Paaudze

KĒRTISS HŪPERS

DZIMIS 1909. gada 1. jūlijā,

MIRIS 2005. gada 16. novembrī

Bērnības draugs un radinieks caur laulību,

kurš spēlēja nozīmīgu lomu Viljama Branhama agrīnajā kalpošanā.

MANA MĀTE bija no Broju ģimenes. Arī Medas mamma (mēs viņu saucām par Ma, un viņa bija mana tante) bija Broja. Divi brāļi bija apprecējuši divas māsas, tāpēc mēs ar Medu bijām dubultie brālēns un māsīca.

Tā mazā Meda, viņa bija eņģelis. Viņi dzīvoja uz Astotās un Galvenās ielas stūra, un viņiem bija klona grīda, bet viņi uzturēja māju ļoti tīru. Viņa strādāja garas stundas kreklu fabrikā, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Bils ieguva īstu dārgakmeni, kad apprecējās ar viņu.

Mēs ar Bilu bijām vienaudži. Viņa dzimšanas diena bija 6. aprīlī, bet mana 1. jūlijā, man nupat apritēja 96 gadi. Ja jūs tikai zinātu, ko mēs piedzīvojām bērnībā! Tā bija ļoti grūta dzīve. Mēs kopā gājām uz skolu. Branhamu ģimene dzīvoja turpat pie Kolinsa kunga pārtikas veikala Fultonas ielā, bet Bils strādāja uz Desmitās un Fultonas ielas stūra Misnera veikalā. Es strādāju citā veikalā blakus kvartālā. Dažreiz viņš gribēja paņemt brīvdienu un aizbraukt uz medībām, un tad es strādāju viņa vietā. Vai arī, ja es gribēju brīvu dienu, viņš strādāja manā vietā. Tolaik mēs bijām ļoti tuvi.

Es apprecējos un pārcēlos dažas jūdzes uz ziemeļiem, uz Čārlztaunu, Indiānā, un es neredzēju viņu astoņus gadus, vai aptuveni tā. Tas bija 1936. gadā, kad mana meita Šērlija nonāca slimnīcā. Man pateica, ka viņai ir piecas dažādas kaites: smadzeņu drudzis, meningīts, rahīts, dubultā pneimonija un kaut kas katrā ausī, man šķiet, vēl kaut kāds cita veida drudzis. Tie ārsti tur stāvēja un pateica mums, ka viņai nav izredžu izdzīvot.

Mamma teica: “Kērtiss, vai tu kādreiz esi lūdzis kādu Dieva vīru, lai palūdz par šo bērnu?”

Es teicu: “Nē, mam, es neeju uz baznīcu.”

Viņa teica: “Bet tu taču pazīsti Bilu Branhamu, vai ne?”

Es teicu: “Protams, ka pazīstu.”

Viņa teica: “Viņš un Rojs Dearks staigā apkārt un lūdzas par slimajiem.”

Tas man bija jaunums. Viņa teica: “Vai gribi, lai es uzaicinu viņu atnākt šurp?”

Es teicu: “Protams,” tā nu viņa panāca, lai viņš atnāk.

Mēs sasveicinājāmies un nedaudz parunājām par vecajiem laikiem. Tad viņš cieši paskatījās uz mani un sacīja: “Kērt, ir laiks parunāt par kaut ko citu. Šī mazulīte izskatās teju vai mirusi. Vai tu apsolīsi Tam Kungam, ka atdosi Viņam savu sirdi, ja Viņš pieskarsies šim bērniņam?”

Jebkurš būtu piekritis, un es to izdarīju. Visi pieci ārsti stāvēja tajā istabā, un viņi nezināja, ko darīt. Viņš sacīja: “Ja kāds no jums netic, lūdzu, izejiet ārā.” Tie ārsti paskatījās viens uz otru. Tur stāvēja medmāsa, pa viņas vaigiem ritēja asaras, un viņa bija kļuvusi balta kā sniegs. Viņš palūdza viņus visus noliekt galvas. Es noliecu savu galvu. Minūti pēc tam, kad viņš bija sācis lūgt, tai mazulītei sāka kļūt labāk. To vienkārši varēja redzēt.

Nākamajā rītā es pateicu medmāsai: “Palmeres kundze, sagatavojiet manu bērnu. Mēs braucam mājās.”

Viņa teica: “Mājās, Hūpera kungs? Jūs nebrauksiet, jūs nevarat viņu paņemt. Jūs netiksiet līdz mājām.”

Es teicu: “Nesakiet man to. Labais Kungs ir viņu dziedinājis, un Viņš parūpēsies, lai mēs nokļūstam mājās.”

Šodien Šērlijai ir 68 gadi, un katru dienu, braucot uz darbu, viņa brauc garām tai vietai, kur viņa gulēja mirdama.

KAD NOMIRA Houpa, Bila pirmā sieva un Billija Pola māte, Mā Broja un Meda apsolīja izaudzināt Billiju Polu, un viņas to izdarīja. Savulaik mēs visi bijām kā viena ģimene. Es sāku palīdzēt dievnamā 1940. gadā, vadot dziedāšanu, un reizēm es biju atbildīgs par trešdienas vakara dievkalpojumiem, kad Bils bija prombūtnē. Viņš patrulēja elektrolīnijas Sabiedrisko pakalpojumu kompānijai un tajā pašā laikā bija mācītājs draudzē.

Manai vidējai meitai Evelīnai, mēs viņu saucām par Sisiju, bija astma. Reizēm viņa zaudēja samaņu un kļuva zila. Kad vien es varēju atļauties, es pirku viņai tās mazās kanniņas ar kādu degošu eļļu, kas palīdzēja viņai elpot, un daudzas naktis es sēdēju pie viņas, dedzinot šo eļļu un klausoties, kā viņa cīnās par katru elpas vilcienu. Pēc tam nākamajā dienā man bija jāiet uz darbu.

Kādu dienu mēs ar brāli Bilu bijām pie Hesikas kundzes, lai palūgtu par viņu, jo viņai bija sirdslēkme, kad pēkšņi kāds atnāca un pieklauvēja pie durvīm, un pateica: “Kērt, tev ir jānāk mājās. Sisija ir zaudējusi samaņu, un viņa ir zila, stīva, un viņa neelpo.”

Mana māja atradās apmēram trīs kvartālu attālumā. Bilam bija mašīna, un viņš teica: “Kērt, es tevi aizvedīšu.”

Mēs devāmies uz turieni, un tur nu viņa gulēja uz dīvāna. Mamma un visi pārējie raudāja. Viņš devās pie viņas un palūdza par viņu, bet viņa joprojām it nemaz neelpoja, vispār nekustējās. Viņas acis bija atvērtas un nekustīgas, un mēs domājām, ka viņa jau ir mirusi. Mēs gaidījām, bet viņa joprojām neelpoja.

Es nezināju, ko darīt. Pēc kāda brītiņa es sacīju Bilam: “Vai tu aizvedīsi mani uz apbedīšanas namu, lai es pateiktu Kūtsa kungam, lai atbrauc pēc viņas?” Viņš piegāja pie durvīm un izstiepa roku, lai satvertu rokturi, bet viņš apstājās un uzlika savu otru roku uz durvju aplodas. Tad viņš pagriezās un teica: “Visi, kas ir šeit, metieties uz ceļiem. Šis bērns dzīvos.”

Viņš jau bija palūdzis par viņu, un viņa bija pilnīgi sastingusi. Viņš atgriezās un piegāja pie viņas, un viņš apsauca velnu. Tad viņš uzlika viņai rokas un sāka lūgt, un, kad viņš to izdarīja, viņa ievilka elpu, ko sadzirdējām mēs visi tajā istabā. Šķita, ka viņa ievilks visu gaisu, kas bija tajā namā. Ļoti ātri viņa atguva savu normālo ādas krāsu un skraidīja apkārt.

Kad tas notika, viņai bija astoņi gadi. No tās dienas līdz pat piecpadsmit gadu vecumam viņai nebija vispār nekāda klepus un nevienas lēkmes. Tad vidusskolā viņa sagājās ar nepareizu bērnu kompāniju un sāka smēķēt, un viņai tas atkal atgriezās. Evelīna paņems savu astmu kapā, ja viņa neizlabosies.

Es biju kopā ar brāli Bilu, kad viņš vadīja dievkalpojumus Džonsboro, Arkanzasas štatā. Tā bija pirmā reize, kad es biju vienā no tām lūgšanu sanāksmēm ārpus dievnama.

Es atceros, ka tā sieviete un vīrietis ienāca un apsēdās pie aizmugures durvīm, tik tuvu durvīm, cik vien viņi varēja. Tā kundze bija lūgšanu rindā, jo viņai bija epilepsijas lēkmes, un viņš apsauca to lietu, lai tā iziet no tās sievietes. Kad viņš to izdarīja, tas vīrietis, kas bija atnācis kopā ar viņu, iekliedzās, un viņš satvēra savu kaklu. Bils piegāja un palūdza par viņu. Tas vīrietis sacīja: “Kad tu palūdzi par manu sievu, tas izskatījās kā sikspārnis, kas iznāca no viņas un iegāja man rīklē.” Viņš pārdzīvoja ko šausmīgu, līdz visbeidzot viss nokārtojās, un vēlāk viņš iznāca un liecināja. Viņš teica: “Es šovakar atnācu šurp, lai izsmietu šo dievkalpojumu, bet es to vairs nekad dzīvē nedarīšu.”

VIŅI PAAICINĀJA Bilu atbraukt uz Stro ciematu Kentuki štatā, uz nelielu baznīcu, un es devos kopā ar viņu. Tie cilvēki atbrauca no kalniem, jādami uz mūļiem, vairums no viņiem bija basām kājām un ģērbušies uzsvārčos, bet viņiem bija viena patiešām laba lieta. Viņiem bija zaļās pākšu pupiņas, kas bija labākais, ko es jebkad esmu ēdis.

Un tā, kad mēs iegājām tās baznīcas durvīs, pie durvīm stāvēja veca kundze garā mētelī. Iedams iekšā, Bils uzrunāja viņu, tāpat kā viņš darīja ar visiem pārējiem. Viņas acis bija baltas no kataraktas.

Viņiem bija dievkalpojums, un es atkal vadīju dziedāšanu. Tad Bils jautāja, vai kādam ir vajadzīga lūgšana. Kāda sieviete atveda priekšā savu mazo, vienpadsmit gadus veco meiteni ar blondiem matiem un apsēdināja viņu. Tā sieviete pateica viņam: “Viņa nekad nav ne dzirdējusi, ne runājusi, un man mājās ir vēl viena, bet es nevarētu tikt galā ar abām.” Un tā, kamēr Bils ar viņu runāja, viņš izstiepa savu roku tam bērnam aiz muguras, uzsizdams gaisā knipi, lai redzētu, vai tiešām ir kāda problēma. Viņa nepakustējās. Viņš aicināja visus, kas neticēja, piecelties un iziet ārā. Trīs vai četri piecēlās un izgāja ārā. Patiesību sakot, kad viņš lūdza par šo mazo meitenīti un apsauca velnu, kas bija tajā bērniņā, es pēkšņi nokritu guļus uz zemes, un cilvēki staigāja ap mani un pāri man. Viņš bija tur kopā ar šo mazo meitenīti, un es dzirdēju, kā viņš saka: “Vai tu mani dzirdi?” Un viņš teica: “Saki to, ko es tev saku. Jēzus.”

Un viņa teica: “Jēzus.”

Tieši tajā brīdī viņš paskatījās uz to kundzi, kurai acīs bija tā katarakta, un sacīja: “Māte, atver savas acis!” Viņa vairākas reizes samirkšķināja acis, un tās bija tik skaidras, cik vien iespējams. Tas nebija cilvēks, kas to darīja. To noteikti darīja Dievs.

Dievnama grīda kādreiz bija uztaisīta no dēļiem. Protams, sākumā tā bija klona grīda, pēc tam tika uzklāta dēļu grīda apmēram piecpadsmit centimetrus virs zemes. Kādu dienu es teicu: “Skaties, Bil, šie dēļi pūst. Cilvēki uz tiem uzkāps un izkritīs cauri.” Un viņš pajautāja man, vai es esmu strādājis ar betonu, un es biju to darījis. Tad nu mēs ar manu draugu, brāli Grēmu Snelingu, noņēmām visu veco grīdu, un es iebēru tur četrdesmit astoņas kravas ar granti un smiltīm. Pēc tam viņi ielēja betonu. Tajā grīdā nav neviena dzelzs gabala, tajā nav nekādas armatūras, bet, cik man zināms, tā vēl nav saplaisājusi.

Pēc tam Bils sacīja: “Ko tu domā par jaunu baptistēriju?” Tas baptistērijs, kas mums bija, nu, tas bija kaut kas ļoti īpašs, cilvēki tika glābti pie tā altāra, un viņi tika kristīti tajā ledainajā ūdenī Kunga Jēzus Kristus vārdā, piesaucot Viņa Vārdu. Bet es teicu: “Labi, mēs izdarīsim arī to.” Un mēs izdarījām.

KĀDU DIENU brālis Bils aizsūtīja pēc manis, un viņš teica: “Kērt, es gribu tev kaut ko pateikt. Man ir jātiek prom no šejienes. Cilvēki cenšas padarīt mani par Mesiju, un tur Kentuki viņi krista cilvēkus manā vārdā. Tas Kungs neļaus nevienam paņemt Savu slavu.” Tieši to viņš pateica. Viņš gribēja, lai es pastāstu brālim Metkalfam, jo viņš strādāja ar brāli Bilu, un viņš bija labs darbinieks. Viņš teica: “Es tikko atgriezos, samaksājis savu pēdējo parādu valdībai, un man noteikti ir jātiek prom.”

Šobrīd ir tik daudz fanātisma. Ir vajadzīgs, lai Tas Kungs aicina ar šīm dāvanām. Vienkārši tāpēc, ka es gribu, lai tu kaut kas būtu, nav tas pareizais veids. Viņš aicina to, kuru Viņš izvēlas. Kad tu esi redzējis to īsteno, tu to zini.

Lūk, visas šīs te lietas ir atmiņas. Notika daudzas labas lietas.