Paaudze

ŽAKLĪNA VĪLERE

DZIMUSI 1948. gada 8. jūnijā, DZĪVO Tūsonā, Arizonas štatā.

Kad viņa bija ļoti jauna,

viņa piedāvāja savu mūzikas talantu,

lai tas kalpo Tam Kungam.

ES SĀKU mācīties spēlēt klavieres, kad man bija pieci gadi. Kad man bija deviņi gadi, es jau spēlēju pavadījumu sev un manai māsai Madlēnai, kad mēs kopā dziedājām metodistu draudzē, kuru apmeklējām. Bet spēlēt dievkalpojumā, to nē! Es nekad pat nevarēju iedomāties, ka es to varētu, jau doma vien par to mani biedēja.

Es neatceros, kurš pirmais Branhama dievnamā pienāca pie manis un pateica, ka man vajadzētu spēlēt dievkalpojumā. Es zinu, ka brālis Nevils bija aicinājis mani un Madlēnu dziedāt Bībeles nodarbībās, kuras mēs apmeklējām kopā ar citiem jauniešiem. Bet citādi, ja viņi jautāja kādam no sanāksmes, vai kāds nevarētu nodziedāt solo dziesmu, mēs nekad necēlām rokas! Bet brālis Doks Branhams un brālis Īgans, kurš toreiz bija diakons, abi zināja, ka es protu spēlēt, tāpēc pirmo reizi droši vien kāds no viņiem mani aicināja spēlēt klavieres dievkalpojumā Branhama dievnamā.

Man bija tikai 15 gadi, un, kaut arī es biju pārbijusies, es jutos patiešām pagodināta, ka mani ir aicinājuši spēlēt. Es atceros, ka nevarēju saprast, kāpēc viņi ir aicinājuši tieši mani, jo man taču nebija nekādas pieredzes, un es nezināju, ko gan es daru! Es spēlēju kopā ar māsu Hainesu, kura spēlēja ērģeles, un viņa spēlēja tikai pēc notīm, precīzi tā, kā tā dziesma bija uzrakstīta. Un viņas grāmatā dziesma “Tikai tici” bija uzrakstīta re bemolā – pieci bemoli, visi melnie taustiņi – un tieši tādā tonalitātē man vajadzēja to iemācīties spēlēt. Mana vecmamma man palīdzēja iemācīties spēlēt pēc dzirdes, un es pakāpeniski iemācījos spēlēt dažādās tonalitātēs, un tas bija ļoti svarīgi, jo brālis Branhams parasta vienkārši sāka dziedāt, un mums vajadzēja ātri atrast pareizo tonalitāti pavadījumam.

ES ATCEROS pirmo reizi, kad spēlēju brālim Branhamam. Jūs nevarat iedomāties, cik uztraukusies es biju. Man no uztraukuma sāpēja vēders, un es šaubījos: “Vai es to varēšu?” Brālis Branhams aicināja visus dziedāt: “Svēts, svēts, svēts.” Es nezināju to dziesmu, un māsa Hainesa izskatījās ļoti nepārliecināta, bet viņa sāka spēlēt dziesmu “Svēts, svēts, svēts, Dievs visuvarenais...”, bet šī dziesma beidzas ar vārdiem “Dievs trīs personās, svētītā trīsvienība”. Arī es piespēlēju tai melodijai.

Brālis Branhams teica: “Man šķiet, ka es zinu citu versiju. Ļaujiet man jums to nodziedāt.” Protams, tā, ko viņš gribēja dziedāt, bija pavisam cita dziesma. Es gribēju noslēpties zem klavieres pedāļiem!

Brālis Billijs Pols man pateica: “Tu nekad nevarēsi piemeklēt tonalitāti, kad viņš tā vienkārši sāks dziedāt!” Bet tas nebija tik grūti, kā varētu domāt.

KAD ES biju uz platformas lūgšanu rindu laikā, es raudāju visu laiku. Es varēju sajust Svēto Garu, un es domāju: “Ja nu es izdaru ko nepareizu, un Gars aiziet prom?” Es vienmēr baidījos, ka izdarīšu kaut ko, kas Viņu aizvainos. Es atceros, kā ļoti bieži spēlēju “Tas lielais Ārsts”, jo es zināju, ka brālim Branhamam tā patīk. Es atceros, ka es vienmēr vilcinājos pāriet no tās dziesmas uz citu, jo es domāju, ka tas varētu slikti ietekmēt garīgo stāvokli lūgšanas rindas laikā. Es vienmēr vēlējos, lai varētu vienkārši nemanāmi palikt fonā. Dažreiz brālis Billijs vienkārši pienāca pie manis un teica, lai es spēlēju kaut ko citu. Man šķiet, ka viņi visi tā kā uzmanīja mani, jo es biju jauna.

Es vienmēr jutu, ka esmu pietiekami tuvu svaidījumam, un, ja man būs kaut kas nepieciešams, uz to tiks atbildēts. Man šķita, ka man nav vajadzības iet lūgšanu rindā. Es zināju, ka tad, kad brālis Branhams teica, ka viņš ņem visus garus savā kontrolē, tas iekļāva visus, kas bija uz platformas. Kad viņš teica, lai noliecam savas galvas un neskatāmies uz augšu, es noliecu savu galvu tik zemu, cik vien pār taustiņiem varēju. Es negribēju, lai kāds no tiem ļaunajiem gariem, kas tika izdzīts, atnāktu pie manis.

Es nekad neaizmirsīšu dievkalpojumu, kad tika sludināta svētruna “Laulība un šķiršanās”. Jau pirms tās sanāksmes sākuma zālē bija liela viļņošanās un sarunas, un lielas gaidas, un varbūt arī neliels uztraukums. Visi bija tādā kā satraukumā.

Man vajadzēja spēlēt klavieres, bet es todien es biju tik slima, ka es nezināju, vai to spēšu. Brālis Branhams laikam zināja, cik slima es jutos. Kad viņš uzkāpa uz platformas, viņš pagriezās un pamirkšķināja man ar aci. Un pēc tā mirkļa viss jau bija kārtībā. Viņš laikam palūdza par mani.

Esmu pārliecināta, ka ikviens, kas jebkad ir viņu saticis vai bijis viņa klātbūtnē, saka to pašu, bet viņš vienmēr lika man sajusties tik īpašai. Vienmēr. Viņš vienkārši mācēja tevi pacelt.

TĒTIS, lai svētīta viņa sirds, viņš gribēja, lai mums ar Madlēnu būtu iespēja redzēt Tūsonu. Viņš zināja, ka brālis Branhams tajā laikā ir tur, bet neviens nezināja, vai mums būs iespēja viņu satikt. Mēs aizbraucām uz turieni kopā ar mūsu radiniekiem, brāli un māsu Manniem, un apmetāmies Wayward Inn viesnīcā.

Mēs nevarējām pat iedomāties, ka brālis Branhams mums piezvanīs, bet viņš piezvanīja. Tas mūs pārsteidza, jo neviens no mums nebija viņam zvanījis, un mēs nezinājām, kurš gan viņam bija pateicis par mūsu atbraukšanu. Viņš jautāja, vai mums būtu kāds laiciņš, viņš varētu parādīt mums apkārtni!

Toreiz Sabino kanjonā varēja uzbraukt ar mašīnu, un, kad ceļš beidzās, viņš gribēja, lai mēs dotos tālāk un ietu augšā pa taku. Man bija ļoti bail no čūskām. Nekas nevarēja man likt justies tik slikti, kā doma vien, ka es ieraudzīšu čūsku. Tā nu tad, kad mēs bijām uzbraukuši tajā kanjonā, es tiešām negribēju iet tālāk pa to taku! Brālis Branhams teica: “Šeit nav čūsku.” Viņš precīzi zināja, par ko es uztraucos. “Te nav čūsku, vienkārši ej un priecājies.” Viņš tiešām gribēja, lai mēs iepazīstam tuksnesi, tā nu mēs visi izstaigājām tās takas.

Tas ir viens no varenākajiem piedzīvojumiem, kāds man ir bijis, ka es biju kopā ar viņu šo laiciņu.

KAD ES uzzināju, ka viņš ir iekļuvis autoavārijā, es atceros, kā raudot skrēju augšup pa kāpnēm mūsu nelielajā mājā. Tētis uzreiz gribēja braukt uz Amariljo, lai būtu viņam blakus, un viņš ar tēvoci Vernonu devās uz turieni, cik drīz vien varēja. Mēs domājām, ka viss būs beidzies. Tad visas tās lietas priekš mums visiem būs beigušās.

Es spēlēju viņa bērēs. Es atceros, ka cilvēki gribēja man palīdzēt, un viņi nāca un brīvprātīgi pieteicās spēlēt, lai es varētu dažas minūtes atpūsties. Bet es nevarēju pārtraukt. Es laikam spēlēju kādas trīs vai četras stundas.

Es nezinu, kāpēc es. Bet es esmu ļoti priviliģēts cilvēks.