas pavizināt mašīnā. Mums bija pietiekami daudz naudas, lai nopirktu divus galonus benzīna [Apmēram astoņus litrus—Tulk.]. Mums bija ar domkratu jāpaceļ pakaļējais ritenis, lai to iekurbulētu. Es nezinu, vai jūs to vēl atceraties vai nē, ziniet, nu, kā mašīnu iedarbina ar kurbuli. Bet mēs...mēs ar to tikām galā tīri tā neko.
Bet man kabatā bija dažas piecu centu monētas, un mēs kādā vietā pieturējām un nopirkām... Par pieciem centiem varēja nopirkt sviestmaizi ar šķiņķi. Un tā, o-o, es biju bagāts, es varēju nopirkt veselas četras! Redzat? Un pēc tam, kad mēs apēdām šīs sviestmaizes un uzdzērām koka-kolu, es aizgāju nodot pudeles. Un man par lielu pārsteigumu, man iznākot no veikala (tajos laikos sievietes vēl tikai sāka atkrist no žēlastības jeb, precīzāk, no sievišķības), mana dūjiņa smēķēja cigareti.
E-51 And another little boy, he--we were buddies, so he got his daddy's old model-T Ford, and we got a date with our girls. And we was going to take them out, riding. We got enough to buy two gallons of gasoline. We had to jack the back wheel up to crank it. I don't know whether you ever remember that or not, you know, to crank it. But we--we was going along pretty good.
And so I had a few nickels in my pocket, and we stopped at a little place and got... You could get a ham sandwich for a nickel. And so, oh, I was rich; I could buy four of them. See? And after we'd eat the sandwiches and drank the coke. I started taking the bottles back. And to my surprise, when I come out (women had just start falling from grace at that time, or from womanhood), my little dove was smoking a cigarette.
E-52 Ziniet, man par smēķējošu sievieti vienmēr ir bijis savs viedoklis, un kopš tiem laikiem tas ne par mata tiesu nav izmainījies. Tā ir patiesība. Tas ir vissliktākais, ko viņa var izdarīt. Tik tiešām, tā arī ir! Un es...es nodomāju... Nu, varbūt cigarešu kompānijas uz mani par to niknosies, taču es jums saku, tas vienkārši ir velnišķīgs triks. Tas ir lielākais slepkava un diversants šajā valstī. Labāk, lai mans puika kļūst par dzērāju nekā par smēķētāju. Tā ir taisnība. Es labāk redzētu savu sievu piedzērušos guļam uz grīdas, nekā ar cigareti zobos. Tieši tā kā...
E-52 Well, I've always had my opinion of a woman that would smoke a cigarette, and I haven't changed it one bit from that time on. That's right. It's the lowest thing she can do. That's exactly right. And I--I thought I... Now, the cigarette company could get after me for this, but I'm telling you; that's just a stunt of the Devil. It's the biggest killer and sabotage this nation's got. I'd rather my boy be a drunkard than to be a cigarette smoker. That's the truth. I'd rather see my wife laying on the floor, drunk, than to see her with a cigarette. That's how...
E-53 Lūk, šis Dieva Gars, kurš ir ar mani...ja vien tas ir Dieva Gars (par ko jūs varbūt šaubītos). Jums, kas smēķē, ir niecīgas iespējas, kad jūs tur nokļūstat, jo tas tikai...katru reizi. Paskatieties, kas notiek uz platformas, kā Viņš to nosoda. Tā ir briesmīga lieta. Turieties no tās pa gabalu! Sievietes, ja jūs tajā esat vainīgas, lūdzu, Kristus Vārdā, tieciet no tā vaļā! Tas jūs salauž. Tas jūs nogalinās. Tas būs... Tas ir vēzis, veselas kravas ar to.
Ārsti jūs mēģina brīdināt. Un tad, kā gan viņi var pārdot jums to draņķi! Ja jūs ietu uz aptieku un teiktu: «Es pērku...es vēlos nopirkt vēzi par piecdesmit centiem,» nu, tās visas tiktu slēgtas. Taču, kad tu par piecdesmit centiem pērc cigaretes, tu tieši to arī pērc. To saka ārsti. Ak, šī uz naudu trakā valsts! Cik briesmīgi! Tas ir slepkava. Tas ir pierādīts.
E-53 Now, this Spirit of God that's with me, if That is the Spirit of God (as you might question), you smoking cigarettes has got a slim chance when you get there, 'cause that just... Every time you notice it on the platform, how He condemns it. It's a horrible thing. Keep away from it. Ladies, if you have been guilty of that, please, in the Name of Christ, get away from it. It breaks you. It'll kill you. It'll... It's a--it's a cancer by the carloads.
The doctors try to warn you. And then how they can sell you that stuff... If you'd go down to the drug store and say, "Buy... I want to buy fifty-cents worth of cancer." Why, they'd come lock them up. But when you buy fifty-cents worth of cigarettes, you're buying the same thing. Doctors say so. Oh, this money-mad nation, it's too bad. It's a killer. It's been proved.
E-54 Un tā, kad es ieraudzīju, kā šī glītā meitenīte izliekas par lielu dāmu, šo cigareti viņas rokās, tas mani teju vai nogalināja, jo es tiešām domāju, ka viņu mīlu. Un es nodomāju: «Redz, kā...»
Redziet, mani sauc par «sieviešu nīdēju», jūs to zināt, jo es it kā vienmēr esmu pret sievietēm, taču es neesmu pret jums, māsas. Es vienkārši esmu pret to, kā uzvedas mūsdienu sievietes. Tā ir. Labas sievietes ir jāatbalsta.
E-54 Well, when I seen that pretty little girl just acting smart, this cigarette in her hand, that liked to killed me, 'cause I really thought I loved her. And I thought, "Well..."
Now, I'm called a woman-hater; you know that, because I'm always kind of against women, but not against you sisters. I'm just against the way modern women act. That's right. Good women should be packed along.
E-55 Taču es atceros, kad manam tēvam darbojās šis kandžas aparāts un man bija jāiet pēc ūdens un pārējā, es redzēju jaunas dāmiņas, kurām vēl nebija ne septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu, tur ar vīriešiem manā pašreizējā vecumā, piedzērušās. Un viņiem nācās tās atskurbināt un iedot melnu kafiju, lai viņas varētu tikt mājās, lai pagatavotu vakariņas saviem vīriem. Ak, kaut kā tā, un es teicu: «Es...» Toreiz es tādos gadījumos teicu: «Tādas jau nav pelnījušas, lai tās nošauj ar labu, tīru lodi.» Tiešām. Un es neieredzēju sievietes. Patiesi. Un arī tagad man ir jābūt ļoti piesardzīgam, lai es tādā veidā vairs nedomātu.
E-55 But I can remember when my father's still up there running, I had to be out there with water and stuff, see young ladies that wasn't over seventeen, eighteen years old, up there with men my age now, drunk. And they'd have to sober them up and give them black coffee to get home to cook their husband's supper. Oh, something like that, I said, "I..." This was my remark then, "They're not worth a good clean bullet to kill them with it." That's right. And I hated women. That's right. And I just have to watch every move now, to keep from still thinking the same thing.
E-56 Taču, lūk, laba sieviete ir kā dārgakmens vīra kronī. Viņai ir jāizrāda cieņa. Viņa... Mana mamma ir sieviete, mana sieva arī, un viņas ir apburošas. Un man ir tūkstošiem māsu kristiešu, kuras es ļoti cienu. Bet ja...ja viņas ciena to, kādam mērķim Dievs viņas ir radījis, — būt par mātēm, par īstām karalienēm, tad ir labi. Vislabākā no visām lietām, ko Dievs varēja iedot vīrietim, bija sieva. Sieva, ja vien viņa ir laba sieva, ir pats labākais, neskaitot dvēseles glābšanu. Bet, ja viņa tāda nav, kā teica Zālamans: «Laba sieviete ir dārgakmens vīra kronī, bet kašķīga jeb nelaba ir kā ūdens viņa asinīs.» Un, patiesi, tas ir pats sliktākais, kas vien var būt. Tāpēc laba sieviete... Ja tev, brāli, ir laba sieva, tad tev viņa ir jāciena visaugstākajā mērā. Tā ir, tev tas ir jādara. Īsta sieviete! Un, bērni, ja jums ir īsta māte, kas paliek mājās un cenšas par jums rūpēties, seko, lai jums būtu tīras drēbes, izvada jūs uz skolu, māca jums par Jēzu, tad jums no visas sirds ir jāgodā tādu mīļu mammu. Tev ir jāciena tādu sievieti, tieši tā, jo viņa ir īsta māte.
E-56 So, but now, a good woman is a jewel in a man's crown. She should be honored. She's... My mother's a woman; my wife is; and they're lovely. And I've got thousands of Christian sisters who I highly respect. But if--if they can respect what God made them, a motherhood and a real queen, that's all right. She's one of the best things that God could give a man was a wife. Besides salvation, a wife is the best thing if she is a good wife. But if she isn't, Solomon said, "A good woman is a jewel in a man's crown, but a--a ornery one or no-good one is water in his blood." And that's right, it's the worst thing could happen. So a good woman... If you've got a good wife, brother, you ought to respect her with the highest. That's right. You should do that. A real woman... And children, if you've got a real mother that stays home and tries to take care of you, keeping your clothes clean, send you to school, teaching you about Jesus, you should honor that sweet old mother with all that's in you. You should respect that woman (Yes, sir.), because she's a real mother.
E-57 Viņi runā par izglītības trūkumu Kentuki kalnu rajonos. Jūs varat to redzēt tajās karikatūrās. Viena otra no tām vecajām mātēm varētu atnākt šurp uz Holivudu un pasniegt labu mācībstundu jums, mūsdienīgajām māmiņām, par to, kā jāaudzina savus bērnus. Lai tik viņas meitēns atnāk kādu nakti ar izspūrušiem matiem un lūpām...(kā jūs to saucat?) ar visu to kosmētiku, ko liek uz sejas, un kleitu savilktu uz vieniem sāniem, visu nakti bijusi prom, piedzērusies; brāli, viņa paķertu kādu no tiem riekstkoka galotnes zariem, un viņas meita nekad vairs nekur neietu. Ziniet, tad viņa... Un, ja jums šeit būtu nedaudz vairāk no tā, tad jūsu Holivuda būtu labāka, un arī valsts būtu labāka. Pareizi. Tā ir taisnība. «Centies būt moderna» — tas...tas ir viens no velna trikiem.
E-57 They talk about the illiteracy of Kentucky mountains. You see it in this here dogpatch stuff. Some of them old mammies out there could come here to Hollywood and teach you modern mothers how to raise your kids. You let her kid come in one night with her hair all messed up, and lips, and slips (What do you call that makeup stuff they put on their face?), and her dress all squeezed to one side, and been out all night, drunk, brother, she'd get one of them limbs off the top of that hickory tree and she'd never go out no more. I'm telling you, she'd... And if you had a little more of that, you'd have a better Hollywood around here and a better nation. That's right. It's true. "Just try to be modern," that--that's one of the tricks of the Devil.
E-58 Un tā, šī meitenīte... Kad es paskatījos uz viņu, mana sirds asiņoja. Un es nodomāju: «Nabaga cilvēciņš.»
Bet viņa teica: «O, Billij, vai gribi cigareti?»
Es sacīju: «Nē, cienītā.» Es teicu: «Es nepīpēju.»
Viņa sacīja: «Te nu bija! Tu jau teici, ka tu nedejo!» Viņi gribēja iet uz dejām, bet es atteicos. Viņi sacīja, ka vietā, ko sauc par Sikamoru Dārziem, tiek rīkotas dejas.
Un es teicu: «Nē, es nedejoju.»
Viņa sacīja: «Nu gan! Tu nedejo, tu nepīpē, tu nedzer. Kā tad tu izklaidējies?»
Es teicu: «Nu, man patīk makšķerēt un medīt.» Tādas lietas viņu neinteresēja.
Un tā, viņa neatlaidās: «Paņem cigareti!»
Es teicu: «Nē, cienītā, paldies. Es nesmēķēju.»
E-58 Now, this little girl, when I looked at her, my heart just bled. I thought, "Poor little fellow..."
And she said, "Oh, you want a cigarette, Billy?"
I said, "No, ma'am." I said, "I don't smoke."
She said, "Now, you said you didn't dance." They wanted to go to a dance, and I wouldn't do it. So they said there was a dance down there, what they called Sycamore Gardens.
And I said, "No, I don't dance."
She said, "Now, you don't dance; you don't smoke; you don't drink. How do you have any fun?"
I said, "Well, I like to fish; I like to hunt." That didn't interest her.
So she said, "Take this cigarette."
And I said, "No, ma'am, thank you. I don't smoke."
E-59 Es biju nostājies uz mašīnas spārna. Vecajiem Fordiem bija tāds plats slieksnis, jūs atceraties, un manas kājas bija uz šī sliekšņa, kamēr es sēdēju uz aizmugurējā sēdekļa kopā ar viņu. Un viņa sacīja: «Vai tu gribi teikt, ka neizsmēķēsi pat vienu cigareti?» Sacīja: «Tad jau mums, meitenēm, ir vairāk drosmes nekā jums!»
Es teicu: «Nē, madam, es nevēlos to darīt.»
Viņa sacīja: «Ak, tu, lielais memmesdēliņš!» Ak, šitā?! Es gribēju būt lielais, stiprais Bils, un noteikti negribēju būt nekāds mīkstčaulis. Redziet, es gribēju būt profesionāls bokseris, tāda bija mana dzīves izpratne. Tāpēc es teicu... «Memmesdēliņš! Memmesdēliņš!»
E-59 And I was standing on the fender. They had a running board on the old Fords, you remember; I was standing on that fender, setting in the back seat, she and I. And she said, "You mean you won't smoke a cigarette?" Said, "And we girls has got more nerve than you have."
And I said, "No, ma'am, don't believe I want to do it."
She said, "Why, you big sissy!" Oh, my. I wanted to be big bad Bill, so I--I sure didn't want nothing sissy. See, I wanted to be a prize fighter; that was my idea of life. So I said... "Sissy, sissy?"
E-60 To es nevarēju izturēt, tāpēc teicu: «Dod to šurp!» Es izstiepu roku, sakot: «Es viņai tūliņ parādīšu, kurš te ir memmesdēliņš!» Izvilku cigareti un jau taisījos aizdedzināt sērkociņu. Lūk, es zinu, ka jūs... Redziet, es neesmu atbildīgs par to, ko jūs nodomāsiet, mana atbildība ir stāstīt jums patiesību. Kad es mēģināju aizdedzināt to cigareti, tikpat stingri nolēmis smēķēt, kā šobrīd paņemt rokā šo Bībeli, redziet, es izdzirdēju, kā kaut kas sāka: «Hu-u-u-u-u-š-š-š-š!» Es mēģināju vēlreiz, taču nekādi nespēju to dabūt pie mutes. Es sāku raudāt un aizsviedu to prom. Viņi sāka smieties par mani. Un es gāju prom, pāri laukiem uz mājām, apsēdos tur un raudāju. Tā bija šausmīga dzīve.
E-60 I couldn't stand that, so I said, "Give it to me!" My hand out, I said, "I'll show her whether I'm sissy or not." Got that cigarette out and started to strike the match. Now, I know you're... Now, I'm not responsible for what you think; I'm just responsible for telling the truth. When I started to strike that cigarette, just as much determined to smoke it as I am to pick up this Bible. (See?) I heard something going, "Whoooossssh!" I tried again; I couldn't get it to my mouth. And I got to crying; I throwed the thing down. They got to laughing at me. And I walked home, went up through the field, set down out there, crying. And--and it was a terrible life.
E-61 Es atceros, ka reiz tētis kopā ar puikām brauca lejup pa upi. Man ar brāli vajadzēja ņemt laivu un braukāt augšup un lejup pa upi, vācot pudeles, lai būtu, kur liet iekšā viskiju. Par duci pudeļu mums maksāja piecus centus, par tām, kuras savācām upē. Un tētis bija kopā ar mani, un viņam bija viena no tām mazajām, plakanajām... Man šķiet, ka tajās pudelītēs līda kāda puspinte. [Apmēram viena glāze—Tulk.] Un tur bija kāds vēja gāzts koks, un tētis... Un ar viņu bija šis cilvēks, misters Dornbušs. Man bija viņa... Viņam bija laba laiva, un es gribēju iemantot viņa labvēlību, jo es gribēju to laivu lietot. Tai bija laba stūre, bet manējai stūres vispār nebija. Mēs īrāmies ar vecu dēļu palīdzību. Un, ja viņš ļāva man lietot savu laivu... Lūk, viņš prata metināt un bija uztaisījis tētim tos kandžas aparātus. Tāpēc viņš... Viņi pārmeta kājas pāri šim kokam, un tētis iebāza roku aizmugures kabatā un izvilka no tās plakano viskija pudelīti, pastiepa to viņam, tas iemalkoja un atdeva tētim atpakaļ. Tētis arī iemalkoja un nolika to starp koka stumbru un kādu zaru. Un misters Dornbušs to paņēma un teica: «Ņem, Billij!»
Es teicu: «Paldies, es nedzeru.»
Viņš izbrīnījās: «Branhams, un nedzer?» Gandrīz visi viņi mira ar zābakiem kājās. Un viņš sacīja: «Branhams, un nedzer?»
Es teicu: «Nē, ser.»
«Nē,» tēvs teica, «esmu uzaudzinājis riktīgu mīkstčauli.»
E-61 I remember one day dad was going down to the river with the boys. My brother and I, we had to take a boat and go up and down the river, hunting bottles to put the whiskey in. We got a nickel a dozen for them to pick them up along the river. And dad was with me, and he had one of those little flat... I believe they was about a half pint bottles. And there was a tree had blowed down, and dad and this man was with him, Mr. Dornbush... I had his... He had a nice boat, and I wanted to find favor with him, 'cause I wanted to use that boat. It had a good rudder and mine didn't have no rudder at all. We had just old boards to paddle with. And if he'd let me use that boat... So he done welding, and he made the stills for dad. So he... They throwed their leg up across that tree, and dad reached in his back pocket, and pulled out a little flat bottle of whiskey, handed it to him and he took a drink, hand it back to dad, and he taken a drink, and he set it down on a little sucker on the side of the tree that went out. And Mr. Dornbush picked it up, said, "Here you are, Billy."
I said, "Thank you, I don't drink."
He said, "A Branham and don't drink?" Every one died with their boots on nearly. And he said, "A Branham and don't drink?"
I said, "No, sir."
"No," Dad said, "I raised one sissy."
E-62 Mans tēvs nosauca mani par mīkstčauli! Es teicu: «Dod šurp to pudeli!» Es apņēmīgi izrāvu korķi un jau taisījos iedzert, bet, kad es to tuvināju lūpām: «Hu-u-u-u-u-š-š-š-š!» Es atdevu pudeli un muku prom pāri laukam, cik ātri vien spēju, raudādams. Kaut kas man to neļāva izdarīt. Redzat? Es nevaru teikt, ka biju labs (es biju nolēmis to darīt), bet tas bija Dievs, Viņa žēlastība, apbrīnojamā žēlastība sargāja mani no tādām lietām. Pats es taču gribēju to izdarīt, bet Viņš vienkārši to nepieļāva.
E-62 My daddy calling me a sissy, I said, "Hand me that bottle." And I pulled that stopper out of the top of it, determined to drink it, and when I started to turn it up, "Whoooossssh!" I handed the bottle back and took off down through the field as hard as I could, crying. Something wouldn't let me do it. See? I could not say that I was any good. I was determined to do it. But it's God, grace, amazing grace that kept me from doing those things. I wanted to do them myself, but He just wouldn't let me do it.
E-63 Vēlāk, kad man jau bija divdesmit divi gadi, es satiku citu meiteni. Viņa bija ļoti jauka. Viņa apmeklēja baznīcu, tie bija vācu luterāņi. Viņu sauca Brumbaha, B-r-u-m-b-a-h-a, tas ir cēlies no uzvārda Brumbaus. Viņa bija jauka meitene. Viņa nedzēra un nepīpēja, un arī nedejoja un nedarīja neko tamlīdzīgu, jauka meitene. Kādu laiciņu es ar viņu satikos, un es... Man toreiz bija kādi divdesmit divi gadi, es pelnīju pietiekami, lai beidzot varētu nopirkt vecu Fordu, un es...mēs devāmies kopīgos izbraukumos. Un tajā laikā nekur tuvumā nebija nevienas luterāņu baznīcas, viņi bija pārvākušies no Hovardas Parka.
E-63 Later on I found a girl when I was about twenty-two years old; she was a darling. She was a girl that went to church: German Lutheran. Her name was Brumbach, B-r-u-m-b-a-c-h, come from the name of Brumbaugh. And she was a nice girl. She didn't smoke, or drink, or--or she didn't dance or anything, a nice girl. I went with her for a little while, and I'd then about twenty-two. I had made enough money till I bought me an old Ford, and I... We'd go out on dates together. And so, that time, there was no Lutheran church close; they'd moved from Howard Park up there.
E-64 Un tā, tur bija kāds kalpotājs, tas, kurš ordinēja mani Misionāru baptistu draudzē, doktors Rojs Deiviss. Māsa Epšova, tieši tas doktors Rojs Deiviss, kurš atsūtīja pie manis brāli Epšovu, tas ir, izstāstīja viņam par mani. Un tā, viņš sludinātāja, un viņam bija Pirmā Baptistu draudze, vai arī...nē, es nedomāju, ka tā bija Pirmā baptistu draudze, bet drīzāk gan Misionāru...tā saucās Misionāru Baptistu draudze Džefersonvilā. Un tolaik viņš tur sludināja, un mēs pa vakariem gājām uz draudzi, lai...un gājām mājās. Un es nepievienojos draudzei, bet man vienkārši patika iet kopā ar šo meiteni. Jo mana galvenā doma bija: «Iet kopā ar viņu,» tur nu man ir jābūt godīgam.
E-64 And so there was a minister, the one that ordained me in the Missionary Baptist church, Doctor Roy Davis. Sister Upshaw... The very one that sent Brother Upshaw over to me, or talked to him about me, Doctor Roy Davis... And so he was preaching, and had the First Baptist church, or the--the... I don't believe it was the First Baptist church, either, it was the Mission--called the Missionary Baptist church at Jeffersonville. And he was preaching at the place at that time, and we would go to church at night, so... And we'd come back. And I never did join church, but I just liked to go with her. Because the main thought was going with her. I just might as well be honest.
E-65 Un tā, es gāju kopā ar viņu, un reiz es... Viņa bija no labas ģimenes. Un es sāku domāt: «Es nedrīkstu velti šķiest šīs meitenes laiku. Tas...tas nav pareizi, jo viņa ir jauka meitene, bet es esmu nabags un...un es...» Mana tēva veselība bija stipri iedragāta, un es...es... Es nekādi nevarēju nodrošināt dzīvi tādai meitenei, kura bija pieradusi pie skaistas mājas un paklājiem uz grīdas.
E-65 So then going with her, and one day I... She was out of a nice family. And I begin to think, "You know, you know, I oughtn't to take that girl's time. It isn't--it isn't right, because she's a nice girl, and I'm poor, and--and I..." My daddy had broke down in health, and I--I... There wasn't no way for me to make a living for a girl like that, who'd been used to a nice home and rugs on the floor.
E-66 Atceros, kā es pirmo reizi ieraudzīju paklāju, es nezināju, kas tas ir. Es apgāju tam gar malu. Man šķita, ka tā ir skaistākā lieta, ko esmu savā dzīve redzējis. «Kā gan viņi tādu lietu var likt uz grīdas?» Tas bija pirmais paklājs, ko es redzēju. Tā bija...tā bija viena no tām...liekas, ka to sauca par «pīto paklāju». Iespējams, es kļūdos. Kaut kas līdzīgs klūdziņām, nu, kaut kas savīts kopā, un tad to liek uz grīdas. Jauki zaļš ar sarkanu un liela roze vidū, ziniet. Tā bija skaista lieta.
E-66 I remember the first rug I ever seen, I didn't know what it was. I walked around the side. I thought it was the prettiest thing I ever seen in my life. "How would they put something like that on the floor?" It was the first rug I'd ever seen. It was one of these... I believe it's called "matting rugs." I may have that wrong. Some kind of like "wicker" or something that's laced together and laying on the floor. Pretty green and red, and big rows worked in the middle of it, you know, it was a pretty thing.
E-67 Un atceros, ka es...es nolēmu, ka, vai nu lūgšu viņu kļūt par manu sievu, vai arī atkāpšos, lai viņu apprec kāds labs vīrs, kurš viņai būtu piemērotāks un spētu pietiekami nopelnīt viņas vajadzībām, un būtu labs pret viņu. Es varētu būtu pret viņu labs, bet es...es pelnīju tikai divdesmit centus stundā. Tāpēc es nevarēju viņu kā nākas nodrošināt. Un es... Mums bija jārūpējas par visu ģimeni, tēvs bija sabeidzis veselību, un man vajadzēja rūpēties par viņiem visiem, tāpēc tas man bija smags laiks.
E-67 And so I remember I--I made up my mind that I either had to ask her to marry me, or I must get away and let some good man marry her, somebody that would be good to her, could make her a living and could be kind to her. I could be kind to her, but I--I--I was only making twenty cents an hour. So I couldn't make too much of a living for her. And I... With all the family we had to take care of, and dad broke down in health, and I had to take care of all them, so I was having a pretty rough time.
E-68 Un tā, es nodomāju: «Nu ko, vienīgais, kas man atliek, ir jāpasaka viņai, ka es...viņa...ka es vairs nenākšu, jo viņa man ir pārāk dārga, lai sabojātu viņas dzīvi un lai viņa ar mani izniekotu savu laiku.» Un vēl es domāju tā: «Ja kāds varētu viņu apprecēt un par viņu rūpēties, izveidot jauku ģimeni....un, iespējams, ja es nevarēšu viņu apprecēt, tad es...es vismaz zināšu, ka viņa ir laimīga.»
Un tad es domāju: «Bet es...es vienkārši...es vienkārši nespēju viņu atstāt!» Un es...es jutos briesmīgi. Un dienu pēc dienas es par to domāju. Taču es biju pārāk kautrīgs, lai lūgtu viņai kļūt par manu sievu. Katru vakaru es nolēmu: «Es viņai pavaicāšu.» Bet, kad es... ak, nu kā sauc to, nu to, it kā nervu drudzis būtu piemeties...? Laikam jau jums visiem, brāļi, ir bijuši līdzīgi pārdzīvojumi. Tik tiešām, dīvaina sajūta, visa seja man dega kā ugunī. Es...es nezināju, kā...es nespēju viņai to pavaicāt.
Man šķiet, jūs nevarat saprast, kā gan man tomēr izdevās apprecēties. Ziniet, ko? Es ņēmu un uzrakstīju viņai vēstuli, un viņai paprasīju. Un tā es viņu... Nu, tur nebija vienkārši «dārgā jaunkundze», tur bija mazliet vairāk mīlestības, saprotiet. Tā nebija vienkārši vienošanās, tas bija... Es...es rakstīju tik labi, cik vien pratu.
E-68 So I thought, "Well, the only thing for me to do is tell her that I--I--she--I--I just won't be back, because I thought too much of her to wreck her life and to let her fool along with me." And then I thought, "If somebody could get ahold of her and marry her, make a lovely home, and maybe if I couldn't have her, I could--I could know that she was happy."
And so I thought, "But I--I just--I just can't give her up." And I--I was in an awful shape. And day after day I'd think about it. So I was too bashful to ask her to marry me. Every night I'd make up my mind, "I'm going to ask her." And why, what is that, butterflies, or something you get in your... All you brethren out there probably had the same experience along that. And a real funny feeling, my face would get hot. I--I didn't know. I couldn't ask her.
So I guess you wonder how I ever got married. You know what? I wrote her a letter and asked her. And so her... Now, it wasn't "Dear Miss," it was a little more, you know, on the love side than that. It was just not a--an agreement, it was... I--I wrote it up best I could.
E-69 Un man bija nedaudz bail no viņas mātes. Viņas māte bija...viņa bija tāda skarba sieviete. Bet viņas tēvs bija maiga rakstura dānis, jauks «vecais zēns». Viņš bija dzelzceļa biedrības organizators, dzelzceļnieks, tajos laikos viņš pelnīja kādus piecsimt dolārus mēnesī. Bet es pelnīju tikai divdesmit centus stundā, un taisījos precēt viņa meitu. Ak! Es zināju, ka tur nekas nevar iznākt. Un viņas māte bija ļoti... Nu, viņa ir jauka sieviete. Un viņa...viņa bija tāda kā viena no sabiedrības augstāko aprindu dāmām, tāda ar manierēm, ziniet, tā, ka jebkurā gadījumā tāds kā es viņai īsti nebija vajadzīgs. Es biju vienkāršs, atklāts lauku puisis, bet viņa domāja, ka Houpai būtu labāk ar kādu augstākas klases puisi, un man...man šķiet, ka viņai bija taisnība. Un tā... Bet toreiz es...es tā nedomāju.
E-69 And I was a little afraid of her mother. Her mother was... She was kind of rough. And--but her father was a gentle old Dutchman, just a fine old fellow. He was an organizer of the brotherhood, the trainmen on the railroad, making about five hundred dollars a month in them times, and me making twenty cents an hour, to marry his daughter. Mm. I knowed that would never work. And her mother was very... Now, she's a nice lady. And she--she was kind of one of these high societies, you know, and prissy like, you know, and so she didn't have much use for me anyhow. I was just an old plain sassafras country boy, and she thought Hope ought to go with a little better class of boy, and I--I--I think she was right. And so... But I--I didn't think it then.
E-70 Un tā, es gudroju: «Nez kā lai to izdara. Es...es nevaru prasīt viņas tēvam, un es...es, protams, neprasīšu to viņas mātei. Tā ka vispirms man ir jāpajautā viņai pašai.» Un tā es uzrakstīju vēstuli. Un no rīta pa ceļam uz darbu es to iemetu pastkastītē. Pasts... Trešdienas vakaros mēs gājām uz draudzi, bet tas bija pirmdienas rītā. Visu svētdienu es biju mēģinājis viņai pateikt, ka vēlos viņu precēt, bet es vienkārši nespēju sadūšoties.
Tāpēc es to iemetu pastkastītē. Bet todien darbā es pēkšņi iedomājos: «Un ja nu šo vēstuli atrod viņas māte?» Ai-ai-ai! Ja tā nonāktu viņas rokās, tad man būtu beigas, jo es viņai neko daudz nenozīmēju. Nu, es vienkārši nervozi gaidīju.
E-70 So I thought, "Well, now, I don't know how. I--I can't ask her daddy, and I--I'm sure not going to ask her mother. And so I got to ask her first." So I wrote me a letter. And that morning on the road to work, I dropped it in the mailbox. The mail... We was going to church Wednesday night, and that was on Monday morning. I tried all day Sunday to tell her that I wanted to get married, and I just couldn't get up enough nerve.
So then I dropped it in the mailbox. And on at work that day I happened to think, "What if her mother got ahold of that letter?" Oh, my. Then I knowed I was ruined if--if she ever got ahold of it, 'cause she didn't care too much about me. Well, I was just sweating it out.
E-71 Un, kad es trešdienas vakarā atnācu, ak, es nodomāju: «Kā gan es tagad tur ieiešu? Ja vēstule ir nokļuvusi viņas mātes rokās, tad viņa jau nu gan man sados...nē, cerams, ka to saņēmusi ir viņa pati.» Es biju to adresējis «Houpai». Tāds bija viņas vārds — Houpa [Angļu val. «Cerība»—Tulk.]. Un tā, es sacīju: «Es vienkārši uz tās uzrakstīšu, ka tas ir Houpai.» Un tā... Un es nodomāju, ka varbūt tā nemaz nav nonākusi viņas rokās.
Es zināju, ka nav pareizi piestāt un vienkārši uztaurēt, lai viņu izsauktu ārā. O, nē! Un, ja puisim nepietiek drosmes pieiet pie mājas, pieklauvēt pie durvīm un palūgt, lai pasauc meiteni, tad vispār nav ko viņam ar viņu satikties. Tieši tā. Tas ir tik muļķīgi. Tik lēti.
E-71 And that Wednesday night when I come, oh, my, I thought, "How am I going to go up there? If her mother got ahold of that letter she'll really work me over, so I hope she got it." I addressed it to Hope. That was her name, Hope. And so I said, "I'll just write it out here to Hope." And so... And I thought maybe she might've not have got ahold of it.
So I knowed better than to stop outside and blow the horn for her to come out. Oh, my. And any boy that hasn't got nerve enough to walk up to the house, and knock on the door, and ask for the girl, ain't got no business being out with her anyhow. That's exactly right. That's so silly. That's cheap.
E-72 Un tā, es apturēju savu veco Fordu, ziniet, es biju to nospodrinājis līdz mirdzumam. Un es gāju un pieklauvēju pie durvīm. Apžēliņ, durvis atvēra viņas mamma! Man aizrāvās elpa, es teicu: «Svei-svei-sveicināta, misis Brumbaha!» M-jā.
Viņa sacīja: «Sveiks, Viljam!»
Es nodomāju: «O-ho, “Viljam”!»
Un..un viņa piebilda: «Vai tu ienāksi?»
Es teicu: «Pateicos jums.» Es ienācu pa durvīm. Teicu: «Vai Houpa jau gatava?»
Tieši tajā brīdī parādījās Houpa, priecīgi skriedama cauri visai mājai kā tāda sešpadsmitgadīga meitene. Viņa sacīja: «Sveiks, Billij!»
Es teicu: «Sveika, Houpa!» Un teicu: «Vai esi gatava iet uz draudzi?»
Viņa sacīja: «Vienu mirklīti.»
Es nodomāju: «Ak! Tātad viņa nav to pārtvērusi. Viņa nav to dabūjusi. Labi, labi, labi. Un arī Houpa nav to saņēmusi, tā ka viss ir kārtībā, citādi viņa par to būtu man ieminējusies.» Es sajutos jau labāk.
E-72 And so I stopped my old Ford, you know, and I had it all shined up. And so I went up and knocked at the door. Mercy, her mother come to the door. I couldn't hardly catch my breath; I said, "How--how--how do you do, Mrs. Brumbach?"
She said, "How do you do, William."
I thought, "Oh-oh, 'William'..."
And--and she said, "Will you step in?"
I said, "Thank you." I stepped inside the door. I said, "Is Hope just about ready?"
And just then here come Hope skipping through the house, just a girl about sixteen. And she said, "Hi, Billy."
And I said, "Hi, Hope." I said, "You about ready for church?"
She said, "Just in a minute."
I thought, "Oh, my. She never got it. She never got it. Good, good, good. Hope never got it either, so it'll be all right, 'cause she'd have named it to me." So I felt pretty fair.
E-73 Un pēc tam, kad jau bijām draudzē, es sāku gudrot: «Bet ja nu viņa tomēr to saņēma?» Saprotat? Un es nedzirdēju ne vārda no tā, ko teica doktors Deiviss. Es palūkojos uz Houpu un nodomāju: «Bet ja nu viņa pagaidām neko nesaka, bet īstenībā noliks mani pie vietas, kad mēs no šejienes iziesim, par to, ko es viņai prasīju?» Un es nekā nedzirdēju no brāļa Devisa runātā. Un...un es atkal palūkojos uz viņu un domāju: «Ak, kā man negribētos viņu atstāt, bet...un es...es...viss, protams, atklāsies.»
Un tā, pēc dievkalpojuma mēs kopā sākām iet pa ielu mājup, un...un mēs gājām turp, kur stāvēja vecais Fords. Visu ceļu spoži spīdēja mēness, ziniet, es palūkojos uz viņu, viņa bija tik jauka. Es skatījos uz viņu un domāju: «Ak, kā gan es gribētu ar viņu apprecēties, bet laikam jau nekas neiznāks.»
E-73 And then when I got down at church, I happened to think, "What if she did get it?" See? I couldn't hear what Doctor Davis was saying. I looked over at her, and I thought, "If maybe she's just holding it back, and she's really going to tell me off when I get out of here for asking her that." And I couldn't hear what Brother Davis was saying. And--and I'd look over at her, and I thought, "My, I hate to give her up, but... And I--I... The showdown's sure to come."
So after church we started walking down the street together, going home, and--and so we walked to the old Ford. And so all along the moon is shining bright, you know, I look over and she was pretty. Boy, I'd look at her; I thought, "My, how I would like to have her, but guess I can't."
E-74 Mēs pagājāmies vēl nedaudz, ziniet, un es atkal palūkojos uz viņu. Es teicu: «Kā... kā tu šovakar jūties?»
Viņa sacīja: «Ļoti labi.»
Es apturēju veco Fordu, mēs izkāpām, ziniet, un nogriezāmies gar stūri, lai ietu uz viņas māju. Un es parasti pavadīju viņu līdz pašām durvīm. Es nodomāju: «Zini, laikam jau viņa nav saņēmusi šo vēstuli, tāpēc būs labāk, ja arī es par to aizmirsīšu. Katrā ziņā man būs vēl viena svētīga nedēļa.» Un tā, es sāku justies tīri labi.
Viņa teica: «Billij?»
Es sacīju: «Jā?»
Viņa teica: «Es saņēmu tavu vēstuli.» Ak, vai!
Es pārvaicāju: «Tu saņēmi?»
Viņa teica: «M-m!» Nu, viņa turpināja iet tā, it kā nekas nebūtu noticis, ne vārdiņa nepiebilstot.
Es nodomāju: «Ak, sieviete, nu saki taču man kaut ko! Vai nu padzen mani, vai arī pasaki, ko tu domā par to!» Un es jautāju: «Vai...vai tu izlasīji?»
Viņa teica: «M-m.»
Ak, jūs jau zināt, kā sieviete spēj tevi turēt neziņā... Ai, ne jau tā es to domāju, saprotat? Taču jebkurā gadījumā es nodomāju: «Kāpēc tu neko nesaki?» Un es turpināju iet. Es vaicāju: «Vai tu izlasīji visu?»
Un viņa...[Tukšums magnetofona ierakstā—Red.] «M-m!»
E-74 And so I walked on a little farther, you know, and I'd look up at her again. I said, "How--how you feeling tonight?"
She said, "Oh, I'm all right."
And we stopped the old Ford down, and we started to get out, you know, around the side, walk around the corner, go up to her house. And I was walking up to the door with her. I thought, "You know, she probably never got the letter, so I just might as well forget it. I'll have another week of grace anyhow." So I got to feeling pretty good.
She said, "Billy?"
I said, "Yeah."
She said, "I got your letter." Oh, my.
I said, "You did?"
She said, "Uh-huh." Well, she just kept walking on, never said another word.
I thought, "Woman, tell me something. Run me away or tell me what you think about it." And I said, "Did you--did you read it?"
She said, "Uh-huh."
My, you know how a woman can keep you in suspense. Oh, I--I didn't mean it just that way. You see? See? But, anyhow, you know, I--I thought, "Why don't you say something?" See, and I kept going on. I said, "Did you read it all?"
And she... [Blank.spot.on.tape--Ed.] "Uh-huh."
E-75 Mēs jau bijām gandrīz pie pašām durvīm, un es prātoju: «Nu, lūdzu, nevilcinies līdz lievenim, citādi es nevarēšu no viņiem aizbēgt, nu, pasaki man tagad!» Un es turpināju gaidīt.
Un viņa sacīja: «Billij, es ļoti gribētu to darīt.» Viņa turpināja: «Es tevi mīlu.» Lai Dievs svētī viņas dvēseli, viņa tagad jau ir Viņa Godībā. Viņa sacīja: «Es tevi mīlu.» Teica: «Es domāju, ka mums vajadzētu to pateikt mūsu vecākiem. Vai tev tā nešķiet?»
Es teicu: «Dārgā, klausies, varbūt sāksim ar to, ka sadalīsim pienākumus uz pusēm.» Es sacīju: «Es to izstāstīšu tavam tēvam, ja tu pastāstīsi savai mammai,» uzveļot viņai sliktāko daļu, iesākumam.
Viņa teica: «Labi, ja tu pirmais pateiksi manam tētim.»
Es teicu: «Labi, svētdienas vakarā es viņam izstāstīšu.»
E-75 So we was almost to the door; I thought, "Boy, don't get me on the porch, 'cause I might not be able to outrun them, so you tell me now." And so I kept waiting.
And she said, "Billy, I would love to do that. She said, "I love you." God bless her soul now; she's in glory. She said, "I love you." Said, "I think we ought to tell our parent, the parents about it. Don't you think so?"
And I said, "Honey, listen, let's start this out with a fifty-fifty proposition." I said, "I'll tell your daddy if you'll tell your mother." Rooting the worse part off on her to begin with.
She said, "All right, if you'll tell daddy first."
I said, "All right, I'll tell him Sunday night."
E-76 Un tā, pienāca svētdienas vakars. Es atvedu viņu no dievkalpojuma uz mājām, un es... Viņa nenovērsa no manis savu skatienu. Un es paskatījos pulkstenī, bija deviņi un trīsdesmit minūtes, laiks, kad es parasti gāju prom. Čārlijs sēdēja pie sava rakstāmgalda un rakstīja uz rakstāmmašīnas. Bet misis Brumbaha sēdēja istabas stūrī un darīja kaut ko līdzīgu tamborēšanai, nu, ziniet, uz auduma, kas uzstiepts uz tādām nelielām stīpiņām. Es nezinu, kā tas pie jums saucas. Un tā, viņa tur darīja kaut ko tādu. Houpa turpināja uz mani skatīties, viņa sarauca pieri, saprotiet, norādot uz savu tēvu. Un es... Ak, vai! Es nodomāju: «Un ja nu viņš pasaka «Nē»?» Un es pamazītēm sāku virzīties uz durvju pusi, teicu: «Nu ko, es laikam iešu.»
E-76 And so Sunday night come, and I brought her home from church and I... She kept looking at me. And I looked, and it was nine-thirty; it was time for me to get going. So Charlie was setting at his desk typing away, and Mrs. Brumbach setting over the corner, doing some kind of a crocheting, you know, or them little hooks you put over the things, you know. I don't know what you call it. And so she was doing some of that kind of stuff. And Hope kept looking at me, and she'd frown at me, you know, motion to her daddy. And I... Oh, my. I thought, "What if he says no?" So I started out to the door; I said, "Well, I guess I'd better go."
E-77 Un es devos uz durvīm, un...un arī viņa nāca kopā ar mani. Viņa vienmēr mani pavadīja līdz durvīm un novēlēja «labu nakti». Un tā, es devos uz durvju pusi, un viņa sacīja: «Vai tad tu viņam neko neteiksi?»
Un es teicu: «Hm!» Un teicu: «Es ļoti cenšos, taču es...es...es nezinu, kā lai to izdara.»
Un viņa sacīja: «Es iešu atpakaļ, bet tu pasauc viņu ārā.» Un tā viņa atgriezās istabā un atstāja mani stāvot.
Un es teicu: «Čārlij!»
Viņš pagriezās un teica: «Jā, Bil?»
Es teicu: «Vai es varu ar jums kādu mirklīti aprunāties?»
Viņš sacīja: «Protams!» Viņš piecēlās no rakstāmgalda. Misis Brumbaha paskatījās uz viņu, paskatījās uz Houpu un paskatījās uz mani.
Es teicu: «Vai jūs neiznāktu uz lieveņa?»
Viņš teica: «Labi, es iziešu.» Un tā viņš iznāca ārā uz lieveņa.
Es teicu: «Jauks vakars, vai ne?»
Viņš teica: «Tiešām jauks.»
Es teicu: «Diezgan silts.» «Jā, protams,» viņš palūkojās uz mani.
Es teicu: «Es smagi nostrādājos,» teicu, «ziniet, pat tulznas uz rokām esmu uzberzis.»
Viņš sacīja: «Tu vari viņu ņemt, Bil.» Ak, vai! «Tu vari viņu ņemt.»
E-77 And I walked to the door, and--and she started over to the door with me. She'd always come to the door and tell me good night. So I started to the door, and she said, "Aren't you going to tell him?"
And I said, "Huh." I said, "I'm sure trying to, but I--I--I don't know how I'm a-going to do it."
And she said, "I'll just go back and you call him out." So she walked back and left me standing there.
And I said, "Charlie."
He turned around and said, "Yeah, Bill?"
I said, "Could I talk to you just a minute?"
He said, "Sure." He turned around from his desk. Mrs. Brumbach looked at him, looked over at Hope, and looked at me.
And I said, "Would you come out on the porch?"
And he said, "Yes, I'll come out." So he walked out on the porch.
I said, "Sure is a pretty night, isn't it?"
And he said, "Yes, it is."
I said, "Sure been warm."
"Certainly has," he looked at me.
And I said, "I've been working so hard," I said, "you know, even my hands is getting calluses."
He said, "You can have her, Bill." Oh, my. "You can have her."
E-78 Es nodomāju: «O, tas jau ir labāk!» Es teicu: «Vai jūs to nopietni, Čārlij?» Viņš teica... Es teicu: «Paklausieties, Čārlij, es saprotu, ka viņa ir jūsu meita, un jums ir nauda.»
Viņš paņēma mani aiz rokas. Viņš teica: «Bil, paklausies, nauda — tas vēl nav viss cilvēka dzīvē.» Viņš sacīja...
Es teicu: «Čārlij, es...es pelnu tikai divdesmit centus stundā, bet es mīlu viņu, un viņa mīl mani. Un es jums apsolu, Čārlij, ka strādāšu tā, ka notrīsies šīs...šīs tulznas uz manām rokām, lai nodrošinātu viņas dzīvi. Es būšu viņai tik uzticīgs, cik vien spēšu!»
Viņš sacīja: «Es tam ticu, Bil.» Viņš teica: «Paklausies, Bil, es tev gribu ko sacīt.» Teica: «Tu zini, laime... Tas, ka ir nauda, vēl nenozīmē būt laimīgam.» Un teica: «Vienkārši esi pret viņu labs. Un es zinu, ka tu būsi.»
Es teicu: «Es jums pateicos, Čārlij. Protams, ka būšu.»
Pēc tam bija viņas kārta izstāstīt mammai. Es nezinu, kā viņai tas izdevās, taču mēs apprecējāmies.
E-78 I thought, "Oh, that's better." I said, "You really mean it, Charlie?" He said... I said, "Charlie, look, I know that she's your daughter, and you got money."
And he reached over and got me by the hand. He said, "Bill, listen, money ain't all things that's in human life." He said...
I said, "Charlie, I--I only make twenty cents a hour, but I love her; she loves me. I promise you, Charlie, that I'll work till these--the calluses wear off of my hands to make her a living. I'll be just as true to her as I could be."
He said, "I believe that, Bill." He said, "Listen, Bill, I want to tell you." Said, "You know, happiness, don't altogether take money to be happy." Said, "Just be good to her. And I know you will."
I said, "Thank you, Charlie. I sure will do that."
Then it was her time to tell mama. I don't know how she got by, but we got married.
E-79 Un tā, kad mēs apprecējāmies, mums nebija nekā, nekādu saimniecības lietu. Man šķiet, ka mums bija kādi divi vai trīs dolāri. Un tā, Mēs noīrējām māju, tas mums izmaksāja četrus dolārus mēnesī. Tai bija divas vecas istabiņas. Un kāds mums iedeva vecu saliekamo gultu. Interesanti, vai kāds no jums ir redzējis šādas vecas saliekamās gultas? Tādu mums iedeva. Un es devos uz «Sears and Roebucks» [Veikalu tīkls ASV—Tulk.] un nopirku nelielu galdiņu ar četriem krēsliem, un tas..tas nebija krāsots, ziniet, un mēs tos nopirkām kredītā. Un pēc tam es aizgāju pie mistera Vēbera, krāmu uzpircēja, un nopirku plīti ēdiena gatavošanai. Par to es samaksāju septiņdesmit piecus centus, un mazliet pāri dolāram par plīts riņķiem. Mums radās neliela mājas rocība. Es atceros, kā uzzīmēju uz krēsliem āboliņa lapas, kad tos krāsoju. Un, ak, tomēr mēs bijām laimīgi. Mēs bijām kopā, un tas bija viss, kas mums bija vajadzīgs. Un Dievs... Viņa žēlastībā un Viņa labestībā mēs bijām vislaimīgākais pāris zemes virsū.
Es atklāju, ka laime nav atkarīga no tā, cik daudz pasaules lietu tev pieder, bet gan no tā, cik apmierināts tu esi ar to daļu, kas tev ir atvēlēta.
E-79 So when we got married, we didn't have nothing, nothing to go housekeeping. I think we had two or three dollars. So we rented a house; it cost us four dollars a month. It was a little, old two-room place. And someone give us an old folding bed. I wonder if anybody ever seen an old folding bed? And they gave us that. And I went down to Sears and Roebucks and got a little table with four chairs, and it--it wasn't painted, you know, and we got that on time. And so then I went over to Mr. Weber, a junk dealer, and bought a cooking stove. I paid seventy-five cents for it, and a dollar and something for grates to go in it. We set up housekeeping. I remember taking and painting a shamrock on the chairs, when I painted them. And, oh, we were happy though. We had one another, so that was all necessary. And God, by His mercy and His goodness, we was the happiest little couple could be on the earth.
I found this; that happiness does not consist of how much of the world's goods you own, but how contented you are with the portion that's allotted to you.
E-80 Un pēc kāda laiciņa Dievs nonāca un svētīja mūsu namu, mums uzradās puisītis. Viņš tika nosaukts par Billiju Polu, šobrīd viņš ir šeit sapulcē. Un nedaudz vēlāk, pēc kādiem vienpadsmit mēnešiem, Viņš atkal mūs svētīja ar mazu meitenīti, kuru nosaucām par Šāronu Rozi, tas bija ņemts no vārda «Roze no Šāronas». [Angļu val.: The Rose of Sharon, Salamana augstā dziesma 2:1—Tulk].
Atceros, kā reiz es biju ietaupījis nedaudz naudas un gatavojos doties nelielā atvaļinājumā, aizbraukt uz vienu vietu, uz «Po-Po» ezeru pamakšķerēt. Un atpakaļceļā...
E-80 And after while, God came down and blessed our little home; we had a little boy. His name was Billy Paul. He's in the service right now here. And a little later from then, about eleven months, He blessed us again with a little girl called Sharon Rose, taken from the Word of "The Rose of Sharon."
And I remember one day I had saved up my money and I was going to take a little vacation, going up to a place, to Paw Paw Lake to fish. And on my road back...
E-81 Un tajā laikā... Es izlaižu par manu atgriešanos pie Dieva. Es jau biju atgriezies. Un doktors Rojs Deviss bija mani ordinējis uz Misionāru Baptistu draudzi, un es biju sācis kalpot, un man bija dievnams, kurā es joprojām sludinu, Džefersonvilā. Es biju mācītājs šajā mazajā draudzītē. Un es...
Bez naudas, es biju draudzes gans septiņpadsmit gadus un nekad neņēmu ne centa. Es neticēju... Tur nebija pat šķīvīša ziedojumiem. Bija tikai neliela kastīte zāles galā desmitajai tiesai no nopelnītā darbā vai kur citur, tai bija maziņš uzraksts: «To, ko jūs izdarījāt vienam no Maniem mazākajiem, to jūs izdarījāt Man». Lūk, kā tika maksāts par draudzes namu. Mums bija paņemts aizņēmums uz desmit gadiem, bet tas tika nomaksāts pirms vēl beidzās otrais gads, un es nekad nevācu nekādus ziedojumus.
Un tātad man bija, ak, pāris dolāri, kurus es biju ietaupījis savam atvaļinājumam. Arī viņa strādāja, viņa strādāja «Smalko Kreklu Fabrikā». Mīļā, dārgā meitenīte. Šodien viņas kapu droši vien klāj sniegs, taču viņa joprojām ir manā sirdī. Un es atceros, cik smagi viņa strādāja, palīdzot man, lai pietiktu naudas braucienam uz šo ezeru makšķerēt.
E-81 And during this time... I'm leaving out my conversion. I was converted and was ordained by Doctor Roy Davis in the Missionary Baptist church, and had become a minister and have the Tabernacle that I now preach in in Jeffersonville. And I was pastoring the little church. And I...
No money, I pastored the church seventeen years and never got one penny. I didn't believe in take... There wasn't even an offering plate in it. And what tithings I had from work, and so forth, had a little box on the back of the building, said, little sign on it, "Insomuch as you have done unto the least of these My little ones, you have did it unto Me." And then that's how the church was paid for. We had ten-years loan to pay it, and was paid off less than two years. And I never took an offering of no kind.
And then I had, oh, a few dollars I'd saved up for my vacation. She worked too at Fine's Shirt Factory. A lovely darling girl... And her grave is probably snowy today, but she's still in my heart. And I remember when she'd worked so hard to help me to have enough money to go up to this lake to fish...
E-82 Un, kad es biju atpakaļceļā no ezera, es pēkšņi ievēroju, braucot cauri Mišavakai un Sautbendai Indiānā, es ievēroju mašīnas, kurām aizmugurē bija uzraksti «Tikai Jēzus». Un es nodomāju: «Izklausās dīvaini — «Tikai Jēzus».» Es sāku ievērot šos uzrakstus, un tie bija visur, sākot no velosipēdiem, Fordiem, Kadiljakiem un citur — «Tikai Jēzus». Un es sekoju dažiem no tiem, un viņi piebrauca pie kādas ļoti lielas baznīcas. Un es sapratu, ka tā bija vasarsvētku draudze.
Es biju dzirdējis par vasarsvētku draudzēm, ka tas ir vien «svēto lēkšotāju bars, kas ar putām uz lūpām vārtās pa grīdu», un visu pārējo, ko man par to bija stāstījuši. Tāpēc es nevēlējos, lai man ar to būtu kaut kāds sakars.
Un tā, es dzirdēju, kā viņi tur iekšā uzvedas, un nodomāju: «Man šķiet, ka es tur ieiešu.» Es apturēju savu veco Fordu un gāju iekšā, un izdzirdēju tādu dziedāšanu, kādu jūs nekad mūžā neesat dzirdējuši! Un es uzzināju, ka tur bija divas lielas draudzes, no kurām viena saucās P.A.J.C., bet otra P.A.W, daudzi no jums varbūt atceras šīs vecās organi... Es domāju, ka tās ir apvienojušās un tagad saucas par Apvienoto Vasarsvētku draudzi. Nu ko, es noklausījos dažus no viņu mācītājiem. Viņi tur stāvēja, ak, un mācīja par Jēzu, par to, cik Viņš bija varens un cik tas viss bija vareni, un par Svētā Gara kristību. Es nodomāju: «Par ko viņi tur runā?»
E-82 And when I was coming back from the lake, I begin to see, coming into Mishawaka and South Bend, Indiana, and I begin to notice cars that had signs on the back, said, "Jesus Only." And I thought, "That sounds strange, 'Jesus Only.'" And I begin noticing those signs. And it was on anywhere from bicycles, Fords, Cadillacs, and whatmore: "Jesus Only." And I followed some of them down, and they come to a great big church. And I found out they were Pentecostal.
I'd heard of Pentecostal, "But they were a bunch of holy-rollers that laid on the floor and frothed at their mouth," and everything that they told me about. So I didn't want nothing to do with it.
So I heard them all carrying on in there, and I thought, "Believe I'll just walk in." So I stopped my old Ford and walked in, and all the singing you ever heard in your life... And I come to find out there were two great churches, one of them called a P. A. of J. C., and the P. A. of W., many of you people might remember those old organi... I think they're United, called now, and called the United Pentecostal Church. Well, I listened at some of their teachers. And they were standing there, oh, they were teaching about Jesus and how great He was, and how great everything was, and about a baptism of the Holy Ghost. I thought, "What are they talking about?"
E-83 Un pēc neilga laiciņa kāds pielēca kājās un sāka runāt mēlēs. Nu, es savu mūžu nekā tamlīdzīga nebiju dzirdējis. Un tur uzradās kaut kāda sieviete, kas skrēja, cik ātri vien spēja. Pēc tam viņi visi pielēca kājās un sāka skraidīt. Un es nodomāju: «Nu, brālīt, viņi nemaz nemāk uzvesties kā baznīcā pienākas!» Kliedz un skaļi gavilē, un šitā uzvedas, un es nodomāju: «Ir nu gan bars!» Bet, ziniet, tajā kaut kas bija — jo ilgāk es tur sēdēju, jo vairāk man tas viss patika. Tajā bija kaut kas patiešām labs. Un es sāku viņus vērot. Un tas turpinājās. Es nodomāju: «Pacietīšu viņus vēl mazliet, jo es...es esmu pie durvīm. Ja nu sāksies kaut kas riskants, tad es mukšu pa durvīm ārā. Es zinu, kur stāv mana mašīna — tieši aiz stūra.»
E-83 And after while, somebody jumped up and started speaking with tongues. Well, I never heard anything like that in my life. And here come some woman up through there, running just as hard as she could. Then all of them got up and started running. And I thought, "Well, brother, they sure ain't got no church manners, Screaming and shouting and carrying on." I thought, "What a bunch this is." But, you know, something about it, longer I sit there, the better I liked it. There was something seemed to be real good. And I begin to watch them. And it went on. I thought, "I'll just bear with them awhile, 'cause I'll... I'm close to the door. If anything starts just rashal, I'll run out the door. I know where my car's parked, just around the corner."
E-84 Un es ieklausījos dažos šajos sludinātājos, tie bija izglītoti cilvēki un studenti. Nu ko, es nodomāju: «Tas ir labi!»
Un tā pienāca vakariņu laiks, un tika paziņots: «Lai visi nāk vakariņās.»
Bet es nodomāju: «Vienu mirklīti. Man ir viens dolārs un septiņdesmit pieci centi, lai tiktu uz mājām, un es...» Tā bija visa mana nauda benzīnam. Man tā bija nepieciešama, lai tiktu mājās. Un man bija mans vecais Fords, tas bija diezgan labs vecais Fords. Ne jau kaut kāds aizvēsturiskais, bet tāds pats kā tas ārā, tikai stipri nolietots. Un tas... Patiesībā es uzskatīju, ka šis Fords spēj braukt trīsdesmit jūdžu stundā, [Apmēram 50 km/h—Tulk.] taču, protams, tās bija piecpadsmit šajā virzienā un piecpadsmit, lūk, šajā. Redziet, ja saskaita kopā, tad iznāk trīsdesmit. Un tā, tas... Es nodomāju: «Labi, šovakar es laikam pabraukšu kaut kur nostāk un pēc tam...» Es biju palicis uz vakara dievkalpojumu.
E-84 And I begin to hear some of them preachers, was scholars and students. Why, I thought, "That's fine."
So it come supper time, and said, "Everybody come to supper."
But I thought, "Wait a minute. I got a dollar and seventy-five cents to go home, and I..." That's all I had for gasoline money, just taken that to take me home. And I had my old Ford, it was a pretty good old Ford. It wasn't backslid; it was just like this one out here, just wore out. And it... I actually believe that Ford would go thirty miles an hour, but 'course that was fifteen this way and fifteen this a-way. You see, put it together, you have thirty. And so it... I thought, "Well, that night I think I would go out and after the..." I was staying for the night service.
E-85 Un, ak, viņš sacīja: «Visi sludinātāji, neatkarīgi no konfesijas, pienāciet pie platformas.» Nu, tur augšā uzkāpa kādi divi simti, es arī iznācu. Un viņš teica: «Nu ko, mums nav tik daudz laika, lai jums visiem dotu sludināt.» Viņš sacīja: «Vienkārši ejiet un katrs pasakiet, kas jūs esat un no kurienes ieradāties.»
Nu, pienāca mana kārta, un es sacīju: «Viljams Branhams, baptists. Džefersonvila, Indiāna.» Un es aizgāju.
Es dzirdēju, kā visi pārējie nosauca sevi: «No vasarsvētku draudzes, no vasarsvētku draudzes, no vasarsvētku draudzes, P.A.W., P.A.J.C., P.A.W., P...»
Es pagāju malā. Es nodomāju: «Nu ko, šķiet, ka es šeit esmu tas neglītais pīlēns,» un es apsēdos, un gaidīju.
E-85 And, oh, He said, "All of the preachers, regardless of denomination, come to the platform." Well, there was about two hundred of us up there; I went up. And so he said, "Now, we haven't got time for you all to preach." He said, "Just walk by and say who you are and where you're from."
Well, it come my time; I said, "William Branham, Baptist. Jeffersonville, Indiana," walked by.
I'd hear all the rest of them call themselves, "Pentecostal, Pentecostal, Pentecostal, P. A. of W., P. A. J. C., P. A. W., P..."
I walked by. I thought, "Well, I guess I'm the ugly duckling." So I sit down, waited.
E-86 Un todien viņiem tur bija brīnišķīgi gados jauni sludinātāji, un viņi sludināja ļoti iespaidīgi. Un pēc tam viņi teica: «Šovakar sludinās...» Man šķiet, viņi sacīja «vecajs». Viņu kalpotāji tika saukti par «vecajiem», nevis par «godājamiem». Viņi izveda priekšā kādu vecu nēģeri, kuram mugurā bija viena no šīm vecmodīgajām sludinātāju žaketēm. Es šaubos, vai jūs esat tādu redzējuši. Mugurpusē garš kā baloža aste, ziniet, ar velveta krādziņu, bet viņa pliko galvu apņēma tikai šaura balto matu strīpiņa. Nabaga večuks, ziniet, viņš iznāca priekšā, lūk, šādi. Viņš tur nostājās un tad pagriezās. Visi iepriekšējie sludinātāji bija sludinājuši par Jēzu un par vareno...par to, cik Viņš bija varens, un tamlīdzīgi. Bet šis večuks paņēma tēmu no Ījaba Grāmatas. «Kur tu biji tolaik, kad Es veidoju šīs zemes pamatus, vai kad kopā gavilēja visas rīta zvaigznes un visi Dieva dēli no prieka skaļi sauca?»
«Nabaga vecais zēns,» es domāju: «Kāpēc viņi neaicina sludināt kādu no šiem jaunajiem puišiem?» Šī milzīgā... Zāle bija stāvgrūdām pārbāzta. Un es nodomāju: «Kāpēc viņi tā dara?»
E-86 And that day, they'd had fine, young preachers out there, and they'd preached powerfully. And then they said, "The one's going to bring the message tonight is..." I believe they called them, "Elder." And their ministers, instead of "Reverend," it was "Elder." And they brought an old colored man out there, and he had one of these old fashion preacher's coats. I don't guess you ever seen one: long pigeon-tail in the back, you know, with a velvet collar, and he had just a little white rim of hair around his head. Poor old fellow, he come out like this, you know. And he stood there and he turned around. And where all the preachers had been preaching about Jesus and the great--how great He was, and so forth, that old man took his text from over in Job. "Where was you when I laid the foundation of the world, or when the morning stars sang together and the sons of God shouted for joy?"
And the poor old fellow, I thought, "Why didn't they put some of them young fellows up there to preach?" Great... The place was packed and jammed. And I thought, "Why didn't they do that?"
E-87 Un tad šis vecais vīrs, tā vietā, lai sludinātu par to, kas notiek šeit uz zemes, viņš sāka sludināt par to, kas notika debesīs, visu laiku par to. Redz, viņš parādīja Jēzu pašā laiku iesākumā un pārnesa Viņu atpakaļ Otrajā Atnākšanā lejup pa varavīksnes horizontāli. O—ho! Tādu sludināšanu es vēl nekad mūžā nebiju dzirdējis! Un apmēram tajā brīdī viņam pieskārās Gars — viņš sāka lēkāt, lūk, šitik augstu, sizdams kopā zābaku papēžus, iztaisnoja savus plecus un uz kāju pirkstgaliem nolīda no platformas, sakot: «Tur ir pārāk maz vietas, lai es varētu sludināt.» Kaut gan viņam tur bija vairāk vietas nekā man šeit.
Es nodomāju: «Ja jau Tas liek tā uzvesties večukam, kas notiks tad, ja Tas nonāks pār mani?» Es..es aizdomājos: «Bet varbūt man tieši tas ir vajadzīgs?» Kad viņš iznāca priekšā, man šī vecā zēna bija žēl, bet, kad viņš gāja prom, man bija žēl sevis. Es noskatījos, kā viņš no turienes aizgāja.
E-87 So then this old fellow, instead of preaching what was going on down here on earth; he begin to preach what was going on in heaven all the time. Well, he took Him up at the beginning, at the beginning of time, and brought Him back in the second coming down the horizontal rainbow. Why, I never heard such preaching in my life. About that time the Spirit hit him; he jumped about that high and clicked his heels together, throwed his shoulders back and went tipping off that platform, said, "You haven't got room enough up here for me to preach." And he had more room than I got here.
I thought, "If That'll make an old man act like that, what would It do if It got on me?" I--I thought, "Maybe I need some of That." Why, he come out there; I felt so sorry for the old fellow. But, when he left, I was feeling sorry for myself. And I looked at him go off of there.
E-88 Kad tajā vakarā es izgāju ārā, es domāju: «Nu, rīt no rīta es vairs netaisos nevienam stāstīt, no kurienes un kas es esmu.» Un tā, es aizgāju un tovakar izgludināju savas bikses. Es paņēmu...aizbraucu pārgulēt kukurūzas laukā, pa ceļam iegriezos un nopirku dažas sakaltušas bulciņas. Jūs... Es nopirku veselu kaudzi par pieciem centiem. Tur bija arī ūdens krāns, un es paņēmu ūdeni. Es zināju, ka vēl kādu laiciņu te aizkavēšos, tāpēc es paņēmu ūdeni un padzēros, un devos apēst savas bulciņas. Un tad es atgriezos un izdzēru vēl vienu malku ūdens. Aizbraucu uz kukurūzas lauku, paņēmu divus sēdekļus un ieliku starp tiem savas lētās bikses, lai tās saspiestu.
Un tonakt...es lūdzu Dievu gandrīz visu nakti. Es sacīju: «Kungs, kas tas ir, kur es esmu nokļuvis? Es nekad mūžā vēl neesmu redzējis tik reliģiskus cilvēkus.» Un es teicu: «Palīdzi man saprast, ko tas viss nozīmē.»
E-88 I went out that night, and I thought, "Now, the next morning I'm not going to let nobody know where--who I am." So I went, and that night I pressed my trousers. I took the--went out in the corn field to sleep, and I went down and bought me some stale rolls. You... Bought a whole bunch of them for a nickel. There was a hydrant down there; I got some water. So I knowed that would last me a little while, so I got me some water and drank it, and went and eat my rolls, and come back and got another drink of water. Went out in the corn field took the two seats and laid my little seersucker trousers in there, pressed them on the seat.
And that night, I prayed pretty near all night. I said, "Lord, what is this I got into? I never seen such religious people in my life." And I said, "Help me to know what this is all about."
E-89 Un nākamajā rītā es biju tur. Mūs aicināja uz brokastīm. Es, protams, negāju kopā ar viņiem ēst, jo man nebija nekā, ko ielikt ziedojumu traukā. Un es vienkārši aizgāju prom. Un nākošajā rītā... Kad es iegāju, nu, es biju apēdis dažas savas bulciņas, un es apsēdos. Un viņi runāja caur mikrofonu. Bet es nekad agrāk mikrofonu nebiju redzējis, un man no tās lietas bija bail. Tā ka viņi... Un tas bija iekārts aukliņā, tas karājās. Kā viens no tiem iekarināmajiem mikrofoniem. Un viņi sacīja: «Vakar vakarā šeit uz platformas bija kāds jauns sludinātājs, kāds baptists.»
Es nodomāju: «Ai, ai, ai! Tūliņ mani kārtīgi ņems priekšā.»
Un viņš teica: «Viņš bija visjaunākais sludinātājs uz platformas. Viņa vārds bija Branhams. Vai kāds zina, kur viņš atrodas? Pasakiet viņam, lai nāk priekšā, mēs gribam, lai viņš šorīt sludina!»
E-89 And the next morning I got down there. Invited us for breakfast. 'Course I wouldn't come and eat with them, because I had nothing to put in the offering. And I just went back. And the next morning when I went in, why (I eat some of my rolls), and set down. And they was got on a microphone. And I never seen a microphone before, and I was scared of that thing. So they... And it had a little string hanging up here, and hanging down, one of them drop mikes, like. And he said, "Last night, on the platform, there was a young preacher here, a Baptist."
I thought, "Oh-oh, I'm good for a working-over now."
And he said, "He was the youngest preacher on the platform. His name was Branham. Does anybody know any whereabouts of him? Tell him to come on; we want him to bring the morning message."
E-90 Ak, vai! Man mugurā bija T-krekliņš un svītrainas bikses, ziniet. Bet mēs, baptisti, uzskatījām, ka, ejot pie kanceles, tev ir jābūt uzvalkā, saprotiet. Tā, ka... Un es...es ļoti klusiņām sēdēju. Un tajā laikā... Viņi to noturēja ziemeļos (šo savu starptautisko sapulci), jo, ja tā būtu dienvidos, melnādainie tajā nevarētu piedalīties. Viņu vidū bija cilvēki no dažādām rasēm, bet es biju dienvidnieks, es toreiz vēl biju ar cietināto apkaklīti, ziniet, domāju, ka esmu mazlietiņ labāks par dažu labu citu. Un torīt tā sanāca, ka man blakus sēdēja kāds...kāds melnādains brālis. Un tā, es apsēdos un palūkojos uz viņu. Es nodomāju: «Nu ko, viņš ir brālis.»
Un viņš jautāja: «Vai kāds zina, kur ir Viljams Branhams?» Es dziļi iespiedos savā krēslā, lūk, šādi. Bet viņš teica...paziņoja to vēlreiz, teica: «Varbūt kāds tur ārpusē (viņš pievilka mikrofonu) zina, kur atrast Viljamu Branhamu? Pasakiet viņam, ka mēs vēlamies, lai viņš iznāk uz platformas un sludina rīta svētrunu! Viņš ir baptistu sludinātājs no Indiānas dienvidos.»
E-90 Oh, my. I had a little T-shirt on, and seersucker trousers, you know. And we Baptists believe you had to have a suit on to get in the pulpit, you know. So... And I--I just set real still. And during the time... They had it up in the North then, 'cause (their international convention) the colored people couldn't come to it if in the south. They had the colored there, and I was a southerner, had starch in my collar yet, you see, thought I was a little better than somebody else. And it happened to be that morning, sit right down by me was a--a colored man. So I set and looked up at him. I thought, "Well, he's a brother."
And he said, "Anybody know the whereabouts of William Branham?" I scoots down in the seat like this. So he said, announced it the second time, said, "Anybody on the outside (He pulled this little mike in) know the whereabouts of William Branham? Tell him we want him on the platform for the morning message. He's a Baptist preacher from southern Indiana."
E-91 Es tikai klusiņām pieliecies sēdēju. Tā vai citādi, te mani neviens nepazina. Tas melnādainais brālis paskatījās uz mani un teica: «Vai tu nezini, kur viņš ir?»
Es sāku domāt. Vai nu man...man ir jāsamelo vai arī jādara kas cits. Un tā, es sacīju: «Noliecies.»
Viņš teica: «Jā, ser?»
Es teicu: «Es gribu tev ko pateikt.» Es teicu: «Tas...tas esmu es.»
Viņš teica: «Nu, tad ej uz turieni.»
Es teicu: «Nē, es nevaru, redzi,» es sacīju, «es esmu šitādās strīpainās biksēs un sporta krekliņā.» Es teicu: «Es taču nevaru tāds iet!»
Viņš sacīja: «Tiem cilvēkiem nav svarīgi, kā tu esi apģērbts. Ej vien uz turieni!»
Es teicu: «Nē, nē!» Teicu: «Tikai klusē un neko nesaki!»
Un pēc brīža viņi atgriezās pie mikrofona, sakot: «Vai kāds zina, kur ir Viljams Branhams?»
Tas vīrs izsaucās: «Viņš ir šeit! Viņš ir šeit! Viņš ir šeit!» Ak, vai! Un es uzkāpu savā T-krekliņā, saprotiet. Un es...
E-91 I just set real still and ducked down, you know. Nobody knowed me anyhow. That colored boy looked over at me, said, "Do you know where he is?"
Well, I--I either had to lie or do something. So I said, "Hold down here."
He said, "Yes, sir?"
I said, "I want to tell you something." I said, "I--I'm him."
He said, "Well, go on up there."
And I said, "No, I can't. See," I said, "I got on these little old seersucker trousers and this little T-shirt." I said, "I couldn't go up there."
He said, "Them people don't care how you dress. Go on up there."
I said, "No, no." I said, "Keep still; don't say nothing now."
And they come back to the phone a minute, said, "Anybody know the whereabouts of William Branham?"
He said, "Here he is. Here he is. Here he is." Oh, my. There I got up with that little T-shirt on, you know. And here I...
E-92 Viņš teica: «Nāciet šurpu, kāpiet augšā, mister Branham, mēs gribam, lai jūs mums šorīt runājat sprediķi.» Ak, visu šo daudzo sludinātāju priekšā, ak, visu šo cilvēku priekšā! Un es tā neveikli vilkos, ziniet, seja sarkana, ausis svilst. Un es tur uzvilkos, sludinātājs strīpainās biksēs un T-krekliņā, baptistu sludinātājs, iet pie mikrofona, ziniet, es tādu vēl nebiju redzējis.
Un es nostājos tur un teicu: «Nu ko, es...es...es par to nekā nezinu.» Es nervozi kustināju rokas, saprotiet. Un...es atšķīru kaut kur no Lūkas evaņģēlija 16. nodaļas un nodomāju: «Nu ko, tad jau...» Un es...es sāku runāt par tēmu: «Un ellē viņš pacēla savas acis un skaļi raudāja». Man bija... Un tā, ziniet, es...es sāku sludināt un sludinot sajutos jau nedaudz labāk. Un es teicu: «Bagātais vīrs bija ellē, un viņš skaļi raudāja.» Šādi trīs vārdiņi, līdzīgi kā daudzos manos sprediķos, kā «Vai tu Tam tici?» un «Runā uz klinti», jūs esat dzirdējuši, kā es to sludinu. Un šoreiz man bija: «Un tad viņš raudāja.» Un es teicu: «Tur nebija bērnu, protams, ellē viņu nav. Un tad viņš raudāja.» Es turpināju: «Tur nebija puķu. Un tad viņš raudāja. Tur nebija Dieva. Un tad viņš raudāja. Tur nebija Kristus. Un tad viņš raudāja.» Un tad raudāju es pats. Kaut kas mani pārņēma. O! Tas tik bija! Pēc tam...es nezinu, kas notika. Kad es daudz maz atjēdzos, es jau stāvēju ārpusē. Šie cilvēki kliedza un trokšņoja, un raudāja, es arī, tas bija kaut kas šausmīgi labs.
E-92 He said, "Come on up, Mr. Branham, we want you to bring the message." Oh, my, 'fore all them preachers, uhm, all them people. And I went slipping up, you know, my face red and my ears burning. And I slipped up, seersucker trousers and T-shirt, preacher, Baptist preacher going up to the microphone, never seen one before. You see?
And I stood up there; I said, "Well, I--I--I don't know about this." I was fumbling, real nervous, you know. And--and I got over here around Luke 16, and I thought, "Well, now..." And I--I got on the subject, "And he lifted up his eyes in hell and cried." And I got... So I--I begin to preach, you know, and I got to preaching and felt a little better. And I said, "The rich man was in hell, and he cried." That little three words, like I have a lot of sermons like that, "Believest Thou This," and "Speak To The Rock," you've heard me preach that. And I had, "And then he cried." And I said, "There's no children there, certainly not in hell. Then he cried." I said, "There's no flowers there. Then he cried. There's no God there. Then he cried. There's no Christ there. Then he cried." Then I cried. Something got ahold of me. My, oh, my. After, I don't know what happened. When I kind of got to myself, I was standing on the outside. Them people got screaming and shouting and crying, and I, we had an awful time.
E-93 Kad es izgāju ārā, pie manis pienāca kāds puisis milzīgā teksasiešu cepurē un lielos zābakos, pienāca un teica: «Es esmu tāds un tāds vecajs.» Sludinātājs kovboja zābakos, kovboja drēbēs.
Es nodomāju: «Nu, tad jau manas svītrainās bikses nemaz nav tik sliktas.»
Teica: «Es gribu, lai tu atbrauc pie manis uz Teksasu un noturi atmodas sapulces.»
«Hmm, ļaujiet man to pierakstīt, mister.» Un es to visu pierakstīju.
Lūk, pienāca puisis tajās, nu, tā kā golfa biksēs, ziniet, kādās mēdza spēlēt golfu, viņam bija šīs platās bikses. Viņš sacīja: «Es esmu tāds un tāds vecajs no Maiami. Es vēlētos...»
«O, varbūt apģērbam nemaz nav tik liela nozīme.» Es vēroju to un nodomāju: «Viss kārtībā.»
E-93 When I come outside there was a fellow walked up to me with a great big Texas hat on, big boots, walked up, said, "I'm Elder So-and-so," preacher, cowboy boots, cowboy clothes on.
I thought, "Well, my seersucker trousers ain't so bad then."
Said, "I want you to come down to Texas and hold me a revival."
"Uh-huh, let me put that down, mister." And I put it down like that.
Here come a fellow up with one of these little, kind of a golf trousers on, where they used to play golf, you know, had them little blouse pants. He said, "I'm Elder So-and-so from Miami. I like you..."
I thought, "My, maybe dressing isn't so much of it." I looked at it; I thought, "All right."
E-94 Un tā, es biju ar to visu pārpildīts un braucu mājās. Sieva mani sagaidīja un teica: «Kas noticis, Billij? Tu jau pilnīgi staro no laimes!»
Es sacīju: «O, es satiku pašus pasaules ziedus. Ak, kaut ko tik labu tu vēl neesi redzējusi. Šie ļaudis nekaunas par savu reliģiju.» Un, ak, es viņai visu izstāstīju. Un es teicu: «Paskaties, dārgā, vesels ielūgumu saraksts! Tie tik ir cilvēki!»
Viņa sacīja: «Bet vai tie gadījumā nav tie “svētie lēkšotāji”?»
Es teicu: «Es nezinu, kāda veida lēkšotāji viņi ir, bet viņiem ir kaut kas tāds, kas man ir vajadzīgs.» Redzat? Es teicu: «Par...par to es esmu pilnīgi drošs.» Teicu: «Es redzēju, kā deviņdesmitgadīgs večuks atkal kļuva jauns.» Teicu: «Nekad mūžā nebiju dzirdējis tādu sludināšanu. Nu, es nekad neesmu redzējis, ka tā sludinātu kāds baptists.» Es sacīju: «Viņi sludina, kamēr paliek bez elpas, tad krīt uz grīdas ceļos, atkal lec kājās, atvelk elpu. Viņu sprediķošanu var dzirdēt jau divu kvartālu attālumā.» Un es sacīju: «Es...es neko līdzīgu savā mūžā nebiju dzirdējis.» Es teicu: «Viņi runā nesaprotamā valodā, bet kāds cits izstāsta, par ko tie runāja. Nekad mūžā nebiju ko tādu dzirdējis!» Es vaicāju: «Vai tu brauksi man līdzi?»
Viņa sacīja: «Mans mīļais, kad es apprecējos ar tevi, es teicu, ka būšu tev blakus, līdz nāve mūs šķirs.» Viņa teica: «Es braukšu.» Teica: «Bet izstāstīsim to mūsu radiem.»
Es sacīju: «Labi, tu pasaki savai mammai, bet es pateikšu savējai.» Un tā mēs... Es aizgāju un izstāstīju mammai.
Mamma sacīja: «Nu ko, protams, Billij. Lai kāds arī nebūtu Kunga aicinājums tev — ej un dari to.»
E-94 So I grabbed these things, and home I went. Wife met me, she said, "What do you sound so happy about, Billy?"
I said, "Oh, I met the cream of the crop. My, it's the best you ever seen. Them people ain't ashamed of their religion." And, oh, I told her all about it. And I said, "And looky here, honey, a whole string of invitations. Them people..."
She said, "They're not holy-rollers, are they?"
I said, "I don't know what kind of a rollers they are, but they got something that I needed." See? I said, "That--that's one thing I'm sure." I said, "I seen an old man ninety years old, come young again." I said, "I never heard such preaching in my life. Why, I never seen a Baptist preach like that." I said, "They preach till they get out of breath, and bend their knees plumb to the floor, and come back up, catch their breath. You can hear them two blocks away, still preaching." And I said, "I--I never heard such in my life." And I said, "They speak in an unknown tongue, and the other one tells what they're talking about. Never heard such in my life." I said, "Will you go with me?"
She said, "Honey, when I married you, I will stick with you until death shall separate us." She said, "I'll go." She said, "Now, we'll tell the folks."
And I said, "Well, you tell your mama and I'll tell my mama." So we... I went and told mama.
Mama said, "Well, sure, Billy. Whatever the Lord's called you to do, go do it."
E-95 Bet misis Brumbaha palūdza mani atnākt pie viņas. Es atnācu. Viņa jautāja: «Kas tas tāds ir, par ko tu stāstīji?»
Un es teicu: «Ak, misis Brumbaha,» teicu, «jūs nekad neesat redzējusi tādus cilvēkus!»
Viņa sacīja: «Nomierinies! Nomierinies!»
Es teicu: «Jā, kundze.» Teicu: «Piedodiet.»
Un viņa sacīja: «Vai tu zini, ka viņi ir šis “svēto lēkšotāju” bars?»
Es teicu: «Nē, kundze, es to nezinu.» Es teicu: «Viņi...viņi pavisam noteikti ir brīnišķīgi cilvēki.»
Viņa sacīja: «Kas tev tās par iedomām? Vai tu domā, ka varēsi ievilkt manu meitu visās tajās muļķībās?» Teica: «Kāda nejēdzība! Tas nav nekas cits kā atkritumi, kas ir izsviesti no citām draudzēm.» Viņa sacīja: «Patiesi! Tā tu manu meitu neaizvedīsi!»
Un es teicu: «Bet, saprotiet, misis Brumbaha, dziļi sirdī es jūtu, ka Kungs grib, lai es ietu kopā ar šiem ļaudīm.»
Viņa sacīja: «Ej atpakaļ uz savu draudzi un esi tur, līdz viņi tev piešķirs mācītāja māju, un uzvedies kā kaut cik saprātīgs vīrs.» Sacīja: «Tu nevedīsi manu meitu uz turieni.»
Es teicu: «Jā, kundze.» Es pagriezos un izgāju ārā.
E-95 And so Mrs. Brumbach asked for me to come up. Went up, she said, "What's this you're talking about?"
And I said, "Oh, Mrs. Brumbach," I said, "but you all never seen such people."
She said, "Quieten down. Quieten down."
I said, "Yes, ma'am." I said, "I'm sorry."
And she said, "Do you know that's a bunch of holy-rollers?"
I said, "No, ma'am, I didn't know that." I said, "They--they sure are fine people."
She said, "The very idea. Do you think you'd drag my daughter out amongst stuff like that." Said, "Ridiculous. That's nothing but trash that the other churches has throwed out." She said, "Indeed, you'll not bring my daughter out like that."
And I said, "But, you know, Mrs. Brumbach, down in my heart I feel that the Lord wants me to go with them people."
She said, "You go back up to your church until they're able to afford a parsonage for you, and act like a man that's got some sense." Said, "You're not taking my daughter out through there."
I said, "Yes, ma'am." I turned around and walked out.
E-96 Houpa sāka raudāt. Viņa iznāca ārā un sacīja: «Billij, nav svarīgi, ko saka mamma, es palikšu ar tevi.» Lai svētīta ir viņas sirsniņa!
Un es teicu: «Ak, ir jau labi, mīļumiņ.»
Un es vienkārši ar to samierinājos. Viņa neatļāva savai meitai iet kopā ar tādiem cilvēkiem, jo «viņi bija ne vairāk kā salašņas». Un tā, es visu atstāju, kā bija. Un tā bija vislielākā kļūda, ko esmu pieļāvis manā dzīvē, viena no vislielākajām.
E-96 And Hope started crying. She come out; she said, "Billy, regardless of what mama says, I'll stay with you." Bless her heart.
And I said, "Oh, that's all right, honey."
And I just let it go. She wouldn't let her daughter go with such people as that, 'cause "It wasn't nothing but trash." And so I just kind of let it go. It was the worse mistake I ever made in my life, one of the worst.
E-97 Nedaudz vēlāk, pēc dažiem gadiem, mums uzradās bērni. Un reiz mēs bijām... 1937. gadā izcēlās plūdi. Pārplūda pilsēta. Un mūsu... Tajā laikā es patrulēju un darīju visu iespējamo, lai glābtu cilvēkus no šiem plūdiem, kas nesa prom veselas mājas. Un mana sieva saslima, viņai bija ļoti, ļoti stiprs plaušu karsonis. Un viņi aizveda viņu... Mēs nevarējām aizvest viņu uz slimnīcu, jo tā bija pārpildīta, tāpēc mēs viņu aizvedām uz pašvaldības ēku, kur viņiem bija kāda istaba. Un tad mani atkal izsauca. Es visu mūžu biju dzīvojis pie upes un mācēju labi braukt ar laivu, un es centos atrast cilvēkus, izglābt viņus no plūdiem. Un tad es... viena...
E-97 A little later, few years after the children come. And one day we was... There come up a flood in 1937. There came a flood. And our... I was on patrol at that time, and I was trying my best to bring the people out of the flood, houses tearing down. And my own wife took sick, and she was real, real sick with pneumonia. And they took her out... The regular hospital's so full we couldn't put her in there, so we taken her out to the--the government where they had a room out there. And so then they called me back out. And I always lived on the river, and quite a boatman, so I was trying to get the people, rescue them from the flood. And then I'd... one...
E-98 Viņi mani pasauca un teica: «Tur uz Kastaņu ielas ir viena māja, kas teju, teju sabruks. Tur ir māte ar vairākiem bērniem,» teica, «ja tu domā, ka tava motorlaiva var tikt līdz viņiem...» Es teicu: «Labi, es darīšu visu, ko spēšu.»
Un es traucos cauri tiem viļņiem. Bija pārrauts aizsprosts, un, ak, vai...tas pilsētu vienkārši aizskaloja. Es spiedu laukā no motora visu, ko varēju, un beidzot tiku cauri visām ieliņām un pārējam. Un es nokļuvu tuvu vecajam dambim, caur to gāzās ūdens. Es izdzirdēju kādu kliedzam, un ieraudzīju uz verandas jumta stāvam šo māti. Bet visur, lūk, šādi, skalojās šie lielie viļņi. Nu, es braucu uz priekšu, lūk, šādi, cik vien tālu varēju, tad šķērsoju straumi un tiku tajā pusē. Es pēdējā brīdī apturēju laivu, paspēdams to piesiet pie durvju pīlāra, pie staba...pie durvju staba jeb verandas staba. Es ieskrēju iekšā, sagrābu māti un divus vai trīs bērnus un iesēdināju laivā. Un es atsēju laivu un vedu viņu uz...atpakaļ. Laidos no turienes lejup un nogādāju viņus krastā, nobraucu kādu pusotru jūdzi cauri pilsētai, lai viņu atvestu. Un, kad mēs tur nokļuvām, viņa bija zaudējusi samaņu. Viņa sāka...viņa kliedza: «Mans mazulītis! Mans mazulītis!»
E-98 They called me, said, "There's a house over on Chestnut Street; it's about ready to go in. There's a mother and a bunch of children in there," said, "if you think your boat, your motor can get in to them." I said, "Well, I'll do all I can."
And I, shooting those waves. The dike had broke up there, and, oh, my, the--just washing the city out. And I would give it all the juice that I could, and finally down across the alleys and through the places. And I got there close to where the old levee was, the water pouring through. And I heard someone scream, and I seen a mother standing out on the porch. And there was them big rollers going through like that. Well, I went on up this way as far as I could, and hit the stream and come back and got on that side. I had got my boat stopped just in time to tie it around the pillar of the post of the door, post, or porch post. And I run in and grabbed the mother and got her in there, and two or three of the children. And I undone my boat and got her to--back. Come out way down below, and got her over to the shore, about a mile and a half across the city, till I got her to the shore. And then when I got over there, she had fainted. And she begin... She was screaming, "My baby! My baby!"
E-99 Redziet, es nodomāju, ka viņai tur mājās ir palicis zīdainis. Ak, vai! Un, kamēr viņi rūpējās par sievieti, es devos atpakaļ. Un vēlāk es sapratu, ka tas bija...ka droši vien viņa gribēja uzzināt, kur ir viņas bērns turpat uz vietas. Tur bija mazs puisēns, apmēram trīs gadu vecs, bet es nodomāju, ka viņa runā par kādu jaundzimušo vai ko tādu.
Un tā es devos atpakaļ un atkal tiku līdz tai vietai. Un es piesēju laivu un tiku iekšā, taču nevarēju atrast nevienu mazuli, bet tikmēr veranda sašķiebās un māja sāka brukt. Es ātri izskrēju laukā un pieķēros pie kaut kādas atlūzas, kas bija piesieta pie manas laivas, tiku laivā un pievilku to koka gabalu, un atsēju to.
E-99 Well, I thought that she meant she'd left the baby in the house. Oh, my. I took back again while they was trying to take care of her. And I come to find out, it was... Or she was wanting to know where her baby was there. There was a little fellow about three years old, and I thought she meant a little nursing baby or something.
And so I took back and got over there. And when I got that boat and got on the inside and couldn't find no baby, and the porch give away and the house went in. And I run real quick and grabbed the--the piece that was floating my boat, got into the boat, and pulled that and loosed it up.
E-100 Kad tiku ar to galā, mana laiva jau atradās lielās upes straumē. Bija apmēram pusdivpadsmit naktī, un lietus mijās ar sniegu. Es sagrābu startera auklu un parāvu, mēģinādams iedarbināt laivas motoru, taču tas nedarbojās. Es mēģināju vēl un vēl, taču tas nedarbojās. Straume nesa laivu arvien tālāk, ūdenskritums vairs nebija tālu. Es centos no visa spēka un nodomāju: «Ak, vai! Tas...tas ir mans gals! Te nu tas ir!» Un es centos, kā vien pratu. Un es teicu: «Kungs, lūdzu, neļauj man nomirt šādā nāvē,» un es rāvu, un rāvu.
Un pēkšņi man atausa atmiņā: «Un kā tad ar to salašņu baru, pie kuriem tu neaizbrauci?» Redzat? Ā-h-h!
E-100 And it done got me out into the current of the main river then. And it was about eleven-thirty at night, and just sleeting and snowing. And I grabbed ahold of the starter string and I tried to pull the boat, and it wouldn't start, and I tried, and it wouldn't start, and I tried again. Getting farther in that current, the falls just below me. And I was trying real hard, and I thought, "Oh, my, here--here's my end. This is it." And I'd try real hard. And I said, "Lord, please don't let me die a death like this." I'd pull and I'd pull.
And it come back to me, "What about that bunch of trash that you wouldn't go to?" See? Uh-huh.
E-101 Es atkal uzliku savu roku uz laivas malas un teicu: «Dievs, apžēlojies par mani! Neļauj man šādi atstāt manu sievu un mazulīti, viņas taču tur guļ slimas! Lūdzu!» Es turpināju raustīt un raustīt, taču tas nedarbojās. Es jau varēju saklausīt, kā tur zemāk rēc ūdenskritums, jo es... Vēl pāris minūtes un, ak, tās būtu beigas. Un es sacīju: «Kungs, ja tu man piedosi, tad es Tev apsolu, ka es izdarīšu visu.» Nometos uz ceļiem tajā laivā, slapjš sniegs triecās man sejā. Es teicu: «Es izdarīšu visu, ko vien Tu no manis prasīsi.» Un es atkal parāvu, un motors sāka strādāt. Es uzgriezu pilnu gāzi un visbeidzot tiku krastā.
Un es atgriezos, lai meklētu kravas mašīnu — patruļnieku kravas mašīnu. Un es domāju par... Daži tur runāja: «Paklau, pašvaldības ēku tikko kā aiznesa straume.» Bet tur bija mana sieva ar mazu bērniņu, ar abiem bērniņiem!
E-101 I put my hand back on the boat, and I said, "God, be merciful to me. Don't let me leave my wife and baby like this, and them out there sick. Please." And I just kept pulling like that, and it wouldn't start. And I could hear the roaring down there, 'cause I... Just a few minutes, and, oh, my, that would be it. And I said, "Lord, if You'll forgive me, I promise You I'll do anything." And kneeling in that boat there and the sleet hitting me in the face; I said, "I'll do anything that You want me to do." And I pulled again, and it started. And I turned all the gas on it I could, and finally got into the shore.
And I went back to find the truck, patrol truck. And I thought of... There was some of them said, "Say, the government just washed away." My wife and baby in there, both babies.
E-102 Cik ātri vien spēju, es metos uz pašvaldības ēku, bet tai vietā ūdens jau viscaur bija sasniedzis kādu piecpadsmit pēdu dziļumu. [Nepilni pieci metri—Tulk.] Un tur bija kāds majors, un es teicu: «Major, kas notika ar hospitāli?»
Teica: «Neraizējies. Vai tur bija kāds tavējais?»
Es sacīju: «Jā, slima sieva un divi mazuļi.»
Viņš teica: «Viņi visi tika ārā.» Teica: «Viņi ir kravas mašīnā un dodas Čarlztaunas virzienā.»
Es skrēju un sēdos savā laivā... tas ir, es sēdos savā mašīnā, laivu ieliku tai aizmugurē un steidzos turp... Upes pietekas jau bija pārplūdušas kādu divarpus vai trīs jūdžu platumā. [Četru vai piecu kilometru platumā—Tulk.] Un visu nakti es mēģināju... Dzirdēju dažus runājam: «Šī mašīna, kravas mašīna...tur uz tilta tie furgoni tika ierauti straumē.»
Un tā, izrādījās, ka es paliku nogriezts no ārpasaules uz nelielas salas, un atrados tur trīs dienas. Man bija daudz laika, lai visu labi pārdomātu, vai tie bija «salašņas» vai nē. Es nevarēju nomierināties: «Kur ir mana sieva?»
E-102 And I took out for the government as hard as I could, and water was standing about fifteen feet deep all through it. And there was a major there, and I said, "Major, what happened to the hospital?"
Said, "Now, don't be worried. You'd have anyone in there?"
And I said, "Yes, a--a sick wife and two babies."
He said, "They all got out." Said, "They're in a freight car and they've headed towards Charlestown."
I run, got my boat and--or got my car, and my boat in the back of it, and run out there to... And then the creeks had come down about two and a half or three miles wide. And all night long I tried to... Some of them said, "The car, the freight car, washed off the tracks out there on the trestle." [Blank.spot.on.tape--Ed.]
Well, find myself marooned out on a little island, set there three days. I had plenty of time to think about whether that was trash or not. Just beating, "Where's my wife?"
E-103 Visbeidzot, kad es viņu atradu, pāris dienas pēc tam, kad biju ticis prom un ticis viņā pusē, viņa bija Indiānas štatā, Kolumbusā, Baptistu auditorijā, kur viņi bija uztaisījuši tādu kā...kā hospitāli — slimnieku istabas ar saliekamajām gultām no pašvaldības. Cik vien ātri spēdams, es skrēju pie viņas, viņu meklēdams, bļaujot: «Houpa! Houpa! Houpa!» Un es paskatījos, un, lūk, tur viņa gulēja šajā gultā, viņai bija tuberkuloze.
Viņa pacēla savu kaulaino rociņu un teica: «Billij.»
Es piesteidzos pie viņas un sacīju: «Houpa, mīļumiņ!»
Viņa teica: «Es laikam izskatos šausmīgi, vai ne?»
Es teicu: «Nē, dārgā, tu izskaties labi.»
E-103 Finally when I found her in a few days after I got out and got across, she was way up to Columbus, Indiana, in the Baptist Auditorium where they'd made a--a hospital like, sickrooms on little government cots. And I ran to her as hard as I could, trying to find where she was, screaming, "Hope! Hope! Hope!" And I looked, and there she was laying on a cot, and TB had set in.
She raised her little bony hand, and she said, "Billy."
And I run to her, and I said, "Hope, honey."
She said, "I look awful, don't I?"
I said, "No, honey, you look all right."
E-104 Apmēram sešus mēnešus mēs visiem spēkiem centāmies glābt viņas dzīvību, taču viņai kļuva arvien sliktāk un sliktāk.
Reiz es patrulēju, es biju ieslēdzis savu radio, un man šķita... Es izdzirdēju, kā tika pateikts, tas bija aicinājums pa radio, tika teikts: «Viljamam Branhamam! Nekavējoties brauciet uz slimnīcu, jūsu sieva mirst.» Es traucos uz hospitāli, cik ātri vien var, ieslēdzu sarkano bākuguni un sirēnu un traucos uz priekšu. Un tad es...es piebraucu pie slimnīcas, apturēju mašīnu un skrēju iekšā. Iedams cauri slimnīcai, es ieraudzīju savu veco draugu, ar kuru mēs mēdzām makšķerēt, skraidījām kopā vēl kā puikas, Semu Ederu.
Ārsts Sems Eders — viņš ir tas, par kuru nesen tika parādīta tā vīzija, un viņam tika pateikts par klīniku. Un viņš teica, ka, ja kāds apšauba šo vīziju, tad lai pazvana viņam, viņš sarunu apmaksās — ja kāds grib zināt, vai tā bija taisnība vai nē.
E-104 For about six months we worked with everything that was in us to try to get to save her life, but she kept getting lower and lower.
And one day I was on patrol and I had my radio turned on, and I thought I heard them say, make a call on the radio, said, "For William Branham, wanted at the hospital at once: wife dying." I rushed back to the hospital as quick as I could, turned on the red light and the siren, and took off. And then I--I got up at the hospital, and I stopped, run in. Coming down through the--the hospital, I seen a little buddy of mine that we fished together, we run together as boys, Sam Adair.
Doctor Sam Adair, he's the one that was the vision come not long ago and told him about the clinic. And he said, if anybody doubted the vision, just call him collect if they want to know about whether it was right or not.
E-105 Un, lūk, viņš tur iznāca, un viņam rokā bija viņa cepure. Viņš paskatījās uz mani un sāka raudāt. Es pieskrēju pie viņa un viņu apkampu. Viņš apskāva mani un sacīja: «Billij, viņa aiziet.» Viņš teica: «Man ļoti žēl. Esmu izdarījis visu, ko varēju, es sameklēju speciālistus un visu iespējamo.»
Es sacīju: «Nē, Sem, protams, viņa neaizies!»
Viņš teica: «Nē, viņa aiziet.»
Viņš teica; «Neej tur iekšā, Bil.»
Es teicu: «Sem, man vajag tur ieiet!»
Viņš sacīja: «Nedari to. Lūdzu, nedari to!»
Es teicu: «Ļauj man ieiet.»
Sacīja: «Es iešu ar tevi.»
Es teicu: «Nē, paliec šeit. Es gribu būt ar viņu šajās pēdējās minūtēs.»
Sacīja: «Viņa ir bez samaņas.»
E-105 And so then here he come out like that, and he had his hat in his hand. He looked at me, and he just started crying. And I run up to him, throwed my arms around him. He put his arms around me, said, "Billy, she's going." He said, "I'm sorry. I've done all I could do. I've had specialists and everything."
I said, "Sam, surely she's not going."
Said, "Yeah, she's going."
And he said, "Don't go in there, Bill."
And I said, "I got to go in, Sam."
And he said, "Don't do it. Don't, please don't."
I said, "Let me go in."
Said, "I'll go with you."
I said, "No, you stay out here. I want to stay with her in her last minutes."
Said, "She's unconscious."
E-106 Es iegāju palātā. Tur sēdēja medmāsa un viņa raudāja, jo viņas ar Houpu bija skolasbiedrenes. Es paskatījos, un viņa ieraudājās, pacēla savu roku un nāca pie manis.
Es paskatījos uz Houpu un viņu sapurināju. Tur viņa gulēja, no saviem nepilniem sešdesmit kilogramiem viņa bija zaudējusi kādus trīsdesmit. Un es...es viņu sapurināju. Ja arī es dzīvošu līdz simts gadiem, arī tad es neaizmirsīšu to, kas notika. Viņa pagriezās, un uz mani paraudzījās šīs lielās, brīnišķīgās acis. Viņa smaidīja. Viņa teica: «Kāpēc tu pasauci mani atpakaļ, Billij?»
Es teicu: «Mīļumiņ, es dabūju naudu...»
E-106 I walked in the room. And the nurse was setting there, and she was crying, 'cause she and Hope was schoolmates together. And so I looked over, and she started crying, put her hand up and started walking over.
And I looked over, and shook her. There she was; she'd went down from about a hundred and twenty pounds, to about sixty. And I--I shook her. And if I live to be a hundred years old, I'll never forget what happened. She turned over, and those great big pretty eyes looked up at me. She smiled. She said, "Why did you call me back, Billy?"
I said, "Honey, I just got the 'cast."
E-107 Man bija jāstrādā. Mēs bijām viscaur parādos un simtiem dolāru bijām parādā ārstiem, un nebija ko samaksāt. Un man vienkārši nācās strādāt. Un es ar viņu redzējos divas trīs reizes dienā un katru nakti, kad viņa bija šādā stāvoklī.
Es teicu: «Ko tu domāji ar “pasaucu tevi atpakaļ”?»
Viņa sacīja: «Billij, tu par to sludināji, tu par to runāji, bet tev nav ne jausmas, kas tas ir.»
Es jautāju: «Par ko tu runā?»
Viņa teica: «Par Debesīm.» Viņa sacīja: «Paklausies,» viņa teica, «mani pavadīja uz mājām kaut kādi cilvēki, vīrieši vai sievietes, vai tiem līdzīgi. Viņi bija tērpti baltā.» Viņa sacīja: «Man bija vieglums un miers.» Sacīja: «Lieli, skaisti putni lidinājās no koka uz koku.» Viņa teica: «Tikai nedomā, ka es esmu satraukusies.» Teica: «Billij, es tev gribu pateikt, kur mēs pieļāvām kļūdu.» Viņa teica: «Apsēdies.» Es neapsēdos, es nometos ceļos, paņēmu viņas roku. Viņa teica: «Vai tu zini, kur mēs pieļāvām kļūdu?»
Es sacīju: «Jā, mīļā, es zinu.»
Viņa sacīja: «Mums nevajadzēja klausīt mammu. Tie bija pareizie cilvēki.»
Es teicu: «Es to zinu.»
Viņa sacīja: «Apsoli man, ka tu iesi pie šiem ļaudīm,» sacīja, «jo viņiem ir taisnība.» Un viņa turpināja: «Tieši tā audzini mūsu bērnus.» Un es... Viņa teica: «Es tev gribu kaut ko pateikt.» Teica: «Es mirstu, bet,» teica, «es...es nebaidos aiziet.» Teica: «Tas...tas ir tik brīnišķīgi!» Sacīja: «Vienīgi man ir žēl atstāt tevi, Bil. Un es zinu, ka tev ir jāuzaudzina abus bērniņus.» Viņa teica: «Apsoli man, ka...ka tu apprecēsies un nepieļausi, ka mani bērni slaistās uz ielu stūriem.» No divdesmit vienu gadu vecas mātes lūpām tas izklausījās ļoti saprātīgi.
Es sacīju: «To es tev nevaru apsolīt, Houpa.»
Viņa teica: «Lūdzu, apsoli man.» Teica: «Es gribu tev pateikt vienu lietu.» Teica: «Vai tu atceries to šauteni?» Es esmu kā jucis uz šaujamajiem. Un viņa sacīja: «Toreiz tu gribēji nopirkt to šauteni, bet tev nepietika naudas pirmajai iemaksai.»
Es teicu: «Jā.»
Viņa sacīja: «Es centos taupīt savu naudiņu, savas pieccentu monētas, lai tev pietiktu šai pirmajai iemaksai par šauteni.» Sacīja: «Tāpēc, kad viss būs beidzies un tu atgriezīsies mājās, paskaties tur virs saliekamās gultas, zem tās papīra lapas, un tur tu atradīsi naudu.» Viņa teica: «Apsoli man, ka tu nopirksi to šauteni.»
Jūs nevarat iedomāties, kā es jutos, kad ieraudzīju tur guļam šo dolāru un septiņdesmit piecus centus, piecu centu monētās. Es to šauteni nopirku.
E-107 I had to work. We was way in debt and hundreds of dollars of doctor bill, and nothing to pay it with. And I just had to work. And I seen her two or three times a day, and every night, and then when she was in that condition...
I said, "What do you mean, 'Call you back'?"
She said, "Bill, you've preached about it; you've talked about it, but you don't have no idea what it is."
I said, "What are you talking about?"
She said, "Heaven." She said, "Look," she said, "I was being escorted home by some peoples, men or women or something that was dressed in white." And she said, "I was at ease and peace." Said, "Big pretty birds flying from tree to tree." She said, "Don't think I'm beside myself." She said, "Billy, I'm going to tell you our mistake." She said, "Set down." I didn't; I knelt down took her hand. She said, "You know where our mistake is?"
And I said, "Yes, sweetheart; I do."
She said, "We should've never listened to mama. Them people were right."
And I said, "I know it."
She said, "Promise me this, that you'll go to those people," said, "because they're right." And she said, "Raise my children like that." And I... She said, "I want to tell you something." She said, "I'm dying. But said, "It's... I don't--I don't dread going." Said, "It's--it's beautiful." She said, "The only thing, I hate to leave you, Bill. And I know you got these two little children to raise." She said, "Promise me that--that you'll not stay single and let my children be pulled about from pillar to post." That was a sensible thing for a twenty-one-year-old mother.
And I said, "I can't promise that, Hope."
She said, "Please promise me." Said, "One thing I want to tell you." Said, "You remember that rifle?" I'm just crazy about guns. And she said, "You wanted to buy that rifle that day and you didn't have enough money to make the down payment."
I said, "Yes."
She said, "I've been saving my money, my nickels, to try and make that down payment on that rifle for you." She said, "Now, when this is over, you go back home, look up on the duofold... or the folding bed, under that piece of paper on top, and you'll find the money there." She said, "Promise me that you'll buy that rifle."
You don't know how I felt when I seen that dollar seventy-five cents in nickels laying there. I got the rifle.
E-108 Un viņa sacīja: «Vai tu atceries, kā tu toreiz devies uz pilsētu, lai nopirktu man garo zeķu pāri, kad mēs gribējām doties uz Fort Veinu?»
Es teicu: «Jā.»
Es biju pārbraucis no makšķerēšanas, un viņa teica... Mums bija jābrauc uz Fort Veinu, man tajā vakarā vajadzēja sludināt. Un viņa sacīja: «Tu zini, es toreiz tev pateicu, ka ir divi dažādi veidi.» Tas viens saucās «šifons». Bet kāds ir otrs, vai «kaprons»? Vai pareizi? Šifons un kaprons. Lūk, lai nu kā tur nebūtu, šifons bija labāks. Vai tā ir? Un viņa sacīja: «Lūk, tu man nopērc šifonu, pilnā stilā.» Jūs ziniet, šīm zeķēm tur mugurpusē augšdaļā ir tādas mazas lietiņas? Man nebija ne mazākās sajēgas par sieviešu apģērbiem, tāpēc es...
Un es gāju pa ielu un visu laiku atkārtoju: «Šifons, šifons, šifons, šifons, šifons,» cenšoties domāt tikai par to, «šifons, šifons, šifons.»
Kāds uzsauca: «Sveiks, Billij!»
Es atsaucos: «O, sveiks, sveiks!» «Šifons, šifons, šifons, šifons, šifons.»
Es tiku līdz stūrim un sastapu misteru Sponu. Viņš teica: «Sveiks, Billij! Vai tu zini, ka dambja tanī pusē pašreiz labi ķeras asari?»
Es teicu: «Ko tu saki!? Patiešām?»
«Jā-ā!»
Un, kad viņš aizgāja, es nodomāju: «Kā saucās tā lieta?» Biju to aizmirsis.
E-108 And she said, "You remember that time that you were going downtown to buy me a pair of stockings, and we was going to Fort Wayne?"
I said, "Yes."
I'd come in from fishing, and she said... We had to go to Fort Wayne; I had to preach that night. And she said, "You know, I told you, 'There's two different kind.'" One called "chiffon." And what's the other one? Rayon. Is that right? Rayon and chiffon. Well, ever which is, chiffon was the best. Is that right? And she said, "Now, you get me some chiffon, the full style." You know that thing that's got that little thing in the back of the stocking, at the top? And I didn't know nothing about women's clothes, so I...
And I was going down the street and saying, "Chiffon, chiffon, chiffon, chiffon," trying to keep thinking, saying "chiffon, chiffon, chiffon."
Somebody said, "Hello, Billy!"
I said, "Oh, hello, hello." "Chiffon, chiffon, chiffon, chiffon, chiffon."
And I got to the corner and I met Mr. Spon. He said, "Hey, Billy, you know the perch is biting now over on the side of that last pier?"
I said, "Sure enough, is that right?"
"Yeah."
I thought now, when I left him, "What was that stuff?" I forgot it.
E-109 Bet Telma Forda, viena meitene, kuru es pazinu, strādāja kādā lētu preču veikalā. Un es zināju, ka tur tirgoja sieviešu garās zeķes, tāpēc es devos uz turieni. Es sacīju: «Sveika, Telma!»
Viņa teica: «Sveiks, Billij! Kā iet? Kā tur klājas Houpai?»
Es teicu: «Lieliski.» Teicu: «Telma, man ir vajadzīgs pārītis parasto zeķu priekš Houpas.» Viņa sacīja: «Houpa jau nu gan negrib zeķes!»
Es teicu: «Grib, cienītā, viņa grib!»
Sacīja: «Tu gribēji teikt — garās zeķes?»
«Ak, jā, tiešām,» es sacīju, «tieši tās!» Es nodomāju: «Hm, esmu parādījis savu tumsonību.»
Viņa teica: «Bet kāda veida garās zeķes viņa vēlas?»
Es nodomāju: «Ak, vai!» Sacīju: «Bet kādas jums ir?»
Viņa teica: «Nu, mums ir kaprons.»
E-109 So Thelma Ford, a girl that I knew, worked at the ten-cent store. And I knowed they sell women's stockings over there, so I went over. I said, "Hi, Thelma."
And she said, "Hi, Billy. How are you? How's Hope?"
And I said, "Fine." I said, "Thelma, I want a pair of socks for Hope."
She said, "Hope don't want socks."
I said, "Yes, ma'am, she sure does."
Said, "You mean stockings."
"Oh, sure," I said, "that's what it is." I thought, "Oh-oh, I done showed my ignorance."
And she said, "What kind does she want?"
I thought, "Oh-oh!" I said, "What kind you got?"
She said, "Well, we got rayon."
E-110 Es tur neredzēju nekādas atšķirības. Kaprons, šifons, tas viss izklausījās vienādi. Es teicu: «Tieši tās man arī vajag.» Viņa sacīja... Es teicu: «Iesaiņo man pārīti, pilnā stilā.» Un viņa... Es laikam nepareizi pateicu. Kā bija jāsaka? Pēc pēdējās modes? «Pēc pēdējās modes.» Un tā, es teicu: «Iesaiņo man pārīti.»
Un, kad viņa man tās pasniedza, izrādījās, ka tās maksā tikai kādus trīsdesmit centus, divdesmit vai trīsdesmit, apmēram puscenu. Nu ko, es sacīju: «Iedod man divus pārus.» Redzat?
E-110 I didn't know the difference. Rayon, chiffon, all sound the same. I said, "That's what I want." She said... I said, "Fix me a pair of them, full style." And she... Or... I got that wrong. What is it? Full fashion. "Full fashion." And so I said, "Fix me a pair of them."
And when she went to give them to me, they was only about thirty cents, twenty cents or thirty cents, about half price. Well, I said, "Give me two pair of them." See?
E-111 Un es atgriezos mājās un sacīju: «Zini, mīļā, lūk, jūs sievietes staigājat pa visiem pilsētas veikaliem, lai atrastu ko lētāku.» Jūs jau zināt, kā jums patīk papriecāties. Es teicu: «Bet, lūk, paskaties, es nopirku tev divus pārus par tādu pašu cenu, par kādu tu pērc vienu. Redzi?» Es teicu: «Lūk, tā ir lietiņa, ko es protu.» Redziet, es teicu...teicu «Tu zini, man tās pārdeva Telma.» Teicu: «Viņa droši vien man tās atdeva par puscenu.»
Viņa vaicāja: «Vai tu nopirki šifonu?»
Es teicu: «Jā, cienītā.» Man tas skanēja pilnīgi vienādi, es nezināju, ka tur bija kaut kāda starpība.
E-111 And I went back home, and I said, "You know, honey, you women shop all over town to find bargains." You know how you like to crow. And I said, "But here, look here, I bought two pair for the price that you buy one pair with. See?" I said, "Oh, that--that's my personal ability." See, I said--I said, "You know, Thelma sold me these." I said, "She might've let me have them at half price."
She said, "Did you get chiffon?"
I said, "Yes, ma'am." It all sounded the same to me; I didn't know there was any difference.
E-112 Un viņa izstāstīja to man, viņa teica: «Billij!» Man toreiz likās dīvaini, ka, iebraucot Fort Veinā, viņa nopirka vēl vienu garo zeķu pāri. Viņa sacīja: «Es atdevu tās tavai mātei,» teica, «tās bija domātas vecākām sievietēm.» Un viņa sacīja: «Piedod, ka es to izdarīju.»
Es teicu: «Ak, viss ir labi, mīļā.»
Un viņa teica: «Tu...tu tikai nedzīvo viens.» Un teica... Viņa nezināja, kādiem notikumiem bija jānotiek pēc dažām stundām. Un es turēju viņas mīļās rokas, kamēr Dieva eņģeļi viņu aizveda.
E-112 And she told me, she said, "Billy." I thought strange when she got to Fort Wayne, she had to get another pair of stockings. She said, "I give them to your mother," said, "they're for older women." Said, "I'm sorry I did that."
And I said, "Oh, that's all right, honey."
And she said, "Now, don't--don't live single." And she said... She didn't know that what was fixing to happen in a few hours from then. And I held her darling hands while the Angels of God packed her away.
E-113 Es devos mājās. Es nezināju, ko darīt. Es naktī tur apgūlos un izdzirdu... Es domāju, ka tā bija kāda pelīte tur vecajā kamīnā, kur mums stāvēja visādi papīri. Es ar kāju aizgrūdu ciet durvis, un tām otrā pusē karājās viņas halāts, bet viņa gulēja tur tajā morgā. Un uzreiz pēc tam kāds mani pasauca: «Billij!» Tas bija brālis Franks Brojs. Viņš teica: «Tavs mazulis mirst.»
Es sacīju: «Mans mazulis?»
Viņš teica: «Jā, Šārona Rouza.» Teica: «Pašreiz tur ir ārsts, viņš sacīja, ka viņai ir tuberkulozais meningīts, ka viņa dabūja to no savas mātes, zīžot.» Teica: «Viņa mirst.»
E-113 I went home. I didn't know what to do. I laid down there at night and I heard... I think it was a little mouse was in the old grate where we had some papers in there. And I shut the door with my foot, and there hung her kimono on the back (and laying down there in that morgue). And just in a little bit someone called me, said, "Billy." And it was Brother Frank Broy. He said, "Your baby's dying."
I said, "My baby?"
Said, "Yes, Sharon Rose." Said, "Doc's up there now, and said, 'She's got tubercular meningitis; she nursed it from her mother.'" And said, "She's dying."
E-114 Es iesēdos mašīnā un braucu turp. Viņa bija tur, mana mīļā mazulīte. Viņi bija atveduši viņu uz slimnīcu.
Es aizgāju pie Sema. Viņš pienāca un teica: «Billij, neej uz to palātu, tev tagad jādomā par Billiju Polu.» Teica: «Viņa mirst.»
Es sacīju: «Dakter, man...man ir jāredz mans bērns.»
Viņš teica: «Nē, tu nedrīksti tur iet.» Teica: «Viņai ir meningīts, Billij, tu vari inficēt ar to Billiju Polu.»
E-114 I got in the car, went up there. And there she was, the sweet little thing. And they rushed her to the hospital.
I went out to see him. Sam come up and said, "Billy, don't you go in that room; you got to think of Billy Paul." Said, "She's dying."
I said, "Doc, I--I got to see my baby."
He said, "No, you can't go in." Said, "She's got meningitis, Billy, and you'd pack it to Billy Paul."
E-115 Un es nogaidīju, līdz viņš izgāja. Es nespēju panest pat domu par viņas nāvi, bet viņas māte jau gulēja apbedīšanas iestādē. Ļaujiet man jums pateikt — pārkāpēju gaida smags ceļš. Un es...es es gāju, ielavījos pa durvīm, un, kad izgāja Sems un arī medmāsa bija prom, es nokāpu pagrabstāvā. Tā bija tāda neliela slimnīciņa. Mazā atradās izolētā vietā, un viņas actiņas bija aplipušas ar mušām. Un tur bija neliels...mēs to saucam par «moskītu tīklu», tas ir, neliels tīkliņš pār viņas acīm. Un viņai...bija nelielas spazmas, viņas apaļīgā kājele, lūk, šādi kustējās augšā un lejā, un arī viņas rociņas, no šīm spazmām. Es skatījos uz viņu, viņa bija jau pietiekami paaugusies, lai būtu piemīlīga, apmēram astoņus mēnešus veca.
E-115 And I waited till he got out. I couldn't stand to see her die, and her mother laying down there in the undertaker's establishment. I tell you; the way of a transgressor's hard. And I--I went, slipped in the door, and when Sam went out and the nurse out, I went down into the basement. It's a little bitty hospital. She was in an isolated place, and the flies was in her little eyes. And they had a little, what we call a "mosquito bar," or little netting over her eyes. And she'd... With little spasm, her little fat leg was moving up and down like that, and her little hands, with that spasm. And I looked at her, and she was just big enough to be cute, about eight months old.
E-116 Un viņas mamma mēdza viņu nosēdināt tur pagalmā, ar viņas mazo lakatiņu galvā, ziniet, kad es nācu mājās. Un es pīpināju auto tauri, un tad viņa: «Gu-gu, gu-gu,» stiepās man pretī, jūs ziniet.
Un tur nu gulēja mana mīlulīte, viņa mira. Es pārliecos viņai pāri un teicu: «Šerij, vai tu pazīsti tēti? Vai tu pazīsti savu tēti, Šerij?» Un, kad viņa paskatījās... Viņa tik stipri cieta, ka viena no viņas jaukajām zilajām actiņām bija pārgriezusies. Likās, ka mana sirds pārplīsīs.
Es nometos uz ceļiem, es teicu: «Kungs, ko gan es esmu izdarījis? Vai tad es nesludināju evaņģēliju uz ielu stūriem? Es darīju visu, ko vien zināju. Neesi pret mani. Es nekad neesmu saucis tos cilvēkus par “salašņām”. Tā bija viņa, kas nosauca tos par “salašņām”.» Es sacīju: «Es nožēloju visu notikušo. Piedod man. Ne...nepaņem manu mazulīti!» Un, kad es tā lūdzu, šķita, it kā melna... nonāca tāds kā palags, kā pārklājs. Es sapratu, ka Viņš man bija atteicis.
E-116 And her mother used to set her out there with her little three-corners on, you know, in the yard, when I'd come up. And I'd toot the horn, and she'd go, "goo-goo, goo-goo," reaching for me, you know.
And there laid my darling, dying. I looked down to her, and I said, "Sharry, you know daddy? You know daddy, Sharry?" And when she looked... She was suffering so hard till one of them pretty little blue eyes had crossed. It liked to have tore my heart out of me.
I knelt down, I said, "Lord, what have I done? Have not I preached the Gospel on the street corners? I've done everything that I know to do? Don't hold it against me. I never called them people trash. It was her that called them people trash." I said, "I'm sorry it all happened. Forgive me. Don't--don't take my baby." And while I was praying, looked like a black, like a sheet or a cloth come down. I knowed He had refused me.
E-117 Lūk, tas bija pats smagākais un pats nedrošākais laiks manā dzīvē. Kad es piecēlos kājās un uz viņu paskatījos, man prātā ienāca doma... To manā prātā ielika sātans: «Nu, vai tu gribi teikt, ka tu ar tādu veltīšanos esi sludinājis un tā dzīvojis, bet nu, kad nelaime ir skārusi tavu paša mazuli, Viņš ir tevi atraidījis?»
Un es sacīju: «Pareizi. Ja jau Viņš nevar izglābt manu mazuli, tad es nevaru...» Es apstājos. Es...es vienkārši nezināju, ko darīt. Un tad es pateicu, lūk, ko, es teicu: «Kungs, Tu man viņu devi un Tu viņu paņēmi prom, lai slavēts ir Tā Kunga Vārds! Pat tad, ja Tu paņemsi mani, es vienalga Tevi mīlēšu.»
Es uzliku viņai savu roku un teicu: «Esi svētīta, mana mīļotā. Tētis gribēja tevi izaudzināt, no visas sirds gribēja tevi izaudzināt un mācīt mīlēt To Kungu. Bet eņģeļi jau nāk tev pakaļ, mīļumiņ. Tētis paņems tavu mazo ķermenīti un ieliks mammas rokās. Es apglabāšu tevi kopā ar viņu. Un reiz tētis atkal satiks tevi, tu vienkārši gaidi viņu tur kopā ar mammu.»
E-117 Now, there was the hardest and the most treacherous time of my life. When I raised up and looked at her, and I thought... Satan put in my mind, "Well, you mean as hard as you've preached, and the way that you've lived, and now when it comes to your own baby, He'll turn you down?"
I said, "That's right. If He can't save my baby, then I can't..." I stopped. I--I just didn't know what to do. And then I said this; I said, "Lord, You gave her to me and You taken her away, blessed be the Name of the Lord. If You take even me, I'll still love You."
And I put my hand over on her; I said, "Bless you, sweetheart. Daddy wanted to raise you, with all my heart I wanted to raise you, and raise you to love the Lord. But the Angels are coming for you, sweetheart. Daddy will take your little body down and lay it on the arms of mama. I'll bury you with her. And someday daddy will meet you, you just wait up there with mama."
E-118 Kad viņas māte mira, viņa teica...viņas pēdējie vārdi bija: «Bil, paliec kaujas laukā!»
Es teicu: «Es palikšu.» Viņa sacīja... Es teicu: «Ja Viņa atnākšanas laikā es atradīšos kaujas laukā, tad es būšu ar bērniem un mēs satiksimies. Bet, ja nē, tad es būšu apglabāts līdzās tev. Bet tu pārej to vareno vārtu labajā pusē, un, kad redzēsi, ka visi nāk iekšā, tad stāvi tur un skaļi sauc: “Bil! Bil! Bil!” cik vien skaļi spēj. Tur es ar tevi satikšos.» Atvadoties es viņu noskūpstīju. Un šodien es esmu kaujas laukā. Tas bija pirms teju vai divdesmit gadiem. Es esmu sarunājis ar savu sievu satikšanos, un es viņu satikšu.
E-118 When her mother was dying, she said, last words she said, she said, "Bill, stay on the field."
I said, "I'll..." She said... I said, "If I'm on the field when He comes, I'll get the kids and meet. If I'm not, I'll be buried by you. And you go over on the right-hand side of the great gate, and when you see all of them come in, stand there and start hollering, 'Bill! Bill! Bill!' just as loud as you can. I'll meet you there." I kissed her good-bye. I'm on the battlefield today. That's been nearly twenty years ago. I got my date with my wife, I'm going to meet her.
E-119 Un es paņēmu savu mazulīti, kad viņa bija mirusi, un ieliku rokās viņas mātei, un mēs aizvedām viņas uz kapsētu. Un es tur stāvēju un klausījos brālī Smitā, metodistu sludinātājā, kas sludināja bērēs: «Pelni pie pelniem, un pīšļi pie pīšļiem.» (Un es nodomāju: «Bet sirds pie sirds.») Un viņu nolaida kapā.
Neilgi pēc tam kādā rītā es aizvedu turp mazo Billiju. Viņš man bija tāds mazs draudziņš. Viņš bija...
Lūk, kāpēc mēs ar viņu esam tik nešķirami, man ir nācies būt gan viņa tētim, gan mammai (vienlaicīgi). Es nēsāju viņa pudelīti. Mēs nevarējām atļauties naktī kurināt, lai sasildītu viņam pieniņu, tā ka es liku viņa pudelīti sev šādi zem muguras un sasildīju to ar sava ķermeņa siltumu.
Mēs ar viņu bijām kā labi draugi, un vienā no šīm dienām, kad es aiziešu no šī kaujas lauka, es gribu viņam pasniegt šo Vārdu, sakot: «Turpini, Billij. Paliec ar To.» Daži cilvēki brīnās, kāpēc viņš vienmēr ir kopā ar mani. Es nevaru viņu atstāt. Viņš pat jau ir precējies, bet es vēl aizvien atceros, kā viņa man teica: «Paliec ar viņu.» Un mēs esam kopā kā draugi.
E-119 I took the little baby, when it died, and put it on the arms of the mother, and we taken it out to the cemetery. And I stood there to hear Brother Smith, the Methodist preacher that preached the funeral, "Ashes to ashes and dust to dust." (And I thought, "Heart to heart.") There she went.
Not long after that, I took little Billy there one morning. He was just a little bitty fellow. He was...
That's the reason he sticks with me and I stick with him; I had to be both papa and mama (both) to him. I'd take his little bottle. We couldn't afford to have a fire at night to keep his milk warm, and I'd lay it under my back like this and keep it warm by the heat of my body.
We've stuck together like buddies, and one of these days when I go off the field I want to hand him the Word, and say, "Go on, Billy. You stay with It." Some people wonders why I got him with me all the time. I can't give him up. He's even married, but I still remember she told me, "Stay with him." And we've stuck together like buddies.
E-120 Es atceros, kā mēs staigājām pa pilsētu, zem rokas man bija pudelīte, un viņš sāka raudāt. Vienu vakaru viņš...mēs pastaigājāmies pagalmā, kur... (pirms viņa piedzimšanas viņai trūka elpas, un...viņa bija vēl tikai meitene, jūs jau zināt). Un es staigāju šurpu turpu zem šī vecā ozola pagalma otrā pusē, un viņš raudāja un sauca savu mammu, taču man vairs nebija mammas, pie kuras viņu aizvest. Un es viņu apkampu un teicu: «Ak, manu mīļumiņ.» Es teicu...
Viņš sacīja: «Tēti, kur ir mana mamma? Vai tu viņu ieliki tajā zemē?»
Es teicu: «Nē, mīļumiņ, viņai ir labi, viņa ir tur Debesīs.»
E-120 I remember walking around town, the bottle under my arm; he'd get to crying. One night he was--was walking out in the back yard where just... (When she was fixing to have him, she was smothering, and I... Just a girl, you know.) And I'd walk back and forth from the old oak tree in the back of the yard. And he was crying for his mama, and I didn't have any mama to take him to. And I'd pack him; I'd say, "Oh, honey." I said...
He said, "Daddy, where's my mama? Did you put her into that ground?"
I said, "No, honey. She's all right; she's up in heaven."
E-121 Un kādā pēcpusdienā viņš man pateica kaut ko tādu, kas mani gandrīz nobeidza. Viņš raudāja, bija jau vēls vakars, es viņu, lūk, šādi nēsāju uz savas muguras, nēsāju uz sava pleca šādi papliķēdams. Un viņš sacīja: «Tēt, lūdzu, aizej pakaļ mammai un atved viņu šurpu!»
Es teicu: «Mīļumiņ, es nevaru atvest mammu, Jēzus...»
Viņš teica: «Nu tad pasaki Jēzum, lai atsūta man manu mammu. Man viņa ir vajadzīga!»
Es teicu: «Nu, mīļumiņ, es...mēs ar tevi reiz viņu satiksim.»
Un viņš apstājās un sacīja: «Tēti!»
Es vaicāju: «Jā?»
Viņš teica: «Es tikko redzēju mammu, lūk, tur uz tā mākoņa!»
O, tas mani gandrīz nobeidza! Es nodomāju: «Ak! “Es redzēju mammu tur uz tā mākoņa”!» Es teju vai nezaudēju samaņu. Es apskāvu manu mazulīti, piekļāvu viņu pie savām krūtīm un ar nodurtu galvu devos uz mājām.
E-121 And he said something there, liked to have killed me one afternoon. He was crying, was along late in the evening, and I was packing him on my back like that, packing him on my shoulder and patting him like this. And he said, "Daddy, please go get mama and bring her here."
And I said, "Honey, I can't get mama. Jesus..."
Said, "Well, tell Jesus to send me my mama. I want her."
I said, "Well, honey, I... Me and you going to go see her sometime."
And he stopped, said, "Daddy!"
And I said, "Yes?"
Said, "I seen mama up there on that cloud."
My, liked to have killed me, I thought, "My, 'I seen mama up there on that cloud.'" I just almost fainted. I hugged the little fellow up to my bosom like that, and just held my head down, went on in.
E-122 Dienas gāja. Es nespēju to aizmirst. Es centos strādāt. Ļoti grūti bija pārnākt mājās, tās vairs nebija mājas. Un man gribējās palikt. Mums nebija nekā cita, kā vien šīs vecās, lietotās mēbeles, bet tas bija kaut kas tāds, par ko es un viņa kopā bijām priecājušies. Tās bija mājas.
Un es atceros vienu dienu, es centos strādāt sociālajā dienestā. Es biju uzrāpies elektrības stabā, lai salabotu kādu sekundāro līniju, kas bija nokarājusies. Bija ļoti agrs rīts. Un es uzrāpos līdz staba krusteniskajai vietai. (Es nespēju aizmirst savu mazulīti. Es spēju samierināties ar manas sievas nāvi, taču to, ka aizgāja šis bērniņš, šī mazā radībiņa...) Es biju tur augšā un dziedāju: «Tur uz kalna tālumā, stāvēja kāds vecs, raupjš Krusts.» Un primārās līnijas iet uz transformatoru un iznāk no tā (jūs zināt) kā sekundārās. Un es karājos virs tās. Un es kaut kā palūkojos pār plecu, un man aiz muguras lēca saule. Un tur... Manas rokas bija izstieptas un tas veidoja šo krusta zīmi uz...uz pakalna nogāzes. Es nodomāju: «Jā, tie bija mani grēki, kuru dēļ Viņš tur atradās.»
E-122 Days passed. I couldn't forget it. I tried to work. Couldn't go back home, it wasn't home no more. And I wanted to stay. We didn't have nothing but just that old tore up furniture, but it was something that she and I had enjoyed together. It was home.
And I remember one day I was trying to work in the public service. I'd went up to fix a... An old secondary was hanging down; it was real early of a morning. And I climbed up this cross. (And I couldn't give that baby up. I could see my wife going, but that baby going, just a little bitty thing...) And I was on there, and I was singing, "On the hill far away, stood an old rugged Cross." And the primaries run down to the transformer and went out into (you know) secondary. And I was hanging up there on it. And I happened to look, and the sun coming up behind me. And there my hands stretched out and the sign of that Cross on the--on the hillside. I thought, "Yes, it was my sins that put Him there."
E-123 Es sacīju: «Šārona, mīļā, tētis tik ļoti vēlas tevi satikt, mīļumiņ. Kā man atkal gribētos turēt tevi savās rokās, manu dārgo mazulīti.» Nedēļas gāja, bet es vienkārši nespēju tikt tam pāri. Es novilku savu gumijas cimdu. Tieši man līdzās bija vads, pa kuru skrēja divi tūkstoši trīssimt voltu. Es novilku gumijas cimdu un teicu: «Ak, Dievs, es negribu to darīt. Es esmu gļēvulis, bet...Šerij, vēl tikai brītiņš, un tētis satiksies ar tevi un mammu.» Sāku vilkt nost cimdu, lai uzliktu roku uz divi tūkstoši trīssimt voltiem. Tas iznīcinātu pat...ak, tevī nepaliktu pat ne asins lāsītes. Un, lūk, es...es...es stīvēju nost to cimdu, un kaut kas notika. Kad es atjēdzos, es sēdēju uz zemes, ar rokām šādi aizklājis seju, es raudāju. Tā bija Dieva žēlastība, citādi man nebūtu šeit nekādu dziedināšanas dievkalpojumu, par to esmu drošs. Viņš sargāja Savu dāvanu, nevis mani.
E-123 I said, "Sharon, honey, daddy wants to see you so bad, honey. How I'd like to hold you in my arms again, you darling little thing." I got beside myself. It'd been weeks. I pulled off my rubber glove. There's twenty-three hundred volts running right by the side of me. I pulled off my rubber glove. I said, "God, I hate to do this. I'm a coward. But, Sherry, daddy's going to see you and mommy just in a few minutes." Started pulling off my glove to put my hand on that twenty-three hundred. It'd break... Why, you wouldn't even have no blood left in you. And so I--I--I started pulling that glove off, and something happened. When I come to, I was setting on the ground with my hands up like this, to my face, crying. It was God's grace, or I wouldn't been having a healing service here; I'm sure of that. It was Him protecting His gift, not me.
E-124 Es devos uz mājām. Es beidzu darbu, noliku vietā savus instrumentus. Un gāju atpakaļ. Es teicu: «Es braucu mājās.»
Es apgāju apkārt mājai un izņēmu pastu. Bija diezgan auksts, es ienācu iekšā. Mums bija viena maza istabiņa, es tur gulēju saliekamajā gultā. Bija jau sākušās salnas, un krāsns bija veca. Es paņēmu vēstules, es tās apskatīju un pirmais, ko ieraudzīju, bija viņas maziņie ietaupījumi Ziemassvētkiem, astoņdesmit centu. «Miss Šārona Roze Branhama.» Tur nu tas bija, viss sākās no jauna.
E-124 I started home. I quit, put my tools away, and went back; I said, "I'm going home."
I started around the house, and I picked up the mail in the house: kind of cold, and I went in. We had one little room; I was sleeping on a little cot there, and the frost coming up, and that old stove. I took the mail and I looked in the mail, and the first thing on there was her little Christmas saving: eighty cents, "Miss Sharon Rose Branham." There it was, all over again.
E-125 Es biju strādājis par mežsargu. Es pastiepu roku un izvilku no maksts savu pistoli. Es teicu: «Kungs, es...es to vairs nespēju izturēt, es...es mirstu. Es tā mokos!» Es uzvilku pistoles gaili, pieliku stobru sev pie galvas un nometos ceļos pie šīs saliekamās gultas tumšajā istabā. Es sacīju: «Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek,» un kamēr es centos...un no visa spēka nospiedu pistoles mēlīti, teicu: «kā debesīs, tā zemes virsū. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.» Tā neizšāva!
Un es nodomāju: «Ak, Dievs! Tu mani plosi gabalos! Ko es esmu nodarījis? Tu pat neļauj man nomirt!» Es nosviedu pistoli uz grīdas, tā izšāva un lode aizlidoja pāri istabai. Es teicu: «Dievs, kāpēc es nevaru nomirt un tikt prom no tā visa? Es vienkārši vairs nevaru. Tev ar mani kaut kas ir jāizdara.» Un es pakritu tur uz savas vecās, netīrās guļvietas un raudāju.
Un droši vien es iemigu. Es nezinu, vai es gulēju, vai kas tur īsti notika.
Es vienmēr biju ilgojies reiz nokļūt Rietumos. Es allaž biju vēlējies sev vienu no tām cepurēm. Mans tēvs savos jaunības gados iejāja zirgus, un es vienmēr gribēju vienu no tām cepurēm. Un brālis Demoss Šakarjans vakar man vienu tādu nopirka, man tā bija pirmā, pirmā manā mūžā, viena no šīm vesternu cepurēm.
E-125 I had been game warden. I reached in there and got my gun, pistol, out from the holster. I said, "Lord, I--I can't go this anymore; I--I'm dying. I'm--I'm so tormented." I pulled the hammer back on the gun, put it up to my head, kneeling there on that cot in that dark room. I said, "Our Father Who art in heaven, hallowed be Thy Name. Thy Kingdom come, Thine will be done," and as I tried, I squeezed that trigger as hard as I could; I said, "on earth as it is in heaven. Give us this day our daily bread." And it wouldn't go off.
And I thought, "O God, are You just tearing me to pieces? What have I done? You won't even let me die." And I throwed the gun down, and it went off and shot through the room. And I said, "God, why can't I die and get out of it? I just can't go no farther. You've got to do something to me." And I fell over and started crying on my little, old dirty bunk there.
I must've went to sleep. I don't know whether I was asleep or what happened. I've always longed to be out west. I've always wanted one of them hats. My father broke horses in his young days, and I always wanted one of them hats. And Brother Demos Shakarian bought me one yesterday, first one I've had (ever had) like that, one of them kind of western hats.
E-126 Un man šķita, ka es jāju cauri prērijai, dziedādams to dziesmu: «Ratiem salūzis ir ritenis, rančo uzraksts “pārdod” karājas.» Un, iedams tālāk, es ievēroju kādu vecu, nosegtu ratu kulbu, tādu kā šīs senās prēriju kulbas, un tās ritenis tiešām bija salauzts. Tas, protams, simbolizēja manu izpostīto ģimeni. Un iedams tuvāk, es paskatījos, un tur stāvēja kāda...kāda patiešām glīta, jauna meitene, ap divdesmit gadu veca ar baltiem, lejup brīvi krītošiem matiem un gaišzilām acīm, tērpusies baltā. Es uzlūkoju viņu un teicu: «Labdien.» Un turpināju ceļu.
Viņa sacīja: «Sveiks, tēt!»
Es pagriezos atpakaļ, teicu: «Tēt? Kā tad tā,» es vaicāju, «kā gan jūs, jaunkundz... Kā gan es varu būt jūsu tētis, ja jums ir tikpat gadu, cik man?»
Viņa sacīja: «Tēti, tu vienkārši nezini, kur tu atrodies.» Un es jautāju: «Ko jūs ar to domājat?»
Viņa teica: «Tās ir Debesis.» Teica: «Uz zemes es biju tava mazā Šārona.»
«Kā,» es teicu, «mīļumiņ, tu biji tikai mazs zīdainītis.»
Viņa sacīja: «Tētucīt, šeit zīdainīši vairs nav zīdainīši, viņi ir nemirstīgi. Viņi vairs nenoveco un vairs neaug.»
Un es teicu: «Šāron, mīļumiņ, tu...tu esi glīta, jauna sieviete.»
Viņa teica: «Mamma tevi gaida.»
Es jautāju: «Kur?»
Viņa sacīja: «Tavā jaunajā mājā.»
Es teicu: «Jaunajā mājā?» Branhami ir klejotāji, viņiem nav namu, viņi vienkārši... Un es teicu: «Nu, man nekad nav bijusi sava māja, mīļumiņ.»
Viņa teica: «Bet šeit augšā, tētiņ, tev tāda ir.» Es negribu uzvesties kā bērniņš, taču man tas ir tik reāli. [Brālis Branhams raud—Red.] Kad es sāku par to domāt, tas viss atkal atdzīvojas manā priekšā. Teica: «Bet šeit tev ir māja, tētiņ.» Es zinu, ka tur man tā ir, reiz es uz to aiziešu. Viņa vaicāja: «Kur ir Billijs Pols, mans brālis?»
Es teicu: «Es viņu atstāju pie misis Brojas, pirms pāris minūtēm.»
Sacīja: «Mamma grib tevi redzēt.»
E-126 And I thought I was going down along through the prairie a-singing that song, "There's a wheel on the wagon is broken, sign on the ranch, 'For Sale.'" And as I went along, I noticed an old covered wagon, like an old prairie schooner, and the wheel was broke. 'Course that represented my broken family. And as I got close, I looked, and there stood a--a real pretty, young girl, about twenty years old, white flowing hair and blue eyes, dressed in white. I looked over at her; I said, "How do you do?" Went on.
She said, "Hello, dad."
And I turned back; I said, "Dad? Why," I said, "how, Miss, can you--can I be your daddy when you're as old as I am?"
She said, "Daddy, you just don't know where you're at."
And I said, "What do you mean?"
She said, "This is heaven." Said, "On earth I was your little Sharon."
"Why," I said, "honey, you was just a little baby."
Said, "Daddy, little babies are not little babies here; they're immortal. They never get old or never grow."
And I said, "Well, Sharon, honey, you--you're a pretty, young woman."
She said, "Mama's waiting for you."
And I said, "Where?"
She said, "Up at your new home."
And I said, "New home?" Branhams are vagabonds; they don't have homes; they just... And I said, "Well, I never had a home, honey."
She said, "But you got one up here, daddy." I don't mean to be a baby, but it's just so real to me. [Brother Branham weeps--Ed.] As I start to thinking of it, it all comes back again. Said, "You got one here, daddy." I know I got one over there, someday I'll go to it. She said, "Where's Billy Paul, my brother?"
And I said, "Well, I left him at Mrs. Broy's, just a few minutes ago."
Said, "Mother wants to see you."
E-127 Es pagriezos un paskatījos, un tur bija milzīgas pilis, un tās apņēma Dieva Godība. Un es izdzirdēju, kā eņģeļu koris dzied: «Manas mājas, dārgās mājas.» Es sāku kāpt augšup pa platām kāpnēm, skrienot, cik ātri vien varēju. Un, kad es tiku līdz tām durvīm, tur stāvēja viņa, baltā tērpā, ar saviem garajiem, tumšajiem matiem, kas apklāja viņas muguru. Viņa pacēla savas rokas, kā bija to darījusi vienmēr, kad es noguris atgriezos mājās no darba vai no citurienes. Es saņēmu viņas rokas savējās un teicu: «Mīļā, es tur redzēju Šāronu.» Teicu: «Viņa ir kļuvusi par glītu meiteni, vai nav tiesa?»
Viņa sacīja: «Jā, Bil,» teica, «Bil...» Viņa apskāva mani, un teica... Uzlika savas rokas uz maniem pleciem, viegli tos paplikšķināja, teica: «Beidz raizēties par mani un Šāronu.»
Es teicu: «Dārgā, es tur nekā nevaru darīt.»
Viņa sacīja: «Gan man, gan Šāronai šeit klājas labāk nekā tev.» Un teica: «Vairāk par mums neraizējies. Vai tu man to apsolīsi?»
Un es teicu: «Houpa,» teicu, «es tā ilgojos pēc tevis un Šāronas, un arī Billijs visu laiku raud pēc jums.» Es teicu: «Es nezinu, ko man darīt ar viņu.»
Viņa sacīja: «Viss būs labi, Bil.» Sacīja: «Tikai apsoli man, ka tu vairs neraizēsies.» Un viņa teica: «Varbūt tu apsēdīsies?» Es paskatījos apkārt, un tur stāvēja liels krēsls.
E-127 And I turned and looked, and there was great big palaces, and the glory of God coming up around them. And I heard a Angelic choir singing, "My Home, Sweet Home." I started up a long steps, running just as hard as I could. And when I got to the door, there she stood, a white garment on, that black hair, long, holding down her back. She raised out her arms, as she always did when I come home tired from work or something. I caught her by the hands, and I said, "Honey, I seen Sharon down there." I said, "She made a pretty girl, didn't she?"
She said, "Yes, Bill." She said, "Bill." Put her arms around me, and she said--just around my shoulders, she started patting me; she said, "Stop worrying about me and Sharon."
I said, "Honey, I can't help it."
She said, "Now, Sharon and I are better off than you are." And said, "Don't worry about us no more. Will you promise me?"
And I said, "Hope," I said, "I've been so lonesome for you and for Sharon, and Billy cries all the time for you." I said, "I don't know what to do with him."
And she said, "It'll be all right, Bill." She said, "Just promise me you won't worry no more." And she said, "Won't you set down?" And I looked around and there was a great big chair.
E-128 Un es atceros, ka es mēģināju nopirkt kādu krēslu. Tagad, noslēgumam. Reiz es mēģināju nopirkt kādu krēslu. Mums bija tikai šie vecie...vecie, parastie koka krēsli no virtuves komplekta. Mums tos nācās lietot — tie bija mūsu vienīgie krēsli. Un mums izdevās nopirkt vienu no tiem krēsliem, kuros tu vari atlaisties uz aizmuguri kā... Esmu piemirsis, kāda veida atpūtas krēsls tas bija. Tas maksāja septiņpadsmit dolārus, un varēja maksāt trīs dolārus uzreiz un pēc tam pa dolāram nedēļā. Un mēs vienu paņēmām. Un, ak, kad es nācu mājās... Es strādāju cauru dienu un līdz pusnaktij sludināju uz ielām un visur, kur vien varēju.
Un...un pienāca diena, kad es iekavēju savu maksājumu. Mums nekādi nesanāca, un gāja diena pēc dienas, līdz beidzot kādu dienu viņi ieradās, paņēma manu krēslu un to aizveda. Tovakar, es to nekad neaizmirsīšu, viņa izcepa man ķiršu kūku. Nabadzīte, viņa...viņa...viņa zināja, ka es būšu sarūgtināts. Un pēc vakariņām es sacīju: «Mīļā, kādēļ tu šovakar esi tik laba?»
Viņa teica: «Zini, es palūdzu kaimiņu puišeļus, lai viņi tev sarok sliekas. Ko tu teiktu, ja mēs aizietu līdz upei un mazliet pamakšķerētu?»
Es sacīju: «Jā, bet...»
Un viņa sāka raudāt. Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Un es par to iedomājos, jo viņi jau bija man atsūtījuši brīdinājumu, ka nāks tam pakaļ. Tajā nedēļā mums nebija izdevies iemaksāt to dolāru. Mēs nespējām...nevarējām to atļauties. Viņa apskāva mani, un es piegāju pie durvīm, un mana krēsla tur vairs nebija.
E-128 And I remember I tried to buy a chair. Now, in closing. I tried to buy a chair one time. We just had them old--old common wooden-bottom chairs for that breakfast set. We had to use them, the only chairs we had. And we could buy one of these chairs that you let back in the back, like a... I forget what kind of an easy-rest chair. And it cost seventeen dollars, and you could pay three dollars down and a dollar a week. And we got one. And oh, when I'd come in... I'd work all day and preach till midnight around the streets and wherever I could preach.
And--and I one day I got behind on my payments. We couldn't make it, and it got day after day, and finally one day they come and got my chair and took it. That night I never will forget; she had me a cherry pie baked. Poor little old thing, she--she--she knowed I was going to be disappointed. And after supper I said, "What's you so good about tonight, honey?"
And she said, "Say, I had the boys over in the neighborhood to dig you some fishing worms. Don't you think we ought to go down to the river and fish a little while?"
And I said, "Yes, but..."
And she started crying. I knowed there was something wrong. I had an idea, 'cause they'd already sent me a notice they was coming to get it. And we couldn't make that dollar payment a week. We couldn't, just couldn't afford it. She put her arms around me, and I went to the door and my chair was gone.
E-129 Bet tur, augšā, viņa man teica: «Vai tu atceries to krēslu, Bil?»
Es teicu: «Jā, mīļā, es atceros.»
Sacīja: «Tu tieši par to tagad domāji, vai ne?»
«Jā.»
Viņa teica: «Šo viņi nepaņems, par šo ir samaksāts.» Viņa teica: «Piesēdi uz brītiņu, es gribu ar tevi parunāt.»
Es sacīju: «Mīļā, es to nespēju saprast.»
Viņa teica: «Apsoli man, Billij, apsoli man, ka tu vairs neraizēsies. Tu tūliņ atgriezīsies atpakaļ.» Un piebilda: «Apsoli man, ka vairs neraizēsies.»
Es teicu: «Es to nevaru, Houpa.»
E-129 She told me up there; she said, "You remember that chair, Bill?"
And I said, "Yes, honey, I remember."
Said, "That's what you was thinking about, wasn't it?"
"Yeah."
Said, "Well, they won't take this one; this one's paid for." She said, "Set down just a minute; I want to talk to you."
And I said, "Honey, I don't understand this."
And she said, "Promise me, Billy, promise me that you won't worry anymore. You're going back now." And said, "Promise me you won't worry."
And I said, "I can't do that, Hope."
E-130 Un tanī brīdī es atgriezos, istabā bija tumšs. Es palūkojos apkārt, es joprojām jutu uz sevis viņas rokas. Es sacīju: «Houpa, vai tu esi šeit, istabā?»
Viņa atkal viegli mani papliķēja. Viņa teica: «Vai tu man to apsolīsi, Bil? Apsoli, ka tu izbeigsi...ka vairs neraizēsies.»
Es teicu: «Es tev apsolu.»
Un pēc tam viņa vēl divas vai trīs reizes man pieskārās, un tad viņa izgaisa. Es pielēcu kājās un iededzu gaismu, visu apskatīju, viņa bija prom. Taču viņa bija pazudusi tikai no manas istabas — viņa nav mirusi, viņa joprojām dzīvo. Viņa bija kristiete.
E-130 And just then I come to; it was dark in the room. I looked around, and I felt her arm around me. I said, "Hope, are you here in the room?"
She started patting me. She said, "You going to make me that promise, Bill? Promise me you won't marry--worry no more."
I said, "I promise you."
And when then she patted me two or three times, and she was gone. I jumped up and turned on the light, looked everywhere; she was gone. But she just gone out of the room. She isn't gone; she's still living. She was a Christian.
E-131 Pēc kāda laika mēs ar Billiju devāmies uz kapsētu, aiznesām dažus ziedus viņa mātei un māsai, tas bija kādā Lieldienu rītā, un mēs abi piestājām. Mans puisēns sāka raudāt, viņš sacīja: «Tētiņ, mana mammiņa ir tur lejā.»
Es teicu: «Nē, dārgumiņ. Nē, viņa nav tur lejā, arī tava māsiņa tur nav. Šis kaps ir aizvēries, bet tur aiz jūrām ir kāds atvērts kaps, tas, no kura augšāmcēlās Jēzus. Un reiz Viņš atnāks, Viņš Sev līdzi atvedīs tavu mammu un māsu.»
Šodien es esmu kaujas laukā, draugi. Es...es vienkārši nevaru vairs parunāt. Es... [Brālis Branhams raud—Red.] Lai Dievs jūs svētī. Nolieksim uz mirkli savas galvas.
E-131 Billy and I went to the grave here sometime ago, packing a little flower for his mother and sister, just on an Easter morning, and we stopped. The little fellow started crying; he said, "Daddy, my mommy's down there."
I said, "No, honey. No, she ain't down there. Sister ain't down there. We got a folded over grave here, but way across the sea there's an open grave where Jesus rose. And someday He'll come, He'll bring sister and mama with Him."
I'm on the battlefield today, friends. I--I just can't tell any more. I... [Brother Branham weeps--Ed.] God bless you. Let's bow our heads a minute.
E-132 O, Kungs! Bieži vien, Kungs, esmu drošs, ka cilvēki nesaprot, kad viņi iedomājas, ka šīs lietas atnāk viegli. Taču tuvojas kāda varena diena, kad atnāks Jēzus, un tiks noslaucītas visas šīs skumju asaras. Es lūdzu, Debesu Tēvs, lai Tu palīdzi mums būt gataviem.
Un tas pēdējais solījums, kad torīt es noskūpstīju viņu uz vaiga — ka es viņu tajā dienā tur satikšu. Es ticu, ka viņa stāvēs pie tās kolonnas, skaļi saucot manu vārdu. Un no tā laika es dzīvoju uzticīgi šim solījumam, Kungs, visur pasaulē, visdažādākajās vietās, cenzdamies nest Evaņģēliju. Tagad es sāku novecot un esmu noguris, es esmu izvārdzis. Vienā no šīm dienām es aizvēršu šo Bībeli pēdējo reizi. Un, Dievs, palīdzi man būt uzticīgam šim solījumam. Lai mani apņem Tava žēlastība, Kungs! Palīdzi man neskatīties uz to, kas ir šajā dzīvē, bet dzīvot Debesu Valstībai. Palīdzi man būt godīgam! Es nelūdzu sev rozēm kaisītu ceļu, nē, Kungs, kad mans Kristus mira tādās ciešanās. Un tā mira arī visi pārējie. Es nelūdzu sev neko vieglu. Bet tikai ļauj man būt godīgam, Kungs, būt patiesam. Ļauj cilvēkiem mīlēt mani, lai es varētu viņus vest pie Tevis. Un reiz, kad tas viss beigsies un mēs visi sanāksim kopā zem mūžīgi zaļajiem kokiem, es gribu paņemt viņu aiz rokas un uzvest viņu augšā, lai parādītu viņu Angelus Tempļa ļaudīm un visiem pārējiem. Tad tas būs viens varens brīdis.
Es lūdzu, lai Tava žēlastība dusētu uz katra no mums šeit. Arī uz tiem, kuri ir šeit, Kungs, kas varbūt Tevi nemaz nepazīst. Un varbūt viņiem tur aiz tās jūras ir tuvinieki, tur tālumā. Ja viņi nav piepildījuši savu solījumu, ļauj viņiem to izdarīt tagad, Kungs.
E-132 O Lord, many times, Lord, I'm sure people don't understand, when they think these things come easy. But there's a great day coming when Jesus shall come and all these sorrows will be wiped away. I pray, heavenly Father, that You'll help us to be prepared.
And that last promise, when I kissed her on the cheek that morning, that I'd meet her there that day. I believe she'll be standing at that post, screaming my name. I've lived true to that promise since, Lord, around the world in all kinds of places, trying to bring the Gospel. Getting old now, and tired; I'm wore out. One of these days I'm going to close this Bible for the last time. And, God, keep me faithful to the promise. Keep Your grace around me, Lord. Let me not look at the things of this life, but live for the things that's beyond. Help me to be honest. I don't ask for a flower bed of ease, no, Lord, when my Christ died there under suffering. And all the rest of them died like that. I don't ask for any easy things. Just let me be honest, Lord, truthful. Let people love me so I can lead them to Thee. And someday when it's all over and we gather around under the evergreen trees, I want to get her by the hand and walk her up to the--to show the people of Angelus Temple and all the others. It'll be a great time then.
I pray that Your mercies rest upon each of us here. And those who are here, Lord, may not even know You. And maybe they've got some little loved one across the sea yonder. If they've never fulfilled their promise, may they do it now, Lord.
E-133 Un, kamēr mēs tā stāvam ar noliektām galvām, interesanti, cik no jums šodien, šajā lielajā milzu auditorijā sacīs: «Brāli Branham, es arī gribu satikt savus tuviniekus. Arī mani...mani tuvinieki ir upes tajā krastā.» Varbūt jūs apsolījāt, ka reiz jūs viņus satiksiet, varbūt todien, kad tu teici mammai “uz tikšanos”, tur pie kapa, varbūt tad, kad tu atvadījies no māsiņas vai tēta, vai kāda no viņiem pie kapa, kad tu apsolīji, ka reiz atkal satiksi viņus, bet tu...tu vēl neesi tam sagatavojies. Vai tev nešķiet, ka tagad ir īstais laiks, lai tam sagatavotos?
Piedodiet manas emocijas. Bet, o-o, jūs nespējat to aptvert, draugi. Jūs nezināt, kāds...kāds tas ir upuris! Tā diezin vai ir pat pilīte no šī dzīves stāsta.
E-133 While we have our heads bowed, I wonder in this great, huge auditorium this afternoon, how many of you say "Brother Branham, I want to meet my loved ones too. I--I--I've got some loved ones just across the river yonder?" Maybe you made a promise that you'd meet them, maybe when you told mother good-bye up there at the grave that day, may when you told little sister good-bye, or dad, or some of them at the grave, promised you'd meet them, and you--you've never made that preparation yet. Don't you think it's a good time now to do it?
Excuse my breaking down. But, oh, my, you don't realize, friends. You don't know what--what sacrifice. That's not a spot, hardly, of the life story.
E-134 Cik daudzi no jums tagad gribētu piecelties un atnākt šurp, lai par viņiem palūgtu, sakot: «Es gribu satikt savus tuviniekus»? Piecelieties un iznāciet no auditorijas šeit priekšā. Vai jūs to izdarīsiet? Ja kāds vēl nav tam sagatavojies. Lai Dievs jūs svētī, ser. Es redzu, ka nāk kāds melnādains brālis gados, nāk arī citi. Nāciet, jūs, kas esat tur augšā balkonos, nokāpiet un ejiet uz sānu ailes pusi. Vai arī piecelieties, kas vēlas, lai viņus tagad piemin lūgšanas vārdos. Tieši tā. Piecelieties kājās. Ļoti labi. Piecelieties, it visur, kuri teiktu: «Man tur tālumā ir tēvs, man ir māte vai kāds mīļotais cilvēks, tur otrā pusē. Es gribu viņus satikt. Es gribu viņus satikt tajā mierā.» Vai jūs nepieceltos? Vienkārši piecelieties kājās turpat, kur jūs atrodaties. Piecelieties kājās un sakiet: «Es gribu to pieņemt.»
E-134 How many of you would like to raise up now and walk up here for prayer, say, "I want to meet my loved ones?" Raise up out of the audience and come down here. Will you do it? If somebody has never made that preparation yet. God bless you, sir. I see an aged colored man coming out, others coming. Move yourself, you in the balconies up there, just move right out into the aisle. Or stand up, you who wants to be remembered in a word of prayer just now. That's it. Stand right up to your feet. That's good. Stand up, everywhere, you who'd say, "I've got a father over yonder; I've got a mother or a loved one over yonder. I want to go see them. I want to meet them in peace." Will you raise up, just stand up to your feet, anywhere in the audience. Stand up to your feet, say, "I want to accept."
E-135 Lai Dievs jūs svētī, kundze. Un tur, aizmugurē, lai Dievs jūs svētī. Lai svētī arī jūs, tur augšā. Lai Kungs jūs svētī, ser. Labi. Tur balkonā, lai Kungs jūs svētī. Itin visur, lai kur jūs arī nebūtu, piecelieties kājās lūgšanai, kamēr Svētais Gars ir šeit un darbojas mūsu sirdīs, lai...lai izrautos.
Ziniet, šodien draudzei ir vajadzīga izraušanās. Mums ir jādodas uz Podnieka Namu. Mūsu stīvā paštaisītā teoloģija reizēm īsti labi nedarbojas. Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir vecmodīga izlaušanās, grēku nožēla mūsu sirdīs, atmaigt attiecībā uz Dievu. Vai nu ir visi, kuri gribēja piecelties?
Nolieksim savas galvas lūgšanai.
E-135 God bless you, lady. God bless you back there. And bless you up there. Lord bless you here, sir. That's right. Up in the balcony, the Lord bless you. All around, everywhere, stand up to your feet now to have a word of prayer, while the Holy Spirit is here and moving upon our hearts to--to--to break up.
You know, what the church needs today is a breaking up. We need to go down to the Potter's house. Our stiff homemade theology sometime doesn't work so good. What we need is an old fashion breaking up, repentance in our hearts, getting mellow towards God. Is that all now that's ready to stand? Let us bow our heads then for prayer.
E-136 O, Kungs, kurš uzcēli Jēzu, lai...no miroņiem, lai attaisnotu mūs visus caur ticību, ticot. Es lūdzu, Kungs, lai tie, kuri tagad ir piecēlušies kājās, lai pieņemtu Tevi, es lūdzu, lai viņiem tiek dāvāta piedošana. Un, ak, Kungs, es lūdzu, lai viņi pieņem Tevi kā savu Glābēju, Ķēniņu un Mīļoto. Un varbūt tur, tajā jūras pusē, viņiem ir mamma, tētis vai vēl kāds. Par vienu varam būt droši — viņiem ir Glābējs. Lai viņu grēki tiek piedoti un visas viņu nelikumības tiek izdzēstas, lai viņu dvēseles tiktu mazgātas Jēra Asinīs, un lai turpmāk viņi dzīvo mierā.
Un vienā brīnišķīgā dienā, kad tas viss beigsies, ļauj mums satikties Tavā Namā un būt tur kā pilnām ģimenēm, lai satiktu mūsu mīļos, kuri gaida mūs viņā pusē. Lūk, mēs viņus veltām Tev, lai «Tu pasargātu pilnīgā mierā tos, kuru sirdis paļaujas uz Tevi». Dāvā to, Kungs, kad mēs veltām viņus Tev. Tava Dēla, Kunga Jēzus Vārdā. Āmen.
E-136 O Lord, Who brought again Jesus for the--from the dead, to justify all of us by faith, believing. I pray, Lord, that these who are standing now to their feet to accept Thee, I pray that forgiveness will be to them. And, O Lord, I pray that they will accept You as their Saviour and King and Lover. And maybe they got a mama or a papa or somebody just across the sea. There's one thing sure; they got a Saviour. May they be forgiven of their sins and all their iniquity blotted out, that their souls may be washed in the Blood of the Lamb, and they live in peace from hereafter.
And some glorious day when it's all over, may we gather at Your house, and be there as unbroken families to meet our loved ones that's waiting on the other side. This we commit them unto Thee, that "Thou will keep him in perfect peace whose heart is stayed upon Him." Grant it, Lord. As we commit them to Thee, in the Name of Thy Son, the Lord Jesus. Amen.
E-137 Lai Dievs jūs svētī. Esmu pārliecināts, ka kalpotāji redz, kur jūs stāvat, un viņi būs pie jums pēc pāris minūtēm.
Un tagad tiem, kuri vēlas saņemt lūgšanu kartītes... Billij, kur ir Džīns un Leo, vai kaut kur aizmugurē? Viņi ir šeit, lai izdalītu lūgšanu kartītes, jau pēc pāris minūtēm. Kāds brālis ar lūgšanu atlaidīs klausītājus, un tiks izsniegtas lūgšanu kartītes. Pēc maza brītiņa mēs atgriezīsimies, lai lūgtu par slimajiem. Ļoti labi, brāli.
E-137 God bless you. I'm sure the workers see where you're standing, and they will be right with you in a few minutes.
And now to those who are going to receive prayer cards. Billy, where's Gene and Leo? They in the back? They're here to give out the prayer cards just in a few minutes. Brother will dismiss the audience in prayer, and the prayer cards will be given out. We'll be back here just in a little bit to pray for the sick. All right, brother...?...

Наверх

Up