E-1 Mēs lasām Tā Kunga Vārdu. Mateja Evaņģēlija 8. nodaļā, sākot ar 23. pantu, mēs lasām šo:
Un, kad viņš iekāpa laivā, viņa mācekļi viņam sekoja.
...redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet viņš gulēja.
Un viņa mācekļi piegāja pie viņa un modināja viņu, sacīdami: “Kungs, izglāb mūs, mēs grimstam!”
Un viņš sacīja uz tiem: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums.
Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas tas par cilvēku, ka pat vēji un jūra tam paklausa?”

E-2 Tagad nolieksim mūsu galvas lūgšanai.

E-3 Mūsu Debesu Tēvs, mēs šovakar esam tik laimīgi zinot, ka Tas varenais, kuram pakļaujas vēji un jūra, ir kopā ar mums. Mēs esam pateicīgi, ka šodien mums ir šis lielais pierādījums, ka Viņš joprojām ir dzīvs šodien, un zinot, ka Viņš ir mūžīgs un Viņš nevar nomirt. Viņš ir dzīvs mūžīgi un ir parādījis Savu lielo žēlastību mums, cilvēku bērniem, šajās dienās. Mēs esam cilvēki ar vajadzību, Kungs, tik ļoti, ka neviens cits, izņemot Tevi, nevarētu apmierināt mūsu vajadzības. Tāpēc mēs gaidām, ka šovakar Tu ienāksi pie mums šajā sapulcē un darīsi mums Sevi zināmu, piedodot mūsu grēkus, stiprinot mūsu ticību, Kungs, un dziedinot mūsu slimības un kaites. Un kad mēs šovakar dosimies uz savām mājām, lai mēs priecājamies, sacīdami tāpat kā tie no Emavas: “Vai tad mūsu sirdis mūsos nedega, kad Viņš runāja uz mums ceļā?” Jo mēs lūdzam to Viņa Vārdā. Āmen.
Varat apsēsties.

E-4 (Es esmu gandrīz kā Caķejs; šīs lietiņas man vienmēr ir pārāk īsas.) Tagad es gribu tikai nedaudz parunāt ar jums, pirms mēs lūgsim par slimajiem. Paldies jums par jauko sadarbību un par ticību Garam vakar vakarā, kad mēs runājām, paļaudamies, ka tā būs liela Viņa svētību izliešanās.

E-5 Vienmēr atcerieties, ka mēs esam šeit, lai darītu lielāku jūsu ticību Viņa klātbūtnei, lai jūs varētu saņemt to, ko lūdzat. Tad jūs ticat caur ticību.

E-6 Un tā, atcerieties, ka ikviena pestīšanas svētība jau ir nopirkta. Cena ir samaksāta; ir tikai viens veids, kā jūs varēsiet to saņemt, tas ir, ticēt tam un pieņemt to. “Viņš ir mūsu apliecinājuma augstais priesteris.” Tur Ebrejiem ir teikts, vēstulē Ebrejiem, ir teikts: “Viņš ir mūsu apliecinājuma augstais priesteris.” Atzīt un apliecināt, tas, protams, ir viens un tas pats. Tāpēc mēs... Viņš ir mūsu apliecinājuma augstais priesteris, tāpēc Viņš nevar darīt mūsu labā neko, pirms mēs apliecinām, ka Viņš to ir izdarījis. Un tad, kad mēs to apliecinām, tad Viņš ir augstais priesteris, starpnieks, lai dotos izdarīt to un sakārtot to. Tāpēc šovakar mēs lūdzamies, uzticoties Dievam, Viņa labestībai un žēlsirdībai, lai šovakar Viņš iedod mums Savas žēlastības pārpilnību. Un, lūk, atcerieties, jums tas ir jāpieņem.

E-7 Un tā, pirms mēs dosimies prom, mēs lūgsim par slimajiem, uzliekot viņiem rokas, bet es vēlētos, lai jums būtu pietiekami daudz ticības, lai jūs iztiktu bez tā. Es vēlētos, lai jūs varētu vienkārši pasniegties un pateikt: “Kungs Jēzu, es ticu Tev. Es...es...” Viņš tic Vārdam.

E-8 Lūk, saprotiet, Dievs ir citādāks nekā mēs. Ja...ja mēs teiktu jums kaut ko darīt, bet jūs tam neticētu, nu, mēs teiktu: “Lieciet viņus mierā. Viņiem nav tam jātic.” Bet mūsu Dievs Tēvs nav tāds. Viņš pastāvīgi darīs kaut ko vēl, lai jūs noticētu. Viņš cenšas turēt Savu Vārdu, un Viņš turēs Savu Vārdu.

E-9 Lūk, tas iemesls, kāpēc Viņš dara to, ko Viņš dara šobrīd, ir tāds, ka Viņš apsolīja to darīt. Ne tāpēc, ka Viņam būtu pienākums to darīt; bet Viņš apsolīja to darīt, un tā ir mūsu paļāvība, ka Viņš vienmēr tur Savu solījumu.

E-10 Un tā, ikviens no jums, kad jums ir slimi tuvinieki un tā tālāk, kas sēž, ja viņi nevar...kā šī te meitenīte, viņa ir pārāk jauna, un viņa atrodas tādā stāvoklī, kādā viņa ir; vienkārši, ja jūs ticat, uzlieciet savas rokas tam bērniņam, kad notiek dievkalpojums. Citi, kuriem ir tuvinieki, savā sirdī jūs domājat par viņiem; ticībā paceliet viņus augšup Dieva priekšā, lūgšanā. Lūk, un tādējādi...tad ticiet. Kad kaut kas notiek, jūs...

E-11 Jūs nevarat padarīt sevi ticīgu. Jūs, tas ir kaut kas, tā ir īpašība, kas atrodas jūsos. “Ticība ir matērija”, nevis kaut kāda iztēlošanās. “Tā ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par tām lietām, kam jūs ticat, bet neredzat.” Un viss, pilnīgi viss kristieša bruņojums, lūk, atcerieties, ir caur ticību. Viss pārdabiskais, mīlestība, prieks, miers, ilgpacietība, labestība, lēnprātība, pacietība – tās visas ir neredzamas lietas. Tas ir viss kristieša bruņojums. Kristietis vienmēr skatās uz tām lietām, ko viņš neredz, jo viņš skatās uz apsolījumu.

E-12 Kādreiz, pirms daudziem gadiem, mani šeit paaicināja uz skatuves kādā slimnīcā, lai palūgtu par vienu zēnu, kas mira, viņam bija melnā difterija. Es to esmu daudzkārt stāstījis, jo man tas ir ļoti ievērojams gadījums. Viņa tēvs jau bija diezgan pavecs vīrietis, un arī māte. Bet tam jauneklim bija aptuveni četrpadsmit gadi, man šķiet, un viņš bija viņu vienīgais bērns. Un viņš mira no melnās difterijas, un kaut kas notika ar viņa sirdi. Viņš bija bezsamaņā. Un viņi bija vienkārši... Viņš vienkārši, ak, bija...bija tikko dzīvs; es aizmirsu, kāds bija viņa...viņa pulss; elpošana bija ļoti vāja.

E-13 Un šis vecais tēvs turpināja nākt uz sanāksmēm, lūgdamies, ieraugot menedžeri un pārējos. “Nāciet, aizlūdziet! Nāciet, aizlūdziet! Tas arī viss, vienkārši atnāciet uz slimnīcu un aizlūdziet.”
Menedžeris sacīja: “Atved viņu uz sanāksmi.”

E-14 Teica: “Mēs nevaram izvest viņu no slimnīcas. Viņš mirst.” Un teica: “Ja brālis Branhams vienkārši atnāks, paprasīs Dievam, Dievs to dāvās.”
Es nodomāju: “Tā tik ir ticība!”

E-15 Es devos uz slimnīcu, bet ārsti neļāva man ieiet iekšā. Viņi teica: “Nē, tu esi precēts vīrietis, tev ir bērni.” Billijs Pols tolaik bija mazs. Teica: “Tu nedrīksti ienākt,” teica, “jo tev ir bērns.”

E-16 Un es teicu: “Nu, es saprotu, ārsts pats ir katolis.” Es teicu: “Ja priesteris gribētu veikt mirstošajam bērnam pēdējos rituālus, ja viņš būtu katoļticīgs, vai jūs atļautu viņam ienākt?”

E-17 Teica: “Tas ir citādāk. Priesterim nav bērnu.” Saprotat? Teica: “Tu aiznesīsi to mikrobu savam bērnam.”

E-18 Un es teicu: “Bet, paskatieties, ser. Atļaujiet man uzņemties atbildību. Es uzlikšu savu parakstu. Es uzņemšos atbildību. Ja man nav pietiekami daudz ticības, lai ieietu tur iekšā, tad man vispār tur nav ko darīt.” Tad es teicu: “Bet es uzņemšos atbildību.” Un es teicu: “Tagad aizdomājieties, ja tas zēns būtu katolis un viņš mirtu, vai tad jūs mēģinātu ar jebkuriem līdzekļiem atturēt priesteri pasniegt viņam pēdējos baznīcas rituālus?”
Viņš teica: “Nē, es to nedarītu.”

E-19 Es teicu: “Es viņiem esmu tikpat svarīgs, kā tas priesteris katoļiem.”

E-20 Un viņš teica: “Labi,” un viņš visbeidzot piekrita. Viņš apģērba mani kā Kukluksklana locekli, kaut kā tā, uzvilka man visas tās lietiņas un...un ieveda mani tur iekšā pie tā mirstošā zēna.

E-21 Māte un tēvs nometās ceļos otrā pusē. Un es izteicu gluži parastu, nelielu lūgšanu: “Kungs Jēzu, es ticu, ka Tu uzcelsi šo zēnu uz...pamatojoties uz šī tēva un mātes ticības,” un uzliku mazajam draudziņam savas rokas. Viņš bija bijis bezsamaņā trīs, apmēram trīs dienas, man šķiet, un tikko elpoja. Un es piecēlos, pateicu: “Āmen.” Tikai brītiņu palūdzu un piecēlos.

E-22 Un vecais tēvs ieskāva savās rokās māti un teica: “Aizdomājies, mīļumiņ, mūsu zēns ir dziedināts!” Nebija vispār nekādas pazīmes. Un viņi vienkārši apskāva viens otru un pateicās Tam Kungam.

E-23 Un tā māsiņa, mazs bērns, tas ir, jauna lēdija, viņa bija varbūt kādus astoņpadsmit, divdesmit gadus veca. Viņai bija medmāsas lente, un viņa...tas ir, viņa bija diplomēta medmāsa. Un viņa sacīja: “Ser, es baidos, ka jūs nesaprotat.” Viņa teica: “Tas zēns mirst.”
Viņš teica: “O-o, nē. Zēns dzīvos.” Teica viņa tēvs.

E-24 Un teica: “Kā jūs varat šādi uzvesties, kad jūsu...zinādami, ka jūsu dēls mirst, būdami šādā maldīgā iespaidā.”
Teica: “Tas nav maldīgs iespaids.” Viņš...

E-25 Viņa teica: “Paskatieties.” Nu, es varbūt... Varbūt šeit sēž kāds ārsts. Es nezinu tās lietas par medicīnu un instrumentus, un medicīniskos terminus. Viņi uztaisīja viņam kaut kādu kardiogrammu, viņa sirds bija ļoti vāja. Tā jau ilgu laiku bija bijusi vāja. Ārsts teica... Māsa atkārtoja, ka ārsts teica, ka viņš... “Nekas tāds vēsturē nav zināms, ka, ja sirds kļūtu tik vāja, ka tā atkal būtu atdzīvojusies.”

E-26 Es nekad neaizmirsīšu tā vecā vīra skatienu. Vecais, tēvišķīgais vīrs pienāca un uzlika savu roku uz tās medmāsiņas pleca. Viņš teica: “Māsa,” viņš teica, “redzi, tu skaties uz to diagrammu.” Teica: “Tas ir viss, ko tu zini – skatīties uz to. Bet,” teica, “es skatos uz Dievišķo apsolījumu.”

E-27 Tas zēns šobrīd ir misionārs Āfrikā, viņam ir trīs bērni. Redzat? Redzat? Tas atkarīgs no tā, uz ko jūs skatāties, saprotiet. Viņš ticēja.

E-28 Lūk, tā ir tā pati ticība: “Ja Tu nāksi un uzliksi Savas rokas manam bērnam.” “Ja Tu pateiksi vārdu, mans kalps...” Redziet, tas ir kaut kas, kas tev ir. Tu...tu...

E-29 Tad tas nebija...nebija kaut kas uzspēlēts. Tas vecais vīrs ticēja tam. Viņš bija kaut ko satvēris.

E-30 Tā sieviete, kas pieskārās Viņa drēbēm. “Ja vien es tikai pieskartos Viņa drēbēm!” Tas ir tas. Tev ir jāsatver tā ticība, dziļi tavā sirdī. Tas ir tieši tā, kad tu saki...

E-31 Jūs zināt, jūs, vīrieši, ja tu...ja tu esi pareiza veida vīrietis, tad visā pasaulē nav tādas sievietes, kuru tu mīli tā kā savu sievu. Varbūt citas sievietes, kas varbūt ir vēl skaistākas, varbūt citas sievietes būtu...būtu daiļākas un tā tālāk, bet kaut kas, ja tu patiešām mīli savu sievu, tad tur ir kaut kas tāds, ka tu nemaz neievēro, kā viņa izskatās; tu viņu mīli, un tu...tu nezini, kāpēc, bet tu viņu mīli; un, sievietes, tieši tāpat arī jūs attiecībā uz saviem vīriem, jūs...jūs mīlat. Un jūs, jaunās meitenes, attiecībā pret savu puisi; un puiši pret savu meiteni; ja jūs esat satikuši cilvēku, par kuru jūs zināt, ka mīlat, tad tur iekšā ir kaut kas, ka jūs zināt, ka jūs viņu mīlat.

E-32 Nu, tas pats attiecas arī uz ticību, tu zini, ka tam ir jānotiek. Tur nav ne mazāko šaubu, neskatoties uz to, cik daudzi saka pretējo; tu joprojām tici tam pašam, jo tā ir īstena, reāla, neviltota ticība. Un tā, lai tā jums ir šovakar, kad mēs runāsim par šo tēmu.

E-33 Es esmu tik daudz runājis un tik ilgu laiku bijis sanāksmēs, ka kopš Ziemassvētkiem man teju vai nav bijis atelpas. Un es esmu nedaudz aizsmacis laika apstākļu un laika zonas dēļ, un tā tālāk.

E-34 Šovakar es vēlos runāt ar jums par tēmu “pamodināt Jēzu” jeb: Aicinot Jēzu uz skatuves.

E-35 No mūsu Rakstu lasījuma mēs redzam, ka tur bija bijusi liela sanāksme. Jēzus bija staigājis apkārt, darīdams lielus brīnumus, vienmēr darīdams labu un arī darīdams to, kas bija tīkams Dievam. Viņš vienmēr izpatika Dievam, bet Viņš neizpatika Sev, ir teikts Bībelē. Un mēs redzam, ka Viņš darīja Sevi viscaur zināmu, kas Viņš bija, caur Saviem darbiem. Viņa darbi apliecināja, kas Viņš bija.

E-36 Un spēks bija no Viņa izgājis. Visu dienu Viņš bija mācījis līdzības, un spēks bija Viņu atstājis. Un Viņš bija...gatavojās šķērsot jūru, doties pāri uz otru pusi. Būdams tas, kas Viņš bija, Viņš...Viņš zināja, ka tur otrā krastā Viņu gaida liels darbs. Un Viņš bija ļoti noguris. Spēks bija no Viņa gājis ārā visas dienas garumā, kad cilvēki pieskārās Viņam ar savu ticību, ticot Viņam, un tā tālāk. Un Viņam bija...

E-37 Spēks bija Viņu atstājis, un Viņš bija noguris. Tāpēc Viņš devās uz laivas pakaļgalu un apgūlās uz spilvena, kā mums saka Raksti, lai nedaudz atpūstos, kamēr laiva šķērsos jūru, šķērsos Galilejas jūru, izmantojot iespēju nedaudz atpūsties.

E-38 Viņa mācekļi paņēma savus airus un uzvilka buras, kā to dara jūrnieki. Viņi, tiešā tāda bija viņu nodarbošanās, daudziem no viņiem. Viņi bija zvejnieki tur jūrā, un...un viņi zināja, kā vadīt šīs laivas. Un viņi bija atpakaļ pie savas nodarbes, vienkārši lieliski pavadot laiku, priecādamies, svētku laiku, varbūt sarunājoties par tām lietām, kas bija notikušas tajā dienā.

E-39 Jūs zināt, tajā ir kaut īpašs, ka tad, kad mēs redzam, kā mūsu Kungs Jēzus kaut ko dara, un saprotam, ka tas ir Viņš, ka to nevarētu izdarīt neviens cits, izņemot Viņu, tad mēs vienkārši... Kad mēs sanākam kopā, mēs vienkārši... Ikviens vēlas liecināt. Ikviens vēlas kaut ko pateikt, un viņi vēlas par to runāt. Jūsu draudzē var notikt atmoda; mācītājs var teikt brīnišķīgu vēstījumu, vai evaņģēlists, vai lai kas tas nebūtu; vai arī jūs redzat, kā notiek noteiktas lietas, vai kaut kas apkārtnē, kāds ir dziedināts. Kaimiņi sapulcējas kopā un runā par to. “Cik brīnumaini! Vai tu tur biji? Tev tas būtu bijis jāredz. Tas bija kaut kas neatkārtojams!” Dieva darbos ir kaut kas tāds, kas saviļņo cilvēka sirdi vairāk nekā jebkas cits, kas notiek. Tur ir... Tas vienkārši ir neaizmirstams pārdzīvojums, kad mēs nonākam saskarsmē ar Kungu Jēzu un redzam tās lietas, ko Viņš dara; Viņa ceļi ir tik lieli un brīnišķīgi.

E-40 Un tā, mēs redzam, ka viņi priecājās par tiem darbiem, kas bija izdarīti tās dienas atmodas laikā, un varbūt tādā pat veidā es šovakar salīdzinātu ar to mūs.

E-41 Lūk, mēs nupat kā esam bijuši liecinieki vienām no lielākajām atmodām, es ticu, kādas pasaule jebkad ir redzējusi šajos pēdējos desmit, piecpadsmit gados. Tā ir bijusi atmoda, nevis vienkārši kā Billija Sandeja dienās vai Velsas atmodas dienās, vai Veslija atmodas dienās, vai Mūdija atmodas dienās, vai Billija Sandeja atmodā; tas bija pasaules mēroga notikums, pa visu pasauli. Vareni dziedināšanas dievkalpojumi un lielas atmodas ugunis ir degušas uz praktiski katra paugura visā pasaulē. Pat šovakar, tur, tālajās Āfrikas zemēs, tālajā Ķīnā un Japānā tiek sludināts šis Evaņģēlijs, un cilvēki tiek dziedināti tieši šajā brīdī, it visur pasaulē. Tā ir bijusi viena no lielākajām atmodām, jo, es ticu, ka tā ir viena no pēdējām atmodām, ko šī pasaule redzēs, atmoda, kas pārtraucās pāri visai pasaulei.

E-42 Bet tagad, pēdējos pāris gados, tā ir aprimusi. Jūs vairs neredzat cilvēkos to entuziasmu, kas bija agrāk.

E-43 Es atceros to privilēģiju, ko man deva Svētais Gars, stāvēt priekšgalā tai atmodai, kas sākās, kad tas Kunga eņģelis parādījās uz tās upes un pateica to, pirms daudziem gadiem. Un redzēt, kā tas notika, un redzēt, kā tas aizdedzināja kalpotāju sirdis, it visur, uzliesmoja atmodas. Nu, tu vienkārši varēji ieiet ēkā, un cilvēki vienkārši cēlās no savām saliekamajām gultām un nestuvēm un devās prom dziedināti. Tev pat nebija jāsaka neviens vārds. Vienkārši...vienkārši atrasties tur, nekas cits nebija vajadzīgs.

E-44 Es atceros vienu vakaru Vandalijā, Ilinoisas štatā. Es iegāju sanāksmē un nebiju pabijis tur ilgāk kā piecas minūtes, kad tajā vietā vairs nebija neviena savārguša cilvēka, nekur. Ratiņkrēslus izstūma ārā un salika kaudzē. Aklie redzēja, kurlie un mēmie runāja, un...un vienkārši tas...tur bija klātesošs Tā Kunga Gars, un Viņš vienkārši dziedināja visu viņu grupu. Lūk, tieši tad tu vari kaut ko izdarīt, kad notiek atmoda. Bet tiklīdz tās atmodas ugunis izdziest, tad tu gandrīz vairs nevari... Tie cilvēki joprojām ir kristieši, bet viņi nav atdzīvināti tajā Garā, tajā īpašajā atmosfērā, kas kaut ko paveic.

E-45 Tas ir līdzīgi kā smēdē, kalēja darbnīcā. Vispirms ir jāuzkarsē dzelzs, pirms tu dauzīsi to uz laktas. Ja tu šādi neizdarīsi, tad tu nevarēsi to iztaisnot.

E-46 Un tieši tas ir vajadzīgs, lai notiktu atmoda, visiem ir jābūt Svētā Gara karstumā, kas nones lejup Dieva spēkus un atmodas kustību. Tad notiek lūgšanu sanāksmes dienu un nakti, katru minūti, it visur. Nu, cilvēki pat nedodas prom no tās vietas!

E-47 Es atceros, kā Džonsboro, Arkanzasas štatā, kad es tikai sāku savu...aptuveni trešo sanāksmi. Pirmā bija Sentluisā un pēc tam Korningā, un pēc tam tur, Džonsboro. Tā avīze rakstīja: “Divdesmit astoņi tūkstoši cilvēku sanāksmē.” Divdesmit vai trīsdesmit jūdžu attālumā no pilsētas vienkārši bija uzstādītas teltis. Nebija iespējams atrast lauku māju, kur apmesties, tajā mazajā Džonsboro pilsētā. Un cilvēki veica daudzas jūdzes, nesdami laternas, devās cauri džungļiem, apturēja kādu autobusu un ieradās.

E-48 Kādu vakaru es sēdēju tur tuksnesīgā vietā, lūdzos pirms dievkalpojuma sākuma, un redzēju, kā ieradās jaunas lēdijas, turot padusēs savas kurpes un zeķes. Tad, pirms doties uz turieni, viņas apstājās un notīrīja putekļus no savām kājām, un uzvilka zeķes un...un kurpes un...un devās uz sanāksmi.

E-49 Un es redzēju, kā viņi noliek savus slimos bērnus zem vecām kravas automašīnu teltīm un atrodas tur dienu un nakti, turēdami avīzes un brezentu virs tiem, kad lija lietus, pūta brāzmains vējš; viņi nepameta to vietu, gaidīdami, lai tikai tiktu iekšā ēkā.

E-50 Tieši tur aklie sāka redzēt, kurlie sāka dzirdēt. Bet šovakar šī kalpošana ir aizgājusi simtiem jūdžu uz priekšu, taču atmodas liesmas ir nodzisušas.

E-51 Tu redzi, kā cilvēki tur ierodas, un saki... Vienkārši norādi ar pirkstu un saki: “Nu, vai tu tici, brāli?” Tas bija viss, viņš bija ārā un prom. Tas bija viss, kas bija jādara. Viņi ticēja. Atmoda virzījās uz priekšu.

E-52 Un tā, šie mācekļi bija to redzējuši, un amatieriskā veidā viņi izdzīvoja prieku, kamēr Jēzus atpūtās no visa, ko viņi bija redzējuši notiekam tajā dienā.

E-53 Un es domāju, ka atmoda dara kaut ko tamlīdzīgu, ka tagad mēs dzīvojam nomierinošā laikā, kamēr Viņš, iespējams, atpūšas starp sanāksmēm vai starp atmodu un Savu atnākšanu. Un mēs priecājamies par tām lietām, kuras mēs esam redzējuši izdarītas šīs atmodas laikā, par lieliem un brīnišķīgiem darbiem. Nav svarīgi, ko saka šī pasaule, mēs tik un tā redzējām, kā tas notika! Tas ir apgalvojums, tie ir fakti, tas tika izdarīts.

E-54 Viņi, droši vien, bija izmantojuši izdevību, kamēr buras nesa viņus uz priekšu kā nākas, lai parunātu par Viņu, par Viņa darbiem, par Viņa apgalvojumiem, par Viņu kā Mesiju. Daudzi no viņiem droši vien...no šiem mācekļiem, droši vien stāstīja viens otram par to, ko viņi bija redzējuši izdarītu.

E-55 Tieši tāpat kā darām mēs atmodas laikā Šrivportā, atmodas laikā kādā citā pilsētā, mēs runājam par to.

E-56 Lūk, tieši tā darīja viņi. Varbūt tas bija Sīmanis, kā mēs runājām par to vakar vakarā, kurš teica: “Nu, kad Andrejs pastāstīja man par Viņu, es biju nedaudz skeptisks. Bet, kad Viņš pateica man, kas es esmu un kas ir mans tēvs, tas aizvāca no manis visas šaubas. Tad es...es tam noticēju.”

E-57 Varbūt bija tā, ka kaut ko pateica Filips, varbūt kāds no pārējiem; varbūt kaut ko teica Andrejs. Vakar vakarā mēs runājām par to sievieti pie akas. Varbūt viņi runājās par viņu, kad viņi sacīja kaut ko tamlīdzīgu: “Brāļi, jūs zināt, kas man šķita neparasti, kad es....mēs devāmies prom, lai dabūtu kaut ko ēdamu. Un mēs atgriezāmies, un mēs stāvējām tur pie krūmiem, un redzējām, ka Viņš sarunājas ar to sliktas slavas sievieti. Mēs nodomājām savā sirdī: 'Kā būtu, ja uzrastos kāds no priesteriem un redzētu, ka mūsu Skolotājs sarunājas ar tāda kalibra sievieti, ko viņi teiktu par Viņu?' Bet tad mēs atcerējāmies, kā mēs zinājām, ka mēs bijām pārliecināti par Viņu, ka tas bija kaut kādam mērķim, kāpēc Viņš ar viņu sarunājās.”

E-58 “Un tad, kad Viņš pateica viņai: 'Ej, paņem savu vīru un nāc šurp.' Un viņa sacīja: 'Man nav vīra.' Kā mūsu sirdis palēcās, jo mēs domājām, ka nu pirmo reizi ir notikusi kļūda. Jēzus bija pateicis tai sievietei, ka viņai ir...lai viņa iet un atved savu 'vīru', bet viņai vispār nebija vīra. Vai atceraties, kādas izskatījās mūsu sejas izbrīnā, kad aizdomājāmies par visu to paļāvību, kas mums bija uz Viņu, un te nu tas viss pēkšņi bija zudis?”

E-59 “Un tad mēs ieraudzījām, ka Viņš pēkšņi sāka runāt un sacīja: 'Tu esi teikusi patiesību, jo tev ir bijuši pieci vīri, un tas, kurš tev ir šobrīd, nav tavs.'”

E-60 “Tad viņa atpazina Viņu kā Mesiju, Dieva Mesiju, un pateica, ka: 'Mēs zinām, ka Mesijam ir jānāk. Tu noteikti esi Pravietis, jo mēs zinām, ka tad, kad Mesija nāks, Viņš to darīs.' Un liecība tajā pilsētā...tās sievietes liecība atstāja iespaidu uz tās pilsētas iedzīvotājiem.”

E-61 Tad tas varbūt bija jauniņais Jānis, kas sacīja: “Ziniet, es pateikšu jums, kas padarīja man to reālu tajā dienā, kad Viņš lauza maizi. Lūk, mēs visi bijām izsalkuši, un Viņš bija devies uz tuksnesīgu vietu, un mēs nevarējām Viņu atrast, un tur mēs Viņu satikām. Un apkārt sanāca tie lielie ļaužu pūļi, un negaidot mēs ieraudzījām, ka Viņš sacīja: 'Aizsūtiet viņus uz pilsētu, lai viņi dabū kaut ko ēdamu.' Un...un tad Viņš pateica mums 'viņus pabarot'. Un Viņš paņēma tos piecus maizes gabaliņus un divas zivtiņas, un Viņš lauza to maizi. Un es ievēroju Viņa roku, kad Viņš izstiepa roku pēc nākamā maizes gabala, tā maize atkal bija izaugusi. Un tad, kad Viņš atkal pasniedzās, uzlika to uz šķīvja, pēc tam atkal izstiepa roku, arī tā zivs atkal bija izaugusi. Un tā nebija parasta zivs, bet tā bija cepta zivs, saprotiet, jau atkal izaugusi.”

E-62 “Kāda veida atomu Viņš atbrīvoja, brāļi, cepta zivs, cepta maize, apejot izaugšanas procesu? Un mēs zinājām, ka Viņš bija Radītājs, bet šeit Viņš veica jau ceptas zivs un ceptas maizes radīšanu.”

E-63 Jānis, iespējams, sacīja kaut ko šādu. Viņš teica: “Ziniet, kad es biju mazs zēns, mēs dzīvojām tur blakus Jērikai. Es atceros, kā mana mamma ebrejiete mēdza ieaijāt mani pēcpusdienas gulēšanai, lai es pēc pusdienām pasnaustu. Es mēdzu skatīties viņai acīs, un viņa stāstīja man Bībeles stāstus.”

E-64 Un ziniet, tā ir laba lieta jebkurai mātei, darīt to savam bērnam. “Māci bērnam viņa ceļu.” Tas būtu labāk, nekā ieslēgt televizoru un skatīties tās lietiņas, ko rāda pa televīziju. Labāk būtu, ja jūs izlasītu viņam kādu Bībeles stāstu, jo tas atstāj iespaidu uz viņa mazo prātiņu.

E-65 Lūk, teica: “Viņš mēdza... Viņa mēdza stāstīt man stāstu par to sievieti sunamieti, kura saņēma savu mazo zēnu atkal dzīvu, pateicoties pravietim Elijam. Man tas patika. Vēl viņa stāstīja man par to, kā mūsu tauta izgāja no Ēģiptes. Un mēs bijām tieši pie Jordānas upes. Un viņa norādīja uz upes otru krastu un teica: “Jāni, viņi uzcēla nometni tur otrā krastā. Un viņi pavadīja tajā tuksnesī četrdesmit gadus, un Dievs baroja viņus ar mannu. Viņu drēbes nenolietojās. Un Dievs deva viņiem svaigu maizi katru rītu.”

E-66 “Un ar savu mazo, bērnišķo sirsniņu es sacīju: 'Mammu, vai Dievam tur debesīs ir daudzas lielas krāsnis, un Viņš cep visu šo maizi un dod to Saviem eņģeļiem, lai tie no rīta aiznestu šo maizi un noliktu to tur uz...?'”

E-67 “'Nē,' viņa sacīja. “Jāni, tu vēl esi pārāk mazs, lai to saprastu. Redzi, Dievam debesīs nav krāsnis. Viņam krāsnis nav vajadzīgas. Mums krāsnis ir vajadzīgas. Bet Dievam tās nav vajadzīgas, jo Viņš ir Radītājs. Saproti, Viņš vienkārši pasaka, un maize izkārtojas uz... Viņš ir Radītājs.'”

E-68 “Un, brāļi, kad šodien es stāvēju tur un vēroju, kā Viņš paņem to maizes gabalu un salauž to, un kad Viņš pasniedzās pēc nākamā gabala, tas tika radīts, es sapratu, ka mēs nesekojam...nesekojam kādam viltus pravietim. Tas bija pats Radītājs, cilvēkā.” Un...

E-69 Tad viņi, iespējams, apsprieda dažu cilvēku attieksmi; daži ticēja, daži neticēja; un pēc tam Viņa attieksmi pret cilvēkiem.

E-70 Lūk, jūs zināt, ka šajās pēdējās dienās kristietība ir tik ļoti mainījusies. Tagad jums ir jāauklējas ar cilvēku, jāpiesola viņiem visu ko, jādod viņiem visu ko, lai liktu viņiem ticēt, nākt uz baznīcu, un jāsola viņiem, ka viņiem būs labāki biedri un pārējais. Tā nav kristietība.

E-71 Kristietība nav auklēšanās. Kristietība ir raupja. Pareizi. Tā ir...tā ir... Kristietība nav siltumnīcas augs.

E-72 Siltumnīcas augs ir hibrīda augs, pārsvarā. Jums tas visu laiku ir jāapsmidzina, lai pasargātu to no kukaiņiem. Tas ir tāpēc, ka tas ir vājš. Un tieši tā jums ir jādara ar daudziem kristiešiem: it kā jāapsmidzina viņus ar daudziem apsolījumiem.

E-73 Jums...jums tas nav vajadzīgs. Īstenam, neviltotam, veselam augam nav vajadzīga nekāda apsmidzināšana. Kukaiņi turas no tā pa gabalu.

E-74 Tas ir tieši tā kā šodien, ka cilvēks cenšas kaut ko paņemt un to izkropļot. Dievs sākumā, Viņš pateica: “Lai katra sēkla nes pēc savas kārtas.”

E-75 Es te lasīju žurnālā “Readers Digest” par to, kā viņi...viņi ņem tā saucamo hibrīdo kukurūzu, un tas padara skaistāku vālīti, protams, lielu, skaistu vālīti; bet no tās nav labuma, tajā nekā nav. Un viņi uztaisa labākus tomātus, tie pat negaršo pēc tomātiem; un uztaisa...viņiem tagad ir vistas, kurām pat nav spārnu. Hibrīdi! Saprotat?

E-76 Un tā, atcerieties, jums var būt hibrīda kukurūza, bet jūs nevarat to atkal iesēt. Tā vairs nedos ražu. Tā nomirs. Kāpēc? Tajā nav dzīvības. Jums katru reizi tā ir jākrusto. Ja tā nebūtu, tad tā vienkārši turpinātu vairoties. Tas parāda, ka cilvēku priekšstati par evolūciju ir kļūdaini.

E-77 Jūs varat paņemt zirgu un ēzeli un sakrustot tos, un iegūt mūli, bet mūlis vairs nevar sevi pavairot. Ar to ir cauri. Tas arī viss. Viņš ir beidzies.

E-78 Un tagad viņi saka, ka nākamajos divdesmit gados, ja viņi neatturēs šos cilvēkus no šīs hibrīdās pārtikas ēšanas, piemēram kukurūzas un kviešu, un pārējā, ko viņi krusto, ka “tas maina sieviešu stāju. Pēc divdesmit gadiem viņām vairs nevarēs būt bērnu. Tas nogalina paaudzi.” Tajā nekā nav.

E-79 Vīrieši vairs nav tādi, kādi viņi bija agrāk. Paskatieties uz šodienas vīriešiem. Nu, tās bija...bumbu spēles agrāk bija skarbas. Tagad viņiem ir jāvalkā ķiveres; katru gadu tiek nogalināts kāds ducis cilvēku; sasitot galvu kā jūras cūciņa, viņš uz vietas ir beigts; cīņās un visur citur. Vīrieši ir uztaisīti no kaut kādiem mēsliem. Tas...un tas ir sakrustoto lietu dēļ, un tas ir piesārņojis visu mūsu dzīvošanas sistēmu, visu mūsu ekonomiku.

E-80 Un...un tā hibridizācija ir iekļuvusi arī draudzē. Tā vietā, lai viņiem būtu īstu, raupju Bībeles ticīgo grupa, viņi ir sakrustojuši to ar konfesijām. Un viņiem vajag: “Man ir tas, man ir šitas; un es piederu pie šiem, un es piederu pie tiem.” Tas ir hibrīds, un tas nevar sevi atkal pavairot.

E-81 Mums atkal ir vajadzīga Apustuļu darbu grāmata. Bet to var sasniegt tikai vienā veidā, atgriezties pie Bībeles un tikt prom no šīs hibrīdās reliģijas.

E-82 Hibridizācija, ar viņiem ir jāauklējas! Nav ticības! Tik vien kā pīrādziņi pūdercukurā, tik vien kā memmesdēliņi, ieucināti tajā. “Es esmu...” Es saku: vai tu esi kristietis? “Es esmu metodists.” Vai tu esi kristietis? “Es esmu prezbiteriānis. Es esmu pentakosts.” Dievam tas nenozīmē pat šo. [Brālis Branhams uzsit gaisā knipi–Tulk.]

E-83 Tu esi kristietis, jo esi piedzimis Kristus Garā, un Dieva Vārds dzīvo tevī.

E-84 Ziniet, es vienmēr gūstu prieku no tīrasiņu zirga. Ziniet, tam ir saprāts. Tu vari...tu vari tam kaut ko iemācīt, kaut ko darīt tā labā, un viņš iemācīsies. Bet paņemiet vecu mūli – tu viņam neko nespēsi izdarīt. Tas ir vienkārši liels, vecs garausains ēzelis. Tas tur sēž, un, lai ko tu viņam teiktu, tas tikai izslej savas ausis un “Ī-ā? Ī-ā? Ī-ā?“ Saprotiet, tas...viņš ir vienkārši hibrīds.

E-85 Tas atgādina daudzus no šiem tā sauktajiem kristiešiem, hibrīdiem, ēzeļu reliģiju. Tu viņiem saki, ka Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi; saka: “Es tam neticu.” Saprotat? Un tāpēc tu viņam nekad neko nevari iemācīt. Kā tu vari viņam to iemācīt; ar viņu jau tāpat viss ir beidzies. “Mana draudze tam tic šādā veidā. Mana tic tam šitādā veidā.” Bet Dieva Vārds saka, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi! Man patīk kristietis, kas nav hibrīds.

E-86 Man patīk....man patīk šķirnes zirgs. Viņš zina, kas bija viņa tētis, kas bija viņa mamma, kas bija viņa vectēvs un vecmāmiņa. Viņš zina visas iepriekšējās paaudzes.

E-87 To zina arī tīršķirnes kristietis, viņš zina, kas ir viņa Tēvs. Viņš nāca no Dieva; Viņš ir Dieva Vārds, Viņš ir tāds pats, kāds Viņš ir bijis vienmēr. Viņš ir īstens Dieva tīršķirnes produkts, Dieva Vārds ir Viņā, Jēzus Kristus, kas Sevi izpauž.

E-88 Neticīgo pūlis! Viendien Jēzus sagribēja atkratīties no parazītu bara, Viņam sekoja pārāk daudzi. Viņam bija Viņa mācekļi. Turklāt Viņam bija tie septiņdesmit, kalpotāju asociācija. Vēl Viņam bija sanāksme, tūkstošiem cilvēku. Un tad Viņš izteica šo apgalvojumu, Viņš teica: “Ja jūs neēdat Asinis...neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa Asinis, jūsos nav dzīvības.”

E-89 Nu, kā jūs domājat, ko teiktu kāds ārsts, kas sēdēja tajā sanāksmē? Ko, jūsuprāt, teiktu saprātīgi domājošs cilvēks, tāds, ko mēs sauktu par saprātīgu? Viņš to vispār nepaskaidroja. Viņam tas nebija jāizskaidro. Nu, tas ārsts teiktu: “Bēdziet prom no tā tipa. Viņš ir traks. Viņš... Mēs kļūsim par vampīriem. Dzert cilvēka asinis un ēst viņa miesu?”

E-90 Un tajā sanāksmē, es varu iztēloties, kā priesteris saka: “Te nu tas ir. Lūk, kur mēs esam iekļuvuši. Mēs ejam prom! Mēs vairs nekad nevienu no šīm sanāksmēm neapmeklēsim.” Viņi aizgāja prom. Tad visi aizgāja prom no Viņa. Pēc tam... Tie visi aizgāja no Viņa prom.

E-91 Tad Viņš pagriezās, un Viņš teica tiem septiņdesmit, Viņš teica: “Ko jūs teiksiet, kad redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam Debesīs, no kurienes Viņš atnāca?”

E-92 Un tā, tie septiņdesmit sacīja: “Cilvēka dēls, kas uzkāpj augšā uz to vietu, no kurienes Viņš atnāca? Nu, Viņš taču rādīja mums to silīti, kurā Viņš piedzima. Mēs pazīstam Viņa māti. Mēs redzējām tās drānas, autiņus, kuros Viņš bija ietīts. Viņš taču piedzima Jūdejas Betlēmē. Viņš uzauga šeit, Nācaretē. Tur ir Viņa brāļi, Viņa māsas, un visi viņi ir kopā ar mums. Bet Viņš teica: 'Šis Cilvēka dēls, kas uzkāpa augšā?'” Lūk, Viņš to nepaskaidroja, Viņš to vienkārši pateica. Un tā, viņi nevarēja to izskaidrot, viņu prāts nekādi nevarēja tikt ar to galā. “Nu,” viņi sacīja, “lūk, cik tālu mēs esam nonākuši,” un viņi izgāja. Tas bija viss, ko viņi varēja izturēt.

E-93 Viņiem joprojām ir tādas pašas grupas. Tā tas ir. Mums tās joprojām ir. Mēs to redzam.

E-94 Tad Viņš pagriezās. Atcerieties, arī tie mācekļi nevarēja to izskaidrot, bet viņiem bija ticība. Tad Jēzus pagriezās un paskatījās uz tiem divpadsmit, un teica: “Vai arī jūs iesiet prom?”

E-95 Tad Pēteris teica tos ievērojamos vārdus: “Kungs, kur lai mēs ejam? Mēs taču esam pilnīgi pārliecināti, mēs zinām, ka Tev ir dzīvības Vārds, un tikai un vienīgi Tev.” Redzat? Viņi nevarēja izskaidrot, kā viņi ēdīs Viņa miesu un dzers Viņa Asinis. Viņi nevarēja izskaidrot, kā Viņš grasījās uzkāpt augšā tur, no kurienes Viņš nonāca, kad Viņš piedzima Betlēmē. Viņi nevarēja. Bet, redziet, ticība nepazīst izgāšanos. Tā ir noenkurota. Tā stāv uz vietas, neatkarīgi no tā, ko saka kāds cits. Tā stāvēja tur. Viņi bija paredzēti šai dzīvībai. Un Viņš... Viņi palika tur.

E-96 Lūk, tādi dažādi cilvēki. Daži ticēja. Daži teica: “Neviens cilvēks nekad tā nav runājis.” Daži neticēja, un viņi teica: “Ak, nu, tas vēl būtu jāapspriež.”

E-97 Daži teica: “Neviens nekad nav runājis tā, kā šis Cilvēks. Viņā ir kaut kas neparasts. Visu, ko Viņš saka, Viņš var apstiprināt.” Nu, viņi to teica, jūs zināt, teica: “Viņš nerunā kā priesteris. Viņš nerunā kā rabīns. Jo to, ko Viņš saka, Dievs atbalsta; Viņš apstiprina to, ko Viņš teica.” Ak vai!

E-98 Tas droši vien bija jaunais Jānis, kas tad sacīja: “Aizdomājieties par to! Tieši tagad Viņš ir kopā ar mums. Kādam tam ir jābūt mierinājumam! Kāda drošība!” Kādai drošībai tai būtu jābūt priekš mums!

E-99 Es esmu misionārs, pastāvīgi ceļoju pa pasauli. Un esmu redzējis visvisādas reliģijas un visvisādus dievus, kas viņiem ir, pagānu dievus; musulmaņus, budistus, sikhus, džainus, ak, ko nu vēl, un pagānu cilšu dievus. Bet ikviens no tiem...neviens no tiem nav pareizs, tikai kristietība. Ikviens no tiem, to dibinātāji ir miruši, un tur, kur viņi apglabāti, ir kaps. Bet pareiza ir tikai kristietība, jo mūsu Dibinātājs nomira, tika apglabāts, bet atkal augšāmcēlās, un mēs varam pierādīt, ka Viņš ir dzīvs.

E-100 Pie Muhameda kapa jau teju vai divus tūkstošus gadu tiek turēts balts zirgs; pēc tik un tik stundām tiek mainīta sardze, gaidot, ka Muhameds augšāmcelsies no mirušajiem un dosies jāšus pa pasauli, un iekaros to.

E-101 Bet Jēzus jau ir augšāmcēlies no mirušajiem un ir augšāmcēlies jau divus tūkstošus gadu, un ir kopā ar mums šovakar. Un turklāt, kad mēs redzam tumsu un redzam laika beigas, kā tas ir tagad, tuvojamies tām stundām, kad mēs dzīvojam... Kamēr mēs peldam pa šīs dzīves nopietnajiem ūdeņiem, kur ir vētrainas jūras, un...un šis kuģis var nogrimt jebkurā brīdī, šīs mazās gaismiņas var šādi nodzist. [Brālis Branhamas uzsit gaisā knipi–Tulk.] Vai arī mēs varam šovakar pat neiziet no šīs ēkas, neviens no mums. Mēs nezinām, kad atnāks nāve.

E-102 Un cik droša sajūta tā droši vien bija tiem mācekļiem – zināt, ka kopā ar viņiem peld pats Radītājs, kurš visā pilnībā bija apliecinājis, ka Viņš ir tā Persona.

E-103 Un kāda svētīta doma tā ir, kāda svētīta cerība tā ir, kāda pārliecība tā ir, šajā tumšajā stundā pasaules vēstures beigās zināt, ka Radītājs peld kopā ar mums šīs dzīves nopietnajos ūdeņos; īstenā drošībā! Bumbas, lai kas arī notiktu, lai tās lido, eksplodē, sprāgst, ko vien vēlas, manās acīs tam nav nekādas nozīmes, es burāju kopā ar Radītāju. Kāda drošība, peldot šajos ūdeņos!

E-104 Un tā, sarunājoties, stāstot par Viņu, par tām lielajām lietām, ko Viņš bija paveicis... Pēc atmodas svinībām Jēzus droši vien atpūtās, kā Viņš to darīja, kā es teicu, starp atmodām. Un mēs...viņiem bija tik skaidri apliecināts, kas Viņš bija. Cilvēki zināja, kas Viņš ir;...no tiem, kurus Viņš darīja aklus... Bet tie, kuri turējās pie Rakstiem, tā kā viņi zināja, ka Raksti... Dieva Vārds ir iedots, daļa no tā, katrai paaudzei, un bija jāpiepildās tā perioda apsolījumam. Un Viņš precīzi piepildīja to, ko bija paredzēts izdarīt Mesijas laikā. Viņš atbilda visām prasībām. Tad mēs...viņš bija pārliecināts, ka Viņš bija tas Cilvēks.

E-105 Bet, redziet, Viņš bija tik parasts. Viņš neģērbās kā priesteris. Viņam nebija nekādas izglītības, tādas, ko mēs sauktu par izglītību. Mums nav nekādu liecību, ka Viņš vispār būtu apmeklējis skolu. Bet Viņā bija kaut kas tāds, kas bija citādāks.

E-106 Un tad Viņš aicināja viņus, kad viņi nespēja saprast, teica: “Izpētiet Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, bet tā ir tā lieta, kas liecina par Mani. Tie saka jums, kas Es esmu.”

E-107 Un, lūk, atcerieties, viņiem visiem tas bija viņu sirdīs, un viņi domāja par šīm lietām. Un tajā laikā, kad viņi burāja pa jūru, viņi varēja būt kā bērni, kamēr vien Viņš bija kopā ar viņiem laivā.

E-108 Un tā, draugs, ko tam būtu jāizdara ar mums! Tas pats apliecinātais Jēzus Kristus, tas pats Radītājs, tas pats Dievs ir kopā ar mums šovakar. Kāds tas...tas ir drošums, kāda sajūta – zināt, ka šeit ir Viņa klātbūtne.

E-109 Un lūk, mēs redzam, ka tieši tajā brīdī, kad viņi tik labi pavadīja laiku, pēkšņi atnāca grūtības. Kuģis sāka šūpoties, vējš noplēsa buras, laivu piepildīja ūdens. Visas cerības uz glābšanu bija zudušas.

E-110 Nu, vai tas nav dīvaini, tieši tāpat kā tagad, kad mēs tuvojamies beigām, vai tas nav dīvaini? Mēs varam runāt par to, cik Viņš ir liels; mēs varam stāstīt, cik Viņš ir liels, savā draudzē, kad mēs liecinām; mēs stāstām saviem...saviem darbiniekiem, darba devējiem, cik Viņš ir liels; mēs stāstām cilvēkiem uz ielas, cik Viņš ir liels; bet, kad atnāk grūtības, mēs satraucamies. Saprotat? Mēs vienkārši... Saprotat? Tās lietas, kuras mēs redzējām Viņu darām, tās lietas, par kurām mēs zinām, ka Viņš tās dara; bet lai tikai mūsu namu piemeklē kāda neliela slimība vai nelielas grūtības, paskatieties, kas notiek; viss saplīst gabalos, pazūd visas...visas cerības.

E-111 Neskatoties uz to, ka viņi bija redzējuši, ka Viņš dara tik daudz lietu; viss tiek aizmirsts, kad atnāk problēma.

E-112 Tāpat kā tagad, mēs esam redzējuši šo lielo atmodu, mēs zinām citu lielo atmodu vēsturi, mums ir Viņa klātbūtne, mēs zinām šīs lietas, bet reizēm atnāk problēma, kuru mēs nespējam izlabot. Tās...

E-113 Piemēram, kā tagad, mūsu draudzēs šobrīd ir problēma. Mums ir konfesionālas problēmas, diskusijas mūsu draudzēs. Mēs nezinām, kas notiks. Mēs redzam, ka tur veidojas kaut kas liels. Mēs visi, kas ticam Bībelei, redzam, ka kaut kam ir jānotiek. Nav neviena, kas to nezinātu.

E-114 Un visas draudzes tiks ievestas tajā ekumeniskajā baznīcu padomē. Tad, kad jūs to izdarīsiet, jūs zaudēsiet savu svarīgo Bībeles evaņģēlisko mācību. Un pentakosti to atbalsta, uzreiz dodas tur iekšā kā cūka, kas dodas uz kaušanu, tā tas ir, ekumeniskajā padomē. Daudzi ievērojami pentakostu līderi viņiem piekrīt. Es jums saku: nekad nebāziet savu degunu tādās lietās. Tas ir tieši tas, kas ir teikts Bībelē, ka tas notiks. Ir zvērs un tā zīme, un viss perfekti savās vietās, un mēs redzam to, un interesanti, kāds būs tā visa iznākums.

E-115 Sākās grūtības. Un viņi aizmirsa, ka tieši Tas, par kuru viņi runāja, pats Radītājs atradās laivā kopā ar viņiem.
Tagad jūs teiksiet: “Ja vien es varētu aizdomāties, ka...!”

E-116 Nu, atcerieties, mums Viņš ir joprojām, jo Viņš ir Vārds, vienmēr. Jāņa 1:1, kā mēs runājām vakar vakarā: “Viņš bija Vārds; un Vārds kļuva miesa un mājoja starp mums.” Un mums joprojām ir Viņa Vārds, kas vada mūs uz Viņa domām un Viņa darbiem šajā dienā. Saprotat? Tas... Nevis uz domām, kādas bija Mozum viņa laikā, nevis uz to mācekļu domām, nevis uz Lutera vai Veslija, vai pentakostu perioda domām, vai kādām no tām. Mums šeit ir Bībele, kas stāsta mums, kam ir jānotiek tagad. Saprotat? Mēs redzam Bībelē pentakostu atmodu, luterāņus un visus tos draudzes periodus. Mēs tos esam redzējuši. Bet mums šeit ir arī Raksti, kas stāsta mums, kas notiks tagad. Un tas ir Dievs, Dievs, kas izskaidro Savu Vārdu šim periodam, kurā mēs dzīvojam. Viņš izskaidro Sevi pats. Un tomēr mēs satraucamies. Nesatraucieties.

E-117 Reizēm Viņa mācekļi nonāk fiziskās grūtībās, kuras viņi nevar atrisināt, piemēram, slimības, vēzis un tā tālāk, kad ārsti nevar...nezina, ko ar to darīt. Mēs, tāpat kā viņi, aizmirstam, Kas atrodas laivā.

E-118 Viņiem būtu vajadzējis zināt, ka Viņš zināja visas tās lietas. Viņš zināja, ka tas notiks. Viņš bija... Viņš zināja visu, tāpēc Viņš zināja, ka tam bija jānotiek. Tas ar viņiem notiks. Kāpēc Viņš ļāva, lai tas notiek? Kad Viņš iekāpa tajā laivā, Viņš zināja, ka tas notiks.

E-119 Viņš zina, ka mums bija jānonāk tādā stāvoklī, un Viņš ir pareģojis mums šeit Bībelē, ka tas notiks tādā veidā.
Nu, ko Viņš darīja? Pārbaudīja viņu ticību.

E-120 Kāpēc lai Viņš ļautu, ka jauka, parasta, mātišķa izskata sieviete sēdētu ratiņkrēslā šādā veidā? Kāpēc lai Viņš ļautu, ka jauki, jauni vīrieši šeit, šie jaunie cilvēki sēž šajos ratiņkrēslos, lēdijas un tā tālāk? Kāpēc lai Viņš tā darītu? Un tomēr viņi būtu kropli, vienkārši dzīvotu parastu dzīvi. Bet tur, iespējams, kāds sēž ar sirds slimību, un, ja Dievs tevi nedziedinās, tu vari nomirt līdz rītam. Tā tas ir. Viņš zināja, ka tas notiks. Varbūt tas ir darīts, lai pārbaudītu mūsu ticību. Tieši tāpēc tas tika darīts viņiem. Viņš tā teica. Saprotat? Tas pats tagad.

E-121 Viņš bija pierādījis, kas Viņš ir, ar vārdiem un zīmēm, ar kurām Viņš bija pierādījis viņu vidū, ka Viņš bija tas apstiprinātais, svaidītais Mesija, kam bija jānāk.

E-122 Un Viņš ir apstiprināts mūsu vidū ar Svētā Gara kristību un ar tām atpakaļ atdotajām lietām, kuras Viņš apsolīja, ka Viņš darīs šajā laikā. Viņš ir pierādījis, ka Viņš ir šeit. Viņš pierāda, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Bet vai jūs redzat, cik viegli mēs varam satraukties par jebkuru sīkumu? Mums vispār nevajadzētu ļaut tam notikt. Nē.

E-123 Viņš teica: “Ja Es nedaru darbus, kas par Mani ir rakstīti, tad neticiet Man.” Un ja draudze, ja Svētais Gars šodien nedara tās lietas, ko bija paredzēts darīt šajā stundā, tad neticiet šim vēstījumam; jums ir tiesības neticēt tam.

E-124 Bet Viņš apsolīja, ka šīs lietas, kuras Viņš dara tieši tagad, notiks tieši šajā laikā. Tāpēc tam būtu jāliek justies mums ļoti pārliecinātiem, sacīt: “Es došos uz sanāksmi. Lielais Svētais Gars, es saprotu, atrodas tur, atklājot cilvēku sirds noslēpumus.” Tas ir precīzi tas, ko Viņš teica, ka Viņš darīs, kad Viņš atklāsies pēdējās dienās. Pats Jēzus Kristus teica, ka tas ir tieši tas, ko Viņš darīs.

E-125 Un Viņš teica: “Pasaule būs tādā stāvoklī, kādā tā bija Sodomas dienās.” Tieši tādā, kādā tā ir šobrīd. Viņš teica: “Draudzes būs atdalītas, tāpat kā tās bija toreiz,” Lats, remdenais, Babilonā, tas ir, tur Sodomā, un sodomieši. Viņš teica: “Ābrahāms, izredzētā, izsauktā grupa,” un Viņš sūtīja vēstnesi pie izredzētās grupas. Un Viņš sūtīja divus vēstnešus pie viņiem, attēlojot katru no viņiem. Un tas ir tieši tas, ko Viņš ir izdarījis, līdz pat katram vārdam, katrai darbībai, katrai kustībai, viss ir vienkārši perfekti, katra zīme, katra izpausme, precīzi tāpat. Viņš teica, ka tā notiks.

E-126 Nu, kāpēc mēs esam nobijušies? Kāpēc šīs lietas notiek ar mums? Viņš pārbauda mūs, skatās, ko mēs darīsim attiecībā uz to. Ņemiet vērā.

E-127 Viņš pateica viņiem, sacīja: “Nu, ja jūs nespējat noticēt Man, ticiet darbiem, ko Es daru; tie liecina par to, kas Es esmu.” Viņiem tas būtu bijis jāzina, bet viņi nezināja. Viņi...

E-128 Viņš bija Dievs, kurš radīja, vēja un jūras Radītājs. Ja Viņš spēja radīt vēju un jūru, vai tad vēl jo vairāk Viņš nevarēja likt tiem paklausīt Viņa Vārdam? Ja Viņš visu radīja, vai tad Viņš nevar likt visam paklausīt? Atcerēsimies arī to, ka Viņš ir radījis arī ķermeņus, un arī tiem būs jāpakļaujas Viņa Vārdam. “Nu,” jūs teiksiet, “ja vien es varētu būt par to pārliecināts.” Nu, mēs esam par to pārliecināti. Viņš ir šeit, lai pierādītu, ka tas tā ir. Tiem ir jāpakļaujas tam. Atcerieties, Viņam ir...

E-129 Kad mēs guļam, nekas vairāk kā vien karote pelnu, Viņš apsolīja augšāmcelt tos pelnus. Viņš apsolīja tos augšāmcelt. Tam ķermenim ir jāpakļaujas Viņam. Un tāpēc, kad mēs nomirstam, mēs dusam pārliecībā, ka mēs tiksim augšāmcelti, jo Viņš apsolīja, ka Viņš to izdarīs. Un Viņa apsolījums ir Viņa Vārds, un mēs ticam. Vai jūs ticat šī ķermeņa augšāmcelšanai? Protams. Ja tu netici, tad tu neesi kristietis. Tāpēc mēs ticam, ka Viņš augšāmcels mūs pēdējās dienās. Viņš apsolīja to izdarīt. Un kas tas ir? Tas ir Viņa Vārds. Tieši uz tā mēs liekam visu, kas mums ir, tieši uz šī Vārda.

E-130 Un tad, kad pienāk laiks, kad mēs redzam, kad Vārds tiek apliecināts, ka tas ir ar mums, tad mēs esam kā tie mācekļi tajā citā gadījumā, kad viņi atradās jūrā un...un viņi jau atkal teju vai nogrima, citā gadījumā. Un viņi ieraudzīja Jēzu, kas gāja pa ūdeni, un viņi nobijās. Viņi teica: “Tas...tas ir spoks. Tas ir briesmīgi.” Nobijušies, ka tas ir gars, un viņi kliedza no bailēm. Viņi nobijās no tās vienīgās lietas, kas varēja viņiem palīdzēt.

E-131 Un tāpat tas ir šodien – vienīgā lieta, kas var palīdzēt cilvēkiem, viņi no tās baidās. Viņš sacīja: “Nebīstieties. Tas esmu Es.” Viņš runā. Kā jūs zināsiet, ka tas ir Viņš? Viņu identificē Viņa Vārds. Tieši tā Viņš tika identificēts pirmoreiz. Tā Viņš tiek identificēts katru reizi, ar Viņa Vārdu. Ievērojiet.

E-132 Pēc tam, kad šie mācek...mācekļi saprata, ka tuvojas gals, droši vien kādam no viņiem uzausa doma, ka kopā ar viņiem joprojām atrodas Radītājs.

E-133 Es ceru, ka šovakar šādi notiks ar mums, jo Ebrejiem 13:8 ir teikts, ka Viņš ir Tāds pats.

E-134 Ko viņi izdarīja tad? Viņi pamodināja Jēzu. “Ejam pamodināt Jēzu. Pamodināsim Viņu, paaicināsim Viņu uz skatuves!” Viņu ir ļoti viegli uzaicināt. Viņi bija redzējuši, redzējuši tik daudzas lietas, ko Dievs bija izdarījis, un...un Vārdus, kas Viņu apstiprināja. Tāpat arī mēs. Un nebija grūti uzaicināt Viņu rīkoties.

E-135 Viņi pamodināja Viņu un teica: “Vai Tu...vai Tev ir vienalga, ka mēs ejam bojā?”
Jūs sakāt: “Kā mēs varam būt par to droši? Vai mēs varam to pierādīt?”

E-136 Jāņa 14:12 Jēzus sacīja: “Kas Man tic, tos darbus, ko Es daru, arī viņš tos darīs.” Precīzi. Mūsu ticība atved Kristu mūsu klātbūtnē.

E-137 Viņš teica Lūkas 17. nodaļā: “Pēdējās dienās, kad tiks atklāts Cilvēka Dēls, būs tāds laiks, kāds bija Sodomas un Gomoras laikā.” Mēs redzam, ka tas notiek.

E-138 Pirms šī laika iestāšanās Viņš pateica Maleahijas 4. nodaļā, ka “skanēs vēstījums, kas atjaunos cilvēkus atpakaļ pie oriģinālās ticības, kas reiz tika nodota cilvēkiem”. Dieva programma vienmēr to dara. Un tad neticīgie būs pīšļi, un taisnie staigās pa tiem ar savām kājām.

E-139 Mēs redzam, ka tas viss ir apsolīts. Un tieši tagad Viņš gaida uz tevi, tevi, tevi, uz ikvienu no jums, lai jūs paaiciniet Viņu uz skatuves. Paaicināt Viņu uz skatuves! Tieši tur Viņš vēlas atrasties – uzaicināts uz darbības skatuves. Ievērojiet, kad jūs saucat Viņu uz skatuves, kā mēs teiku: “Pamodināsim Viņu,” tad aiciniet Viņu apstiprināt Savu Vārdu un to, ko Viņš apsolīja darīt, tā, kā Viņš būs...lai mēs zinātu, ka Jēzus Kristus atklāsme pēdējās dienās būs tāda pati, kā tā bija Sodomas dienās. Viņš apsolīja to atklāsmi draudzei, kad Viņš atklāsies. Tāpēc nešaubieties un nebaidieties, Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.

E-140 Es dzirdēju, kā viena sieviete, kad es runāju par to, ka Viņš ir tik dižens, viņa teica: “Vienā lietā es nepiekrītu jūsu mācībai, mister Branham.”

E-141 Es teicu: “Nu, paldies jums, ja tā ir tikai viena lieta.” Es teicu: “Es...es ceru, ka Dievs uzskatīs to tādā pat veidā.” Un viņa teica: “Nu, jūs pārāk daudz lielāties ar Jēzu.”

E-142 Es teicu: “Es ceru, ka tas ir vienīgais, kas man tiek pārmests.” Un es...es teicu: “Es lielos ar Viņu nepietiekami.”

E-143 Viņa teica: “O-o, jā, tu tā dari.” Teica: “Tu padari Viņu Dievišķu.” Tā bija sieviete, kas neticēja, ka Jēzus ir Dievišķs. Viņa bija no Kristīgās zinātnes. Un teica: “Tu padari Viņu...tu padari Viņu Dievišķu, padari Viņu par Dievu.”

E-144 Es teicu: “Viņš ir vai nu Dievs, vai arī lielākais krāpnieks, kādu pasaule ir redzējusi.” Es teicu: “Viņš...”

E-145 Viņa teica: “Nu, es varu tev pierādīt, ar tavu Bībeli, ka Viņš tāds nebija. Viņš bija tikai pravietis.”
Es teicu: “Viņš bija pravietis, tas tiesa, bet Viņš bija arī Dievs.”
Teica: “Viņš bija cilvēks, un Viņš bija mirstīgs.”
Es teicu: “Arī tas ir pareizi.”

E-146 Viņa teica: “Kad Viņš bija ceļā, lai augšāmceltu Lācaru no kapa, Jāņa Evaņģēlija 11. nodaļā ir teikts, Bībelē ir teikts, ka Jēzus raudāja.”
Es teicu: “Tā ir taisnība.”

E-147 Viņa teica: “Nu, tas pierāda, ka Viņš nevarēja būt Dievišķs un raudāt.”

E-148 Es teicu: “Ak vai, kundze, vai tas ir tavs arguments?” Es teicu: “Tas ir vājš arguments.” Viņa teica... Es teicu: “Pareizi, Viņš bija cilvēks, kad Viņš raudāja; bet, kad Viņš izslēja Savu nelielo ķermeni, iztaisnoja Savus plecus un teica: 'Lācar, nāc ārā,' un cilvēks, kurš bija miris jau četras dienas un trūdēja kapā, piecēlās kājās un atkal atdzīvojās, tas bija kas vairāk nekā cilvēks; tas bija Dievs.”

E-149 Viņš bija cilvēks šeit, šajā laivā tajā naktī, kad Viņš atradās jūrā, kur desmit tūkstoši jūras dēmonu zvērēja, ka viņi noslīcinās Viņu. Tā mazā laiviņa tur tika mētāta kā pudeles korķis tajā vētrainajā jūrā. Viņš bija cilvēks, noguris, aizmidzis. Bet, kad viņi pamodināja Viņu un pasauca Viņu uz skatuves, Viņš uzlika vienu kāju uz tauvas, paskatījās augšup un teica: Klusu, mierā,” un vējš un viļņi paklausīja Viņam. Tas bija kas vairāk nekā cilvēks. Tas bija Dievs.

E-150 Viņš bija cilvēks, kad Viņš nokāpa no kalna un, izsalcis, skatīdamies uz kādu koku, lai atrastu kaut ko ēdamu. Viņš bija cilvēks, kad Viņš bija izsalcis. Bet, kad Viņš paņēma piecas maizītes un divas zivis un pabaroja piecus tūkstošus cilvēku, tas bija vairāk nekā cilvēks. Tas bija Dievs tajā cilvēkā.

E-151 Jebkurš cilvēks, kas kaut ko ir sasniedzis, tie bija cilvēki, kuri ticēja tam. Pareizi. Dzejnieki un kas nu vēl ticēja tam, ka Dievs bija Kristū, salīdzinādams pasauli ar Sevi.

E-152 Un tagad Kristus ir draudzē, salīdzinādams cilvēkus ar Dievu. Viņš apsolīja to darīt. Ir rakstīts, ka: “Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.” Vai jūs tam ticat? Es ticu tam no visas sirds, ka Viņš šobrīd vienkārši gaida, lai tiktu aicināts uz skatuves. Lūk, ir tikai viena lieta, kas var izsaukt Viņu uz skatuves – mums ir jāpamodina Viņš sevī, jāizsauc Viņš uz skatuves.

E-153 Viņš bija vislielākā dāvana, ko Dievs jebkad ir devis šai pasaulei. “Dievs tā mīlēja pasauli, ka Viņš atdeva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.” Paskatieties uz Dievu un Viņa dāvanu. Lūk, cilvēki izmantoja Dieva dāvanu.

E-154 Reiz kāda parasta sieviete, viņa noticēja tam, ka Viņš bija Dieva izpausme miesā. Un viņa teica: “Ja es pieskaršos Viņa drēbēm, es...es kļūšu vesela.”

E-155 Lūk, viņa pieskārās Viņa drēbēm. Un Viņš pagriezās un teica: “Kas pieskārās Man? Saprotiet, no Manis izgāja spēks, stiprums.” Viņa pieskārās Viņa drēbēm. Tā viņa izmantoja Dieva dāvanu. Saprotat? Viņš no tā zaudēja spēkus.
Bet, kad Viņš devās prom no Lācara nama...

E-156 Atcerieties, Jāņa Evaņģēlija 5:19 Jēzus teica: “Patiesi, patiesi Es saku jums, ka Dēls nevar darīt neko pats no Sevis, ja Viņš neredz Tēvu darām.” Atcerieties, Jēzus Kristus neizdarīja nevienu brīnumu, nekad neizdarīja neko pārdabiskā veidā, pirms Viņš neredzēja vīziju par to, ko darīt. Cik daudzi tic, ka tā ir patiesība? Jāņa Evaņģēlija 5. nodaļa: “Patiesi, ne to, ko Es dzirdu, ne to, ko Man kāds saka; bet to, ko Es redzu Tēvu darām, to arī Dēls dara.” Lūk, ja tas tā nav, tad arī pārējie Raksti nav pareizi. “Patiesi, patiesi Es saku jums: Dēls nevar darīt neko no Sevis; tikai to, ko Viņš redz Tēvu darām, to dara Dēls. Tēvs darbojas, un arī Es vēl aizvien darbojos.” Citiem vārdiem sakot, Viņš vienkārši izspēlē to lomu, darīja to, ko Dievs teica Viņam darīt.

E-157 Lūk, atcerieties, kad Viņš devās prom no Lācara nama, Viņš bija prom vairākas dienas. Lācars saslima, un viņi sūtīja pēc Viņa. Viņš neatnāca. Pagāja divas dienas, Lācaram kļuva vēl sliktāk. Tāpēc viņi atkal sūtīja pēc Viņa, bet Viņš joprojām nenāca. Tēvs bija parādījis Viņam, kad pienāks piemērotais laiks, Lācars nomira. Un Viņš pagriezās atpakaļ, kad Lācars nomira, un teica: “Lācars ir miris, un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur nebiju.” Viņi bija gribējuši, lai Viņš palūgtu par viņu un tā tālāk. Viņš vienkārši izdarīja to, ko Dievs teica Viņam darīt, ko Viņš bija redzējis vīzijā. Saprotiet, Viņš bija redzējis vīziju par to, kas ir jādara. “Bet Es eju viņu pamodināt.” Hm! Te nu tas ir.

E-158 Paskatieties uz Martu, kas devās Viņam pretim. Viņa teica: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris. Bet arī tagad, ko vien Tu prasīsi Dievam, to Dievs Tev dos.” Redzat?

E-159 Viņš zināja, ko Viņš grasījās darīt. Paskatieties uz Viņu pie Lācara kapa. Viņš teica: “Tēvs, Es pateicos Tev, ka Tu jau esi Mani uzklausījis, bet Es vienkārši pateicu to viņu dēļ, kas šeit stāv.”

E-160 “Lācar, nāc ārā!” Un Lācars augšāmcēlās no mirušajiem.

E-161 Lūk, šeit Viņš vispār neko nepateica par spēka zaudēšanu. Tas bija Dievs, kurš izmantoja Savu dāvanu. Bet ir citādāk, kad Dieva dāvanu izmanto cilvēki.

E-162 Jo Viņš bija Vārds: “Un Vārds ir asāks par abpusēji asu zobenu,” ir teikts Bībelē, “un tas atpazīst sirds domas un nodomus.” Tas pierāda, ka Dievs atrodas cilvēku vidū. Jā. Ticēsim tam. Viņš ir gatavs, saskaņā ar Savu Vārdu, šovakar tikt izsaukts uz skatuves.

E-163 Cik daudzi šeit ir slimi un ar vajadzību, paceliet savas rokas. Paskatīsimies uz jūsu rokām, cik daudz slimu un cilvēku ar vajadzību, it visur. Nu, vienīgais, ko Viņš gaida, ir uzaicinājums uz skatuves. Vienkārši paprasiet Viņam.

E-164 Kā būtu, ja šobrīd Viņš stāvētu šeit šajā uzvalkā, ko Viņš man iedeva, un jūs atnāktu un nostātos Viņa priekšā, un teiktu: “Kungs Jēzu, es gribu, lai Tu mani dziedini,” vai zināt, ko Viņš atbildētu? “Es to jau esmu izdarījis.”

E-165 “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ; ar Viņa brūcēm mēs tikām dziedināti.” Viņš nevar izdarīt to otrreiz. Tāpēc, saprotiet, Viņš to jau ir izdarījis. Jums ir jātic tam. Jūs nevarat darīt neko, cienīgu vai vēl kaut ko, lai...lai nopelnītu sev pestīšanu vai dziedināšanu. Nav nekā, ko jūs varētu izdarīt attiecībā uz to. Tā ir Dieva bezmaksas dāvana. Saprotiet, tā ir žēlastība, bezmaksas dāvana. Ja es iedošu jums miljonu dolāru, un jūs sakārtosiet man kaklasaiti, tad es neesmu jums to atdevis; jūs kaut ko par to izdarījāt. Saprotat? Dieva dāvana ir par brīvu. Vienīgā lieta, kas jums ir jādara, ir jātic tam, ka Viņš ir nopircis to tev, tev. Viņš... Tas jau ir nopirkts. Viņš izdarīja to priekš tevis. Un nav neviena cilvēka pasaulē...

E-166 Es nezinu, kas jums ir bijis šeit, Batonrūžā. Šai valstī viss plūst pa straumi, atdarināšanas un pārējais. Mēs zinām, ka tā tam vienkārši ir jābūt. Bet, kad uzrodas kāds cilvēks un saka tev, ka viņam ir spēks tevi dziedināt, viņš melo. Vienīgi Dievs var dziedināt. “Es, Tas Kungs tavs Dievs, kas dziedina visas tavas slimības.” Viņš ne ar vienu Savā slavā nedalīsies. Nav tāda cilvēka, kuram būtu spēks dziedināt.

E-167 Bet ir cilvēki, kuriem ir dāvanas, lai izpaustu Dievu. Jūsu mācītājs... [Brālis Branhams noklepojas–Tulk.] (Atvainojiet.) ...viņš var paņemt Dievu, ar skolotāja dāvanu viņš var izskaidrot Vārdu, lai jūs to noteikti ieraudzītu. Ja tev vispār ir acis, lai redzētu, tu to redzēsi. Ir arī cita, varbūt kāda cita dāvana. Bet vienmēr ir kāda dāvana, kas izpauž Dieva klātbūtni, un caur to tev pašam ir jātic tam.

E-168 Pie altāra varētu atnākt kāds grēcinieks kā jaunietis vai jauniete, četrpadsmit gadu vecumā, un viņi pienesīs tev šeit ēdienu, un tu sauksi uz To Kungu, līdz tev apritēs deviņdesmit gadi, bet tu tā arī netiksi glābts. Tev vispirms ir jāpieņem tas, ko Viņš ir izdarījis priekš tevis. Saprotat? Tev tas ir jāpieņem, tev pašam. Tad, kad tu to pieņem, tad Viņš ir Augstais Priesteris, starpnieks, lai aizbilstu par tevi, pamatojoties uz tavu apliecinājumu tam, kam tu tici.

E-169 Lūk, tas pats ir arī ar dāvanu, šādā veidā. Tas ir, aizvākt no sevis savu paša prātu un tad skatīties, ko Viņš teiks darīt.

E-170 Es redzu cilvēkus, kuri atnāk uz platformas, viņi lēkā šurpu turpu un kliedz, un saka: “O-o, brāli Branham, man ir visa iespējamā ticība.” Ko tad tu dari šeit augšā? Saprotat? Tās...tās ir emocijas un nevis ticība.

E-171 Neviltota ticība nepazīst sakāvi. Tas jau ir izdarīts. Lieta ir darīta. Dievs tā teica, un ar to ir cauri, saprotiet. “Tā pateica Dievs!” Tagad tas ir tas pats, vienmēr. Kad tu patiesi tam tici, tas pieskaras Viņam.

E-172 Lūk, tā mazā sieviete, kas pieskārās Viņa drēbēm, viņa teica: “Ja vien es pieskaršos Viņa drēbēm, es tikšu darīta vesela,” un viņa to izdarīja. Un kad viņa izpildīja to, ko viņas ticība gribēja, lai viņa izdara, “pieskarties tam”, Viņš to sajuta, saprotiet, un Viņš pagriezās un runāja uz viņu.

E-173 Un tā, Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Ja vien jūs ticēsiet Kristum, ticiet! Lai jūsu ticība pieskaras Viņa drēbēm. Un Viņš, tieši šobrīd, ir Augstais Priesteris, kurš jūt līdzi mūsu vājībām. Mēs visi to zinām. Un, ja Viņš ir Tas pats vakar, šodien un mūžīgi, Viņam šodien ir jārīkojas tāpat, kā Viņš rīkojās vakar, ja Viņš ir tas pats Augstais Priesteris. Vai tagad jūs tam ticēsiet? Vienkārši ticiet Dievam.

E-174 Ja es esmu teicis jums melus, tad Dievs to neatbalstītu. Bet es esmu teicis jums patiesību, Viņš...Viņš to atbalstīs. Viņam ir pienākums atbalstīt patiesību.

E-175 Jēzus teica: “Man ir liecinieks.” Un tas liecinieks, protams, ir Dieva Vārds. Teica: “Raksti liecina par Mani. Ja tie neliecina par Mani, tad neticiet tam.” Saprotat?

E-176 Un ja Raksti neliecina par to, ko es saku jums tagad, ka “Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi”, tad neticiet Rakstiem. Jo Rakstos ir teikts, ka Viņš ir, un Viņš apsolīja šīs lietas šim pēdējam periodam. Atcerieties, pašās ebreju perioda beigās, tieši tā Viņš atklāja Sevi, Mesija. Samariešu perioda beigās Viņš izdarīja to pašu. Tagad ir pagānu perioda beigas. Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.

E-177 Pamodiniet Viņu savā apziņā, paaiciniet Viņu uz skatuves, kamēr mēs noliecam mūsu galvas.

E-178 Debesu Tēvs, tikai viens Vārds no Tevis tagad, ar to pietiktu, tas būs viss, kas mums ir nepieciešams, tikai kāds Vārds no Tevis. Lai cilvēki skaidri saprot, ka mūsu mērķis, tas, ko mēs cenšamies darīt, Kungs, ir...ir ļaut viņiem gūt labumu no Kunga Jēzus, kuru viņi mīl un kuram kalpo; lai viņi izdara to šovakar, Kungs, jo Tava nāve nebija veltīga, Tu “biji ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, mūsu grēku dēļ satriekts, mūsu sods bija uzlikts Viņam, lai mums miers atnāktu, un ar Viņa brūcēm mēs tikām dziedināti”. Es lūdzu, Dievs, lai ikviens, kas ir šeit, Dievišķajā klātbūtnē, saprastu to un saņemtu redzējumu, un tiktu dziedināts Dieva godam. Jēzus Kristus Vārdā es nododu sevi kopā ar šo sanāksmi Viņa godam un slavai. Āmen.

E-179 Tagad esiet ļoti godbijīgi, tikai dažas minūtes. Lūk, tikai kāds Vārds no Viņa nozīmēs vairāk nekā viss, ko es varētu teikt, vai jebkurš cits varētu pateikt, jo tieši Viņš to dara. Viņš ir Tas. Viņš ir tas Darītājs, un mēs paļaujamies, ka Kungs Jēzus dāvās šīs lietas jums tagad, ikvienam no jums.

E-180 Un tā, paskatīsimies, cik ir laiks. Es nezināju, ka ir šādi. Es jums teikšu, ka, lai aizietu no šejienes laicīgi, kā mums ir paredzēts, mums nav laika, lai uztaisītu šo rindu. Sauksim cilvēkus tieši no auditorijas.

E-181 Tagad vienkārši paņemsim Rakstus, tikai brītiņu. Un tā, Bībele sola, ka šajā dienā atkal atkārtosies Sodoma un Gomora. Cik daudzi tic tam šobrīd, paceliet savu roku? Bībele identificē to tagad.

E-182 Un tādā gadījumā, kas tas bija Sodomā un Gomorā? Tas bija Dievs cilvēka veidolā. Un šādi Ābrahāms to saprata, kad Viņš pateica: “Kāpēc Sāra pasmējās teltī, aizmugurē? Jeb kāpēc viņa apšaubīja to, tos vārdus, ko Viņš pateica, ka tā notiks?” Viņš spēja uztvert, ko Sāra domāja Viņam aiz muguras. Lūk, vienkārši paskatieties, vai tas tā bija.

E-183 Lūk, tas nebija domāts Babilonas draudzei vai Sodomas draudzei. Nē, nē. Tas nebija domāts tiem cilvēkiem tajās konfesionālajās aprindās. It nemaz, tas vispār nav domāts viņiem. Viņiem ir savs vēstnesis. Saprotat?

E-184 Bet izredzētajai draudzei, Ābrahāma super-dzimumam, kuriem bija paredzēts ticēt Vārdam, neatkarīgi no apstākļiem: “Ābrahāms sauca tās lietas, kuru nebija, it kā tās būtu.” Dievs tā teica, un viņš tam ticēja. Lūk, draugs, es...es zinu, ka Dievam ir pienākums pret šo Vārdu, piepildīt to.

E-185 Tagad es vēlos, lai kur arī jūs atrastos šajā ēkā, lai jūs kādu brītiņu godbijīgi pasēdētu, lai kur jūs nebūtu. Un ticiet, vienkārši ticiet no visas savas sirds.

E-186 Lūk, ja es varētu jūs dziedināt, ja es varētu dziedināt šo mazo meitenīti, kurai jūt līdzi mana sirds, ja es varētu dziedināt šo mazo radībiņu, kas tur guļ, es...es...es aizrāpotu no šejienes līdz ziemeļpolam, ja es varētu to izdarīt, vai jebkurš cilvēks, kam ir cilvēciskas jūtas. Bet es it nekādi nevarētu to izdarīt. Varbūt kādam no jums ir atlicis dzīvot pavisam nedaudz, kam ir vēzis. Ja es varētu jūs izdziedināt, es būtu... Es nebūtu piemērots stāvēt uz šīs platformas, ja es varētu to izdarīt, bet nedarītu. Lūk, es nevarētu. Mana sirds jūt jums līdzi. Es darītu to, ja es varētu, bet es nevaru. Nav neviena cilvēka, kurš varētu to izdarīt. Tā tas ir. Bet, saprotiet, Jēzus to jau ir izdarījis. Saprotat? Un Viņš tikai cenšas panākt, lai jūs tam ticētu. Bet jūs...

E-187 Man ir žēl šo cilvēku. Ir bijušas tik daudzas lietas, kas vienkārši ir padarījušas viņus aklus šādā veidā un tādā veidā, līdz nabaga cilvēki...kā aitas bez gana, gandrīz. Viņi nezina, ko darīt. Viens saka šādi, bet otrs saka tā. Nedomājiet par to, ko ir teicis cilvēks. “Brīnumu laiks ir beidzies. Nav nekā tāda kā kristība ar Svēto Garu.”

E-188 Un atcerieties, ka Vasarsvētku dienā Pēteris teica: “Šis apsolījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas vēl ir tālu, kurus Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Saprotat?

E-189 Jēzus apsolīja, ka šīs lietas notiks pēdējās dienās, ka Dievs atgriezīsies cilvēka miesas veidolā, tāpat kā mēs ar jums šeit šovakar, un darīs to pašu tieši pirms šīs pasaules iznīcināšanas. Un pasaule būs kā Sodoma. Saprotat? Tagad mums ir tieši tāds pats stāvoklis kā Sodomā; katra pozīcija, katrs cilvēks, viss sakārtojas pilnīgi pareizi.

E-190 Nu, vai tad mūsu ticība nevar nonākt līdz tam? Vai tad mēs nevaram izsaukt Viņu uz skatuves? Aiciniet Viņu uz skatuves. To var izdarīt tikai jūsu ticība. Un tā, tagad ticiet no visas sirds, ikviens no jums.

E-191 Un es gribu jums kaut ko pajautāt. Bez nevienas lūgšanu kartītes... jebkurš šeit, ja šis lielais Svētais Gars nonāks šeit un ar svaidījumu uz jums un ar svaidījumu uz manis, un apliecinās, ka Jēzus Kristus darbojas mūsu vidū šādā veidā, ko vēl Viņš varētu izdarīt? Bībelē nav neviena cita apsolījuma, kas pārsniegtu to. Tas ir visaugstākais apsolījums. Cik daudzi to zina? Protams, tā tas ir. Tā...tā ir tā pēdējā lieta draudzes periodam.

E-192 Ebrejiem Lielo bēdu periodā un...tur viņiem būs apmeklējums, bet ne pagānu draudzei.

E-193 Tā ir pēdējā lieta, kas ir apsolīta pagāniem. Tā ir taisnība. Redziet, kad Sodomai bija jātiek sadedzinātai, tur tolaik dzīvoja pagāni. Un tas...šeit ir līgava, kura bija Ābrahāma karaliskais dzimums, būdama līgava, kas ir izsaukta no pagānu vidus. Tā bija viņu noslēdzošā zīme, tas viss.

E-194 Pierakstiet to savā grāmatā. Es esmu vecs vīrs. Bet vienkārši atzīmējiet to savā grāmatā un paskatieties, vai tas piepildīsies vai nē. Saprotiet, jūs šobrīd esat beigās. Kad? Es nezinu. Es gaidu Viņu šodien. Ja Viņš neatnāks šodien, es gaidīšu Viņu rīt. Ja Viņš neatnāks rīt, es gaidīšu Viņu nākamajā dienā. Ja Viņš neatnāks šogad, es gaidīšu Viņu nākamajā gadā. Es zinu, ka Viņš nāk. Es nezinu to minūti vai stundu, bet es zinu, ka viss ir piepildījies, gatavs aizraušanai. Draudze ir izsaukta. Tā būs slepena aiziešana; vienkārši pazudīs, un tas būs viss.

E-195 Bet pasaule dosies uz priekšu tāpat kā tagad, cilvēki sludinās, un cilvēki domās, ka viņi saņem pestīšanu tieši tāpat, kā viņi darīja Noasa dienās, un tā tālāk. Noass iegāja šķirstā, bet cilvēki tā arī turpināja, un pasaule turpināja griezties tāpat kā agrāk. Aizdomājieties par to! Un mūžīgi pazudušie, domājot, ka viņi ir glābti.

E-196 Kādā no šīm dienām es grasos atvest uz šo apgabalu lielu telti un uzstādīt to šeit, lai mēs varētu rīkot pēcpusdienas dievkalpojumus un pamācības, lai jūs varētu labāk izprast šīs lietas. Dabūt visus mūsu brāļus kopā, lai mēs varētu rīkot dievkalpojumus.

E-197 Un tā, ja Jēzus Kristus pilda Savu solījumu, tad mums ir pienākums Viņam ticēt. Es vēlos, lai jums visiem, katram no jums, būtu vienkārša, bērnišķīga ticība, lai ticētu Viņam.

E-198 Un tā, kad tā vienkārši sākat ar noliektām galvām un sākat lūgties, sakot: “Kungs Jēzu, es tagad zinu, ka šis cilvēks mani nepazīst. Bet man ir vajadzība. Un mums ir teikts, ka Tu esi Augstais Priesteris, kurš jūt līdzi mūsu vājībām. Ja Tu vienkārši ļausi viņam... Ja es varu pieskarties Tev, vienkārši runā caur viņu, Kungs, lai es zinātu viņa...zinātu, ka tas esi Tu. Es zinu, ka viņš mani nepazīst.”

E-199 Un tas ir tur auditorijā, vienkārši jaukta auditorija; tur ir ticība, neticība, izlikšanās; grēcinieki, svētie un visi kopā.

E-200 Tagad jums ir jātic. Un tā, ja Viņš izdarīs to šajā auditorijā šeit, es gribu, lai ikviens no jums šeit teiktu: “Brāli Branham, es...es zinu, ka tas...tas noteikti ir Viņš, kas skatās uz sanākušajiem, tāpat kā Viņš darīja toreiz.” Es gribu, lai jūs, ja jūs patiešām ticēsiet, es gribu, lai jūs paceltu savu roku, sacītu: “Kungs, es pieņemšu to no visas sirds, ka es ticu, ka tas ir Kristus Jēzus, saskaņā ar Viņa apsolījumu.” It visur šajā ēkā. Lai Dievs jūs svētī. Tas ir brīnišķīgi. Ak, cik žēl, ka mums šeit nav kāds mēnesis laika. Saprotiet, vienkārši... Es jums neesmu pazīstams. Saprotiet, tas ir grūti. Vienkārši turpiniet ticēt.

E-201 Lūk, tā ir gaisma. Dievs ir Gaisma, mēs to zinām, uguns stabs. Un jūs tagad vienkārši lūdzieties un pieskarieties tam, un lai Kungs Jēzus atbild.

E-202 Tagad es pārņemu katru garu, kas šeit atrodas, savā kontrolē, Jēzus Kristus Vārdā, Viņa slavai. Tagad esiet patiešām godbijīgi. Lūdzieties. Esiet ļoti godbijīgi.

E-203 Lūk, te nu tas ir. Tur ir viena kundze, tepat man pretī. Viņai ir nolaista galva, un viņa lūdz par savu slimību. Pacel lūdzu tagad savu galvu, viņa atrodas tieši šeit man pretī. Vai tu tici no visas sirds? Vai tu tici, ka Dievs var dziedināt to diabētu un darīt tevi veselu? Lūk, tas ir tas, kas tev ir, diabēts. Es tevi nepazīstu. Tu esi man pilnīgi sveša. Bet vai tu tici, ka es esmu Viņa kalps? Ja...ja mēs viens otru nepazīstam, pacel savu roku šādā veidā, lai cilvēki varētu redzēt. Saprotat? Labi. Redziet, šeit ir tā kundze. Un šobrīd viņa cieš no diabēta. Un vai tu tici, ka Dievs var man pateikt, kas tu esi? Vai tas liks tev noticēt? Tu esi Martina kundze. Ja tas ir pareizi, pacel savu roku. Saproti? Vienkārši tici. Nešaubies. Tici.

E-204 Un tā, kam viņa pieskārās? Es gribu pajautāt klausītājiem. Kam viņa pieskārās? Šeit ir sieviete, kas ir pacēlusi savu labo roku, un arī es savējo, Dieva priekšā. Saprotat? Viņa kaut kam pieskārās. Vienkārši parasta sieviete, tas patiešām, godīgi sakot, tagad jūs redzat, vai tā ir taisnība, tas viņu pārsteidza. Viņa nezināja, ka viņai ir tik daudz ticības. Ticība nav tas, ko jūs izstrādājat; tas ir kaut kas, kas jums pieder. Redzat? Viņa bija pārsteigta. Jau šobrīd šī sieviete jūtas citādāk nekā pirms dažām minūtēm. Viņa zina, ka ar viņu kaut kas ir noticis.

E-205 Šeit, vai tad jūs neredzat to gaismu? Pareizi. Vai redzat to tieši šeit virs šīs sievietes, tieši šeit, tepat aizmugurē? Viņa cieš no... Viņa ir nolaidusi galvu. Viņa lūdzas. Bet viņa cieš no muguras sāpēm. Ja viņa ticēs no visas sirds, viņa var tikt dziedināta no šīm muguras sāpēm. Protams.

E-206 Viņa palaidīs to garām, pilnīgi noteikti. Redziet, viņas lūgšana joprojām turpina virzīties. Kungs, palīdzi man. Devilla kundze, lūk, kas tu esi. Tā ir žēlastība. Šī sieviete lūdzās, pat nedomāja...pat nedzirdēja, ka es kaut ko teicu. Tagad pajautājiet viņai, vai viņa mani pazīst. Lūk, kas viņa ir, un tieši tāda ir viņas problēma.

E-207 Un tā, kam viņa pieskārās? Tas ir Jēzus Kristus apstiprinājums, Vārds, kas atpazīst domas, kas ir sirdī.

E-208 Vai jūs ticat? Vienkārši ticiet. Lūdzieties, it visur. Vienkārši ticiet. Tas ir viss, kas jums ir jādara. Vienkārši ticiet, vienkārši ticiet, ka es esmu teicis jums patiesību. Lūk, es neesmu Viņš. Es esmu tikai Viņa kalps, tikai Viņa kalps.

E-209 Ja vien jums būs pietiekami daudz ticības! Es nevaru viņu izsaukt. Es zinu, kāda ir viņa problēma, bet, saprotiet... Vienkārši nedaudz pagaidīsim, un varbūt tas mainīsies. Protams, tas nav neiespējami, bet tev ir jātiek ārā no tām skavām. Viņš nevar ticēt pats par sevi. Ir jātic viņa vietā.

E-210 Kundze cieš no nieru slimības. Viņa nav no šejienes. Viņa ir no Misisipi. Viņa ticēs no visas sirds, un Dievs dziedinās nieru slimību. Palmeres kundze, ja tu ticēsi no visas sirds, tu vari būt dziedināta no tā. Tas no tevis ir aizgājis. Gaisma pagriezās virs viņas. Tas no viņas ir aizgājis. Ticiet Dievam. Nešaubieties.

E-211 Tieši blakus viņai sēž kāda kundze. Viņa cieš no artrīta. Vai tu tici, ka es esmu Dieva pravietis, kundze? Vai tici? Vai tu ticēsi, ja Dievs pateiks man, kas tu esi, vai tas palīdzēs tev noticēt? Tavs vārds ir Medovas kundze. Tagad tici no visas sirds, arī tu vari būt dziedināta.

E-212 Tas uzliesmoja tai kundzei, kas sēž blakus viņai. Arī viņa tur sēž. Te nu tas virzās, tepat pa rindu. Kundze, kas tur sēž, viņa cieš no...blakus viņai, cieš no diabēta, cukura diabēta. Viņi grib, lai viņa dodas uz slimnīcu, bet viņa atsakās no tā. Viņai ir dēls, par kuru viņa arī lūdz. Tas dēls šeit nav, bet vai tu tici, ka Dievs var pateikt man, kas ar to dēlu nav kārtībā? Viņam ir sirds slimība. Tici, un Viņš jūs dziedinās. Vai tu tici, ka Dievs var pateikt man, kas tu esi? Dafflija kundze, D-a-f-f-l-i-j-a. Tāds kā... Pareizi. Ja tas ir pareizi, pacel savu roku, ar paceltām rokām. Labi. Tagad tici, un arī tu vari kļūt vesela.

E-213 Vai jūs ticat, ka tas ir tas pats, kas... Vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus klātbūtne šobrīd atrodas šeit? Cik daudzi to pieņem? Ak, kāda drošība! Kāda drošība!

E-214 Vai jūs saprotat, ko jūs izdarījāt? Jūs pamodinājāt Viņu. Jūs atvedāt Viņu uz skatuves. Te nu Viņš ir uz skatuves. Lūk, nav nekādas nozīmes, ko saka laiva. Atcerieties, Viņš teica: “Klusu, mierā!”

E-215 Vai jūs ticat tam no visas sirds? Ja jūs ticat, piecelieties kājās un pieņemiet to. Piecelieties un sakiet: “Es ticu tam no visas sirds.” Piecelieties uzreiz kājās. “Tagad es ticu.” Pareizi, nav svarīgi, kāda ir jūsu problēma, piecelieties, slavējiet Viņu.

E-216 Debesu Tēvs, mēs atvedam pie Tevis šo auditoriju. Viņi apzinās, ka Tu esi šeit, Kungs.
Lai katrs ļaunais gars, neticība, lai zaudē savu tvērienu, un lai Jēzus Kristus dziedina jūs visus.

E-217 Sātan, izej no šiem klausītājiem! Jēzus Kristus Vārdā tu esi noraidīts.