E-1 Un tā, kamēr mums šeit nav lielu pūļu, mēs pacentīsimies pasteigties, tikt galā, lai mēs varētu...darbodamies šim vienam mērķim – lai jūs atpazītu Jēzus Kristus klātbūtni. Saprotat? Ja Viņš ir klātesošs, tad, nu, viss ir nokārtots. Viņš ir devis Vārdu. Viņš ir šeit, lai to apstiprinātu. Viņš pierāda, ka Viņš to apstiprinās. “Viņš ir tieši tas pats vakar, šodien un mūžīgi.” Mēs redzam, ka Viņš darīja to vakar vakarā, nekļūdīgi; mēs redzam Viņu vakaru pēc vakara un dienu pēc dienas, un gadu pēc gada. No tūkstošiem gadījumu Viņš vēl nekad nav paredzējis kaut ko (neskatoties uz to, kad tas notika), kas nebūtu piepildījies ar pilnīgu precizitāti, tieši laikā un tā, kā tam jābūt. Kā tas var...? Cik daudzi to zina un zina šo kalpošanu, un zina, ka tā ir taisnība? Lūk, lūdzu. Ne reizi, neskatoties uz to, cik tas šķita neiespējami, tas tomēr piepildījās. Viņš ir Dievs! Un ja vien mēs vienkārši atpazītu to, satvertu to!

E-2 Un tā, mēs šeit būsim pavisam neilgu laiku. Es domāju, ka pēc šī vakara būs vēl trīs vakari jeb vēl divi vakari un diena. Es domāju, ka svētdienas pēcpusdienā ir pēdējais dievkalpojums. Mēs centīsimies pabeigt svētdienas pēcpusdienā, lai mācītāji un visi... Mēs negribam atturēt jūs no jūsu draudzes. Mēs vienkārši vēlamies pievienot vairāk draudzei un iedot jums vairāk ticības Dievam, kam jūs kalpojat savā draudzē. Saprotat? Un mēs negribam, lai draudzes durvis būtu aizvērtas, nekādā gadījumā. Mēs gribam, lai jūs tur paliktu, bet mēs vienkārši cenšamies jums palīdzēt, iedrošināt jūs. Atmoda nenozīmē, ka draudzei tiek pievienots vairāk; atmoda nozīmē atmodināt to, kas jums jau ir; tā tas ir, atmoda.

E-3 Reiz es vēroju jūras krastu, kur pūta vējš, un tas vienkārši viļņojās... Nu, tas nebija jūras krasts, tas bija...tas bija pie Mičiganas ezera. Es tur stāvēju un vēroju viļņus, kā tie nāk, un, ak, tā jūra lēkāja, tas ir, tas ūdens lēkāja, un laivas šūpojās. Un es nodomāju: “Kas te notiek?” Es nodomāju: “Nu, tam ezeram notiek atmoda.” Tieši tā. Tas lēkāja un viļņojās, kāpēc? Pār to pūta spēcīgs vējš. Es nodomāju: “Nu, vai zini ko? Tagad tajā nav ne par pilienu vairāk ūdens nekā tad, kad tas bija pilnīgi mierīgs.” Tajā nav vairāk ūdens, tas vienkārši ir viscaur sakratīts. Nu, kāpēc tas ir sakratīts? Vai zināt, ko dara ūdens sakratīšana? Tā izskalo no tā krastā visus viņa atkritumus.

E-4 Tieši tas mums ir nepieciešams, izskalot krastā neticību. Ļaut Dieva Vārdam būt pirmajā vietā. Tieši tas mums ir vajadzīgs, atmoda, un izskalot ārā visu neticību, visus kukaiņus un māņticību, un pārējo. Iznākt ārā un redzēt, ka Dievs joprojām ir Dievs. Tieši tāpēc mums ir atmodas dievkalpojumi.

E-5 Lai Tas Kungs mums palīdz, jo mēs esam izvēlējušies šo tekstu un izlasīsim to šovakar. Lai Tas Kungs svētī Viņa Vārda lasījumu, kas atrodas svētā Mateja 12. nodaļā, no 38. līdz 42. pantam.

E-6 Un mana šī vakara tēma ir: “Dieva neatpazītā klātbūtne”. Pagājušajā vakarā mēs runājām par to, ka Jēzus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, un redzējām, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Un tā, Viņa klātbūtne, ja Viņš ir tas pats, netiek atpazīta. Izlasīsim.
Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: “Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt.”
Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: “Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.
Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.
Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.
Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību: un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.”

E-7 Neatpazītā klātbūtne! Par ko gan domāja tie cilvēki? Dievs ir vienmēr... Tā tas ir bijis katru reizi, kad Viņš nāca. Kad Jēzus bija šeit pirmo reizi, Viņš teica: Jūs...jūs balsināt un rotājat praviešu sienas un kapenes, bet jūs viņus tur iedzināt.” Saprotiet, kaut kas notiek, un tas paiet garām. “Un Dievs noslēpj to no gudro un prātīgo acīm, bet atklāj to zīdaiņiem, kas grib mācīties.” Jēzus pateicās Tēvam par to, ka tas tiek darīts šādi. Saprotat? Tas cilvēkiem paiet garām zem paša deguna, bet viņi to nezina.

E-8 Piemēram, jūs, katoļi, kas esat šeit šovakar, jūs atceraties, kā pirms dažiem gadiem Žanna d’Arka Francijā, tā lēdija, kas bija patiešām... Viņa vadīja revolūciju Francijā, bet viņa bija īsta Kristus kalpone. Ko ar viņu izdarīja jūsu baznīca? Sadedzināja viņu uz sārta kā raganu, jo viņa redzēja vīzijas un bija garīga. Katoļu baznīca sadedzināja viņu kā raganu uz sārta, jo viņa bija garīga un redzēja vīzijas. Dažus gadus pēc tam viņi atklāja, ka šī sieviete bija svētā. Tāpēc jūs, protams, veicāt lielu grēku nožēlu, jūs izrakāt to priesteru ķermeņus, kuri viņu nosodīja un sadedzināja, un iemetāt tos upē. Protams, tas...jūs izdarījāt lielu grēku nožēlu, ka izrakāt to priesteru līķus.

E-9 Nu, kas notika praviešu dienās? Viņi darīja to pašu. Viņi atpazina viņus tikai pēc tam, kad viņi jau bija atnākuši, kad kalpošana jau bija beigusies, izveduši no turienes izredzētos, un pēc tam, kad viņi jau bija miruši, viņi atzina, ka viņu vidū bija bijis pravietis.

E-10 Jēzus, Viņš atnāca uz zemi. Viņā mājoja Tēvs Dievs. “Es un mans Tēvs esam viens. Mans Tēvs mājo Manī. Tas neesmu es, kas dara tos darbus, bet Mans Tēvs. Un, ja Es nedaru Mana Tēva darbus, tad neticiet Man.” Lūk, ievērojiet, ka tad, kad Viņš atnāca, aptuveni viena...viena deviņdesmitā daļa pasaules zināja, ka Viņš tajā laikā vispār bija uz zemes, kaut arī tas bija pasaules Glābējs. Un turklāt viņi vispār neatpazina, kas Viņš ir, pat draudze, un gandrīz neviens cits, līdz Viņš tika piesists krustā, apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās; tikai tad viņi saprata, kas Viņš ir.

E-11 Tas atnāk un aiziet, un cilvēki neatpazīst to, kamēr tas nav pagātnē, un viņi...jo tas nekad neatbilst viņu teoloģijai, tas nekad neatbilst tam laikam. Saprotiet, lieta ir tāda, ka cilvēki vienmēr dzīvo cita perioda atblāzmā, vienmēr.

E-12 Viņi nepieņēma Jēzu tāpēc, ka viņi dzīvoja bauslības atblāzmā. Un, kad Jēzus atnāca, tas nebija pretrunā bauslībai, bet atnāca, lai piepildītu bauslību, nu, viņi nevarēja Viņu pieņemt, jo Viņa vēstījums nebija tieši tāds, kā to visu bija izklāstījusi viņu ticības mācība, un tolaik to sauca par tradīcijām. Un Viņš neatnāca saskaņā ar viņu tradīcijām. Viņš neievēroja viņu tradīcijas. Un patiesībā Viņš tās izjauca un sagrāva tās, un...un darīja to, kas bija pretēji tām tik ļoti, ka viņi domāja, ka Viņš sagrauj viņu draudzes. Un viņi nevarēja Viņu uzņemt Viņa vēstījuma dēļ. Un šodien mēs visi zinām, ka Viņš atnāca precīzā saskaņā ar Dieva pravietojumu, taču toreiz viņi to nezināja.

E-13 Un tas varētu notikt atkal, un mēs to nezinātu. Es iztēlojos, ja Viņš šodien patiešām parādītos, tas būtu tik pretēji visam tam, ko mēs esam izskaitļojuši mūsu tabulās un mūsu skolās, un citur; tikai ļoti nedaudzi atpazītu, kas notiek. Viņš pateica, ka tas būs šādi, kā Viņš atnāks.

E-14 Un tā, Jēzus bija tik ļoti bībeliski identificēts ar Rakstiem, bet tā laika rakstu mācītāji un farizeji nespēja Viņu atpazīt. Kāpēc viņi nevarēja, kāpēc viņi neatpazina? Tāpēc, ka viņi bija izskaitļojuši to kaut kādā citā veidā. Tieši tāpēc Jēzus pateica viņiem: “Pētiet Rakstus, jo jūs domājat, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, bet tie ir tie, kas liecina par Mani.” Saprotat? Lūk, Viņš atnāca precīzi saskaņā ar Rakstiem. Bet viņi varbūt bija to izskaitļojuši, ka, ja Viņš atnāks, tad Mesija droši vien darīs to, ko darīja Mozus, vai to, ko darīja Noass, uzbūvēs viņiem šķirstu vai ko tamlīdzīgu. Bet to, kāpēc Viņš atnāca tā, kā Viņš to izdarīja, viņi nebija izskaitļojuši; Raksti, kas bija sajaukti ar viņu tradīcijām, viņus neiemācīja, tāpēc cilvēki bija tik apjukuši, ka viņi nezināja, kas notiek.

E-15 Interesanti, vai tā nevarētu notikt arī šodien? Interesanti, vai tas varētu būt citādāk, kā mums ir iemācījušas mūsu tradīcijas? Un tas varētu atnākt, un kaut kas varētu notikt, bet mēs to pat neuzzinātu, līdz tas jau būtu pagājis, un tad tas ir beidzies. Aptuveni tieši tā tas notiks.

E-16 Vai jūs zināt, ka tad, kad uz skatuves iznāca Jānis Kristītājs, tas bija pravietots viscaur jau sākot ar Jesajas grāmatu, simtiem gadu iepriekš? Jesaja pravietoja astoņsimt gadu, manuprāt, pirms Kristus atnākšanas. Vai jūs zinājāt, ka Jānis atnāca tieši tā, kā Jesaja sacīja par viņa atnākšanu; viņš atnāca tieši tā, kā par viņa atnākšanu sacīja Maleahija, un pat apustuļi to neatpazina? Kādu dienu, Mateja 11. nodaļā, Jānis atradās cietumā, un apustuļi, daži no viņa mācekļiem devās paprasīt Jēzum, vai Viņš ir tas, vai...vai arī viņiem būtu jāgaida kāds cits.

E-17 Lūk, ievērojiet, Jēzus neiedeva viņam grāmatiņu par to, kā uzvesties...kā pareizi uzvesties cietumā vai kā savaldīt savu raksturu. Viņš sacīja: “Palieciet šeit un pavērojiet, kas notiek, un ejiet un parādiet Jānim tās lietas, ko esat redzējuši notiekam.” Tas bija tas pierādījums, ka Viņš bija tas Vārds.

E-18 Un, lūk, atcerieties, ka Vārds vienmēr nāk pie pravieša. Mēs visi to zinām. Dievs neko nedara, neparādot to Saviem praviešiem. Tieši tāpēc Jēzus Kristus Atklāsmes grāmata ir pilna Kristus pilnība tepat mūsu priekšā, tā grāmata. Lūk, Viņam būs jāsūta cilvēks, kāds, lai apstiprinātu šo grāmatu, atklātu to, atvērtu zīmogus un tā tālāk. Bet attiecībā uz jebkuru tālāko Kristus atklāsmi, tā jau ir atpazīta tieši šeit. Viņš ir tās pilnība, atklāsmes pilnība. Un tā, ievērojiet, tas nekad neizgāžas, bet Vārds nāk pie pravieša.

E-19 Paskatieties uz Jāni, kas stāvēja ūdenī, pravietis, paredzēdams, ka Mesija jau tieši tad atrodas viņu vidū. Viņš sacīja: “Šobrīd jūsu vidū stāv Kāds, ko jūs nepazīstat; Viņš kristīs jūs ar Svēto Garu un uguni.” Lūk, atcerieties, Viņš stāvēja turpat viņu vidū, tā ir teikts Bībelē, bet viņi to neatpazina. Kādu dienu, kad Jēzus atnāca uz turieni, Jānis Viņu atpazina, un viņš sacīja: “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Lūk, skatieties, pirms Viņu kāds atpazina, Viņš atnāca pie pravieša. Viņš bija Vārds, Jānis bija pravietis.

E-20 Es atceros, kā mans vecais baptistu skolotājs pateica man, sacīja: “Vai tu zini, kas notika?” Teica: “Jēzus kristīja Jāni.”
Es teicu: “Es tā nedomāju.”

E-21 Viņš sacīja: “Protams, Jānis nebija kristīts, viņš atnāca sludinādams, kristīdams, un neviens nebija cienīgs viņu kristīt. Jēzus viņu kristīja.”
Es teicu: “Es nezinu.”

E-22 Un kādu dienu, kad es iedziļinājos, Svētais Gars atklāja to šādā veidā, saprotiet. Skatieties, Viņš iegāja ūdenī; viņš teica: “Kāpēc Tu nāc pie manis? Man ir vajadzīgs, lai Tu kristītu mani.” Jēzus sacīja: “Atļauj tam notikt,” skatieties, “un mums pieklājas (mums pienākas), lai mēs piepildām visu taisnību.” Jānis, būdams pravietis, zināja Vārdu! Tas upuris, kas Viņš bija, pirms pienešanas ir jānomazgā; tad Viņš tika kristīts, Jānis Viņu kristīja, jo “mums pienākas piepildīt visu taisnību”. Vārds atnāca pie pravieša ūdenī.

E-23 Un, kad Viņš jau bija kristīts, cilvēki vēl joprojām... Un Svētais Gars nonāca, ne visi to redzēja. Jānis to redzēja.

E-24 Tā Kunga eņģelis šovakar varētu būt tepat, bet to redzētu varbūt tikai viens cilvēks un neviens cits.

E-25 Tā gaisma, tā zvaigzne, kurai sekoja tie gudrie vīri, pārlaidās pāri ikvienai observatorijai; neviena observatorija neko par to nezināja, neviens cits to vispār neredzēja, tikai tie gudrie vīri, jo viņiem bija dots to redzēt. Viņi to redzēja. Viņiem tā bija reāla.

E-26 Kad tā gaisma, uguns stabs, notrieca Pāvilu pie zemes ceļā uz Damasku, viņš atpazina, ka viņš atrodas Dieva klātbūtnē. Lūk, tas ebrejs nekad nesauktu nevienu garu par “Kungu”, ja viņš nezinātu, ka tas ir tas pats uguns stabs, kas izveda viņa tautu no tuksneša. Viņš sacīja: “Kungs, kas Tu esi?”
“Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš sacīja:“Es esmu Jēzus.”

E-27 Jēzus sacīja: “Es nāku no Dieva, un es atgriežos pie Dieva.” Viņš bija tā uguns, kas bija degošajā krūmā, kas vadīja Mozu cauri tuksnesim, un Viņš atgriezās tajā.

E-28 Un tur nu viņš bija, ceļā uz Damasku, tika notriekts zemē. Un visi tie cilvēki, kas bija ar viņu, viņi neredzēja šo uguns stabu. Bet Pāvilam tas bija tik...tik reāls, ka tas padarīja aklas viņa acis, un viņu bija jāved uz ielu Damaskā, kas saucās Taisnā. Viņš bija akls.

E-29 Ananija, kāds turienes pravietis, redzēja vīziju, aizgāja un uzlika viņam rokas, un viņš saņēma Svēto Garu, un tās zvīņas nokrita no viņa acīm, un viņš atkal varēja redzēt. Viņam tas bija tik reāls, ka tas padarīja aklas viņa acis, tomēr neviens no tiem pārējiem neatpazina, ka tas ir tur, nespēja to ieraudzīt.

E-30 Tāpat tas ir šovakar! Tieši tur sēž kāds, kas var atvest Dievu uz skatuves, kamēr tas otrs neko par to nezina. Saprotat? Atpazīst Dievu!

E-31 Un Jēzus, kad Viņš bija šeit uz zemes un bija pilnībā parādījis to zīmi, ko saskaņā ar Bībeli Viņam bija jāparāda, bet viņi to neatpazina, jo tas nebija saskaņā ar viņu tradīciju. Tajā periodā Viņam nebija jānāk un jādara tas, ko darīja Mozus. Viņam bija jānāk un jādzimst no jaunavas. Un Viņš... Un saskaņā ar 5. Mozus 18:15 Viņam bija jābūt Pravietim. Un Viņš precīzi paveica tos darbus un zīmes.

E-32 Ebreji vienmēr meklēja zīmes. Viņi bija iemācīti nekad nepaļauties uz intelektuālām runām; ebrejus ar to nepiemānīsi. To mācīja grieķi. Un nevis uz intelektuālām runām, bet uz zīmēm. “Parādi mums zīmi.” Šie cilvēki, kāds sacīja: “Rabi, jeb Skolotāj, parādi mums zīmi.” Viņi gribēja zināt. Un Viņš jau bija parādījis viņiem to zīmi, bet viņi gribēja citādāku zīmi, taču Viņš varēja darīt tikai tā perioda zīmi.

E-33 Tāpat Viņš dara šodien, šī Svētā Gara izliešanās ir Viņa parādīšanās zīme šajā periodā, kā Viņš apsolīja.

E-34 Viņi gribēja zīmi, un Viņš bija parādījis viņiem bībelisku zīmi, taču viņi gribēja citādāku zīmi.

E-35 Tas ir tas, kur tik daudzi cilvēki šodien būs apjukuši. Jūs zināt, ka varētu notikt aizraušana, un tikai iedomājieties, cik tas būtu skumji! Ļaujiet man atgriezties pie tā, kur Jēzus jeb...

E-36 Jānis aizsūtīja savus mācekļus, lai tie pajautātu Jēzum, vai Viņš ir Mesija, vai nav. Tajā stundā Viņš bija izdarījis daudzas lietas. Kad viņš...mācekļi atgriezās, lai pastāstītu Jānim, ko viņi bija redzējuši, Jēzus sacīja tiem, kas tur sēdēja, teica: “Ko jūs gājāt redzēt tur tuksnesī? Ko jūs gājāt redzēt, kad Jānis sludināja? Vai jūs gājāt skatīties uz cilvēku baltās drēbēs un tā tālāk, tas ir, mīkstās drēbēs?” Sacīja: “Tādi ir karaļa pilīs. Viņi apglabā mirušos un skūpsta mazuļus, un salaulā jaunos, un tā tālāk. Viņi neprot rīkoties ar divroku zobenu.”

E-37 Teica: “Ko tad jūs tur gājāt redzēt, vai niedri, ko visi vēji šūpo, kādu, kurš, ja kāda grupa piedāvās viņam nedaudz vairāk naudas, viņš taisnā ceļā dotos pie šiem, nevis sekos Tā Kunga aicinājumam? Ne Jānis! Kādu, ar kuru kāds var manipulēt, sakot: ‘Mēs dosim tev vairāk, ja tu noliegsi to un pieņemsi šo'? Ne Jānis!” Viņš sacīja: “Ko tad jūs gājāt tur redzēt, vai pravieti?” Viņš teica: “Es saku jums, vairāk nekā pravieti. Un, ja jūs varat to pieņemt, tad viņš ir tas, par kuru pravietis teica: 'Redzi, Es sūtu Savu vēstnesi Mana vaiga priekšā, kas sagatavos ceļu.'” Un tā bija Maleahijas 3. nodaļa, kur viņš to izdarīja.

E-38 Kādu dienu Viņa mācekļi pajautāja Viņam, sacīja: “Kāpēc rakstu mācītāji saka, ka vispirms ir jānāk Ēlijam?” Jēzus sacīja: “Viņš jau ir atnācis, bet jūs to nezinājāt,” un viņi saprata, ka tas bija Jānis Kristītājs. Tie izredzētie apustuļi joprojām nevarēja ieraudzīt, kas viņš bija. Tas bija Ēlija.

E-39 Tagad skatieties. Jūs zināt, ka Tā Kunga atnākšana būs slepena atnākšana. Viņš sacīja: “Divi būs gultā, vienu Es paņemšu, otru Es atstāšu,” tur, kur ir nakts. “Divi būs laukā, vienu Es paņemšu, bet otru atstāšu.”

E-40 Jūs zināt, ka katru dienu no zemes virsas pazūd tik daudzi cilvēku, par kuriem neviens neko nezina. Vienā no šīm dienām var gadīties, ka cilvēki sacīs: “Nu, vai jūs gribat teikt, ka lielās bēdas, ka tas jau ir sācies? Un es domāju, ka draudzei bija jāaiziet pirms lielajām bēdām.” Viņi neapzinās un nesaprot, ka aizraušana varētu notikt, un viņi neko par to nezinātu; tā ir slepena draudzes aiziešana.

E-41 Un aizdomājieties, cilvēki turpinās sludināt, sacīdami, ka viņi tic, ka viņi tiek glābti, un pievienosies draudzei, un cels baznīcas, un turpināt to darīt, tāpat kā viņi darīja Noass dienās, un tā tālāk, un nezinās to; un aizraušana jau sen būs beigusies. “Tas jau ir noticis, bet jūs to nezinājāt.” Simtiem cilvēku pazūd no zemes, un cilvēki neko nezina par to, kur viņi ir devušies, viņi nevar to izskaidrot; kāds kaut kur devās, un par viņiem vairs nekas nav dzirdēts. Un tā varētu būt aizraušana.

E-42 Es jums saku, draugi, tas vien, ka mēs esam draudzes locekļi vai kas tamlīdzīgs, tas mums neko daudz nedod. Labāk sasprādzējiet tās bruņas. Labāk paņemiet to visu Dieva Vārdu un turieties pie tā, un beidziet šeit spēlēt šo Holivudas izrādi. Tas ir iekļuvis iekšā draudzē, un tas ir apkaunojoši. Un Holivuda spīd, vienkārši izdala spožu gaismu, un draudze šodien cenšas pielīdzināties Holivudai. Kristus nav Holivudā. Kristus ir indivīdā. Holivuda kvēlo...tas ir, Holivuda spīd, bet Evaņģēlijs kvēlo ar pazemību. Dievs nav tajās lielajās, skaistajās, greznajās vietās un visā tajā, ko mēs redzam. Viņš ienāk pazemībā, lēnprātības un maiguma veidolā, tiek cauri, un, ja tu esi pazīstams ar Vārdu, tu to ieraudzīsi.

E-43 “Kam ir acis, lai dzirdētu, tas lai dzird, ko Gars saka draudzēm,” saprotiet, un tā, šodien...

E-44 Kas tika identificēts... Viņš pienācīgi apliecināja Sevi tā laika ticīgajiem, tiem, kas to gaidīja. Paskatieties uz Pēteri un Andreju. Paskatieties uz Nātānaēlu, viņa prātā nebija nekādu šaubu; paskatieties uz to sievieti pie akas, tur nebija nekādu šaubu.

E-45 Bet šie farizeji (dažas dienas pirms tā, kas notika mūsu šodienas teksta fragmentā) redzēja Viņu, darot šīs lietas, un pēc tam nosauca Viņu par “Belcebulu, velnu”. Tie darbi, kas tika darīti... Viņiem bija jāsniedz atbilde savai sanāksmei, tāpēc vienīgais, ko viņi varēja izdarīt, bija nosaukt to par “ļaunu garu”. Belcebuls ir velns, kā zīlnieks vai kas tamlīdzīgs. Un ikviens zina, ka zīlēšana ir no velna. Un viņi pielīdzināja...kaut arī Viņš bija Vārds, kas zināja sirds noslēpumus, un...un pierādīja, ka Viņš ir tas Pravietis, kam bija jātiek uzceltam mums tajā laikā, Izpircējs-Pravietis; un, kad Viņš to darīja, draudze tajā laikā paziņoja, ka Viņš ir “Belcebuls”.

E-46 Vai jūs redzat, kas viņi bija? Viņš sacīja: “Jūs esat akli, vedat aklos.” Viņi paši negribēja ienākt, un tāpat viņi neļaus ienākt tiem, kas ir zem viņu ietekmes.

E-47 Tas, ko mēs gribam izdarīt šodien, ir noskaidrot patiesību. Mums ir jāzina patiesība. Vai Viņš ir tāds pats? Vai Viņš ir šeit, lai piepildītu to, ko Viņš apsolīja piepildīt? Izpētiet Rakstus un noskaidrojiet, ko Viņam būtu jādara šodien.

E-48 Tieši tāpēc Džons Veslijs...tas ir, Mārtiņs Luters nespēja turpināt ar Veslija vēstījumu; viņi organizēja to, un nekur tālāk tas nevarēja iet. Parādījās Luters, kas iznāca no Katoļu baznīcas, un viņš...viņi... Viņiem viņš bija kritiķis, bet viņam bija taisnošanas vēstījums, jo tas bija Dieva Vārds, apsolījums. Tad viņi, pēc viņa nāves viņi izveidoja Lutera organizāciju. Kas notika tad? Tas atkal bija atgriezies iepriekšējā stāvoklī.

E-49 Un saskaņā ar Rakstiem bija jāsākas citam draudzes periodam, un, kad tas notika, sākās Filadelfijas draudzes periods, Džons Veslijs. Un tas, kas bija noticis, visu laiku turpināja virzīties uz rietumiem. Un, kad tas notika, tur bija tas draudzes periods, un uzcēlās Džons Veslijs, bet Luters nespēja to pieņemt, jo viņi jau bija organizējušies taisnošanai. Viņš nespēja pieņemt svēttapšanu.

E-50 Tad, kad Veslija sekotāji organizējās tā, kā viņi to izdarīja, un parādījās tie mazie zariņi, tā tas bija, atnāca pentakostu vēstījums par dāvanu atjaunošanu; neviens no viņiem nespēja virzīties, viņi jau bija organizējušies.

E-51 Lūk, tā skumjā daļa ir tā, ka pentakosti ir tik ļoti organizēti.

E-52 Paskatieties uz to laiku, kurā mēs dzīvojam, kas ir apsolīts šim laikam. Kur mēs esam? Mēs esam pavirzījušies vēl augstāk. Uguns stabs virzās, un Israēla bērni virzījās kopā ar uguns stabu, vai arī viņi devās atpakaļ uz Ēģipti. Mums noteikti ir jāvirzās kopā ar Vārdu!

E-53 Bet šodien mēs kļūstam tik laiski, draudze kļūst tik pasaulīga un tik vienaldzīga, un tā...televīzija ir tik ļoti apstulbinājusi viņu prātus, un “Mēs mīlam Sūziju” un visas tās lietas, un paliek mājās. Tas parāda to, kur ir šo cilvēku sirdis. Un tu vari pateikt viņiem, ka tās ir nepareizas lietas, bet viņi domā, ka tu esi traks. Kas tas ir? “Viņi mīl baudu vairāk, nekā mīl Dievu.” Saprotat?

E-54 Ak, vislielākā bauda, kādu es zinu, ir būt...lūgties, līdz es aptveru, ka es esmu Dieva klātbūtnē un atpazīstu to. Es uzskatu, ka tieši tam vajadzētu būt draudzes saviļņojumam – Svētā Gara klātbūtnei; redzēt Dievu, kas deva apsolījumu, stāvam mūsu vidū, sajust Viņa klātbūtni un redzēt Viņa Vārdu, un redzēt to apstiprinātu. Tam vajadzētu dot ticību, lai kroplie sāktu staigāt, aklie redzēt, kurlie dzirdēt, mēmie runāt.

E-55 Es stāvēju Dienvidāfrikā, kur Durbanas hipodromā man bija kādi divi simti tūkstoši cilvēku, un, kad viņi redzēja vienu reizi, kad tas notika šādi...pēc tam, kad viņiem tas bija izskaidrots, vienkārši tādā vieglā veidā; un viņi ieraudzīja, kā notiek viena lieta, kā tas tika atklāts, un uzreiz vienlaicīgi tika dziedināti divdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Viņi aizveda septiņus furgonus, kravas automašīnu kravas, tik garas, kā no šejienes, sešu...astoņpadsmit riteņu mašīnas, un piekrāva tās ar veciem kruķiem un citām lietām. Pagāni, kuri pat nezināja, kur ir labā un kreisā roka!

E-56 Un nākamajā dienā man piezvanīja Durbanas mērs misters Sidnijs Smits un teica: “Pieej pie loga, kas ir vērsts uz Indijas okeānu, tu redzēsi kaut ko, ko tu vēl nekad neesi redzējis.” Tur brauca policijas eskorts kopā ar tiem septiņiem lielajiem, piekrautajiem furgoniem, un aiz tiem nāca simtiem cilvēku, kuri dienu iepriekš gulēja tajās nestuvēs un saliekamajās gultās, un uz tā, ar ko viņus pārnēsāja, dziedādami: “Tikai tici, viss ir iespējams.” Nedēļu pirms tam viņi tur bija karojuši cits ar citu, iezemiešu karā. Bet šeit viņi staigāja sadevušies rokās, roku rokā.

E-57 Kāpēc? Viņi atpazina, ka Debesu Dievs bija parādījies viņu priekšā Sava Vārda formā. Mēs, intelektuālie amerikāņi, sēžam; viņi celsies Tiesas dienā un nosodīs šo paaudzi par to, ko mēs esam redzējuši.

E-58 Tas atsauc man atmiņā kādu sievieti no Luisvilas, Kentuki štata, tas bija nesen, viņai bija mazulis, un viņa staigāja pa desmit centu veikalu. Un viņa darīja visādas lietiņas, cenšoties pievērst bērniņa uzmanību, bet tas mazulis turpināja skatīties tālumā. Un visbeidzot viņa paņēma nelielu zvaniņu, kaut ko, kas varētu piesaistīt tā bērniņa, apmēram šitik liela, uzmanību. Un viņa pakratīja to zvaniņu, bet tas bērniņš tikai turpināja skatīties taisni uz priekšu. Un viņa sāka kliegt, un viņa nokrita uz zemes, un pienāca daži cilvēki, lai viņai palīdzētu. Viņa teica: “Ak, nē, tas nevar būt! Tas nevar būt!”
Sacīja: “Kas par lietu?”
Sacīja: “Ārsts teica, ka bērnam kļūst labāk.”
Sacīja: “Kas kait tam bērniņam, kundze?”

E-59 Teica: “Nu, viņam pirms aptuveni sešiem mēnešiem bija lēkme, un viņš vienkārši sēž un cieši skatās. Nav nozīmes, kas tas ir, tam būtu jāpiesaista tā bērniņa uzmanība, bet tas nepiesaista viņa uzmanību, un viņš vienkārši sēž un cieši skatās. Ārsts pateica man, ka viņš domā, ka viņam ir labāk. Un es atvedu viņu uz šejieni, lai paņemtu mazus nieciņus, kam vajadzētu piesaistīt to bērnu, bet tas nenotiek. Viņš joprojām sēž un cieši skatās.”

E-60 Tieši par tādu kļūst draudze! Dievs ir pakratījis viņu priekšā visus Bībelē dotos apsolījumus, bet mēs joprojām tikai sēžam un blenžam. Uz ko mēs skatāmies? “Parādi man zīmi, labi?” Bet tas viss notiek tepat mums apkārt, atnesot Dieva klātbūtni, tam vajadzētu mūs apgaismot. Ja Dievs ir devis apsolījumu, Viņš tur to apsolījumu. Tieši tā.

E-61 Pēc tam, kad Jēzus bija skaidri pierādījis Savu mesiānisko zīmi, ka Viņš ir tas Mesija, tomēr par spīti tam visam: “Parādi mums zīmi.” Saprotiet, viņi neatpazina, viņi blenza sev priekšā tālumā. Viņos nebija tā, lai ticētu.

E-62 “Tu,” kā mēdza teikt mana vecā dienvidniece māte, “tu nevari izspiest no rāceņa asinis, jo to tur nav.”

E-63 Viņi vienalga Viņu neatpazina, viņu ticības mācības un viss pārējais, kas viņiem bija tajā laikā, bija padarījis viņus tik aklus. Viņi vispār nezināja Rakstus par šo apsolījumu, jo to bija aizklājušas ticības mācības. Viņu tā laika ticības mācības un tradīcijas bija apklājušas šo Rakstu apsolījumu. Ja viņi būtu iemācīti saskaņā ar Rakstiem, ka tieši tādai bija jābūt tai zīmei, kas sekoja Mesijam!

E-64 Cik daudzi tic, ka Viņš atnāca ar Savu pareizo zīmi? Protams, Viņš tā izdarīja, Viņš atnāca saskaņā ar apsolījumu. Bet viņiem bija iemācīta ticības mācība: “Mēs ticam tam, mēs ticam šitam. Viņi visi tic Dievam. Viņi visi...”

E-65 Šodien jo īpaši mēs, amerikāņi, domājam, ka mums būs labi attaisnojumi, jo mēs ceļam lielas baznīcas, mums ir brīnišķīgi mācītāji un pārējais. Atcerieties, ja tas tā būtu, tad Dievs ir netaisns, ja Viņš ievedīs mūs šādā veidā; jo Kains un Ābels, tie divi pirmie pielūdzēji ārpus Ēdenes, viņi uzcēla altāri Tam Kungam, viņi abi pienesa upuri, viņi abi pienesa dāvanas, viņi abi lūdzās, bet viens izdarīja pareizi, bet otrs izdarīja nepareizi. Ievērojiet, mums ir jābūt patiesībai, un patiesība vienmēr ir Dieva Vārds. Lūk, tas pats ir arī šodien, cilvēki ir kļuvuši tik akli. Viņi saka...
Es saku: “Vai tu...vai tu esi kristietis?

E-66 “Ak, es piederu pie tiem un tiem.” Saprotiet, tam ar to nav nekāda sakara. Man nav nekas pret to, bet tas nav tas, ko es cenšos jums pateikt. Piederiet jebkurai draudzei, kurai vēlaties. Jūsu zīmolam nav nekādas nozīmes.

E-67 Es šorīt stāstīju to draudzes ganam. Tur Kolorādo es mēdzu dzīt lopus aplokā un tā tālāk. Un es mēdzu tur sēdēt, lūk, šādi pārmetis kāju pāri segliem. Un Trablesomas upes Herefordas asociācija izmanto kā ganības Trablesomas upes ieleju. Tad tu dodies uz tās ielejas augšu, un tu redzi upes austrumu un rietumu atzarus. Visi asociācijas liellopi no šejienes ganās rietumu atzarā, bet tā grupa, ar kuriem es biju kopā, ganīja austrumu atzarā. Viņiem tur bija arī aploka žogs, lai vasarā neļautu liellopiem iet privātīpašumā, un lai tie nedotos kalnos.

E-68 Un mēs sadzinām lopus, četras vai piecas dažādas degzīmes, astoņas vai desmit dažādas degzīmes, uz upes, sadzinām lopus pavasarī, vedām viņus tur augšā. Un es tur sēdēju, pārmetis kāju pār seglu ragam, kad mēs jau bijām savākuši visus lopus, tie visi bija iezīmēti un tā tālāk, dzinām tos atpakaļ uz ganībām.

E-69 Un tur stāvēja reindžers. Viņš skaitīja tos, kad tie gāja cauri. Un es pamanīju, ka tur bija visādas degzīmes. Misteram Grimesam bija “rombs”, un tieši pirms mums bija “tītarpēda”, mums bija “trijkājis”, un tur cauri gāja dažāda veida degzīmes. Bet tas reindžers nepievērsa uzmanību degzīmei. Viņš skatījās uz asins birku ausī. Tajās ganībās nevarēja ieiet neviens (lai saglabātu lopkopju asociācijas, lai viņu lopi būtu tīršķirnes), tur nevarēja ieiet neviens kā vien tīršķirnes Hereforda. Tai ausī bija jābūt birkai ar asins zīmi.

E-70 Tieši šādi tas būs tajā Tiesā. Viņš man nejautās, vai es biju metodists, baptists vai prezbiteriānis. Tas, kāds ir mans zīmols, Viņam neko nenozīmēs. Tikai un vienīgi no augšas piedzimis, no Asinīm dzimis kristietis, no Jēzus Kristus Asinīm, lūk, kas tur ieies. Nekas mazāks par to tur neieies. Un tā, mēs gribam atcerēties, atcerēties to.

E-71 Un tā, kad Viņš nav atpazīts, Viņa spēks ir...nekad neatklājas, kad Viņš nav atpazīts. Nav svarīgi, cik klātesošs ir Dievs, tev tam ir jātic. Tas arī viss.

E-72 Tāpat kā tā sieviete ar asiņošanu. Visi tie cilvēki gāja garām, un viņi visi cēlās kājās, sacīdami: “Tur iet tas rabīns. Tas ir tas Puisis, kas apgalvo, ka ir pravietis. Tas ir tas fanātiķis,” un tamlīdzīgas lietas.

E-73 Bet kas notika? Tai sievietei bija asiņošana, un viņa bija dzirdējusi par Viņu. Un, kad viņa tur nonāca, neskatoties uz to, ko kāds teica, viņa atpazina, kas Viņš ir. Un viņa sacīja: “Ja vien es varētu pieskarties Viņa drēbēm!” Saprotat?

E-74 Un, kad šī neviltotā ticība Dievam kļuva viņai kaut kas, par ko viņa bija pārliecināta, ko tā atbrīvoja? Tā atbrīvoja Viņa spēku viņas dziedināšanai. Tā pieskārās Viņam tādā veidā, ka Viņš pagriezās un pateica viņai, kas ar viņu nebija kārtībā, sacīja: “Tava ticība ir tevi izglābusi.” Kas to paveica? Ticība!

E-75 Iespējams, ka citi, kas tur stāvēja, bija slimāki par viņu, bet, redziet, viņa atpazina Viņa klātbūtni. Viņa saprata, ka tā bija viņas iespēja.

E-76 Ja vien mēs varētu izdarīt to šovakar, ļautiņi! Ja vien mēs varētu aptvert, ka Viņš parādās mums šajās sanāksmēs ar vienu mērķi, tas ir, lai atbrīvotu mums mūsu vēlmes, kas mums ir Viņā. Bet mums ir jāatpazīst Viņa klātbūtne. Un, lūk, kā tiek atpazīta Viņa klātbūtne – kad tiek izpausts apsolītais Vārds šim periodam, nevis apsolītais Vārds Mozus periodam vai kādam citam periodam; apsolītais Vārds šim periodam!

E-77 Un tā, mēs redzam, ka Viņš turpināja iet tālāk. Un Jairs, kāds puisis tur, kura meita bija mirusi, viņa...viņš ticēja, ka tas, ko Viņš teica, bija patiesība. Lūk, atcerieties, viņš bija priesteris, un viņam bija aizliegts, jo bija stingri pavēlēts, ka “ikviens, kas ar Viņu biedrojas, tiks izslēgts no sinagogas”. Nu, vai nu viņš tika izmests, vai netika, viņš bija apmierināts ar to, ka Dievs bija klātesošs Kristū, un tas bija Vārds. Un ko tas izdarīja? Tas atbrīvoja priekš viņa to augšāmcelšanās spēku, kas bija Viņā; āmen, uzmodināja to meiteni, kas bija mirusi un noguldīta, jo viņš atpazina, ka Dievs ir Kristū un ka Viņa klātbūtne bija viņa namā.

E-78 Bet tajā pilsētā, kurā Viņš uzauga... Tas pats spēks joprojām bija Viņā tajā pilsētā, kurā Viņš bija uzaudzis, bet viņi neatpazina Viņu. Viņa klātbūtne viņiem neko nenozīmēja; varbūt kāds fanātiķis. “Kur tad ir tās lietas? Viņi man stāsta, ka Tu dari to un to. Parādi man, kā Tu to dari šeit.”

E-79 Vai jūs neesat to dzirdējuši? “Ja ir... Jūs, pentakostu bars, un jūs, cilvēki, kas...vai jūs ticat dievišķajai dziedināšanai? Re, kur it tāds un tāds, parādiet man, kā jūs viņu dziedināt.”

E-80 Tas ir tas pats velns, tas pats, kas teica: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad pavēli, lai šie akmeņi kļūst par maizi.”

E-81 Tas pats velns, kad viņš bija nosedzis Viņa acis, viņi sita ar nūju pa Viņa galvu un sacīja: “Nu,” nodeva to nūju viens otram un sacīja, “pasaki mums, kas Tev iesita, un mēs Tev noticēsim, ja Tu esi pravietis.” Viņš nekad... Viņš neviena priekšā neākstās. Jā.

E-82 Kad Viņš bija uz krusta, tas pats sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nokāp no krusta un pierādi, ka Tu esi Dieva Dēls.” Viņš būtu varējis to izdarīt.

E-83 Tur viņi izteica Viņam vislielāko komplimentu, kaut arī viņi to nezināja. Viņi sacīja: “Viņš izglāba citus, bet pats Sevi izglābt nevar.” Ja Viņš būtu izglābis Sevi, Viņš nebūtu varējis izglābt citus. Viņš atdeva Sevi, lai Viņš varētu izglābt citus. Saprotiet, viņi neatpazina Dieva klātbūtni. Tas arī viss.

E-84 Un tā, tas atbrīvo spēku dziedināt, un kas? Tas atbrīvos to spēku, lai atvērtu jūsu acis, lai atpazītu Viņu, vai arī padarīs jūsu acis aklas tā, ka jūs nekad neatpazīsiet Viņu. Tas, kas atver acis vienam, aizver acis neticīgajam.

E-85 Bet tajā pilsētā cilvēki Viņam neuzticējās. Tajā farizeja namā, viņš uzaicināja Viņu (pie Sīmaņa, farizeja) un bija sarīkojis lielas vakariņas, un tas farizejs gribēja pierādīt pārējiem, ka Viņš nav pravietis. Tā nu viņš sēdēja tur, uzsaukdams tostus ar savām glāzēm un kausiem, un visas tās smalkās smaržas bija tajā namā.

E-86 Bet Jēzus bija ienācis, paejot garām sulainim, kas mazgāja kājas, un bija apsēdies tur netīrs, Viņš un Viņa drēbes smirdēja pēc tā, kas bija uz lauka, uz ceļa, kur staigāja dzīvnieki. Tieši tāpēc tajās dienās viņi mazgāja kājas.

E-87 Un, redziet, pirmā lieta, kad tevi ielūdz uz kādu namu tur, Palestīnā, kad viņi valkāja tās sandales, pirmā lieta, ko viņi darīja, bija nomazgāt tev kājas, un tad viņi iedeva tev kaut ko, ar ko staigāt pa viņu paklājiem, lielajiem persiešu paklājiem un tā tālāk, tie bija skaisti.

E-88 Nākamā lieta, ko viņi darīja, tad viņi ielēja tev plaukstā nedaudz eļļas. Tā tiek iegūta no kāda maza ābola, kas aug tālu kalnos, rožu ābola. Kad zieds nokrīt, tur paliek tas ābols un jauka smarža. Un viņi...viņi ieziež ar to savu seju. Un tie tiešie Palestīnas saules stari ir briesmīgi, un jūs, redziet, tas rada smaržu. Un...un, tad, kad tas ir izdarīts, tad nama saimnieks pienāk pie durvīm un noskūpsta viņus uz kakla, un sveicina viņus.

E-89 Kā gan tie sulaiņi vispār ļāva Jēzum paiet garām, nenomazgājot Viņa kājas vai...vai neiedodot Viņam eļļu, lai Viņš Sevi ieziestu, vai pat nepasveicinot Viņu ar skūpstu?

E-90 Bet tur uz ielas bija kāda prostitūta. Visi šie reliģiskie cilvēki, visa tā kompānija Viņu neatpazina. Bet kāda sieviete, kurai bija slikta slava, varbūt viņa ieskatījās caur vārtiem un ieraudzīja Viņu sēžam kā tādu atstumto.

E-91 Tieši tāds Viņš ir arī šodien visu to reliģiju vidū, atstumts, negaidīts, nevēlams. “Pretīgs, netīrs sektants,” tā viņi to sauc, “kāds prātiņu zaudējušais, zīlnieks, mentālā telepātija”, vai kādā citā sliktā vārdā.

E-92 Un Jēzus (es nonākšu līdz tam pēc dažām minūtēm) teica: “Ja jūs runāsiet kādu vārdu pret Cilvēka Dēlu, tas jums tiks piedots, bet, kad atnāks Svētais Gars, lai darītu to pašu, tad pat viens vārds jums nekad netiks piedots. Saprotat?

E-93 Bet tā parastā sieviete redzēja, ka Viņam vajag pakalpot. Un viņa ātri metās prom, aizgāja un paņēma alabastra trauku, pilnu ar eļļu. Varbūt viņa bija nopirkusi to par naudu, ko bija ieguvusi no prostitūcijas. Bet kas tas bija? Varbūt viņa domāja: “Viņš...Viņš ir Pravietis. Un es atceros vienu citu sievieti, kas bija tādā stāvoklī kā es, jeb tāds pats cilvēks kā es; viņai bija iespēja, un viņa atpazina Viņu, un viņai tika piedots.” Tur, pie Ziharas akas, mēs runājām par to vakar vakarā. “Un, ja vien es tikšu līdz Viņam, es zinu, kas Viņš ir, es pakalpošu Viņam. Ja tie visi pārējie... Man ir vienalga, ko viņi dara. Es Viņam pakalpošu. Es atzīšu, ka Viņš ir Dieva Dēls.”

E-94 Viņa ieskrēja iekšā. Viņa pienāca Viņam pavisam tuvu, un viņa jutās tik vainīga. Tieši tā Viņa klātbūtnē jūtas patiesi nožēlas pilns grēcinieks, vainīgs!

E-95 Un sāka tecēt asaras, un viņa centās tās noslēpt. Tās pilēja uz Viņa kājām. Viņa grasījās Viņu svaidīt, bet asaras pilēja uz Viņa kājām. Un viņa sāka tās slaucīt un...un raudāja, un...un slaucīja tās ar rokām. Un...un Viņa kājas sāka palikt dubļainas, no netīrumiem, kas bija uz tām; un...un, ja jūs patiešām gribat tam ticēt, tās smirdēja pēc dzīvniekiem no tā ceļa, visi staigāja pa to pašu ceļu. Un tur Viņš bija, ar to smaku, sēdēja tur, un viņas asaras pilēja uz Viņa kājām, un viņa mēģināja tās noslaucīt. Un viņai nebija dvieļa.

E-96 Kas ir sievietes skaistums un gods? Tie ir viņas mati. Tieši tāpēc daudzas no jums, sievietes, šodien tos pilnībā apgriež. Tas ir nepareizi. Viņa...viņa paņēma savus matus un sāka mazgāt Viņa kājas un slaucīja tās ar saviem...saviem skaistajiem matiem, paņemot to smirdoņu no Viņa uz sevis, nesot Viņa apkaunojumu. Ak vai! Lūk, kad tu atpazīsti, kas ir tev blakus. Saprotat? Mūsu māsām būtu teju vai uz galvas jāstāv, lai varētu to izdarīt ar saviem matiem. Tā nu viņa nomazgāja Viņa kājas un noslaucīja tās ar savas galvas matiem, un viņa skūpstīja Viņa kājas.

E-97 Un šis Sīmanis, stāvēdams tur malā, sacīja: “Ha! Ha!” Ak, es redzu, kā viņš uzsprāga. Viņš neatpazina, kas Viņš ir. Sacīja: “Es taču jums teicu, ka Viņš nav pravietis. Ja Viņš būtu pravietis, Viņš būtu atpazinis, kāda veida sieviete ir Viņam blakus.”

E-98 Jēzus pat kāju nepakustināja. Viņš vienkārši vēroja to sievieti. Un viņa bija nobijusies.

E-99 Tad, kad Viņš bija pabeidzis, kad viņa bija Viņam pakalpojusi, Viņš paskatījās apkārt, sacīja: “Sīmani, es gribu tev kaut ko pateikt. Tu ielūdzi Mani uz šejieni. Tu atvedi Mani šurp,” citiem vārdiem sakot, turēdams kārti piedurknē. “Tu gribēji Mani izrādīt. Tu gribēji pierādīt, ka Es neesmu tas, kas Es esmu. Un tu... Kad tu Mani atvedi šurp, tev būtu vajadzējis nomazgāt Man kājas, bet tu to neizdarīji. Tev būtu vajadzējis iedot Man eļļu, lai svaidītu Manu galvu, bet tu to nedarīji. Tu nepasveicināji Mani ar skūpstu. Bet šī sieviete, kopš Es esmu šeit, mazgā Manas kājas ar savām asarām un slauka tās ar...ar saviem matiem, un nepārtraukti skūpsta manas Manas kājas, kopš Es esmu šeit. Man ir kaut kas pret tevi, Sīmani.”

E-100 Tad Viņš vēršas pie viņas. Es varu iztēloties, kā viņa tur stāv ar lielām, skaistām acīm un pilnībā notraipīto seju ar ceļa putekļiem un taukiem. Un viņa domā: “Vai es izdarīju nepareizi? Vai es izdarīju nepareizi?”

E-101 Viņš sacīja: “Un Es saku viņai, ka visi viņas grēki, kuru ir daudz, ir piedoti. Ej mierā.”

E-102 Kas tas bija? Viņa atpazina. Viņa atpazina savu iespēju. Saprotat? Viņa to izdarīja. Viņa pakalpoja Viņam. Farizeji to neizdarīja. Viņa to ieraudzīja, un viņa atpazina Viņa klātbūtni, un ko tas izdarīja? Tas nomazgāja. Ko tas viņai atraisīja? Piedošanu. Atraisīja viņai viņas grēku piedošanu. Ko vēl tas izdarīja? Tas atraisīja arī Dieva spēku parādīt tiem neticīgajiem, ka Viņš ir pravietis. Viņš zināja, kas viņa bija. Tas atraisīja arī prieku un spēku, un mūžīgo dzīvību. Tas atraisīja to.

E-103 Bet tas, kurš šajās dārgajās kājās lika iedzīt to milzīgo naglu, viņš vispār neatpazina Dieva klātbūtni Viņā. Viņš turklāt gribēja, lai Viņš izdara viņam kādu lētu triku, kaut ko izklaidējošu.

E-104 Tieši to šodien vēlas pasaule, daudz izklaides. Tā negrib Evaņģēliju. Viņi grib, lai viņus izklaidē.

E-105 Un Pilāts sacīja: “Es gribētu redzēt, kā Viņš izdara kādu brīnumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Atvediet Viņu šurp.” Pašā Dieva klātbūtnē, bet noraidīja to, jo (kāpēc?) viņš augstāk vērtēja sabiedrības viedokli nevis novērtēja to, ka viņam bija iespēja būt Dieva klātbūtnē. Kas notika? Tā sieviete saņēma piedošanu un mūžīgo dzīvību; bet viņš zaudēja prātu un kļuva vājprātīgs, un izdarīja pašnāvību, noslīcinādamies Šveicē.

E-106 Lūk, uztraucās...tik ļoti aizrāvās ar tā laika populāro viedokli (ka “Viņš ir Belcebuls, ka Viņš ir vienkārši liekulis, ka Viņā nav nekā īpaša”), viņš, ko viņš izdarīja? Viņš pazaudēja to, viņš pazaudēja savu iespēju, viņš būtu varējis saņemt piedošanu Dieva klātbūtnē. Viņš sacīja: “Man ir vara sist Tevi krustā. Man ir vara tevi atbrīvot.”

E-107 Viņš sacīja: “Tev nav nekādas varas, ja vien tā nenāk no Mana Tēva.” Viņam būtu vajadzējis zināt, ja viņš zinātu Rakstus. Un viņam kā ebrejam būtu vajadzējis to zināt. Bet, redziet, tās tradīcijas bija viņu šādi iemācījušas. Tas pats notiek arī šodien. Ja vien viņš būtu iemācīts pareizi! Ja tas vīrs būtu ticējis tam, ko saka Raksti! Taču viņa tradīcija aizveda viņu prom no tā.

E-108 Tas pats ir arī šodien. Cilvēki pieņems reālo Evaņģēliju, kad ienāk Svētais Gars, un Dieva spēks un godība atraisa grēciniekus no grēka un dara viņus brīvus, un krista viņus Svētajā Garā, un dziedina slimos, un parāda zīmes un brīnumus, bet cilvēki dosies prom, sacīdami: “Ak! Nu, vai zināt, kā tic mana draudze? Ka tās ir blēņas.” Redziet, jūs zaudējat, jūs pārdodat savu pirmdzimtību. Vēl viens Ēsavs!

E-109 Tik daudziem cilvēkiem šodien ir dota tāda pati iespēja – stāvēt Viņa klātbūtnē, kā tas bija viņiem toreiz. Un joprojām viņi to noraida populārā viedokļa dēļ. Stāvot Dieva klātbūtnē! Interesanti, draugs, vai šovakar, ja mēs, kas esam kristieši, esam Viņa klātbūtnē un esam slimi, vai mēs nenoraidām iespēju tikt dziedinātiem caur vienkāršu ticību Viņam? Mēs, kas apgalvojam, ka ticam Viņam, patiesībā neatpazīstam Viņa klātbūtni, ko Viņš ir apsolījis darīt šodien.

E-110 Apstiprināts ar apsolījumu tam laikam, Jēzus pārmeta tai paaudzei neticēšanu Viņa Mesiāniskajai zīmei. Mēs redzam to šeit, Viņš norāja viņus. Sauca Viņu par Belcebulu! Varbūt viņi gribēja, lai Viņš parādītu Mozus zīmi, atvērtu Sarkano jūru. Viņi tiešām gribēja, lai Viņš parādītu Dāvida zīmi – pārņemtu troni un valdību. Bet nekur Rakstos nav teikts, ka Viņam tas bija jādara. Viņam bija jābūt pravietim. Viņš nāks kā Ķēniņš. Toreiz Viņam vajadzēja būt pravietim, un Viņš izdarīja to zīmi, kā Dievs bija teicis, ka Viņš darīs tajā laikā, bet viņi joprojām gribēja, lai Viņš parādītu kādu zīmi, kas patiktu viņiem. Saprotat?

E-111 Un vienkārši interesanti, vai mēs neskatāmies pārāk tālu uz priekšu, gaidot to, kas ir tieši mums blakus. Interesanti, vai varētu notikt tas pats, vai mēs varētu pazaudēt savu iespēju? Atcerieties, kā tās senās līdzības...līdzības nevar atcelt. Pēdējā zīme, saskaņā ar Jēzus vārdiem, Viņš teica: “Kā tas bija Sodomas dienās, tā būs tajās dienās, kad atklāsies Cilvēka Dēls,” nevis Dieva Dēls, lūk, “kad atklāsies Cilvēka Dēls.” Paskatieties, kāda ir situācija šodien! Draugi, es varētu jums šeit pastāstīt dažas lietas, kuras man nevajadzētu jums stāstīt, taču tas jūs pārsteigtu.

E-112 Es vēlos uzdot jums nelielu jautājumu, kamēr mēs esam piestājuši, pirms mēs turpināsim šo dievkalpojumu, tikai dažas minūtes. Es gribētu jums uzdot šādu jautājumu.

E-113 Ikviens zina, ka pasaule pozicionāli...viss ir ieņēmis savu vietu Viņa atnākšanai. “Zemestrīces dažādās vietās, mēness izšļāc sarkanas asinis jeb sarkanus vulkānus, kas to pārklāj,” kā Jēzus teica gaidīt šo zīmi pēdējās dienās; “jūra kauc, cilvēku sirdis no bailēm pamirst, un apjukuma laiks, satraukums starp tautām”.

E-114 Paskatieties, kā šodien progresē perversija! Paskatieties uz to šodien, Kalifornijā homoseksuāļu skaits ir pieaudzis par četrdesmit procentiem, dabiskā pieķeršanās jau ir zudusi.

E-115 Paskatieties uz... Paskatieties uz šodienu, kā cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, paliek mājās un klausās tādus tipus kā Pets Būns, Elvis Preslijs, Ernijs Fords un tos, kas dzied draudzes dziesmas svētdienās; un paskatieties uz to visu, viņi...paskatieties, kā viņi skūpsta sievietes un dara tādas lietas.

E-116 Kaut arī nevienam vīrietim nevajadzētu skūpstīt sievieti, kamēr viņš nav apprecējis viņu. Tā ir vīrišķo un sievišķo dziedzeru savienošanās. Pilnīgi jebkādos apstākļos tas ir nepareizi. Tas potenciāli ir dzimumakts. Kad vīrišķie un sievišķie dziedzeri saskaras, tas ir dzimumakts. Un tas tiek darīts... Ja vīrietis noskūpstīs vīrieti uz lūpām, tas liks viņam izvemties, vai sieviete sievieti. Kāpēc ir tāda atšķirība? Tas...tas ir dzimumakts, potenciāli. Tā tas ir. Līdzība par Kristu, kas skūpsta Savu līgavu, saprotiet. Jums nekad nevajadzētu to darīt.

E-117 Bet paskatieties uz to šodien, visas tās filmas un pārējais – viena vienīga skūpstīšanās un apskaušanās. Un tā absolūti ir teju vai publiska laulības pārkāpšana, it visur, un cilvēki ir tik akli, ka viņi to neredz. Pareizi! Viss ir Sodomas stāvoklī, it visur ir sodomīti, kā ir teikts Bībelē.

E-118 Tik daudzas lietas, paskatieties, ko Viņš sacīja, kas notiks šajās dienās! Paskatieties uz tiem apsolījumiem, ko Viņš deva, kas piepildīsies šajā laikā. Un tad izpētiet to, kas notiek, un pārliecinieties, kur mēs esam, tad jūs redzēsiet, vai Viņš joprojām ir Savā Vārdā, vai nē.

E-119 Viņi gribēja redzēt Mozus zīmi, Dāvida zīmi. Tas nebija paredzēts viņu periodam; tas bija apsolīts Mozus periodam un tam periodam. Apsolījumam, kas ir šim periodam, ir jāpiepildās. Viņš bija viņiem skaidri parādījis, Viņš, ar Rakstiem, un aicināja viņus meklēt Rakstos, lai ieraudzītu, kādā laikā viņi dzīvo.

E-120 To pašu Viņš dara arī tagad! Izpētiet Rakstus, jūs, kas ticat Bībelei. Kam ir paredzēts notikt tieši tagad, pirms Viņa atnākšanas!

E-121 Paskatieties, kādā stāvoklī ir šī pasaule; lūk, tā ir pasaule. Paskatieties uz draudzi, kur atrodas tā. Paskatieties, kādā stāvoklī tā ir: atkrīt, remdena, Lāodikeja, izliek ārā Vārdu. Pilnīgi viss ieiet tajā lielajā baznīcu padomē, Pasaules baznīcu padomē, veidojot zvēra zīmi; kaut arī Bībele liecina, ka tas ir nepareizi, un visas tās lietas, un tomēr protestanti pārsteidzīgi metas tajā iekšā, nezinādami Rakstus. Viņu tradīcija...! Ak, viņi vēlas kādu spēcīgu vīru, un viņi tādu dabūs. Viņi parūpēsies, ka viņi to dabū.

E-122 Viņš bija... Paskatieties, bet Jēzus bija perfekti uzrādījis Sevi, precīzi, kas Viņš bija, un bija pierādījis viņiem, kas Viņš bija Viņa periodā.

E-123 Un tas pats ir šodien! Lūk, paskatieties uz... Paņemsim šo situāciju no Lūkas 17. nodaļas: “Kā tas bija Sodomas dienās.” Paskaties uz pasauli, paskaties uz draudzi, sodomītu stāvoklis! Paskatieties, kur bija Lats; tie vīri pat mēģināja...mēģināja ielauzties pa durvīm pie tiem eņģeļiem, tiem vīriem.

E-124 Ievērojiet, paskatieties uz šo. Tur bija... Skatieties, Ābrahāms bija augstu uz kalna. Viņš nebija Sodomā. Tā ir līdzība.

E-125 Reliģiskajās sanāksmēs vienmēr ir trīs kategoriju cilvēki: ticīgie, liekuļi un neticīgie. Vienmēr šie trīs! Un tur nu viņi bija, tur bija neticīgie sodomieši, liekulis Lats un Ābrahāms, izredzētā draudze.

E-126 Lūk, paskatieties uz viņu vēstnešiem tajā dienā. Divi vēstneši aizgāja un sludināja Sodomai. Viņi nedarīja nekādus brīnumus, tikai vienkārši sita viņus ar aklumu. To dara Vārda sludināšana.

E-127 Bet paskatieties, kāda veida brīnumu izdarīja tas eņģelis, kurš palika pie Ābrahāma. Viņš bija pagriezis savu muguru, un nosauca Ābrahāmu viņa vārdā, kas bija izmainīts; nosauca viņu par “Ābrahāmu”, nevis par Ābramu. Viņam nevarēja būt tā bērna, kamēr viņa vārds nebija izmainīts, tāpat arī Sārai. Viņš pateica viņiem, kāds ir viņu vārds. To viņiem pateica tas eņģelis. Un viņš pateica, ka viņš apmeklēs Sāru atbilstoši dzīves laikam.

E-128 Un Sāra pasmējās par to. Un, kad Sāra pasmējās... Tas Cilvēks, kas bija pagriezis savu muguru, tas Cilvēks ēda teļa gaļu un dzēra govs pienu, un ēda maizi; Cilvēks putekļainās drēbēs, ceļinieks, tas bija pats Dievs. Un Ābrahāms atpazina to, jo Viņš zināja tās domas, kas bija Sāras sirdī, kura bija Viņam aiz muguras. Sacīja: “Kāpēc Sāra sacīja pie sevis: 'Kā tas viss var notikt?' Vai Dievam ir kaut kas neiespējams?” Saprotat? Un Sāra izskrēja ārā un noliedza to. Viņš sacīja: “Jā, tu to darīji.” Lūk, Viņš būtu nekavējoties atņēmis Sārai dzīvību par viņas neticību, bet, redziet, viņa bija daļa no Ābrahāma.

E-129 Un mūsu neticība Viņa varenajai izpausmei šajā stundā... Mēs esam daļa no Kristus. Viņš vienkārši, saprotiet, mēs...mēs, saprotiet, mūsu... Viņš...Viņš nevar no tā atteikties.

E-130 Un tā, ievērojiet, visā draudzes perioda vēsturē nekad nav bijis tāda laika... Un es zinu, ka es šeit runāju vienam īstam pētniekam, vēsturniekam. Nekad nav bijis... Es paprasītu jebkuram Bībeles pētniekam parādīt man kaut vienu cilvēku, kas kādreiz ir sūtīts draudzes periodam, šajā draudzē kopš Kristus krustā sišanas, ar pasaules mēroga kalpošanu, kura uzvārds beigtos ar burtiem “h-a-m”, piemēram, Ābrahāms, [Angliski “Abraham”–Tulk.] līdz pat šai dienai. Senkijs, Finijs, Mūdijs, Noks, Kalvins; bet vai ir bijis kāds G-r-a-h-a-m, Bilijs Grahams, tas lielais evaņģēlists tur ar tām konfesijām, kas ir Sodomā? Nekad. Tur ir mūsdienu Orals Roberts ar pentakostiem, tā pati lieta. Vai jūs to zinājāt?

E-131 Bet “h-a-m”! Lūk, G-r-e-h-a-m ir tikai seši burti, bet A-b-r-a-h-a-m ir septiņi burti. Seši ir cilvēka skaitlis, cilvēka organizācija, cilvēka darbības, bet A-b-r-a-h-a-m ir septiņi burti. Lūk, ievērojiet, izredzētā draudze, kas ir izvilkta, nevis tās konfesijas, bet izredzētā draudze, kas stāv ārpusē, arī viņai šajās pēdējās dienās ir jāsaņem vēstnesis.

E-132 Kas notiek tur lejā? Kas notiek šeit augšā? Salīdziniet to ar to, ko teica Jēzus. Vēl nekad vēsturē mums nav bijusi šāda situācija. Un tiek darītas tās pašas zīmes! Vai tad jūs nesaprotat, draugi, un neatpazīstat, ka tas ir Dievs, kas nonāk Evaņģēlijā, Savos ļaudīs, darīdams Sevi zināmu? Vai tad jūs nespējat atpazīt to stundu, kurā mēs dzīvojam? Vai tad mēs to vien darām, kā nedaudz paplaukšķinām rokas, paspēlējam klavieres, atkārtojam no galvas šo, bet...bet esam tik ļoti attālinājušies no Vārda, ka esam akli attiecība uz to? Protams, mēs neesam. Atpazīsim to stundu, kurā mēs dzīvojam.

E-133 Pēteris, Nātans...tas ir, Nātānaēls un tā sieviete, viņi atpazina to. Viņi...viņi atpazina Viņa zīmi, Mesiānisko zīmi.

E-134 Tas pats tagad, kā tās lietas, par kurām es stāstu... Pēc tam šim periodam Jēzus teica... Un tā, skatieties, šeit Viņš atsaucas, stāstot viņiem par periodu... Dievs katrā periodā, kad Viņš sūtīja Savu vēstījumu, kas bija Viņa Vārds, un apliecināja to tam periodam, tie cilvēki, kas tam noticēja, tas viņiem bija lielisks laiks; tie cilvēki, kas tam neticēja, iegāja haosā. Tā tas ir bijis vienmēr.

E-135 Tāpat kā Jēzus laikā, tā pati lieta. Paskatieties, kā Viņš šeit stāv. Viņš teica: “Kā tas bija Jonas dienās, Jonas...jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija vaļa vēderā, tāpat ir jābūt Cilvēka Dēlam.”

E-136 Viņš sacīja: “Ļauna un laulības pārkāpēju paaudze meklēs zīmi.” Nu, vai jūs zināt, ko Viņš, manuprāt, darīja? Viņš pravietoja: “Ļauna un laulības pārkāpēju paaudze.”

E-137 Interesanti, vai kāds cilvēks, kas ir pie pilna prāta, varētu noliegt, ka mēs dzīvojam vājā un laulības pārkāpēju paaudzē, kad homoseksuāļi, perversijas un šķiršanās rādītāji Amerikā ir lielāki nekā jebkurā citā pasaules valstī. Un visa pasaule ir iegājusi tajā haosā. Teju vai trīs no četrām laulībām tiek šķirtas, apmēram; būdami precējušies apmēram desmit gadus. Saprotat? Aizdomājieties par to! Šķiras, atkal precas un atkal precas, šķiras un atkal precas: “Viņi ēda, dzēra, precēja sievas un devās laulībā.” Paskatieties, kādā stundā mēs dzīvojam. Kad vēl tas ir bijis tādā haosā?

E-138 “Ļauna un laulības pārkāpēju paaudze meklēs zīmi,” ievērojiet, un viņi saņems zīmi. Kas? Šī paaudze. “Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija vaļa vēderā, tā arī Cilvēka Dēlam ir jābūt trīs dienas un trīs naktis zemes sirdī.” Kādu zīmi saņems šī ļaunā un laulības pārkāpēju paaudze? Augšāmcelšanās zīmi.

E-139 Un šodien, pēc diviem tūkstošiem gadu, mēs joprojām redzam Jēzu Kristu Viņa augšāmcelšanās spēkā stāvam mūsu vidū un darām tās lietas, ko Viņš darīja toreiz un apsolīja darīt. “Ļauna un laulības pārkāpēju paaudze meklēs zīmi, vienmēr gribēdama: “Parādi man to, un vai tu vari izdarīt to un izdarīt šito.' Viņi to saņems, augšāmcelšanās zīmi.” Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, izpaustais Vārds, kas mājo mūsu vidū. Kā mums vajadzētu pateikties Dievam par Viņa vareno zīmi!

E-140 Ievērojiet, ka Viņš šeit atsaucās uz kaut ko citu. Viņš sacīja: “Un kā celsies dienvidzemes ķēniņiene,” tā ir Sābas ķēniņiene. Tagad klausieties uzmanīgi:
Dienvidzemes ķēniņiene celsies tiesā kopā ar šo paaudzi un nosodīs to, jo viņa nāca no pasaules gala, lai dzirdētu Salamana gudrību; un redzi, te ir vairāk nekā Salamans.

E-141 Ievērojiet, parunāsim par to dažas minūtes. Viņš lasīja to pašu Bībeli, ko lasām mēs, par Jonu, un Viņš lasīja par Salamanu. Lūk, kad pienāca Salamana periods, viņam bija...viņam bija atpazīšanas dāvana. Un visa tauta, visa valsts ticēja tai. Visi bija vienisprātis un saskaņā. Visi ticēja tam.

E-142 Ja šovakar visi...ja visa Amerika vienkārši atgrieztos pie Dieva un ticētu Dievam, tā būtu mūsu vislabākā apdrošināšana, tā būtu visas bumbu patvertnes un viss pārējais.

E-143 Neviens nemēģināja Salamanu apmuļķot. No viņa baidījās, jo viņš bija apdāvināts cilvēks. Un cilvēki viņam tik ļoti uzticējās, ka viņš ir Dieva sūtīts, ka padarīja viņu par savu ķēniņu. Visas valstis no viņa baidījās; nevis viņu militārā spēka dēļ, bet gan tāpēc, ka Dievs bija ar viņiem.

E-144 Un, ja šī valsts, kas apgalvo, ka ir kristīga, ja vien tā spētu, viņi visi kopā, sakļauties kopā ap šo lielo dāvanu, kas ir dota mums šajās pēdējās dienās, Dieva Svētais Gars uz draudzes... Nevis ticības mācība. Dieva Gars! “Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar Manu Garu,” saka Dievs. Svētais Gars, Jēzus Kristus Gara veidā uz mums, “tas pats vakar, šodien un mūžīgi”, darīdams šo Vārdu dzīvu, kā Viņš teica to darīt. Tagad klausieties uzmanīgi.

E-145 Ak, šīs ziņas izplatījās pa visu pasauli! Tajos laikos nebija ne televīzijas, ne radio, ne kaut kā tamlīdzīga, tāpēc tas tika nodots no mutes ausī. Un pēc kāda laika ieradās tās lielās karavānas no pašas Sahāras tuksneša otras puses, kas ir trīs mēnešu ceļojums no Palestīnas līdz vietai, kur viņa dzīvoja. Un ticība nāk (kā?) no dzirdēšanas, no Dieva Vārda dzirdēšanas. Un viņa bija dzirdējusi par tām varenajām sanāksmēm, kas viņiem tur bija, un katru reizi, kad no turienes ieradās karavāna, viņa jautāja: “Vai jūs esat...vai jūs gājāt cauri Palestīnai?
“Jā.”
“Ak, kā tur ir ar to?”

E-146 “Ak, tas vienkārši ir neaprakstāmi! Vēl nekad nav redzēta tāda atpazīšana. Tas ir tā, it kā tur sēdētu kāds dievs. Viņu Dievs ir pārstāvēts cilvēkā, vārdā Salamans.

E-147 Nu, “ticība nāk no dzirdēšanas”. Tās ķēniņienes sirds sāka ilgoties doties uz turieni un noskaidrot to. Saprotiet, viņa bija iepriekšnolemta dzīvībai.

E-148 Paskatieties, pirmā lieta, kas viņai bija jādara, tā kā viņa bija no pagāniem, viņai bija jāaiziet un no sava priestera jāsaņem atļauja doties. Tā ka es varu iztēloties, kā viņa aiziet pie sava priestera un saka: “Svētais tēvs, es dzirdēju, ka tur, Palestīnā, viņiem notiek liela atmoda. Es gribētu saņemt atļauju doties turp un redzēt to ar savām acīm.”

E-149 “Nu, mans bērns, nu, tu taču negribi iesaistīties kaut kādos... Galu galā, mēs nesadarbojamies ar tiem atmodas dievkalpojumiem, tāpēc tu...tu nevari doties. Saproti, tās ir tikai parastas muļķības. Tur nekā īpaša nav. Tie cilvēki apgalvo, ka ir izgājuši cauri Sarkanajai jūrai un ka viņi ir darījuši to un šito. Tur nekā tāda nav. Ja kaut kas tāds notiktu, tas būtu tepat, mūsu draudzē.” Mums joprojām pagāni. Hm-hm.

E-150 Un tā, mēs redzam, ka viņai parādījās alkas. Viņa sacīja: “Nu, paskatieties,” viņa sacīja, “viņi stāsta man, ka viņu Dievs ir tur pārstāvēts cilvēkā un ka viņa gudrība ir kaut kas ārkārtīgs; ka viņa atpazīšana ir brīnumaina.”
“Ak, tur nekā īpaša nav.”
Viņa sacīja: “Bet es...es varētu...”

E-151 “Nu, skaties, tu esi ķēniņiene, tu nevari biedroties ar tādu cilvēku grupu. Tas...tu nevari tā darīt. Tā cilvēku grupa visā pasaulē ir pazīstama kā reliģiski fanātiķi. Tu nedrīksti to darīt.”

E-152 Bet, redziet, kad Dievs sāk darboties cilvēka sirdī, nekas to neapturēs. Vīrs, sieva, bērni, mācītājs, nekas to nevar apturēt, kad cilvēks patiešām alkst pēc Dieva. Viņi tik un tā ies. Tāpēc viņa gatavojās, lai būtu gatava.

E-153 Nu, viņš sacītu: “Nu, es vienkārši tev iedošu...man...man būs jāizslēdz tevi no mūsu brālības.”

E-154 “Nu, tad vienkārši dariet to. Es tik un tā dodos. Es pati noskaidrošu visu to un paskatīšos.”

E-155 Viņa bija atnesusi rakstu ruļļus, un viņa bija izlasījusi, kādam bija jābūt Jehovam, par Viņa praviešiem un kas Viņam ir jādara, ka Dieva Vārds tiks izpausts, ka tas zinās visas šīs lietas, kad tas tiks pārstāvēts, apslēpts cilvēka miesā, un ko tas darīs. Un viņa bija to visu izlasījusi.
Un tā, es varu dzirdēt, kā viņš saka: “Nu, skaties, mūsu grāmatā ir teikts šādi,” viņš teica.

E-156 “Jā, skatieties, es...mana vecvecvecmāmiņa stāvēja šo pašu elku priekšā. Viņa stāvēja un skaitīja lūgšanas dienu no dienas. Un tie vispār nekustējās, vispār nerunāja, neko citu. Un man ir apnikusi šī vecā, mirusī formalitāte. Es gribu aiziet un redzēt, vai ir tāds dzīvs Dievs.” Ļoti žēl, ka šodien mums nav vairāk šādu ķēniņieņu.

E-157 Tāpēc viņa sagatavojās, lai dotos. Un tā, kad viņa nonāca līdz tam, kad viņai bija jādodas, lūk, atcerieties, viņai bija lielas grūtības. Tas nebija tik viegli, kā tas būtu bijis jums. Tagad paskatieties, kas viņai bija jādara.

E-158 Te ir vēl viena lieta, ko es gribu...negribu izlaist. Lūk, ko viņa pateica: “Es dodos uz turieni, un es paņemšu līdzi naudu. Es paņemšu dažas dāvanas. Un, ja tā ir taisnība, es to atbalstīšu. Ja tā nav taisnība, tad es varu atvest savu naudu atpakaļ.”

E-159 Šī sieviete varētu kaut ko iemācīt pentakostiem. Tieši tā. Atbalstīt tādas lietas, kur smejas un uzjautrinās par dievišķo dziedināšanu, un tomēr jūs atbalstāt radio programmas, nevis savu draudzi, tā tas ir, un smejas un uzjautrinās par tieši to, kam jūs ticat.

E-160 Bet viņa teica: “Es to paņemšu. Un, ja tā nav taisnība, es varu atvest to atpakaļ.”

E-161 Lūk, atcerieties, ar visu to bagātību tur, uz tiem kamieļiem. Un tā, atcerieties, tur bija Ismaēla jātnieki, kas bija tuksneša laupītāji. Cik viegli viņiem būtu bijis uzbrukt šim laupījumam, un, nu, viņi būtu nogalinājuši tos dažus einuhus, kas bija ar viņu, un paņēmuši to naudu, un būtu aizgājuši.

E-162 Bet tajā ir kaut kas īpašs: kad tu esi patiešām apņēmības pilns un Dievs atklāj Sevi, tu esi apņēmības pilns redzēt Kristu, tad tevi neuztrauc nekādas briesmas. Tu pat nepievērs tam nekādu uzmanību! Ārsts saka, ka tu mirsi, bet tu pat nepievērs tam uzmanību. Kad tu neatlaidīgi ej uz priekšu, tu zini, ka tur kaut kas ir.

E-163 Kaut kas dziļi viņas sirdī dega, ticība šim Dievam! [Pārtraukums lentes ierakstā–Tulk.] ...trīs mēnešus ceļot pāri Sahāras tuksnesim. Nevis ar gaisa kondicionieri aprīkotā kadiljakā. Nē, nē. Viņai vajadzēja trīs mēnešus, lai pārietu pāri Sahāras tuksnesim, varbūt ceļojot naktīs, bet pa dienu lasot rakstu ruļļus kādā oāzē, līdz viņa ieradās.

E-164 Un tā, nav brīnums, ka Jēzus teica, ka viņa celsies pēdējās dienās un nosodīs šo paaudzi, jo daži no viņiem pat nepāriet pāri ielai; bet šeit ir kas lielāks nekā Salamans, pats Svētais Gars. Saprotat? Nav brīnums, ka viņa celsies pēdējās dienās un nosodīs šo paaudzi!

E-165 Paskatieties, visbeidzot viņa ieradās. Viņa neatnāca, kā daudzi cilvēki...kā daži cilvēki atnāk uz svešu sanāksmi. Viņa ieradās un paņēma savus kamieļus, un devās uz pagalmu, uzslēja savas teltis, un viņa grasījās palikt tur, līdz būs pārliecināta.

E-166 Lielākā daļa cilvēku atnāks, pasēdēs varbūt piecas minūtes, varbūt divdesmit piecas. Tiklīdz evaņģēlists vai kāds pasaka kaut ko, kas ir pretēji tam, ko domā viņa, ko saka viņas ticības mācība jeb viņas...viņa ticības mācība, viņi uzreiz iet ārā. Saprotiet, nav pat pieklājības. Nav brīnums, ka viņa nosodīs šo paaudzi; viņa atnāca, lai paliktu, līdz viņa bija pārliecināta.

E-167 Es varu iztēloties pirmo dievkalpojumu tajā rītā, kad sāka skanēt visas bazūnes, iznāca draudzes gans Salamans. Varbūt viņa sēdēja pašā aizmugurē. Viņa sacīja: “Tagad es pati redzēšu. Es zinu, ka tādam ir jābūt Jehovam. Cilvēks var izteikt apgalvojumus, bet es to noskaidrošu.” Tāpēc todien viņa tur apsēdās, un viņa vēroja, un viņa redzēja katru, kas uzkāpa uz platformas. Viņa redzēja, ka atpazīšana ir nevainojama.

E-168 Visbeidzot, teiksim, tika izsaukta viņas lūgšanu kartīte, kaut arī tā tas droši vien nebija, bet pienāca viņas laiks stāties Salamana priekšā. Un Bībelē ir teikts, ka tad, “kad viņa atnāca, lai nostātos Salamana priekšā, Dievs deva Salamanam zināt visus viņas noslēpumus, nekas nebija apslēpts”. Tad šis brīnums tika izdarīts ar viņu.

E-169 Tad viņa pagriezās pret sanākušajiem, un viņa sacīja: “Viss, ko es esmu dzirdējusi, ir taisnība, un tas ir vēl varenāks, nekā es biju dzirdējusi.” Saprotat? Ak, viņas sirds sastinga, viņai aizrāvās elpa, jo šeit bija cilvēks, kurš viņu nepazina, svešinieks, kurš atklāja tās lietas, ko viņa gribēja zināt.

E-170 Ak, un tur stāvēja Jēzus, kas bija vairāk nekā Salamans! Viņš bija Dieva pilnība miesā. Viņš bija no jaunavas dzimis Dieva Dēls. Viņš bija ietērpies Viņā, un tas bija pats Jehova, izpausts miesā. Un tur nu Viņš stāvēja visā pilnībā, bet viņi teica, ka viņi netic Viņam, lielākai atpazīšanai. Saprotiet, Viņš bija Salamans plus Dāvids, plus visi pārējie, tie visi bija Viņā. Visi pravieši bija iekļauti Viņā, kaut kas lielāks nekā Salamans.

E-171 Un pat tajā dienā Viņš sacīja: “Ja jūs runāsiet šos vārdus pret Mani, Es jums piedošu. Bet, kad atnāks Svētais Gars, tas būs lielāks, nekā tas ir tagad, un lielāks nosodījums.”

E-172 Un te nu mēs stāvam šodien, redzot, kā tas pats Dievs dara to pašu! Es ticu, ka viņa celsies Tiesas dienā un nosodīs šo paaudzi, jo viņa atgriezās no grēkiem un ticēja vēstījumam, ko sludināja Salamans, un ticēja Dievam. Viņa ieraudzīja kaut ko reālu.

E-173 Ziniet, lūk, kāda ir šodienas problēma, ir cilvēki, daudzi cilvēki (tas ir, cilvēki, kas pieder un...vienkārši iet uz baznīcu, un viņiem ir kāda ticības mācība), saprotiet, viņi ir redzējuši tik daudz neīstā, tik daudz statuju un tik daudz lielu, skaistu ēku, un...un mēs... Nekad...nekad neiesim tādā neprātā. Saprotiet, Dievs nedzīvo lielās ēkās, Viņš dzīvo tavā sirdī. Saprotiet, Dievs nedzīvo intelektuālā izglītībā, Viņš ir tālu no tā. Viņš mājo pazemībā, tavā sirdī.

E-174 Viņš mājo Savā Vārdā, un Viņa Vārds ienāk tavā sirdī un izsaka, un uzrāda sevi. Viņš izskaidro Savu Vārdu caur tevi. Viņš cenšas atrast kādu, kuru Viņš var paņemt rokās, lai parādītu, ka Viņš joprojām ir Dievs. Saprotat? Un Viņš ir...Viņš to darīs, ja vien Viņš atradīs kādu, uz kuru Viņš var runāt. Ja Viņš varēs atrast vēl kādu sievieti ar asiņošanu, Viņš joprojām var pateikt to pašu. Viņš joprojām var darīt to pašu, darot zināmu, uzrādot. Mēs atrodamies Dieva klātbūtnē, neatpazīdami to.

E-175 Es atceros kādu nelielu stāstu. Varbūt es kādreiz jau esmu to jums stāstījis, es nezinu. Tas iederas tieši tagad. Kā jūs visi zināt, es...es esmu lielu zvēru mednieks. Un es biju tur ziemeļu mežos, es vienmēr mēdzu doties uz turieni medīt. Un man tur bija kāds draugs, kuru sauc Berts Kols. Viņš bija labs mednieks, apmēram pa pusei indiānis. Par viņu nekad nebija jāuztraucas, jo viņš neapmaldītos. Un mēs bijām patiešām labi draugi, bet es vēl nekad nebiju redzējis tik sirdī ļaunu cilvēku. Viņam vispār nebija sirds. Viņš mēdza šaut mazos briedēnus, tos briežu mazuļus, tikai tāpēc, lai es justos slikti. Un viņš teica: “Ak, jūs, sludinātāji, esat tādi zaķpastalas! Billij, tu būtu labs mednieks, ja tu nebūtu sludinātājs.” Sacīja: “Tu esi pārāk liels zaķpastala.”
Es sacīju: “Bert, tās nav bailes.”

E-176 Lūk, nav nekā slikta nonāvēt jaunu briedēnu, ja likums to atļauj. Ābrahāms nokāva teļu un pabaroja ar to Dievu. Runa nav par tā lielumu vai dzimumu, bet vienkārši tas, ka tas tiek darīts ļaunprātīgi.

E-177 Un viņš vienkārši šāva tos briedēnus un tikai smējās, uzjautrinājās, jo man tas bija nepatīkami. Nu, lūk, viņš...viņš tā darīja.

E-178 Un vienu gadu es devos uz turieni. Un viņš pats bija izgudrojis nelielu svilpīti, ar kuru viņš varēja svilpt kā mazs briedēns, kad tas sauc, ziniet, savu mammu. Un tā, viņš teica: “Ei, Billij, pirms mēs šorīt dosimies,” teica, “es gribu parādīt tev kaut ko, kas man ir.” Un viņš man to parādīja.
Es teicu: “Bert, tu taču neizmantosi kaut ko tādu.”

E-179 Viņš saka: “Ak, tā nav tava darīšana.” Un tam puisim acis bija tieši tādas kā ķirzakai, kā dažas no tām sievietēm cenšas sev tādas uzkrāsot, jūs zināt kā, tādā veidā. Ziniet, viņš paskatījās uz mani ar tām ķirzakveidīgajām acīm, un es...tas mani teju vai nobiedēja.
Un...un es teicu: “Bert, nedari to.”
Viņš sacīja: “Ak, jūs, sludinātāji zaķpastalas!”

E-180 Tā ka mēs...mēs bijām...toreiz es devos augšup mazliet par vēlu. Un šie ziemeļu baltastes brieži... Jūsu šejienes melnastes briedis, viņš pienāks pie tevis, bet ne viens no tiem biedriem. Vienmēr, kad uz viņu šauj, viņš ir... Runājot par Hudini kā izbēgšanas mākslinieku, salīdzinājumā ar viņiem viņš ir amatieris. Tā ka bija vēls, un uz viņiem jau bija šāvuši. Un tie brieži slēpās, barodamies naktī mēnesgaismā un atpūšoties dienā. Mēs gājām līdz pat Džefersona aizai, līdz pašam Vašingtona kalnam. Bija...uz zemes bija apmēram piecpadsmit centimetru sniega, labs laiks pēdu dzīšanai; neredzēja nevienas pēdas.
Viņš sacīja:“Ko tu domā, Billij?”

E-181 Es teicu: “Jūs te viņus visus esat izbiedējuši ar tiem ložmetējiem, ar ko jūs šaujat.”

E-182 Un tā mēs devāmies tālāk. Pēc kāda brīža, ap vienpadsmitiem... Mēs vienmēr ņēmām līdzi kādu no tiem termosiem ar karstu šokolādi (tas ir, ja tu esi ievainots vai kas nu vēl, tas stimulē) un sviestmaizi. Un pulkstenis bija apmēram vienpadsmit vai pusdivpadsmit, manuprāt, mēs nonācām pie kāda izcirtuma, apmēram tik liela, kā šī te arēna, tas ir, šī ēka, un tur nebija meža. Tā ka viņš vienkārši nedaudz piesēda, pieslēja savu šauteni pie koka un sāka pēc kaut kā šādi sniegties. Un es nodomāju, ka viņš atkal vilks ārā savu...ārā savu termosu. Es nodomāju: “Nu, paēdīsim.”

E-183 Parasti mēs uzkāpjam kalna virsotnē un ēdam, un viens iet uz vienu pusi un otrs uz otru, un atgriežamies atpakaļ. Un mēs labi pazinām to apkārtni. Un, ja mēs nošāvām briedi, mēs vienkārši to uzkarinājām, un tad mēs zinājām...gājām un palīdzējām viens otram to atnest. Tāpēc es nodomāju, ka viņš vienkārši grasās paēst savas pusdienas, un mēs sadalīsimies, jo tas bija teju vai pie pašas meža malas. Tāpēc es...

E-184 Viņš pasniedzās, un es sāku sniegties pēc sava termosa, lai paņemtu savu šokolādi, un es sāku vilkt to ārā. Bet viņš izvilka no kabatas to mazo svilpīti, un viņš spēcīgi iepūta tajā, lūk, šādi. Un viņš atkal paskatījās uz mani ar tām ķirzakveidīgajām acīm un iepūta tajā svilpē. Un, kad viņš to izdarīja, apmēram tik tālu, kā šīs ēkas pretējā pusē, piecēlās liela briežu mātīte.

E-185 Lūk, ja kāda no mūsu māsām varbūt nezina, tad tā ir biežu māte. Un, saprotiet, tā svilpe skanēja kā mazulis, un tas raudāja, un tā lielā briežu mātīte piecēlās. Un tas bija apmēram vienpadsmitos dienā, ikviens briežu mednieks zina, ka tas nav labs laiks. Viņi atpūšas.

E-186 Un tā, viņa piecēlās un skatījās apkārt. Es varēju viņu skaidri redzēt. Viņš atkal paskatījās uz mani, un viņš iepūta vēlreiz. Un tā vietā, lai bēgtu prom, viņa iznāca pa tiešo tajā atklātajā vietā.

E-187 Lūk, tas ir neparasti. Viņi tā nedara. To zina ikviens mednieks. Un viņi to...un viņi to nedarītu. Bet viņa iznāca tur ārā. Kāpēc? Viņa bija māte, tas bija mazulis. Tas bija, saprotiet, tas vienkārši ir iedzimts viņā, būt mātei, un tas mazulis...

E-188 Un Bērts paskatījās lejup, atvilka šautenes aizslēgu, nomērķēja ar to trīssimt sestā kalibra ieroci. Un viņš bija labs šāvējs. Un es redzēju, kā viņš šādi mērķē, un es zināju, ka viņš cauršaus viņas uzticīgo sirdi ar sēņveida formas divpadsmit gramu lodi. Un es nodomāju: “Kā tu vari tā darīt, Bērt? Kā tu vari būt tik ļauns, lai izsauktu tur šo briežu māti un pēc tam izšautu no viņas viņas sirdi, kad viņa mēģina atrast savu mazuli? Kā tu vari būt tik nežēlīgs, darot ko tādu?” Es šādi domāju. Un es redzēju, kā viņš šādi mērķē.

E-189 Un es nespēju...es nespēju uz to skatīties. Tas vienkārši bija pārāk daudz. Es domāju, ka es patiešām esmu zaķpastala. Es vienkārši pagriezu savu muguru, un es nodomāju: “Dievs, kā viņš var tā darīt? Kā cilvēks var būt tik ļauns, lai darītu kaut ko tādu, lai vienkārši izšautu tās uzticīgās mātes sirdi no viņas krūtīm?”

E-190 Lūk, viņa nemēģināja kaut ko atdarināt. Viņa nespēlēja nekādu izrādi. Viņa bija māte. Viņa redzēja mednieku, kad viņš nomērķēja to šauteni, bet vai viņa aizbēga? It nemaz. Viņas mazulis bija nelaimē, un viņa centās atrast savu mazuli.

E-191 Un es aizgriezos, kā es jau teicu, un sāku... Es teicu: “Kungs Dievs, kā viņš var tā darīt?” Un es ievēroju...un gaidīju, gaidīju, bet šautene nešāva.

E-192 Un es pagriezos un paskatījos, un tā šautene šādi staigāja. Viņš vairs nespēja to noturēt. Viņš pagriezās, tās lielās ķirzakveidīgās acis bija izmainījušās, pa viņa vaigiem ritēja asaras. Viņš nometa šauteni kupenā, un viņš sacīja: “Billij, es vairs nevaru. Aizved mani pie tā Jēzus, par kuru tu runā.”

E-193 Turpat tajā sniega kupenā es aizvedu viņu pie Kristus. Kāpēc? Viņš ieraudzīju kaut ko reālu, viņš ieraudzīja kaut ko neviltotu. “Ja viņi klusēs, akmeņi brēks.” Tā māte vispār necentās izlikties. Tā bija īsta māte. Nebija svarīgi, vai tā bija nāve vai kas nu vēl, viņa stāvēja turpat nāves priekšā, zinot, ka jebkurā mirklī tā lode iztrieksies cauri viņas sirdij, taču viņa meklēja savu mazuli.

E-194 Ak, ja vien mēs varētu būt kristieši tādā pašā mērā, kā tā briežu mātīte bija māte! Kāpēc? Viņa bija dzimusi māte, viņa bija dzimusi, lai būtu māte. Mēs esam dzimuši, lai ticētu Dieva Vārdam. Mēs esam dzimuši, lai ticētu Jēzum Kristum.
Nolieksim mūsu galvas.

E-195 Cik daudzi, kas šobrīd atrodas šeit, pacels roku un sacīs: “Brāli Branham, es patiešām vēlos būt kristietis tādā mērā, kā tā briežu mātīte bija māte. Es...es vēlētos, lai mana sirds būtu tik piepildīta ar Kristu, ka es varētu nostāties priekšā jebkam un būt tikpat īstens kristietis, kā tā briežu mātīte bija māte. Es...tieši to es vēlos piedzīvot.” Vai jūs pacelsiet savu roku? Lai Dievs jūs svētī. Tas ir labi. Lai Dievs jūs svētī. Tik daudzi, it visur. Es esmu tik pateicīgs, ka jūsos vēl joprojām ir pietiekami daudz kaut kā reāla, kas liek jums ticēt.

E-196 Redziet, kā būtu, ja būtu tā, ka tu neticētu? Vai tad tas nebūtu bēdīgi, redzēt neticīgos tādā stāvoklī, ka viņu sirdis ir tik cietas, ka viņi vispār nespēj ticēt, nolemti, bezcerīgi, pazuduši, neko par to nezina, nezina, kurā stundā pie durvīm var pieklauvēt nāve. Jums ir jādodas mūžībā.

E-197 Un Jēzus sacīja: “Ja vien cilvēks nepiedzims no augšas,” nekļūs par kristieti tik lielā mērā, kā tā briežu mātīte bija māte, “tu nekad neredzēsi Dievu, ar tevi ir cauri, lai cik daudzām baznīcām tu arī pievienotos.” Viņš runāja ar kādu tā laika reliģisko līderi Nikodēmu, astoņdesmit gadus vecu vīru, un sacīja viņam, ka viņam ir jāpiedzimst, ka viņam ir jākļūst par tādu kristieti, kā tā briežu mātīte bija māte.

E-198 Vai tur ir kāds, kurš nav pacēlis savas rokas, kurš patiešām zina Dieva klātbūtni, atpazīst to un saka: “Es zinu, ka es kļūdos.” Kad tu saproti, ka tu kļūdies, tu atpazīsti Dieva klātbūtni.

E-199 Bet, kad tu nezini, ka tu kļūdies, Bībele saka: “Tu esi nožēlojams.” Šajā periodā draudze būs “nožēlojama, nelaimīga, nabaga, akla un kaila, un nezina to”.

E-200 Vienkārši iedomājieties, ja kāds vīrietis vai sieviete būtu uz ielas nožēlojami, akli, nabaga, nelaimīgi un kaili, jūs pateiktu viņiem, ka viņi ir kaili, un viņi jūs uzklausītu; bet kā būtu, ja viņi ir kaili un netic tam? Tas taču ir garīgi slims stāvoklis!

E-201 Nu, lūk, kāds garīgais stāvoklis tas ir. Cilvēki ir garīgi akli, nožēlojami, nelaimīgi, kaili Dieva priekšā, grēcinieki, kas cenšas aizsegt sevi ar kādas konfesijas vīģes lapām, un nezina to.

E-202 Vai jūs pacelsiet roku, vēl kāds? Lai Dievs jūs svētī. Tas ir pareizi. Lai Dievs tevi svētī. Pirms jūs... Varbūt jūs šeit nevienu nepazīstat, jūs nekad neesat redzējuši, kā Dievs kaut ko izdara; bet, pirms jūs kaut ko ieraudzīsiet, jūs joprojām...sakiet: “Es pieņemšu to, pamatojoties uz Vārdu. Es zinu, ka šeit ir kas lielāks nekā Salamans, šeit ir varenais Svētais Gars. Es sajūtu to. Es ticu tam. Es pacelšu savu roku. Es esmu grēcinieks; es prasīšu glābšanu.”

E-203 Debesu Tēvs, svētī tos, kas ir pacēluši savas rokas. Mēs lūdzam, lai Tava žēlsirdība tiek dāvāta tiem, kas ir grēcinieki. Tas ir, varbūt viņi pieder draudzei, viņi...tas joprojām nenozīmē, ka viņi nav grēcinieki. Un viņi pacēla savas rokas, viņi grib tikt glābti. Kungs, kaut kas bija tur blakus viņiem. Viņi atpazina tur Svēto Garu. Un viņi...viņi atpazina, ka tas bija Dievs un ka tas ar viņiem runāja, ka...ka viņi vēl nebija piedzīvojuši to, kas viņiem būtu jāpiedzīvo, un viņi pacēla savas rokas.

E-204 Tu teici: “Kas atnāks pie Manis, Es nekad neizdzīšu ārā.” Un es zinu, ka tā ir taisnība. Tu sacīji svētā Jāņa 5:24: “Kas dzird Manus Vārdus un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, tas nenāks tiesā, bet ir pārgājis no nāves dzīvībā. Tam, kas nāk pie Manis, Es došu viņam mūžīgo dzīvību, uzcelšu viņu pēdējās dienās.” Tie ir Tavi apsolījumi, Tēvs.

E-205 Es pieprasu ikvienu no viņiem. Varbūt daži kristieši, Kungs, cenšas iet cauri dzīvei, cenšas dzīvot labāk katru dienu, un viņi vēlas piedzīvot labāku staigāšanu, arī viņi ir pacēluši savas rokas. Tēvs, es lūdzu, lai Tu viņus svētī. Lai šovakar viņi atrod to viespietiekamību Kristū, Vārdā, kas ir kļuvis miesa mūsu vidū. Dāvā to, Kungs. Es atdodu viņus Tev, Kunga Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.

E-206 Lai Dievs jūs svētī. Un kamēr jūs patiešām klusiņām sēžat, saprotiet, tikai brītiņu; ak vai, man vajadzēja beigt jau pirms piecām minūtēm. Piedodiet man, es negrasījos runāt tik ilgi. Patiešām, vienkārši pagaidīsim, tikai brītiņu, vienkārši dodiet man, lūdzu, vēl piecas minūtes.

E-207 Cik daudzi zina, kas bija Dievs? Mēs zinām, ko par Viņu saka Bībele, un Bībelē ir teikts: “Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.” Un Jēzus teica svētā Jāņa 14. nodaļas 12. pantā, Viņš teica: “Kas Man tic, tos darbus, ko Es daru, arī viņš darīs.” Nevis tas, kurš izliekas, ka tic, bet “kas Man tic”. Vai tā ir taisnība, mani brāļi kalpotāji? Tā ir taisnība. Cik daudzi Bībeles lasītāji zina, ka tā ir taisnība? “Debesis un zeme zudīs,” bet Viņa Vārdi nevar ciest neveiksmi. Viņš apsolīja to.

E-208 Un tā, bez šaubām, tur starp jums ir slimi cilvēki. Es jūs vispār nepazīstu. Un, lai pierādītu to, ko es pirms brītiņa sacīju, kā Tā Kunga eņģelis aizgājušajās dienās, pagājušajos laikos... Jēzus teica: “Kā tas bija Lata dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā.” Vai jūs saprotat, ko es runāju par tiem vārdiem un ka viss pārējais ir savās vietās, draudze tieši tādā stāvoklī; vai jūs to redzat? Lūk, es esmu pārliecināts, ka jūs lasāt starp rindiņām par tām lietām, ko es neizteicu; jūs saprotat, ko es gribu pateikt. Un tā, ja tie cilvēki šeit, kas ir slimi un ar kādu vajadzību, es...

E-209 Kāpēc es vispār atrodos šeit? Kāpēc lai es stāvētu šeit kā krāpnieks? Ja es tāds būtu, tad būtu pienācis laiks, lai es... Es...es negribētu...es negribētu dzīvot, tad es...es labāk nomirtu. Es labāk dotos prom un būtu kaut kas cits, bet ne krāpnieks. Un ko Dievs man izdarīs? Un es nezinu, vai es pārdzīvošu šo nakti, un arī jūs nezināt. Bet krāpnieks... Mēs gribam būt... Kāds labums ir būt krāpniekam, ja tu vari būt īsts? Bet, redziet, jums tas ir tik neparasti.

E-210 Un tā, skatieties, ja es apgalvoju, ka šiem Rakstiem, ko es izlasīju un rādīju jums pēdējos divus vakarus, par to, kāds bija Jēzus, kāda ir Viņa Klātbūtne tagad! Un Viņam ir jāatgriežas pēdējās dienās, mēs to zinām, caur cilvēka miesu un jāuzrāda Sevi tādā pašā veidā. Mēs visi to zinām. Vai mēs to apzināmies? Sakiet: “Āmen,” ja tas tā ir. [Sanāksme saka: “Āmen.”–Tulk.] Ļoti labi. Tagad jūsu mierinājumam es saku jums...saku jums Viņa Vārdā šo: Viņš ir šeit, tas pats Dievs, kas nonāca un runāja ar Ābrahāmu, bija pagriezis Savu muguru pret telti, un Sāra bija teltī; Viņš zināja, ko viņa domā.

E-211 To pašu Viņš pateica, kad Viņš atnāca šurp. Viņš paskatījās uz klausītājiem un saprata, kas bija viņu sirdīs. Kāda sieviete pieskārās Viņa drēbēm, Viņš skatījās apkārt, līdz Viņš ieraudzīja viņu un pateica viņai.

E-212 Aklais Bartimejs pieskārās Viņa drēbēm, kad viņš iebrēcās: “Dāvida Dēls, apžēlojies,” stāvēdams divsimt metru attālumā no tās vietas, kur Viņš gāja garām. Viņa ticība apturēja Dieva Dēlu uz ceļa, un Viņš pagriezās un sacīja: “Atvediet viņu šurp.”

E-213 Mazais Caķejs noslēpās tur augšā tajā kokā, teica...un tāpat viņš arī neticēja, ka Viņš ir pravietis. Un Jēzus pienāca pie...apstājās zem tā koka un paskatījās uz augšu, un sacīja: “Caķej, kāp lejā,” nosauca viņu vārdā.

E-214 Kad Jēzus nekad nebija redzējis Pēteri, bet Andrejs bija viņu uz turieni atvedis; kad Viņš, ieraudzījis viņu nākam, sacīja: “Tavs vārds ir Sīmanis. Tu esi Jonas dēls,” pateica viņam viņa vārdu, pateica, kas viņš ir.
Pateica Nātānaēlam, kur viņš atradās, ko viņš bija darījis.

E-215 Tai sievietei, kādā stāvoklī viņa bija, kāda bija viņas problēma, kāda slimība viņai bija.

E-216 Tas ir Dievs, draugi! Cik daudzi tic tam no visas sirds, pateiks: “Tas noteikti ir Dievs!”

E-217 Cik daudzi no jums šeit zina, ka es par jums pilnīgi neko nezinu, paceliet savu roku, vienkārši sakiet: “Es zinu, ka tas cilvēks par mani neko nezina, vienkārši...tas ir tikai cilvēks.” Tieši tas es esmu, vienkārši jūsu brālis. Es esmu šeit, lai mēģinātu jums palīdzēt.

E-218 Bet es paziņoju... Cik daudzi ir lasījuši manu grāmatu un pārējo? Jūs zināt...vai jūs ticat, ka tā ir patiesība? Šīs ir pēdējās dienas. Un tagad, Kungs Jēzu, palīdzi mums.

E-219 Un, ja Viņš atnāks šovakar... Un lai neviens no jums nekustas, vienkārši palieciet savās sēdvietās, kur jūs atrodaties, un ticiet. Un Kungs Jēzus atnāks šovakar un apstiprinās tās lietas, ko Viņš ir teicis, tās lietas, ko Viņš ir apsolījis. Ja Viņš apstiprinās, ka šīs lietas ir patiesība, vai jūs Viņam ticēsiet? Ticiet!

E-220 Debesu Tēvs, lūk, es esmu runājis par Tevi, kas Tu biji, kas Tu esi. Vai tagad Tu atnāksi uz skatuves? Un šie cilvēki, kas sēž tur auditorijā, pilnīgi sveši cilvēki; vai Tu darīsi mums Sevi zināmu šovakar, Kungs, lai mēs zinātu un atzītu, ka šie Raksti ir piepildījušies, ka “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi”? Un, ja mēs dzīvojam pēdējās dienās, kā Viņš sacīja, ka Viņš atklās Sevi pēdējās dienās, kā Viņš izdarīja Sodomā, pirms Ābrahāmam piedzima apsolītais dēls, nu, Ābrahāma ķēnišķīgais dzimums, kas gaida ķēnišķīgo Dēlu, notiks tā pati lieta. Un mēs redzam, ka pat atrašanās vietas, laiks, vārdi un viss pārējais ir precīzā kārtībā, Tēvs. Palīdzi mums, mēs lūdzam Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.

E-221 Tagad es gribu, lai jūs lūdzaties, ikviens no jums. Lai kas arī nebūtu kārtībā, jūs vienkārši paprasiet Viņam. Lūk, Viņš ir augstais Priesteris.

E-222 Starp citu, cik daudz kalpotāju atrodas šajā ēkā, paceliet savas rokas, it visur. Man šķiet, ka tur ir trīsdesmit vai četrdesmit. Un tā, cik daudzi no jums zina, ka vēstulē Ebrejiem, Jaunajā Derībā, mums ir teikts, ka tieši tagad “Jēzus Kristus ir Augstais Priesteris, kurš jūt līdzi mūsu vājībām”? Vai jūs pacelsiet rokas un pateiksiet: “Es zinu, ka tā ir patiesība. Tā saka Bībele.” Pareizi. Labi.

E-223 Tātad, ja Viņš ir Augstais Priesteris, tad Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Tādā gadījumā, ja tu šovakar pieskartos Viņam, Viņš rīkotos tāpat, kā Viņš darīja toreiz. Vai pareizi? Tāpat kā Viņš rīkojās vakar!

E-224 Nu, kad tā sieviete pieskārās Viņa drēbēm... Jūs teiksiet: “Ak, bet ja vien es varētu!” Tam pieskaras Tava ticība. Fiziski Viņš neko nejuta. Tā bija tās sievietes ticība, kas pieskārās tām drēbēm. Tava ticība var pieskarties Viņam tagad. Vai jūs tam ticat?

E-225 Tad, ja Dieva Vārds ir izpausts, Viņš atklās to pašu un parādīs to pašu. Vai jūs ticat tam no visas sirds? Labi, tagad vienkārši uzticieties Viņam, ticiet Viņam. Nešaubieties, bet ticiet Dievam, ka Viņš to izdarīs. Kāds, kas ir šajā pusē, vienkārši lūdzieties un vienkārši ticiet no visas sirds, arī kāds, kas ir šajā virzienā. Un, ja Dievs ļaus vienam vai diviem cilvēkiem, kurus jūs pazīstat...ka tas ir nekļūdīgi, cik daudzi no jums tad ticēs, ka mēs atpazīstam Viņa klātbūtni? Tad tas ir viss, kas ir nepieciešams. Tas ir viss, kas ir nepieciešams.

E-226 Tur sēdošā kundze, kas tur skatās uz mani, cieš no sirds slimības. Vai tu tici, ka Dievs dziedinās to sirdi, darīs tevi veselu? Tev ir sirds slimība. Ja tā ir, pacel savu roku. Vai es esmu tev svešs, tevi nepazīstu? Bet tā ir taisnība, labi, tu, kundze, kundze ar sirmiem matiem, kas sēž tur. Labi.

E-227 Tā kundze ar zaļo, tu pacēli tur savu roku, ka tev...tev... Tava kaite ir artrīts. Vai tu tici, ka Dievs dziedinās tevi no artrīta? Ja tas tā ir, pacel savu roku. Redzat? Labi. Saprotat? Vienkārši nejauši pacēla... Nu, kaut kas pār tevi nonāca, vai ne? Redziet, tā gaisma. Cik daudzi ir redzējuši tās gaismas fotogrāfiju? Tā tur stāvēja gaisā, tieši virs tās sievietes. Pavisam negaidot tevi pārņēma ļoti patīkama sajūta. Tieši to tas izdarīja, saproti. Dievs tevi svētīja, dziedināja, dara tevi veselu. Vai tu tam tici?

E-228 Vai tu tici, ka Viņš zina, kas ar tevi nav kārtībā? Tikai Viņš var tevi dziedināt. Tā ir tumša ēna, epilepsija. Ja tas tā ir, pacel savu roku, jauno lēdij. Tu domā mazliet citādāk, nekā tu domāji pirms dažām minūtēm, vai ne? Hm-m. Vai pamanīji, kad es pārtraucu to izsaukšanu, darīdams to? Lūk, kāpēc tas bija – tevis dēļ. Un tā, ja tu ticēsi no visas sirds, tās lēkmes tevi atstās. Vai tu pieņemsi to un ticēsi tam no visas sirds? Lai Dievs tevi svētī. Ej, tici tam.

E-229 Šī kundze, kas sēž tepat blakus, cieš no kuņģa problēmas, vai tu tici, ka Dievs darīs tevi veselu? Tieši šeit, pie pašas malas, vai tu tici, ka Dievs tevi dziedinās, darīs tevi veselu no tās kuņģa slimības? Vai tici, vai tu to pieņem? Labi. Lai Dievs tevi svētī.

E-230 Es šai sievietei esmu pilnīgs svešinieks, es viņu nepazīstu. Tā ir tikai kāda sieviete, kas tur sēž, bet Dievs dara to. Vai tagad jūs ticat no visas sirds? Labi. Vienkārši ticiet.

E-231 Kundze, kas sēž tepat maliņā, viņa cieš no žultspūšļa problēmām. Tev ir žultsakmeņi, tev sagādā raizes aknas. Ja tas ir pareizi, pacel savu roku. Es esmu tev pilnīgi svešs. Ja tā ir taisnība... Hm-hm. Hm-hm.

E-232 Kundze, kas sēž turpat tev blakus, arī viņa cieš. Vai redzat, vai tad jūs neredzat to gaismu virs tās sievietes? Tai kundzei ir nieru problēmas. Tā tas ir. Viņas nierēs ir urēmiska saindēšanās. Tā ir taisnība, pacel savu roku. Tā kundze, kas tev tad pieskārās, cieš no nervu problēmas. Jūs abas esat svešinieces, jūs neesat no šejienes. Tā tas ir, vai ne? Jūs esat no Aiovas. Jūs esat no Des Moines pilsētas. Tā ir taisnība, vai ne? Vai jūs ticat, ka Dievs var pateikt man, kāds ir jūsu vārds, kā Viņš izdarīja to Pēterim? Ja jūs ticēsiet no visas sirds! Tavs vārds ir Vulfas kundze. Tā tas ir, pacel savu roku. Labi, tagad ej atpakaļ dziedināta, Jēzus Kristus dara tevi veselu.

E-233 Vai jūs atpazīstat Viņa klātbūtni, vai jūs zināt, ka Viņš ir šeit? Tādā gadījumā, kamēr Svētais Gars ir virs jums, uzlieciet tagad, lūdzu, rokas viens otram. Tas ir Svētais Gars uz jums. Tagad ikviens no jums var tikt dziedināts, ja vien jūs tam ticēsiet. Vai jūs ticat tam no visas sirds?

E-234 Debesu Tēvs, vairs nav atlicis nekas cits, kā vien ticība. Tagad mēs atsakāmies no visas tumsas. Kad atmoda (kā es teicu sākumā), uz ūdens parādās vilnis, lai sakultu to putās, lai izmestu no tā neticību; tagad, kamēr Svētais Gars viļņojas viscaur šeit starp cilvēkiem, lai tiek aizvākta visa neticība un lai visuvarenā Dieva spēks atbrīvo šovakar visus cietējus.

E-235 Es apsaucu velnu. Sātan, tu neesi nekas cits kā blefs, un tu esi atmaskots tieši šeit cilvēku vidū ar Bībelisko pierādījumu par dzīvo, augšāmcēlušos Jēzu. Es apsaucu tevi ar dzīvo Dievu, izej no šiem cilvēkiem un atlaid viņus Dieva godam!

E-236 Visi, kas pieņem savu dziedināšanu, piecelieties tagad kājās un sakiet: “Es patiešām ticu. Neatkarīgi no tā, kas notiek, cik laika tas prasīs, es joprojām zinu, ka es būšu vesels. Es pieņemu to no visas sirds.”

E-237 Paceliet tagad savas rokas. “Paldies Tev, Kungs!” Slavējiet To Kungu! Pareizi, slavējiet Viņu. Tagad vienkārši paceliet savas rokas un slavējiet Viņu par savu dziedināšanu, tāpat kā jūs darāt to savās draudzēs.