Pergamas Draudzes Periods

The Pergamean Church Age
Datums: 65-0004 | Ilgums: - | Tulkojums: Rīga
-
E-1 Atklāsmes Grāmata 2:12-17
Un Pergamas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam zobens abās pusēs ass:
Es zinu [tavus darbus] un ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu [cieši] turies pie Mana Vārda un neesi noliedzis Manu ticību [Latv. Bībelē: “...neaizliedz Manu ticību”–Tulk.], arī Mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo.
Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību.
Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji. Šo mācību Es ienīstu. [Pēdējais teikums nav latviešu Bībelē–Tulk.]
Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu.
Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.
E-1 Revelation 2:12-17
And to the angel of the church in Pergamos write; These things saith He Which hath the sharp sword with two edges;
I know thy works, and where thou dwellest, even where Satan's seat is: and thou holdest fast My Name, and hast not denied My faith, even in those days wherein Antipas was My faithful martyr, who was slain among you, where Satan dwelleth.
But I have a few things against thee, because thou hast there them that hold the doctrine of Balaam, who taught Balac to cast a stumblingblock before the children of Israel, to eat things sacrificed unto idols, and to commit fornication.
So hast thou also them that hold the doctrine of the Nicolaitans, which thing I hate.
Repent; or else I will come unto thee quickly, and will fight against them with the sword of My mouth.
He that hath an ear, let him hear what the Spirit saith unto the churches; To him that overcometh will I give to eat of the hidden manna, and will give him a white stone, and in the stone a new name written, which no man knoweth saving he that receiveth it.
E-2 PERGAMA
Pergamum (senais nosaukums) atradās Mizijā – apgabalā, kuru apūdeņoja trīs upes, no kurām viena savienoja šo pilsētu ar jūru. Šo pilsētu mēdza attēlot kā visizcilāko Āzijā. Tā bija pilsēta ar augstu kultūras līmeni, tajā atradās bibliotēka – otra lielākā pēc tās, kas bija Aleksandrijā. Un tomēr tā bija ļoti grēcīga pilsēta, kas bija nodevusies Eskulapa pielūgsmes amorālajiem rituāliem, kuru viņi pielūdza kā dzīvu čūsku, kas tika turēta un barota templī. Šajā skaistajā pilsētā ar apūdeņotām birztalām, pastaigu alejām un parkiem dzīvoja neliela uzticīgu kristiešu grupiņa, kurus šis ārējais skaistums nebija piemuļķojis; viņiem bija pretīga sātaniskā pielūgsme, kas piepildīja šo vietu.
E-2 Pergamos
Pergamum (ancient name) was situated in Mysia, in a district watered by three rivers, by one of which it communicated to the sea. It was described as the most illustrious city in Asia. It was a city of culture with a library second only to that in Alexandria. Yet it was a city of great sin, given over to licentious rites of the worship of Aesculapius, whom they worshipped in the form of a living serpent which was housed and fed in the temple. In this beautiful city of irrigated groves, public walks and parks lived a small group of dedicated believers who were not fooled by the veneer of beauty, and abhorred the Satanic worship that filled the place.
E-3 PERIODS
Pergamas Periods ilga aptuveni trīssimt gadus, no 312. līdz 606. gadam.
E-3 The Age
The Pergamean Age lasted about three hundred years, from 312 to 606 A.D.
E-4 VĒSTNESIS
Pielietojot Dieva dotos principus katra perioda vēstneša izvēlē (tas ir, mēs izvēlējāmies tos, kuru kalpošana visvairāk atbilda pirmā vēstneša, Pāvila, kalpošanai), mēs droši paziņojam, ka Pergamas vēstnesis bija Martins. Viņš piedzima 315. gadā Ungārijā, tomēr viņa darba mūžs aizritēja Francijā, kur viņš kalpoja kā bīskaps Tūrā un tās apkaimē. Viņš nomira 399. gadā. Šis varenais svētais vīrs bija tēvocis kādam citam apbrīnojamam kristietim – svētajam Patrikam no Īrijas.
E-4 The Messenger
Using our God-given rule for choosing the messenger to each age, that is, we choose the one whose ministry most closely approximates that of the first messenger, Paul, we unhesitatingly declare the Pergamean messenger to be Martin. Martin was born in 315 in Hungary. However, his life work was in France where he labored in and around Tours as a bishop. He died in 399. This great saint was the uncle of another wonderful Christian, St. Patrick of Ireland.
E-5 Martins atdeva savu dzīvi Kristum tajā laikā, kad viņš dienēja, kā algots kareivis. Viņš joprojām strādāja šajā profesijā, kad notika kāds ļoti ievērojams brīnums. Vēstures pieraksti saka, ka uz ielas tajā pilsētā, kur dienēja Martins, gulēja kāds slims ubags. Ziemas sals bija pārāk stiprs viņa trūcīgajiem apģērba gabaliem. Neviens viņa vajadzībai nepievērsa nekādu uzmanību, bet, lūk, garām gāja Martins. Redzot šī nabaga vīra nožēlojamo stāvokli, bet pašam esot bez kāda lieka drēbes gabala, viņš novilka savu apmetni, ar zobenu pārgrieza to divās daļās un ietina šajā audumā salstošo vīru. Viņš parūpējās par šo vīru, kā vien varēja, un gāja savu ceļu. Tajā naktī viņš redzēja vīziju par Kungu Jēzu – tajā Viņš stāvēja kā nabags, ietinies nogrieztajā Martina apmetņa gabalā. Un Viņš sacīja: “Martins ietina mani šajā apģērba gabalā, kaut arī viņš ir tikai jaunatgrieztais.” No tā brīža un vienmēr Martins no visas sirds centās kalpot Tam Kungam, un viņa dzīve kļuva par brīnumu virkni, kuros izpaudās Dieva spēks.
E-5 Martin was converted to Christ while he was following a career as a professional soldier. It was while he was still engaged in this occupation that a most remarkable miracle occurred. It is recorded that a beggar lay sick in the streets of the town where Martin was posted. The winter cold was more than he could bear for he was poorly clad. No one paid any attention to his needs until Martin came by. Seeing this poor man's plight, but not having an extra garment, he took off his outer cloak, cut it in two with his sword, and wrapped the cloth around the freezing man. He attended him the best he could and went on his way. That night the Lord Jesus appeared unto him in a vision. There He stood, like a beggar, wrapped in the half of Martin's garment. He spoke to him and said, "Martin, though he is only a catechumen has clothed Me with this garment." From that time on Martin sought to serve the Lord with all his heart. His life became a series of miracles manifesting the power of God.
E-6 Pametis dienestu armijā un kļuvis par līderi draudzē, viņš ieņēma ļoti kareivīgu nostāju pret elkdievību. Viņš izcirta elku birzis, saskaldīja gabalos tēlus un noārdīja altārus. Kad šo darbību dēļ viņam radās sadursmes ar pagāniem, viņš meta viņiem izaicinājumu tieši tāpat, kā Ēlija izaicināja Baala praviešus. Viņš piedāvāja piesiet sevi pie koka apakšējās daļas uz to pusi, kur tas bija vairāk noliecies, un, kad koku nocirtīs, – tad lai tas krīt un viņu nospiež, ja vien Dievs neiejauksies un kritiena laikā šo koku neapgriezīs otrādi. Viltīgie pagāni piesēja viņu pie koka, kas auga uz pakalna nogāzes, pārliecināti, ka paša koka svars liks tam nokrist tā, lai Martinu nospiestu. Brīdī, kad koks sāka gāzties, Dievs, pretēji visiem dabas likumiem, to pagrieza, un tas nogāzās uz pakalna virsotnes pusi. Tas uzkrita virsū bēgošajiem pagāniem un sadragāja vairākus no tiem.
E-6 After having left the army and having become a leader in the church, he took a very militant stand against idolatry. He cut down the groves, broke up the images and pulled down the altars. When confronted by the pagans for his deeds he challenged them in much the same manner that Elijah did the prophets of Baal. He offered to be tied to a tree on its underside so that when it was cut down it would crush him unless God intervened and turned the tree around while it fell. The wiley heathen tied him to a tree that was growing on the side of a hill, assured that the natural pull of gravity would cause the tree to so fall as to crush him. Just as the tree began to fall, God swung it around and uphill, contrary to all natural laws. The fleeing heathen were crushed as the tree fell on several of them.
E-7 Vēsturnieki atzīst, ka ir vismaz trīs gadījumi, kad Jēzus Vārdā viņš ticībā uzcēla no nāves mirušos. Vienā gadījumā viņš lūdzās par kādu mirušu mazuli. Tāpat kā Elīsa viņš nogūlās pār šo mazuli un lūdza Dievu – tas atdzīvojās un bija vesels. Kādā citā gadījumā viņu pasauca palīdzēt atbrīvot kādu brāli, kurš bija gūstā un bija tuvu nāvei lielas vajāšanas laikā. Taču, kad Martins ieradās, šis nabaga vīrs jau bija miris – tie bija pakāruši viņu kokā. Viņa ķermenis karājās bez dzīvības, un acis bija izspiedušās no acu dobumiem. Taču Martins viņu noņēma no koka, un, kad viņš palūdza, šis vīrs atdzīvojās un atgriezās pie savas gavilējošajās ģimenes.
E-7 Historians acknowledged that on at least three occasions he raised the dead by faith in Jesus' Name. In one instance he prayed for a dead baby. Like Elisha, he stretched himself upon the babe and prayed. It came back to life and health. On another occasion he was called to help deliver a brother who was being carried away to his death in a time of great persecution. By the time he arrived the poor man was already dead. They had hanged him upon a tree. His body was lifeless and his eyes protruded from the sockets. But Martin took him down, and when he had prayed the man was restored to life and to his rejoicing family.
E-8 Martins nekad nebaidījās no ienaidniekiem, lai kādi tie arī nebūtu. Reiz viņš devās, lai aci pret aci tiktos ar negantu imperatoru, kurš bija atbildīgs par daudzu Gara piepildītu svēto nāvi. Imperators viņam audienci atteica, tāpēc Martins devās pie kāda imperatora drauga vārdā Damasijs, cietsirdīga Romas bīskapa. Taču šis bīskaps, būdams vien formāls kristietis no viltus vīnogulāja, atteicās palīdzēt. Martins devās atpakaļ uz pili, taču tagad vārti jau bija aizslēgti, un viņu iekšā neielaida. Viņš metās uz sava vaiga Tā Kunga priekšā un lūdzās, lai viņš varētu iekļūt pilī. Viņš izdzirdēja balsi, kas pavēlēja viņam piecelties – kad viņš piecēlās, viņš ieraudzīja, kā šie vārti atveras paši no sevis. Viņš iegāja pagalmā. Taču augstprātīgais valdnieks pat nepagrieza savu galvu, lai viņu uzklausītu. Martins atkal palūdza. Pēkšņi un negaidīti no imperatora troņa sēdvietas izšāvās uguns, un nelaimīgais imperators zibenīgi pielēca kājās. Protams, Tas Kungs pazemo lepnos un paaugstina pazemīgos.
E-8 Martin never did fear the enemy regardless of who it was. Thus he went to personally face a wicked emperor who was responsible for the death of many Spirit-filled saints. The emperor would not grant an audience, so Martin went to see a friend of the emperor, one Damasus, a cruel bishop of Rome. But the bishop, being a nominal Christian of the false vine would not intercede. Martin went back to the palace, but by now the gates had been locked and they would not allow him to enter. He lay down on his face before the Lord and prayed that he be able to get into the palace. He heard a voice bidding him arise. When he did so, he saw the gates open of their own accord. He walked into the court. But the arrogant ruler would not turn his head and speak to him. Martin again prayed. Suddenly a fire came spontaneously from the seat of the throne and the unhappy emperor vacated speedily. Surely the Lord humbles the proud and exalts the lowly.
E-9 Viņš kalpoja Kungam ar tādu degsmi, ka velns sacēlās ne pa jokam. Patiesības ienaidnieki pat noalgoja slepkavas, lai Martinu likvidētu. Tie paslepus ielavījās viņa namā un, kad viņi grasījās viņu nogalināt, viņš nostājās un pats atsedza savu kaklu zobenam. Taču, kad viņi metās uz priekšu, Dieva spēks piepeši aizmeta tos atpakaļ pāri visai istabai. Šajā svētajā un baisajā atmosfērā viņi bija tā pieveikti, ka viņi pierāpoja četrrāpus, lūgdami piedošanu par mēģinājumu viņu noslepkavot.
E-9 Such was his ardour in serving the Lord that the devil was mightily aroused. The enemies of truth hired assassins to kill Martin. They came by stealth to his home and as they were about to kill him, he stood erect and bared his throat to the sword. As they leaped forward, the power of God suddenly hurled them back across the room. So overcome were they in that holy and fearful atmosphere that they crawled upon their hands and knees and begged forgiveness for the attempt upon his life.
E-10 Ļoti bieži cilvēki, kurus Dievs izmanto kādā īpašā veidā, kļūst iedomīgi; bet ar Martinu tā nenotika. Viņš vienmēr bija un palika pazemīgs Dieva kalps. Kādā vakarā, kad viņš gatavojās iet pie kanceles, viņa darbistabā ienāca kāds ubags un lūdza tam kādu apģērba gabalu. Martins viņu aizsūtīja pie vecākā diakona, bet augstprātīgais diakons pavēlēja ubagam doties prom. Tā nu viņš atkal atgriezās pie Martina. Martins piecēlās un atdeva ubagam pats savas smalkās drēbes, un lika diakonam, lai tas atnes viņam citu, sliktākas kvalitātes apģērbu. Kad Martins sludināja Vārdu tajā vakarā, Dieva draudze redzēja, ka viņš bija maigas, baltas gaismas mirdzuma apņemts.
E-10 Too often when men are signally used of the Lord they become lifted up with pride. But not so with Martin. He ever remained the humble servant of God. One night as he was preparing himself to enter the pulpit, a beggar came to his study and asked for some clothing. Martin referred the beggar to his head deacon. The haughty deacon commanded him to leave. Thereupon he went back to see Martin. Martin arose and gave the beggar his own fine robe, and bade the deacon bring him another robe which was of lesser quality. That night as Martin preached the Word, the flock of God saw a soft white glow of light around his person.
E-11 Bez šaubām, tas bija varens vīrs, īsts vēstnesis tam periodam. Vēloties tikai un vienīgi izpatikt Dievam, viņš dzīvoja Dievam pilnībā veltītu dzīvi. Viņu nekad nevarēja piedabūt sludināt, pirms viņš nebija lūdzis Dievu un nebija tādā garīgā stāvoklī, lai zinātu un nodotu pilnīgu Dieva prātu caur Svēto Garu, kas no debesīm sūtīts. Nereti cilvēkiem vajadzēja viņu gaidīt, kamēr viņš atradās lūgšanā, līdz bija pilnīgi pārliecināts.
E-11 Surely this was a great man, a true messenger to that age. Never desirous of aught but to please God he lived a most consecrated life. Never could he be induced to preach until he had first prayed and was in such spiritual frame as to know and deliver the full counsel of God by the Holy Ghost sent down from heaven. Often he would keep the people waiting while he prayed for full assurance.
E-12 Lasot vien par Martinu un viņa vareno kalpošanu, kāds varētu nodomāt, ka svēto vajāšanas bija norimušas. Tā tas nebija. Velns joprojām turpināja viņus iznīcināt ar ļaunu cilvēku palīdzību. Viņus dedzināja uz sārtiem. Viņus pienagloja pie baļķiem ar seju uz leju un uzrīdīja viņiem niknus suņus, lai tie izraustītu tiem miesas gabalus un iekšas un upuri nomirtu briesmīgās mokās. Vēl nedzimušus bērnus izrāva mātēm no vēdera un meta cūkām. Viņi nogrieza sievietēm krūtis un piespieda tām stāvēt kājās, kamēr, sirdij pukstot, iztecēja visas asinis, un tad viņas saļima mirušas. Un, domājot par šīm lietām, traģēdija kļūst vēl lielāka, kad mēs aptveram, ka tas nebija vienīgi pagānu roku darbs, bet bieži vien vainojami bija tā sauktie “kristieši”, kuri uzskatīja, ka viņi izdara Dievam pakalpojumu, iznīcinot šos uzticīgos krusta kareivjus, kuri stāvēja par Vārdu un par paklausību Svētajam Garam. Jāņa Evaņģēlijs 16:2: “Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” Mateja Evaņģēlijs 24:9: “Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ.”
E-12 Just to know about Martin and his mighty ministry might make one think that the persecution of the saints had abated. Not so. They were still being destroyed by the devil through the instrumentality of the wicked. They were burned at the stake. They were nailed to logs face down and wild dogs were turned loose upon them, so that the dogs would tear away the flesh and bowels, leaving the victims to die in terrible torture. Babes were ripped from expectant mothers and thrown to the hogs. Women's breasts were cut away, and they were forced to stand erect while each heart throb poured out the blood until they crumpled in death. And the tragedy was even greater to think about when one realizes that this was not solely the work of the heathen, but many times it was caused by so-called Christians who felt that they did God a favor in exterminating these loyal soldiers of the cross who stood for the Word and obedience to the Holy Spirit.
John 16:2,
"They shall put you out of the synagogues; yea, the time cometh, that whosoever killeth you will think that he doeth God service."
Matthew 24:9,
"Then shall they deliver you up to be afflicted, and shall kill you; and ye shall be hated of all nations for My Name's sake."
E-13 Ar zīmēm un brīnumiem, un Gara spēku Martins bija patiesi apstiprināts kā vēstnesis šim periodam. Taču viņam bija ne tikai varena kalpošana, – svarīgi ir tas, ka viņš vienmēr palika uzticīgs Dieva Vārdam. Viņš cīnījās pret organizēšanos. Viņš pretojās grēkam augstās sfērās. Viņš aizstāvēja patiesību vārdos un darbos un savu dzīvi nodzīvoja kā uzvarošs kristietis.
E-13 By signs and wonders, by the power of the Spirit, Martin was truly vindicated as the messenger to that age. But not only was he gifted by a great ministry, he himself was forever true to the Word of God. He fought organization. He withstood sin in high places. He championed the truth in word and deed and lived out a full life of Christian victory.
E-14 Kāds biogrāfs par viņu rakstīja šādi: “Neviens nekad nebija viņu redzējis dusmīgu vai uztrauktu, vai noskumušu, vai smejoties. Viņš vienmēr bija tieši tāds pats, – viņš izskatījās vairāk kā parasts mirstīgais, un viņa sejā bija tāda kā debesu prieka izteiksme. Uz viņa lūpām vienmēr bija tikai Kristus, viņa sirdī vienmēr bija tikai godbijība, miers un līdzjūtība. Viņš bieži raudāja pat par to savu apmelotāju grēkiem, kuri viņam uzbruka ar nodevīgām lūpām un indes pilnām mēlēm, kad viņš klusēja un bija prombūtnē. Daudzi viņu ienīda šo dievišķo īpašību un spēka dēļ, kuru viņiem pašiem nebija un ko viņi nespēja atdarināt; un, ak vai! visniknāk viņam uzbruka bīskapi!”
E-14 A biographer wrote of him on this wise. "No one ever saw him angry, or disturbed, or grieving, or laughing. He was always one and the same, and seemed something beyond mortal, wearing on his countenance a sort of celestial joy. Never was anything on his lips but Christ, never anything in his heart but piety, peace and pity. Often did he weep for the sins even of those his detractors, who when he was quiet and absent attacked him with viperous lips and poisoned tongues. Many hated him for virtues they themselves did not possess and could not imitate; and alas! his bitterest assailants were bishops."
E-15 SVEICIENS
Atklāsmes Grāmata 2:12: “...tā saka Tas, Kam zobens abās pusēs ass.”
Tūlīt atskanēs vēstījums trešajam draudzes periodam. Tūlīt tiks atklāts šīs izvērstās drāmas “Kristus Savas draudzes vidū” trešais cēliens. Ar balsi, kas atgādina bazūni, Gars iepazīstina ar Nepārspējamo: “Tas, Kuram zobens abās pusēs ass!” Cik ļoti šī iepazīstināšana atšķiras no tās, kad Pilāts stādīja priekšā Dieva Jēru – piekautu, ņirgājoties apģērbtu purpurā, ar ērkšķu kroni galvā, – sakot: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Taču tagad – karaliskā apģērbā, godības vainagots stāv augšāmceltais Kungs– “ Kristus, Dieva spēks”.
E-15 The Salutation
Revelation 2:12b
"These thing saith He Which hath the sharp sword with the two edges."
The message to the third church age is about to come forth. The third scene of this unfolding drama of "Christ in the midst of His church" is about to be revealed. With trumpet-like voice, the Spirit presents the Matchless One, "He Which hath the sharp sword with the two edges!" How vastly different is this presentation from the time when Pilate introduced the Lamb of God, clothed in mocking robes of purple, smitten and thorn crowned, saying, "Behold your King!" Now, regal robed and crowned with glory stands the risen Lord, 'Christ, the power of God.
E-16 Šajos vārdos – Tas, Kam zobens abās pusēs ass – slēpjas vēl kāda Dieva personības atklāsme. Jūs atceraties, ka Efezas Periodā Viņš tika aprakstīts kā Nemainīgais Dievs. Smirnas Periodā mēs redzējām, ka Viņš ir VIENĪGAIS PATIESAIS Dievs, un nav neviena cita, izņemot Viņu. Tagad, šajā Pergamas Periodā, ir tālāka Viņa dievišķās Personības atklāsme, parādot Viņu kopā ar abās pusēs asu zobenu, kas ir Dieva Vārds. Vēstule Ebrejiem 4:12: “Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” Vēstule Efeziešiem 6:17: “Ņemiet...Gara zobenu, tas ir, Dieva Vārdu.” Atklāsmes Grāmata 19:13 un 15: “Viņš tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas, Viņu sauc: Dieva Vārds. No Viņa mutes iziet ass zobens...” Jāņa Evaņģēlijs 1:1-3: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas (Vārds) bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” Jāņa 1. Vēstule 5:7: “Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir VIENS.”
E-16 In these words, 'He Which hath the sharp sword with two edges' lies another revelation of Godhead. In the Ephesian Age, you will recall, He was set forth as the Unchanging God. In the Smyrnaean Age we saw Him as the ONE TRUE God and beside Him there was no other. Now in this Pergamean Age there is a further revelation of His Godhead, set forth by His association with the sharp two edged sword, which is the Word of God.
Hebrews 4:12
"For the Word of God is quick, and powerful, and sharper than any two-edged sword, piercing even to the dividing asunder of soul and spirit, and of the joints and marrow, and is a discerner of the thoughts and intents of the heart."
Ephesians 6:17
"And take the sword of the Spirit which is the Word of God."
Revelation 19:13 & 15a,
"And He was clothed with a vesture dipped in blood: and His Name is called the Word of God. And out of His mouth goeth a sharp two-edged sword."
John 1:1-3,
"In the beginning was the Word, and the Word was with God and the Word was God. The Same (Word) was in the beginning with God. All things were made by Him, and without Him was not anything made which was made."
I John 5:7,
"For there are three that bear record in Heaven: the Father, the Word, and the Holy Ghost, and these three are ONE."
E-17 Tagad mēs redzam Viņa saistību ar Vārdu. VIŅŠ IR VĀRDS. Lūk, kas Viņš ir. VIŅA [Jēzus Kristus] VĀRDS IR VĀRDS.
Jāņa Evaņģēlijā 1:1 ir teikts: “Iesākumā bija Vārds.” Pirmavots, no kurienes nāk tulkojums vārdam “Vārds”, ir grieķu vārds “Logoss”, kas nozīmē doma jeb koncepcija [galvenā iecere–Red.]. Tam ir divējāda nozīme – gan “doma”, gan “runa”. Un tā, vārds jeb vārdi – tā ir “izteikta (izpausta) doma”. Vai tad tas nav patiešām apbrīnojami? Jānis saka, ka Dieva koncepcija tika izteikta (izpausta) Jēzū. Un tieši to pašu Pāvils saka vēstulē Ebrejiem 1:1-3: “Dievs, vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu (Logoss), ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur Kuru Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un izpausts Viņa Personas attēls [Latv. Bībelē “...un būtības attēls”–Tulk.], nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo Vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā;” Dievs Sevi izpauda Jēzus Kristus personā. Jēzus bija Izpaustais Dieva Attēls. No jauna lasām Jāņa Evaņģēlijā 1:14: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū...” Pati Dieva būtība kļuva par miesu un mājoja mūsu vidū. Varenais Gars-Dievs, Kuram nevarēja tuvoties neviens cilvēks, Kuru neviens cilvēks nebija redzējis un nevarēja redzēt, tagad bija iemājojis miesā un dzīvoja starp cilvēkiem, parādot cilvēkiem Dieva pilnību. Jāņa Evaņģēlijs 1:18: “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Dievs, Kurš laiku pa laikam darīja redzamu Savu klātbūtni, izmantojot mākoni vai uguns stabu, kas cilvēku sirdīs iedvesa bailes; šis Dievs, Kurš Savas sirds īpašības bija ļāvis iepazīt tikai caur praviešu teikto vārdu atklāsmi – šis Dievs tagad Sevi darīja zināmu (pasludināja) un kļuva par Imanuēlu (Dievs ar mums). Vārds “pasludināt” (darīt zināmu) ir ņemts no grieķu vārda saknes, kura bieži tiek tulkota kā “ekseģēze”, kas nozīmē: “pamatīgi paskaidrot, izskaidrot”. Tieši to arī izdarīja Dzīvais VĀRDS – Jēzus. Viņš mums atnesa Dievu, jo Viņš bija Dievs. Viņš atklāja mums Dievu tik skaidri un nepārprotami, ka Jānis varēja pateikt (1.Jāņa vēstule 1:1-3): “Kas no sākuma bija, Ko esam dzirdējuši (“Logoss” nozīmē “runa”), Ko savām acīm esam redzējuši, Ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, Dzīvības Vārdu – jo Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums Mūžīgo Dzīvību, Kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, – Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” Kad Dievs patiesi atklājās, Viņš kļuva redzams miesā. “Kurš ir redzējis Mani, tas ir redzējis Tēvu.”
E-17 Now we can see His association with the Word. HE IS THE WORD. That is Who He is. THE WORD IN HIS NAME.
In John 1:1 where it says "In the beginning was the Word," the root from which we get our translation for 'Word' is 'Logos' which means 'the thought or concept.' It has the double meaning of 'thought' and 'speech.' Now a 'thought expressed' is a 'word', 'or words.' Isn't that wonderful and beautiful? John says the concept of God was expressed in Jesus.
And Paul says the very same thing in Hebrews 1:1-3,
"God, Who at sundry times and in divers manners spake in time past unto the fathers by the prophets,
Hath in these last days spoken unto us by His Son, (Logos) Whom He hath appointed heir of all things, by Whom also He made the worlds;
Who being the brightness of His glory, and the express image of His Person, and upholding all things by the word of His power, when He had by Himself purged our sins, sat down on the right hand of the Majesty on high."
God became expressed in the person of Jesus Christ. Jesus was the Express Image of God.
Again in John 1:14,
"And the Word was made flesh and dwelt amongst us."
The very substance of God was made flesh and dwelt amongst us. The great Spirit-God unto Which no man could approach, Which no man had seen or could behold was now tabernacled in flesh and dwelt among men, expressing the fullness of God to men.
John 1:18,
"No man hath seen God at any time; the only begotten Son, Which is in the bosom of the Father, He hath declared Him."
God, Who on occasions would manifest His presence by the cloud or pillar of fire that struck fear in the hearts of men; this God, Whose heart characteristics were made known only by revelation of words through the prophets, now became Emmanuel (God with us) declaring Himself. The word, 'declare,' is taken from the Greek root which we often interpret as exegesis, which means to thoroughly explain and make clear. That is what the Living WORD, Jesus, did. He brought God to us, for He was God.
He revealed God to us with such perfect clarity that John could say about Him in I John 1:1-3
"That Which was from the beginning, Which we have heard, (Logos means speech) Which we have seen with our eyes, Which we have looked upon, and our hands have handled of the Word of Life;
(For the Life was manifested, and we have seen it, and bear witness, and shew unto you that Eternal Life, Which was with the Father, and was manifested unto us;)
That Which we have seen and heard declare we unto you, that ye also may have fellowship with us: and truly our fellowship is with the Father, and with His Son Jesus Christ."
When God was truly revealed, He was manifested in the flesh. "He that hath seen Me hath seen the Father."
E-18 Un tā, Vēstulē Ebrejiem 1:1-3 mēs izlasījām, ka Jēzus bija izpausts Dieva attēls. Viņš bija Dievs, kas izpauda Sevi cilvēkam kā cilvēks. Taču šajos pantos, jo īpaši pirmajā un otrajā pantā, ir vēl kaut kas ievērības cienīgs. “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi ir runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu...” Es vēlos, lai jūs to atzīmējat savas Bībeles lapas malā – tūlīt jūs ieraudzīsiet korekciju. Šis vārds “caur” nav precīzs tulkojums; tam ir jābūt nevis “caur” bet gan “IEKŠ” . Tagad izlasīsim pareizi: “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi ir runājis praviešos uz tēviem, izmantojot Vārdu.” 1.Samuēla grāmata 3:21: “... jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu Vārdu.” Tas mums pilnīgi skaidri norāda uz 1.Jāņa 5:7: “Vārds un Gars ir VIENS.” Jēzus atklāja Tēvu. Vārds atklāja Tēvu. Jēzus bija Dzīvais Vārds. Slava Dievam, šodien Viņš joprojām ir tas pats Dzīvais Vārds!
E-18 Now back in Hebrews 1:1-3 we made note that Jesus was the express image of God. He was God expressing Himself in man to man. But there is something else to note in these verses, especially verses one and two.
"God Who at sundry times and in divers manners spake in time past unto the fathers by the prophets, hath in these last days spoken unto us by His Son."
I want you to notice here in the margin of your Bible you will see a correction. The word, 'by' is not a correct translation. It should be 'IN.' Not 'by.' It then reads correctly, "God spake in times past unto the fathers IN the prophets by means of the Word".
I Samuel 3:21b,
"For the Lord revealed Himself to Samuel in Shiloh by the Word of the Lord."
That brings out I John 5:7 perfectly, "The Spirit and Word are ONE." Jesus revealed the Father. The Word revealed the Father. Jesus was the Living Word. Praise God, today He is still that Living Word.
E-19 Kad Jēzus bija uz zemes, Viņš sacīja: “Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.” (Jāņa Evaņģēlijs 14:10). Šī Rakstu vieta ļoti skaidri parāda, ka Dieva pilnīgā atklāsme Dēlā kļuva redzama, kad tas Gars, kas mājoja Viņā, izpaudās Vārdā un darbos. Tieši to mēs visu laiku arī mācām. Kad līgava no jauna kļūs par Vārdu-līgavu, viņa darīs tos pašus darbus, ko darīja Jēzus. Vārds ir Dievs. Gars ir Dievs. Viņi visi ir VIENS. Viņi nevar funkcionēt atsevišķi viens no otra – ja kādam patiesi ir Dieva Gars, tad viņam būs arī Dieva Vārds. Tieši tā bija ar praviešiem. Viņos mājoja Dieva Gars, un pie viņiem nāca Vārds. Tieši tā bija ar Jēzu. Viņā mājoja Gars bez mēra, un pie Viņa nāca Vārds. (Apustuļu Darbi 1:1“...Jēzus darīja un mācīja no paša sākuma.” Jāņa Evaņģēlijs 7:16: “Mana mācība nav Manis paša, bet Tēva, kas Mani sūtījis.”)
E-19 When Jesus was upon earth He said,
"Believest thou not that I am in the Father, and the Father in Me? The words that I speak unto you, I speak not of Myself; but the Father that dwelleth in Me, He doeth the works."
John. 14:10.
Here it is most evidently set forth that the perfect manifestation of God in the Son was by the indwelling Spirit manifesting in Word and works. That is exactly what we have been teaching all along. When the bride will get back to being a Word bride, she will produce the very works that Jesus produced. The Word is God. The Spirit is God. They are all ONE. One cannot work apart from the other. If one truly has the Spirit of God, he will have the Word of God. That is how it was with the prophets. They had the indwelling Spirit of God and the Word came to them. That is how it was with Jesus. In Him was the Spirit without measure and the Word came to Him. (Jesus both began to do and TEACH. My doctrine is not My own, but the Father's That sent Me. Acts 1:1, John. 7:16.)
E-20 Tagad neaizmirstiet, ka Jānis Kristītājs bija gan tā laika vēstnesis, gan pravietis. Viņš bija Svētā Gara pilns jau no mātes miesām. Kad viņš kristīja cilvēkus Jordānā, pie viņa atnāca Dieva Vārds (Jēzus). Vārds vienmēr atnāk pie tiem, kuri tiešām ir Gara pilni – tieši tas ir pierādījums, ka cilvēks ir piepildīts ar Svēto Garu. Jēzus teica, ka tieši tas arī ir pierādījums. Jāņa Evaņģēlijā 14:16-17 Viņš teica: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt.” Mēs jau zinām, kas ir Patiesība: “Tavi Vārdi ir patiesība.” (Jāņa Evaņģēlijs 17:17). Un vēlreiz Jāņa Evaņģēlijs 8:43, “Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos Vārdos.” Vai jūs ievērojāt, ko teica Jēzus – ka pasaule nevar pieņemt Svēto Garu? Bet tikko minētajā pantā ir teikts, ka viņi nevarēja pieņemt arī Vārdu. Kāpēc? Tāpēc ka Gars un Vārds ir viens, un, ja jums ir Svētais Gars, kā Viņš bija praviešiem, tad pie jums atnāktu Vārds un jūs To pieņemtu. Jāņa Evaņģēlijs 14:26: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu MĀCĪS un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” Šeit mēs vēlreiz redzam, ka Vārds nāk Dieva Gara dēļ. Un vēl, Jāņa Evaņģēlijs 16:13: “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības (Vārda) Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā (Tavi Vārdi ir patiesība); jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to (Vārdu), ko dzirdēs (Dieva Vārdu), un darīs jums zināmas nākamās lietas (Gars atnes pravietisku Vārdu).” Es ļoti vēlos, lai jūs to nepalaižat garām – Jēzus neteica, ka pierādījums tam, ka kāds ir kristīts ar Svēto Garu, ir runāšana mēlēs, tulkošana, pravietošana vai gavilēšana un dejošana. Viņš teica, ka pierādījums būs tas, ka jūs būsiet PATIESĪBĀ; ka jūs būsiet Dieva Vārdā, kas ir jūsu periodam. Šis pierādījums ir saistīts ar Vārda pieņemšanu.
E-20 Remember now, John the Baptist was both the prophet and the messenger of his day. He was filled with the Holy Ghost from his mother's womb. When he was baptizing in Jordan the Word of God (Jesus) came to him. The Word always comes to the truly Spirit-filled. That is the evidence of being filled with the Holy Ghost. That is what Jesus said would be the evidence. He said, "And I will pray the Father and He will send you another Comforter that He may abide with you forever. Even the Spirit of truth, Whom the world cannot receive." Now we know what Truth is.
"Thy Word is Truth."
John 17:17b.
Again in John 8:43,
"Why do ye not understand My speech? even because ye cannot hear My Word."
Did you notice that Jesus said that the world could not receive the Holy Ghost? Well, in this verse I just read, neither could they receive the Word. Why? Because the Spirit and the Word are one, and if you have the Holy Spirit as the prophets, the Word would come to you. You would receive it.
In John 14:26,
"But the Comforter, Which is the Holy Ghost, Whom the Father will send in My name, He shall TEACH you all things, and bring all things to your remembrance, whatsoever I have said unto you."
Here again we find the Word coming because of the Spirit of God.
Again in John 16:13
"Howbeit when He the Spirit of Truth (Word) is come, He will guide you into all truth, (Thy Word is truth), and He shall not speak of Himself: but whatsoever He shall hear (Word of God), that shall He speak (Word): and He will show you things to come." (Spirit bringing the Word of Prophecy).
I want you to note very carefully that Jesus did not say that the evidence of being baptized with the Holy Ghost was speaking in tongues, interpreting, prophesying, or shouting and dancing. He said the evidence would be that you would be in the TRUTH; you would be in the Word of God for your age. Evidence has to do with receiving that Word.
E-21 1. Korintiešiem 14:37: “Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle.” Lūk, ieraugiet to. Pierādījums tam, ka cilvēkā mājoja Gars, bija tas, ka viņš atzina un SEKOJA tam, ko savam periodam bija devis Dieva pravietis, kurš ieviesa draudzē kārtību. Pāvilam bija jāpasaka tiem, kas apgalvoja, ka viņiem ir cita atklāsme: “Vai tad Dieva Vārds ir no jums izgājis? Jeb vai tas pie jums vien ir nācis?” (1. Korintiešiem 14:36). No tā mēs pazīstam Gara piepildītu ticīgo, ka viņš nevis izstrādā patiesību (Vārdu), bet gan pieņem patiesību (Vārdu), tic tai un pakļaujas tai; tas arī ir pierādījums.
E-21 In I Corinthians 14:37,
"If any man think himself to be a prophet, or spiritual, let him acknowledge that the things that I write unto you are the commandments of the Lord."
Now see that. The proof of the indwelling Spirit was to acknowledge and FOLLOW what God's prophet gave for his age as he set the church in order. Paul had to say to those who claimed another revelation, (verse 36)
"What, came the Word of God out from you? or came it unto you only?"
The evidence of a Spirit-filled Christian believer is not to produce the truth (Word), but to receive the truth (Word), and to believe and obey it.
E-22 Vai jūs kādreiz esat pievērsuši uzmanību Rakstu vietai no Atklāsmes Grāmatas 22:17? “Un Gars un līgava saka: 'Nāc!' Un, kas to dzird, lai saka: 'Nāc!'” Redziet, līgava saka to pašu Vārdu, ko saka Gars. Viņa ir Vārds-līgava, pierādot, ka viņai ir Gars. Ikvienā draudzes periodā mēs dzirdam šos vārdus: “Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm!” Gars dod Vārdu. Ja jums ir Gars, tad jūs sadzirdēsiet Vārdu jūsu periodam, tāpat kā arī patiesie kristieši uztvēra Vārdu, kas bija domāts viņu periodam.
E-22 Have you noticed in Revelation 22:17
"And the Spirit and the bride say, Come,--And let him that heareth say, Come."
See, the bride speaks the same Word as does the Spirit. She is a Word bride proving she has the Spirit. In every church age we hear these words,
"He that hath an ear, let him hear what the Spirit saith unto the churches."
The Spirit gives the Word. If you have the Spirit you will hear the Word for your age, as those true Christians took the Word for their age.
E-23 Vai jūs sapratāt šo beidzamo domu? Es to atkārtošu. Katrs draudzes periods noslēdzas ar vienu un to pašu brīdinājumu: “Kam ausis, tas (indivīds) lai dzird, ko Gars saka draudzēm!” Gars dod Vārdu. Viņam ir patiesība katram periodam. Katrā periodā bija izredzētie, un šī izredzētā grupa vienmēr “dzirdēja Vārdu” un pieņēma to, un tas pierādīja, ka viņos bija šī Sēkla. Jāņa Evaņģēlijs 8:47: “Kas no Dieva ir, dzird Dieva Vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Viņi nepieņēma Vārdu (Jēzu) un Viņa Vārdus, kas bija viņu laikam, bet patiesā sēkla pieņēma Vārdu, jo viņi bija no Dieva.“Visi tavi dēli būs Tā Kunga (Svētā Gara) mācīti.” Jesajas grāmata 54:13. To pašu Jēzus sacīja Jāņa Evaņģēlijā 6:45. Vai tu esi no Dieva, pierāda tas, ka TU ESI VIENISPRĀTIS AR VĀRDU. Cita kritērija nav.
E-23 Did you get that last thought? I repeat, every church age ends with the same admonition. "He that hath an ear, let him (an individual) hear what the Spirit saith to the churches." The Spirit gives the Word. He has the truth for each age. Each age has had its own elect, and that elect group always 'heard the word,' and received it, proving they had the Seed in them.
John 8:47,
"And he that is of God heareth God's Words. Ye therefore hear them not, because ye are not of God."
They refused the Word (Jesus) and His Words for their days, but the true seed received the Word because they were of God.
"And ALL Thy children shall be taught of God." (Holy Spirit)
Isaiah 54:13.
Jesus said the same thing in John 6:45. Being ONE WITH THE WORD proves whether you are of God and Spirit-filled. No other criterion.
E-24 Bet kas tad ir mēles un to tulkošana, un citas dāvanas? Tās ir izpausmes. Tieši to māca Vārds, izlasiet 1. Vēstuli Korintiešiem 12:7. “Bet ikvienam ir dota Gara IZPAUSME, lai nestu svētību.” Un tālāk Pāvils nosauc, kādas ir šīs izpausmes.
E-24 But what are tongues and interpretation and the other gifts? They are manifestations. That is what the Word teaches.
Read it in I Corinthians 12:7,
"But the MANIFESTATION of the Spirit is given to every man to profit withal."
Then Paul names those manifestations.
E-25 Šeit rodas ļoti labs jautājums, un es zinu, ka jums visiem ļoti gribas šo jautājumu uzdot: kāpēc šī izpausme nav pierādījums tam, ka kāds ir saņēmis kristību ar Svēto Garu; neviens taču, droši vien, nevarētu izpaust Svēto Garu, ja vien tiešām nebūtu Gara piepildīts? Ak, kaut es varētu tam piekrist, jo man nepatīk aizskart cilvēkus vai mīdīt ar kājām viņu mācību, taču es nebūtu īsts Dieva kalps, ja es jums neizteiktu visu Dieva gribu. Tā tas ir, vai ne? Mazliet apskatīsim Bileāmu. Viņš bija reliģiozs, viņš pielūdza Dievu. Viņš izprata, kādā veidā ir jāpienes upuris un kā pareizi tuvoties Dievam, taču viņš nebija Patiesās Sēklas pravietis, jo viņš pieņēma netaisnu algu, bet vissliktākais bija tas, ka viņš ieveda Dieva tautu netiklības un elkdievības grēkos. Tomēr, kurš gan uzdrīkstēsies noliegt, ka Dieva Gars izpaudās caur Bileāmu vienā no visbrīnišķīgākajiem pilnīgi precīza pravietojuma fragmentiem, kādus vien pasaule ir redzējusi. Taču Svētā Gara viņam nekad nebija. Tad vēl, ko jūs domājat par augsto priesteri Kajafu? Bībele saka, ka viņš pravietoja, kādā nāvē mirs Kungs. Mēs visi zinām, ka nekur nav rakstīts, ka viņš būtu bijis Gara piepildīts un Gara vadīts vīrs, – tāds kā dārgais vecais Sīmeans vai šī jaukā svētā, vārdā Anna. Un tomēr viņam bija neviltota Svētā Gara izpausme, to mēs nevaram noliegt. Un tā, kas notiek ar izpausmi kā pierādījumu? Tas nav pierādījums. Ja tu tik tiešām esi piepildīts ar Dieva Garu, tad pierādījums tam būs VĀRDS tavā dzīvē.
E-25 Now comes this very good question I know that you are all anxious to ask. Why isn't the manifestation an evidence of being baptized with the Holy Ghost, because you surely could not manifest the Holy Ghost unless you truly were Spirit-filled? Now I wish I could say that is right, because I don't like to hurt people or walk on their doctrine; but I wouldn't be a true servant of God if I didn't tell you the whole counsel of God. That is right, is it not?
Just let us take a little look at Balaam. He was religious, he worshipped God. He understood the proper method of sacrificing and approaching unto God, but he was not a True Seed prophet for he took the wages of unrighteousness, and worst of all he led the people of God into sins of fornication and idolatry. Yet who would dare to deny that the Spirit of God manifested through him in one of the most beautiful portions of absolutely accurate prophecy the world has ever seen? But he never had the Holy Ghost.
Now then, what do you think of Caiaphas, the high priest? The Bible says that he prophesied the kind of death the Lord should die. We all know there is no record of him being a Spirit-filled and Spirit-led man like dear old Simeon or that sweet saint called Anna. Yet he had a genuine manifestation of the Holy Ghost. We can't deny that. So where is manifestation as an evidence? It isn't there. If you are truly filled with the Spirit of God you will have the evidence of the WORD in your life.
E-26 Atļaujiet parādīt jums, cik dziļi es saprotu šo patiesību caur atklāsmi, kuru man deva Dievs. Taču pirms tam es gribu pateikt, lūk, ko. Daudzi no jums tic, ka es esmu pravietis. Es to nesaku, to sakāt jūs. Taču gan jūs, gan es – mēs zinām, ka vīzijas, kuras man dod Dievs, VIENMĒR ir pareizas, NE REIZI NAV PIEVĪLUŠAS. Ja kāds var pierādīt, ka kaut viena vīzija nav bijusi pareiza, es vēlos, lai man to pasaka. Ja jau esat uzklausījuši mani līdz šai vietai, lūk, mans stāsts.
E-26 Let's show you how deeply I feel and understand this truth by a revelation God gave me. Now before I tell it, I want to say this. Many of you people believe me to be a prophet. I don't say that I am. You said it. But we both know that the visions God gives me NEVER FAIL. NOT ONCE. If anyone can prove a vision ever failed I want to know about it. Now that you follow me this far here is my story.
E-27 Pirms daudziem gadiem, pirmo reizi satiekot cilvēkus no vasarsvētku draudzēm, es biju nokļuvis viņu telts sapulcēs; tur daudz izpaudās runāšana mēlēs, mēļu tulkošana un pravietošana. It īpaši šāda veida runāšanā pārējo brāļu vidū izcēlās divi sludinātāji. Es ļoti priecājos šajos dievkalpojumos un biju patiesi ieinteresēts šajās dažādajās izpausmēs, jo tās izklausījās īstas. Un man bija patiesa vēlēšanās uzzināt par šīm dāvanām pēc iespējas vairāk, tāpēc es nolēmu par to parunāt ar šiem diviem brāļiem. Ar Dievišķās dāvanas, kura ir manī, palīdzību es mēģināju izzināt, kāds gars ir pirmajā vīrā – vai tas patiesi bija no Dieva vai nē. Pēc neilgas sarunas ar šo jauko, pazemīgo brāli, es sapratu, ka viņš bija neviltots, tīrs kristietis. Viņš bija īsts. Otrais jaunais vīrietis it nemaz nelīdzinājās pirmajam. Viņš bija lielīgs un lepns, un tajā laikā, kad es ar viņu runāju, manu acu priekšā parādījās vīzija, un es ieraudzīju, ka viņš bija precējies ar blondu sievieti, bet dzīvoja ar bruneti, no kuras viņam bija divi bērni. Ja kādreiz arī ir bijis kāds īsts liekulis, – tad tas bija viņš.
E-27 Many years ago when I first came across the Pentecostal people, I was in one of their camp meetings where there was much manifestations of tongues, interpretation of tongues, and prophecy. Two preachers in particular were engaged in this kind of speaking more that any of the other brethren. I thoroughly enjoyed the services and was truly interested in the various manifestations, for they had a ring of reality to them. It was my earnest desire to learn all that I could about these gifts, so I decided to talk to the two men about them. Through the gift of God resident in me, I sought to know the spirit in the first man, whether he was truly of God or not. After a brief conversation with that sweet, humble brother, I knew that he was a genuine, solid Christian. He was real. The next young man was not at all like the first one. He was boastful and proud, and as I spoke to him a vision moved across my eyes and I saw that he was married to a blond lady but was living with a brunette and had two children by her. If ever there was a hypocrite, he was one.
E-28 Ziniet, es biju šokēts. Un kā gan citādi? Lūk, stāv divi vīri, no kuriem viens bija īsts ticīgais, bet otrs – grēcīgs atdarinātājs. TOMĒR CAUR VIŅIEM ABIEM IZPAUDĀS GARA DĀVANAS. Šis juceklis mani satrauca. Es devos prom no šīs sanāksmes, lai meklētu atbildi pie Dieva. Es paņēmu savu Bībeli un vienatnē devos uz kādu slepenu vietu, un tur lūdzu Dievu un gaidīju no Viņa atbildi. Nezinot tieši kādu Rakstu daļu man lasīt, es uz labu laimi atvēru Bībeli, un atšķīrās kāda vieta no Mateja Evaņģēlija. Es nedaudz palasīju un tad noliku Bībeli. Pēkšņi alā iepūta vējš un pāršķīra Bībeles lapas, atverot Vēstuli Ebrejiem 6. nodaļu. Es to izlasīju, uz mani iespaidu atstāja īpaši šie neparastie panti: “Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, un baudījuši labo Dieva Vārdu un nākamā laika spēkus, un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā. Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva, bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī. Bet par jums, mīļie, mums ir pārliecība par kaut ko labāku, par jūsu pestīšanu, kaut arī tā runājam.” Vēstule Ebrejiem 6:4-9.
E-28 Now let me tell you, I was shocked. How could I not be? Here were two men, one of which was a real believer and the other was a sinful impersonator. YET BOTH WERE MANIFESTING GIFTS OF THE SPIRIT. I was troubled by this confusion. I left the meeting to seek God for the answer. I went alone to a secret place and there with my Bible I prayed and waited on God for the answer. Not knowing just what portion of Scripture to read I casually opened the Bible to some place in Matthew. I read for a while and then laid the Bible down. In a moment a wind blew into the room and turned the pages of the Bible to Hebrews, chapter six. I read it through and was particularly impressed by those strange verses,
Hebrews 6:4-9,
"For it is impossible for those who were once enlightened, and have tasted of the heavenly gift, and were made partakers of the Holy Ghost,
And have tasted the good Word of God, and the powers of the world to come,
If they shall fall away, to renew them again unto repentance: seeing they crucify to themselves the Son of God afresh, and put Him to an open shame.
For the earth which drinketh in the rain that cometh oft upon it, and bringeth forth herbs meet for them by whom it is dressed, receiveth blessing from God:
But that which beareth thorns and briers is rejected, and is nigh unto cursing; whose end is to be burned.
But beloved we are persuaded better things of you, and things that accompany salvation, though we thus speak."
E-29 Es aizvēru un noliku Bībeli, un kādu laiku pārdomāju un atkal palūdzu. Es joprojām nezināju atbildi. Es atkal bezmērķīgi atvēru Bībeli, bet nelasīju. Negaidot alā atkal iepūta vējš, un atkal lappuses atšķīrās līdz Vēstules Ebrejiem 6. nodaļai; vējš norima. Es vēlreiz izlasīju šo Rakstu vietu, un, kolīdz es to izdarīju, alā nonāca Dieva Gars, un es ieraudzīju vīziju.
Šajā vīzijā es redzēju cilvēku, ģērbtu pilnīgi baltās drēbēs, kurš izgāja uz svaigi uzarta lauka un iesēja graudus. Diena bija saulaina, un sēšana notika rīta pusē. Bet vēlu naktī, pēc tam, kad sējējs baltā bija aizgājis, atnāca kāds vīrs, ģērbts melnā, un zagšus iesēja vēl kādas sēklas starp tām, kuras bija iesējis vīrs baltajā apģērbā. Gāja dienas, saule un vējš svētīja zemi; un kādu dienu parādījās labība. Cik tā bija skaista! Taču vēl pēc dienas parādījās nezāles.
Kvieši un nezāles auga kopā. Viņi uzņēma vienu un to pašu barību no vienas augsnes. Viņi dzēra vienu un to pašu lietu zem vienas saules.
E-29 I closed the Bible, laid it down, and meditated awhile and prayed some more. I still had no answer. I again opened the Bible aimlessly but did not read. Suddenly the wind blew into the room again, and once more the pages turned to Hebrews 6 and remained there as the wind ceased. I read those words over again, and when I did, then came the Spirit of God into the room and I beheld a vision. I saw in the vision a man dressed in the purest white who went forth into a freshly plowed field and sowed grain. It was a bright day, and the sowing was done in the morning. But late at night after the sower in white had gone, a man in black came and stealthily sowed some more seed amongst that which the man in white had sown. The days went by--the sun and rain blessed the ground; and one day there appeared the grain. How fine it was. But a day later appeared the tares.
The wheat and tares grew together. They partook of the same nourishment out of the same soil. They drank in the same sun and rain.
E-30 Tad pienāca diena, kad debesis kļuva nokaitētas kā bronza, un visi augi sāka vīst un mirt. Es izdzirdēju, kā kvieši pacēla savas vārpiņas un sauca uz Dievu pēc lietus. Un arī nezāles pacēla savas balsis un lūdzās lietu. Tad debesis satumsa un sāka līt lietus. Un kvieši, tagad jau spēka pilni, pacēla savas balsis un sajūsmā sauca: “Slava Tam Kungam!” Un sev par izbrīnu es izdzirdēju, ka arī atspirgušās nezāles paskatījās augšup un teica: “Aleluja!”
E-30 Then one day the skies turned to brass, and the plants all began to droop and to die. I heard the wheat lift their heads and cry to God for rain. The tares also lifted up their voices and pleaded for rain. Then the skies darkened and the rain came, and again the wheat, now full of strength lifted up their voices and cried in adoration, "Praise the Lord". And to my wonderment I heard the revived tares also look up and say, "Hallelujah!".
E-31 Tad es sapratu patiesību par to telts sanāksmi un vīziju. Viss kļuva apbrīnoja skaidrs – gan līdzība par Sējēju un Sēklu, gan sestā nodaļa no Vēstules Ebrejiem, gan Garīgo dāvanu izpaušanās jauktā auditorijā. Sējējs baltajā apģērbā bija Tas Kungs; sējējs melnajā apģērbā bija velns. Lauks bija šī pasaule. Sēklas bija cilvēki – gan izredzētie, gan netikļi. Kā vieni tā otri pārtika no vienas un tās pašas barības, lietus un saules. Kā vieni, tā otri lūdza Dievu. Kā vieni, tā otri saņēma no Dieva palīdzību, jo Viņš liek Savai saulei un lietum nākt gan pār labiem, gan pār ļauniem. Un, lai arī kā vieni, tā otri saņēma vienu un to pašu brīnišķīgo svētību un kā vieniem, tā otriem bija vienas un tās pašas brīnišķīgās izpausmes, TOMĒR BIJA VIENA LIELA ATŠĶIRĪBA – VIŅI BIJA NO DAŽĀDĀM SĒKLĀM.
E-31 Then I knew the truth of the camp meeting and the vision. The parable of the Sower and the Seed, the sixth chapter of Hebrews, and the evident manifestation of Spiritual gifts in a mixed audience--all became wonderfully clear. The sower in white was the Lord. The sower in black was the devil. The world was the field. The seeds were people, elect and reprobates. Both partook of the same nourishment, water and sun. Both prayed. Both received help from God, for He maketh His sun and rain to fall on both good and evil. And though they both had the same wonderful blessing and both had the same wonderful manifestations, THERE WAS STILL THAT ONE GREAT DIFFERENCE, THEY WERE OF DIFFERENT SEED.
E-32 Tas sniedza atbildi arī uz Mateja Evaņģēlija 7:21-23. “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Jēzus nenoliedz, ka viņi darīja varenus darbus, kurus caur cilvēku var izdarīt tikai Svētais Gars, taču Viņš noliedza, ka jebkad viņus ir pazinis. Tie nebija atkritēji. Tie bija ļaunie, neatdzimušie, netikļi. Viņi bija sātana sēkla.
E-32 Here also was the answer to Matthew 7:21-23
"Not every one that saith unto Me, Lord, Lord, shall enter into the kingdom of heaven; but he that doeth the will of My Father Which is in heaven.
Many will say to Me in that day, Lord, Lord, have we not prophesied in Thy Name? and in Thy Name have cast out devils? and in Thy Name done many wonderful works?
And then will I profess unto them, I never knew you: depart from Me, ye that work iniquity."
Jesus does not deny that they did the mighty works that only the Holy Ghost can accomplish by way of men. But He did deny ever knowing them. These weren't backsliders. These were wicked, unregenerate, reprobates. These were the seed of Satan.
E-33 Te nu tas ir. NEVAR apgalvot, ka izpausme ir pierādījums, ka tu esi piedzimis no Gara, ka esi Gara piepildīts. Nē, draugi. Es piekritīšu, ka īsta izpausme ir pierādījums tam, ka Svētais Gars dara varenus darbus, taču tas NAV pierādījums tam, ka cilvēks ir Gara pilns, kaut arī šim indivīdam ir šo izpausmju pārpilnība.
E-33 And there it is. You CAN'T claim that manifestation is the evidence of being Spirit-born, Spirit-filled. No sir. I will admit that true manifestation is the evidence of the Holy Spirit doing mighty acts, but it is NOT the evidence of the individual being Spirit-filled, even though that individual has an abundance of those manifestations.
E-34 Svētā Gara saņemšanas pierādījums šodien ir tieši tāds pats, kāds tas bija mūsu Kunga laikā, un tas ir: tu pieņem patiesības Vārdu tam laikam, kurā tu dzīvo. Jēzus nekad neuzsvēra Darbu svarīgumu tā, kā Viņš uzsvēra Vārda svarīgumu. Viņš zināja, – ja cilvēki pieņemtu VĀRDU, tad sekotu arī darbi. Tā saka Bībele.
E-34 The evidence of receiving the Holy Ghost today is just the same as it was back in the day of our Lord. It is receiving the Word of truth for the day in which you live. Jesus never did stress the importance of the Works as He did the Word. He knew that if the people got the WORD the works would follow. That is Bible.
E-35 Lūk, Jēzus zināja, ka Pergamas Periodā, kurš pienāca divsimt gadus pēc vīzijas Patmas salā, būs drausmīga atkrišana no Vārda. Viņš zināja, ka šī atkrišana ievedīs viņus Tumšajos Viduslaikos. Viņš zināja, ka ceļš, pa kuru cilvēks aizgāja prom no Dieva, sākās ar to, ka cilvēks atstāja Vārdu. Ja jūs atstājat Vārdu, tad jūs esat atstājuši Dievu. Lūk, kā Viņš stādās priekšā draudzei Pergamā un, patiesībā, visām draudzēm visos periodos: “Es esmu Vārds. Ja jūs gribat, lai starp jums ir Dievs, tad ar prieku uzņemiet un pieņemiet Vārdu. Nekad neļaujiet nekam un nevienam būt starp jums un šo Vārdu. Tas, ko Es jums dodu (Vārds) ir Manis Paša atklāsme. ES ESMU VĀRDS. Neaizmirstiet to!”
E-35 Now Jesus knew that there was going to be a terrible drift away from the Word in the Pergamean Age which was as yet two hundred years off from the Patmos vision. He knew that drift would cause them to go into the Dark Ages. He knew that the way man originally got away from God was by first leaving the Word. If you leave that Word, you have left God. Thus He is presenting Himself to the church at Pergamos, and indeed to all churches of all ages, "I am the Word. If you want Deity in your midst, then welcome and receive the Word. Don't ever let anyone or anything get between you and that Word. This which I am giving you (the Word) is a revelation of Myself. I AM THE WORD. Remember that!"
E-36 Man rodas jautājums, vai Vārds, kas ir mūsu vidū, iedarbojas uz mums pietiekamā mērā? Ļaujiet man izteikt kādu domu. Kā mēs lūdzam? Mēs lūdzam Jēzus Vārdā, vai ne? Ikviena lūgšana notiek Viņa Vārdā, citādi nebūs atbildes. Un tomēr Jāņa 1. vēstulē 5:14-15 ir teikts:“Un šāda paļāvība mums ir uz Viņu: ja mēs ko lūdzam pēc Viņa gribas, Viņš uzklausa mūs. Ja zinām, ka Viņš uzklausa mūs, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši. [Jaunais Bībeles tulkojums]” Tagad rodas jautājums: “Kāda tad ir Viņa griba?” Ir tikai VIENS VEIDS, kā uzzināt Viņa gribu, un tas ir – caur DIEVA VĀRDU. Raudu dziesmas 3:37: “Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles?” Te nu tas ir. Ja tā nav Vārdā, tad jūs nevarat to iegūt. Tādējādi mēs nevaram prasīt to, kas nav Rakstos; un mēs nevaram ne prasīt, ne lūgt citādi, kā vien Viņa [Jēzus] Vārdā. Lūk, lūdzu – atkal tas pats. Jēzus (Vārds) ir Vārds (Dieva griba). Jūs nevarat atdalīt Dievu un Vārdu – Viņi ir VIENS.
E-36 I wonder if we are sufficiently impressed with the Word in our midst. Let me give you a thought here. How do we pray? We pray in Jesus Name don't we? Every prayer is in His Name or there isn't any answer.
Yet in I John 5:14, we are told,
"This is the confidence that we have in Him that if we ask anything according to His will, He heareth us; and if we know that He hear us, whatsoever we ask, we know that we have the petitions that we desired of Him."
Now we ask, "What is the will of God?" There is only ONE WAY to know His will and that is by the WORD OF GOD.
Lamentations 3:37,
"Who is he that saith, and it cometh to pass when the Lord commandeth it not?"
There it is. If it isn't in the Word you can't have it. So we can't ask unless it's in the Word, and we can't petition or ask unless it is in His Name. There it is again. JESUS (the Name) is the WORD (will). You can't separate God and the Word. They are ONE.
E-37 Un tā, šis Vārds, kuru Viņš ir atstājis iespiestu uz papīra lapām, ir daļa no Viņa, kad jūs to ticībā pieņemat Gara piepildītā dzīvē. Viņš teica, ka Viņa Vārds ir dzīvība (Jāņa Evaņģēlijs 6:63). Tieši tas Viņš arī ir: Jāņa Evaņģēlijs 14:6: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība.” Vēstule Romiešiem 8:9: “Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.” Lūk, lūdzu: Viņš ir Gars, un Viņš ir Dzīvība. Tieši tas arī ir Vārds; tieši tas arī ir Jēzus. Viņš ir Vārds. Tāpēc, kad no Gara dzimis un Gara piepildīts cilvēks ticībā pieņem šo Vārdu savā sirdī un ieliek to savās lūpās, nu, tas ir tāpat, kā kad runātu Dievs. Neviens kalns nespēs nostāvēt. Šāda cilvēka priekšā sātans nespēs nostāvēt.
E-37 Now then, this Word He has left behind on the printed page is a part of Him when you accept it by faith into a Spirit-filled life. He said that His Word was life. John 6:63b. But that is exactly what He is:
John 14:6,
"I am the Way, the Truth and the Life."
Romans 8:9b
"If any man have not the Spirit of Christ he is none of His."
There it is, He is Spirit and He is Life. That is exactly what the Word is; that is exactly what Jesus is. He is the Word. So when a Spirit-born, Spirit-filled man in faith takes that Word into his heart and places it upon his lips, why that is the same as Deity speaking. Every mountain has to go. Satan cannot stand before that man.
E-38 Ja vien draudze toreiz – šajā trešajā periodā, būtu turējusies pie šīs dzīvā Vārda atklāsmes viņu vidū, tad Dieva spēks nebūtu izsīcis, kā tas notika šajos Tumšajos Viduslaikos. Un tieši šodien, kad draudze ticībā atgriežas pie Vārda, mēs bez jebkādas šaubīšanās varam sacīt, ka Dieva godība un apbrīnojamie Dieva darbi atkal būs tās vidū.
E-38 If the church, way back there in that third age had only held on to the revelation of the living Word in their midst, the power of God would not have faded as it did in those Dark Ages. And right today, when the church returns to the Word in faith, we can say without doubt that the glory of God and the wonderful acts of God will be in her midst again.
E-39 Reiz kādā vakarā, kad es meklēju Tā Kunga vaigu, Svētais Gars pateica man, lai paņemu pildspalvu un rakstu. Kad es paņēmu rokās pildspalvu, Viņa Gars iedeva man vēstījumu draudzei. Es vēlos darīt to zināmu jums... Tas ir saistīts ar Vārdu un līgavu.
E-39 One night as I was seeking the Lord, the Holy Spirit told me to pick up my pen and write. As I grasped the pen to write, His Spirit gave me a message for the church. I want to bring it to you... It has to do with the Word and the bride.
E-40 “Lūk, ko es cenšos jums pateikt. Vairošanās likums nozīmē, ka katra suga rada pēc savas līdzības, kas ir saskaņā ar 1. Mozus Grāmatu 1:11: “Tad Dievs sacīja: 'Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.' Un tā tapa.” Lai vai kāda dzīvība bija sēklā, tā pārtapa stādā un pēc tam auglī. Tas pats likums šodien ir attiecināms arī uz draudzi. Lai arī kāda bija sēkla, no kuras iesākās draudze – tā izaugs un būs kā šī sākotnējā sēkla, jo tā ir tā pati sēkla. Šajās beidzamajās dienās patiesā Līgava-Draudze (Kristus sēkla) nonāks pie Nama Noslēguma Akmens, un tā būs augstākā draudze, augstākā rase, tuvojoties Viņam. Tie, kuri būs šajā līgavā, tik ļoti līdzināsies Viņam, ka viņi būs pēc Viņa tēla un līdzības; tas ir tāpēc, lai savienotos ar Viņu. Viņi būs viens vesels. Viņi būs dzīvā Dieva Vārda visīstākā izpausme. Konfesijas to nevar radīt (nepareiza sēkla) – viņi radīs viņu ticības mācības un viņu dogmas, sajauktas ar Vārdu. No šādas sakrustošanas rodas hibrīdi.
E-40 "Here is what I am trying to say to you. The law of reproduction is that each specie brings forth after its own kind, even according to Genesis 1:11, "And God said, Let the earth bring forth grass, and the herb yielding seed, and the fruit tree yielding fruit after his kind, whose seed is in itself, upon the earth: and it was so." Whatever life was in the seed came forth into a plant and thence into fruit. The very same law applies to the church today. Whatever seed started the church will come forth and be like the original seed because it is the same seed. In these last days the true Bride Church (Christ's seed) will come to the Headstone, and she will be the super church, a super race, as she nears Him. They in the bride will be so much like Him that they will even be in His very image. This is in order to be united with Him. They will be one. They will be the very manifestation of the Word of the living God. Denominations cannot produce this (wrong seed). They will produce their creeds and their dogmas, mixed with the Word. This mongrelizing brings forth a hybrid product.
E-41 Pirmais dēls (Ādams) bija sēkla-Vārds, kuru bija izteicis Dievs. Viņam tika dota līgava, lai vairotos. Lūk, kāpēc viņam bija dota līgava – lai vairotos; lai radītu vēl kādu Dieva dēlu. Taču viņa krita. Viņa krita caur krustošanu. Viņas dēļ viņš nomira.
E-41 The first son (Adam) was the spoken seed-Word of God. He was given a bride to reproduce himself. That is why the bride was given to him, to reproduce himself; to produce another son of God. But she fell. She fell by hybridization. She caused him to die.
E-42 Otrs Dēls (Jēzus) arī bija Dieva izteiktais Sēkla-Vārds, un arī Viņam, tāpat kā Ādamam, tika dota līgava. Taču pirms Viņu laulībām arī viņa krita. Tāpat kā Ādama sieva, viņa tika pārbaudīta – vai viņa ticēs Dieva Vārdam un dzīvos, vai arī šaubīsies par Vārdu un mirs. Viņa aizgāja prom no Vārda. Viņa nomira.
E-42 The second Son (Jesus), also a spoken Seed-Word of God was given a bride like as was Adam. But before He could marry her, she also had fallen. She, like Adam's wife, was put to the test whether she would believe the Word of God and live, or doubt the Word and die. She doubted. She left the Word. She died.
E-43 No nelielas patiesās Vārda sēklas grupiņas Dievs Kristum stādīs priekšā mīļotu līgavu. Viņa ir Dieva Vārda jaunava. Viņa ir jaunava, jo viņa nepazīst nekādas cilvēciskas mācības vai dogmas. Caur šiem līgavas locekļiem tiks paveikts viss, ko Dievs bija apsolījis – viss, kam bija jākļūst redzamam šajā jaunavā.
E-43 From a little group of the true seed of the Word, God will present Christ with a beloved bride. She is a virgin of His Word. She is a virgin because she knows no man-made creeds or dogmas. By and through the members of the bride will be fulfilled all that was promised of God to be made manifest in the virgin.
E-44 Apsolījuma vārds atnāca pie jaunavas Marijas, un šis apsolījuma Vārds bija Viņš Pats, Kuram bija jātop redzamam. Dievs tapa redzams. Toreiz Viņš Pats rīkojās un piepildīja Savu apsolījuma Vārdu šajā jaunavā. Šo vēstījumu viņai bija atnesis eņģelis, taču šis eņģeļa vēstījums bija Dieva Vārds (Jesajas grāmata 9:5). Toreiz Viņš paveica visu, kas par Viņu bija rakstīts, jo viņa pieņēma viņai runāto Viņa Vārdu.
E-44 The word of promise came to the virgin Mary. But that Word of promise was He, Himself, to be made manifest. God was made manifest. He, Himself, acted at that time and fulfilled His own Word of promise in the virgin. It was an angel that had brought her the message. But the angel's message was the Word of God. Isaiah 9:6. He fulfilled at that time all that was written of Him because she accepted His Word to her.
E-45 Šīs nevainīgās līgavas locekļi Viņu mīlēs, un viņiem būs Viņa potenciāls, jo Viņš ir viņu galva un Viņam pieder visa vara. Viņi ir pakļauti Viņam, tāpat kā mūsu ķermeņa locekļi ir pakļauti mūsu galvām.
E-45 The members of the virgin bride will love Him, and they will have His potentials, for He is their head, and all power belongs to Him. They are subject to Him as the members of our bodies are subject to our heads.
E-46 Pievērsiet uzmanību šai Tēva un Dēla harmonijai. Jēzus nekad neko nedarīja, pirms Tēvs Viņam to nebija parādījis (Jāņa Evaņģēlijs 5:19). Šādai harmonijai tagad ir jābūt starp Līgavaini un Viņa līgavu. Viņš rāda viņai Savu dzīvības Vārdu. Viņa to pieņem; viņa nekad par to nešaubās, tāpēc nekas nevar viņai kaitēt, pat ne nāve. Jo, ja sēkla ir iestādīta, tad ūdens to atkal izaudzēs. Lūk, kur ir visa noslēpums: Vārds ir līgavā (tāpat, kā tas bija Marijā). Šai līgavai ir Kristus prāts, jo viņa zina, ko Viņš grib darīt ar Vārdu. Viņa vārdā viņa izpilda Vārda pavēli, jo viņai ir “tā saka Tas Kungs”. Tad Gars šo Vārdu atdzīvina, un tas piepildās. Līdzīgi sēklai, kura ir iestādīta un aplieta ar ūdeni, tas top par nobriedušu ražu, kalpojot savam mērķim.
E-46 Notice the harmony of the Father and the Son. Jesus never did anything until it was first showed Him by the Father. John 5:19. This harmony is now to exist between the Groom and His bride. He shows her His Word of life. She receives it. She never doubts it. Therefore, nothing can harm her, not even death. For if the seed be planted, the water will raise it up again. Here is the secret of this. The Word is in the bride (as it was in Mary). The bride has the mind of Christ for she knows what He wants done with the Word. She performs the command of the Word in His name for she has "thus saith the Lord." Then the Word is quickened by the Spirit and it comes to pass. Like a seed that is planted and watered, it comes to full harvest, serving its purpose.
E-47 Tie, kuri ir šajā līgavā, dara tikai Viņa gribu; neviens nevar panākt, lai viņi darītu citādāk. Vai nu viņiem ir “tā saka Tas Kungs”, vai arī viņi klusē. Viņi zina, ka tam ir jābūt Dievam viņos, kas dara šos darbus, piepildot Viņa Paša Vārdu. Kad Viņš bija Savā kalpošanā uz zemes, Viņš nepabeidza visu Savu darbu, tāpēc tagad Viņš darbojas līgavā un caur viņu.
Viņa to zina, jo toreiz vēl nebija pienācis laiks Viņam darīt noteiktas lietas, kuras Viņam ir jādara tagad. Bet tagad caur šo līgavu Viņš paveiks to darbu, kuru Viņš bija atstājis šim īpašajam laikam.
E-47 Those in the bride do only His will. No one can make them do otherwise. They have 'thus saith the Lord' or they keep still. They know that it has to be God in them doing the works, fulfilling His own Word. He did not complete all His work while in His earthly ministry so now He works in and through the bride.
She knows that, for it was not yet time for Him to do certain things that He must now do. But He will now fulfill through the bride that work which He left for this specific time.
E-48 Stāvēsim stingri kā Jozua un Kālebs. Mēs tuvojamies mūsu apsolītajai zemei, tāpat kā viņi tuvojās savējai. Lūk, Jozua nozīmē “Jehova-Glābējs”, un viņš simbolizē pēdējā laika līderi, kurš atnāks draudzē, tāpat kā Pāvils atnāca kā sākotnējais līderis. Kālebs simbolizē tos, kuri uzticīgi stāvēja ar Jozuu. Neaizmirstiet, Dievs bija sūtījis ceļā Israēlu kā jaunavu ar Viņa Vārdu, taču viņiem sagribējās kaut ko citu. Tāpat izdarīja pēdējās dienas draudze. Pievērsiet uzmanību, ka Dievs nevirzīja Israēlu, ne arī ļāva ieiet viņiem apsolītajā zemē, pirms bija pienācis Viņa Paša noteiktais laiks. Iespējams, cilvēki uz Jozuu, līderi, bija izdarījuši spiedienu un teikuši: “Šī zeme ir mūsu, iesim un ieņemsim to! Jozua, ar tevi ir cauri, tu droši vien esi zaudējis savas pilnvaras, tev vairs nav tā spēka, kāds tev bija agrāk. Agrāk tu dzirdēji, ko teica Dievs, un zināji Dieva gribu, un rīkojies ātri. Kaut kas ar tevi nav kārtībā.” Taču Jozua bija Dieva sūtīts pravietis, un viņš zināja Dieva apsolījumus, tāpēc viņš tos gaidīja. Viņš gaidīja skaidru un noteiktu lēmumu no Dieva, un, kad pienāca laiks virzīties, Dievs Jozuas rokās nodeva pilnu vadību, jo viņš bija stāvējis ar Vārdu. Dievs Jozuam varēja uzticēties, taču citiem – nevarēja. Tāpat tas atkārtosies arī šajā pēdējā laikā. Tā pati problēma, tādi paši spiedieni.
E-48 Now let us stand like Joshua and Caleb. Our promised land is coming in sight even as theirs did. Now Joshua means "Jehovah Saviour", and he represents the end-time leader that will come to the church even as Paul came as the original leader. Caleb represents those that stayed true with Joshua. Remember, God had started Israel as a virgin with His Word. But they wanted something different. So did the last day church. Notice how God did not move Israel, or let her go into the promised land until it was His own appointed time. Now the people might have put pressure on Joshua, the leader, and said, "The land is ours, let's go and take it. Joshua, you are all through, you must have lost your commission, you don't have the power you used to have. You used to hear from God and know the will of God, and act quickly. Something is wrong with you." But Joshua was a God-sent prophet and he knew the promises of God, so he waited for them. He waited for a clear cut decision from God and when the time came to move, God placed the full leadership in Joshua's hands because he had stayed with the Word. God could trust Joshua but not the others. So it will repeat in this end day. The same problem, the same pressures.
E-49 Apskatīsim piemēru, kuru mēs redzam Mozū. Šis varenais svaidītais Dieva pravietis piedzima ļoti neparasti, un tas notika īstajā laikā, lai atbrīvotu Ābrahāma sēklu no Ēģiptes. Viņš nepalika Ēģiptē, lai censtos viņiem pierādīt Rakstus vai ķildotos ar priesteriem. Viņš devās tuksnesī līdz brīdim, kamēr cilvēki bija gatavi viņu pieņemt. Uz šo tuksnesi Mozu aizsauca Dievs. Šī gaidīšana nebija Mozus dēļ, bet gan cilvēku dēļ, kuri vēl nebija gatavi viņu pieņemt. Mozus domāja, ka cilvēki sapratīs, taču viņi nesaprata.
E-49 Take the example we see in Moses. This mighty anointed prophet of God had a peculiar birth, being born at the right time for the deliverance of Abraham's seed from Egypt. He never stayed in Egypt to argue Scripture with them, nor fuss at the priests. He went to the wilderness until the people were ready to receive him. God called Moses to the wilderness. The waiting was not on Moses' part but because of the people who were not ready to receive him. Moses thought the people would understand but they did not.
E-50 Vēl bija Elija, pie kura atnāca Tā Kunga Vārds. Kad viņš bija beidzis sludināt patiesību un toreizējā grupa (kas bija amerikāņu Izebeles grupas priekštece) nepieņēma Vārdu, Dievs atsauca šo pravieti no darbalauka un sodīja to paaudzi par to, ka viņi atraidīja pravieti un vēstījumu, kuru bija devis Dievs. Dievs aizsauca viņu tuksnesī, un viņš no turienes neiznāca pat lai satiktos ar ķēniņu. Tie, kas mēģināja viņu atvest no turienes, aizgāja bojā. Bet Dievs runāja uz Savu uzticamo pravieti caur vīziju; Elija iznāca no savas slēptuves un no jauna atnesa Israēlam Vārdu.
E-50 Then there is Elijah to whom the Word of the Lord came. When he got through preaching the truth and that group back there that is the forerunner of the American Jezebel group would not receive the Word, God called him off the field and plagued that generation for rejecting the prophet and the message that God had given. God called him to the wilderness and he would not come out even for the king. Those who tried to persuade him to do so, died. But God spoke to His faithful prophet by vision. Out of hiding he came and brought back the Word to Israel.
E-51 Tad atnāca Jānis Kristītājs, uzticamais Kristus priekštecis, varenais sava laika pravietis. Viņš neapmeklēja ne sava tēva skolu, ne farizeju skolu – viņš negāja uz kādu konfesiju, bet gan devās tuksnesī, uz kurieni viņu aicināja Dievs. Tur viņš palika līdz tam laikam, kad Tas Kungs viņu sūtīja ar vēstījumu, saucot: “Mesija ir tuvu!”
E-51 Then came John the Baptist, Christ's faithful forerunner, the mighty prophet for his day. He did not go to his father's school, nor the school of the Pharisees--he went to no denomination, but out to the wilderness called there by God. There he stayed until the Lord sent him out with the message, crying, 'The Messiah is at hand.
E-52 Lūk, tagad ieklausīsimies kādā brīdinājumā no Svētajiem Rakstiem. Vai tas nebija Dieva apstiprinātā Mozus dienās, kad sacēlās Korahs un pretojās tam varenajam pravietim? Viņš strīdējās ar Mozu un apgalvoja, ka arī viņam Dievs ir ļāvis vadīt šo tautu un ka arī citiem ir Dievišķā atklāsme, tāpat kā Mozum. Viņš noliedza Mozus autoritāti. Lūk, toreiz šie cilvēki, pēc tam kad viņi bija dzirdējuši patieso Vārdu un ļoti labi zināja faktu, ka Dievs bija apstiprinājis patiesu pravieti – šie cilvēki uzķērās uz Koraha un viņa pretimrunāšanas. Korahs nebija pravietis no Rakstiem, tomēr ļoti daudzi cilvēki un viņu līderi sekoja viņam. Cik ļoti tas atgādina mūsdienu evaņģēlistus ar viņu “zelta teļu” projektiem, tādiem kā Koraham. Tas viss izskatās labi cilvēku acīs, tāpat kā toreiz labi izskatījās Korahs. Viņiem ir asinis uz pierēm, eļļa uz rokām un uguns lodes uz platformas. Viņi ļauj sievietēm sludināt, ļauj sievietēm griezt matus, nēsāt bikses un šortus, un apiet Dieva Vārdu savu ticības mācību un dogmu dēļ. Tas parāda, kāda veida sēkla ir viņos. Bet ne jau visi novērsās no Mozus un atstāja Dieva Vārdu. Nē, izredzētie palika ar viņu. Šodien tas atkal atkārtojas. Daudzi atstāj Vārdu, bet daži paliek ar Vārdu. Atcerieties šo līdzību par kviešiem un nezālēm. Nezālēm ir jātiek sasietām kūlīšos sadedzināšanai. Šīs atkritušās draudzes tiek sasaistītas kopā arvien ciešāk un ciešāk, lai būtu gatavas Dieva tiesas ugunij. Bet kvieši tiks savākti pie Saimnieka.
E-52 Now let us take a Scriptural warning here. Was it not in the days of Moses whom God had vindicated that Korah rose up and withstood that mighty prophet? He disputed with Moses and claimed that he had as much from God to lead the people and that others shared in the Divine revelation as well as did Moses. He denied the authority of Moses. Now the people back there, after they had heard the true Word and were well acquainted with the fact that a true prophet was vindicated of God, I say those people fell for Korah and his gainsayings. Korah was not a Scriptural prophet but the people in great numbers with their leaders went for him. How like the evangelists today with their golden calf schemes like Korah's. They look good to the people as Korah looked good then. They have blood on their foreheads, oil on their hands and balls of fire on the platform. They allow women preachers, let women cut their hair, wear slacks and shorts, and bypass the Word of God for their own creeds and dogmas. That shows what kind of seed is in them. But not all the people turned on Moses and left the Word of God. No. The elect stayed with him. The same is happening again today. Many are leaving the Word but some are staying with it. But remember the parable of the wheat and tares. The tares have to be bundled for burning. These apostate churches are getting bound closer and closer together, ready for the fires of God's judgment. But the wheat is going to be gathered to the Master.
E-53 Es vēlos, lai tagad jūs esat ļoti uzmanīgi un ieraugāt, lūk, ko. Dievs ir apsolījis, ka pēdējā laikā piepildīsies Maleahijas grāmatas 3. nodaļā rakstītais. Tam ir jāpiepildās, jo tas ir Gara atdzīvināts Dieva Vārds, kuru runāja pravietis Maleahija. Jēzus uz to atsaucās. Tas ir tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. Līdz Jēzus atnākšanas laikam, visiem Rakstiem ir jāpiepildās. Šis Maleahijas grāmatā minētais vēstnesis atnāks, kad pienāks Pagānu laika pēdējais draudzes periods. Viņš nelokāmi turēsies pie Vārda. Viņš liks lietā visu Bībeli no Pirmās Mozus līdz Atklāsmes Grāmatai. Viņš sāks no čūskas sēklas un aizies līdz pat vēstnesim vēlajā lietus periodā. Taču konfesijas viņu atraidīs.
E-53 Now I want you to be very careful here and see this. God has promised that at the end time Malachi 4 is going to be fulfilled. It has to be for it is the Spirit-quickened Word of God spoken by the prophet Malachi. Jesus referred to it. It is just before Christ comes the second time. By the time Jesus comes all Scripture must be fulfilled. The Gentile dispensation will be in its last church age when that messenger of Malachi comes. He will be right with the Word. He will take the whole Bible from Genesis to Revelation. He will start at the serpent's seed and carry on to the messenger in the latter rain. But he will be rejected by the denominations.
E-54 Un viņam ir jātiek atraidītam, jo atkārtojas vēsture no Ahaba laikiem. Ahaba valdīšanas laiks no Israēla vēstures tagad atkārtojas Amerikā, kur uzrodas šis pravietis no Maleahijas grāmatas. Tāpat kā Israēls atstāja Ēģipti, lai varētu pielūgt brīvībā, izstūma iezemiešus, izveidoja nāciju ar vareniem līderiem, tādiem kā Dāvids un citi, taču vēlāk tronī sēdināja Ahabu un Izebeli, kura valdīja aiz viņa muguras; tieši tāpat arī mēs izdarījām Amerikā. Mūsu tēvi atnāca uz šo zemi, lai varētu pielūgt un dzīvot brīvībā. Viņi izspieda indiāņus un pārņēma šo zemi. Uzcēlās tādi vareni vīri kā Vašingtons un Linkolns, taču pēc kāda laika viņus nomainīja tik zemas kvalitātes cilvēki (salīdzinot ar šiem cienījamajiem vīriem), ka drīz prezidenta krēslā tika sēdināts kāds Ahabs, pār kuru aiz muguras valdīja kāda Izebele. Tieši tādā laikā ir jāatnāk vēstnesim no Maleahijas Grāmatas. Pēc tam, vēlā lietus laikā, pienāks izšķirošais moments, kā tas bija Karmela kalnā. Tagad esiet uzmanīgi, lai ieraudzītu to Vārdā. Jānis bija šis priekšvēstnesis, par kuru runā Maleahijas grāmatas 3:1. Viņš iesēja agro lietu, un tika viņa laika organizāciju atraidīts. Atnāca Jēzus, un bija izšķirošais moments uz Pārvērtību kalna (Mateja 17). Kristus otrais priekšvēstnesis iesēs vēlo lietu. Jēzus būs šīs izšķirošais moments starp konfesijām un ticības mācībām, jo Viņš atnāks, lai apstiprinātu Savu Vārdu un paņemtu Savu līgavu aizraušanā. Pirmais izšķirošais moments bija Karmela Kalnā; otrais bija Pārvērtību Kalnā, un trešais būs Ciānas Kalnā.
E-54 He has to be for that is history repeating itself from the time of Ahab. Israel's history under Ahab is happening right here in America where the prophet of Malachi appears. As Israel left Egypt to worship in freedom, pushed out the natives, raised up a nation with great leaders like David etc., and then put an Ahab on the throne with a Jezebel behind him to direct, so have we done the very same in America. Our forefathers left for this land to worship and live in freedom. They pushed back the natives and took over the land. Mighty men like Washington and Lincoln were raised up but after awhile other men of such poor caliber succeeded these worthy men that soon an Ahab was set in the presidential chair with a Jezebel behind him to direct him. It is at such a time as this that the messenger of Malachi must come. Then in the latter rain will come a Mount Carmel showdown. Watch this carefully now to see it in the Word. John was the forerunner of Malachi 3. He planted the former rain and was rejected by the organizations of his day. Jesus came and had a Mount Transfiguration show down. The second forerunner of Christ will sow for the latter rain. Jesus will be the showdown between the denominations and creeds, for He will come to back up His Word and take His bride in the rapture. The first showdown was Mount Carmel; the second was the Mount Transfiguration, and the third will be Mount Zion.
E-55 Daudzus mulsināja šī Mozus, Elijas un Jāņa savādā uzvedība, kad viņi nošķīrās no cilvēkiem vientulībā. Viņi neaptvēra, ka tas ir tāpēc, ka bija noraidīti viņu vēstījumi; taču sēkla bija iesēta. Sēšana bija pabeigta, tagad bija jānāk Dieva sodam. Viņi bija izpildījuši savu uzdevumu, būdami par zīmi šiem cilvēkiem, tāpēc tagad bija jānāk sodam.
E-55 The strange behaviour of Moses, Elijah, and John withdrawing from the people into seclusion left many confused. They did not realize that it was because their messages had been rejected. But the seed had been sown, the planting was over. Judgment was next. They had served their purpose as a sign to the people, so judgment was next.
E-56 Es ticu, ka saskaņā ar Atklāsmes Grāmatu 13:16, līgavai būs jāpārtrauc sludināšana, jo zvērs pieprasīs, lai uz rokas vai uz pieres būtu zīme – tikai tad tiks dota atļauja sludināt. Konfesijas pieņems šo zvēra zīmi, vai arī tās tiks piespiestas pārtraukt sludināšanu. Tad Jērs nāks pēc Savas līgavas un tiesās lielo netikli.
E-56 I believe according to Revelation 13:16 that the bride will have to stop preaching for the beast is demanding the mark in the hand or forehead if permission to preach be granted. Denominations will take the mark, or be forced to quit preaching. Then the Lamb will come for His bride and judge the great harlot.
E-57 Lūk, neaizmirstiet, ka Mozus bija dzimis noteiktam darbam, bet viņš nevarēja šo darbu paveikt, kamēr nebija saņēmis dāvanas, kas viņam deva spēju to izdarīt. Viņam bija jāaiziet tuksnesī un tur jāgaida, jo Dievam bija noteikts laiks. Pirms Dievs varēja viņu sūtīt uz Ēģipti, tronī bija jāapsēžas noteiktam faraonam, un cilvēkiem bija jāsāk brēkt pēc dzīvības maizes. Un tas atbilst mūsu dienām.
E-57 Now remember that Moses was born for a certain work, but he could not do that work until he had received the gifts which would enable him to do the work. He had to go out in the desert and wait there; God had an appointed time. There was to be a certain Pharaoh on the throne, and the people had to be crying for the bread of life, before God could send him back. This is true for our day.
E-58 Bet kas notiek šodien? Neskaitāmi pūļi dara zīmes, līdz mums ir vesela zīmju meklētāju paaudze, kuri maz ko zina (vai arī neko nezina) par Vārdu un par īstu Dieva Gara kustību. Viņi ir laimīgi, redzot asinis, eļļu un uguni; viņiem nav svarīgi, kas ir teikts Vārdā. Viņi atzīs par labu jebkuru zīmi – arī tādas, kuras nav pēc Rakstiem. Taču Dievs mūs par to ir brīdinājis. Mateja Evaņģēlija 24. nodaļā Viņš ir pateicis, ka pēdējās dienās šie divi gari būs tik tuvu viens otram, ka tos spēs atšķirt tikai izredzētie, jo tikai viņi netiks pievilti.
E-58 But what do we have in this our day? Multitudes are working signs until we have a generation of sign seekers that know little or nothing about the Word, or a true move of the Spirit of God. If they see blood, oil and fire they are happy; it matters not what is in the Word. They will support any sign, even unscriptural ones. But God has warned us about that. He said in Matthew 24 that in the last days the two spirits would be so close together that only the very elect could tell them apart, for they alone would not be deceived.
E-59 Kā jūs varat šos garus atšķirt? Vienkārši pārbaudiet tos ar Vārdu. Ja viņi nerunā saskaņā ar Vārdu, tad viņi ir no ļaunā. Kā šis ļaunais pievīla pirmās divas līgavas, tā viņš mēģinās pievilt arī šo pēdējās dienas līgavu, cenšoties panākt, lai viņa sakrustojas ar ticības mācībām, vai arī atklāti novēršot viņu no Vārda ar jebkādu zīmi, kas vien viņai patiktu. Taču Dievs nekad nav licis zīmes priekšā Vārdam. Zīmes seko Vārdam, kā tas bija gadījumā, kad Elija lika tai sievietei visupirms izcept plāceni viņam, pēc Tā Kunga Vārda. Kad viņa izdarīja tā, kā teica Vārds, tad atnāca pienācīgā zīme. Sākumā nāciet pie Vārda, bet pēc tam skatieties, kā notiek brīnums. Šī sēkla-Vārds tiek aktivizēts caur Garu.
E-59 How can you tell the spirits apart? Just give them the Word test. If they don't speak that Word, they are of the evil one. As the evil one deceived the first two brides, he will try to deceive the bride of this last day, by trying to get her to hybridize herself through creeds, or just plainly turning from the Word to any sign that suits her. But God never placed signs ahead of the Word. Signs follow the Word, as when Elijah told the woman to bake a cake for him first, according to the Word of the Lord. When she did as the Word said, the proper sign came. Come to the Word first and then watch the miracle. The seed Word is energized by the Spirit.
E-60 Kā gan Dieva sūtīts vēstnesis varētu ticēt tikai kādai Vārda daļai, un citu daļu neatzīt? Patiesais Dieva pravietis šajos beidzamajos laikos pasludinās visu Vārdu pilnībā. Konfesijas viņu ienīdīs. Viņa vārdi, iespējams, būs asi kā Jāņa Kristītāja vārdi, kurš viņus nosauca par čūsku dzimumu. Taču izredzētie sadzirdēs un būs gatavi aizraušanai. Ābrahama Karaliskā Sēkla tādā pašā ticībā, kāda bija Ābrahamam, turēsies pie šī Vārda tāpat kā viņš, jo viņi ir izredzēti.
E-60 How can any messenger sent from God believe only a part of the Word and deny some of it? The true prophet of God in this last day will proclaim the whole Word. Denominations will hate him. His words may be as harsh as John the Baptist who called them vipers. But the predestinated will hear and be ready for the rapture. The Royal Seed of Abraham, with like faith as Abraham's will hold to the Word with him, for they are predestinated together.
E-61 Šis pēdējā laika vēstnesis parādīsies Dieva noteiktajā laikā. Tagad ir šis pēdējais laiks, to zina visi, jo Israēls jau ir savā dzimtenē. Saskaņā ar pravieti Maleahiju, viņam tagad ir jāatnāk kuru katru brīdi. Kad mēs viņu ieraudzīsim, viņš būs pilnībā nodevies Vārdam. Uz viņu būs norādīts Vārdā, saskaņā ar Atklāsmes Grāmatu 10:7, un Dievs apstiprinās viņa kalpošanu. Viņš sludinās patiesību, kā to darīja Elija, un būs gatavs izšķirošajam momentam Ciānas Kalnā.
E-61 The last day messenger will appear in God's appointed time. It is the end time now as all know, for Israel is in the homeland. Any time now he will come according to Malachi. When we see him, he will be dedicated to the Word. He will be indicated (pointed out in the Word. Revelation 10:7.) and God will vindicate his ministry. He will preach the truth as did Elijah and be ready for the Mount Zion showdown.
E-62 Daudzi viņu pārpratīs, jo Svētie Raksti viņiem ir iemācīti kādā noteiktā, viņuprāt, patiesā veidā. Kad viņš vērsīsies pret to, viņi nenoticēs. Šo vēstnesi pārpratīs pat daži patiesi Dieva kalpi, jo krāpnieki tik daudz ko ir saukuši par Dieva patiesību.
E-62 Many will misunderstand him because they have been taught Scripture in a certain way which they consider truth. When he comes against that, they will not believe. Even some true ministers will misunderstand the messenger because so much has been called God's truth by deceivers.
E-63 Taču šis pravietis atnāks un, tāpat kā iesaucās pirmās atnākšanas priekšvēstnesis: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku,” tā arī šis neapšaubāmi iesauksies: “Redzi, Dieva Jērs, kurš nāk godībā.” Viņš to izdarīs, jo, kā Jānis bija patiesības vēstnesis izredzētajiem, tā arī šis ir pēdējais vēstnesis šai izredzētajai un no Vārda dzimušajai līgavai.”
E-63 But this prophet will come, and as the forerunner to the first coming cried, "Behold the Lamb of God that taketh away the sin of the world," even so will he no doubt cry out, "Behold the Lamb of God coming in glory." He will do this, for even as John was the messenger of truth to the elect, so is this one the last messenger to the elect and Word-born bride."
E-64 KRISTUS UZSLAVĒ DRAUDZI
Atklāsmes Grāmata 2:13: “Es zinu tavus darbus [Latv. Bībelē šīs daļas nav–Tulk.] un, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie Mana Vārda un neaizliedzi Manu ticību, arī Mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo.”
E-64 Christ Eulogizes The Church
Revelation 2:13
"I know thy works, and where thou dwellest, even where Satan's seat is: and thou holdest fast My Name, and hast not denied My faith, even in those days wherein Antipas was My faithful martyr, who was slain among you, where Satan dwelleth."
E-65 “Es zinu tavus darbus.” Tieši šādi vārdi ir izteikti ikvienam no septiņiem vēstnešiem, un tie attiecas uz Dieva ļaudīm katrā periodā. [Latv. Bībeles tulkojumā šīs frāzes trūkst vēstījumos Smirnas un Pergamas draudzēm.–Tulk.] Tā kā tie ir teikti šiem abiem vīnogulājiem (patiesajam un viltus), tie atnesīs prieku un gaviles vienas cilvēku grupas sirdīs, bet otras grupas sirdīs tie droši vien iedvesīs bailes. Jo, lai arī mēs esam izglābti žēlastībā, neatkarīgi no darbiem, tomēr īstena glābšana izraisīs darbus jeb rīcību, kas būs pa prātam Dievam: “Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas DARA taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns.” Jāņa 1. Vēstule 3:7. Ja vien šis pants kaut ko nozīmē, tad tā nozīme ir šāda: ko cilvēks DARA, tas viņš IR. Jēkaba Vēstule 3:11: “Vai avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu ūdeni?” Vēstule Romiešiem 6:2: “Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?” Mateja Evaņģēlijs 12:33-35: “Padarait koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padarait koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku pazīst no viņa augļiem. Jūs odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā. Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu, un ļauns cilvēks izdod no ļaunā krājuma ļaunu.” Lūk, ja cilvēks ir dzimis no Vārda (“atdzimis ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva Vārda,” Pētera 1. vēstule 1:23) viņš radīs Vārdu. Viņa dzīves augļi jeb darbi būs tās sēklas jeb dzīvības, kāda ir šajā cilvēkā, rezultāts. Tādējādi viņa darbi saskanēs ar Rakstiem. Ak, kāds apsūdzības raksts pret Pergamas Periodu būs šī patiesība! Tur stāv Šis Nepārspējamais, un Viņam rokā ir abpusēji ass zobens, Dieva Vārds. Un šis Vārds tiesās mūs pastarā dienā. Faktiski, Vārds tiesā jau tagad, jo tas ir domu un sirds prāta tiesnesis. Tas atšķeļ miesīgo no garīgā. Tas padara mūs par dzīvām vēstulēm, lasāmām un saprotamām visiem cilvēkiem, Dieva slavai.
E-65 "I know thy works." These are the identical words uttered to each of the seven messengers relative to the people of God in each age. As they are spoken to the two vines (true and false) they will bring joy and gladness to the hearts of one group, but they ought to strike terror in the hearts of the other. For though we are saved by grace, apart from works, true salvation will bring forth works, or deeds that will please God.
I John 3:7,
"Little children, let no man deceive you; he that DOETH (worketh) righteousness is righteous, even as He is righteous."
If this verse means anything at all, it means that what a man DOES he IS.
James 3:11,
"Doth a fountain send forth at the same place sweet water and bitter?"
Romans 6:2,
"How shall we that are dead to sin live any longer therein?"
Matthew 12:33-35
"Either make the tree good and his fruit good; or else make the tree corrupt and his fruit corrupt; for the tree is known by his fruit.
O generation of vipers, how can ye, being evil, speak good things? for out of the abundance of the heart the mouth speaketh.
A good man out of the good treasure of the heart bringeth forth good things: and an evil man out of the evil treasure bringeth forth evil things."
Now if a man is born of the Word (Being born again, not of corruptible seed, but of incorruptible, by the Word of God which liveth and abideth forever. I Peter 1:23) he will produce the Word. The fruit or works of his life will be a product of the kind of seed or life that is in him. His works, therefore will be Scriptural. Oh, what an indictment this truth is going to be against the Pergamean Age. There stands that Matchless One, and in His hand the sharp sword with the two edges, the Word of God. And that Word will judge us in the last day. In fact the Word is judging even now, for it is the discerner of the thoughts and intents of the heart. It cuts asunder the carnal from the spiritual. It makes us living epistles read and known of all men to the glory of God.
E-66 “Es zinu tavus darbus.” Ja cilvēks baidās, ka viņš varbūt neizpatīk Dievam, tad lai viņš izpilda Vārdu. Ja cilvēks nav pārliecināts, vai viņš izdzirdēs šos vārdus: “Labi darīts, tu, godīgais un uzticīgais kalps,” tad lai viņš savā dzīvē izpilda Dieva Vārdu, un tad viņš šos uzslavas vārdus pavisam droši izdzirdēs. Toreiz kritērijs bija patiesības Vārds; arī tagad ir tas pats kritērijs. Cita standarta nav, nav citas mērauklas. Tā kā šo pasauli tiesās Viens, Jēzus Kristus, to noteikti tiesās Vārds. Ja kāds cilvēks vēlas zināt, kāda ir viņa dzīve, lai viņš dara tā, kā iesaka Jēkabs: “Ieskaties Dieva Vārda spogulī.”
E-66 "I know thy works." If a man fears that he might not please God, then let him fulfill the Word. If a man wonders if he will hear those words, "Well done, good and faithful servant," let him fulfill the Word of God in his life, and assuredly he will hear those words of praise. The Word of truth was the criterion then; it is the criterion now. There isn't another standard; there isn't another plumb line. As the world is going to be judged by one Christ Jesus, even so it is going to be judged by the Word. If a man wants to know how he is making out, let him do as James suggested: "Look into the mirror of God's Word."
E-67 “Es zinu tavus darbus.” Kamēr Viņš tur stāvēja ar Vārdu, pārbaudot viņu dzīves tā projekta, kuru Viņš tiem bija devis, gaismā, Viņš droši vien bija ļoti apmierināts, jo viņi, tāpat kā citi pirms viņiem, cieta no netaisno ļaužu vajāšanām, un tomēr ar prieku joprojām palika uzticīgi Tam Kungam. Kaut arī reizēm kalpot Kungam bija grūti, tomēr viņi kalpoja Viņam un pielūdza Viņu Garā un patiesībā. Taču ar viltus vīnogulāju bija citādāk. Ak vai, viņi bija atteikušies no dzīvības, kuras pamatā ir Vārds, un tagad attālinājās arvien tālāk un tālāk prom no patiesības! Viņu rīcība liecināja par tiem dziļumiem, kuros viņi bija nokrituši.
E-67 "I know thy works." As He stood there with the Word, examining their lives in the light of the blue print He had laid out for them, He must have been pleased in a goodly measure, for they, like the others who had gone on before, were enduring the persecution of the unjust and still joyfully cleaving unto the Lord. Difficult though it was at times to serve the Lord, yet they served Him and worshipped Him in Spirit and in truth. But with the false vine it was not so. Alas, they had repudiated the life that is built upon the Word and were now going further and further away from the truth. Their actions bore witness to the depths to which they had sunk.
E-68 TU CIEŠI TURIES PIE MANA VĀRDA
“Pie kā lai mēs ejam? Tikai Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi!” (Jāņa Evaņģēlijs 6:68.) Toreiz viņi cieši turējās; arī šeit viņi cieši turējās; bet ne jau ar nolemtības šausmām, kā tas ir cilvēkiem, kuri dzīvo bezjēdzīgas dzīves. Viņi cieši turējās Viņa spēkā un pārliecībā Gara dotajā pārliecībā, ka viņi bija vienoti Viņā. Viņi bija pilnīgi droši, ka viņu grēki ir piedoti, un viņi sauca sevi par “kristiešiem”, ar to liecinot par šo patiesību. Viņi zināja un mīlēja šo [Jēzus] Vārdu, kurš ir pāri visiem vārdiem. Viņi bija krituši ceļos šī Vārda priekšā. Viņu mēles bija šo Vārdu apliecinājušas. Visu, ko viņi darīja, viņi darīja Kunga Jēzus Kristus Vārdā. Viņi bija nosaukti šajā [Kristus] Vārdā un bija atstājuši ļaunumu, un tagad, ieņēmuši savu pozīciju, viņi bija gatavi šī Vārda dēļ mirt, būdami pārliecināti par labāku augšāmcelšanos.
Jēzus Vārdu dzīvē savā
Paņem līdzi, sāpju bērns,
Nes to visur zemēs tālās,
Mieru dvēselei tas nes.
Jēzus Vārds salds ir man,
Prieka vēsts man sirdī skan!
E-68 Thou Holdest Fast My Name
"To whom can we go? Thou alone hast the words of eternal life!" They held fast then; they were holding fast now, but not with fatalistic dread as men who live out barren lives. They were holding fast in His strength, in the assurance of the Spirit that they were one in Him. Theirs was the sure knowledge of sins forgiven and they bore the name of 'Christian' in testimony to it. They knew and loved that Name that was above every name. Their knees had bowed to that Name. Their tongues had confessed to it. Whatsoever they did, they did it all in the Name of the Lord Jesus. They had named that Name and departed from evil, and having taken their stand they were now prepared to die for that Name, being assured of a better resurrection.
Take the Name of Jesus with you,
Child of sorrow and of woe.
It will joy and comfort give you.
Take it then where ere you go.
Precious Name, O how sweet,
Hope of earth and joy of heaven.
E-69 Jau otrajā gadsimtā šie vārdi “Tēvs, Dēls un Svētais Gars” daudziem nozīmēja trīsvienību, un šī daudzdievības ideja par trīs Dieviem bija kļuvusi par mācību viltus draudzē. Nevajadzēja daudz laika, lai šis [Jēzus] Vārds. tiktu atmests, kā tas patiesi notika šajā periodā, un VĀRDA. (Kungs Jēzus Kristus) vietā sāka izmantot VIENĪGĀ VARENĀ DIEVA titulus. Tanī laikā, kad daudzi atkrita no ticības, pieņēma trīsvienību un kristīja cilvēkus, izmantojot Dieva titulus (nosaukumus), Mazais Ganāmpulciņš turpināja kristīt Jēzus Kristus Vārdā un tā turējās pie patiesības.
E-69 Already in the second century those words "Father, Son and Holy Ghost" had spelled out 'Trinity' to many, and the polytheistic idea of three Gods had become a doctrine in the false church. It would not be long until the Name was taken away, as indeed it was in this age, and in its stead the titles of the ONE GREAT GOD would be substituted for the NAME, Lord Jesus Christ. While the many apostatized and embraced a trinity and baptized using the titles of Godhead, the Little Flock still baptized in the Name of Jesus Christ and so held to the truth.
E-70 Kad tik daudzi apkaunoja Dievu, padarot Viņu par trim dieviem un aizvietojot Viņa žēlsirdīgo Vārdu [Kungs Jēzus Kristus] ar tituliem [Tēvs, Dēls un Svētais Gars], kādam varētu rasties jautājums: vai cilvēku vidū joprojām izpaudās zīmes un brīnumi, kas pavada šādu varenu Vārdu? Protams, šīs zīmes izpaudās, tās bija varenas un apbrīnojamas, tikai ne jau viltus vīnogulājā. Tādi vīri kā Martins tika spēcīgi izmantoti, un Dievs apliecināja viņus gan ar zīmēm un brīnumiem, gan ar Svētā Gara dāvanām. Šis Vārds [Kungs Jēzus Kristus] joprojām bija efektīvs, kā tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs tur, kur svētie Viņu godā caur Svētajiem Rakstiem un ticību.
E-70 With so many dishonoring God, turning Him into three gods, and changing His gracious Name to titles, one would wonder if the signs and wonders that attend such a great Name would still be visited amongst the people. Indeed those signs were mightily and wonderfully manifested, though certainly not in the false vine. Men like Martin were greatly used and God bore them witness both by signs and wonders and gifts of the Holy Ghost. That Name was still effectual as it always has been and ever will be where the saints honor Him through the Word and faith.
E-71 NEESI NOLIEDZIS MANU TICĪBU
Apustuļu Darbu grāmatā 3:16, kad Pēterim jautāja, kā bija noticis šis varenais brīnums ar kroplo vīru pie Krāšņajām Durvīm, viņš to izskaidroja šādi: “Tāpēc, ka šis ir ticējis Viņa (Jēzus) Vārdam, Viņa (Jēzus) Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To (ar Jēzu) nāk, tam (bijušajam kroplim) devusi veselību jūsu visu priekšā.” Redziet, te nu tas ir: šo brīnumu paveica Jēzus Vārds un Jēzus Ticība. Pēteris neapgalvoja, ka to būtu paveikusi viņa paša cilvēciskā ticība, ne arī to, ka tas būtu bijis viņa paša vārds. Viņš teica, ka šo vareno darbu paveica Jēzus Vārds, lietots ticībā, kura nāk no Jēzus. Tieši par šo ticību Tas Kungs runāja Atklāsmes Grāmatā 2:13. Tā bija VIŅA ticība. Tā nav ticība Viņam. Bet tā ir VIŅA PAŠA ticība, kuru Viņš ir dāvājis ticīgajiem. Vēstule Romiešiem 12:3: “...saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram (saskaņā ar 1. pantu, “katram” nozīmē “BRĀĻIEM”) piešķīris.” Vēstule Efeziešiem 2:8: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas (ticība) nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Par to ir teikts arī Jēkaba vēstulē 2:1. “Mani brāļi (ievērojiet, arī šeit viņš vēršas pie BRĀĻIEM), lai mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticība (Kunga ticība, nevis ticība Kungam) jums nesaistās ar cilvēka vaiga uzlūkošanu.”
E-71 Thou Hast Not Denied My Faith
In Acts 3:16 when Peter was asked how the mighty miracle had taken place upon the crippled one at the Gate Beautiful, he explained it on this wise, "And His (Jesus) Name through faith in His (Jesus) Name hath made this man (former cripple) strong, yea, the faith which is by (from) Him (Jesus) hath given him (the man) this perfect soundness in the presence of you all." See, there it is. Jesus' Name, and Jesus' Faith brought about the miracle. Peter did not claim it was his own human faith any more than he claimed that it was his own name. He said that Jesus' Name used in the faith which is from Jesus performed that great work. This faith is what the Lord was speaking about in Revelation 2:13. It was HIS faith. It was not faith IN Him. But it was HIS OWN faith that He had given to the believers.
Romans 12:3
"According as God hath dealt to every man (according to verse 1 the men are BRETHREN) the measure of faith."
Ephesians 2:8,
"By grace are ye saved through faith, and that (Faith) not of yourselves, it is the gift of God."
And it also says in James 2:1,
"My brethren (notice he, too, is talking to BRETHREN) have not the faith OF (not in) our Lord Jesus Christ with respect of persons."
E-72 Šajā Pergamas Periodā, kad ļaudis glābšanu bija padarījuši cilvēcisku, novērsdamies no patiesības, ka “glābšana ir no Tā Kunga”, atmetot malā mācību par izredzētību un plaši atverot baznīcas durvis un savu sadraudzību ar ikvienu un visiem, kurš atbalstīja viņu dogmas (“neuztraucieties par Vārdu!”): šajā straujās degradācijas periodā vēl aizvien bija tie nedaudzie, kuriem bija šīs mūsu Kunga Jēzus Kristus ticības mērs un kuri ne tikai lietoja šo ticību, darbodamies spēkā, bet arī stāvēja pretī tiem, kuri iedrošinājās apgalvot, ka viņi ir saņēmuši glābšanu, tikai balstoties uz pievienošanos kādai draudzei. Viņi zināja, ka neviens cilvēks nevar īsteni ticēt Mūžīgajai Dzīvībai un Dieva Taisnīgumam, ja viņam nebūs Paša Kunga Jēzus ticības mērs. Tāpat kā šodienas draudze ir pilna ar intelektuāliem ticīgajiem, kuri atzīst Kunga Jēzus piedzimšanu no jaunavas, izlietās asinis, iešanu uz draudzi un piedalīšanos vakarēdienā, bet nepavisam nav atdzimuši; arī toreiz, šajā trešajā periodā, bija tāda pati problēma. Toreiz ar cilvēcisko ticību nepietika, un ar to nepietiek arī tagad. Ir nepieciešams, lai tieši Dieva Dēla ticība ienāk cilvēka sirdī, lai viņš spētu pieņemt godības Kungu templī, kas nav roku darināts.
E-72 In this Pergamean Age where men were humanizing salvation, having turned from the truth that "Salvation is of the Lord,"--having cast aside the doctrine of election and opened wide the church door and their fellowship to any and all who subscribed to their tenets (never mind the Word), in this age of rapid degradation, there were still the few who had the measure of that faith of our Lord Jesus Christ, and not only used that faith in acts of power but withstood those who dared to say that they were saved simply on the grounds of joining a church. They knew that no man could truly believe unto eternal life and the righteousness of God apart from the measure of the faith of the Lord Jesus, Himself. As today's church is filled with mental believers who endorse the virgin birth, the shed blood, going to church and taking communion, and are not reborn at all, even so in that third age was the same problem. Human faith wasn't enough then and it is not enough now. It takes the very faith of the Son of God to drop into a man's heart so that he can receive the Lord of glory into the temple not made with hands.
E-73 Tā bija dzīva ticība. “...es dzīvoju Dieva Dēla ticībā.” [Latv. Bībele Galatiešiem 2:20: “...es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu”–Tulk.] Pāvils neteica, ka viņš dzīvoja ticībā Dieva Dēlam. Tā bija Dieva Dēla ticība, kas bija dāvājusi viņam dzīvību un ļāva viņam dzīvot kristieša uzvarā.
E-73 This was a living faith. "I live by the faith of the Son of God." Paul did not say that he lived by faith IN the Son of God. It was the faith of the Son of God that had given him life and kept him living in Christian victory.
E-74 Nē, viņi nebija nolieguši, ka pestīšana no sākuma līdz beigām bija pārdabiska. Viņi neļāva nomirt patiesībai par Viņa Vārdu [Kungs Jēzus Kristus] un Viņa Ticību, un Kungs viņus svētīja un uzskatīja par Viņa cienīgiem.
E-74 No, they had not denied that salvation was supernatural from start to finish. They kept alive the truth of His Name and His Faith and they were blessed by the Lord and accounted worthy of Him.
E-75 MANS UZTICAMAIS LIECINIEKS ANTIPA
Par šo brāli vairāk nav minēts ne Vārdā, ne laicīgajos vēstures avotos. Un nav jau arī nekādas vajadzības. Tas ir vairāk kā pietiekami, ka viņš bija izredzēts un Kungam pazīstams. Tas ir vairāk kā pietiekami redzēt, ka viņa uzticība Tam Kungam ir ierakstīta dzīvajā Vārdā. Viņš bija kristietis. Viņam bija Jēzus Vārds. Viņam bija mūsu Kunga Jēzus Kristus ticība, un viņš bija viens no tiem, kuri ar to dzīvoja. Viņš atbilda Jēkaba vārdiem: “Lai mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēka vaiga uzlūkošanu.” Būdams piepildīts ar Svēto Garu un ticību, tāpat kā Stefans, viņš neskatījās uz cilvēka vaigu, viņš ne no viena nebaidījās; un, kad tika pasludināts nāves spriedums tiem, kas pieņems šo Vārdu un staigās Jēzus Kristus ticībā, viņš ieņēma savu vietu kopā ar tiem, kuri negriezās atpakaļ. Jā, viņš nomira, bet tāpat kā Ābels, viņš saņēma liecību no Dieva (viņa vārds ir ierakstīts Vārdā), un pēc nāves viņa balss turpina skanēt no Dieva Dievišķās Liecības lappusēm. Vēl viens uzticams moceklis devās savā atdusā. Taču arī šajā gadījumā sātans nevarēja triumfēt, tāpat kā viņš nevarēja triumfēt, kad viņš nogalināja Miera Valdnieku; jo, tāpat kā sātans tika izputināts pie krusta, tāpat arī tagad Antipas asinis sauks uz simtiem citu, kuri ņems savu krustu un sekos Viņam.
E-75 Antipas My Faithful Martyr
There is no other record in the Word or in any profane history concerning this brother. But surely there need not be. It is more than enough that he was fore-known and known of the Lord. It is more than enough to see his faithfulness unto the Lord recorded in the living Word. He was a Christian. He had the Name of Jesus. He had the faith of our Lord Jesus Christ and he was amongst those who lived by it. He had responded to the words of James, "Have not the faith of our Lord Jesus Christ with respect of persons." Full of the Holy Ghost and faith as was Stephen, he respected no one, he feared no one; and when death was pronounced upon all who would take that Name and walk in the faith of Jesus Christ he took his stand with those who would not turn back. Yes, he died, but like Abel, he obtained a witness from God (his name is written in the Word), and though dead, his voice still speaks in the pages of God's Divine Record. Another faithful martyr was carried to his rest. But Satan did not triumph then, even as he did not triumph when he killed the Prince of Peace, for as Satan was despoiled at the cross, even so now will the blood of Antipas cry out to hundreds more who will take up their crosses and follow Him.
E-76 TUR, KUR SĀTANA TRONIS
Šie drosmīgie krusta kareivji guva uzvaru pār sātanu viņa troņa zāles pašā vidū – lūk, kāpēc šis Rakstu fragments ir daļa no minētās Gara uzslavas. Šajā cīņā viņi uzvarēja pašā tumsas līderu nometnē, pateicoties Jēzus Vārdam un Ticībai. Kāda milzīga uzslava! Līdzīgi tam, kā Dāvida varenie vīri ielauzās ienaidnieka nometnē, lai atnestu Dāvidam slāpes remdējošo ūdeni; tā arī šie ticības giganti ieņēma sātana valstības cietoksni uz zemes un ar sludināšanu un pārliecināšanu nesa glābšanas ūdeni tiem, kas dzīvoja nāves ēnā.
E-76 Where Satan's Seat Is
The reason that this is part of the eulogy of the Spirit is because these brave soldiers of the cross were overcoming Satan right in the midst of his own throne room. They were winning the battle through the Name and Faith of Jesus right in the camp of the leaders of darkness. What a tremendous commendation. Like the mighty men of David who invaded the camp of the enemy to bring David thirst-quenching water, so these giants of faith invaded the realm of Satan's earthly stronghold, and by preaching and exhorting brought the water of salvation to those who lived under the shadow of death.
E-77 Lūk, tā kā šie vārdi par sātana troni un valstību ir daļa no Dieva uzslavas Viņa izredzētajiem, tie patiesībā arī sagatavo skatuvi tam, lai apsūdzētu to ļaunumu, kas jau valdīja draudzē.
E-77 Now as much as these words concerning the throne and realm of Satan are a part of God's praise for His elect, they actually set the stage for the denouncement of the evil that has gained supremacy in the church.
E-78 PERGAMA: sātana tronis un mājvieta. Daudziem šīs frāzes ir tikai tēlainas, nevis patiesi vēsturiskas. Taču tās ir nekļūdīgi reālas, un par to liecina vēsture. Pergama patiešām bija sātana tronis un mājvieta. Tas notika šādi:
E-78 PERGAMOS: Satan's Throne and Dwelling Place. To many, these phrases have been merely pictorial rather then truly historical. But they are surely real and history bears that out. Pergamos was indeed the throne and dwelling place of Satan. It happened on this wise:
E-79 Sākotnēji Pergama nebija sātana mājvieta (kas attiecas uz cilvēku darbībām). Sātana štāba mītne gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē vienmēr ir bijusi Babilona. Tieši Babilonas pilsētā iesākās sātaniskā pielūgsme. 1.Mozus Grāmata 10:8-10: “Kušs dzemdināja Nimrodu; tas sāka varoņu gaitas zemes virsū. Viņš bija varonīgs mednieks Tā Kunga priekšā. Un viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Arakā, Akadā un Kalnē – Sineāras zemē.” 1. Mozus Grāmata 11:1-9: “Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: 'Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim,' – jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: 'Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.' Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: 'Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.' Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.”
E-79 Pergamos was not originally the place where Satan (as concerning human affairs) dwelt. Babylon has always been literally and figuratively his headquarters. It was in the city of Babylon that Satanic worship had its origin. Genesis 10:8-10, "And Cush begat Nimrod; he began to be a mighty one in the earth. He was a mighty hunter before the Lord. And the beginning of his kingdom was Babel, and Erech, and Accad, and Calneh, in the land of Shinar."
Genesis 11:1-9,
"And the whole earth was of one language, and of one speech.
And it came to pass as they journeyed from the east, that they found a plain in the land of Shinar, and they dwelt there.
And they said one to another, Go to, let us make brick, and burn them thoroughly. And they had brick for stone, and slime they had for mortar.
And they said, Go to, let us build us a city and a tower whose top may reach unto heaven; and let us make us a name, lest we be scattered abroad upon the face of the whole earth.
And the Lord came down to see the city and the tower, which the children of men builded.
And the Lord said, Behold, the people is one, and they have all one language; and this they begin to do: and now nothing will be restrained from them, which they have imagined to do.
Go to, let us go down, and there confound their language, that they may not understand one another's speech.
So the Lord scattered them abroad from thence upon the face of all the earth; and they left off to build the city.
Therefore is the name of it called Babel; because the Lord did there confound the language of all the earth: and from thence did the Lord scatter them abroad upon the face of all the earth."
E-80 Bābele ir Babilonas oriģinālais nosaukums. Šis vārds nozīmē: juceklis, sajukums. Faktiski to dibināja Kušs, Hama dēls, taču par spēka un diženuma karaļvalsti tā kļuva viņa dēla Nimroda, varenā mednieka, valdīšanas laikā. Saskaņā ar 1. Mozus Grāmatas 11. nodaļā rakstīto un saskaņā ar pasaulīgajiem vēstures avotiem, Nimrods bija apņēmies paveikt trīs lietas. Viņam gribējās izveidot stipru nāciju, un viņš to paveica. Viņš gribēja ieviest pats savu reliģiju, un viņš to izdarīja. Viņš gribēja padarīt savu vārdu slavenu, un arī to viņš paveica. Viņa sasniegumi bija tik milzīgi, ka visas pasaules valdību vidū Babilonas karaļvalsts tika nosaukta par zelta galvu. To, ka viņa reliģija kļuva ļoti ietekmīga, pierāda fakts, ka Svētie Raksti to pilnībā identificē ar sātanu, saskaņā ar Jesajas Grāmatas 14. nodaļu un Atklāsmes Grāmatas 17.-18. nodaļām. Un arī vēsturiski mēs varam pierādīt, ka šī reliģija pārņēma visu pasauli, un tā ir pamatā jebkurai elkdievības sistēmai un mitoloģijas tematikai, kaut arī dievu vārdi dažādās pasaules daļās atšķiras, atbilstoši šo tautu valodām. Tas, ka viņš padarīja savu un viņa sekotāju vārdu slavenu, ir skaidrs bez teikšanas, jo, kamēr vien turpināsies šis pašreizējais periods (līdz brīdim, kad Jēzus atklāsies Saviem brāļiem), viņu pielūgs un godinās, kaut arī saucot viņu citā vārdā (ne par Nimrodu), un templī, kas nedaudz atšķirsies no tā tempļa, kurā viņu pielūdza sākumā.
E-80 Babel is the original name for Babylon. It means confusion. It was literally started by Cush, the son of Ham, but was brought to a kingdom of power and grandeur under his son, Nimrod, the mighty hunter. Nimrod, according to the Genesis eleven account and also according to profane history, set out to accomplish three things. He wanted to build a strong nation, which he did. He wanted to propagate his own religion, which he did. He wanted to make a name for himself, which he also accomplished. His accomplishments were so monumental that the kingdom of Babylon was called the head of gold amongst all world governments. That his religion gained prominence is proven by the fact that Scripture identifies it with Satan completely in Isaiah Chapter 14 and in Revelation Chapters 17-18. And by history we can prove that it invaded the whole world and is the basis for every system of idolatry, and the theme of mythology, though the names of the gods differ in various sections of the land according to the language of the people. That he made a name for himself and his followers goes without saying, for as long as this present age goes on (until Jesus reveals Himself to His brethren) he will be worshipped and honored, though under a different name from Nimrod, and in a temple slightly different from the one in which he was originally adored.
E-81 Tā kā Bībelē nav detalizēti atspoguļota citu tautu vēsture, būs nepieciešams veikt pasaulīgo vēstures pierakstu izpēti, lai iegūtu atbildi uz šo jautājumu: kā Pergama kļuva par Babilonas sātaniskās reliģijas troni? Galvenie informācijas avoti būs ēģiptiešu un grieķu kultūras pieraksti. Iemesls šādai izvēlei ir tāds, ka Ēģipte savu zinātni un matemātiku aizguva no kaldejiem, bet Grieķija savukārt tās pārņēma no Ēģiptes. Lūk, tā kā atbildīgie par apmācību šajās zinātnēs bija priesteri un tā kā šīs zinātnes tika lietotas kā daļa no reliģijas, tad mēs jau zinām atbildi uz to, kā Babilonijas reliģija kļuva tik ietekmīga šajās divās zemēs. Arī tā ir taisnība, – ja kādai tautai izdevās iekarot kādu citu tautu, tad ar laiku pakļāvēju reliģija kļuva arī par pakļauto reliģiju. Ir labi zināms, ka grieķiem bija tādas pašas Zodiaka zīmes kā babiloniešiem; un seno laiku ēģiptiešu pieraksti rāda, ka ēģiptieši grieķiem nodeva savas politeisma [daudzdievības–Tulk.] zināšanas. Tādā veidā Babilonas sakramenti izplatījās no tautas uz tautu, līdz tie parādījās Romā, Ķīnā un Indijā, un pat Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā mēs atrodam precīzi tādus pašus pielūgsmes pamatus.
E-81 Since the Bible does not deal in the histories of other nations in detail, it will be necessary to search the ancient profane records to find our answer as to how Pergamos became the seat of the Satanic religion of Babylon. The major sources of information will be in records of Egyptian and Grecian culture. The reason for this is that Egypt received her science and mathematics from the Chaldeans and in turn Greece received them from Egypt.
Now since the priests were in charge of teaching these sciences, and since these sciences were used as a part of religion, we already know the key as to how the Babylonish religion gained its strength in these two countries. It is also true that whenever a nation was able to overcome another nation, in due time the religion of the subduer became the religion of the subdued. It is well known that the Greeks had the very same signs of the Zodiac as did the Babylonians; and it has been found in the ancient Egyptian records that the Egyptians gave the Greeks their knowledge of polytheism. Thus the mysteries of Babylon spread from nation to nation until it appeared in Rome, in China, India and even in both North and South America we find the very same basic worship.
E-82 Seno laiku vēsturnieki piekrīt Bībelei, ka šī Babilonijas reliģija pavisam noteikti nebija pasaules agrīno iedzīvotāju sākotnējā reliģija. Tā bija pirmā, kas aizgāja no oriģinālās ticības, tomēr tā nebija šī oriģinālā ticība. Tādi vēsturnieki kā Vilkinsons un Malets, pamatojoties uz senajiem dokumentiem, ir neapstrīdami pierādījuši, ka bija laiks, kad visi pasaules cilvēki ticēja VIENAM DIEVAM, visaugstākajam, mūžīgajam, neredzamajam, Kurš ar Vārdu no Savas mutes izteica visas lietas, un tās radās; un ka pēc Sava rakstura Viņš bija mīlošs, labs un taisnīgs. Bet, tā kā sātans visu, ko vien var, vienmēr izkropļos, mēs redzam, ka arī šeit viņš sagroza cilvēku prātus un sirdis tā, lai viņi noraidītu patiesību. Kā jau viņš vienmēr ir mēģinājis panākt, lai viņu pielūgtu tā, it kā viņš būtu Dievs un nevis Dieva kalps un radījums, viņš novirzīja pielūgsmi no Dieva, lai pievērstu to pats sev un tādā veidā tiktu slavēts un cildināts. Viņš, bez šaubām, piepildīja savu vēlmi – izplatīt savu reliģiju pa visu pasauli. Dievs to apstiprina Vēstulē Romiešiem: “Jo, zinādami Dievu, viņi To nav turējuši godā kā Dievu, līdz savos spriedumos viņi kļuva tukši un savā sirds tumsībā pieņēma sagrozītu reliģiju, līdz viņi pielūdza radību nevis Radītāju.” Neaizmirstiet, sātans bija Dieva radība (Rītausmas dēls [Latv. Bībele Jesajas 14:12: “Ausekļa dēls”–Tulk.]). Tādējādi mēs konstatējam, ka tur, kur cilvēku vidū reiz bija iesēta patiesība un visi cilvēki pie tās turējās, vēlāk pienāca diena, kad skaitliski milzīga cilvēku grupa novērsās no Dieva un pa visu pasauli izplatīja velnišķīgu pielūgsmes veidu. Vēsture apstiprina, ka tie Šema ciltij piederīgie, kuri turējās pie sākotnējās nemainīgās patiesības, bija stingrā opozīcijā pret tiem Hama cilts pārstāvjiem, kuri bija novērsušies no patiesības un pievērsušies velna meliem. Mums nav laika iedziļināties šajos notikumos, tas bija tikai neliels apraksts, lai jūs ieraudzītu, ka bija divas un tikai divas reliģijas un ka tā ļaunā izpletās pa visu pasauli.
E-82 The ancient histories agree with the Bible that this Babylonish religion was most certainly not the original religion of earth's early peoples. It was the first to drift away from the original faith; but it was not itself the original one. Historians such as Wilkinson and Mallett have proven conclusively from the ancient documents that at one time all the peoples of the earth believed in ONE GOD, supreme, eternal, invisible, Who by the Word of His mouth spoke all things into existence, and that in His character He was loving and good and just. But as Satan will always corrupt whatever he can, we find him corrupting the minds and hearts of men so that they reject the truth. As he has always attempted to receive worship as though he were God and not the servant and creation of God, he drew worship away from God to the end that he might draw it unto himself and so be exalted. He certainly did accomplish his desire to spread his religion throughout the whole world. This is authenticated by God in the Book of Romans, "When they knew God, they glorified Him not as God, until they became vain in their imaginations, and through darkness of heart accepted a corrupted religion to the extent that they worshipped creatures and not the Creator."
Remember, Satan was a creature of God (Son of the Morning). Thus we find that where once truth was disseminated amongst men, and all held to that one truth, there later came a day when a vast group turned from God and spread a diabolical form of worship around the world. History bears it out that those of the tribe of Shem that stood with the unchanging truth were in solid opposition to those of Ham who turned away from truth to the devil's lie. There is no time to engage in a discussion of this; it is merely introduced that you may see there were two religions and two only, and the evil one became world wide.
E-83 Babilonā monoteisms kļuva par politeismu. Šajā pilsētā velnišķīgie meli un un velnišķie sakramenti sacēlās pret Dieva patiesību un Dieva sakramentiem (noslēpumiem). Sātans patiešām kļuva par šīs pasaules dievu un pieprasīja, lai viņu pielūgtu tie, kurus viņš bija piemuļķojis, liekot viņiem noticēt, ka viņš patiesi ir Tas Kungs.
E-83 Monotheism turned to polytheism in Babylon. The devil's lie and the devil's mysteries rose up against the truth of God and the mysteries of God in that city. Satan truly became the god of this world and exacted worship from those that he had duped, causing them to believe that he was truly the Lord.
E-84 Šī ienaidnieka daudzdievības reliģija iesākās ar trīsvienības doktrīnu. Jau toreiz sirmā senatnē radās šī ideja par “vienu Dievu trīs personās”. Cik dīvaini, ka mūsdienu teologi to nav ievērojuši, taču viņi joprojām tic trim personām Dievā, kā redzams būdami sātana apmuļķoti tieši tāpat, kā bija piemuļķoti viņu priekšteči. Lai viņi parāda mums kaut vienu vietu Svētajos Rakstos, kur ir pamatojums šādai mācībai! Vai tad nav dīvaini, ka tajā laikā, kad Hama pēcnācēji turpināja iet pa savu sātaniskās pielūgsmes ceļu, kurā bija ietverts pamatjēdziens par trim dieviem, tomēr nav ne mazākās liecības par to, ka kaut kam tādam būtu ticējuši Šema pēcteči vai ka viņiem būtu bijusi kāda ceremoniālā pielūgsme, kas būtu saistīta ar kaut ko tamlīdzīgu? Ja tik tiešām būtu trīs personības vienā Dievā, vai tad nebūtu savādi, ka ebreji ticētu tam, ka “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir VIENS VIENĪGS Dievs”? Šema pēcnācējs Ābrahams Pirmās Mozus Grāmatas 18. nodaļā redzēja tikai VIENU Dievu ar diviem eņģeļiem.
E-84 The polytheistic religion of the enemy began with the trinitarian doctrine. It was way back there in antiquity that the "one God in three persons" idea came into existence. How strange that our modern theologians have not spotted this; but evidently just as duped by Satan as their forebears were, they still believe in three persons in the Godhead. Let us be shown just one place in Scripture where there is any authority for that doctrine. Is it not strange that while the descendants of Ham went on their way in Satanic worship which involved a basic concept of three gods that there is not one trace of the descendants of Shem believing such a thing or having any ceremonial worship that involved even a type of it? It is not strange that the Hebrews believed, "Hear, O Israel, the Lord thy God is ONE God", if there were three persons in the Godhead? Abraham, the descendant of Shem, in Genesis 18 saw only ONE God with two angels.
E-85 Un tā, kā tad tika attēlota šī trīsvienība? Tā tika attēlota kā vienādsānu trijstūris – tāpat kā tas šodien ir attēlots Romā. Savādi, bet ebrejiem šāda priekšstata nebija. Kuram tad ir taisnība – ebrejiem vai babiloniešiem? Āzijā šī politeisma ideja par “trim dieviem vienā” tika attēlota kā trīs galvas uz viena rumpja, tas attēloja trīs saprātus. Indijā viņi to attēloja kā vienu dievu trīs formās. Lūk, tā taču ir visīstākā mūsdienu teoloģija. Japānā ir liels Buda ar trim galvām, līdzīgs tam, par kuru mēs tikko runājām. Bet visuzskatāmāk šo trīsvienības ideju par trīskāršo Dievu attēlo, lūk, kas: 1. Kāda veca vīra galva, kas simbolizē Dievu Tēvu; 2. Aplis, kas šajos sakramentos nozīmēja “Sēklu”, kas, savukārt, nozīmēja Dēlu; 3. Putna (baloža) spārni un aste – lūk, jums mācība par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, trīs personas Dievā, īsta trīsvienība. To pašu jūs varat redzēt Romā. Tagad atļaujiet man atkal uzdot šo jautājumu: vai neliekas dīvaini, ka velnam un viņa pielūdzējiem bija atklāts vairāk patiesības nekā ticības tēviem (Ābrahamam) un viņu pēctečiem? Vai neliekas dīvaini, ka sātana pielūdzēji par Dievu zināja vairāk nekā Dieva bērni? Tieši to mums cenšas iestāstīt mūsdienu teologi, kad viņi runā par trīsvienību. Vienkārši turpmāk atcerieties vienu: šie senatnes pieminekļi ir fakti, un arī tas ir fakts, ka sātans ir melis un melu tēvs un, lai ar kādu gaismu viņš arī nenāktu, tie vienalga ir meli. Viņš ir slepkava. Un viņa mācība par trīsvienību jau ir iznīcinājusi ļoti daudzus un iznīcinās vēl, līdz atnāks Jēzus.
E-85 Now how was this trinity expressed? It was expressed by an equilateral triangle even as it is expressed in Rome today. Strange, the Hebrews did not have such a concept. Now who is right? Is it the Hebrews or the Babylonians? In Asia the polytheistic idea of three gods in one came out in an image with three heads on one body. He is expressed as three intelligences. In India, they found it in their hearts to express him as one god in three forms. Now that really is good modern day theology. In Japan there is a great Buddha with three heads like the one we previously described.
But the most revealing of all is that which sets forth the trinitarian concept of God in a triune form of: 1. The head of an old man symbolizing God the Father, 2. A circle which in the mysteries signified "Seed" which in turn means the Son. 3. The wings and tail of a bird (dove). Here was the doctrine of Father, Son and Holy Ghost, three persons in the Godhead, a veritable trinity. You can see the same thing in Rome. Now let me ask once again, is it not strange that the devil and his worshipers actually had more truth revealed than the father of faith, (Abraham) and his descendants? Is it not strange that the worshipers of Satan, knew more about God than the children of God? Now that is what modern theologians try to tell us when they talk about a trinity. Just remember this one thing from now on: these records are facts and this is a fact--Satan is a liar and the father of lies, and whenever he comes with any light it is still a lie. He is a murderer. And his doctrine of the trinity has destroyed the multitudes and will destroy until Jesus comes.
E-86 Saskaņā ar vēsturi šajā Tēva un Dēla, un Svētā Gara jēdziena izpratnē pārmaiņas atnāca visai drīz. Sātans soli pa solim veda cilvēkus arvien tālāk no patiesības. Šī “uzlabotā” Dieva personības koncepcija jau bija šāda: 1. mūžīgais Tēvs, 2. Dieva Gars, kurš bija iemiesojies CILVĒCISKĀ mātē (vai tas jums kaut ko neatgādina?), 3. Dievišķs Dēls, šīs iemiesošanās auglis (Sievas sēkla [Jaunā latv. Bībelē: “Sievas pēcnācējs”–Tulk.]).
E-86 According to history it did not take long for a change to be made in this concept of a Father and a Son and the Holy Ghost. Satan took them a step at a time away from the truth. The evolved concept of Deity was now: 1. The eternal father, 2. The Spirit of God incarnate in a HUMAN mother. (Does that make you think?) 3. A Divine Son, the fruit of that incarnation, (Woman's seed).
E-87 Taču tas velnu neapmierina. Viņš vēl nav panācis to, lai pielūdz viņu pašu (tas notiek tikai netiešā veidā). Tāpēc viņš cilvēkus ved vēl tālāk prom no patiesības. Caur saviem sakramentiem viņš atklāj cilvēkiem, ka, tā kā šim varenajam neredzamajam Dievam-Tēvam nerūp cilvēku darīšanas un Viņš klusē attiecībā uz to visu, no tā izriet, ka Viņu tīri labi var pielūgt klusējot. Faktiski tas nozīmē to, ka Viņš tiek ignorēts, cik daudz vien iespējams, ja ne pavisam. Šī mācība ir izplatījusies arī pa visu pasauli, un šodien Indijā var redzēt, ka šie tempļi, kas ir celti varenajam Radītājam, klusējošajam dievam, ir apbrīnojami mazā skaitā.
E-87 But the devil is not content. He hasn't achieved worship of himself yet, except in an indirect way. So he takes the people away from the truth still further. Through his mysteries he reveals to the people that since the great invisible father God does not concern himself in the affairs of men, but remains silent relative to them, then it follows that he may well be worshipped in silence. Actually it means to ignore him as much as possible, if not altogether. This doctrine spread around the world also, and right today in India you can see that temples to the great creator, the silent god, are strikingly few in number.
E-88 Tā kā nebija nepieciešams pielūgt šo tēvu-radītāju, tad, dabiski, pielūgsme pievērsās “Mātei un Bērnam” kā dievināšanas objektiem. Tāda pati mātes un dēla kombinācija bija Ēģiptē, viņus sauca Izīda un Ozīris. Indijā tie bija Izi un Išvara (ievērojiet, ka pat vārdi ir līdzīgi). Āzijā tie bija Sibilla un Deuss. Tam pašam piemēram sekoja Romā un Grieķijā, tāpat arī Ķīnā. Nu, iedomājieties tikai dažu Romas katoļu misionāru izbrīnu, kad viņi atbrauca uz Ķīnu un tur ieraudzīja attēlotu kādu sievieti ar Bērnu, un no mazuļa galvas nāca gaismas stari. Šo attēlu būtu varējuši viegli sajaukt ar to, kas atrodas Vatikānā, ja neņem vērā zināmas atšķirības sejas pantos.
E-88 Since it was not necessary to worship the creator-father, it was only natural that worship swung to the "Mother and Child" as the objects of adoration. In Egypt there was the same combination of mother and son called Isis and Osiris. In India it was Isi and Iswara. (Note the similarity of names even.) In Asia it was Cybele and Deoius. In Rome and in Greece it followed suit. And in China. Well, imagine the surprise of some Roman Catholic missionaries as they entered China and found there a Madonna and Child with rays of light emanating from the head of the babe. The image could well have been exchanged for one in the Vatican except for the difference of certain facial features.
E-89 Tagad mums ir pienākums noskaidrot šo mātes un bērna izcelsmi. Babilonas sākotnējā māte-dieviete bija Semiramīda, kuru austrumu zemēs sauca par Reju. Savās rokās viņa turēja dēlu, kurš, lai arī bija zīdainis, taču bija aprakstīts kā garš, spēcīgs, izskatīgs un sievietes īpaši valdzinošs. Pravieša Ecēhiēla grāmatā 8:14 viņš ir nosaukts par Tammusu. Klasiskie rakstnieki viņu sauca par Bakhu. Babiloniešiem viņš bija Ninus. Taču iemesls tam, ka viņš ir attēlots kā mazulis mātes rokās un vienlaicīgi ir aprakstīts kā varens un spēcīgs vīrs, ir tāds, ka viņu pazina kā “Vīru -Dēlu”. Viens no viņa tituliem bija “Mātes vīrs”, bet Indijā, kur šis pāris ir pazīstams kā Izi un Išvara, viņš (vīrs) ir attēlots kā mazulis, kurš zīž pats savas sievas krūti.
E-89 It now behooves us to discover the original mother and child. The original goddess-mother of Babylon was Semiramis who was called Rhea in the eastern countries. In her arms she held a son, who though a babe, was described as tall, strong, handsome and especially captivating to the women. In Ezekiel 8:14 he was called Tammuz. Amongst classical writers he was called Bacchus. To the Babylonians he was Ninus. What accounts for the fact that he is represented as a babe in arms and yet described as a great and mighty man is that he is known as the "Husband-Son". One of his titles was "Husband of the Mother", and in India where the two are known as Iswara and Isi, he (the husband) is represented as the babe at the breast of his own wife.
E-90 Apstiprinājumu tam, ka šis Ninus ir Bībelē minētais Nimrods, mēs iegūstam, kad salīdzinām vēstures datus ar to, kas ir rakstīts Pirmajā Mozus Grāmatā. Pompejs teica: “Ninus, Asīrijas valdnieks, nomainīja senos mērenos dzīves veidus ar vēlmi iekarot. VIŅŠ BIJA PIRMAIS, KURŠ IESĀKA KARU PRET SAVIEM KAIMIŅIEM. Viņš iekaroja visas tautas no Asīrijas līdz Lībijai, tāpēc ka šie cilvēki nepazina kara mākslas.” Diodors saka: “Ninus bija vissenākais vēsturē pieminētais Asīrijas valdnieks. Tā kā viņam bija tieksme karot, viņš rūpīgi apmācīja daudzus jaunus vīriešus kara mākslās. Viņš pakļāva sev Babiloniju, kad vēl nebija Bābeles pilsētas.” Tādējādi mēs redzam, ka šis Ninus kļuva varens Babilonijā; viņš uzcēla Bābeli un pakļāva Asīriju, kļūstot par tās valdnieku, un tad turpināja iekarot citas lielas teritorijas, kur cilvēki neprata karot un dzīvoja miermīlīgi, kā stāstīja Pompejs. Un tā, 1. Mozus Grāmatas 10. nodaļā par Nimroda valdīšanu ir teikts: “Viņa valdīšana sākās Bābelē, Erehā, Akadā, tās visas – Šināra zemē. No turienes viņš devās uz Asīriju un uzcēla Ninivi, Rehobotas pilsētu un Kelahu. [Jaunā latv. Bībele]” Taču tulkotāji ir pieļāvuši kļūdu, iztulkodami vārdu “Asīrija” kā lietvārdu – tas ir darbības vārds, kas kaldeju valodā nozīmē “padarīt stipru”. Tādā veidā Nimrods, kurš bija kļuvis stiprs (viņš uzveidoja savu valstību, izveidojot pasaulē pirmo armiju, kuru viņš trenēja militārās apmācībās un grūtās medībās), ar savu spēcīgo armiju devās ārpus Šināras zemes robežām un pakļāva tautas, un uzcēla tādas pilsētas kā Ninive, kura bija tā nosaukta par godu viņam, jo līdz pat šai dienai lielākā daļa šīs pilsētas drupu tiek sauktas Nimroda vārdā!
E-90 That this Ninus is the Nimrod of the Bible we can affirm by comparing history with the Genesis account. Pompeius said, "Ninus, king of Assyria, changed the ancient moderate ways of life by the desire for conquest. HE WAS THE FIRST WHO CARRIED WAR AGAINST HIS NEIGHBORS. He conquered all nations from Assyria to Lybia as these men knew not the arts of war." Diodorus says, "Ninus was the most ancient of Assyrian kings mentioned in history. Being of warlike disposition he trained many young men rigorously in the arts of war. He brought Babylonia under him while yet there was no city of Babylon." Thus we see this Ninus started to become great in Babylon, built Babel and took over Assyria, becoming its king, and then proceeded to devour other vast territories where the people were unskilled in war and lived in a moderate way as said Pompeius.
Now in Genesis 10, speaking of the kingdom of Nimrod it says,
"And the beginning of his kingdom was Babel, and Erech, and Accad, and Calneh in the land of Shinar. Out of that land went forth Asshur and builded Nineveh, and Calah etc."
But the translators made a mistake in translating Asshur as a noun for it is a verb, and in the Chaldee means 'to make strong.' Thus it is Nimrod, who having been made strong (he established his kingdom by building the world's first army which he trained by drilling and through the rigors of hunting) went beyond Shinar with his strong army and subdued nations and built such cities as Nineveh, which was named after him, for even today a chief part of the ruins of that city is called Nimroud!
E-91 Tā kā mēs esam noskaidrojuši, kas bija šis Ninus, tad tagad ir nepieciešams noskaidrot, kas bija viņa tēvs. Saskaņā ar vēsturi tas bija Bels, Babilonas dibinātājs (šeit ir jāatzīmē, ka Bels to dibināja tādā ziņā, ka viņš to visu iesāka, taču viņa dēls, Ninus, bija tas, kurš to realizēja, bija pirmais valdnieks u.t.t.). Taču saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Nimroda tēvs bija Kušs: “Kušs dzemdināja Nimrodu.” Ne jau tas vien, bet mēs redzam, ka Kušu dzemdināja Hams. Lūk, ēģiptiešu kultūrā Bels tika saukts par Hermeju, un Hermejs nozīmē “HAMA DĒLS”. Saskaņā ar vēsturi Hermejs bija varens elkdievības pravietis. Viņš bija dievu izskaidrotājs. Viņu sauca arī citā vārdā – par Merkuru (Izlasiet Apustuļu Darbu grāmatu 14:11-12).
E-91 Since we have discovered who Ninus was, it is now necessary to discover who his father was. According to history it was Bel, the founder of Babylon. (Now it is to be noted here that Bel founded it in the sense that he started this whole move, but it was the son, Ninus, that established it and was the first king etc.) But according to the Scripture, the father of Nimrod was Cush: "And Cush begat Nimrod." Not only is this so but we find that Ham begat Cush. Now, in the Egyptian culture Bel was called Hermes, and Hermes means, "THE SON OF HAM". According to history Hermes was the great prophet of idolatry. He was the interpreter of the gods. Another name by which he was called was Mercury. (Read Acts 14:11-12)
E-92 Lūk, vēsturnieks Hidžins par šo dievu, kurš bija zināms kā Bels, Hermejs, Merkūrs u.c., saka: “Daudzus gadsimtus cilvēki dzīvoja, valdot Jovem (Nevis romiešu Jovs [Jupiters–Red.], bet ebreju Jehova, kas bija pirms romiešu vēstures), kad nebija pilsētu un nebija likumu, un visi runāja vienā valodā. Taču pēc tam, kad šis Merkurs (Bels, Kušs) interpretēja cilvēku valodas (no tā ir cēlies, ka interpretāciju jeb izskaidrošanu sauc par hermeneitiku), tas pats indivīds visus iedalīja tautās. Tad arī sākās nesaskaņas.” No tā ir redzams, ka šis Bels jeb Kušs, Nimroda tēvs, bija tas barvedis, kurš iesākumā aizvilināja cilvēkus prom no patiesā Dieva un kā “dievu izskaidrotājs” iedrošināja cilvēkus pieņemt citu reliģijas formu. Viņš iedvesmoja cilvēkus celt šo torni, kuru viņa dēls patiesībā arī uzcēla. Tieši šī iedvesma arī atnesa sajukumu un šķelšanos cilvēku vidū, tāpēc viņš bija gan “skaidrotājs”, gan “musinātājs”.
E-92 Hyginus says this about that god who was known variously as Bel, Hermes, Mercury etc, "For many ages men lived under the government of Jove (not the Roman Jove, but Jehovah of the Hebrews who predates Roman history) without cities and without laws, and all speaking one language. But after that Mercury (Bel, Cush) interpreted the speeches of men (whence an interpreter is called Hermeneutes) the same individual distributed the nations. Then discord began." It is seen from this that Bel or Cush, the father of Nimrod, originally was the ring leader that led the people away from the true God and encouraged the people as the "interpreter of the gods" to take another form of religion. He encouraged them to go ahead with the tower which his son actually built. This encouragement is what brought the confusion and the division of men, so that he was both, "interpreter and confuser".
E-93 Tātad Kušs bija politeisma sistēmas izveidotājs, un, kad cilvēki sāka dievišķot cilvēkus, viņš, protams, kļuva par šo dievu tēvu. Un tā, Kušs tika saukts par Belu. Bet romiešu mitoloģijā Bels bija Janus. Viņš ir attēlots kā tāds, kuram ir divas sejas, un viņam bija runga, ar kuru viņš sajauca un “izklīdināja” cilvēkus. Ovīdijs raksta, ka Janus pats par sevi ir teicis: “Senatnes ļaudis mani sauca par Haosu.” Tādā veidā mēs konstatējam, ka Bībelē minēto Kušu, šo pirmo dumpinieku, kas sacēlās pret monoteismu [viendievību–Tulk.], seno laiku cilvēki sauca par Belu, Belusu, Hermeju, Janusu u.t.t.. Viņš apgalvoja, ka viņš cilvēkiem nes atklāsmes no dieviem un skaidrojumus. Šādi rīkodamies, viņš izsauca Dieva dusmas, un tāpēc cilvēki tika izklīdināti, izraisot šķelšanos un apjukumu.
E-93 Cush, then, was the father of the polytheistic system and when men were deified by men, he of course, became the father of the gods. Now Cush was called Bel. And Bel in Roman mythology was Janus. He is pictured as having two faces and he carried a club by which he confounded and "scattered" the people. Ovid writes that Janus said concerning himself, "the ancients called me Chaos". Thus we find that the Cush of the Bible, the original rebel against monotheism was called Bel, Belus, Hermes, Janus, etc. amongst the ancient peoples. He purported to bring revelations and interpretations from the gods to the people. In so doing he caused the wrath of God to scatter the people, bringing division and confusion.
E-94 Un tā, līdz šai vietai mēs esam apskatījuši, no kurienes atnāca politeisms jeb daudzu dievu pielūgšana. Bet vai jūs ievērojāt, ka tur bija atsauce uz kādu vīru vārdā Kušs, kuram bija dots tituls “dievu tēvs”? Vai jūs šeit ievērojāt šo seno tēmu no antīkajām mitoloģijām par to, kā dievi pielīdzina sevi cilvēkiem? Lūk, no kurienes nāk senču pielūgšana. Tāpēc mēs vienkārši varētu papētīt vēsturi, lai uzzinātu par senču pielūgšanu. Un tā, bija parādīts, ka Kušs ieviesa trīs dievu – tēva, dēla un gara – pielūgsmi. Tie bija trīs savstarpēji vienlīdzīgi dievi. Taču viņš zināja, ka ir jānāk sievas sēklai [pēcnācējam], tāpēc šajā ainā vajadzēja iedabūt sievieti un viņas sēklu. Tas tika īstenots, kad nomira Nimrods. Viņa sieva Semiramīda Nimrodu dievišķoja un tādā veidā padarīja sevi par dēla māti un arī par dievu māti (tieši tāpat, kā Romas baznīca ir dievišķojusi Mariju. Viņi apgalvo, ka viņa bija bez grēka un ka viņa bija Dieva Māte). Viņa (Semiramīda) nosauca Nimrodu par “Zero-aštu, kas nozīmē “apsolītā sievas sēkla [pēcnācējs]”.
E-94 Now up to this point we have seen whence polytheism or the worship of many gods came. But did you notice that we also found a mention of a man named Cush who was given a title of "the father of the gods."? Did you notice here the old theme of ancient mythologies, that gods identify themselves with men? That is where ancestor worship comes from. So we might just examine history to find out about ancestor worship. Well, it was brought out that Cush introduced a three god worship of father, son and spirit. Three gods who were all equal. But he knew about the seed of the woman coming, so there would have to be a woman and her seed come into the picture. This was brought to pass when Nimrod died. His wife, Semiramis deified him, and thus made herself the mother of the son and also the mother of the gods. (Just exactly as the Roman church has deified Mary. They claim she was without sin and was the Mother of God.) She (Semiramis) called Nimrod "Zeroashta" which means, "the woman's promised seed".
E-95 Taču nevajadzēja ilgi gaidīt, līdz šī sieviete sāka piesaistīt vairāk uzmanības nekā dēls, un drīz vien tieši viņa jau tika attēlota kā tā, kura samin čūsku. Viņa tika nosaukta par “debesu ķēniņieni” un tika dievišķota. Cik ļoti tas atgādina mūsdienas, kad Marija, Jēzus māte, ir paaugstināta līdz nemirstībai, un tieši šobrīd, 1964. gada septembrī, Vatikāna koncils mēģina piešķirt Marijai tādas īpašības, kādas viņai nav, jo viņi gribētu nosaukt viņu par “Mariju-Starpnieci”, “Mariju-Visu ticīgo Māti” vai “Baznīcas Māti”. Ja kādā reliģijā patiešām ir bijusi no Babilonijas nākusī senču pielūgšana, tad tā ir Romas Baznīcas reliģija.
E-95 But it wasn't too long until the woman began to attract more attention than the son, and soon she was the one who was depicted as trampling underfoot the serpent. They called her "the queen of the heaven" and made her divine. How like today wherein Mary, the mother of Jesus, had been elevated to immortality and right now as of September 1964 the Vatican council is attempting to give a quality to Mary she does not possess, for they would like to call her, "Mary the Mediatrix," "Mary the Mother of All Believers," or "Mother of the Church." If there was ever Babylonish ancestor worship in a religion, it is the religion of the Church of Rome.
E-96 Babilonā aizsākās ne tikai senču pielūgšana, bet arī dabas pielūgšana. Tieši Babilonā dievi tika pielīdzināti saulei un mēnesim u.t.t.. Galvenais dabas objekts bija saule, kura dod gaismu un siltumu un cilvēka acīs ir kā uguns bumba debesīs. Tādējādi galvenais dievs bija saules dievs, kuru viņi nosauca par Baalu. Saule bieži tika attēlota kā liesmu aplis, un drīz vien tam apkārt parādījās čūska. Ilgi gaidīt nevajadzēja, kad šī čūska kļuva par saules simbolu, un tādējādi viņu sāka pielūgt. Ar to bija pilnībā piepildījusies sātana sirds vēlēšanās. Viņu pielūdza kā Dievu. Viņa tronis bija ierīkots. Viņa vergi zemojās viņa priekšā. Tur Pergamā viņš tika pielūgts kā dzīva čūska. Šis Laba un Ļauna Atzīšanas koks, kurš Pergamā bija simboliski attēlots kā dzīva čūska, bija pavedis ne tikai Ievu, bet arī lielāko daļu cilvēces.
E-96 Not only was ancestor worship originated in Babylon but so also was the worship of nature. It was in Babylon the gods were identified with the sun and moon, etc. The chief object in nature was the sun which has light giving and heat giving properties and appears to man as a ball of fire in the heavens. Thus the chief god would be the sun god whom they called Baal. Often the sun was depicted as a circle of flame and soon around that flame there appeared a serpent. It wasn't long until the serpent became a symbol of the sun and consequently worshipped. Thus the desire of Satan's heart became full-fledged. He was worshipped as God. His throne was established. His slaves bowed to him. There in Pergamos in the form of a living serpent he was worshipped. The tree of the Knowledge of Good and Evil, now symbolized in the form of a living serpent had not only seduced Eve but the majority of mankind.
E-97 Bet kā gan Pergama kļuva par sātana troni, ja jau šis tronis bija Babilona? Atbilde atkal ir atrodama vēsturē. Kad Babilonu ieņēma mēdieši un persieši, priesteris-ķēniņš Atalus aizbēga no pilsētas un kopā ar saviem priesteriem un reliģiskajiem sakramentiem devās uz Pergamu. Tur, ārpus Romas impērijas, viņš nodibināja savu valsti un uzplauka, būdams velna aprūpēts.
E-97 But how did Pergamos become the seat of Satan if Babylon was the seat? The answer again is in history. When Babylon fell to the Medes and Persians, the priest-king, Attalus fled the city and went to Pergamos with his priests and sacred mysteries. There he set up his kingdom outside the Roman empire, and thrived under the care of the devil.
E-98 Šis bija tikai ļoti īss kopsavilkums par Babilonijas reliģijas vēsturi un to, kā tā atnāca uz Pergamu. Daudzi jautājumi, bez šaubām, ir palikuši bez atbildes, un noteikti daudz vairāk vēl varētu pateikt, lai mūs izglītotu, taču šī grāmata nebija iecerēta kā vēstures pētījums, bet drīzāk gan kā palīglīdzeklis Vārda izpētei.
E-98 This has been a very short resume of the history of the Babylonish religion and its advent to Pergamos. Many questions are no doubt left unanswered and much more, no doubt, could have been said to enlighten us, but this is not intended to be a study of history, rather it is intended to be a help to the study of the Word.
E-99 APSŪDZĪBA
Atklāsmes Grāmata 2:14-15: “Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību. Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji, kuru Es ienīstu.”
E-99 The Denunciation
Revelation 2:14-15
"But I have a few things against thee, because thou hast there them that hold the doctrine of Balaam who taught Balak to cast a stumbling block before the children of Israel, to eat things sacrificed unto idols, and to commit fornication.
So hast thou also them that hold the doctrine of the Nicolaitans, which thing I hate."
E-100 Šajā Pergamas Periodā Tas Kungs nosoda divas mācības, kuras Viņš ienīst: 1. Balaama mācību, kura Israēlā ienesa elkdievību un grēcīgas pārmērības Baal-peora laikā; un 2. Nikolaītu mācību, kura Efezas Periodā bija vēl tikai darbi. Savienojiet šo nosodījumu ar faktu, ka Dievs uzsvērti norāda uz Pergamu kā uz sātana troni, un jūs viegli iegūsiet pareizu secinājumu, ka Babilonas reliģija kaut kādā veidā bija sajaukusies ar kristietību.
E-100 In this Pergamean Age the Lord denounces two doctrines which He hates: 1. The doctrine of Balaam which brought idolatry and sinful excesses to Israel at Baal-Peor, and 2. The doctrine of the Nicolaitanes, which had been but deeds in the Ephesian Age. Combine this denouncement with the fact that He has been emphasizing Pergamos as the seat of Satan, and it is very easy and proper to conclude that somehow the religion of Babylon has become intermingled with Christianity.
E-101 Lūk, tas nav tikai pieņēmums, bet gan vēsturisks fakts, kuru mēs pierādīsim, atgriežoties aptuveni mūsu ēras 36. gadā un tad aizejot līdz Nikejas Padomei 325. gadā. Kad kristieši ( pēc izcelsmes galvenokārt ebreji) tikai izklīdināti no Jeruzālemes, viņi gāja it visur sludinādami Evaņģēliju, it īpaši sinagogās. Tādējādi trīs gadu laikā jeb aptuveni mūsu ēras 36. gadā Evaņģēlijs tika nogādāts Romā, un to paveica Jūnijs un Androniks, kuri saskaņā ar Vēstuli Romiešiem 16:7 bija apustuļi. Vairāku gadu garumā darbs virzījās uz priekšu līdz laikam, kad ebreju pastāvīgie savstarpējie strīdi piespieda imperatoru Klaudiju izraidīt viņus no Romas. Ebreju padzīšana no šīs pilsētas praktiski salauza šīs nelielās draudzītes mugurkaulu. Iespējams, tieši draudzes vecaji bija ebreji un tāpēc bija aizgājuši. Ganāmpulks palika bez uzraudzības, un, tā kā Vārds nebija uzrakstīts, lai kalpotu kā ceļvedis, šo mazo ganāmpulciņu ļoti viegli varēja aiznest prom vai pārpludināt tā laika pagāni vai filosofi. Tā kā apkārt ložņāja plēsīgi vilki un antikrista gars bija atbrīvots, vēsture liecina, ka šī nelielā draudzīte Romā bezcerīgi atkrita un zem kristietības nosaukumiem sāka ieviest pagāniskās ceremonijas.
E-101 Now this is not merely an assumption but an historical fact which we will prove by going back into history to about 36 A.D. and coming up to the Nicene Council of 325. When the Christians (mainly Jews by birth) were scattered abroad from Jerusalem they went everywhere preaching the Gospel, particularly in the synagogues. Thus within three years, or about in 36 A.D. the Gospel had been taken to Rome by Junius and Andronicus, who according to Romans 16:7 were apostles. The work flourished there for several years until the constant altercations of the Jews amongst themselves caused Emperor Claudius to expel them from Rome. With the Jews banished from that city the backbone of that little church was practically broken. Perhaps even the elders had been Jewish and so would be gone. The flock would be unattended and since the Word had not been written as a guide it would be very easy for this little flock to drift or be inundated by the philosophers and pagans of that day. With grievous wolves on the prowl, and the spirit of antichrist released, we find from history that this little church in Rome became hopelessly backslidden, and began to introduce pagan ceremonies under Christian titles.
E-102 Tā kā šis izraidīšanas periods ilga 13 gadus, pamatlicēji, Jūnijs un Androniks, atgriezās tikai m.ē. 54. gadā. Vai varat iedomāties, kādas šausmas viņus pārņēma, redzot, ka draudze, kas nesa kristiešu nosaukumu, bija nožēlojami pagāniska. Draudzes namā bija altāri, uz kuriem viņi kvēpināja vīraku un veica pagāniskus rituālus. Pie šīs draudzes ieceltajiem līderiem nebija iespējams piekļūt, tāpēc ar tiem nedaudzajiem, kuri bija centušies palikt uzticīgi, viņi iesāka jaunu draudzi jeb Otro Romas Draudzi. Dievs žēlsirdīgi darbojās viņu vidū ar zīmēm un brīnumiem, un tādā veidā tika izveidota arī trešā draudze. Un, kaut arī šai Pirmajai Draudzei tika pārmests tas, ka savā pielūgsmē tā NEBIJA kristīga, bet gan pagāniska, tā tomēr neatteicās no sava nosaukuma, bet palika un JOPROJĀM TURPINA BŪT Romas Pirmā Draudze – Romas Katoļu Baznīca.
E-102 As the period of banishment lasted for 13 years, the founders, Junius and Andronicus, did not come back until 54 A.D. Imagine their horror to find a church with a Christian title that was woefully pagan. There were altars in the church upon which they placed incense and celebrated pagan rites. The established leaders of that church could not be approached, so with the few who had tried to remain faithful they started a new church, or the Second Church of Rome. God graciously worked amongst them by signs and wonders so that a third church was started. And though the First Church was reproached for being pagan and NOT Christian in its worship it would not give up its title but remained and STILL REMAINS the First Church of Rome--The Roman Catholic Church.
E-103 Lūk, vairākumam no mums ir kļūdains priekšstats, ka visi kā viens, kuri sauc sevi par kristiešiem, būs velna mērķis un tātad būs pakļauti valsts iekārtas tirānijas uzbrukumiem. Taču tā tas nav. Šī pirmā draudze sāka plaukt un tik ļoti skaitliski vairojās, ka imperatori un dažādas valdības amatpersonas politisku apsvērumu dēļ pret šo draudzi patiesībā izturējās labvēlīgi. Tādējādi, kad šīs Pirmās Draudzes līderi Romā ieraudzīja šo labvēlīgo attieksmi, viņi izmantoja iespēju, lai noskaņotu valdību pret patiesajiem ticīgajiem un pieprasīja viņu vajāšanu, ja tie neatnāks viņu baznīcas klēpī. Viens no šādiem Pirmās Romas Draudzes bīskapiem bija Anikets, kurš dzīvoja otrajā gadsimtā un bija Polikarpa laikabiedrs. Kad cienījamais Polikarps izdzirdēja, ka Pirmā Romas Kristiešu Draudze ir iesaistījusies pagāniskās ceremonijās un ir izkropļojusi Evaņģēlija patiesību, viņš devās uz turieni, lai lūgtu viņus mainīties. Viņš ieraudzīja, ka viņi zemojas svēto un apustuļu vārdos nosauktu attēlu priekšā. Viņš ieraudzīja, ka viņi dedza sveces un dedzināja vīraku uz altāra. Viņš ieraudzīja, ka viņi svin Pashā svētkus [Lieldienas–Tulk.], izmantojot pagānu dievietes Aštartes vārdu, kuros viņi pacēla diskam līdzīgu maizi par godu saules dievam, un pēc tam izlēja vīnu, šādi ziedojot to dieviem. Taču šis sirmais svētais vīrs, kurš bija veicis 1500 jūdzes [apm. 2400 km–Red.] garo ceļu, nespēja apturēt viņu grimšanu tumsā. Tajā brīdī, kad viņš jau devās prom, Dievs caur viņu pateica: “Efraims ir pievienojies saviem elkiem; atstāj viņu.” (Hozejas grāmata 4:17.) Polikarps tur vairs neatgriezās.
E-103 Now the majority of us have the mistaken idea that any and all who call themselves Christians would be the target of the devil and consequently the brunt of governmental tyranny. But not so. This first church had begun to thrive and multiply so in numbers that the emperors and various officials of the government actually favored that church for political reasons.
Thus when the leaders of the First Church in Rome found themselves in favor, they took the opportunity to turn the government against the true believers and demand their persecution unless they came into their fold. One such bishop of the First Church of Rome was Anicetus who lived in the second century and was contemporary with Polycarp.
When the venerable Polycarp heard that the First Christian Church of Rome was involved in pagan ceremonies and had corrupted the truth of the Gospel, he went there to implore them to change. He saw them prostrate themselves before images named after apostles and saints. He saw them light candles and burn incense on the altar. He saw them celebrate the Passover under the name Easter, where they elevated the disc shaped bread that honored the sun god, and then they poured the wine out as a libation to the gods. But this aged saint who had traveled 1500 miles could not arrest their downward plunge. God spoke through him just as he was leaving, "Ephraim is married to his idols, let him alone," Hosea 4:15. Polycarp never more returned.
E-104 Pēc Aniketa sekoja negantais Romas bīskaps Viktors. Viņš Pirmajā Draudzē ieviesa vēl vairāk pagānu svētkus un ceremonijas un turklāt centās, cik vien spēja, pārliecināt patiesās kristiešu draudzes, lai arī tās pieņemtu šīs idejas. Kad tās neizpildīja viņa prasības, viņš pārliecināja valsts amatpersonas uzsākt ticīgo vajāšanu, vedot tos uz tiesām, metot cietumos un daudzus arī nogalinot. Vēsture atklāj kādu viņa zemisko darbu piemēru, kad Kalistus (Viktora draugs) pierunāja imperatoru Septimiju Severu nogalināt Tesalonikā 7000 cilvēku, jo šie patiesie ticīgie svinēja Pashā svētkus [Lieldienas] tā, kā to bija teicis Kungs Jēzus, nevis saskaņā ar Astartes pielūgsmi.
E-104 Following Anicetus was the wicked bishop of Rome called Victor. He introduced even more pagan festivals and ceremonies into the First Church, and also went about trying his utmost to persuade the true Christian churches to incorporate the same ideas. They would not do as he requested so he prevailed upon government officials to persecute the believers, hailing them into court, casting them into prison and even meting out death to many. Such an example of his vile deeds is found in history where Emperor Septimus Severus was prevailed upon by Callistus (the friend of Victor) to kill 7000 at Thessalonica because these true believers celebrated the Passover according to the Lord Jesus and not according to the worship of Astarte.
E-105 Šis viltus vīnogulājs jau sāka izvirst savu niknumu pret dzīvo Dievu, nogalinādams izredzētos, tāpat kā viņa priekštecis Kains nogalināja Ābelu.
Patiesā draudze joprojām centās panākt, lai “Pirmā Draudze” nožēlo grēkus. Taču tā nevēlējās atgriezties. Tā pieauga izmēros un savā ietekmē. Tā uzsāka pastāvīgu kampaņu, lai celtu neslavu patiesajai sēklai. Viņi paziņoja, ka tikai un vienīgi viņi bija īstie Kunga Jēzus Kristus pārstāvji, un lielījās ar faktu, ka viņi bija oriģinālā Romas draudze un ka tikai viņi bija Pirmā Draudze. Viņi patiešām bija šī Pirmā Baznīca, un TĀDI VIŅI IR arī šobrīd.
E-105 Already the false vine was turning loose its anger against the living God by killing the elect, even as did its forebear, Cain, kill Abel.
The true church kept trying to get the First Church to repent. It would not do so. It increased in size and influence. It embarked upon a constant campaign to discredit the true seed. They claimed that they and they alone were the true representatives of the Lord Jesus Christ, and vaunted the fact that they were the original church in Rome, and they alone were the First Church. Indeed they were The First Church, and INDEED THEY ARE.
E-106 Tādējādi, sākoties šim trešajam draudzes periodam, mums ir divas draudzes, kas saucas vienā un tajā pašā vārdā, taču starp viņām ir ļoti liela atšķirība. Viena ir novērsusies no patiesības, apprecējusies ar elkiem, un viņā nav dzīvības. Viņa ir padarījusi sevi par hibrīdu, un viņai pa pēdām seko nāves (nevis dzīvības) zīmes. Viņa ir stipra ar daudziem locekļiem. Pasaule pret viņu ir labvēlīga. Tā otra ir neliela, vajāšanām pakļauta grupiņa. Taču viņa seko Vārdam, un viņai iet līdzi zīmes. Slimie tiek dziedināti, un mirušie tiek augšāmcelti. Viņa ir dzīva ar Dieva Dzīvību un ar Vārdu. Viņa nemīl savu dzīvību, bet turas pie Viņa Vārda un Viņa Ticības pat līdz nāvei.
E-106 Thus by the time of this third church age we have two churches bearing the same name but with a bitter difference between them. One has departed from the truth, married idols and has no life in her. She has hybridized herself and the signs of death, (not life), follow in her wake. She is powerful with many members. She is favored by the world. The other is a little persecuted group. But she follows the Word, and the signs follow her. The sick are healed and the dead are raised. She is alive with the Life and Word of God. She loves not her life, but holds to His Name and His faith even unto death.
E-107 Un tā šīs šausmīgās Romas valsts varas vajāšanas nāca pāri patiesajiem ticīgajiem, līdz pie varas nāca Konstantīns, kurš dāvāja reliģiskās pielūgsmes brīvību. Izskatās, ka šī brīvība tika dāvāta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vairāki labi imperatori nebija atļāvuši uzsākt vajāšanas, taču, kad viņi nomira, nāca tādi, kuri atkal nogalināja kristiešus. Tas bija tik bezjēdzīgi, ka sabiedrība galu galā paziņoja, ka kristiešus ir jāliek mierā. Otrs ir labi zināmais iemesls, ka Konstantīnam priekšā bija ļoti smaga cīņa, lai pārņemtu savā kontrolē impēriju. Kādu nakti viņš sapnī redzēja, ka viņam priekšā parādās balts krusts. Viņš sajuta, ka tā bija viņam domāta zīme – ja kristieši palūgs, lai Dievs dāvā viņam uzvaru, tad viņš šajā kaujā uzvarēs. Uzvaras gadījumā viņš apsolīja viņiem brīvību. Viņš uzvarēja, un 312. gadā ar Milānas ediktu tika dāvāta pielūgsmes brīvība.
E-107 And so the terrible persecution of official Rome fell upon the true believers until Constantine arose and granted freedom of religious worship. There seems to be two reasons why this freedom was granted. In the first place various good emperors had not allowed persecution, but as they passed on, they were followed by those who killed Christians. It was so senseless that it finally came to public heed that the Christians ought to be left alone. The second and best noted reason is that Constantine had a very difficult battle ahead of him in taking over the control of the empire. One night in a dream he saw a white cross appear before him. He felt that this was an omen unto him that if the Christians prayed for a victory for him, he would win the battle. He promised freedom for them in the event that he was victorious. He was victorious and the freedom of worship was granted in the edict of Nantes 312 A.D.
E-108 Taču šī brīvība no vajāšanām un nāves nemaz nebija tik augstsirdīga, kā tas sākotnēji izskatījās. Konstantīns tagad bija aizbildnis. Bet kā aizbildni viņu interesēja kas vairāk, nekā tikai būt par novērotāju, jo viņš bija iedomājies, ka baznīcai tās lietās ir nepieciešama viņa palīdzība. Viņš bija ievērojis, ka ticīgie nav vienisprātis dažādos jautājumos, no kuriem viens bija saistīts ar Aleksandrijas bīskapu Āriju, kurš mācīja savus sekotājus, ka Jēzus nebija īsts Dievs, bet zemāka būtne, kuru bija radījis Dievs. Rietumu Draudze turējās pie pretēja uzskata, ticot, ka Jēzus bija pati Dieva būtība un, kā viņi teica, “vienlīdzīgs ar Tēvu”. Šo jautājumu dēļ, kā arī saistībā ar pagānu ceremoniju ielaušanos pielūgsmē, imperators 325. gadā sasauca Nikejas Padomi ar domu, ka viņš savāks visas grupas vienkopus, kur tās izlīdzinās savas atšķirības un nonāks pie kopējas izpratnes, un visi kļūs vienoti. Vai nav dīvaini, ka, lai arī šī ideja iesākās ar Konstantīnu, tā nepazuda, bet ir pat ļoti dzīva arī šodien kā “Pasaules Baznīcu Padome”? Un tas, ko viņam toreiz neizdevās pilnībā sasniegt, tiks sasniegts mūsu dienās caur ekumēnisko kustību.
E-108 But this freedom from persecution and death was not as magnanimous as it first appeared. Constantine was now the patron. As a patron his interest was somewhat more than that of an observer, for he decided that the church needed his help in her affairs. He had seen them disagreeing over various matters, one of which involved Arius, Bishop of Alexander, who taught his adherents that Jesus was not truly God but a lesser being, having been created by God. The Western Church held the opposite view, believing that Jesus was the very essence of God and as they said 'co-equal with the Father.' With such matters, along with the intrusion of pagan ceremony into worship, the emperor called for the Nicene Council in 325 with the thought that he would bring all groups together where they could iron out their differences, and come to a common understanding, and all be one. Isn't it peculiar that though this started with Constantine it didn't die but is very much alive today as the "World Council of Churches"? And where he failed to truly achieve it, it will be achieved in this day through the ecumenical move.
E-109 Šī valsts iejaukšanās draudzes lietās ir nesaprātīga lieta, jo pasaule neizprot ne Vārdā apslēpto patiesību, ne draudzes ceļus. Redz, pašas padomes pieņemto spriedumu, ka Ārijs ir kļūdījies, imperators divus gadus vēlāk atcēla, un daudzus gadus šī maldu mācība tika uzspiesta cilvēkiem.
E-109 Now this interference of the state with the church is a foolish thing for the world does not understand either the truth found in the Word or the ways of the church. Why, the very decision handed down by the council that Arius was wrong was reversed two years later by the emperor and for many years that false doctrine was foisted upon the people.
E-110 Taču baznīcas un valsts apvienošanos Tas Kungs jau bija paredzējis. Jau pats vārds “Pergama” nozīmē “pilnīgi apprecējušies”. Un patiešām, valsts un baznīca bija apprecējušās; politika un reliģija bija savienotas. Pēcnācēji, kas radās no šīs laulības, vienmēr ir bijuši visšausmīgākie hibrīdi, kādus pasaule jebkad ir redzējusi. Viņos nav patiesības, bet ir visi ļaunie Kaina (pirmā hibrīda) ceļi.
E-110 But that the church and state would come together was truly fore-known of the Lord. The very name Pergamos means "thoroughly married". And indeed state and church were married; politics and religion were united. The offspring of that union have been consistently the most horrible hybrids the world has ever seen. The truth is not in them, but all the evil ways of Cain (the first hybrid) is.
E-111 Šajā periodā ne tikai valsts tika apprecināta ar baznīcu, bet arī Pirmā Draudze oficiāli pieņēma Babilonas reliģiju. Tagad sātanam bija pieeja Kristus Vārdam, un viņš pielūgsmē tika celts tronī kā Dievs. Ar valsts varas atbalstu draudzes saņēma mantojumā skaistas ēkas, kurās atradās altāri no balta marmora un jau mirušo svēto tēli. Un tieši šajā periodā šis “zvērs” (no Atklāsmes Grāmatas 13:3), kurš bija uz nāvi ievainots (Pagāniskā Romas Impērija), no jauna atgriezās dzīvē un spēkā kā “Svētā Romas Impērija”. Ekonomiski skatoties, Roma bija pamatīgi izsmēlusi savas rezerves, un drīzumā būtu iestājies pilnīgs krahs; taču tagad tas vairs nebija svarīgi, jo viņas reliģiozā impērija turēs viņu pār visu pasauli, valdot no iekšienes tā, ka no ārpuses nemaz neizskatīsies, ka viņa to dara.
E-111 Not only was state and church wedded in this age, but the Babylonian religion was officially joined to the First Church. Satan now had access to the Name of Christ and he was enthroned as God in worship. With the help of federal aid the churches fell heir to beautiful buildings which were lined with altars of white marble and images of the departed saints. And right in this age is when the "beast" of Revelation 13:3 that was wounded to death: (the pagan Roman Empire) came back to life and power as the "Holy Roman Empire." Rome as a material nation had suffered much depletion and soon would suffer it completely; but it mattered not now, for her religious empire would keep her on top of the world governing from the inside where she would not appear to do so from the outside.
E-112 Atļaujiet parādīt jums precīzu Bībelisku apstiprinājumu manis teiktajam, jo es nevēlos, lai kāds domātu, ka tā ir mana personīgā atklāsme – tāda, kura nav atrodama Svētajos Rakstos. Daniēla grāmata 2:31-45: “Raugies, ķēniņ, redzi – milzu tēls! Šis tēls, varens un spoži mirdzošs, stāvēja tavā priekšā un šķita baiss. Tēla galva bija no tīra zelta, krūtis un rokas no sudraba, vēders un gurni no vara, kājas no dzelzs, pēdas – gan no dzelzs, gan māla. Tu redzēji, ka akmens, ko neviens netika pagrūdis, sita tēla pēdas, kas bija no dzelzs un māla, un satrieca tās gabalos. Tad gabalos sašķīda gan dzelzs, gan māls, gan varš, gan sudrabs un zelts. Tie kļuva kā pelavas uz vasaras klona – vējš tos aizpūta, ka nevarēja atrast pat vietu, kur tie bijuši! Bet akmens, kas sasita tēlu, kļuva par milzīgu kalnu un piepildīja visu zemi! Šis bija sapnis. Un tagad mēs ķēniņam teiksim tā skaidrojumu: ak, ķēniņ, ķēniņu ķēniņ! Tev debesu Dievs ir devis valsti, spēku, varu un godu. It viss, kas dzīvs – cilvēks, lauka zvērs vai debesu putns –, it viss ir nodots tev, un tu valdi pār visiem. Tu esi tā zelta galva! Pēc tevis radīsies cita valsts, niecīgāka par tavējo. Tad trešā valsts, kas no vara, – tā valdīs pār visu zemi. Ceturtā valsts būs stipra kā dzelzs. Tāpat kā dzelzs visu sasit drumslās, kā dzelzs sadrupina, tā šī valsts graus un drupinās visas citas! Tu redzēji, ka pēdas un pirksti ir daļēji no māla un daļēji no dzelzs – tā arī šī valsts būs dalīta:gan cieta kā dzelzs, gan tāda, kā redzēji, – dzelzs sajaukta ar māliem. Un, tāpat kā kāju pirksti, kas daļēji no dzelzs un daļēji no māla, tā arī šī valsts būs daļēji stipra, bet daļēji trausla. Kā tu redzēji dzelzi jukām ar podnieka mālu, tā sajauksies cilvēku dzimums, bet viņi viens otram nepieķersies, tāpat kā dzelzs nesajaucas ar māliem. Šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kas nekad netiks izpostīta, – šī valsts netiks atstāta citiem ļaudīm, tā dragās un nobeigs visas citas valstis, bet pati būs mūžīga! Tādēļ tu redzēji, ka akmens, kuru neviens netika pagrūdis, atšķēlās no kalna un sadragāja dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu, – tā lielais Dievs ķēniņam dara zināmu, kas notiks turpmāk. Īsts ir sapnis un patiess tā skaidrojums!”[Jaunā latv. Bībele] Te ir atklāti precīzi notikumi, kuriem saskaņā ar pravietojumiem ir jānotiek uz zemes no Daniēla laika līdz laikam, kad atnāks Jēzus un valdīs kā Dāvida Dēls. Tie tiek saukti par “Pagānu laikiem”. Šis laiks iekļauj četrus vēsturiskus posmus, kurus mēs atpazīstam pēc tajos dominējošās impērijas: Babiloniešu, Mēdiešu-Persiešu, Grieķu, Romiešu. Visvarenākā un pilnīgākā bija Babiloniešu monarhija, kura simboliski tika attēlota kā zelta galva. Nākamā pēc savas varenības bija Mēdiešu-Persiešu impērija, kura, kā rāda vēsture, patiešām bija mazāk slavena un tika simboliski attēlota kā sudraba krūtis un rokas. Pēc tam sekoja Grieķijas periods, kuras valdnieks bija visizcilākais militārais līderis no visiem, kādus pasaule jebkad ir pazinusi, un to labi attēloja vara vēders un gurni. Tai bija mazāk godības nekā divām iepriekšējām impērijām. Visbeidzot nāca pēdējā valsts – Romas Impērija, kas bija attēlota kā kājas un pēdas. Taču, ja iepriekšējās valstis bija attēlotas kā tīri derīgie izrakteņi (zelts, sudrabs un varš), tad šai beidzamajai impērijai tīrs dzelzs bija tikai kājās, jo, sākoties pēdām, tas jau bija dzels un māla sajaukums, bet derīgie izrakteņi un augsne gluži vienkārši nevar sajaukties un radīt ko pastāvīgu un stipru. Un ne tas vien, bet visvairāk pārsteidz, ka šī pēdējā impērija (Romas) šādā dīvainā “sajauktā stāvoklī” pastāvēs līdz pašai Jēzus atnākšanai.
E-112 Let me show the exact Scriptural truth of this matter, for I do not want anyone to think that I am giving a revelation of my own--one not found in Scripture.
Daniel 2:31-45,
"Thou, O king, sawest, and behold a great image. This great image, whose brightness was excellent, stood before thee; and the form thereof was terrible.
This image's head was of fine gold, his breast and his arms of silver, his belly and his thighs of brass, His legs of iron, his feet part of iron and part of clay.
Thou sawest till that a stone was cut out without hands, which smote the image upon his feet that were of iron and clay, and brake them to pieces.
Then was the iron, the clay, the brass, the silver, and the gold, broken to pieces together, and became like the chaff of the summer threshing floors; and the wind carried them away, that no place was found for them: and the stone that smote the image became a great mountain, and filled the whole earth.
This is the dream; and we will tell the interpretation thereof before the king.
Thou, O king, art a king of kings: for the God of heaven hath given thee a kingdom, power, and strength, and glory.
And wheresoever the children of men dwell, the beasts of the field and the fowls of the heaven hath He given into thine hand, and hath made thee ruler over them all. Thou art this head of gold.
And after thee shall arise another kingdom inferior to thee, and another third kingdom of brass, which shall bear rule over all the earth.
And the fourth kingdom shall be strong as iron: forasmuch as iron breaketh in pieces and subdueth all things: and as iron that breaketh all these, shall it break in pieces and bruise.
And whereas thou sawest the feet and toes, part of potters' clay and part of iron, the kingdom shall be divided; but there shall be in it of the strength of the iron, forasmuch as thou sawest the iron mixed with miry clay.
And as the toes of the feet were part of iron, and part of clay, so the kingdom shall be partly strong, and partly broken.
And whereas thou sawest iron mixed with miry clay, they shall mingle themselves with the seed of men: but they shall not cleave one to another, even as iron is not mixed with clay.
And in the days of these kings shall the God of heaven set up a kingdom, which shall never be destroyed: and the kingdom shall not be left to other people, but it shall break in pieces and consume all these kingdoms, and it shall stand for ever.
Forasmuch as thou sawest that the stone was cut out of the mountain without hands, and that it brake in pieces the iron, the brass, the clay, the silver, and the gold; the great God hath made known to the king what shall come to pass hereafter: and the dream is certain, and the interpretation thereof sure."
Herein is revealed an exact account of future, unfilled history that was prophesied to come upon the earth from the time of Daniel until Jesus would come and reign as the Son of David. It is known as "The Times of the Gentiles." It had within it four historical divisions which were known by the dominating empire in each division: Babylonian, Medo-Persian, Grecian, Roman.
The greatest and most absolute monarchy was the Babylonian which was typified as the head of gold.
The next in glory was the Medo-Persian which as history bore out was truly less glorious and was typified as the breast and arms of silver.
Then there followed the Grecian age whose king was the most brilliant of all military leaders the world has ever known so it was fittingly typified as the belly and thighs of brass. It was less glorious than the other two preceding it.
Finally came the last kingdom which was the Roman Empire typified as the legs and feet. But wherein the former kingdoms were typified as pure minerals (pure gold, silver and brass) this last empire was pure iron only in the legs, for when it came to the feet it was a mixture of iron and clay, and mineral and soil just don't mix and produce constancy and strength. But not only is this so, but most amazing, this last empire (Roman) would endure in its peculiar 'mixed state' right up until Jesus returns.
E-113 Šai Romas dzelzs Impērijai (dzelzs attēlo varu un lielu iznīcinošu spēku pret opozīciju) bija jābūt veidotai no divām galvenajām daļām. Un tieši tā arī bija, jo šī impērija burtiski sašķēlās divās daļās – austrumu un rietumu. Tās abas bija ļoti varenas, sagraujot visu, kas bija viņu priekšā.
E-113 This Roman Empire of iron (iron signifying power and great destructive force against opposition) was to be made of two main divisions. And it certainly was for the empire literally split into two--East and West. Both were very powerful, crushing all before them.
E-114 Taču, kā novīst visu impēriju godība un spēks, tā arī šī impērija sāka sabrukt. Tādējādi Roma krita. Pagānu Romas Impērija vairs nebija no dzelzs, viņa sadrupa; viņa bija nāvīgi ievainota. Tagad Roma vairs nevarēja valdīt. Bija pienākušas beigas – tā domāja pasaule. Taču cik ļoti pasaule maldījās, jo šī galva (Roma), kaut arī bija ievainota, taču nebija ievainota nāvīgi! (Vuesta tulkojums Atklāsmes Grāmatai 13:3: “Un viena no viņa galvām šķita nāvīgi ievainota, kakls bija uzšķērsts. Bet viņa nāvīgā brūce atkal sadzija. Un visa zeme ar izbrīnu vēroja šo Mežonīgo Zvēru.”)
E-114 But as the glory and power of all empires fail, so this empire began to fall also. Thus Rome fell. Pagan Imperial Rome was no longer iron. She crumbled. She was wounded to death. Rome could not now rule. It was all over. So thought the world. But how wrong the world was, for that head (Rome) though wounded was not wounded unto death. (Wuest, translation of Revelation 13:3, "And one of his heads appeared to have been mortally wounded, the throat having been slashed. And his death stroke was healed. And the whole earth followed after the Wild Beast in amazement.")
E-115 Cilvēki skatās uz Romu. Viņi skatās uz Itālijas valsti. Viņi skatās, bet neaptver, ka Roma ar savām stingrajām robežām, kurās pāvestam ir faktiska teritorija kā viņa īpašums – ka tā burtiskā nozīmē ir valsts valstī, un šai valstij ir vēstnieki un tā pieņem vēstniekus. PĀVESTA ROMA, KAS KĻŪDAINI TIEK SAUKTA PAR KRISTĪGU (un vēl tā tiek saukta par mūžīgo pilsētu – cik zaimojoši!), TAGAD CAUR RELIĢIJU KONTROLĒ PAT VĒL PRASMĪGĀK, NEKĀ TAD, KAD PAGĀNU IMPĒRIJAS ROMA KONTROLĒJA CAUR TĪRAS DZELZS SPĒKU. Roma kā no jauna piedzima, kad Konstantīns apvienoja baznīcu ar valsti un nostiprināja šo savienību ar spēku. Tas gars, kas virzīja pagānisko Romu, ir tas pats gars, kas tagad virza viltus Kristīgo Romu. Jūs varat to ieraudzīt, jo tagad jūs zināt, ka šī ceturtā impērija nekad nav beigusi pastāvēt, tā tikai izmainīja savu ārējo tekstūru.
E-115 People look at Rome. They look at the nation of Italy. And as they look they do not realize that Rome with her strict confines where the pope has an actual area as his domain is literally a nation within a nation, and she has ambassadors and receives ambassadors. PAPAL FALSE CHRISTIAN ROME (she is even called the eternal city--how blasphemous) NOW CONTROLS BY RELIGION EVEN MORE ABLY THAN WHEN PAGAN IMPERIAL ROME CONTROLLED BY THE PURE IRON OF FORCE. Rome took on a new lease of life when Constantine joined church and state and backed the union by force. The spirit that motivated pagan Rome is the same spirit that now motivates false Christian Rome. You can see that is so because you now know that the fourth empire never went out of existence; it just changed in its outer texture.
E-116 Kad Nikejas Padome politiskās Romas spēku bija nodevusi draudzes rokās, šķita, ka Pirmajai Kristiešu Draudzei vairs nebija nekādu kavēkļu. Ja agrāk saukties par kristieti nozīmēja vajāšanas, tad tagad šajā vārdā sāka saukties paši vajātāji. Tieši šajā periodā Augustīns no Hiponas (354-430) izklāstīja direktīvu, ka draudzei vajadzētu un tai pat ir PIENĀKUMS pielietot spēku, ja tas ir nepieciešams, lai atgrieztu savus bērnus atpakaļ ganāmpulkā, un ka atkritēju un ķeceru (to, kas turas pie maldu mācības) nogalināšana saskan ar Dieva Vārdu. Savā diskusijā ar donatistiem viņš rakstīja: “...Tas patiešām ir labāk, ja cilvēks pie Dieva pielūgsmes tiek pievests caur mācību, nevis, kad viņi ir jādzen, izmantojot bailes no soda vai sāpēm; taču tas vēl nenozīmē, ka, tāpēc vien, ka mācība veido labākus cilvēkus, mums būtu jāatstāj novārtā tie, kas tai nepakļaujas. Jo daudzi ir guvuši labumu (kā mēs jau esam pārbaudījuši un ik dienas pārbaudām caur praktisko pieredzi), sākumā būdami pakļauti caur bailēm vai sāpēm, lai pēc tam viņus varētu ietekmēt ar mācību, un viņi varētu īstenot dzīvē to, ko viņi jau ir iemācījušies vārdā...kaut arī labāki ir tie, kuri tiek pareizi vadīti caur mīlestību, tomēr ievērojami vairāk, protams, ir to, kuri tiek izlaboti caur bailēm. Jo kurš gan spētu mūs mīlēt vairāk nekā Kristus, Kurš par avīm atdeva Savu Dzīvību? Un tomēr pēc tam, kad viņš bija aicinājis Pēteri un pārējos apustuļus, izmantojot vienīgi Savus vārdus, kad Viņš nāca aicināt Pāvilu, Viņš ne tikai piespieda viņu ar Savu balsi, bet pat nometa zemē ar Savu spēku. Lai piespiedu kārtā atvestu to, kurš trakoja visdziļākajā neticības tumsā, un tas sāktu alkt pēc gaismas savai sirdij, Viņš visupirms sita viņu ar fizisko aklumu. Kāpēc tādā gadījumā Draudze nevarētu pielietot spēku, lai piespiestu viņas pazudušos dēlus atgriezties? Pats Kungs sacīja: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā.” Tādējādi, ja šī vara, kuru Baznīca savā īstajā laikā ir saņēmusi caur dievišķo norīkojumu, lai, izmantojot karaļu reliģisko raksturu un ticību, būtu instruments, ar kura palīdzību tie, kuri atrodas uz lielceļiem un sētmalēs – tās ir maldu mācības (ķecerības) un sektas – tiek piespiesti nākt iekšā, tad lai viņi šajā piespiešanā nesaskata nekādas vainas.”
E-116 Once the Nicene Council had swung the power of political Rome to the church, it seemed that there were no limits to which this First Christian Church would go. The name, Christian, which originally brought persecution, now became the name of the persecutors. It was in this age that Augustine of Hippo (354-430) set forth the precept that the church ought and MUST use force if necessary to bring her children back into the fold, and that it was in harmony with the Word of God to kill the heretics and apostates. In his controversy with the Donatists he wrote... "It is indeed better that men should be led to worship God by teaching than that they should be driven to it by fear of punishment or pain, but it does not follow that because the former course produces the better men, therefore those who do not yield to it should be neglected. For many have found advantage (as we have proved and are daily proving by actual experience) in being first compelled by fear or pain, so that they might afterwards be influenced by teaching, so that they might follow out in act what they have already learned in word... whilst those are better who are guided aright by love, those are certainly more numerous who are corrected by fear. For who can possibly love us more than Christ, Who laid down His life for the sheep?
Yet after calling Peter and the other apostles by His words alone, when He came to summon Paul, He not only constrained him with His voice, but even dashed him to the earth with His power; and that He might forcibly bring one who is raging amidst the darkness of infidelity, to desire the light of the heart, He first struck him with physical blindness of the eyes. Why therefore should not the Church use force in compelling her lost sons to return? The Lord Himself said, 'Go out into the highways and hedges and compel them to come in.' Wherefore if the power which the Church has received by divine appointment in it's due season, through the religious character and faith of kings, be the instrument by which those who are found in the highways and hedges--that is in heresies and schisms--are compelled to come in, then let them not find fault with being compelled."
E-117 Slāpes pēc asinīm strauji pieņēmās spēkā. Spānijā šis viltus vīnogulājs aģitēja imperatoru Maksimu, lai apvienotos uzbrukumā pret patiesajiem ticīgajiem, kuriem bija Vārds, zīmes un brīnumi. Tā bīskaps Itakus uz Trīri atveda (385. gadā) dažus priskiliāniešus [novirziens kristietībā–Tulk.]. Viņš tos apsūdzēja burvestībās un amorālumā, un daudziem tika piespriests nāves sods. Martins no Tūras un Ambrozijs no Milānas protestēja, taču viņu lūgumi pārtraukt vajāšanu bija veltīgi. Kad vajāšanas tika turpinātas, šie abi bīskapi atteicās biedroties ar bīskapu Idaciju un viņam līdzīgajiem. Lai cik dīvaini arī nebūtu, taču Trīres Sinode šīs slepkavības novērtēja atzinīgi.
E-117 The thirst for blood was growing apace. The false vine in Spain now played upon the Emperor Maximus to join in the attack upon the true believers who had the Word and the signs and wonders with them. Thus some Priscillianists were brought to Treves by Bishop Ithacus (385). He accused them of witchcraft and immorality and many were executed. Martin of Tours, and Ambrose of Milan protested this, and pleaded in vain for the persecution to cease. When the persecution was prolonged these two bishops refused to fellowship with bishop Hydatus and others like him. Strange to say the Synod in Treves approved of the murders.
E-118 Sākot no šī laika un jo īpaši Tumšajos Viduslaikos, mēs redzēsim, kā miesīgie bērni vajā un iznīcina Gara bērnus, kaut arī gan vieni, gan otri apgalvo, ka ir no viena Tēva, kā tas bija gadījumā ar Ismaēlu un Īzāku. Garīgās samaitātības tumsa kļūs dziļāka, un patiesā Dieva gaisma tā izzudīs, ka, skaitliski runājot, tā knapi kvēlos. Un tomēr Dieva apsolījums paliks spēkā: “Gaisma spīd tumsībā, un tumsa tai neko nevar izdarīt.”
E-118 From this time on, especially through the Dark Ages, we will see the children of the flesh persecute and destroy the children of the Spirit, though both claim one Father even as was in the case of Ishmael and Isaac. The darkness of spiritual corruption will deepen and the true light of God will fade until number-wise it glows ever so faintly. Yet the promise of God will hold true, "The light shineth in darkness and the darkness can do nothing about it."
E-119 Un tā, līdz šim brīdim es neesmu izskaidrojis to vēstures momentu, kuru es apsolīju izskaidrot, un tas ir – kā Nimroda reliģija sajaucās ar kristiešu reliģiju. Jūs atceraties, kā Atalus aizbēga no Babilonas uz Pergamu un nodibināja savu valsti ārpus Romas Impērijas robežām. Ilgus gadus tā plauka un zēla, būdama šīs pasaules dieva apgādībā. Priesteru-ķēniņu pēctecība pēc Atalusa saglabājās līdz Atalusa III valdīšanas laikam, kad tikai suverēnajam Dievam zināmu iemeslu dēļ viņš savu valsti novēlēja Romai. Tad gan šo fizisko, gan garīgo karaļvalsti pārņēma Jūlijs Cēzars, jo viņš kļuva par Babilonas reliģijas Pontifiku Maksimusu un tādējādi bija priesteris-ķēniņš. Šis tituls pārgāja nākamajiem imperatoriem līdz Maksimusa III laikam, kurš no tā atteicās. Saskaņā ar Stīvensa Vēsturi, tieši tad šo imperatora atraidīto virsvadību pārņēma pāvests, un šodien uz zemes vēl joprojām ir kāds pontifiks – tas ir īsts Pontifiks Maksimus, viņš valkā trīskāršu kroni un mājo Romā. Un Atklāsmes Grāmatas 17. nodaļā Dievs vairs neatsaucas uz Pergamu kā sātana troni un tāpat arī nesaka, ka tā ir vieta, kur mājo sātans. Nē, troņa zāle vairs neatrodas Pergamā, bet tas ir NOSLĒPUMS Bābele. [KJV angļu Bībele, Atklāsmes 17:5, “Uz viņas pieres bija rakstīts vārds, NOSLĒPUMS BĀBELE...”–Tulk.] Tas nav Bābelē [Babilonā–Tulk.], bet gan APSLĒPTAJĀ Bābelē. Tas ir pilsētā uz septiņiem kalniem, kuras galva ir antikrists, jo viņš ir nelikumīgi piesavinājies Kristus vietu, Kurš ir vienīgais starpnieks un vienīgais, Kurš var piedot grēkus. Jā, Pontifiks Maksimus šodien ir ar mums.
E-119 Now up to this time I have not brought out that point in history that I promised to cover, that is, the intermingling of the religion of Nimrod and the Christian religion. You will recall that Attalus fled from Babylon to Pergamos and set up his kingdom outside the reaches of the Roman Empire. It flourished over the years, nurtured by the god of this world. A succession of priest kings followed Attalus until the reign of Attalus III when for reasons known only in the sovereignty of God he willed the kingdom to Rome. Julius Caesar then took both the kingdom physical and spiritual for he became Pontiff Maximus of the Babylonish religion and was therefore priest-king. This title passed on to the following emperors until the time of Maximus III who refused it. According to Stevens' History it was then that the pope took the headship the emperor rejected and today there is still a pontiff in the world, and he is truly Pontiff Maximus. He wears a triple crown and resides in Rome. And in Revelation 17 God does not any longer refer to Pergamos as Satan's seat nor does he say that is where Satan dwells. No, the throne room is no longer in Pergamos, but it is MYSTERY Babylon. It is not in Babylon but in MYSTERY Babylon. It is in a city on seven hills. Its head is antichrist for he has usurped the position of Christ Who alone is mediator and Who alone can forgive sins. Yes, Pontiff Maximus is with us today.
E-120 NIKOLAĪTU MĀCĪBA
Atklāsmes Grāmata 2:15: “Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji. Šo mācību Es ienīstu.”
E-120 The Doctrine Of The Nicolaitanes
Revelation 2:15,
"So hast thou also them that hold the doctrine of the Nicolaitans, which thing I hate."
E-121 Jūs atceraties, ka Efezas Periodā es skaidroju, ka vārds “nikolaīts” ir cēlies no diviem grieķu vārdiem: nikao, kas nozīmē “pakļaut”, un laos, kas nozīmē “parastie draudzes locekļi”. Nikolaīts nozīmē: “pakļaut draudzes locekļus”. Un tā, kāpēc gan tas ir tik briesmīgi? Tas ir briesmīgi, jo Dievs Savu draudzi nekad nav nodevis kādas ievēlētas vadības rokās, kurai ir politiska domāšana. Savu draudzi Viņš ir ielicis tādu vīru pārraudzībā, kuri ir Dieva ordinēti, Gara piepildīti un dzīvo saskaņā ar Dieva Vārdu, kuri ved cilvēkus, barojot viņus ar Vārdu. Viņš nav sadalījis cilvēkus šķirās, lai svētā garīdzniecība vestu cilvēku masas. Tas ir tiesa, ka vadītājiem ir jābūt svētiem, bet tādai ir jābūt arī visai sanāksmei. Turklāt, nav nevienas vietas Dieva Vārdā, kas teiktu, ka garīdznieki, kalpotāji vai kāds cits ir starpnieki starp Dievu un cilvēkiem; un tāpat nav teikts, ka viņi būtu atdalīti (garīdznieki no pārējiem) Kunga pielūgsmē. Dievs vēlas, lai visi Viņu mīl un Viņu pielūdz kopā; bet nikolaītisms šos rīkojumus iznīcina, un to vietā atdala kalpotājus no ļaudīm un padara līderus par pavēlniekiem, nevis par kalpiem. Lūk, šī mācība faktiski iesākās kā darbi pirmajā periodā. Izskatās, ka šī problēma slēpjas divos vārdos: “vecaji” (presbiteri) un pārraugi (bīskapi)[Latv. Bībelē “sargi”, Apustuļu darbi 20:28–Tulk.]. Lai arī Svētie Raksti rāda, ka katrā draudzē ir vairāki vecaji, tomēr daži no viņiem sāka mācīt (tostarp arī Ignācijs), ka bīskaps nozīmē augstāka stāvokļa personu jeb autoritāti un kontroli pār draudzes vecajiem. Lūk, patiesība tāda, ka vārds “vecajs” nozīmē to, kas ir šis cilvēks; bet vārds “bīskaps” nozīmē šī paša cilvēka pienākumus (amatu). Vecajs ir cilvēks; bīskaps ir šī cilvēka amats (pienākumi). Vārds “vecajs” vienmēr ir attiecies un vienmēr attieksies tikai uz cilvēka hronoloģisko vecumu – cik ilgu laiku viņš ir iekš Tā Kunga. Viņš ir vecajs nevis tāpēc, ka būtu ievēlēts, ordinēts u.t.t., bet gan tāpēc, ka viņš ir VECĀKS. Viņš ir vairāk pieredzējis, sagatavots, nav iesācējs, viņam var uzticēties, jo viņam ir pieredze un laika gaitā pierādīta kristieša pieredze. Bet nē, šie bīskapi neturējās pie Pāvila vēstulēm, bet drīzāk atsaucās uz gadījumu, kad Apustuļu Darbu grāmatas 20. nodaļā Pāvils no Milētas uz Efezu ataicināja vecajus. Nodaļas 17. pantā ir rakstīs, ka tika ataicināti “vecaji”, bet 28. pantā viņi ir nosaukti par pārraugiem [sargiem] (bīskapiem). Taču šie bīskapi (bez šaubām – politiski domājoši un varaskāri) uzstāja, ka Pāvils ar šo vārdu “pārraugs” (bīskaps) esot domājis ko vairāk nevis vienkāršu vecaju, kurš oficiāli ieņēma šo stāvokli tikai savā draudzē. Viņuprāt, bīskaps tagad bija tāds, kurš bija autoritatīvs daudziem vietējiem līderiem. Tāds uzskats neatbilda ne Svētajiem Rakstiem, ne vēsturei, tomēr uz šāda veida kārtību nosliecās pat tāds cienījams vīrs kā Polikarps. Tādējādi tas, kas pirmajā periodā iesākās kā darbi, bija kļuvis par burtisku mācību, un tā tas ir šodien. Bīskapi joprojām apgalvo, ka viņiem ir vara kontrolēt cilvēkus un izrīkoties ar viņiem pēc saviem ieskatiem, nozīmējot viņus tādā kalpošanā, kādā paši vēlas. Ar to tiek noraidīta Svētā Gara vadība, Kurš pateica: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” Tas ir anti-Vārds un anti-Kristus. Mateja Evaņģēlijs 20:25-28: “Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: 'Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem'.” Mateja Evaņģēlijs 23:8-9: “Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.”
E-121 You will recall that I brought out in the Ephesian Age that the word, Nicolaitane, comes from two Greek words: Nikao which means to conquer, and Lao which means the laity. Nicolaitane means, "to conquer the laity". Now why is this such a terrible thing? It is terrible because God has never placed His church in the hands of an elected leadership which moves with political mindedness. He has placed His church in the care of God-ordained, Spirit-filled, Word-living men who lead the people through feeding them the Word. He has not separated the people into classes so that the masses are led by a holy priesthood. It is true that the leadership must be holy, but then so must be the whole congregation. Further, there is no place in the Word where priests or ministers or such mediate between God and the people, nor is there a place where they are separated in their worship of the Lord. God wants all to love and serve Him together. Nicolaitanism destroys those precepts and instead separates the ministers from the people and makes the leaders overlords instead of servants.
Now this doctrine actually started as a deed in the first age. It appears that the problem lay in two words: 'elders' (presbyters) and 'overseers' (bishops). Though Scripture shows that there are several elders in each church, some began (Ignatius among them) to teach that the idea of a bishop was one of preeminence or authority and control over the elders.
Now the truth of the matter is the word 'elder' signifies who the person is, while the word 'bishop' signifies the office of the same man. The elder is the man. Bishop is the office of the man. 'Elder' always has and always will refer simply to a man's chronological age in the Lord. He is an elder, not because he is elected or ordained, etc., but because he IS OLDER. He is more seasoned, trained, not a novice, reliable because of experience and long standing proof of his Christian experience.
But no, the bishops did not stick to the epistles of Paul, but rather they went to Paul's account of the time he called the elders from Ephesus to Miletus in Acts 20. In verse 17 the record states, "elders" were called and then in verse 28 they are called overseers (bishops). And these bishops, (no doubt political minded and anxious for power) insisted that Paul had given the meaning that 'overseers' were more than the local elder with official capacity only in his own church. To them a bishop was now one with extended authority over many local leaders. Such a concept was neither Scriptural nor historical, yet even a man of the stature of Polycarp leaned toward such organization.
Thus, that which started as a deed in the first age was made a literal doctrine and so it is today. Bishops still claim power to control men and deal with them as they desire, placing them where they so will in the ministry. This denies the leadership of the Holy Ghost Who said, "Separate Me Paul and Barnabas for the work where-unto I have called them" This is anti-Word and anti-Christ.
Matthew 20:25-28,
"But Jesus called them unto Him, and said, Ye know that the princes of the Gentiles exercise dominion over them, and they that are great exercise authority upon them.
But it shall not be so among you; but whosoever will be great among you, let him be your minister;
And whosoever will be chief among you, let him be your servant:
Even as the Son of man came not to be ministered unto, but to minister, and to give His life a ransom for many."
Matthew 23:8-9,
"But be not ye called Rabbi: for One is your Master, even Christ; and all ye are brethren. And call no man your father upon the earth: for One is your Father, Which is in heaven."
E-122 Lai padarītu to vēl skaidrāku, atļaujiet izskaidrot nikolaītismu, lūk, šādā veidā. Jūs atceraties, ka Atklāsmes Grāmatas 13:3 ir teikts: “Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu.” Un tā, mēs zinām, ka šī ievainotā galva bija pagāniskā Romas Impērija, šis varenais pasaules politiskais spēks. Šī galva no jauna izslējās kā “Romas Katoļu garīgā impērija”. Tagad skatieties uzmanīgi. Ko tādu darīja politiskā pagānu Roma, kas bija viņas panākumu pamatā? Tā “skaldīja un valdīja”. Tieši tā bija Romas sēkla – sadalīt un iekarot. Viņas dzelzs zobi plosīja un aprija. Ikviens, kuru viņa saplosīja un aprija, piecelties vairs nespēja, kā tas bija ar Kartāgu, kuru viņa iznīcināja un nokaisīja ar sāli. Tā pati dzelzs sēkla viņā saglabājās, kad viņa uzcēlās kā viltus draudze, un nemainījās arī viņas politika – skaldīt un valdīt. Tas ir nikolaītisms, un Dievs to ienīst.
E-122 In order to clarify this even more, let me explain Nicolaitanism in this way.
You recall that in Revelation 13:3 it says,
"And I saw one of his heads as it were wounded to death: and his deadly wound was healed: and all the world wondered after the beast."
Now we know that the wounded head was the pagan Roman Empire, that great political world power. This head rose again as the "Roman Catholic spiritual empire". Now watch this carefully. What did political pagan Rome do that was the basis of her success? She, "divided and conquered." That was the seed of Rome--divide and conquer. Her iron teeth tore and devoured. Whom she tore and devoured could not rise again as when she destroyed Carthage and sowed her to salt. The same iron seed remained in her when she arose as the false church, and her policy has remained the same--divide and conquer. That is Nicolaitanism and God hates it.
E-123 Lūk, tas ir vispārzināms vēsturisks fakts, ka, šiem maldiem iezogoties draudzē, cilvēki sāka sacensties par bīskapa vietu, kā rezultātā šo amatu sāka piešķirt visizglītotākajiem un materiāli progresīvākajiem un politiski domājošajiem vīriem. Cilvēciskās zināšanas un programma sāka pārņemt Dievišķās gudrības vietu, un Svētais Gars vairs nekontrolēja. Tas patiešām bija šausmīgs ļaunums, jo bīskapi sāka apgalvot, ka vairs nav nepieciešams tīrs kristīgs raksturs, lai kalpotu ar Vārdu vai veiktu baznīcas rituālus, jo svarīgāki esot elementi un ceremonijas. Tas ļāva ļauniem cilvēkiem (pavedējiem) saplosīt ganāmpulku.
E-123 Now it is a well known historical fact that when this error crept into the church, men began to vie for the office of bishop with the result that this position was being given to the more educated and materially-progressive and politically-minded men. Human knowledge and program began to take over Divine wisdom's place and the Holy Spirit no longer controlled. This was indeed a tragic evil, for the bishops began to maintain that it no longer required a transparent Christian character to minister either the Word or the rites in the church for it was the elements and the ceremony that counted. This allowed evil men (seducers) to rend the flock.
E-124 Kad bija pieņemta šī cilvēciskā mācība par bīskapu paaugstināšanu tādā pozīcijā, kura nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, nākamais solis bija izsniegt dažādu rangu titulus, kas rezultātā pārauga reliģiskā hierarhijā; jo drīz vien pār bīskapiem uzradās arhibīskapi, bet pāri šiem arhibīskapiem – kardināli, un Bonifācija III laikā virs visiem jau bija pāvests, pontifiks.
E-124 With the man-made doctrine of the elevation of bishops to a place not accorded them in Scripture, the next step was the handing out of graded titles that built up into a religious hierarchy; for soon there were archbishops over bishops and cardinals over the archbishops and by the time of Boniface the third there was a pope over all, a Pontiff.
E-125 Šai nikolaītu mācībai un kristietības apvienošanai ar babilonismu galu galā bija jānoved pie tā, ko redzēja pravietis Ecehiēls 8. nodaļā 10. pantā: “Kad es iegāju, es redzēju tur dažādu rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku, un arī dažādu Israēla nama elku attēlus, kas visapkārt bija uzzīmēti uz sienas.” Atklāsmes Grāmata 18:2-3: “Viņš sauca spēcīgā balsī: 'Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli. Jo visas tautas ir dzērušas no viņas netiklības dusmu vīna.'”
E-125 What with the Nicolaitane doctrine and the amalgamation of Christianity with Babylonianism the net results had to be what Ezekiel saw in Chapter 8:10,
"So I went in and saw; and behold every form of creeping things, and abominable beasts, and all the idols of the house of Israel, portrayed upon the wall around."
Revelation 18:2,
"And he cried mightily, with a strong voice saying, Babylon the great is fallen, is fallen, and is become the habitation of devils, and the hold of every foul spirit, and a cage of every unclean and hateful bird, for all nations have drunk of the wine of the wrath of her fornication."
E-126 Lūk, daudzi cilvēki šai nikolaītu mācībai (šai kārtībai, kas bija ieviesta draudzē) nepiekrita, jo viņu rokās reizēm nonāca vēstules vai apcerējumi par Vārdu, kurus bija uzrakstījuši dievbijīgi vīri. Un ko tad izdarīja baznīca? Tā izslēdza šos taisnprātīgos skolotājus un sadedzināja šos rakstu ruļļus. Viņi sacīja: “Lai lasītu un saprastu Vārdu, ir vajadzīga speciāla izglītība. Nu, pat Pēteris teica, ka daudzas lietas, par kurām rakstīja Pāvils, bija grūti saprotamas.” Kad cilvēkiem tika atņemts Vārds, drīzumā jau cilvēki klausījās tikai to, kas bija sakāms priesterim, un darīja to, ko viņš tiem teica darīt. To viņi sauca par Dievu un Viņa svēto Vārdu. Viņi ieguva varu pār cilvēku prātiem un dzīvēm un padarīja tos par despotiskas garīdzniecības kalpiem.
E-126 Now this Nicolaitane doctrine, this rule that was established in the church did not hit it off too well with a lot of the people for they could read the odd epistle or essay on the Word written by some godly person. So what did the church do? It excommunicated the righteous teachers and burned the scrolls. They said, "It takes a special education to read and understand the Word. Why even Peter said that many things Paul wrote were hard to understand." Having taken away the Word from the people, it soon came to the people listening only to what the priest had to say, and doing what he told them. They called that God and His holy Word. They took over the minds and lives of the people and made them the servants of a despotic priesthood.
E-127 Ja jums ir vajadzīgs pierādījums, ka Katoļu Baznīca pieprasa cilvēku dzīves un prātus, vienkārši ieklausieties rīkojumā, kuru izdeva Teodisijs X.
E-127 Now if you want proof that the Catholic Church demands the lives and minds of men, just listen to the edict of Theodosius X. Theodosius' First Edict.
E-128 Teodosija X Pirmais Edikts (Šis edikts tika izdots uzreiz pēc tam, kad viņu bija nokristījusi Romas Pirmā Draudze): “Mēs, trīs imperatori, vēlamies, lai visi mūsu padotie stingri un nelokāmi turas pie tās reliģijas, kuru romiešiem iemācīja svētais Pēteris un kura ir uzticīgi saglabāta caur tradīciju, un kuru tagad māca Romas pontifiks (pāvests) Damasijs un Aleksandrijas bīskaps Pēteris, apustuliskā svētuma vīrs, saskaņā ar apustulisko tradīciju un Evaņģēlisko mācību; lai mēs ticam vienam Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kas ir vienlīdzīgā majestātē Svētajā Trīsvienībā. Mēs pavēlam, lai šīs ticības sekotāji tiktu saukti par “Katoļu Kristiešiem”; mēs apzīmējam visus šos nejēdzīgos citu reliģiju sekotājus ar kaunpilno vārdu “ķeceri” un aizliedzam saukt viņu sapulces par “baznīcām”. Piedevām dievišķās tiesas nosodījumam, viņiem pienākas saņemt to smago sodu, kādu mūsu autoritāte, dievišķās gudrības vadīta, uzskatīs par piemērotu uzlikt...”
E-128 This edict was issued immediately after he was baptized by the First Church of Rome. "We three emperors will that our subjects steadfastly adhere to the religion which was taught by Saint Peter to the Romans, which has been faithfully preserved by tradition and which is now professed by the pontiff, Damasus of Rome, and Peter, bishop of Alexandria, a man of Apostolic holiness according to the institution of the Apostles, and the doctrine of the Gospel; let us believe in one Godhead of the Father, the Son, and the Holy Spirit, of equal majesty in the Holy Trinity. We order that the adherents of this faith be called Catholic Christians; we brand all the senseless followers of the other religions with the infamous name of heretics, and forbid their conventicles assuming the name of churches. Besides the condemnation of divine justice, they must expect the heavy penalty which our authority, guided by heavenly wisdom shall think proper to inflict..."
E-129 Piecpadsmit soda likumi, kurus šis imperators izdeva piecpadsmit gados, atņēma evaņģēliskajiem kristiešiem visas tiesības izpaust savu reliģiju, izslēdza viņus no visiem civilajiem amatiem, un draudēja viņiem ar naudas sodiem, konfiskāciju, izraidīšanu un dažos gadījumos pat ar nāvi.
Vai jūs zināt, ka šodien mēs ejam tieši uz to pašu?
E-129 The fifteen penal laws that this emperor issued in as many years deprived the evangelicals of all rights to the exercise of their religion, excluded them from all civil offices, and threatened them with fines, confiscation, banishment and even in some cases, death.
Do you know what? We are headed right that way today.
E-130 Romas Katoļu Baznīca sauc sevi par Mātes baznīcu. Viņa sauc sevi par pirmo jeb oriģinālo baznīcu. Tā ir absolūta patiesība. Viņa arī bija šī oriģinālā Romas Pirmā Draudze, kura atkāpās un iegāja grēkā. Viņa bija pirmā, kura organizējās, un viņā tika atrasti šie darbi, bet pēc tam arī nikolaītisma mācība. Neviens nenoliegs, ka viņa ir māte. Viņa ir māte, un viņa ir dzemdējusi meitas. Lūk, meita dzimst no sievietes. Kāda sieviete, tērpta sarkanā audumā, sēž uz septiņiem Romas pakalniem. Viņa it netikle un ir dzemdējusi meitas. Šīs meitas ir protestantu draudzes, kuras izgāja no viņas, bet uzreiz pēc tam atkal organizējās un atgriezās nikolaītismā. Šī meitu-draudžu māte ir nosaukta par netikli – tā ir sieviete, kura nebija uzticīga savam laulības zvērestam. Viņa bija salaulāta ar Dievu, bet pēc tam devās ārlaulības sakaros ar velnu, un šajā viņas netiklībā viņa dzemdēja meitas, kuras ir tieši tādas pašas kā viņa. Šis mātes un meitas savienojums ir anti-Vārds, anti-Gars, un galarezultātā – anti-Kristus. Jā, ANTIKRISTS.
E-130 The Roman Catholic Church calls herself the Mother church. She calls herself the first or original church. That is absolutely correct. She was the original First Church of Rome that backslid and went into sin. She was the first that organized. In her was found the deeds and then the doctrine of Nicolaitanism. No one will deny that she is a mother. She is a mother and has produced daughters. Now a daughter comes out of a woman. A woman robed in scarlet is sitting on the seven hills of Rome. She is a harlot and has borne daughters. Those daughters are the Protestant churches that came out of her and then went right back into organization and Nicolaitanism. This Mother of the daughter-churches is called a whore. That is a woman who was untrue to her marriage vows. She was married to God and then went off fornicating with the devil and in her fornications she has brought forth daughters that are just like her. This mother and daughter combination is anti-Word, anti-Spirit and consequently anti-Christ. Yes, ANTICHRIST.
E-131 Lūk, pirms doties tālāk, es gribu pieminēt, ka šie agrīnie bīskapi domāja, ka viņi ir augstāki par Vārdu. Viņi stāstīja cilvēkiem, ka viņi var piedot to grēkus, ja viņi tos izsūdzēs. Tā nekad nav bijusi patiesība. Otrajā gadsimtā viņi iesāka kristīt bērnus. Faktiski viņi praktizēja atdzimšanas kristības. Nav brīnums, ka šodien cilvēki ir tādā apjukumā. Ja jau toreiz, tik neilgi pēc Vasarsvētku dienas viņi bija tādā apjukumā, tad šodien, 2000 gadus pēc oriģinālās patiesības saņemšanas, viņi ir ārkārtīga izmisuma stāvoklī.
Ak, Dieva Draudze, ir tikai viena cerība! Atgriezieties pie Vārda un palieciet ar to!
E-131 Now before I get too far along I want to mention that these early bishops thought that they were above the Word. They told people they could forgive their sins upon confession of those sins. That never was the truth. They began to baptize infants in the second century. They actually practiced regenerational baptism. No wonder people are mixed up today. If they were so mixed up then, so close to Pentecost, now they are in a most desperate condition, being about 2000 years away from original truth.
Oh, Church of God, there is only one hope. Get back to the Word and stay with it.
E-132 BALAAMA MĀCĪBA
Atklāsmes Grāmata 2:14: “Tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību.”
E-132 The Doctrine Of Balaam
Revelation 2:14,
"Thou hast them that hold the doctrine of Balaam who taught Balac to cast a stumbling block before the children of Israel, to eat things sacrificed unto idols, and to commit fornication."
E-133 Lūk, ja draudzē ir nikolaītu sistēma, tad tur noteikti ienāks arī šī otra mācība. Redziet, ja jūs aizvācat Dieva Vārdu un Gara kustību (tiem, kas Mani pielūdz, būs pielūgt Garā un patiesībā), tad jums nāksies cilvēkiem piedāvāt citu pielūgsmes veidu kā aizvietotāju, bet šī aizvietošana izraisa balaamismu.
E-133 Now you just can't have a Nicolaitane set-up in the church and not have this other doctrine come in, too. You see, if you take away the Word of God and the moving of the Spirit as a means of worship (they that worship Me must worship Me in Spirit and in truth) then you will have to give the people another form of worship as a substitute, and substitution spells Balaamism.
E-134 Ja mēs gribam saprast, kas šī Balaama mācība ir Jaunajā Derībā, tad mums labāk atgriezties pagātnē un paskatīties, kas tā bija Vecās Derības draudzē, tad piemērot to šim trešajam draudzes periodam un pēc tam pārnest to uz mūsdienām.
E-134 If we are going to understand what the doctrine of Balaam is in the New Testament church we had better go back and see what it was in the Old Testament church and apply it to that third age and then bring it up to the present.
E-135 Šis stāsts ir atrodams Ceturtajā Mozus Grāmatā no 22. līdz 25. nodaļai. Lūk, mēs zinām, ka Israēls bija Dieva izredzētā tauta. Viņi bija sava laika Vasarsvētku dienas draudze. Viņi bija atraduši patvērumu zem asinīm, visi viņi bija saņēmuši kristību Sarkanajā jūrā, un viņi iznāca no ūdeņiem, dziedot Garā un dejojot Svētā Gara spēkā, pravietei Mirjamai spēlējot savu tamburīnu. Nu, pēc tam, kad ceļā bija pavadīts noteikts laiks, šie Israēla bērni nonāca pie Moāba. Vai jūs atceraties, kas bija Moābs? Viņš bija Lata dēls no vienas viņa paša meitas, bet Lats, savukārt, bija Ābrahama brāļadēls, tāpēc Israēls un Moābs bija radinieki. Es gribu, lai jūs to ieraugāt. Moābieši zināja patiesību, neskatoties uz to, vai viņi to ievēroja vai nē.
E-135 The story is found in Numbers Chapters 22 through 25. Now we know that Israel was the chosen people of God. They were the Pentecostals of their day. They had taken refuge under the blood, they had all been baptized in the Red Sea and they came up out of the waters singing in the Spirit and dancing under the energy of the Holy Ghost, while Miriam, the prophetess, played her tambourine. Well, after a certain time of journeying these children of Israel came to Moab. You remember who Moab was. He was the son of Lot by one of his own daughters, and Lot in turn was a nephew of Abraham, so Israel and Moab were related. I want you to see that. The Moabites knew the truth, whether they lived up to it or not.
E-136 Un tā, Israēls pienāca pie Moāba robežām un aizsūtīja pie ķēniņa vēstnešus, sakot: “Mēs esam brāļi. Atļaujiet mums šķērsot jūsu zemi. Ja mūsu ļaudis vai mūsu dzīvnieki kaut ko apēdīs vai izdzers, mēs ar prieku par to samaksāsim.” Taču ķēniņš Balaks ārkārtīgi satraucās. Būdams šīs nikolaītu grupas galva, viņš it nemaz netaisījās atļaut draudzei šķērsot zemi ar tās zīmēm un brīnumiem un dažādām Svētā Gara izpausmēm, jo no viņu sejām staroja Dievišķā godība. Tas bija pārāk riskanti, jo viņš varēja pazaudēt kādus no sava bara. Tāpēc Balaks neļāva Israēlam iziet cauri viņa zemei. Patiesībā, viņš no viņiem tik ļoti baidījās, ka devās pie algota pravieša vārdā Balaams [Latv. Bībelē viņš tiek saukts gan par Balaamu, gan Bileāmu–Tulk.] un lūdza viņu būt par starpnieku starp viņu un Dievu, lai izlūgtos no Visuvarenā, lai Viņš nolād Israēlu un padara tos nespēcīgus. Un Balaams, dedzīgi vēloties iesaistīties politikā un kļūt par ievērojamu vīru, ar lielu prieku piekrita. Taču viņš saprata, ka viņam bija jātuvojas Dievam un jāsaņem audience pie Viņa, lai varētu šo tautu nolādēt, tā kā pats no sevis viņš to izdarīt nevarēja; un viņš gāja paprasīt Dievam, vai Tas viņam atļaus iet. Vai tas nelīdzinās tiem nikolaītiem, kuri mums ir šodien? Viņi nolād ikvienu, kas neiet tieši pa viņu ceļu.
E-136 So Israel came up to the borders of Moab and sent messengers to the king saying, "We are brothers. Let us pass through your land. If our people or our animals eat or drink anything, we will gladly pay for it." But King Balak got very excited. That head of that Nicolaitane bunch was not about to let the church come through with its signs and wonders and divers manifestations of the Holy Ghost, with their faces shining with the glory of God. It was too risky, as he might lose some of his crowd. So Balak refused to let Israel pass through. In fact, so great was his fear of them, that he went to an hireling prophet called Balaam and asked him to mediate between him and God and petition the Almighty to curse Israel, and render them impotent. And Balaam, being eager to take part in political affairs and become a great man, was only too glad to do so. But seeing that he had to approach to, and receive an audience from God to get the people cursed as he could not do it by himself, he went to ask God if he could have His permission to go. Now isn't that just like the Nicolaitanes we have with us today? They curse everyone that won't go their way.
E-137 Kad Balaams paprasīja Dievam atļauju doties, Dievs viņam atteica. Ak, cik tas bija sāpīgi! Taču Balaks uzstāja, solīdams viņam vēl lielāku atlīdzību un godu. Tad Balaams atkal devās pie Dieva. Lūk, ar vienu atbildi no Dieva vajadzētu būt bijis gana, taču ne jau stūrgalvīgajam Balaamam. Kad Dievs redzēja viņa samaitātību, Viņš pateica, lai tas ceļas un iet. Tas tad nu žigli apsegloja ēzeli un devās ceļā. Viņam būtu vajadzējis aptvert, ka tā bija tikai Dieva pieļaujamā griba un ka viņš nevarēs viņus nolādēt, pat ja viņš jātu divdesmit reizes un mēģinātu divdesmit reizes. Cik ļoti šim Balaamam līdzinās mūsdienu cilvēki! Viņi tic trim Dieviem, kristās trīs titulos, bet nevis Jēzus Kristus Vārdā, un tomēr Dievs sūta pār viņiem Garu, kā Viņš sūtīja Balaamam, un viņi ies tālāk, ticēdami, ka ar viņiem viss ir pilnīgā kārtībā, bet faktiski šādi viņi ir īsti balaamieši. Redzat šo Balaama [Bileāma] mācību? Labi, ejiet vien; dariet pēc sava prāta. Viņi saka: “Nu, Dievs mūs ir svētījis, viss droši vien ir labi.” Es zinu, ka Viņš jūs ir svētījis, es to nenoliedzu. Taču tas ir tas pats organizēšanās maršruts, pa kuru devās Balaams. Tā ir nepakļaušanās Dieva Vārdam. Tā ir viltus mācība.
E-137 When Balaam asked God for permission to go, God turned him down. My that stung! But Balak insisted, promising him even greater rewards and honor. So Balaam went back to God. Now one answer from God should have been enough. But not for self-willed Balaam. When God saw his perversity, He told him to get up and go. Quickly he saddled the donkey and away he went. He should have realized that this was simply God's permissive will and he wouldn't be able to curse them if he went twenty times and tried twenty times. How like Balaam are people today! They believe in three Gods, get baptized in three titles instead of the NAME, and yet God will send the Spirit upon them as He did upon Balaam, and they will go on believing that they are exactly right, and here they are actually perfect Balaamites. See, the doctrine of Balaam. Go ahead anyway. Do it your way. They say, "Well, God has blessed us. It must be all right." I know He has blessed you. I don't deny that. But it's the same organizational route that Balaam took. It's defiance to God's Word. It's false teaching.
E-138 Un tā, Balaams pa galvu, pa kaklu metās ceļā, kamēr viņam priekšā nenostājās eņģelis no Tā Kunga. Taču domas par apbalvojumiem, slavu un naudu bija padarījušas šo pravieti (bīskapu, kardinālu, priekšsēdētāju, galveno pārraugu) tik aklu pret Garīgām lietām, ka viņš nespēja saskatīt šo eņģeli, kurš stāvēja ar izvilktu zobenu. Viņš tur bija nostājies, lai apturētu nesaprātīgo pravieti. Ēzelītis viņu ieraudzīja un centās izvairīties te uz vienu, te uz otru pusi, līdz galu galā piespieda Balaama kāju pie mūra sienas. Ēzelis apstājās un tālāk negāja. Viņš nespēja. Tāpēc Balaams nolēca un sāka viņu sist. Tad ēzelis sāka ar Balaamu runāt. Dievs ļāva, lai šis ēzelis runā mēlēs. Šis ēzelis nebija hibrīds; viņš bija oriģinālā sēkla. Aklajam pravietim viņš teica: “Vai tad es neesmu tavs ēzelis, un vai tad es neesmu tevi uzticīgi vadājis?” Balaams atbildēja: “Jā, jā, tu esi mans ēzelis un līdz pat šai dienai tu mani uzticīgi vadāji, bet, ja es nevarēšu tevi piespiest kustēties, tad nositīšu...Ēē! Kas tad tas? Es runāju ar ēzeli? Jocīgi, man izklausījās, it kā ēzelis runātu, un es viņam atbildēju.”
E-138 So Balaam went wildly down the road until an angel from God stood in his way. But that prophet (bishop, cardinal, chairman, president and general overseer) was so blinded to Spiritual things by the thought of honor and glory and money that he could not see the angel standing with drawn sword. There he stood to block the mad prophet. The little donkey saw him and dodged back and forth until he finally crushed Balaam's foot against a stone wall. The ass stopped and would not go on. He could not. So Balaam jumped off and began beating him. The donkey then began to talk to Balaam. God let that donkey speak in a tongue. That donkey was no hybrid; he was original seed. He said to the blinded prophet, "Am I not your donkey, and haven't I carried you faithfully?" Balaam replied, "Yes, yes, you are my donkey and you have carried me faithfully until now; and if I can't get you going, I'm going to kill you... whoa! what's this, talking to a donkey? That's funny, I thought I heard the donkey talking and I was answering it back."
E-139 Dievs vienmēr ir runājis mēlēs. Viņš runāja Belsacara dzīrēs un pēc tam Vasarsvētku dienā. Un Viņš atkal to dara šodien. Tas ir brīdinājums, ka tuvojas Dieva sods.
E-139 God has always spoken in a tongue. He spoke at Belshazzar's feast and then at Pentecost. He is doing it again today. It's a warning of soon coming judgment.
E-140 Tad šis eņģelis tapa redzams Balaamam. Viņš pateica Balaamam, ka, ja nebūtu ēzeļa, tad viņš jau būtu miris, jo bija kārdinājis Dievu. Taču, kad Balaams apsolīja doties mājās, viņam tika pateikts, lai dodas vien tālāk; tomēr viņš tika brīdināts, lai saka tikai to, ko viņam iedos Dievs.
E-140 Then the angel was made visible to Balaam. He told Balaam that except for the donkey he would be dead even now for tempting God. But when Balaam promised to go back, he was sent on with the admonition to say only what God gave him.
E-141 Un tā, Balaams atjāja un uzcēla septiņus altārus, lai upurētu uz tiem šķīstus dzīvniekus. Viņš nokāva aunu, kas simbolizēja Mesijas atnākšanu. Viņš zināja, kas ir jādara, lai tuvotos Dievam. Ar mehāniku viņam viss bija kārtībā, bet ne ar dinamiku; tāpat kā šodien. Vai tad jūs neredzat šos nikolaītus? Tur ielejā atradās Israēls, kas pienesa tādus pašus upurus un darīja tās pašas lietas, taču tikai Israēlu pavadīja zīmes. Tikai Israēla vidū bija Dievs. Ārišķīgas ceremonijas jūs nekur neaizvedīs; tās nevar aizvietot Gara izpausmes. Tieši tas notika Nikejā. Viņi pārliecināja cilvēkus pieņemt Balaama [Bileāma] mācību un nevis Dieva mācību. Un tur viņi klupa; jā, viņi nokrita. Viņi kļuva par miroņiem.
E-141 So Balaam went down and set up seven altars for the clean beasts of sacrifice. He killed a ram signifying the coming of the Messiah. He knew what to do to approach unto God. He had the mechanics just right; but not the dynamics; same as now. Can't you see it Nicolaitanes? There was Israel down there in the valley offering the same sacrifice, doing the same things but only one had the signs following. Only one had God in their midst. Form won't get you anywhere. It can't take the place of Spirit-manifestation. That is what happened at Nicaea. They put over Balaam's doctrine, not the doctrine of God. And they stumbled; yea they fell. They became dead men.
E-142 Kad upuris bija pienests, Balaams bija gatavs pravietot. Taču Dievs sasaistīja viņa mēli, un viņš nespēja Israēlu nolādēt. Viņš viņus svētīja.
E-142 After the sacrifice was made, Balaam was ready to prophesy. But God tied his tongue up and he could not curse them. He blessed them.
E-143 Balaks bija ļoti saniknots, taču pravietojums bija tāds, kāds tas bija – Balaams nespēja neko izmanīt. Tas bija pateikts caur Svēto Garu. Tāpēc Balaks lika Balaamam nokāpt zemāk, ielejā, un palūkoties uz tālākajām, atpalikušajām rindām, varbūt tad radīsies kāda iespēja viņus nolādēt. Tieši šo taktiku, kuru izmantoja Balaks, viņi izmanto arī šodien. Lielās konfesijas skatās uz mazajām grupiņām no augšas uz leju, un, ja pamana viņu vidū kaut ko tādu, kā dēļ var sarīkot skandālu, viņi ceļ to gaismā un izkliedz uz visām pusēm. Ja šie modernisti dzīvo grēkā, neviens par to neko nesaka, bet lai tikai kāda liksta gadās vienam no izredzētajiem – par to skandinās katra avīze pa visu valsti. Jā, Israēlam bija savas sliktās (miesiskās) puses; viņiem bija tādas puses, kas nebija uzslavas cienīgas. Tomēr, neraugoties uz viņu nepilnībām, pēc Dieva nodoma (kas īstenojas caur izredzētību), caur žēlastību un nevis caur darbiem, DIENĀ VIŅIEM BIJA MĀKONIS UN NAKTĪ UGUNS STABS, VIŅIEM BIJA PĀRŠĶELTĀ KLINTS, BRONZAS [vara] ČŪSKA, ZĪMES UN BRĪNUMI. Viņi bija apstiprināti nevis paši sevī, bet Dievā.
E-143 Balak was very angry, but there was nothing that Balaam could do about the prophecy. It had been spoken by the Holy Ghost. So Balak told Balaam to go down below, into the valley, and look upon their back parts to see if there wasn't possibly some way he could curse them. The tactics that Balak used are the same tactics they use today. The big denominations look down at the little groups, and anything they find amongst them to make out a scandal they bring it out and shout it. If the moderns live in sin, no one says anything about it; but let one of the elect get into trouble and every paper blasts it across the country. Yes, Israel had her back (carnal) parts. They had their side that wasn't praise-worthy; but in spite of their imperfections, by the purpose of God that works through election, by grace and not by works, THEY HAD THE CLOUD BY DAY AND THE PILLAR OF FIRE BY NIGHT, THEY HAD THE SMITTEN ROCK, THE BRAZEN SERPENT AND THE SIGNS AND WONDERS. They were vindicated--not in themselves, but in God.
E-144 Dievam nebija nekāda respekta pret šiem nikolaītiem ar visiem viņu PhD, LLD un DDS doktoru tituliem un visām viņu organizācijām, un ar vislabāko, ar ko vien cilvēks var dižoties; bet Israēlu Viņš respektēja, jo viņu vidū bija apstiprinātais Vārds. Israēls, pavisam noteikti, neizskatījās pārāk spoži, ņemot vērā, ka viņi tikko kā bija steigā izbēguši no Ēģiptes; tomēr tā vienalga bija svētīta tauta. Būdami ēģiptiešu jūgā, vairāk nekā trīssimt gadus šī tauta bija pazinusi tikai lopu ganīšanu, lauku apstrādi un vergošanu nāves bailēs. Taču tagad tā bija brīva. Pateicoties Dieva suverenitātei, tā bija svētīta tauta. Moābs uz viņiem, protams, lūkojās no augšas; tāpat darīja arī visas citas tautas. Organizācija uz tādiem, kas nav organizēti, vienmēr lūkojas no augšas, un, vai nu viņi apņēmīgi ievilks tos organizācijā, vai arī iznīcinās, ja viņi no tās atteiksies.
E-144 God didn't have any respect for those Nicolaitanes with their PHD's, LLD'S and D.D.'s and all their fine organizations and the best that man could boast; but He did have respect unto Israel for they had the Word vindicated amongst them. Certainly Israel didn't look too polished up, just having come out of Egypt in precipitous flight, but she was a blessed people anyway. All she had ever known for over 300 years was herding flocks, tending fields and slaving away in fear of death under the Egyptians. But she was free now. She was a blessed people through the sovereignty of God. Certainly Moab looked down on her. All the other nations did, too. Organization always looks down on the unorganized and either will by determination bring them into organization or destroy them when they won't come.
E-145 Kāds man varbūt jautās: “Brāli Branham, kāpēc jūs domājat, ka Moābs bija organizējies, bet Israēls nē? No kurienes jums šāda doma?” No šejienes – no šīs Bībeles. Šeit viss ir parādīts līdzībās. Viss, kas ir rakstīts stāstījumu veidā Vecajā Derībā, ir uzrakstīts mūsu pamācībai, lai mēs no tā varam iemācīties. Lūk, lūdzu, Ceturtā Mozus Grāmata 23:9: “Jo no klinšu virsotnes es to redzu un no paaugstinājumiem es to ieraugu: redzi, tauta, kas SAVRUP dzīvo un kas STARP TAUTĀM NAV IESKAITĀMA.” Te nu tas ir. Dievs lūkojas lejup no klinšu virsotnes, nevis kādā ielejā meklē viņu vājās vietas, viņus tiesājot. Dievs uz viņiem raugās tā, kā Pats vēlas uz viņiem raudzīties – no mīlestības un žēlastības augstumiem. Viņi dzīvoja SAVRUP, un viņi nebija organizējušies. Viņiem nebija ķēniņa. Viņiem bija pravietis, bet pravietī bija Dievs, (caur Savu Garu); un Vārds nāca pie pravieša, un Vārds devās pie cilvēkiem. Viņi nepiederēja Apvienoto Nāciju Organizācijai. Viņi nepiederēja Pasaules Draudžu Padomei, Baptistiem, Prezbiteriešiem, Dieva Asamblejai vai kādai citai grupai. Viņiem nebija vajadzības kādam piederēt. Viņi bija pievienojušies Dievam. Viņiem nebija vajadzīgs kādas padomes padoms – viņu pašu vidū bija “Tā saka Tas Kungs”. Aleluja!
E-145 Now someone might ask me, "Brother Branham, what makes you think that Moab was organized while Israel was not? Where do you get that idea?" I get it right here in the Bible. It is all typed out here. Everything written in the Old Testament that is in story form is written for our admonition so that we can learn from it.
Here it is right in Numbers 23:9,
"From the top of the rocks I see him, and from the hills I behold him; lo the people shall dwell ALONE, and shall NOT BE RECKONED AMONG THE NATIONS."
There it is. God looking down from the top of the rocks, not in some valley looking for their bad points and condemning them. God seeing them the way He wanted to see them--from the height of love and mercy. They dwelt ALONE and they weren't organized. They didn't have a king. They had a prophet, and the prophet had God in him by the Spirit; and the Word came to the prophet and the Word went to the people. They didn't belong to the U.N. They didn't belong to the World Council of Churches, to the Baptists, Presbyterians, Assembly of God or any other group. They didn't need to belong. They were joined to God. They didn't need counsel from any council--they had "Thus saith the Lord" in their midst. Hallelujah!
E-146 Lūk, pat neskatoties uz to, ka Balaams zināja pareizo pieeju Dievam un spēja saņemt atklāsmi no Tā Kunga, izmantojot īpašas spēka spējas, tomēr, ar visu to, viņš joprojām bija bīskaps šajā viltus grupā. Jo, ko gan viņš tagad darīja, lai izpelnītos Balaka labvēlību? Viņš izstrādāja plānu, kurā Dievs būtu spiests sodīt Israēlu ar nāvi. Tieši tāpat kā sātans zināja, ka viņš par pievilt Ievu (panākt, lai viņa krīt miesīgā grēkā), tādā veidā liekot Dievu izpildīt pasludināto nāves spriedumu par grēku; tā arī Balaams zināja, ka, ja viņam izdosies panākt, lai Israēls krīt grēkā, tad Dievs būs spiests nodot viņus nāvei. Tāpēc viņš izplānoja, kā panākt, lai viņi atnāk un pievienojas grēkam. Viņš izsūtīja ielūgumus, aicinot atnākt uz Baāla-Peoras svētkiem (“atnāciet un pielūdziet kopā ar mums”). Lūk, israēlieši, protams, bija redzējuši ēģiptiešu svētkus, tāpēc viņiem nešķita, ka tas bija kaut kas ļoti slikts – aiziet un vienkārši paskatīties, un varbūt paēst kopā ar šiem ļaudīm. (Un vispār, kāds gan ļaunums var būt sadraudzībā? Mums taču viņi ir jāmīl, vai ne? Jo kā lai citādāk mēs viņus iemantojam?) “Būt draudzīgam – tas nevienam pāri nedara,” apmēram tā viņi domāja. Taču, kad šīs seksuālās moābietes sāka dejot un izģērbties, dejodamas savu rokenrolu un savu tvistu, israēliešos pamodās iekāre, un viņi tika ievilkti ārlaulības sakaros, un Dievs dusmās nokāva četrdesmit divus tūkstošus no viņiem.
E-146 Now in spite of the fact that Balaam knew the proper approach to God and could bring forth a revelation from the Lord by means of a special enduement of power, he was still for all of that a bishop in the false group. For what did he do now in order to win favor with Balak? He formulated a plan wherein God would be forced to deal with Israel in death. Just as Satan knew that he could beguile Eve (cause her to fall in fleshly sin) thus causing God to pass His pronounced sentence of death against sin, so Balaam knew that if he could get Israel to sin, God would have to deal with them in death. So he planned a way to get them to come over and join in sin. He sent out invitations to come to the feast of Baal-peor (come over and worship with us). Now Israel, no doubt, had seen the feasts of the Egyptians so they did not feel it was too wrong to go and just look on and perhaps eat with the people. (What is wrong with fellowship any way? We are supposed to love them aren't we, or how can we win them?) Being friendly never hurt anyone--or so they thought. But when those sexy Moabitish women began to dance and undress while they whirled around doing their rock and roll and twist, the lust rose up in the Israelites and they were drawn into adultery and God in wrath slew forty two thousand of them.
E-147 Un tieši to izdarīja arī Konstantīns un arī viņa pēcteči Nikejā un pēc Nikejas. Viņi uzaicināja Dieva ļaudis uz šo sapulci. Un, kad draudzes apsēdās, lai paēstu, un uzcēlās, lai piedalītos aktivitātēs (līdzdarbojoties baznīcas etiķetē, ceremonijās un pagāniskajās dzīrēs, kas bija nosauktas kristīgo rituālu vārdos), viņa jau bija iekritusi lamatās – viņa bija piekopusi netiklību, un Dievs viņu atstāja.
E-147 And that is what Constantine and his successors did at Nicaea and after Nicaea. They invited the people of God to the convention. And when the church sat down to eat, and rose up to play (partaking of church form, ceremonies, and pagan feasts named after Christian rites) she was trapped; she had committed fornication. And God walked out.
E-148 Kad cilvēks novēršas no Dieva Vārda un tā vietā, lai saņemtu Svēto Garu, pievienojas kādai baznīcai, šis cilvēks mirst. Mironis! Lūk, kas viņš ir. Nepievienojieties baznīcai. Nelieniet iekšā organizācijā un neļaujieties būt aizrautam ar ticības mācībām un tradīcijām vai jebko citu, kas aizņem Vārda un Gara vietu; pretējā gadījumā tu mirsi. Cauri! Tu būsi miris, uz mūžīgiem laikiem atdalīts no Dieva!
E-148 When any man turns from the Word of God and joins a church instead of receiving the Holy Spirit, that man dies. Dead! That is what he is. Don't join a church. Don't get into organization and get taken up with creeds and tradition or anything that takes the place of the Word and the Spirit or you're dead. It's all over. You're dead. Eternally separated from God!
E-149 Tieši tas vienmēr ir noticis katrā periodā. Dievs atbrīvo cilvēkus. Pateicoties asinīm, viņi iziet; caur Vārdu viņi tiek padarīti svēti, viņi iziet caur kristības ūdeņiem, un piepildās ar Garu; taču pēc brītiņa šī pirmā mīlestība atdziest, un kādam atnāk šī doma, ka viņiem vajadzētu organizēties, lai tādējādi sevi saglabātu un lai kļūtu ievērojami; un jau otrajā paaudzē un dažreiz pat ātrāk viņi no jauna organizējas. Dieva Gara viņiem vairāk nav, tik vien kā pielūgsmes forma. Viņi ir miruši. Viņi ir sakrustojušies ar ticības mācībām un ceremonijām, un viņos nav nekādas dzīvības.
E-149 That is what has happened in every age since. God delivers the people. They come out by the blood, sanctified by the Word, walk through the waters of baptism and get filled with the Spirit; but after awhile the first love cools off and someone gets the idea that they ought to organize in order to preserve themselves and make a name for themselves, and they organize themselves right back in the second generation and sometimes even before then. They no longer have the Spirit of God, just a form of worship. They are dead. They have hybridized themselves with creed and form and there is no life in them.
E-150 Tā Balaams panāca, lai Israēls piekopj netiklību. Vai jūs zināt, ka aiz fiziskās netiklības stāv tas pats gars, kurš atrodas organizētā reliģijā? Es teicu, ka netiklības gars,– tas ir organizācijas gars. Un visiem netikļiem būs to vieta uguns jūrā. Tieši tādas ir Dieva domas par organizēšanos. Tieši tā, šī netikle un viņas meitas nonāks uguns jūrā.
E-150 So Balaam got Israel to commit fornication. Do you know that physical fornication is the very same spirit that lies in organized religion? I said that the spirit of fornication is the spirit of organization. And all fornicators will have their place in the lake of fire. That is what God thinks of organization. Yes sir, the whore and her daughters will be in the lake of fire.
E-151 Konfesijas nav no Dieva. Tās nekad nav bijušas un nekad nebūs no Dieva. Tas ir nepareizs gars, kurš iedala Dieva ļaudis hierarhijā un parastajos draudzes locekļos; un tādējādi tas ir nepareizs gars, kas atdala cilvēkus no cilvēkiem. Tieši to arī dara organizēšanās un konfesijas. Organizējoties viņi atdala sevi no Dieva Vārda un ieved sevi garīgā laulības pārkāpšanā.
E-151 Denominations are not of God. They never have been and never will be. It's a wrong spirit that separates the people of God into hierarchy and laity; and it's, therefore, a wrong spirit that separates the people from the people. That's what organization and denominations do. In organizing they separate themselves from the Word of God, and bring themselves into spiritual adultery.
E-152 Pievērsiet uzmanību, ka Konstantīns iedeva cilvēkiem īpašus svētkus. Tie bija senie pagānu svētki ar jauniem nosaukumiem, kas bija paņemti no draudzes; vai arī dažos gadījumos tika ņemtas kristiešu ieražas, izkropļojot tās ar pagāniskās ceremonijām. Viņš paņēma saules pielūgsmi un aizvietoja to ar Dieva Dēlu. Tā vietā, lai svinētu to 21. decembrī, kad viņi mēdza svinēt saules dieva svētkus, viņi pārlika to uz 25. decembri un nosauca to par Dieva Dēla dzimšanas dienu. Taču mēs zinām, ka Viņš piedzima aprīļa mēnesī, kad uzrodas dzīvība, nevis decembrī. Viņi paņēma dievietes Astartes svētkus un nosauca tās par Lieldienu svinībām, kurās kristiešiem pienākas svinēt Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Patiesībā tie bija pagāniskie svētki par godu Astartei.
E-152 Now notice that Constantine gave special feasts unto the people. They were the old pagan feasts with new names taken from the church, or in some cases Christian rites were taken and abused with pagan ceremonies. He took the worship of the sun god and changed it to the Son of God. Instead of celebrating on December 21, which is when they used to celebrate the feast to the sun god, they put it up to December 25th and called it the Son of God's birthday. But we know that He was born in April when life comes forth, not in December. And they took the feast to Astarte and called it the Easter celebration wherein the Christian is supposed to celebrate the death and resurrection of the Lord. Actually it was a pagan feast to Astarte.
E-153 Viņi novietoja baznīcās altārus. Viņi ielika tajās tēlus. Viņi deva cilvēkiem to, ko viņi sauca par “apustuļu ticības apliecību”, kaut arī Bībelē nekā tāda nav. Viņi mācīja cilvēkiem priekšteču pielūgšanu, tādā veidā padarot Romas Katoļu Baznīcu par pasaulē lielāko spiritisko baznīcu. Šajā būrī bija ikviens nešķīstais putns. Un mēs redzam, kā to pašu dara protestanti ar savām organizācijām.
E-153 They placed altars in the church. They put in images. They gave the people what they called the apostles' creed, though you can't find it in the Bible. They taught the people ancestor worship thereby making the Roman Catholic Church the greatest spiritistic church in the world. Every foul bird was in that cage. And you have the Protestants with their organizations doing the same thing.
E-154 Viņi ēda elku upurus. Lūk, es nesaku, ka tas nozīmē, ka viņi burtiskā nozīmē ēda elku upuru gaļu. Jo, kaut arī Jeruzālemes padome izteicās pret šādu lietu, Pāvils tam nepiešķīra sevišķu nozīmi, sakot, ka elki ir tukša vieta. Tā bija tikai katra sirdsapziņas lieta, izņemot gadījumus, kad tas var aizskart kādu vājāku brāli, un tad tas nebija atļauts. Turklāt, šī Atklāsme attiecas uz pagāniem, nevis ebrejiem, jo šīs ir pagānu draudzes. Es to redzu tādā pašā gaismā kā Kunga vārdus: “Ja jūs neēdat Manu miesu un nedzerat Manas asinis, jums dzīvības nav sevī. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Šeit var redzēt, ka ēšana patiesībā nozīmē piedalīšanos kādā garīgā jēgā. Tāpēc, kad šie cilvēki zemojās tēlu priekšā, dedzināja sveces, piedalījās pagāniskajos svētkos, sūdzēja savus grēkus cilvēkiem (bet tas viss pieder velna reliģijai), viņi ēda no velna un nevis no Tā Kunga. Viņi bija elkdievībā, atzina viņi to vai nē. Viņi var stāstīt visu, ko vien vēlas – ka altāri un vīraks tikai atgādina viņiem par Tā Kunga lūgšanām, vai ko nu vēl tas viņuprāt nozīmē; un viņi var stāstīt, ka tas, ka lūgšanas attēla priekšā ir tikai uzsvēršanas dēļ; un ka izsūdzot grēkus garīdzniekam, patiesībā viņi savās sirdīs to dara Dievam, un kad garīdznieks, viņi saka, viņiem piedod, viņš to vienkārši dara Tā Kunga Vārdā; viņi var stāstīt, ko vien vēlas, bet viņi piedalās labi pazīstamajā Babilonas sātaniskajā reliģijā un ir pievienojušies elkiem, un ir izdarījuši garīgu netiklību, kas nozīmē nāvi. Viņi ir miruši!
E-154 They ate things sacrificed to idols. Now I don't say that this really means they were literally eating meats sacrificed to idols. For though the council of Jerusalem had spoken against such, Paul did not make much of it as he said the idols were nothing. It was just a matter of conscience except where it offended a weaker brother and then it was not allowed. Furthermore, this Revelation has to do with Gentiles and not Jews as these are Gentile Churches. I see this in the same light I see the words of the Lord, "Except ye eat My flesh and drink My blood you have no life in you. Man shall not live by bread alone but by every word that proceeds out of the mouth of God." You can see that eating is actually partaking in a spiritual sense.
So when these people were bowing to the images, lighting candles, using pagan holidays, confessing their sins to men (all of which belongs to the devil's religion,) they were partakers with the devil and not of the Lord. They were in idolatry whether they admitted it or not. They can talk all they want that the altars and the incense are only to remind them of the prayers of the Lord or whatever they think it means; and they can say that when they pray before the image it is just for the sake of emphasis; and that when they confess to the priest, it is really to God they are doing it in their hearts, and when they say the priest forgives them, it is just that he is doing it in the Name of the Lord; they can say what they want but they are partaking in the well known Babylonian, Satanic religion and have joined themselves to idols and committed spiritual fornication, which means death. They are dead.
E-155 Un tā, draudze un valsts salaulājās. Draudze savienojās ar elkiem. Ar valsts varu, kas viņus atbalstīja, viņi uzskatīja, ka tagad “šī valstība ir atnākusi, un Dieva griba uz zemes jau ir īstenojusies”. Nav brīnums, ka Romas Katoļu Baznīca negaida Kunga Jēzus atgriešanos. Viņi netic tūkstošgadu valstībai. Viņiem jau šeit ir sava tūkstošgadu valstība. “Romas Pāvests taču valda tieši tagad, un Dievs valda viņā. Tāpēc Viņa atnākšanai,” pēc viņu domām, “tai ir jābūt tad, kad būs sagatavotas jaunas debesis un zeme.” Taču viņi maldās. Pāvests ir šīs viltus draudzes galva, un tūkstošgadu valstība atnāks, taču pāvesta tajā nebūs. Viņš būs kādā citā vietā.
E-155 So the church and the state were married. The church joined up with idols. With the power of the state behind them they felt that now, "The kingdom had come and God's will had been enforced upon the earth." No wonder the Roman Catholic Church is not looking for the return of the Lord Jesus. They are not millennialists. They have their millennium right here. The pope is reigning right now and God is reigning in him. So when He comes according to them, it has to be when the new heavens and the earth are prepared. But they are wrong. That pope is the head of the false church, and there is going to be a millennium, but while that is going on he won't be in it. He will be somewhere else.
E-156 BRĪDINĀJUMS
Atklāsmes Grāmata 2:16: “Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu.”
Ko citu Viņš var pateikt? Vai tad Viņš var nepievērst uzmanību to grēkam, kuri ir velti valkājuši Viņa Vārdu? Ir tikai viens veids, kā saņemt žēlastību grēka stundā: NOŽĒLOT GRĒKUS! Atzīstiet, ka jums nav taisnība. Nāciet pie Dieva pēc piedošanas un pēc Dieva Gara. Tā ir pavēle no Dieva. Neklausīt, – tā ir nāve, jo Viņš saka: “Es karošu pret jums ar Savas mutes zobenu.” Zvērs karoja pret svētajiem, bet Dievs karos pret zvēru. Tie, kas cīnījās pret Vārdu, kādu dienu konstatēs, ka Vārds cīnās pret viņiem. Tas ir ļoti nopietni – kaut ko atņemt vai pielikt Dieva Vārdam. Jo tos, kas to izmainīja un darīja ar Vārdu, kā viņiem ērtāk – kāds gals gan viņus sagaida, ja ne vien nāve un iznīcība? Taču Dieva žēlastība joprojām sauc: “Atgriezieties, nožēlojiet grēkus!” Ak, cik saldas ir šīs domas par grēku nožēlu! Man rokās nav nekā, ar ko pie Tevis nākt, es vienkārši pie Tava krusta pieķeros. Es nesu savu nožēlu. Es nožēloju, kāds es esmu un ko esmu izdarījis. Tagad tās ir asinis, nekas cits kā Jēzus asinis. Ko jūs izvēlēsieties? Atgriešanos no grēkiem vai nāves zobenu? Tā ir jūsu izvēle.
E-156 The Warning
Revelation 2:16.
"Repent or else I will come unto thee quickly, and will fight against them with the sword of My mouth."
What else can He say? Can God overlook the sin of those who have borne His Name in vain? There is only one way to receive grace in the hour of sin, REPENT. Confess you are wrong. Come to God for forgiveness and for the Spirit of God. This is a command from God. To disobey is death, for He says, "I will make war with you with the sword in My mouth." The beast made war with the saints, but God will make war with the beast. Those who fought the Word will one day find the Word fighting them. It is a serious thing to take from, or add to the Word of God. For those who changed it, and did with it as it suited them, what will their end be but death and destruction? But still the grace of God cries out, "Repent". Oh, how sweet are the thoughts of repentance. Nothing in my hands I bring, simply to Thy cross I cling. I bring my sorrow. I repent that I am what I am, and what I have done. Now it is the blood, nothing but the blood of Jesus. What will it be? Repentance, or the sword of death? It's up to you.
E-157 ATLĪDZĪBA
Atklāsmes Grāmata 2:17: “Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm! Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un iekš akmens [Latv. Bībelē: “...un uz akmens...”–Tulk.] būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.”
E-157 The Rewards
Revelation 2:17.
"He that hath an ear let him hear what the Spirit saith unto the churches. To him that overcometh will I give to eat of the hidden manna, and I will give him a white stone, and in the stone a new name written, which no man knoweth saving he that receiveth it."
Each message to each age holds out an incentive to the believer, encouraging him to be an overcomer and thereby be rewarded of the Lord. In this age the Spirit is promising the hidden manna and a new name written in a white stone.
E-158 Ikvienā katram periodam adresētajā vēstījumā skan pamudinājums ticīgajam, kas iedrošina viņu būt uzvarētajam un tādējādi saņemt atlīdzību no Tā Kunga. Šajā periodā Gars sola apslēpto mannu un jaunu vārdu, kas rakstīts baltā akmenī.
Lūk, tā kā ikviens no šiem vēstījumiem ir adresēts “enģelim” (cilvēkam-vēstnesim), tad viņa daļa, – tā ir ļoti liela atbildība un vienlaicīgi arī apbrīnojama privilēģija. Šiem vīriem Dievs dāvā īpašus apsolījumus, kā tas bija gadījumā ar divpadsmit apustuļiem, kuri sēdēs divpadsmit troņos, tiesājot divpadsmit Israēla ciltis. Turklāt, atcerieties, ka Pāvilam bija dots kāds īpašs apsolījums: stādīt Jēzus priekšā ļaudis no līgavas, kas dzīvoja Pāvila laikā. 2. Vēstule Korintiešiem 11:2: “Es degu par jums ar dievišķu dedzību, jo esmu jūs saderinājis ar vienīgo vīru – Kristu, lai vestu jūs Viņa priekšā kā šķīstu jaunavu.”[Jaunā latv. Bībele] Tā tas būs ar katru vēstnesi, kurš ir bijis uzticīgs sava laika un sava perioda Vārdam. Tāpat būs arī pēdējā dienā. Tā būs tā pati īpašā atlīdzība, kas bija dota Pāvilam. Es domāju, ka daudzi no jums atceras, kā es teicu, ka vienmēr biju baidījies, ka nomiršu un satikšu To Kungu, bet Viņš būs neapmierināts ar mani, jo es Viņu tik daudz reižu esmu pievīlis. Nu, kādu rītu es gulēdams gultā par to domāju un pēkšņi es tiku aizrauts kādā ļoti neparastā vīzijā. Es to nosaucu par neparastu, jo man ir bijis tūkstošiem vīziju, taču ne reizi es nebiju redzējis, ka izeju no sava ķermeņa. Taču šoreiz es tiku aizrauts; un es atskatījos un redzēju savu sievu, un redzēju savu ķermeni, kas gulēja viņai blakus. Tad es nokļuvu visbrīnišķīgākajā vietā, kādu vien esmu redzējis. Tā bija kā paradīze. Es ieraudzīju cilvēku pūļus – tie bija visskaistākie un laimīgākie cilvēki, kādus es jebkad esmu redzējis. Viņi visi izskatījās ļoti jauni – apmēram 18 līdz 21 gadus veci. Viņiem nebija ne sirmu matu, ne krunku, ne arī kādu citu trūkumu. Visām šīm jaunajām sievietēm bija mati līdz viduklim, bet jaunie vīrieši bija tik izskatīgi un stipri. Ak, kā viņi mani sagaidīja! Viņi mani apskāva un sauca mani par savu dārgo brāli, un visu laiku stāstīja, cik ļoti viņi priecājas mani redzot. Kad es vēlējos uzzināt, kas bija visi šie cilvēki, tas, kurš bija man līdzās, pateica: “Tie ir tavi ļaudis.”
E-158 Now since each of these messages is directed to the 'angel'-- (human messenger) a very great responsibility as well as a wonderful privilege is his lot. To these men God makes special promises, as in the case of the twelve apostles sitting on twelve thrones judging the twelve tribes of Israel. Then, remember Paul was given a special promise: that of presenting the people of the bride in his day to Jesus,
II Corinthians 11:2
"For I am jealous over you with godly jealousy; for I have espoused you to one husband, that I may present you as a chaste virgin to Christ."
So it will be with every messenger who has been faithful to the Word of his hour and his age. It will be so in the last day. It will be the same special reward that was given to Paul. I think most of you remember how I said I had always been afraid to die lest I should meet the Lord and He should not be pleased with me as I had failed Him so many times. Well, I had been thinking of that one morning as I lay in bed and suddenly I was caught up in a most peculiar vision. I say it was peculiar for I have had thousands of visions and not once did I seem to leave my body. But there I was caught up; and I looked back to see my wife, and I saw my body lying there beside her. Then I found myself in the most beautiful place I have ever seen. It was a paradise. I saw throngs of the most beautiful and happiest people I have ever seen. They all looked so young-- about 18 to 21 years of age. There was not a gray hair or a wrinkle or any deformity amongst them. The young women all had hair down to their waists, and the young men were so handsome and strong. Oh, how they welcomed me. They hugged me and called me their darling brother, and kept telling me how glad they were to see me. As I wondered who all those folks were, one beside me said, "They are your people".
E-159 Es biju ļoti pārsteigts, es vaicāju: “Vai tie visi ir Branhami?”
Viņš atbildēja: “Nē, tie ir tie, kurus tu pievērsi ticībai.” Tad viņš norādīja uz kādu lēdiju un teica: “Vai redzi to jauno sievieti, kuru tu pirms brīža apbrīnoji? Viņai bija 90 gadi, kad tu ieguvi viņu Tam Kungam.”
Es teicu: “Ak, padomā tik! Un es no tā baidījos!”
Šis vīrs teica: “Mēs šeit atpūšamies, kamēr gaidām Tā Kunga atnākšanu.”
Es atbildēju: “Es gribu Viņu redzēt.”
Viņš sacīja: “Pagaidām tu vēl nevari Viņu redzēt, taču drīz Viņš nāks, un, kad Viņš atnāks, Viņš visupirms ies pie tevis, un tiksi tiesāts saskaņā ar to Evaņģēliju, kuru tu sludināji; bet mēs būsim tavi cilvēki.”
Es vaicāju: “Vai tu gribi teikt, ka es esmu atbildīgs par visiem šiem cilvēkiem?”
Viņš teica: “Par katru. Tu piedzimi kā līderis.”
Es viņam jautāju: “Vai katrs būs atbildīgs? Kā tad ar apustuli Pāvilu?
Viņš man atbildēja: “Viņš būs atbildīgs par savu laiku.”
“Nu ko,” es teicu, “es sludināju to pašu Evaņģēliju, ko sludināja Pāvils.” Un viss šis pūlis iesaucās: “Uz to mēs paļaujamies!”
E-159 I was so astonished I asked, "Are all these Branhams?"
He said, "No, they are your converts." He then pointed to one lady and said, "See that young lady that you were admiring a moment ago. She was 90 years old when you won her to the Lord."
I said, "Oh my, and to think this is what I was afraid of."
The man said, "We are resting here while waiting for the coming of the Lord."
I replied, "I want to see Him."
He said, "You can't see Him just yet; but He is coming soon, and when He does He will come to you first, and you will be judged according to the Gospel you have preached, and we will be your subjects."
I said, "Do you mean I am responsible for all these?"
He said, "Every one. You were born a leader."
I asked him, "Will every one be responsible? What about Saint Paul?"
He answered me, "He will be responsible for his day."
"Well," I said, "I've preached the same Gospel that Paul preached." And multitude cried, "We're resting on that."
E-160 Jā, es redzu, ka Dievam ir īpaša atlīdzība, ko Viņš dāvās saviem vēstnešiem, kuri uzticīgi izpildīja viņiem doto Dieva uzdevumu. Ja viņi, saņēmuši tam periodam domātā Vārda atklāsmi, uzticīgi to sludināja savā laikā un dzīvoja saskaņā ar to, ko bija sludinājuši – tad viņi saņems lielu atlīdzību.
E-160 Yes, I can see that God is going to give a special reward to His messengers who have faithfully discharged the responsibility He has placed upon them. If they have received the revelation of the Word for that age and faithfully preached in their day, and lived what they preached, they will receive a great reward.
E-161 Tagad, paturot prātā šo domu, vēlreiz paskatieties uz šo pantu: “Es viņam došu apslēpto mannu.” Mēs visi zinām, ka šī manna bija eņģeļu barība, to Dievs sūtīja lejup uz zemi Israēlam viņu klejojumu laikā. Tā bija nevainojama barība. Bija apbrīnojami, ka šīs barības kripatiņas uzturēja viņus pie vislabākās veselības. Neviens neslimoja. Tas bija viss, kas viņiem bija vajadzīgs. Kad bija uztaisīts šķirsts, viņi tajā ielika noteiktu daudzumu šīs mannas. Pēc tam šis šķirsts tika novietots aiz priekškara, un tam uzdrīkstējās tuvoties vairs tikai augstais priesteris – viņam tad bija vajadzīgas upura asinis. Šī manna simbolizēja to debesu Maizi, kas nonāca no debesīm un kļuva par Dzīvību visiem tiem, kuri tic uz Viņu. Viņš sacīja: “Es esmu dzīvības maize. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” Kad Viņš aizgāja, Viņš atstāja mums Savu Vārdu. “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
E-161 Now with this thought in mind, look at the verse again. "I will give him the hidden manna." We all know that the manna was angel food; it was what God sent down upon the grass for Israel at the time of their wanderings. It was perfect food. It was amazing how those little pellets of food kept them in perfect health. No one got sick. It was all they needed. When the ark was made they put some of that manna into it. Then the ark was put behind the veil and only the high priest would dare approach unto it and then he had to have the sacrificial blood. The Bread from heaven, symbolized by manna, one day came down from heaven and became Life for all who believe on Him. He said, "I am the bread of life. I am the living bread that came down from heaven, if any man shall eat of this bread he shall live forever." When He went away He left us His Word, "Man shall not live by bread alone but by every Word that proceeds out of the mouth of God."
E-162 Viņa Vārds bija maize. Tā bija šī nevainojamā manna, no kuras pārtiekot, cilvēks nekad nemirs. Taču uzreiz pēc tēvu nāves šķita, ka neviens nezina šo patiesību, un drīz vien izskatījās, ka šī manna ir kļuvusi cilvēkiem apslēpta. Taču katrā periodā Dievs caur atklāsmi sāka izgaismot to, kas bija apslēpts; līdz pat šim beidzamajam laikam, kad saskaņā ar Atklāsmes Grāmatu 10:7 atnāks pravietis un atklās visus noslēpumus, un tad nāks Tas Kungs. Lūk, es saku, ka katrā periodā šie vēstneši saņēma apslēpto patiesību, taču viņi to nesaņēma vienīgi savām vajadzībām; tāpat bija, kad mācekļiem palūdza izdalīt šiem ļaužu pūļiem maizi un zivis – Jēzus lauza barību un deva viņiem, bet viņi savukārt deva to cilvēkiem. Dievs savu apslēpto mannu dod uzvarētājam. Citādi nemaz nevar būt. Viņš neatvērs Savu dārgumu krātuvi tiem, kuri nicinoši noraida to, kas jau ir atklāts.
E-162 His Word was bread. It was the perfect manna, which, if a man live by, he shall never die. But right after the death of the fathers, no one seemed to know the exact truth and in a short while this manna seemed to have become hidden to the people. But in every age God began to give back by revelation that which was hidden until in this last day according to Revelation 10:7, a prophet will come and reveal all the mysteries and then the Lord will come. Now in each age, I say, the messengers received hidden truth. But they did not receive it for themselves only. But it is as it was when the disciples were asked to serve the multitudes loaves and fishes; Jesus gave them the broken food, but they in turn gave it to the people. God gives His hidden manna to the overcomer. It cannot be otherwise. He would not open His treasures to those who spurn what is already revealed.
E-163 Manis stāstītais par katra perioda vēstnesi, kuri no Dieva saņem daļu no Vasarsvētku dienas oriģinālās patiesības, ir parādīts līdzībā Vecajā Derībā, kur Mozum bija pavēlēts ņemt kādus divus litrus mannas un ielikt to zelta traukā aiz priekškara vissvētākajā vietā. Katras paaudzes augstais priesteris tur varēja ieiet ar upura asinīm. Tad viņš varēja paņemt nelielu daļu šīs oriģinālās mannas (jo tā nebojājās) un to apēst. Lūk, katrā draudzes periodā Tā Kunga vēstnesim tika dota Dieva atklāsme tam konkrētajam periodam. Kad šis vēstnesis bija patiesības apskaidrots, viņš šo patiesību nesa cilvēkiem. Un tie, kuru ausis Gars bija atvēris, dzirdēja šo patiesību, ticēja tai un dzīvoja saskaņā ar to.
E-163 What I have been saying about the messenger of each age receiving from God some of the original truth of Pentecost is typed out in the Old Testament where Moses was commanded to take up three and one half pints of manna and place it in a golden vessel behind the veil of the holy of holies. There the high priest of every generation could enter with sacrificial blood. Then he could take a small portion of this manna (for it did not corrupt) which was part of the original and eat it. Now in every age the messenger of the Lord to that age was given the revelation of God for that specific period. Once the messenger was enlightened by truth, he would bring that truth to the people. And they whose ears had been opened by the Spirit would hear that truth, believe it, and live it.
E-164 Tad vēl, te ir arī doma par šīs apslēptās mannas ēšanu nākotnē. Es domāju, ka tā būs līdzdalība Jēzus Kristus atklāsmē nākošajos mūžības gadsimtos. Kā citādi mēs varētu iepazīt Viņa paša Būtības neaptveramās bagātības? Viss, ko mēs ilgojāmies uzzināt, visi mūsu neatbildētie jautājumi – tas viss būs atklāts. To visu mēs saņemsim no Kristus, Kurš ir mūsu dzīvība. Ak, reizēm mēs domājam, cik labi ir kaut nedaudz uzzināt par Viņu un Viņa Vārdu šeit – tas liek mums gavilēt! Taču reiz, kad izmainīsies mūsu ķermenis, šis Vārds un Viņš Pats kļūs par ko tādu, ko mēs pat sapņos neesam redzējuši.
E-164 Now then, there is also the thought of the future partaking of the hidden manna. I think it will be the eternal partaking of the revelation of Jesus Christ in the eternal ages to come. How else could we begin to know the unsearchable riches of His own Being? All that we have longed to know, all our unanswered questions, all that will be revealed. It will be from Christ Who is our life that we receive it. Oh, sometimes we think we get to know a little of Him and His Word down here, and it is so good, it makes us rejoice; but one day when our flesh changes, that Word and He will become what we had never dreamed possible.
E-165 Tāpat šeit ir teikts, ka Viņš uzvarētājam dos baltu akmeni un šajā akmenī (nevis uz tā) ir jauns vārds, kuru zina tikai tas, kuram tas pieder. Lūk, šī doma par jaunu vārdu ir labi zināma. Ābrams tika nomainīts uz Ābrahams, Sāraja uz Sāra, Jēkabs uz Israēls. Sīmanis uz Pēteris, Sauls uz Pāvils. Šie vārdi radīja pārmaiņu vai arī tie tika iedoti pārmaiņas dēļ. Tikai pēc tam, kad Kungs bija nomainījis Ābrama un Sārajas vārdus, – tikai tad viņi bija gatavi saņemt gaidāmo dēlu. Jēkaba gadījumā – viņam bija jāuzvar, un tad viņš tika nosaukts par princi [Angļu KJV Bībele 1.Mozus 32:28: “...jo kā princis tu cīnījies...”–Tulk.]. Sīmaņa un Saula gadījumos izmaiņas notika, kad viņi bija pieņēmuši To Kungu. Un šodien katram no mums, patiesiem ticīgajiem, ir izmainījies mūsu vārds. Mēs esam kristieši. Tas ir vārds, kas ir kopīgs mums visiem. Taču pienāks diena, kad notiks vēl kāda izmaiņa: mēs pilnīgi noteikti saņemsim jaunu vārdu. Ļoti iespējams, ka šis vārds bija mūsu patiesais un oriģinālais vārds, kas kopš pasaules radīšanas ir ierakstīts Jēra Dzīvības Grāmatā. Viņš zina šo vārdu, bet mēs nezinām. Reiz, pēc Viņa labās gribas, arī mēs to uzzināsim.
E-165 It also says here that He is going to give the overcomer a white stone and in (not on) the stone a new name, which the owner alone knows. Now the idea of a new name is a familiar one. Abram was changed to Abraham, Sarai to Sarah, Jacob to Israel, Simon to Peter, and Saul to Paul. These names either brought about a change, or were given because of a change. It was only after Abram and Sarai had their names changed by the Lord that they were made ready to receive the coming son. In Jacob's case, he had to overcome and then he was called a prince. In the case of Simon and Saul, when they had received the Lord, their change came. And today each one of us true believers has had a change in name. We are Christians. It is a name common to all of us. But one day we will have another change; we will of a certainty receive a new name. It could well be that name was our true and original name written in the Lamb's Book of Life from the foundation of the world. He knows the name, but we do not. One day at His good pleasure, we will know also.
E-166 Balts akmens. Cik brīnišķīgi! Šeit ir vēl viena ilustrācija, kā svētais no Dieva rokām saņem kompensāciju par izciestajiem pārbaudījumiem uz zemes. Vai jūs zināt, ka pēc Konstantīna šai viltus draudzei atvērās durvis uz valsts kasi, un tādējādi viņi varēja uzcelt lieliskas celtnes, kas bija piebāztas ar pievilcīgām skulptūrām? Šīs, no balta marmora izgatavotās skulptūras, patiesībā bija romiešu elku dievi, kas bija pārdēvēti par svētajiem. Šīs baznīcas un to aprīkojums bija ārkārtīgi grezni, kā tas ir redzams vēl šodien. Taču Dieva ar viņiem nebija. Kur tad bija Dievs? Viņš bija kopā ar Saviem svētajiem kādā nelielā mājiņā vai kādā alā, vai kādā mežonīgā kalnainā apvidū, kur viņi slēpās no viltus draudzes locekļiem. Viņiem nebija skaistu celtņu, mantijās tērptu koru, smalku drēbju un citu pasaulīgu valdzinājumu. Taču tagad, šajā īpašajā apsolījumā, kas ir dots patiesajiem visu periodu ticīgajiem, Dievs ir paziņojis, ka Viņš dāvās tiem atlīdzību, kas būs neaprakstāmi apbrīnojama un nekad nebeigsies. Lai jau bagātie noraugās no augšas uz nabagiem. Lai viņi dod baznīcai lielas summas, lai viņa, savukārt, varētu pagodināt šos ziedotājus, uzliekot viņiem par godu kādu marmora plāksni vai skulptūru publiskā vietā tā, lai visi aplaudētu. Pienāks diena, kad Dievs, Kurš visu redz un visu zina, vēlreiz uzslavēs šo atraitni par to, ka viņa atdeva visu, kaut arī tās būtu tikai divas artavas; un Viņš Pats to atalgos ar debesu dārgumiem.
E-166 A white stone. How beautiful. Here is another picture of the saint receiving recompence from the hand of God for his trials upon earth. You know, after Constantine, the false church was able to dip its hand in the state treasury and thereby erect beautiful buildings full of lovely statuary. These statues, made of white marble, were actually Roman idols renamed as saints. The churches and their furnishings were exceptionally beautiful, even as one sees today. But God was not with them. Where was God? He was with His saints in some little home, or in a cave, or some wild mountain area where they hid from the false church members. They did not have beautiful buildings, gowned choirs, fine clothes, and other worldly attractions. But now in this special promise to the true believers of all ages, God has declared He will give them rewards of great beauty and eternal duration. Let the wealthy look down on the poor. Let them give large sums to the church that it in turn might honor the donor by placing a marble plaque or some statuary in their honor on public display that all may applaud. Some day the God Who sees and knows all will once more commend the widow for giving her all, though it be but two mites, and He, Himself, reward with the treasures of heaven.
E-167 Jā, apslēptā manna un jauns vārds baltā akmenī. Cik Tas Kungs ir labs pret mums, atlīdzinādams tik brīnišķīgā veidā, bet mēs esam tik necienīgi. Ak, es vienmēr gribu būt gatavs darīt Viņa gribu un sakrāt dārgumus debesīs.
E-167 Yes, hidden manna and a new name in a white stone. How good is the Lord to us to reward us so wonderfully, and we so undeserving. Oh, I want to be ready at all times to do His will, and to lay up treasures in heaven.

Наверх

Up