E-1 Lūk, šeit ir rakstīts [1. Ķēniņu grāmata 17:1-16]:
“Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!"
Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu:
"Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kedras...Kritas (tā es gribēju sacīt) līcī, kas ir Jordānas austrumos.
Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi."
Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā.
Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra.
Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē.
Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams:
"Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu."
Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: "Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!"
Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: "Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!"
Bet viņa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis [Jauna latv. Bībele: “...ja man būtu kas cepts!...”–Tulk] un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus [Jaunā latv. Bībele: “pāris zaru”–Tulk.] žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst."
Un Elija tai sacīja: "Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk,
jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes."
Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku.
Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.”

E-2 Šim rītam, tieši pirms manas došanās prom uz ārzemēm, es esmu izvēlējies runāt par šādu tematu: “Esi pārliecināts par Dievu.”
Un tagad, Kungs, svētī Savu Vārdu, kad Tas tiek izteikts, un lai Svētais Gars pārņem mūsu prātus un mūsu domas un sagatavo mūs Viņa apmeklējumam, jo mēs lūdzām Viņu atnākt. Jo mēs nenākam uz Tā Kunga namu, lai mūs redzētu vai lai mēs redzētu, bet gan, lai iemācītos no Tevis un iepazītu Tavu raksturu un Tavu ceļu, un Tavas lietas, lai mēs varētu stāties pretī dzīves problēmām ar patiesu paļāvību, būdami pārliecināti par Dievu. Dāvā to, Kungs. Mēs to lūdzam Jēzus Vārdā. Āmen.

E-3 Droši vien tas bija šausmīgs rīts. Bija tik karsts un putekļains, un cilvēki uz ielas mira bada nāvē, un zeme bija tik karsta, ka teju vai dega. Tas viss atainoja viņu grēkus un viņu morālo pagrimumu.
Jo, redziet, tajā laikā Israēlā valdīja...tas ir, pār Israēlu valdīja Ahabs, un viņš bija visnešķīstākais no visiem Israēla ķēniņiem. Tik nešķīsta ķēniņa, kāds bija Ahabs, vēl nebija bijis. Jo viņš, būdams pareizi iemācīts un ar pareizām zināšanām, tomēr nepārtrauca sadusmot Dievu visā, ko viņš darīja. Kaut arī viņam bija varena militārā sistēma, un viņa valdīšanas laikā cilvēki bija kļuvuši ļoti turīgi. Un tomēr tu nevari kaitināt Dievu un cerēt, ka vienmēr izspruksi sveikā.

E-5 Un tad, kad viņš apprecējās, tā vietā, lai apprecētu kādu no savas tautas, viņš devās un apprecēja grēcinieci, elku pielūdzēju, elkdievību. Viņš apprecēja Jezabeli. Bet viņa nebija ticīga.
Un nevienam ticīgam cilvēkam nekad nevajadzētu precēt neticīgu cilvēku, nekādos apstākļos, viņam vajadzētu precēt tikai ticīgu cilvēku.
Taču Ahabs bija izdarījis šo ļaunumu. Nav nekādu šaubu, ka Jezabele bija skaista sieviete. Un viņš bija iemīlējies viņas izskatā, un nevis tajā, kas viņa bija. Tas ir... Tik daudzi cilvēki to pašu kļūdu pieļauj šodien.
Un viņa bija atnesusi valstī, starp cilvēkiem, elkdievību. Un tauta, priesteri, viņu kalpotāji, bija krituši par upuri šai spēcīgajai sabiedrības prasībai.

E-9 Un tas pats šodien notiek mūsu valstī. Mēs esam pakļāvušies sabiedrības prasībām. Nav šaubu, ka priesteri domāja, ka viss būs kārtībā, kamēr vien tam piekrīt viņu valdība. Bet man ir vienalga, kam piekrīt valdība, ir svarīgi, kam savu piekrišanu dod Dievs. Un cilvēki domāja, ka viss būs kārtībā, ja viņi ieviesīs dažas šīs viņu pasaulīgās lietas.
Un varbūt kāds man palūgs paskaidrot tikko teikto, ka tā ir šodienas aina. Mēs varam nedomāt, ka mēs esam elku pielūdzēji, taču mēs tādi esam. Un valdība to atbalsta. Cilvēki mūsdienās ir elku pielūdzēji, jo viņi...viņi pielūdz elkus. Daži kā elkus pielūdz kino zvaigznes. Daži kā elku pielūdz naudu. Bet daži kā elkus pielūdz televīzijas zvaigznes. Taču viss, ko jūs noliekat starp Dievu un sevi, ir elks, lai kas tas arī nebūtu.

E-11 Un sātans, mūsu varenais pretinieks, ir tik ļoti gudrs, ka reizēm viņš pat noliek draudzi Dieva vietā. Varbūt jums ir liela draudze. Varbūt tā ir liela celtne, vai varbūt tā ir liela konfesija; un turklāt tā varbūt ir varena sanāksme, taču lai nekas nestāv pirms Dieva tavā sirdī. Jebkas, kas atrodas pirms Dieva, tas ir elks.
Un šie cilvēki zināja, ka viņi nebija tik garīgi, kādi viņi mēdza būt tai laikā, kad valdīja citi ķēniņi. Taču viņi domāja, ka tikai tāpēc, ka viņi bija reliģiska valsts, ka tāpēc viss būs kārtībā. Un tieši tāpat arī mēs esam nonākuši tādā pašā situācijā.

E-13 Pirms dažiem mēnešiem es runāju ar vienu ļoti labu draugu. Un viņš sacīja: “Brāli Branham, es domāju, ka tu pārāk stipri uzbrūc Amerikas Savienotajām Valstīm.” Viņš sacīja: “Tu vienmēr klaigā par grēku un par to, kā Dievs sodīs šo valsti.”
Es sacīju: “Viņam tas ir jādara, citādāk Viņš nebūs taisnīgs.” Viņš sacīja: “Bet, brāli Branham, tu aizmirsti, ka šī valsts tika dibināta, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, un ka mūsu priekšteči šurp atbrauca, un Dievs dāvāja mums šo mantojumu, un mēs esam reliģioza tauta.”
Es sacīju: “Tā visa ir patiesība. Un neviens nezina, cik ļoti augsti es vērtēju šo valsti. Taču skaties, mans brāli, arī Israēls bija Dieva izraudzīts, un Viņš sūtīja viņiem praviešus un varenus vīrus. Taču Dievs nevar paciest grēku. Viņš izdarīja tā, ka Israēls nopļāva katru graudu, ko viņi iesēja. Un Viņš izdarīs tā, ka arī mēs nopļausim to, ko mēs esam iesējuši. Viņš neuzlūko cilvēka vaigu.”

E-16 Bet mēs esam nonākuši tik tālu, ka mēs šādi jau domājam, jo mēs paļaujamies uz to, ko izdarīja mūsu priekšteči, vai uz mūsu draudžu varenajiem izveidotājiem, uz to, cik viņi bija ziedojušies Dievam, un ar to viss ir kārtībā, un tas ir augstu cienījami. Taču mēs nevaram iegūt pestīšanu no tā, ko izdarīja viņi! Pestīšana – tā ir individuāla lieta starp ikvienu cilvēku un Dievu. Mēs Dieva priekšā atbildēsim par sevi un nevis par mūsu valsti vai par mūsu draudzi.
Mūsu valstī tas ir nonācis tik tālu, ka pat mūsu visgarīgāko cilvēku vidū... Tu aizej pie garīga vīrieša vai sievietes un ieraugi, ka viņu sirdīs kaut kā trūkst.

E-18 Mēs esam... Pēdējās pāris nedēļās es esmu saskāries ar dažām no šīm lietām, ieraugot, ka cilvēki, kuri, manuprāt, bija pats kodols, un tomēr es ieraudzīju, ka viņi liek uzsvaru uz laicīgām lietām, braukā apkārt un saka: “Dievs ir devis man lielāko to un to. Dievs dod...” Tie ir tukši vārdi!
Lielas materiālas lietas ne vienmēr balstās Dieva gribā. Dievs liek lietum līt uz taisniem un uz netaisniem. Taču pasaulei šodien nav vajadzīga neīsta ticība, cenšoties kaut ko izmānīt un saucot to par garīgumu.

E-20 Reizēm ticība var paveikt lielus brīnumus, un tomēr tā nenāks no garīgas sirds. Vai tad mūsu Kungs neteica: “Daudzi atnāks pie Manis tajā dienā un sacīs: 'Vai tad es Tavā Vārdā neesmu darījis to un to?' Un Es tiem apliecināšu: 'Eita nost no Manis, jūs netaisnības darītāji'.” [Latv. Bībelē: “...jūs ļauna darītāji.”–Tulk.] Kas ir netaisnība? Tas, ka tu zini, kā rīkoties pareizi, bet to nedari. “Es nekad jūs neesmu pazinis,” sacīs Viņš. Un mēs dzīvojam šajā laikā.
Mums šodien nav vajadzīgs liels daudzums materiālu lietu, mums tās ir. Mums nav vajadzīgas vēl lielākas baznīcas, mums nav vajadzīgas lielākas sanāksmes. Mums nav vajadzīgs vairāk ētera radio vai televīzijā. Mums nav vajadzīgs vēl vairāk tā visa. Bet, lai tas būtu garīgi, mums šodien ir vajadzīgi cilvēki, kas pazemosies Dieva priekšā, pat ja viņiem nebūs ne centa pie dvēseles, un lūgsies, kamēr tas gars, kas ir viņos, būs gandarīts ar Dieva labestību, un dziļi viņu sirdī atnāks atmoda, kas izmainīs viņu attieksmi un atmosfēru, kurā viņi dzīvo.

E-22 Varbūt tev nav pat kurpju pāra, ko uzvilkt. Varbūt tev mugurā ir tikai skrandas, bet kaut kas tavā sirdī dzied Dieva melodijas. Es labāk izvēlētos to, nevis visas pasaules naudu.
Tāpēc nevar teikt, ka materiālās lietas vienmēr ir Dieva svētības pazīme. Dāvids sacīja Tam Kungam, ka viņš ir redzējis, kā ļaundaris izpleš savus...kuplo kā varens ciedru koks. Bet Dievs viņam jautāja: “Bet vai tu redzēji, kāds bija viņa gals?” Nav svarīgi, cik labas drēbes mēs nēsājam, cik daudz mums ir ēdamā, ne jau tas ieiet Dieva Klātbūtnē. Šis ķermenis, kurā mēs mājojam, iznīkst, neskatoties uz to, kā par to ir rūpējušies. Bet galvenais ir dvēsele, kas ir cilvēkā; galvenais ir gara stāvoklis, kas ieiet dzīvā Dieva Klātbūtnē.

E-24 Bet mēs to visu uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. Mēs domājam, ka tāpēc vien, ka mēs esam valsts... Tāpat arī Ahabs un visi no Israēla todien uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka viss ir kārtībā. Viņu priesteri un sludinātāji bija centušies viņiem iestāstīt: “Viss ir labi, viss ir vienkārši lieliski.” Taču tur bija viens, viņš kliedza pret šīm nepareizajām lietām, jo šis cilvēks zināja, ka svētais Dievs nevarēja būt apmierināts ar nešķīstas reliģijas modernajām tendencēm.
Tieši tāpat šodien debesu Dievs paliek nemainīgs. Un visi mūsu pūliņi un varenās lietas, kuras mēs cenšamies darīt – tas viss nekad neapmierinās Dievu, ja tā nebūs pilnībā šķīsta dzīve Viņa priekšā.

E-26 Mēs varam būvēt skolas un svētnīcas, un baznīcas; mums var būt organizācijas, mēs varam darīt lielus darbus, tomēr Dievs nebūs apmierināts, kamēr cilvēka dvēsele netiks padarīta svēta uz Dieva altāra, pilnībā veltīta Dieva darbiem. Bet neko tādu vairs neatradīsi.
Mēs redzam, ka mūsu lūgšanu sanāksmes ir tik vājas; tik vien kā minūte lūgšanas un lecam gultā. Mēs redzam, ka tas notiek vienu vai divas reizes dienā. Kad mēs visi esam vainīgi! Mūsu valsts morāli sabrūk. Mums šeit visur ir Biliji Grēmi un Orali Robertsi, taču kamēr Amerikas sirdī neparādīsies slāpes atkal atgriezties pie dzīvā Dieva, pie dzīva pārdzīvojuma, pie nemirstīgas ticības dzīvajam Dievam, mēs spēsim tik vien kā, tā teikt, lauzīt par to savas galvas.

E-28 Mēs varam staigāt krūtis izriezuši, ar aizlocītu apkaklīti, un soļot pa ielu, un kārot, lai mūs sauc par “doktoru” vai “godājamo”. Mēs varam būt mācītāji vislielākajās draudzēs valstī, un varam būt tik ļoti dievbijīgi, ka neviens nespēs piesieties mūsu dzīvēm. Taču kamēr mūsu dvēsele mūsu iekšienē nedegs pēc Dieva, kamēr tur nav kaut kas, kas tiecas pēc Viņa! “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” Kamēr mēs neaiziesim līdz šādam pārdzīvojumam...
Tāpēc komunisms un pārējais turpinās izplatīties, un visa mūsu apvienošanās, lai kā arī mēs to nedarītu, to neapturēs. Ir paredzēts, ka tas notiks. Taču Dievs aicina Savu draudzi.

E-30 Un cik apbrīnojami, ka šī parastā sieva droši vien bija Ēlija cienīga! Jo parasti tava rīcība parāda, kas tu esi. Un turklāt, viņa bija izraudzīta, lai uzņemtu Dieva pravieti. Neaizmirstiet, viņa bija no pagāniem, nevis ebrejiete.
Un zeme dega. Nav šaubu, ka šī parastā sieviete, tā kā viņa bija atbilstoša, būdama ticīgā... Jo mēs saprotam, ka Dievs nebūtu pie viņas vērsies, ja viņa nebūtu bijusi cienīga uzņemt Dieva pravieti. Jo Viņš nekad nesūtītu Savu pravieti uz namu, kas nav cienīgs.
Tā nebija viņa izvēle, tā bija Dieva izvēle. Tā nebija viņa, kas aicināja pravieti; tas bija Dievs, kas deva viņam rīkojumu. Viņš bija atradies pie upītes, kraukļi viņu baroja. Taču tā bija Dieva pavēle, jo kaut kam bija jānotiek. Un Dievs noteikti devās pie ticīgās, kurai bija tāda pati daba kā Ēlijam.

E-33 Viņa bija atraitne. Un mēs visi zinām, ko viņai kā atraitnei nācās piedzīvot, viņas vīrs bija miris, un bija jāaudzina jauns puika.
Un tajās zemēs viņi bija atkarīgi no labības ražas. Viņiem nebija tādu valdības projektu, kādi mums ir šodien un...un aizsardzības līdzekļu. Viņi bija atkarīgi no savas ražas. Un, tā kā cilvēku netaisnība un viņu morālais pagrimums bija izraisījis zemē sausumu, viņi visi bija badā un mira.
Un tad mēs ieraugām, ka viņa, bez šaubām, bija nakti pēc nakts pavadījusi lūgšanās, lūdzot visu nakti, kad redzēja, ka miltu traukā paliek mazāk, mazāk, mazāk. Un droši vien nonāca tik tālu, ka traukā vairs nebija pat krūzes miltu. Viņai bija palikusi tikai neliela saujiņa. Nāve nāca taisni iekšā pa vārtiņiem, jau pie viņas durvīm. Jo vairāk kaut ko dabūt nebija iespējams. Visa valsts bija badā.
Un tajā nelielajā traukā bija palikusi labi ja pilna karote eļļas. Tik vien eļļas un tik vien miltu stāvēja starp viņu un nāvi. Savās lūgšanās viņa droši vien bija kļuvusi ļoti patiesa. Lai tikai tas atnāk uz jūsu namu, būs vairāk patiesuma, nekā mums ir šodien. Kad mēs zinām, ka pie durvīm stāv nāve.

E-37 Un es domāju, ka mēs droši vien iedomātos, lūk, ko: visu nakti viņa pavadīja lūgšanā, jo vēl tikai viena diena, un tas viss beigtos. Viņa skatījās uz sava puisēna bālajām lūpām, viņam bija kādi trīs vai četri gadi, un viņa redzēja, kā izžūst viņas pašas kauli, miesai pār tiem izzūdot. Un tas droši vien bija kaut kas briesmīgs, kad šī māte redzēja, kā tas viss notiek, un tomēr viņas rokas bija paceltas pretim Dievam, lūdzoties dienu un nakti. “Nu mums ir palikusi tikai sauja miltu un karote eļļas.”
Ziniet, tas ir ļoti savādi. Lai Dievs dod, ka tas dziļi iesūktos katrā no jums, ja jūs nekad vairs nedzirdēsiet mani sludinām. Lai šī ir tā galvenā doma. Tas ir savādi, ļoti savādi, ka reizēm Dievs to dara šādā veidā.

E-39 Ziniet, kad mēs esam atzinušies savos grēkos un izpildījuši ikvienu Dieva prasību, ko Dievs pieprasa... Mēs noticējām Dievam. Pastāv nosacījumi, kuri ir jāpiepilda, un tas ir saskaņā ar Viņa gribu. Un mēs esam atzinušies savos grēkos un esam izlabojuši visu nepareizo, ko mēs esam darījuši, izdarījuši visu, kas mums ir zināms, ikvienu prasību, kuru Dievs ir izvirzījis jeb pieprasījis, mēs esam izpildījuši šīs prasības, un tomēr Dievs joprojām klusē, Viņš mums vienkārši neatbild...
Es esmu pārliecināts, ka šorīt es runāju cilvēkiem, kuri atrodas šādā stāvoklī. Es pats tur esmu bijis daudzas reizes. Kad es devos atpakaļ un pārskatīju savu dzīvi, paskatījos zem katra akmens, un ieraudzīju, ka es biju izdarījis kaut ko nepareizu, es gāju un tajā atzinos, un sacīju: “Kungs Dievs, es to izlabošu,” un es devos un to darīju. Tad es atkal atnācu un sacīju: “Tagad, Kungs Dievs, Tu esi Dievs. Tu man atbildēsi. Es, protams, esmu izpildījis ikvienu prasību, kuru Tu pieprasīji no manis. Ikvienu priekšnoteikumu, es esmu to izpildījis.” Bet Viņš joprojām neko nedara, šķiet, ka Viņš klusē – lūk, kad tev ir jābūt pārliecinātam, ka Viņš ir Dievs. Nezaudē drosmi. Vienīgi, lūk, kas: savā sirdī esi pārliecināts par Dievu.

E-41 Mana tēma: pirms kaut ko dari, pārliecinies, esi savā sirdī pārliecināts, ka tas ir Dievs. Un, kad tu esi izdarījis visu, ko Viņš ir sacījis, tad esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs; lūk, kad sāk darboties ticība, tieši tad. Ticība stāv nesatricināmi, jo tā zina, ka Viņš ir. Un tu esi izpildījis visas prasības. Tu tici, ka Viņš ir, un ticība stingri turas. Ak, svētīts lai ir Viņa Vārds! Ticība nekustēsies ne no vietas, jo tā ir pārliecināta, ka Dievs ir, un ka Viņš atalgo tos, kas centīgi Viņu meklē.
Lai tas ieiet dziļi jūsos un nekad no jums neaiziet, Branhama saiešanas telts. Ja tu esi izpildījis Dieva noteikumus un savā sirdī tici, ka Viņš ir, tad Dievs tikai pārbauda tavu ticību, jo Viņam patīk to darīt. Tu esi atzinies savā grēkā, un tu esi izpildījis visas prasības, kuras Dievs ir izvirzījis, bet Viņš joprojām klusē, atceries, ka ticība saka, ka Viņš ir. Tad ticība stipri turas pie tā, nezinot, ko tas viss nozīmē, taču tā zina, ka Viņš ir, un tā ir pārliecināta, ka Viņš ir.

E-44 Un neaizmirstiet, ja Viņš ir, tad Viņa Vārdam ir jābūt patiesam. Un, ja Viņš ir pieprasījis, lai tu izpildi šīs prasības, un tu esi to izdarījis, tad Viņa pienākums ir piepildīt Savu Vārdu. Neapstājieties un nesakiet: “Ak, es tā arī netiku dziedināts, es...” Ak, tava vājā, mazā ticība! Netici tam. Ja viss ir izsūdzēts, ja viss ir nokārtots, un tu atbilsti Dieva prasībai, ticība stipri turas pie tā. Nekas to neizkustinās no vietas. Viņš ir, un tu esi par to pārliecināts. “Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”
Gaidi, līdz tu esi piepildījis Viņa prasības. Tad tava ticība tiek pārbaudīta. Ja tu esi izpildījis...Dieva prasības ir izpildītas, un tu visu esi pilnībā ievērojis, un tu esi izdarījis visu, ko Dievs no tevis ir pieprasījis, tad tava ticība balstās tieši uz tā, ka Viņš ir. Esi pārliecināts par Dievu!

E-46 Ziniet, Viņam patīk mūs pārbaudīt. Viņam patīk redzēt, kā reaģēs tava ticība. Vai jūs to zinājāt? Dievam patīk skatīties, kā tu reaģēsi. Kad tu saki: “Ak, Kungs, es Tev ticu. Tu esi mans Pestītājs. Es ticu, ka Tu esi Dziedinātājs, Es ticu, ka tieši Tu dāvā Svēto Garu un pārējo, ko es Tev prasu, Tu esi tas Dievs, kas to visu dod!” Un pēc tam, kad tu atzīsties visos savos grēkos un apsoli Dievam, ko tu darīsi, ja Viņš ļaus tev izveseļoties, bet pēc tam, ja tas nenotiek, tu aizbēdz prom kā tāds gļēvulis, Dievs nevar to izmantot. Viņš nekādi nevarēs tevi lietot. Viņš nekādi nevarēs tev atbildēt, jo Viņš atbild tikai caur ticību. Bet tu pēkšņi aizej prom, un Viņš nevar atbildēt. Taču īsta, patiesa ticība stāv uz vietas, būdama pārliecināta, ka Dievs ir. Esi pārliecināts, ka Viņš ir.
Un, ja Dievs saka, ka tas ir jāizdara, jāatzīstas savos grēkos un tā tālāk, un tu to esi izdarījis, tad ticība saka, ka Viņš ir, tā ir pārliecināta, ka tas notiks. Tavs lūgums noteikti tiks apmierināts. Ak, es...es ceru, ka jūs to nepalaidīsiet garām. Ja tu esi pārliecināts par Dievu, tad Dievs ir pārliecināts par Savu Vārdu. Viņš tikai nogaida, lai tevi pārbaudītu.

E-48 Viņš to ir darījis daudzas reizes. Apskatīsim vienu vai divus gadījumus. Atcerēsimies tos ebreju jaunekļus. Viņi negrasījās klanīties elka priekšā. Dievs viņiem uzticējās. Un, kad viņi izdzirdēja, ka viņiem būs jāiet degošajā ceplī, viņi sacīja: “Mūsu Dievs var mūs izglābt no šī cepļa. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, mēs neklanīsimies neviena tava elka priekšā.” Redziet, viņi bija nešaubīgi un pārliecināti par Dievu.
Viņi zināja, ka Viņš bija Jehova. Viņi zināja, ka Viņš atbild uz lūgšanu. Bet vai Viņš atbildēs šajā gadījumā, vai nē, tam tik un tā bija jānāk par labu. Tāpēc viņi vienkārši izteica savu apgalvojumu, atzinās savos grēkos un devās nāvē.
Viņi devās degošajā ceplī zinot, viņi bija pārliecināti – ja Dievs ļaus viņiem sadegt, Viņš no jauna uzcels viņus augšāmcelšanā, viņi bija pārliecināti par Dievu. Tāpēc ka viņi zināja, ka Dievs izdarīs tā, lai visas lietas nāk viņiem par labu. Un, kad mēs esam pārliecināti par Dievu, mēs zinām, ka Dievs dara tā, lai viss mums nāk par labu.

E-51 Un tā viņi izteica vienbalsīgu apgalvojumu. Viņi bija pārliecināti. Un viņi devās taisni iekšā degošajā ceplī, un Dievs ļāva viņiem tur ieiet, sēdēdams maliņā un viņus vērodams. Viņš gribēja redzēt viņu reakciju.
Kad ķēniņš sacīja: “Vai jūs zemojāties, kad skanēja taure?”
Viņi sacīja: “Nē, mēs nezemojāmies.” Lūk, kur ir ticība, stāv stingri.
“Nu, ja jūs nezemojāties, vai jūs zināt par manu rīkojumu?”
“Jā, mēs zinām par tavu rīkojumu.”
“Mans rīkojums ir tāds, ka ceplis tiks sakurināts septiņas reizes karstāks kā jebkad, un es jūs tajā iemetīšu. Vai tagad jūs gribat zemoties?”
“Nē, mēs nezemosimies.” Lūk, kur ir viņu ticība.
Dievs sacīja: “Nu ko, paskatīšos, ko viņi tagad darīs. Es paskatīšos, kāda būs viņu ticības reakcija.”
Un tā viņš sacīja: “Sasieniet viņiem rokas un sasieniet viņiem kājas, un nesiet viņus uz cepli.” Un viņi pienāca pie šī cepļa, uguns viņiem sejā, bet Dievs joprojām stāvēja un skatījās uz to. Taču viņi bija pārliecināti, ka Viņš ir Dievs. Viņi bija atzinušies savos grēkos. Viņi bija izlabojuši visu, kas viņiem bija zināms. Viņi bija pārliecināti, ka Viņš ir Dievs.
Un tā viņi pienāca pie paša degošā cepļa. Un tieši pašā pēdējā brīdī, lūk, Viņš nāk, traucoties no debesīm vēja ratos, apvēdinot viņus ar vieglu vēsmiņu, kamēr Viņš viņus mierināja un sarunājās ar viņiem. Dievs ļauj tavai ticībai nonākt līdz vietai, kur tā reaģēs.

E-57 Ījabs no Vecās Derības, kad Sātans, mūsu apsūdzētājs, apsūdzēja viņu, sakot, ka viņš esot slepens grēcinieks. Bet Ījabs zināja, ka viņš nav grēkojis. Viņš zināja, ka viņš bija izsūdzējis visu, ko bija izdarījis, un viņš tur bija pienesis dedzināmo upuri. Tāda bija Dieva prasība. Viss, ko Dievs pieprasīja, bija šis dedzināmais upuris un grēksūdze. Un Ījabs to bija izdarījis.
Un sātans sacīja: “Es paņemšu viņa kamieļus, jo viņš ir bagāts vīrs. Es paņemšu viņa aitas.” Un galu galā viņš paņēma viņa bērnus, to vistuvāko viņa sirdij. Bet Ījabs joprojām stāvēja stingri, jo viņš zināja, ka Dievs... Nu, viņš bija pārliecināts, ka Viņš ir Dievs, jo viņš bija ar Viņu runājis un viņš bija izpildījis Viņa prasības. Viņš visu pārskatīja un konstatēja: “Es esmu upurējis ikvienu dedzināmo upuri. Es sacīju savā sirdī: 'Varbūt tad, kad mani dēli rīkoja dzīres un tur bija arī manas meitas, varbūt viņi savā sirdī ir slepus grēkojuši, tāpēc es upurēšu dedzināmo upuri viņu vietā un izsūdzēšu viņu netaisnību'.”

E-60 Ak, Dievs, kad cilvēks ievēro to, ko Dievs ir teicis darīt, tad viņš ir pārliecināts, ka Viņš ir Dievs, Viņš noteikti dos atbildi. Ticība vienmēr izsauc Viņu uz skatuves.
Kad tu esi izdarījis to, ko tu zini kā pareizu, kad tu esi izpildījis Viņa prasības, kad tu esi atzinies un izlabojis, un visu atlīdzinājis, un nolicis to Dieva priekšā, tad mani neinteresē, cik daudz Viņš Klusē, Viņš joprojām ir Dievs, gaidot, lai tur ieliktu šo ticību. Tu esi izdarījis savus darbus, tagad Viņš vēlas redzēt tavu ticību caur taviem darbiem. Viņš grib redzēt, ko tu darīsi.
Ja tevi ir svaidījuši ar eļļu un par tevi ir palūguši, Dievs gaida, lai redzētu, kā tu tam ticēsi, ne jau atskriesi nākamsvētdien vai arī nākamajā dienā pie nākošā dziedinātāja, kas ir atbraucis uz pilsētu; Viņš gaida, lai redzētu, kā tu reaģēsi ar tavu ticību, ne jau atkal ieradīsies nākamajā dienā un sacīsi: “Es jūtos tik slikti, man nešķiet, ka es esmu dziedināts.” Pirmkārt, tu vēl neesi piemērots aizlūgšanu rindai. Tu neesi...tu neesi...tu vēl neesi gatavs. Tu netici, ka Viņš ir Dievs. Es ne...

E-63 Varbūt tu sacīsi: “Brāli Branham, es tev nepiekrītu.” Tava rīcība parāda, kas tu esi. “Jūs viņus pazīsiet pēc viņu augļiem.” Ja cilvēks saka, ka viņš ir kristietis, bet viņš joprojām dzer un smēķē, un spēlē azartspēles, un stāsta netīrus jokus, un saka, ka daļa Bībeles ir pareiza, bet daļa nē...iespējams, viņš sludina Evaņģēliju, bet noliedz daļu Bībeles; viņš joprojām ir grēcinieks. Viņš vēl nav pareizā stāvoklī.
Bet, kad tu atklāti apliecini, ka šis Dievs ir tas pats Dievs un tava dzīve ir atdota Viņa rokās kā: “Kungs, es esmu māls, Tu esi Podnieks,” tad prasi ko vēlies. Ticība nekustēs ne no vietas, tā stāvēs stingri.
Kaut arī šķitīs, ka apstākļi apgriežas ar kājām gaisā, tomēr tā ticība nekustēs ne no vietas, jo tu esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs. Un, ja Viņš ir Dievs, Viņš tur Savu solījumu. Viņš nevar dot solījumu un pēc tam to lauzt. Ja Viņš ir Dievs, tad Viņam ir pienākums turēt Savu solījumu. Ak, kā man tas patīk! Viņš nevar no tā atteikties.

E-66 Ījabs pienesa savus upurus, viņš visu izdarīja. Viņš zināja, ka viņam bija taisnība. Un, lūk, ierodas draudzes locekļi no kādām citām konfesijām, saka: “Ījab, labāk atzīsties, ka tu esi grēcinieks, jo Dievs nebūtu pieļāvis tev šādu sodu, ja tu nebūtu grēcinieks.”
Taču Ījabs sacīja: “Es esmu izsūdzējis savus grēkus. Es esmu upurējis dedzināmo upuri Dieva priekšā, un es neesmu grēcinieks.” Viņš zināja, uz kā viņš stāv. Pēc tam viss turpinājās, tikai tālāk un tālāk, un tālāk, cik smagi vien iespējams, cenšoties pieveikt Ījabu un novest Ījabu līdz tam, lai viņš noliegtu Dievu un noliegtu šo dedzināmo upuri. Tieši tajā brīdī, kad tu sāc rīkoties attiecībā uz to, ko tu esi izsūdzējis jeb atzinies, tas parāda tavu vājumu, tavas šaubas par Dievu. Tu kaut ko paprasi Dievam un staigā apkārt, šauboties par to – tādā gadījumā tu esi skeptiķis un nevis ticīgais. Ījabs zināja, uz kā viņš stāv, un viņš nelokāmi stāvēja uz šī pamata.

E-69 Nav nekāds brīnums, ka savā nāves stundā Peranets sacīja:
Ir Kristus mana stiprā klints,
Viss pamats cits ir tikai smilts.
Uz šīs Ījaba ticības apliecinājuma stiprās klints... Pat viņa mīļotā sieva aizgāja. Kad bija zudusi viņa veselība, un viņu visu klāja augoņi, viņš kasīja sevi ar šķembu un nolādēja dienu, kad viņš bija piedzimis, sacīja: “Lai pat saule vairs nespīd! Lai mēness naktī neuzlec!”
Viņa sieva sacīja: “Ījab, tu esi nožēlojams. Labāk nolādi Dievu un mirsti.”
Viņš sacīja: “Tu runā kā negudra sieviete.” Viņš bija pārliecināts, ka bija Dievs, un viņš bija izpildījis Dieva prasības. Ak, es sajūtu dievbijību! Viņš zināja, ka viņš ir izpildījis Dieva prasības, un tas izšķir jautājumu. Dievs pārbaudīja viņa ticību. Viņš pārbaudīs tavējo. Viņš pārbaudīs manējo.

E-72 Bet kad tu esi izpildījis Viņa prasības: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu,” tas ir Viņa apsolījums. “Ja kāds starp jums ir nevesels, ataiciniet draudzes vecajus, lai tie lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu. Un ticības lūgšana izglābs slimo, un Dievs viņu uzcels.” Tas izšķir jautājumu. “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu.” Jūs esat izpildījuši Dieva prasības.
“Šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās. Ja tie ar rokām pacels čūskas vai dzers nāvīgas zāles, tad tas tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Tas izšķir jautājumu.
Esiet pārliecināti par Dievu. Esiet droši, ka savā sirdī jūs ticat, ka tas ir Dieva Vārds. Ījabs bija pārliecināts.
Viņa sieva sacīja: “Labāk nolādi Viņu un mirsti. Nu, tev taču visu laiku kļūst arvien sliktāk.”

E-75 Cik ļoti sātanam patīk tevi ar to apmētāt: “Nu, tev it nemaz nav labāk, kā tev bija, kad tevi svaidīja ar eļļu. Tev it nemaz nav labāk kā tad, kad tie sludinātāji par tevi palūdza. Un patiesībā, tiem sludinātājiem vispār nebija taisnība.” Tam nav nekāda sakara ar to sludinātāju. Tā ir tava ticība dzīvajam Dievam, lūk, kam ir nozīme. Nav svarīgi, kas ir tas sludinātājs; svarīgi, kas ir Dievs. Šo apsolījumu nedeva sludinātājs, šo apsolījumu deva Dievs. Tas nav atkarīgs no sludinātāja, tas ir atkarīgs no Dieva un tavas ticības, lai ticētu, ka tas ir Dievs. Tāpēc esiet pārliecināti par Dievu. Esiet pārliecināti, ka tas ir Dievs un ka tas ir Dieva Vārds, un Dievs ir Savā Vārdā.
Un Ījabs sacīja: “Tu runā kā negudra sieviete.” Sacīja: “Tas Kungs bija devis, un Tas Kungs ir ņēmis, slavēts lai ir Tā Kunga Vārds!” Viņš bija pārliecināts, ka Dievs ir. Un kad viņš to izteica ar savu muti, sāka dārdēt pērkoni un uguņot zibeņi, uz skatuves uznāca Dievs. Tas vienmēr izsauc Viņu uz skatuves. Viņš bija ilgu laiku klusējis.

E-78 Tieši to Viņš dara, skatoties uz šo elles pārņemto amerikāņu baru, liekulīgajiem draudzes apmeklētājiem. Es neesmu dusmīgs. Taču grēks sadusmo ikvienu, kuram ar Dievu viss ir nokārtots. Es nedusmojos uz šo valsti, es nedusmojos uz cilvēkiem, bet es dusmojos uz velnu, kas ir paveicis to visu, lai padarītu cilvēkus aklus.
Šie aklie mācītāji un sludinātāji pieļauj, lai cilvēki apmierinās ar kaut kādu cilvēku izgudrotu teoloģiju. Tev ir jāpiedzimst no augšienes, un Dievs ievēro savu Vārdu. Vērodams viņu, kā viņš tos iemidzina... Labāk pārliecinies, vai Dievs ir. “Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami...”

E-80 Šī nabaga sieviete zināja, ka Viņš ir Dievs. Kad trauks kļuva arvien tukšāks, tukšāks, tukšāks un tukšāks, apstākļi visu laiku kļuva arvien sliktāki un sliktāki. Bet Dievs ļāva, lai viss notiek tieši šādi. Viņam vienkārši patīk tā darīt. Viņš mīl pārbaudīt tavu ticību, lai redzētu, kā tu rīkosies, pieļauj, lai tevi svaida ar eļļu un aizlūdz, bet tad tev kļūst sliktāk, saka: “Aiziet, sātan, pārbaudi viņu, Es zinu, ka viņš Man tic.” Mūžīgi svētīts lai ir Dievs! Ak! [Brālis Branhams divas reizes sasit plaukstas–Tulk.] “Tagad tu viņu pārbaudi. Es zinu, ka šajā jautājumā viņš ir noticējis Manam Vārdam.” [Brālis Branhams septiņas reizes klaudzina pa kanceli–Tulk.] Vai Viņš varētu to pateikt par tevi?
Viņš pateica to par Ījabu, sacīja: “Dari ar viņu visu, ko tu gribi, bet viņa dzīvību neaiztiec, jo Es zinu, ka viņš Mani mīl. Viņš ir pienesis dedzināmo upuri, viņš ir izpildījis prasības, viņš ir izdarījis to, ko Es teicu viņam izdarīt, un viņš tam tic. Tagad vari viņu saberzt miltos, ja vēlies.” Viņš atņēma viņam visu. Dievs viņam visu divkāršoja, kad Viņš atdeva viņam to atpakaļ. Protams, ka Viņš to izdarīs!

E-82 Viņš pakļauj mūsu ticību pārbaudei, lai redzētu, vai mēs patiešām ticam, ka Viņš ir Dievs.
Bez šaubām, šī nabaga sieviete sacīja: “Es lūdzos, es lūdzos, es zinu, ka es esmu necienīga pagāne.”
Atcerieties, kā Jēzus runāja par viņu Bībelē, Viņš sacīja: “Vai tad tur nebija daudz atraitņu Ēlijas dienās? Bet viņš tika sūtīts tikai pie vienas, un viņa bija no pagāniem.”
“Ak,” viņa sacīja: “Es esmu lūgusi.” Un varbūt tad, kad viņa ieraudzīja to pēdējo plācenīti, nāve bija ienākusi pa vārtiem un jau stāvēja durvīs. Vēl tikai katram pa nelielam kumosiņam, un viņa un viņas dēls nomirs. Es varu redzēt, kā viņa visu nakti lūdzas, pūš karstie vēji, zeme ir izdegusi, uz ielām kliedz un vaimanā cilvēki. Viņa apgāja visapkārt mājai. Viņa paskatījās uz savu mazo puisēnu, paskatījās uz viņa pidžamiņu, tā bija pavisam nonēsāta, viņa mazās pēdiņas izslējušās gaisā. Viņa paskatījās uz savām rokām, tās bija krunkās. Viņa staigāja no vienas vietas uz otru, taču viņa sacīja: “Es zinu, ka Viņš ir Dievs. Es esmu visā atzinusies, es esmu izdarījusi visu, ko Viņš ir pieprasījis, un es lūdzu mūsu dzīvības Viņa slavai.” Dievs viņu redzēja.

E-86 Visi pārējie bija aizgājuši izklaidēties un bija kādā lielā deju vakarā, uzpucējušies, viņiem bija mūsdienīgs televīzijas šovs vai vēl kaut kas, viņi sagājās ar pasauli. Taču šī sieviete bija vienatnē ar Dievu.
Parādījās rītausma. Viņa sacīja: “Mazais puisēns visu nakti raudāja, lai kaut ko ieēstu. Ko lai es iesāku ar vienu nelielu sauju miltu?”
Ziniet, tie milti bija Kristus. Ikviens, kas studē Bībeli, zina, ka Kristus bija miltu upuris. Un šim miltu upurim bija jābūt samaltam ar īpaša raupjuma dzirnakmeni tā, lai katrs graudiņš tiktu samalts pilnīgi vienādi, jo Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Un katrs ticīgais tam tic, un tas ir viņa pamats. Aleluja! Ja gribat, varat turēties pie savas vecās, aukstās un formālās reliģijas. Bet es ticu, ka Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Es ieņemu savu pozīciju šajā bezdievju pasaulē. Es joprojām ticu, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.
Tie dzirnakmeņi samala visus graudiņus pilnīgi vienādus, jo Viņš ir tas pats. Viņš ir tas pats Dievs – kas Viņš bija toreiz, tas Viņš ir arī šorīt, šajā brīdī. Viņš vienmēr būs tas pats. Lūk, ko nozīmēja šie milti.

E-90 Un eļļa nozīmē Garu, kā mēs to zinām no Ecēhiēla 4. nodaļas un citām vietām. Tieši tāpēc mēs svaidām ar eļļu – tas ir Gars. Kas tas ir? Kā ir teikts apustuļa Jāņa 4. nodaļā: “Tēvs meklē tādus, kas pielūgs Viņu Garā un Patiesībā.” Jēzus bija šī Patiesība. Viņš bija milti upurēšanai, un šī eļļa bija Gars. Un tad, kad Gars ir samaisīts ar Patiesību, kaut kas noteikti notiks. Salieciet tos kopā, sanāks plācenis.
Ak, kur gan ir jūsu ticība? Kad Dieva Vārds tiek sludināts vienkāršībā un tomēr spēkā, ka Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, un Vārds tiek izteikts kā Milti, bet jums ir tā Eļļa, lai tos samaisītu kopā. Varbūt tur ir tikai maza saujiņa vai karotīte, taču, lai kas tas arī nebūtu, tas ir reāli.

E-92 Un tā, kam tas ir pagatavots? Tas ir sagatavots krustam. Tas ir pagatavots, lai pašuzupurētos jeb ziedotos. Lūk, kas jums ir jādara. Ja tiek sludināts Vārds un jūs to samaisāt kopā ar Garu, tad tā ir pašuzupurēšanās, tad tu noraidi jebkuras sāpes, tad tu noraidi jebkuru slimību, tad tu noraidi visu, kas ir pretrunā Dieva Vārdam, un stāvi uz tā.
Ārsts saka vienu, otru vai trešo; tam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tu stāvi uz tā, jo tā pateica Dievs. Atnāk Milti, tev ir Eļļa, tu samaisi tos kopā.

E-94 Lūk, es varu saklausīt balsi. Ir nedaudz pēc rītausmas. Šī balss runā un saka: “Ej pagalmā un paņem divus zarus.” Vai jūs ievērojāt, ka Rakstos ir teikts “divus zarus”? [Jaunā Latviešu Bībele: “...redzi, esmu salasījusi pāris zaru...”–Tulk.] Tas ir krusts. Viņai ir milti un eļļa, taču tūlīt viņa tiks aicināta uz darbību, rīkoties ar to. Lai cik daudz tev arī nebūtu, tik daudz Eļļas un Miltu, cik tev pietiek, taču tev ir jārīkojas, pašuzupurēšanās.
Divi zari. Senajos laikos tas bija vislabākais veids, kā uztaisīt ugunskuru. Kad tu paņem vienu pagali un pārliec to šķērsām otrai pagalei, un pa vidu to aizdedzini, tu vari pastumt no abiem galiem. Tā indiāņi taisīja savus ugunskurus. Daudzas reizes es tā esmu dedzinājis uguni visas nakts garumā. Vienkārši paņem baļķi un noliec to, lūk, šādi, un otru, lūk, šādi, un vienkārši stum tos visu laiku ugunī, kad tie izdeg.
Tas zars bija krusts. “Divi zari,” ir teikts Bībelē. Tā balss sacīja: “Ej pagalmā un atrodi divus zarus.” Tajā pašā laikā tur, augšā kalnos, no debesīm nodārdēja balss, kas sacīja pravietim: “Ej uz pilsētu, Es esmu pavēlējis...” Ak, vai! Viņi abi paklausīja. Kaut kam ir jānotiek. Viņi abi ir paklausībā.

E-97 Ja sludinātājs sludina Vārdu, bet cilvēks, kurš To pieņem, Tam tic un rīkojas saskaņā ar To, tad kaut kam ir jānotiek. Ja tu esi grēcinieks, tad tu noteikti tiksi glābts. Ja tu esi slims, tu noteikti tiksi dziedināts, jo Dievs to ir apsolījis, ja vien mēs esam pārliecināti par Dievu.
Tikpat noteikti kā tas, ka Viņš ir Dievs, Viņam ir jātur Savs Vārds. Protams! Tad atskanēja pavēle: “Ej uz pilsētu, jo Es esmu pavēlējis kādai atraitnei...” Pravieša priekšā parādījās vīzija. Te nu viņš nāk, viņš iet ar kājām. Viņš nezina, uz kurieni viņš iet, tam nav nekādas nozīmes. Viņš vienkārši paklausa.

E-99 Viņa nezina, kur atradīsies tie zari, taču kaut kur pagalmā ir divi zari. Viņa sāk rīkoties, viņa iziet pagalmā. Viņa paskatās apkārt: “Ak, cik karsti!” No pilsētas atskan kliedzieni, garām aizstreipuļo nakts klaidoņi, kuri dzer savu vīnu un pārējo. Viņa vēro ielu, viņa neko neredz. Viņa atrod vienu zaru, daļu no krusta, pašuzupurēšanos. Viņa atrod otru zara gabalu, un, kad viņa paceļ to otru zaru...
Ak, droši vien tas bija ļoti drūmi, nāve pie pašām durvīm! Viņai un viņas dēlam atlika apēst gabaliņu miltu plācenīša un mirt. Tās bija beigas! Un reizēm tieši lielākajā nomāktībā mēs sadzirdam šo balsi.
Kad viņa pacēla to otro zaru un sāka iet atpakaļ, no vārtiņu puses atskanēja balss, tā teica: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā.”

E-102 Viņa pagriezās, lai paskatītos, viņai rokās bija šie divi zari, bet milti un eļļa bija samaisīti un sagatavoti. Viņa sacīja, ka viņa ir sagatavojusi, sajaukusi tos kopā. Tieši tā, Vārdam un Garam ir jābūt samaisītiem, savienotiem kopā. Nolikt to uz pašuzupurēšanās krusta, noraidīt visu, kas ir pretrunā tam, ko tu esi lūdzis. Tieši tā. “Es esmu to samaisījusi, tagad es dabūšu tos zarus.”
Un tā balss sacīja: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā.”
Viņa paskatās un ierauga, ka, atslējies pret vārtiņiem, tur stāv kāds vīrs, iekritušiem vaigiem, bārdains, plikgalvains, viņš skatās caur vārtiņiem, ietinies vecā aitādas gabalā. Viņš izskatījās pēc tāda jauka veca džentelmeņa. Viņa sacīja: “Es padalīšos savā ūdenī ar viņu.”
Dzīvības Ūdeņi, tu pats vēlies tos iedot ikvienam, izstāstīt ikvienam, doties jebkur. “Vienu brītiņu, cienītais.”

E-105 Turēdama rokās šos zarus, viņa devās uz māju. Un no jauna nodārdēja šī balss: “Iedod ne tikai savu ūdeni, bet atnes ar savu roku man arī kumosiņu maizes.” Dzīvības Maize, Dzīvības ūdens! Vai tas bija Dzīvībai? Viņa nomirtu, tikko kā tā vairs nebūtu.
“Atnes man savu ūdeni un atnes man savu maizi.” Ko mēs šeit redzam? Kādu pamācību mēs šeit redzam? “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un visas citas lietas jums taps piemestas.”
“Atnes man nedaudz ūdens un kumosu maizes.”
Viņa pagriežas, būdama ļoti nomākta. Es varu sadzirdēt, kā viņa saka: “Cienītais,” (kaut kā tā), “tu atšķiries no tiem cilvēkiem, kādus es esmu redzējusi un kādus es esmu dzirdējusi runājam, šķiet, ka tu esi ļoti pārliecināts par to, ko tu saki. Taču man ir tikai drusciņa miltu, tikai saujiņa un tikai karote eļļas. Es tos esmu samaisījusi un es taisos to izcept uz šiem diviem zariem. Un es taisos to apēst, es un mans dēls, un nomirt. Tas ir viss, kas man ir.”

E-108 Ko mēs dzirdam pēc tam? “Bet no sākuma atnes to plācenīti man!” Vispirms Dievs! Nav svarīgi, ko kāds cits saka, lai kas tas arī nebūtu, lai kādi nebūtu fakti, lai cik drūmi tas izskatās, lai kas tas arī nebūtu, no sākuma uzņemiet Dievu, vispirms Viņa Vārds.
“Ārsts sacīja, ka es nespēšu izveseļoties,” bet no sākuma Viņa Vārds! “Es esmu pārāk liels grēcinieks! Es esmu prostitūta! Es esmu kāršu spēlmanis! Es esmu dzērājs!” Vispirms Viņa Vārds.!“Ja jūsu grēki būtu kā purpurs, tie būs balti kā sniegs, ja tie būtu karmīnsārti, tie balos kā vilna.” [Jaunā latv. Bībele, Jesajas 1:18–Tulk.] No sākuma Dievs.
“Ej un no no sākuma atnes man plācenīti. Visu, kas tev ir, atnes to man.” Vai jūs vēlaties atdot to Viņa rokās?
Manu dzīvi, visu, kas es esmu, man ir piecdesmit divi gadi. “Vai tu vēlies, Viljam Branham, atdot to Man? Vai jūs vēlaties, jūs, bērniņi, atdot savas dzīves Man? Vai jūs vēlaties? Vai jūs to spējat? Slimie cilvēki, vai jūs spējat Man uzticēties? Nolieciet Mani pirmajā vietā.”

E-112 “Atnes man kumosu maizes savā rokā un atnes man nedaudz ūdens.” Viņa paskatījās uz viņu. Kaut kas viņai teica priekšā, ka tas vīrs zināja, par ko viņš runā. Dievs pazīst savējos. Aitas... “Manas aitas pazīst Manu balsi. Viņas zina, vai tie ir Svētie Raksti vai nē, vai tas ir pareizi vai nē.”
Viņa pagriežas paklausībā. Lūk, kas jums ir jādara. Un, kad viņa pagriezās, lai paklausītu tam, ko bija pateicis darīt pravietis, tad no debesīm atskanēja pērkons, kuru vēlas dzirdēt katrs cilvēks. No pravieša balss atskanēja pērkons, kuru vēlas dzirdēt katrs grēcinieks un katrs slimnieks: “TĀ SAKA TAS KUNGS.” Kā mēs ilgojamies to dzirdēt!

E-114 Kā cilvēki stāv manā pagalmā un saka: “Pienāc pie durvīm, manai meitai ir tas un tas, manam mazulītim ir tas un tas, tikai pasaki vārdu.” Kā gan var to pateikt, pirms tas ir tavā mutē? Tad tie būtu tavi vārdi. Taču viņi ilgojas dzirdēt: “TĀ SAKA TAS KUNGS.”
Un, lūk, tas atskanēja pāri žogam, jo viņa bija paklausījusi, un nomāktība izgaisa: “TĀ SAKA TAS KUNGS: trauks nekad neiztukšosies, un krūka nebūs tukša līdz tai dienai, kurā Tas Kungs Dievs atkal dos lietu virs zemes.” Ak, kāds mierinājums!

E-116 Viņa uztaisīja plācenīti, viņa iedeva to pravietim. Viņa atgriezās un uztaisīja arī sev un savam dēlam, un viņi ēda un dzēra pārpilnībā un pārticībā. No kurienes tas uzradās? Kā tas tur nokļuva? Pasakiet man zinātniski, no kurienes uzradās tie milti. No kurienes uzradās tā eļļa, kā tā nokļuva tajā krūkā?
Katru rītu viņa izlēja to sausu, katru rītu viņa iztukšoja miltu trauku. Un tas bija tukšs, taču, kad viņa atgriezās, lai paņemtu vēl, tur bija vēl. No kurienes tas uzradās? Uzticies Dieva Vārdam. Esi pārliecināts par Dievu. Viņš ir Radītājs.
Varbūt tu esi zaudējis savu veselību. Varbūt tu esi zaudējis savas attiecības. Uzticies tam, ko Viņš saka Savā Vārdā. Esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs. Drūmās dienas, kādas tās izskatās šobrīd, varbūt neizskatīsies tik drūmas, ja jūs vienkārši paņemsiet Viņa Vārdu un būsiet pārliecināti, ka Viņš ir Dievs.

E-119 Reiz Vācijā es redzēju vienu gleznu, un tas vienmēr ir palicis manā atmiņā. Kāds vācu mākslinieks bija uzzīmējis gleznu, kura...kura saucas “Mākoņu zeme”. Un, kad tu skaties uz to no attāluma, tas ir briesmīgi drūms skats, tikai samudžināti mākoņi, kad tu skaties uz to no liela attāluma. Taču, kad tu pienāc pavisam tuvu, tas mainās, tie ir eņģeļi, kuri vēcina spārnus, dziedot aleluja Tam Kungam. Tieši tāda reizēm ir nomāktība. Ja tu skaties uz to no liela attāluma, tas izskatās drūmi un tumši. Bet uzticies tam, ko Dievs saka Savā Vārdā, un esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs, un pievirzies tam tuvāk. Tu ieraudzīsi, ka tie vienkārši ir eņģeļi, kuri vicina savus spārnus.

E-120 Līdzīgi kā Ābrahāms, arī viņa tika aicināta atdot visu, kas viņai bija, uzlikt to uz upurēšanas altāra. Varbūt šorīt arī tu esi uz to aicināts: atdot savus ceļus, atdot visu savu neticību, atdot visu, kas tev ir, un tad paņemt šo Eļļu un Vārdu un samaisīt tos kopā, un uzlikt to uz pašuzupurēšanās altāra. Tu ieraudzīsi, ka tas izsauks Dievu uz skatuves, tas ir tikpat droši kā tas, ka es stāvu pie šīs kanceles.
Aizdomājieties par to, kamēr mēs lūgsim.

E-121 Vai jums šodien ir kāda vajadzība? Varbūt jūsu vajadzība ir lielāka, nekā jūs fiziski spējat sagādāt? Varbūt jums ir tik maz naudas, ka nespējat samaksāt par īri? Varbūt jūsu bērniņiem vajag jaunas kurpes, bet jums nav naudas, lai tās nopirktu? Varbūt trauks jūsu mājā ir tukšs un krūka teju teju būs sausa? Varbūt jūs nevarat nopirkt lopiem barību, un ir kaut kādas grūtības? Atcerieties, Viņš ir apsolījis.
Varbūt tu esi slims, un ārsts saka, ka tev ir nepieciešama operācija, bet tev nav naudas, lai to izdarītu? Tev ir vajadzība.

E-123 Varbūt tu esi grēcinieks? Vai tā nav liela vajadzība, zinot, ka, ja Dievs tevi šodien paņems, tu aiziesi pazušanā? Varbūt tu esi atkritējs, kurš bēg no Dieva, un tu zini, ka piederi kādai draudzei, bet zini, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā; to saka tava sirdsapziņa saskaņā ar Dieva Vārdu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, tev ir vajadzība. Neļaujiet, lai šie vārdi iekrīt ērkšķainā zemē vai uz akmens, nocietinātā sirdī. Labāk lai tie iekrīt labā, auglīgā augsnē.
Ja tu esi slims un tu...ārsts saka, ka tu nevari izveseļoties, bet tu apsoli Dievam, ka tu kalposi Viņam visas savas dzīves dienas, un tu esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs, nāc, izpildi Viņa prasības. Ja jums ir kāda vajadzība, vai jūs iesākumam vienkārši nepaceltu savu roku pretim Dievam, ka jums kaut kas ir nepieciešams? Lai Dievs jūs svētī. Lūgsim.

E-125 Ak, Kungs, tikpat noteikti kā tas, ka es šorīt stāvu pie šīs kanceles, es zinu, ka neviena no šīm rokām nevarēja pacelties bez Tavas ziņas, jo Tu esi Dievs. Tu sacīji: “Vai nepārdod tik daudzus zvirbuļus par divām artavām? Cik daudz vairāk vērti esat jūs nekā zvirbuļi.” Cik daudz vairāk Tu ievēroji šo mirstīgo cilvēku rokas, par kuriem nomira Tavs Dēls Jēzus! Cik daudz vairāk Tu ievēroji viņu rokas, ja jau Tu ievērotu pat zvirbuli, ja tas šorīt nokristu! Droši vien par...par duci zvirbuļu šodien neviens nedotu pat centu, jo tie nevienam nav vajadzīgi – tikai problēmas, kur viņus apglabāt. Tomēr Tu zini ikvienu no tiem, Tu zini katru spalvu, kas ir uz tiem. Tu zini katru matu uz mūsu galvas.
Ak, Kungs, atbildi uz lūgšanu, ļauj viņiem šorīt būt pārliecinātiem, ka Tu esi Dievs un ka Tas ir Tavs Gars. Lai no viņiem atkrīt šīs mūsdienu reliģijas trulums un apmātība, kas saka: “O-o, es piederu tādai un tādai draudzei.” Dievs, lai tas tūlīt pat izzūd no viņu prātiem. Lai tieši šajā brīdī viņi ierauga Mūžīgās Dzīvības atspulgu. Un pēc tam viņi meklēs to un alks pēc tā, lai zinātu, kas ir Dievs, un būs pārliecināti, ka Viņš ir. Viņš tur Savu Vārdu.

E-127 Grēcinieki, lai viņi ātri nožēlo un gatavojas kristībām Jēzus Kristus Vārdā. Un Tu esi apsolījis, ka Tu iedosi viņiem Svēto Garu. Tu tā teici, Kungs. Tu piepildi Savu solījumu.
Atkritēji, kas ir pārliecināti, ka Tu esi Dievs, bet viņi ir aizklīduši prom. Lai viņi šodien atnāk, jo Tu sacīji: “Ja jūsu grēki būtu kā purpurs, tie būs balti kā sniegs, ja tie būtu karmīnsārti, tie balos kā vilna.”
Un, ja šeit ir slimi cilvēki, lai viņi aptver, ka Tu esi Dievs. Tu turi Savu Vārdu. Tev ir pienākums turēt Savu Vārdu. Un kad viņi atdod sevi līdz ar savu Eļļu, Garu, Kurš ir viņos, Kurš apliecina, ka viņi tic. Un arī ar Vārdu, ar Dzīvības Maizi, kas tika izteikts – Kristus, samalts priekš viņiem Vecajā Derībā un arī Jaunajā Derībā, lai parādītu, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Lai viņi samaisa šo Vārdu ar Eļļu, Garu, kas viņiem ir, pēc tam lai viņi nostājas pie altāra, sakot: “Tas ir viss, kas man ir, Kungs. Es to esmu atnesis.” O-o, kā Tu to pavairosi! Kā tas izsauks vēstures Dievu uz skatuves! Kā tas piepildīs Jehovas sirdi ar prieku par to, ka: “Man ir paklausīgs bērns. Es viņu pārbaudīju, un viņš pierādīja, ka viņš Mani mīl un Man tic. Viņš ir pārliecināts, ka Es esmu.” Tāpēc ka ir sacīts: “Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu centīgi meklē.” Dāvā to šajā stundā, kad mēs Tev to uzticam.

E-130 Un tagad, kad mūsu galvas ir noliektas, tie, kuriem ir jebkāda vajadzība, piecelieties, lūdzu, kājās, kuri vēlas nolikt... Lūk, ja tu neesi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs... Ja tu esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs un ka Viņš piepildīs Savu solījumu, pestīšanu, dziedināšanu, lai kas tas arī nebūtu; ja tu esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs, piecelies kājās. Ja tev ir kāds cilvēks, par kuru tu gribi palūgt, piecelies kājās, ja tu esi...ja tu esi pārliecināts, ka Viņš ir Dievs. “Dariet savus lūgumus zināmus svēto sapulcēs.” Jūs dariet to, kad jūs pieceļaties uz savām... [Pārtraukums lentas ierakstā–Tulk.]
Es esmu pārliecināts, ka Viņš ir Dievs. Es ticu, ka Viņš tur Savu Vārdu. Un esmu pārliecināts, ka mans lūgums... Tieši tagad es palikšu to zem Asinīm.” Ja jūs to darīsiet, noliksiet katru grēku, katru... Grēks ir neticība. Varbūt tu esi draudzes loceklis, taču es runāju par grēku – “par tavu neticību”. Tagad tu noliec to kā upuri, tu to upurēsi, tu nāc pie krusta. Tagad tu taisies upurēt visu tavu neticību un atdot to Viņa rokās, un zināt, ka Viņš ir, un esi pārliecināts, ka Viņš atbildēs. Ja jums tā tas ir, paceliet savu roku. Palieciet šādi.

E-131 Kungs, Tu esi Dievs. Lūk, viņu Eļļa un viņu Labība, tie ir samaisīti kopā. Viņi atnes to pie krusta, kur viņu sirdīs nonāks Dieva uguns (ja vien viņi patiešām to vēlas) un aprīs šo upuri. Tu iznāksi uz skatuves, atvērsi apslēptos ūdeņus. Nonākdams no debesīm uguns ratos, Tu satricināsi visas debesis un zemi, lai viņiem atlīdzinātu.
Kad viņi stāv ar augšup paceltām rokām, šādi parādot, ka viņi tic un ir uzlikuši sevi un katru savu lūgumu uz Tava altāra... Ak, debesu un zemes Dievs, debesu un zemes Tiesnesi! Debesu un zemes Tiesnesis noteikti rīkosies taisnīgi, Viņš noteikti turēs Savu Vārdu. Tu, kas pazīsti vīru sirdis, sievu sirdis, šo cilvēku sirdis.

E-133 Kungs Dievs, es paceļu augšup arī savas rokas, jo es zinu, ka šobrīd mainās mana kalpošana. Un es ticu, ka Tu esi. Es esmu redzējis, kā Tu tur stāvi Uguns Stabā. [Brālis Branhams trīs reizes uzsit pa kanceli–Tulk.] Es esmu redzējis, kā Tu atklāj cilvēku sirds noslēpumus, un nevienu vienīgu reizi Tu nekļūdījies. Tu to apsolīji, kad iedevi to tur otrpus ielas, kad Tu vēl tikai sāki darīt šīs lietas. Un tu aizsargāji mani visās pasaules malās, atkal un atkal. Es nešaubos, ka Tu esi Dievs. Es esmu par to pārliecināts.
Es pienesu sevi līdz ar šiem cilvēkiem un atdodu kā upuri visu, kas man ir, Kungs, Tev, kalpošanai. Es sāku no jauna, Kungs, braukšu pa visu pasauli. Palīdzi man, ak, Dievs. Ja es kaut kad par Tevi šaubījos, piedod man manu grēku, piedod man manu neticību. Es zinu, ka Tu esi un ka Tu atlīdzini tiem, kas Tevi meklē.

E-135 Tāpat es šorīt izsūdzu arī manu cilvēku grēkus, viņu vājības un viņu šaubas, kad viņi stāv ar augšup paceltām rokām. Es izsūdzu viņu grēkus, Kungs, un visas mūsu vājības. Atsūti pār mums Svēto Garu ar Tavas atzinības zīmogu, ka Tu esi Dievs un Tu šobrīd esi šeit, lai mūs pieņemtu un paņemtu mūs Savās rokās, un izpirktu mūs tam, ko mēs esam pazaudējuši. Ja tā ir mūsu veselība, lai tā tiek atjaunota simtkārtīgi. Ja tā ir mūsu dvēsele, lai tā kļūst ziedoša un mirdzoša, piepildīta ar Svēto Garu, lai tā varētu nostāties Dieva priekšā. Ja tā ir neticība, lai tā no jauna paliek par tādu ticību, Kungs, lai varētu pārvietot kalnus. Dāvā to, Kungs.
Mēs ticam, ka Tu virzies, Svētais Gars, piepildot šo ēku, pār šiem cilvēkiem un viņu sirdīs, rosinot viņus pieņemt dzīvo Dievu. Mēs to darām Jēzus Kristus Vārdā.
Ticībā uz Tevi raugos,
Tu, ak, Jērs no Golgātas,
Glābējs Dievišķais!
Uzklausi, kad lūdzos es,
Paņem visus grēkus prom.
Un no Tevis aizmaldīties,
Neļauj man nekad.

E-137 Vai jūs to domājat nopietni? Vai jūs to pieņemat? Paceliet savas rokas, sakiet: “Es tagad to no Viņa pieņemu.”
Kad pa dzīves tumšo labirintu eju,
Un nelaimes man apkārt vairojas,
Esi Pavadonis mans.
Pavēli, lai tumsa dienā pārvēršas,
Aizdzen visas bēdu bailes prom,
Un no Tevis nomaldīties,
Neļauj man nekad.

E-138 Nolieksim mūsu galvas lūgšanā. Pēc šī stingrā, asā vēstījuma...raupjš un izteiks tā skarbi, taču tā ir patiesība. Un, ja jūs pazemīgi ticēsiet, ka jūs saņemat to, ko jūs lūdzāt...nekad nepieļaujiet, lai kaut kas nogrūž jūs no šī taisnā ceļa. Stāviet tieši uz tā. Nav nozīmes, cik daudz es sludinātu, lai ko es darītu, vai jebkurš cits cilvēks darītu, tas nekad nedarbosies, ja tu nepieņemsi to kā savu personīgo īpašumu.
Ja tu tici tam no visas sirds, viss, ko esi vēlējies... Ja tu esi atzinies savos grēkos, Dievs tev ir piedevis. Vairs nekad par to nešaubies. Ja tu esi atkritējs, tad šorīt tu esi pieņemts atpakaļ. Ja tev ir vajadzīgs Svētais Gars, tad liecies kristīties Jēzus Kristus Vārdā, lai dabūtu grēku piedošanu. Tas ir Dieva Vārds. Viņš to neizmainīs nevienas draudzes, nevienas konfesijas, neviena cita dēļ. Tam ir jābūt tieši tādā veidā. Mums ir jāatbilst Viņa prasībām, nevis draudzes prasībām, Viņa prasībām. Tieši tas mums ir jādara.

E-140 Viņš ir pateicis, ka ticības lūgšana izglābs slimo... Ja tu esi slims, es esmu palūdzis par tevi ticības lūgšanu. Tu esi palūdzis to savā sirdī un tam tici, pieņem to, stāvi uz tā, tieši tā tam ir jānotiek. Nekas to neatņems.
Nav svarīgi, cik drūmi tas izskatās. Tu saki: “Nu, laikam izskatās, ka es joprojām esmu slims.” Tam nav... Tie ir tikai daudzu eņģeļu spārni. Tas arī viss. Pats Dievs svētības veidā. Tev tas izskatās drūmi. Pienāc tam nedaudz tuvāk un paskaties uz to no jauna. Paskaties, vai tas nav Dievs, kas tur stāv, piepildot Savu Vārdu.
Un tā, kamēr mūsu galvas ir noliektas, es atdošu kalpošanu brālim Nevilam, mūsu draudzes ganam.