Paaudze

BETIJA KOLINSA FILIPSA

DZIMUSI 1945. gada 7. decembrī, DZĪVO Ņūolbanī, Indiānas štatā.

Viņa uzauga kopā ar Branhamu bērniem

un izjuta dziļu cieņu pret Viljamu Branhamu un viņa kalpošanu.

KAD mani vecāki pārvācās no Volfkrīkas Kentuki štatā, kur mans tētis bija draudzes gans metodistu dievnamā, uz Čārlztaunu Indiānas štatā, lai apmeklētu Branhama dievnamu, drīz pēc tam es satiku Rebeku, brāļa Branhama meitu. Man tajā laikā bija 10 gadi, un viņa bija apmēram tajā pašā vecumā. Mēs drīz kļuvām par labākajām draudzenēm, un gandrīz katru nedēļas nogali vai nu viņa bija pie manis mājās, vai es biju pie viņas.

Brālis un māsa Branhami pret mani izturējās kā pret pašu bērniem. Viņi pirka man mazas dāvaniņas, un arī izlaboja mani tikpat jauki un mīļi, kā viņi darīja saviem bērniem. Piemēram: vienu svētdienu pēc dievkalpojuma mēs ar Rebeku un brāli un māsu Branhamiem gājām pa Fortstrītu Luisvilā, Kentuki štatā. Mēs devāmies paēst pusdienas Zilā Kuiļa kafetērijā. Man kājās bija sarkanas augstpapēžu kurpes, un papēži bija droši vien apmēram kādas 3 collas (7,6 cm - Tulk.) augsti. Brālis Branhams apstājās pie apavu veikala skatloga un norādīja uz kurpju pāri, kam bija daudz zemāks papēdis, un teica: “Betij, šis ir tāds papēža augstums, kāds man patiktu. Man nepatīk augstpapēžu kurpes tāpēc, ka sievietes ar tām nevar taisni pastaigāt, un tas ir ļoti grūti visam ķermenim.” Protams, es uzreiz nokaunējos par savām kurpēm. Es aizgāju mājās un izmetu visas augstpapēžu kurpes, kas man bija, un nekad vairs tādas nevalkāju. Es vienkārši pateicos Tam Kungam, kas parādīja man patiesību.

ES apmeklēju Branhama dievnamu no desmit gadu vecuma, izņemot tos piecus gadus, kad mēs no 1964. līdz 1969. gadam dzīvojām Tūsonā, un esmu redzējusi daudzas dziedināšanas. Es ļoti dzīvi atceros, ka tur reiz dievnamā bija meitene, kas nevarēja staigāt, un izskatījās, ka viņas pirkstu locītavas bija savilktas atpakaļ iekšā ķermenī. Brālis Branhams par viņu palūdza un viņa uzreiz piecēlās un staigāja.

Es biju sanāksmē, kad nomira brālis Vejs. Tas patiešām bija ārkārtējs notikums. Brālis Branhams jau bija novadījis sanāksmi un gatavojās kāpt nost no platformas, kad pēkšņi māsa Veja iekliedzās. Viņa un brālis Vejs sēdēja tieši kanceles priekšā, un brālis Vejs bija nokritis uz grīdas. Brālis Branhams pārkāpi pāri altāra margām un palūdza par brāli Veju, un viņa sirds atkal sāka sisties. Pēc brītiņa viņš jau varēja apsēsties. Māsa Veja, kura bija medmāsa, teica, ka tad, kad viņš bija nokritis, viņam pulsa nebija.

DRĪZ pēc manas 14. dzimšanas dienas, mana ģimene pavadīja pēcpusdienu Branhamu mājās. Man sānos ļoti sāpēja, un es biju iedzērusi pretsāpju zāles, bet tās sāpēs nepārstājās. Kad pienāca laiks doties uz dievnamu, mamma un māsa Branhama brauca kopā mūsu mašīnā kopā ar jaunākajiem bērniem, bet brālis Branhams, mans tētis, Rebeka un es, mēs braucām pikapā. Es neko neteicu, bet, kad mēs tikām līdz dievnamam, man sāpēja tik ļoti, ka es knapi varēju nostāvēt. Visbeidzot, es tiku līdz sieviešu tualetei, kur bija gars sols, un es uz tā saritinājos un vairs nevarēju pakustēties. Rebeka teica: “Man pietiek, es iešu pēc tēta, lai viņš par tevi palūdz.” Tā nu viņa aizgāja un sameklēja diakonu, kurš savukārt griezās pie brāļa Branhama, kurš jau bija uz platformas, bet viņš atnāca un palūdza par mani. Man nekavējoties kļuva normāli, un sāpes pazuda. Es nedaudz pagaidīju un tad aizgāju un apsēdos dievnama zālē.

Brālis Branhams sludināja, un viņš pārtrauca, lai minētu faktu, ka Tas Kungs ir mani atbrīvojis. Viņš pateica manam tētim un diakoniem, ka man bija akūts apendicīta saasinājums. Tas bija 1959. gadā, kad viņš sludināja “Ticība ir sestā maņa” (Faith is the Sixth Sense). Kopš tās dienas man vairs nekad nav bijušas tādas kaites.

ES BIJU dievnamā, kad uz dievnama aizmugurējās sienas parādījās Gaisma, kad viņš sludināja draudzes periodus. Es sēdēju apmēram piektajā rindā no aizmugures un tajā pašā pusē, kur tā parādījās. Divas meitenes, kuras es pazinu, sēdēja netālu no manis, un viņas viena otrai stāstīja kaut kādus jokus, kas nebija pārāk labi. Viņas man vēlāk teica, ka tajā mirklī, kad tā Gaisma parādījās virs viņu galvām, viņas domāja, ka tūlīt nokritīs mirušas. Kad tā Gaisma mainīja formas, iezīmējot draudzes periodu dažādās stadijas, ēkā varēja just Tā Kunga klātbūtni.

MANOS pusaudža gados bija vairākas reizes, kad puiši aicināja mani uz satikšanos, un dažos gadījumos brālis Branhams pateica man, kāpēc man vajadzētu vai nevajadzētu iet kopā ar viņiem. Dažreiz iemesls varēja būt viņu vārda nozīme, vai citreiz kāda viņu rakstura iezīme. Es kādu laiku satikos ar vienu puisi, un vēlāk, kad mēs vairs viens ar otru nesatikāmies, brālis Branhams teica, ka tas ir labi, jo, ja es viņu būtu apprecējusi, mana dzīve būtu elle uz zemes.

Kādu laiku pēc tā notikuma, brālis Branhams vienu dienu atnāca uz mūsu māju un teica: “Betij, tu satiksi pareizo puisi Rietumos, un es sēdēšu jūsu dzīvojamā istabā ar viņu, kamēr jūs virtuvē gatavosiet mums steikus. Es ienākšu pie tevis virtuvē un uzsitīšu tev pa plecu un teikšu: “Redzi, cik daudz laimīgāka tu esi ar šo puisi, nekā tu būtu ar to otru puisi.”

Tas bija gandrīz pirms 40 gadiem, bet joprojām es vienmēr cenšos turēt svaigus steikus ledusskapī.

VIDUSSKOLĀ, kad pēdējā gadā vajadzēja fotografēties visai klasei, es atteicos valkāt kleitu ar atkailinātiem pleciem, kādu visas meitenes grasījās vilkt. Fotogrāfs sūdzējās, ka es sabojāšu skolas gadagrāmatas fotogrāfiju, jo mans attēls būs pavisam citādāks nekā pārējie, un gandrīz visi klasē par mani tāpēc uzjautrinājās. Protams, tas man sāpēja, bet es nenožēloju to pozīciju, kuru biju izvēlējusies.

Vēlāk es piedalījos šūšanas sacensībās un ieņēmu trešo vietu visā Kentuki štatā. Kādu dienu drīz pēc tam brālis Branhams piezvanīja uz mūsu māju un pēc sarunas ar manu tēti, viņš pajautāja, vai var parunāt ar mani. Viņš teica: “Betij, atceries savu nostāju toreiz, kad vajadzēja fotografēties skolas gadagrāmatai? Tas Kungs tevi apbalvoja, dāvājot tev uzvaru šūšanas konkursā. Viņam nepaliek neievērots nekas no tā, ko tu dari!”

Šodien man ir šūšanas uzņēmums, un es ticu, ka iemesls, kāpēc man vienmēr ir darbs, ir tāpēc, ka es joprojām baudu atalgojumu par to nostāju, ko es ieņēmu pirms daudziem gadiem. Tas Kungs ir vienmēr uzticams.

DAUDZAS reizes Rebeka ielūdza mani braucienos uz dažādām Savienoto Valstu vietām, lai es būtu ar viņu kopā sanāksmēs. Es nekad negulēju, kamēr mēs braucām mašīnā, es zināju, ka tas ir gods braukt vienā mašīnā ar brāli Branhamu. Es vienmēr varēju just Tā Kunga klātbūtni – to mierpilno, brīnišķīgo sajūtu – vienmēr, kad es biju kopā ar viņu.

Kādu dienu, kad brālis Branhams vadīja mašīnu, mēs ar viņu runājāmies, bet Billijs Pols un Rebeka gulēja. Pēkšņi viņš kļuva ļoti kluss. Ārā pa logu abās pusēs bija redzamas tikai lauksaimniecības zemes. Viņš no savas kabatas izņēma papīra gabalu un zīmuli, un nolicis papīra gabalu uz blakussēdētāja sēdekļa, viņš sāka rakstīt. Es zināju, ka viņš redz vīziju, tāpēc neteicu ne vārda. Kad viņš rakstīšanu pabeidza, brālis Branhams pakasīja savu seju ar roku, tad pateica man: “Es tikko kaut ko redzēju.” Tas viss notika 30 sekunžu vai pat mazāk laikā, bet tajā laikā viņa rokas nebija uz stūres un viņš neskatījās uz ceļu, bet mašīna turpināja braukt taisni. Svētdienas rītā viņš izskaidroja, ka tas, ko viņš redzēja, deva viņam tēmu tā rīta vēstījumam, un tas bija “Šedevrs” (Masterpiece).

ES CEĻOJU uz Kaliforniju kopā ar brāli Branhamu, Billiju Polu un Rebeku uz tām beidzamajām sanāksmēm 1965. gada decembrī, un tur es satiku Džeimsu Filipu, puisi no Rietumiem, kuru man vajadzēja apprecēt. Es viņu ievēroju uzreiz, kad viņš ienāca banketā, kuru mēs apmeklējām, jo viņam rokās bija Bībele, bet visi pusaudži, kurus es pazinu, bija trakulīgi un nenēsāja Bībeles! Mūs iepazīstināja, un Rebeka, kura sēdēja man blakus, visu laiku sita man pa ceļgalu un smējās par mani (es laikam visu laiku biju nosarkusi). Pēc sanāksmes viņa pateica brālim Branhamam un brālim Billijam Polam par to puisi, un arī viņi sāka mani ķircināt. Es teicu: “Es nesaprotu, kāpēc jūs visi mani ķircināt, jo es nekad vairs nebraukšu šurp uz Kaliforniju, ja vien brālis Branhams nebūs kopā ar mani. Es zinu, ka tā nenogrims, kamēr viņš ir šeit.”

Brālis Branhams teica: “Paldies tev, Betij!”

Tāpēc tā vietā, lai es aizbrauktu uz Kaliforniju, Džeimss atbrauca uz Arizonu, un mēs ar viņu apprecējāmies 1967. gadā. Mēs pārvācāmies uz Indiānas štatu 1969. gadā, un viņš daudzus gadus bija dziesmu vadītājs Džefersonvilas dievnamā, un vēl joprojām ir gatavs kādu aizvietot, ja ir vajadzība.

Bija vēl viens atgadījums to 1965. gada Kalifornijas sanāksmju laikā, kas notika tad, kad mēs vienu vakaru pēc sanāksmēm bijām atgriezušies savās viesnīcas istabās. Man ar Rebeku bija istaba starp Brāļa Branhama un Billija Pola istabām, un bija jau vēls, kad mums zvanīja telefons. Tā kā tā bija mana dzimšanas diena, es domāju, ka tas ir kāds no sanāksmes, kas mēģina mūs izjokot, bet tad viņš teica: “Meitenes, es nāku pie jums...” un pateica dažus sliktus vārdus. Es noliku klausuli.

Mēs ar Rebeku piestūmām kumodi priekšā durvīm. Telefons zvanīja atkal, un šoreiz Rebeka uz to atbildēja. Tas atkal bija tas pats vīrietis, un viņa ātri nolika telefonu. Mēs negribējām traucēt brāli Branhamu, un, tā kā bija vēls, mēs nolēmām, ka Billijs Pols ir aizmidzis un mēs nezvanījām arī viņam. Mēs nezinājām, ka tas cilvēks jau bija zvanījis arī Billijam Polam, acīmredzot nezinot, ka mēs ceļojam kopā, un ierosinājis, lai palīdz viņam iepazīties ar tām “meitenēm blakus istabā” un tikt iekšā tajā istabā! Billijs Pols bija brīdinājis, lai viņš turas prom no mums, un tad piezvanījis brālim Branhamam.

Tajā mirklī mēs ar Rebeku to nezinājām, bet brālis Branhams visu nakti bija sēdējis ar ieroci blakus un vērojis mūsu istabas durvis. Nākamajā rītā brokastīs viņš mums pateica, ka tas vīrietis, kas zvanīja, bija ļoti bīstams varmāka, un ka viņš tonakt bija atnācis pie mūsu durvīm vairākas reizes. Un vēl vairāk, viņš mums pateica, ka tas vīrietis sēž tajā pašā restorānā, kur mēs tajā brīdī brokastojām. Tas mūs abas satricināja!

Daudzas reizes brālis Branhams Branhams mums teica, ka naktīs, pēc tam, kad viņš bija lūdzies par slimajiem, tie ļaunie gari, kas tika izdzīti, nāca viņam uzbrukt par to, ko viņš bija izdarījis. Viņš varēja sajust to ļauno garu klātbūtni un izprast viņu rīcību, un es ticu, ka tāpēc viņš varēja aptvert tās briesmas, kādās mēs tonakt bijām nokļuvušas, un tāpēc viņš tā rīkojās, lai mūs aizsargātu.

MANĀ prātā ir dziļi iesēdusies saruna, kas notika laikā, kad brālis Branhams, Billijs Pols, Rebeka un es vienu vakaru devāmies prom pēc dievkalpojuma. Mēs kāpām iekšā mašīnā, un es raudāju. Es teicu: “Brāli Branham, es nesaprotu, kāpēc visi nevar to redzēt.”

Billijs Pols ierunājās un teica: “Es varu uz to atbildēt. Tas nebūtu pēc Rakstiem, ja visi varētu ieraudzīt Vēstījumu.”

Brālis Branhams teica: “Billij, ja tu kādreiz savā dzīvē es kaut ko pateicis pareizi, tad šī ir viena no tām reizēm.”

Bija daudzas reizes, kad es biju kopā ar brāli Branhamu un viņš zināja, ka man ir jautājums vai problēma, kas mani uztrauc, un viņš uz to atbildēja, pirms es biju kaut ko ieminējusies par to viņam. Citu reizi viņš iedrošināja mani jautāt viņam visu, kas man ir uz sirds. Cik daudzas reizes pēdējos 40 gados es esmu vēlējusies, lai man vēlreiz būtu tā iespēja. Bet, tajā pašā laikā, es zinu, ka katra atbilde, kas mums ir vajadzīga, ir tajos ierakstos, jo tā ir Garīgā Barība, kas ir mums saglabāta. Mums tikai ir jāpaliek kopā ar tiem ierakstiem.