Paaudze

Neilgi pēc mana vectēva nāves 1965. gada decembrī viņam par godu tika rīkots piemiņas dievkalpojums Fīniksā, Arizonā, kurā viens no runātājiem bija evaņģēlists Tomijs Osborns. Savos ievadvārdos viņš sniedza šādu aprakstu par garīgo pozīciju, ko ieņēma cilvēks, kurš tajā dienā tika pieminēts:

“Vējš ir Dieva, Svētā Gara, simbols. Tas pūta pāri dziļumiem, kad zeme vēl bija neiztaisīta un tukša. Tas pūta pāri Sarkanajai jūrai un atvēra atbrīvošanas ceļu cilvēkiem, kas ticēja. Tas nāca kā skaņa, it kā stiprs vējš pūstu tajā Vasarsvētku dienā, kad Dievs atnāca, lai kļūtu par vienu ar cilvēku. Un tas ir pūtis pāri šai mūsu paaudzei, svaiga Dieva vēsma šajā divdesmitajā gadsimtā caur neparasto kalpošanu, kas bija Dieva pravietim šim laikmetam, cilvēkam, kas cilvēku vidū bija pazīstams ar vārdu Viljams Branhams.”

Ir skaidrs, ka cilvēks, par kuru viņš runāja, nebija parasts cilvēks. Patiesībā Viljamu Branhamu var pieskaitīt pie unikālākajiem cilvēkiem, kādi jebkad ir dzīvojuši, viņa pozīcija ir pielīdzināma tai, kāda bija Mozum, Elijam, Jānim Kristītājam un Pāvilam. Viņi visi bija pravieši, cilvēki, kurus Dievs bija izvēlējies, lai atklātu Savas domas un norādījumus tā laika cilvēkiem. Līdzīgi, kā daudzus citus pirms viņa, arī Viljama Branhama kalpošanu Dievs apliecināja ar fenomenālām zīmēm un brīnumiem, tāpat kā viņa raksturs tika izpausts caur viņa pazemību.

Šādu dzīvi ir vērts atcerēties, un tieši par to ir šī grāmata.

Es piedzimu četrus gadus pēc viņa aiziešanas mūžībā, tāpēc Viljams Branhams ir vectēvs, kuru esmu iepazinusi galvenokārt no fotogrāfijām un klausoties viņa balsi uz lentes. No ģimenes stāstiem es zinu, kā viņš pavadīja savu laiku mājās un kādas bija viņa attiecības ar saviem bērniem. Viņš bija cilvēks, kurš nevēlējās sev nekādu popularitāti un nemeklēja zemes dārgumus; cilvēks, kurš pats mazgāja savu mašīnu, pats pļāva savu zālienu un kuram nebija pilnīgi nekādas iedomības. Taču es arī zinu, ka viņš nebija tipisks tēvs un vectēvs, kas ir saprotams, ja ņemam vērā faktu, ka, pateicoties ievērojamai atpazīšanas dāvanai, viņš spēja ieiet pārdabiskā sfērās un atklāt pat cilvēka sirds noslēpumus.

Mūsu dzīves tiek bagātinātas, kad mēs studējam seno praviešu dzīves un darbus. Bet cik daudz lielāku izpratni par Dieva spēku, nodomu un plānu Saviem ļaudīm tagad, pagānu perioda noslēgumā, mēs varam iegūt, tuvāk aplūkojot tā trauka dzīvi, kuru Viņš izvēlējās mūsu dienai un caur kuru Viņš nodeva mums Savu vēstījumu?

Ir pagājusi viena paaudze, kopš mans vectēvs tika pasaukts Mājās, lai atpūstos no saviem pūliņiem. Šo četrdesmit gadu laikā mēs esam pieredzējuši daudzu viņa dārgo draugu un līdzgaitnieku aiziešanu. Daži no viņiem ir atstājuši rakstītas liecības par savu pieredzi ar Dieva kalpu, bet, diemžēl, ne visi. Tomēr joprojām ir liels skaits indivīdu, kas bija Dieva darbu aculiecinieki šajā laikmetā. Šī iemesla dēļ es šīs grāmatas sastādīšanai esmu pievērsusies kā vēsturiskai nepieciešamībai.

Tagad jūs iepazīsieties ar ļoti īpašu cilvēku grupu. Katram no viņiem ir apbrīnojams stāsts par to, kā viņu dzīvi neparastā veidā ietekmēja Viljama Branhama dzīve un kalpošana. Viņi staigāja kopā ar viņu, strādāja viņam līdzās, brauca uz viņa sanāksmēm no vienas valsts malas līdz otrai; atpūtās kopā ar viņu tuksnesī; sponsorēja viņa kampaņas; un daudzi no viņiem apmeklēja draudzi, ko viņš uzcēla uz Astotās un Pennas ielas stūra Džefersonvilā, Indiānas štatā, ASV.

Mans mērķis ir vienkārši parādīt jums, kā Viljams Branhams izturējās pret apkārtējiem, un ļaut ielūkoties viņa ikdienas dzīves aizkulisēs. Lai gan ir daudz vairāk stāstu, kurus varētu šeit iekļaut, es ticu, ka šie ir tipiski piemēri no tiem tūkstošiem, kuriem bija līdzīgas pieredzes.

Šie ir viņu stāsti. Savos vārdos viņi izsaka to, ko viņi paši piedzīvoja, ko viņi meklēja un kā šī kalpošana viņus mainīja. Lai gan es varbūt nepiekrītu tiem secinājumiem vai viedokļiem, pie kādiem daži no viņiem ir nonākuši, viņu atmiņas un pieredze, esot līdzās Dieva pravietim, manās acīs ir nenovērtējama.

Šie stāsti ir sakārtoti hronoloģiskā secībā atbilstoši intervēto personu vecumam, sākot no vecākā līdz jaunākajam. Sastādīšanas procesa laikā mēs bijām liecinieki divu mūsu draugu – Kērtisa Hūpera un Džeka Palmera – aiziešanai. Kērtiss Hūpers bija viens no pirmajiem intervētajiem, ko es pierakstīju, un viņš varēja izlasīt savas liecības pēdējo versiju un deva savu apstiprinājumu. Stāstot par savu dzīvi, viņš atcerējās notikumus ar apbrīnojamu skaidrību un maigumu. Es domāju, ka jūs būsiet gandarīti, ka mums izdevās iekļaut viņa stāstu šajā grāmatā.

Džeks Palmers saslima, pirms man bija iespēja ar viņu runāt personīgi. Tikai pēc viņa aiziešanas es varēju detalizēti aprunāties ar viņa sievu Paulīnu, un viņa padalījās ar viņu stāstu.

Vairākus cilvēkus, kas ir iekļauti grāmatā, es pirmo reizi satiku intervijas laikā, bet es biju dzirdējusi, kā mans vectēvs piemin viņu vārdus savu svētrunu ierakstos. Citi ir bijuši mani draugi visa mūža garumā. Piemēram, Vernons Manns veltīja mani Tam Kungam, kad es biju zīdainis. Džekija Vīlere bija mana klavierspēles skolotāja. Paulīne Palmere ir divu manu brāļadēlu vecmāmiņa, tāpēc mūs vieno īpaša saikne. Kā maza meitenīte es bieži gāju līdzi savai vecmammai, kad viņa devās iepirkties vai pusdienot kopā ar savām draudzenēm Mēriju Normanu un Kleo Evansu. Ir iekļautas arī vairāku ģimenes locekļu – tēvoča Billija Pola, tantes Loisas un divu tanšu Meiblas un Doloresas liecības, lai dāvātu ieskatu par Viljamu Branhamu kā ģimenes cilvēku.

Es vēlos izteikt pateicību savam tēvam Džordžam Smitam, vienam no pašaizliedzīgākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu, par viņa palīdzību vairāku interviju sagatavošanā, kad es nebiju spējīga doties tās pierakstīt.

Tāpat vēlos izteikt dziļu pateicību par visu manas mātes, māsas Rebekas, sniegto redakcionālo palīdzību; viņas padomi un uzmundrinājuma vārdi ir bijuši nepārspējami.

Jo īpaši es vēlos izteikt sirsnīgu pateicību katram cilvēkam, kurš veltīja laiku, lai piesēstu un padalītos ar mani savās pārdomās, atmiņās un fotogrāfijās. Es ceru, ka šī grāmata palīdzēs citiem tikpat daudz, cik tās sastādīšana palīdzēja man saprast skaidrāk, kāds cilvēks bija Viljams Branhams. Es domāju, ka es viņu pazīstu, bet tagad es pazīstu viņu labāk. Un caur to vēstījumu, kas viņam bija uzticēts, es pazīstu Kristu.

Andžela