E-1 Tagad nolieksim mūsu galvas lūgšanā. Kamēr mūsu galvas un sirdis ir noliektas Dieva priekšā, es...es gribu pajautāt, cik daudziem šeit ir kāds lūgums, kuru jūs gribētu atgādināt Dievam, vienkārši paceļot augšup savas rokas? Labi, tagad turiet šo lūgumu savā sirdī, kamēr mēs lūgsim.

E-2 Kungs Jēzu, Tu esi Avots, neizsmeļams Dzīvības Avots, plūsti caur mums šodien, Kungs, un attīri mūs no visas neticības un no visa grēka, lai mēs tagad varētu stāvēt Tavā Klātbūtnē, zinot, ka mūsu vidū ir vajadzība, kas... Mēs zinām, ka mēs esam grēcinieki un neesam pelnījuši nekādu svētību. Taču tad, kad mēs domājam par Viņu, Kurš atnāca un paņēma mūsu grēkus, tad, kad tur ir Viņa asinis, tie vairs neesam...neesam mēs – tad Dieva Klātbūtnē atrodas Viņš. Tā ir vienkārši mūsu balss caur Viņa Asinīm. Viņa Asinis runā. Ak, Dievs, tad attīri mūsu sirdis no grēka un neticības.

E-3 Dāvā mums mūsu sirds vēlmes, jo, patiešām, mums šīs vēlmes ir, lai kalpotu Tev. Šajos nogurdinošajos apstākļos un ciešanās, un šīs pasaules lietās, kas reizēm ir mums uzliktas, lai mūs pilnveidotu... Mēs dzirdējām, kā Viņš sacīja: “Nebrīnieties, kad nāk šie pārbaudījumi.” Tie mums nāk tikai par labu, lai mūs pilnveidotu un lai novestu mūs līdz turienei. Šie lielie pārdzīvojumu tuksneši, kuros taisnie vīri tiek pārveidoti svētajos. Mēs... Mēs pateicamies Tev par šiem pārdzīvojumiem, Kungs. Mēs it nekādā veidā negribētu...negribētu rīkoties kaut kā pret Tavu gribu; taču mēs lūdzam, Tēvs, lai mēs tajā pietuvojamies Tev.

E-4 Un, kad nastas kļūst tik smagas, ka mēs vairs nespējam iet uz priekšu, tad mēs paceļam savas rokas un skaļi saucam uz mūsu Tēvu. Tad sadzirdi no Debesīm, Kungs. Dziedini mūs, padari mūs veselus Dieva Valstības dēļ.
Svētī Savu Vārdu šajā rītā, Kungs. Tavs Vārds ir Patiesība.

E-5 Un tagad mēs esam šeit sapulcējušies šajā draudzes namā. Mēs lūdzam par brāli Nevilu un par brālu Kepu, un brāli Kolinsu, un par visiem pārējiem kalpotājiem, un par pilnvarotajiem, diakoniem, un par visiem draudzes locekļiem, un par svešiniekiem mūsu vārtos. Lai šī ir diena, kuru mēs vēl ilgi atcerēsimies Tavas Klātbūtnes dēļ.

E-6 Mēs šajā rītā esam lielās gaidās, Kungs. Mēs pēkšņi tikām sasaukti sapulcēties kopā. Mēs jūtam, ka tas ir ar kādu mērķi. Lai Tavs mērķis tiek sasniegts, Kungs. Jo mēs lūdzam to Jēzus Vārdā un pakļaujamies. Āmen.

E-7 Cik lieliski ir atrasties šeit un sapulcēties kopā ar šo draudzi, pilnu ar cilvēkiem. Es gaidīju, ka šorīt te gandrīz neviena nebūs, jo es pats īsti nezināju, ka būšu šeit.

E-8 Mēs tikko kā atbraucām no Filadelfijas. Un tāpēc es atbraucu, domādams, ka man uzreiz būs ātri jābrauc uz Arizonu, lai novadītu izvadīšanu vienam manam draugam Kapteinim Džimam Mozlijam, ļoti dārgs, dievbijīgs puisis, kuru es nesen atvedu pie Kristus. Trīs brāļi Mozliji... Un viens no viņiem tajā dienā nokrita, viņš bija lidmašīnā, un acumirklī bija miris. Desmit stundas nogulēja ugunī, pirms tie viņam tika klāt. Tāpēc atstāja... Divdesmit astoņus gadus vecs, viņa sievai ir divdesmit seši, un...un palika trīs mazi bērni, vecākajam ir septiņi gadi. Ļoti skumji. Un viņi... Kad viņam tika klāt, viņu bija jāapglabā nākamajā dienā. Tāpēc es vienkārši... Man nesanāca aizbraukt. Un es vienkārši uzrakstīju, tas ir, nosūtīju ar telegrammu, ko es grasījos pateikt jeb ko es būtu sacījis brāļa Mozlija bērēs. Dažas lietas mēs nevaram saprast, bet tomēr Viņš izdara tā, ka viss notiek pilnīgi pareizi.

E-9 Šorīt mēs šeit esam Tā Kunga kalpošanā, zinādami, ka...ka mēs ticam Dievam, ka mēs ticam, ka Viņš izdarīs visu tieši tā, kā vajag. Neskatoties uz to, kas tas ir un kā tas īstenojas, mēs zinām, ka tam noteikti ir “jānāk par labu”. Viņš to ir apsolījis. Tam vienkārši tieši tā ir jānotiek. Reizēm mēs to nevaram saprast, reizēm tas kļūst ļoti sarežģīti, un tomēr mēs zinām, ka tā ir Patiesība, jo Bībele saka, ka tā ir Patiesība. Bet Bībele mums ir Dievs rakstītā veidā.

E-10 Lūk, ir jābūt kaut kam, uz kā mēs balstām savu ticību. Un ja...ja es vai jebkurš no mums dzīvē mēģinātu gūt panākumus un kļūtu par daudzkārtēju multimiljonāru... Bet ko gan mēs ar to darītu? Mēs noteikti nonāksim šī ceļa galā, un kāds...kāds mums no tā labums būs tad? Saprotat? Nauda ir dokuments, tā ir valūta, bet jūs nevarat iemainīt to pret dzīvību. Tikai Dievam ir Dzīvība.

E-11 Tāpēc mēs...mēs aptveram, ka mēs esam šeit kā [foto] negatīvs. Un, ja eksistē negatīvs, tad ir jābūt arī pozitīvam. Nevar būt negatīvs bez pozitīva, saprotiet, jo... Tieši no pozitīva tiek uztaisīts negatīvs. Līdzīgi, kā jums būtu kāda objekta fotogrāfijas negatīvs. Kaut kur ir jābūt kādam objektam vai...lai uzspīdētu...lai gaisma uzspīdētu uz tās foto lēcas – pretējā gadījumā nekāda negatīva nebūtu. Tāpēc tad, kad mēs redzam, ka mūsu dzīve šeit ir negatīvs, zinot, ka mēs esam esam kādas dzīves (kas atrodas kaut kur) atblāzma, tad mēs zinām, ka kaut kur ir pozitīvs, uz kura ir uzspīdējusi gaisma, un tas ir kaut kā atspoguļojies šeit uz zemes. Un mēs esam tikai tas atspulgs, ēna – īstais objekts atrodas kaut kur citur. Ja tas nav tā, tad es esmu vispieviltākais cilvēks pasaulē; es savu dzīvi esmu pavadījis velti. Taču es zinu, bez mazākās šaubu ēnas, ka tas tur ir. Saprotat? Tieši tāpēc mēs esam šeit. Saprotat?

E-12 Kad es redzu, kā jūs, ļaudis, braucat no visas valsts, lai tikai mazu brītiņu paklausītos, un reizēm jūs esat pārliecināti... Tad tas liek man justies patiešām maziņam, kad es atnāku uz šādu sanāksmi, aizdomājoties, ka es zinu, ka šie cilvēki ir braukuši simtiem jūdžu, lai tikai pabūtu šeit dažu kalpošanas minūšu dēļ, lai tikai šeit pasēdētu.

E-13 Kāda sieviete tikko kā pateica, viendien atnāca un pateica: “Parādiet man, kur tas vīrs ir gājis, un ļaujiet man iet pa viņa pēdām uz tās zemes,” sacīja, “es kļūšu vesela.” Lūk, ja cilvēki tev šādi tic, un tu esi Kristus pārstāvis, ko tad mums vajadzētu darīt? – Mums būtu jābūt ļoti piesardzīgiem, jo ar nepareizo tu sagrausi ne tikai sevi, bet tu sagrausi pārējos, kas tev seko.

E-14 Un tā, es nezinu nevienu konfesiju un neko citu, kur jūs aizvest. Ir tikai viena lieta, uz ko es paļaujos (ja jūs ticat man, tad sekojiet tam, ko es saku, jo es ticu Bībelei) – tas ir Dieva Vārds. Viss pārējais cietīs neveiksmi. Es vienkārši... Viņš ir Dzīvība. Viņš ir Vārds.

E-15 Un tā, es zinu, ka jūs... Kad es šeit iznāku, es jūs ilgi aizturu. Es lūdzu Dievu, kad es sajutu, ka šodien gribu šeit iznākt. Man bija tik daudz pārrunu un zvanu, un tā tālāk; šorīt man bija jāsatiekas ar dažiem no viņiem. Un es sacīju: “Nu, brālis Nevils noteikti prasīs, lai es runāju.” Tas bija piektdien. Un es sacīju: “Brālis Nevils droši vien palūgs mani runāt, un, kad es runāšu, es lūdzu, Dievs...” Tagad ir tik karsts, bija tik ļoti karsts. Bet Viņš bija labs un atsūtīja mums lietu, un pārtrauca šo patiešām ārkārtējo karstumu, un iedeva mums šo labo rītu. Es lūdzos, lai Viņa žēlastība izlīst pār katru no jums, lai jūs vienmēr atcerētos, kā jūs šorīt atradāties šeit. Lai Viņa žēlastība un svētības ir uz jums!

E-16 Vakar vakarā es apciemoju slimu draugu, brāli Bilu Dauhu. Šorīt es viņu šeit neredzu. Kaut kā... Es neredzu. Ak, lūk, kur viņš ir. Jā. Un es aizdomājos: “Vecs vīrs, deviņdesmit vienu gadu vecs, un joprojām traucas pāri visai valstij, cauri tuksnešiem, pāri sniegotajiem kalniem un pa slidenajiem ceļiem. Viņam tas nav noteikti jādara. Dievs ir bijis pret viņu labs, viņam tas nav jādara. Viņš varētu sēdēt mājās, un kalpi vēdinātu viņu ar vēdekļiem, ja vien viņš to gribētu.” Taču ar Bilu Dauhu kaut kas notika, viņš piedzima no augšas. Un, kad tas notika, viņa sirdī kaut kas uzradās – ka viņš dzīvo tikai tam, lai apmeklētu šīs kalpošanas. Un tādā gadījumā, ja man ir sanācis būt par Dieva mikrofonu, vai tad es maldināšu savu draugu? Labāk es nomiršu. Lai tad es saku viņam tieši to, kas ir Patiesība no šīs Bībeles. Tad tas ir Dieva Vārds. Es vienkārši atkārtoju to, ko ir pateicis Viņš.
Tagad es gribu izlasīt kaut ko no Bībeles.

E-17 Pirms mēs lasīsim, es gribētu pateikt, ka, manuprāt, šovakar būs vakarēdiens. Un jūs, kuri esat no šīs apkaimes... (tāpēc ka pārējie cilvēki droši vien brauks atpakaļ uz mājām, jo viņiem ir jādodas uz darbu)... visi vietējie, kuri ir šajā sapulcē, atcerieties, ka šovakar brāļi pasniegs vakarēdienu.

E-18 Lūk, es gaidu noslēdzošo zvanu par Āfriku. Viņi neļāva...neļaus man iebraukt kā misionāram. Tāpēc vienīgais veids, kā es varu tur iekļūt... Es dodos uz Keniju, Ugandu un...un Tanganjiku. Un vienīgais veids, kā es varu iekļūt... Pirmkārt, tev neļaus iekļūt baznīcas, jo tās grib, lai es sludinātu kaut ko no šīs puses un tās puses, tur Āfrikā. Un šādi es nebraukšu. Es nebūšu tāds liekulis, lai ko tādu darītu. Tāpēc es katram no viņiem saku: “Nē, ser, es sludināšu tikai to, ko Dievs ieliks manā sirdī, tas arī viss.” Saprotat? Un es esmu pārliecināts, ka tas nebūs tas, ko viņi mēģina panākt, lai es mācītu. Lūk, trīsvienības kristības un visu ko tādu, un strīdēties ar viņiem. Nē!

E-19 Taču brālis Bozē ieaicināja mani uz lielu konferenci; vienkārši viņam nedaudz sāk atvērties tā gaisma, kā ticam mēs. Un tāpēc es esmu ielūgts atbraukt, it kā es brauktu medību braucienā. Ja viņi ļaus man iebraukt, it kā dodoties medībās... Ja es varu dabūt kādu, kas pateiks, ka viņi ved mani medībās, tad es tur iekļūšu. Ārsts... Ārsts tur vēstniecībā ir mans personīgs draugs no Čikāgas. Un tikko es tur iebraukšu, viņš pateiks: “Nu ko, brālis Branhams ir šeit. Novadīsim sanāksmi.” Jo tad, kad es tur jau būšu, vēstniecība nevarēs man atteikt. Ja viņi... Un tā, viņi cenšas to nokārtot. Tāpēc es domāju, ka... Ja tā ir Dieva griba, viss tā arī sanāks. Saprotat? Tas... Tas vienkārši ir atdots Viņa rokās. Ja nē, tad es jums paziņošu.

E-20 Es gribu... Ja tā būs Dieva griba, tad es gribu runāt par Septiņām Bazūnēm. Un tā būs apmēram astoņu dienu kalpošana. Un, iespējams, mēs nebūsim šajā draudzes ēkā, mēs pamēģināsim noīrēt kādu auditoriju.

E-21 Lūk, es nekad nebiju aizdomājies par šo jauno ēku, kuru šeit tikko kā uzcēla. Tā ir tieši tajā vietā, kur es pirmoreiz vīzijā redzēju Jēzu (lūk, šī ēka ir uzcelta tieši tajā vietā. Es reiz biju aizgājis tur paskatīties), kad es pavēros un ieraudzīju, kā Viņš skatās uz austrumiem (jūs atceraties, dzirdējāt, kā es to stāstīju), kad es atrados tur, lūdzoties par savu tēvu, puika, vienkārši puika sludinātājs. Lūk, kur es Viņu redzēju, pienācu, paskatījos uz Viņu. Viņš bija aizgriezis savu galvu sāniski prom no manis. Es turpināju virzīties, ieklepojos, irbuleņu un grīšļu laukā. Es turpināju vērot, bet Viņš nepagriezās. Tad es nosaucu Viņa Vārdu: “Jēzus.” Un Viņš apgriezās, izstiepa Savas rokas, un tas bija viss, ko es atcerējos, līdz uzausa diena. Un tā es atgriezos no tā lauka neilgi pirms rītausmas.
Tāpēc varbūt Tas Kungs ļaus man tur sludināt tās Bazūnes. Lai kur tas nebūtu, lai notiek Dieva prāts.

E-22 Tagad atšķiriet savās Bībelēs Jesajas grāmatas piecdesmito... 53. nodaļu Jesajas grāmatā.
Un tā, mēs paļaujamies, ka Dievs svētīs mūsu niecīgos pūliņus, kurus mēs pielikām, sanākot kopā šajā rītā. Mēs tikko kā atgriezāmies no Filadelfijas, kur es biju Pilnā Evaņģēlija Uzņēmēju saietā un klausījos tur viņu dažādās liecības un pārējo.

E-23 Pēc tam es... Atceļā es biju... Billijs Pols un es, un Rebeka, un mazā Kolinsu meita, Betija Kolinsa... Un Billijs ir ļoti labs gulētājs, bet Bekija ir vēl labāka, un tāpēc es... Betija un es sarunājāmies. Viņa sēdēja aizmugurē ar Bekiju, aizmugurējā sēdeklī. Un es ieraudzīju, ka uz ceļa kaut kas notiek. Un, kad es to ieraudzīju, man kaut kas ienāca prātā. Un Betija (ja viņa ir šeit), viņa ievēroja, ka es beidzu runāt un sāku kaut ko pierakstīt. Tieši tur es dabūju tēmu šim rītam.

E-24 Tagad piecelsimies kājās. Ja mēs... Lūk, mēs stāvam, pagodinot Dieva Vārdu, kad es lasīšu Jesajas grāmatas 53. nodaļu.
Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?
Pievērsiet uzmanību, jau pašā sākumā tas ir jautājums.
Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.
Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.
Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.
No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods?
Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē.
Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību.
No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.
Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.

E-25 Tēvs Dievs, Tavs Vārds ir Lukturis, tā Gaisma, kas izgaismo katra ticīgā taku uz Dieva Klātbūtni, kad tas ved mūs kā laterna mūsu rokās. Tu neesi mums devis tik daudz, ka mēs jau sākumā varētu redzēt beigas un...taču es eju ar ticību. Bet kā cilvēks, kas naktī iet caur tumšu mežu (un tieši tādā mēs atrodamies), gaisma, kuru viņš tur rokā, nodrošina tikai soli pēc soļa. Bet taka, kaut arī tā iet augšup... Vienkārši ej līdz ar Gaismu. Un lai šodien Gaisma apspīd Vārdu, lai aizvestu mūs vienu soli tuvāk Dieva Valstībai. Jo mēs lūdzam to Jēzus Vārdā. Āmen. Apsēdieties.

E-26 Šodien sanāksmē es gribu runāt par tēmu: Šedevrs.
Varbūt izskatās diezgan neparasti paņemt...lasīt šādu Rakstu vietu par...par vienu no mokošākajām un nežēlīgākajām Bībeles ainām, kad Bībele saka, ka šis pilnīgais Kalps, kurš tika pazemots un mocīts, un caurdurts, taču, neskatoties uz to, paņemt tādu tēmu kā Šedevrs. Ļoti neparasti. Taču es...

E-27 Šorīt es savās pārdomās atceros to, kā mēs ceļojām (es ceļoju) pirms vairākiem gadiem. Es biju ielūgts uz Forest-Lonu, Kalifornijā, virs Losandželosas. Mana brauciena galvenais mērķis bija apmeklēt Eimijas Semplas Makfersones, kustības “Forskvērs” izveidotājas, kapavietu. Un es aizgāju pie viņas...viņas kapa. Un es... Kaut arī es nepiekrītu sievietēm kā kalpotājām, tomēr es...savā sirdī es apbrīnoju un cienu to, par ko viņa stāvēja tajā laikā, un par vajāšanām un visu pārējo, ko viņai bija jāpārdzīvo tai laikā, kad viņa bija uz zemes. Un vēl par viņas...viņas iemīļoto dēlu, kurš ir mans tuvs draugs, Rolfs Makfersons.

E-28 Un kalpotāju grupa...mēs devāmies uz turieni. Un viņi... Mums nebija laika, lai ieietu...ieietu tajā vietā, kur tiek veikta kremēšana, un viņi ieliek ķermeņus mazā kastītē sienā.

E-29 Un tur ir dažas izcilas lietas, tādas kā Pēdējais Vakarēdiens. Un tā tiek izgaismota ar īsto saules gaismu. Un viņiem...viņiem tur ir slēģis, kas ļauj viņiem... Kad cilvēki ienāk iekšā, ir gaišs, bet, kad viņi sāk runāt, tas sāk kļūt tumšs. Un pēc kāda brīža tas pilnībā satumst, un tad cilvēki dodas ārā.

E-30 Un viņiem ir viss Vakarēdiens... Un tā sieviete, kura glabāja noslēpumā to, kā sasmalcināt stiklu līdz tādam stāvoklim, lai taisītu tās gleznas... Tas tika nodots caur to ģimeni jau kopš seniem laikiem. Un šis amats tika nodots tikai bērniem, un pēdējā bija sieviete. Un viņi taisīja to gleznu. Un, kad viņi sāka veidot un karsēt to stiklu, apdedzināt to, kas bija domāts Jūdam Iskariotam, tas saplīsa. Tad viņi mēģināja vēlreiz, un tas atkal saplīsa. Un viņa sacīja: “Varbūt mūsu Kungs negrib, ka Viņam blakus ir attēlots Viņa ienaidnieks.” Un sacīja: “Ja tas vēlreiz saplīsīs, tad mēs gleznu nepabeigsim.” Taču šoreiz tas izturēja. Pēc tam... Protams, tas bija pārsteidzoši, ka kaut kas tāds notika.

E-31 Tad vēl, viena no galvenajām lietām, kas mani interesēja Forest-Lonā, ievērojamā Mikelandželo skulptūra, Mozus monuments. Tur tā, protams, bija reprodukcija. Tas nebija oriģināls. Bet tas bija tik...tik liels šedevrs. Un, kad es tur stāvēju un uz to skatījos, man...man tas iepatikās, tajā kaut kas ir....tas kaut ko simbolizē.

E-32 Man patīk māksla, ļoti patīk. Es ticu, ka mākslā ir Dievs. Es ticu, ka mūzikā ir Dievs. Es ticu, ka dabā ir Dievs. Dievs ir visur. Un viss, kas ir pretrunā oriģinālam, ir izkropļojums. Dievs ir dejošanā, bet nevis tādā dejošanā, kādu tur darāt jūs. Taču, kad Dieva dēli un meitas ir Dieva Garā, redziet, lūk, kas ir dejošana. Bet tādi, ar kādiem mums bija jācīnās līdz diviem rītā, tur uz ielas, tas ir izkropļojums.

E-33 Taču šis... Un tas meistardarbs, kuru Mikelandželo bija...bija uztaisījis, viņam tā uztaisīšana kaut ko maksāja. Viņš bija ievērojams cilvēks, un tas prasīja lielu viņa dzīves daļu, jo viņš tā izkalšanai veltīja daudzus, daudzus gadus. Vienkārši paņēma akmeni no...marmoru un kala, un kala to. Un, redziet, tikai tā cilvēka, paša skulptora, prātā ir tas, ko viņš cenšas izdarīt. Tas ir tikai un vienīgi viņam. Tu vari tur atnākt un pajautāt viņam: “Kāpēc tu skrubini to akmens bluķi?” Cilvēkam no malas, kas nezina, kas ir skulptora sirdī, tās ir muļķības. Bet tam vīram, pašam skulptoram, viņam...viņam prātā ir redzējums, ko viņš cenšas īstenot, un viņš cenšas atveidot to, kas viņa prātā ir kā skulptūra. Tieši tāpēc viņš to kaļ no akmeņiem.

E-34 Un, lai to izdarītu, ir jāsāk pareizi jau no paša sākuma, un ir jāseko paraugam. Saprotat? Tu nevari sākt ar to, ka nošķelsi kādu gabalu: “Nu, es to izdarīšu šādi; nē, man šķiet...” Nē, ir jābūt konkrētam paraugam. Un viņa prātā tas paraugs ir. Un viņš nevar novirzīties no tā parauga. Lūk, lai to paveiktu, viņam bija jāiztēlojas savā prātā (jo nav nevienas īstas Mozus bildes)...bet viņam prātā bija jāizveido bilde, kāds tieši Mozus izskatījās.

E-35 Un tā, īsts skulptors ir iedvesmots, tāpat arī īsts dzejnieks vai jebkurš īsts dziedātājs, mūziķis, lai kas viņš arī nebūtu. Visam īstajam ir jāatnāk caur iedvesmu. Mikelandželo droši vien bija iedvesma par to, kāds īstenībā izskatījās Mozus, un viņš savā prātā bija uztvēris to, kāds droši vien izskatījās Mozus. Un tā, viņš ķērās klāt šim lielajam marmora gabalam, lai izcirstu to paraugu: skaldīja, slīpēja, līdz ieguva to reālo attēlu, kāds tas droši vien bija viņa galvā.

E-36 Un tad, kad viņš to bija tik ļoti pilnveidojis – katrs stūrītis bija noslīpēts, katra vietiņa noberzta un acis pilnīgi pabeigtas, katrs matiņš un bārda, pilnīgi viss tieši tāds kā iecerēts – viņš atkāpās un paskatījās uz to. Es...es aizdomājos par...par tiem daudzajiem, daudzajiem pūliņu gadiem, un kā viņam savā prātā visu laiku vajadzēja noturēt to pašu redzējumu par to, ko viņš grasījās darīt. Vienkārši aizdomājieties: tik daudzus gadus tas redzējums bija viņa prātā, lai liktu tam izskatīties tieši tādam, kāds tas bija! Sākumā viņš uztvēra redzējumu, un kā gan viņam vajadzēja strādāt, lai īstenotu to redzējumu, atšķeļot un slīpējot! Un, kad viņš bija to novedis līdz pilnībai, līdz tam, kad tas patiešām bija pilnīgs, viņš nostājās ar āmuru rokā un paskatījās uz to, tajā rītā, kad viņš to pabeidza.
Un, kad viņš uz to paskatījās, viņš bija tik iedvesmots, jo redzējums, kas bija viņa prātā, stāvēja reāls viņa priekšā. Tas, ko viņš redzēja, viņa izpratne par to, kāds bija Mozus, lūk, viņa priekšā bija attēlots tas, kas visus šos gadus atradās viņa sirdī. Nogurdinošais darbs, bēdu brīži un ciešanas, un kritika, un viss pārējais – taču viņš tik un tā bija stāvējis ar šo redzējumu, līdz tas tika pabeigts.

E-37 Un pēc tam, kad tas bija pabeigts, viņš atkāpās, viņam rokā bija āmurs (skulptora āmurs), un viņš paskatījās uz šo monumentu. Un iedvesma no tā redzējuma, kuru viņš bija redzējis, kā to darīt, viņu tik ļoti iedvesmoja, ka viņš... Pār viņu nonāca tāda iedvesma, kas viņu tā saviļņoja, ka viņš iezvēla tam pa celi un sacīja: “Runā!”

E-38 Tagad uz tās lielās skulptūras ir robs, uz ceļgala, labā ceļgala. Tieši virs ceļgala, apmēram 15 centimetri virs tā, tur ir iedobe (es tai uzliku savu roku), apmēram tik dziļa.

E-39 Pēc tam, kad viņš bija veltījis tam visu to laiku, daudzus gadus, lai to izveidotu; tad, apreibis no tā, ka redzēja piepildītu to, ko viņš bija redzējis savā sirdī un savā redzējumā un bija vēlējies redzēt, tas bija pabeigts. Un, kad tas bija pabeigts, tas viņu tik ļoti iedvesmoja, ka viņš nodomāja, ka viņa meistardarbam būtu ar viņu jārunā. Un viņš iesita tam pa kāju un iebļāvās: “Runā!” Un uz tās parādījās robs, no tās skulptūras tika izsists robs.

E-40 Manās acīs par šedevru to padarīja tieši šis robs. Lūk, iespējams, kāds domā citādāk, un jums šķiet, ka bija bojājums. Nē, manuprāt, tas...tas padarīja to par to, kas tas bija. Tas...tas... Jo pēc tik daudziem rūpīga darba, pūliņu un iedvesmas, un citu lietu gadiem, kas tika veltīti tā uztaisīšanai, pierādījās, ka viņa pūliņi nebija velti. Tas bija nevainojams, un tieši tāpēc viņš iekliedzās: “Runā!” Jo viņš ieraudzīja savā priekšā to, ko viņam bija izdevies sasniegt, īstenot to redzējumu, kas bija viņa prātā. Un tādējādi, būdams iedvesmots, viņš izdarīja kaut ko nesaprātīgu, neparastu. Viņš tam iezvēla un iebļāvās: “Runā!” Redziet, viņš nebūtu to izdarījis, ja viņš būtu domājis. Taču viņš nedomāja. Tā bija iedvesma no tā, ka viņš redzēja – kas bija bijis viņa prātā, visā pilnībā stāvēja viņa priekšā.

E-41 Viņa pūliņi un nogurumi, un garās naktis, veselām dienām noslēdzoties no apkārtējās pasaules... Un varbūt apēda sviestmaizi un...un paslīpēja, un atkāpās, un: “Nē, tas nav tieši, kā tas bija. Nē, šeit ir jābūt noslīpētam šādi,” un slīpēja to. Pēc tam, kad viņš to ieraudzīja, vienkārši nevainojamu, tad viņš ieraudzīja to realitātē. Negatīva attēls, kas bija atradies viņa prātā, bija kļuvis reāls, bija kļuvis par pozitīvu, tāpēc tas izlauzās no viņa lūpām. Tas bija tik reāls, ka viņš droši vien iekliedzās: “Runā!”

E-42 Manuprāt, tas bija atspoguļojums. Tas bija...tas bija kompliments viņa darbam, ka viņa paša darbs viņu tik ļoti iedvesmoja, ka viņš tā saviļņojās, ka ieblieza tam un sacīja: “Runā!”

E-43 Es tur stāvēju un skatījos uz šo monumentu. Es aizdomājos par tām stundām, kuras tas cilvēks veltīja, lai to uztaisītu. Viņi pateica, cik daudz gadu tam aizgāja. Taču viņam tas...tas bija atspoguļojums, jo tas bija devums viņa...viņa izcilajam amatam, viņa izcilajam darbam, ko viņš darīja. Kad viņam visbeidzot izdevās to sasniegt, tas bija tik apbrīnojami.

E-44 Tagad aizšķirsim Mikelandželo lappusi un aizvērsim grāmatu.
Un atvērsim citu Grāmatu un izlasīsim par to izcilo Skulptoru, Visuvareno, kurš... Pirms vēl bija šī pasaule, pirms vēl bija ielikti pamati, Viņa domās bija tas, ko Viņš gribēja, un Viņš gribēja uztaisīt cilvēku pēc Sava tēla. Viņš gribēja uztaisīt realitātē kaut ko, kas bija Viņa redzējumā, kas bija Viņa domās.

E-45 Lūk, tas bija Mikelandželo domas atribūts. Un Dievs gribēja uztaisīt cilvēku pēc Sava tēla, šis varenais Skulptors, un Viņš sāka pie viņa strādāt. Un mēs redzam, kā Viņš izveidoja no materiāliem...pirmās varbūt bija zivis un tad putni, un...un tad rāpuļi uz zemes, un...un Viņš izveidoja daudz ko citu. Taču visbeidzot, kad Viņš plānoja, būdams Radītājs, Viņam bija... Viņš nebija kā cilvēks, lūk, kā skulptors, kuram ir jāpaņem kaut kas jau radīts, lai izcirstu tēlu. Viņš bija Mūžīgo lietu Skulptors. Viņš bija Skulptors, kas var radīt un padarīt esošu to, ko Viņš bija nolēmis darīt Savā prātā; citiem vārdiem sakot, Viņš var materializēt to, ko vēlas Viņa atribūti.

E-46 Un, kad Viņš sāka strādāt pie rāpuļiem, kā...pie mazajiem dzīvniekiem uz zemes. Un pēc tam Viņš sāka tos pārveidot no tā uz kaut ko citu, augstāku. Pēc tam, visbeidzot Viņš to izstrādāja līdz lielajiem dzīvniekiem, tādiem kā lauva, tīģeris, lācis. Pēc tam Viņš to izstrādāja līdz, iespējams, pērtiķu un orangutānu, un visvisādai dzīvībai. Lūk, nevis evolūcija, kad mēs iedomājamies, ka viens cēlās no... Tā bija pilnīga radīšana, Dievs strādāja pēc parauga.

E-47 Taču galu galā uz zemes uzradās pilnība, un tas bija cilvēks. Un tad Viņš tajā cilvēkā varēja redzēt, ka tas izskatījās kā Viņš. Tāpēc tagad, kad Viņš uz to paskatījās, viņš bija atspoguļojums tam, kas bija viņa Radītājs. Dievs bija spējis sasniegt to, ko Viņš bija gribējis – cilvēku pēc Sava tēla.

E-48 Un vēl es varētu pateikt: kad Viņš uztaisīja šo cilvēku, tajā tomēr bija kaut kas, kas neizskatījās pilnīgi pareizi, jo tas... Viņš...viņš bija pats par sevi. Un tieši tāds bija bijis Dievs – pats par Sevi. Viņš bija Tas Mūžīgais. Un tagad cilvēks pēc Dieva tēla arī pastāvēja uz zemes pats par sevi. Tāpēc Viņš droši vien vieglītēm iesita pa viņa kreiso sānu un paņēma no turienes gabalu, kas no tā nošķēlās, un uztaisīja viņam palīgu, sievu, un tad viņš vairs nebija pats par sevi. Viņš bija...viņam kāds bija līdzās. Un tieši tāds bija Viņa izcilais darbs.

E-49 Un Viņš...kā jau katrs izcils skulptors paņemtu savu...savu meistardarbu... Lūk, pirmkārt, Viņam bija Viņa Paša šedevrs. Taču Viņš ieraudzīja, ka šis šedevrs bija vientuļš, tāpat kā Viņš, tāpēc Viņš sadalīja šo šedevru, iesizdams tam pa sānu, un izveidoja palīgu.

E-50 Un tagad, lai padarītu tos divus par vienu, Viņš ielika viņus (kā kā jebkurš izcils skulptors) vietā, kas...kas bija skaista.
Skulptors netaisa izcilu meistardarbu, lai pēc tam ieliktu to kaut kādā šaurā ieliņā vai noslēptu aiz ēkām. Kā mums pateica mūsu Kungs: “Cilvēks iedegtu sveci neliek zem pūra.” Kad mēs kļūstam par Dieva Šedevru, mēs netiekam noslēpti kaut kādā šaurā ieliņā. Mums...mums ir jāspīd.

E-51 Tāpēc mēs redzam, ka Viņš... Pēc tam, kad Viņš bija uztaisījis savu šedevru, Viņš nolika to šeit uz zemes un ielika to visskaistākajā vietā, Ēdenes dārzā. Viņš novietoja savu meistardarbu (divus, kuri bija viens) Ēdenes dārzā. Cik ļoti tas droši vien Viņam patika, kad Viņš redzēja, ka Viņa Šedevrs bija labs. Viņš... Pēc tam mēs redzam, ka Viņš atpūtās. Viņš bija tik ļoti apmierināts ar Savu darbu.

E-52 Lūk, neaizmirstiet, manuprāt, par šedevru to pataisīja tas sitiens, kas iebojāja Mozus monumentu, San Andželo meistardarbu.
Un tieši sitiens nošķēla Viņa šedevra gabaliņu, no tā radās līgava. Un tagad mēs redzam viņus kā šedevru-ģimeni Ēdenes dārzā. Tas bija tik brīnišķīgi! Un Viņš bija tik ļoti gandarīts, ka Viņš...Viņš tad atpūtās. Viņš sacīja: “Es..es atpūtīšos.”

E-53 Taču, kamēr Viņš atdusējās un uzticējās Savam šedevram, ienāca Viņa ienaidnieks un atrada šo izcilo šedevru. Un ar viltu viņš...viņš ielīda zem dārza sienām un tad viņš...viņš sabojāja šo brīnišķīgo šedevru. Viņš...viņš to sabojāja, un tāpēc tas krita.

E-54 Lūk, es cenšos skatīties uz to pulksteni. Un es palūdzu Maikam, manam brāļadēlam, lai viņš pazvana to zvaniņu pēc trīsdesmit minūtēm, taču es...viņš to neizdarīja, un es jau runāju trīsdesmit minūtes, bet tas... Mēs vēl nedaudz paturpināsim. Labi? Lūk, es negribu pārkāpt šos noteikumus. Es...es pats uztaisīju šos noteikumus, un es...es... un te nu es pārkāpju pats savus noteikumus.

E-55 Tagad skatieties. Tātad, šis šedevrs...kad sātans tika tam klāt, krāpnieks, salauza mūri un...un sabojāja šo meistardarbu. Tas, kā viņš to izdarīja... Kā viņš to izdarīja? Es to izskatīšu sīkāk. Tas, kā viņš to izdarīja, bija... Šim šedevram apkārt bija Vārda mūris, Dieva Vārda. Un pats ģimenes šedevrs bija nostiprināts ar šo Vārdu. Taču atlauztā daļa (kas bija atlauzta no oriģināla) izgāja ārpus šiem mūriem, un tas deva sātanam iespēju to sabojāt. Un tagad... (Jūs zināt, kā es tam visam ticu, tāpēc man tas nebūs jāstāsta.) Taču šedevrs tika salauzts.

E-56 Taču varenais Skulptors, kad Viņš ieraudzīja Savas ģimenes, šedevra, krišanu, Viņš negribēja vienkārši atstāt to tur guļam ar seju uz leju, sagrautu. Viņš uzreiz ķērās pie darba, lai atkal to atjaunotu. Viņš negribēja, lai tas aizietu bojā, uz visiem laikiem tur šādi gulētu, jo Viņš ir Dievs, un Viņu nevar uzvarēt. Un tā, Viņš uzreiz ķērās pie darba, un atkal sāka veidot cilvēku pēc Sava tēla.

E-57 Lūk, mēs redzam, ka izveidojās pirms plūdu pasaule, un viss tika iznīcināts, jo noslēgtās derības bija noslēgtas ar nosacījumiem: “Ja jūs nedarīsiet to vai ja jūs darīsiet šito...” Dievs, šis varenais Skulptors, redzēja, ka cilvēks nespēja...nespēja ievērot derību. Viņš to vienkārši nespēja. Tas nekādi nav iespējams.
Pirms neliela brīža man tur istabā bija pārrunas, es runāju ar vienu sievieti, viņa tagad ir šeit. Viņa sacīja: “Bet, brāli Branham, man ir tik daudz visa, par ko es...es zinu, ka tas ir nepareizi,” un tā ir dievbijīga sieviete.

E-58 Es sacīju: “Bet, paklausies, māsa, neskaties uz sevi. Svarīgi ir tas, kāda ir tava vēlēšanās un ko tu mēģini darīt. Un, ja tu patiešām mīli To Kungu, tu centies kalpot Viņam no visas tavas sirds, tad tavas kļūdas ir apslēptas Kunga Jēzus Asinīs.” Saprotat? Viņš ir uztaisījis ceļu.

E-59 Tāpēc tagad Viņš sāka vest cilvēku prom no Viņa derībām, kas sacīja: “Ja tu darīsi, tad Es darīšu.” Un Viņš to sāka ar vīru, vārdā Ābrahāms, un iedeva Ābrahāmam beznosacījuma derību. Katru reizi, kad Viņš uzsāka šedevru, sātans tika tam klāt, jo Vārds... Taču, kad Viņš sāka ar Ābrahāmu, Viņš pateica: “Es to jau esmu izdarījis.” Lūk, tas ir beznosacījuma, nevis ka...ka “ja tu darīsi, tad Es darīšu,” bet gan “Es to jau esmu izdarījis”. Un tā, Viņš, Skulptors, bija apņēmies, ka Viņam būs šis šedevrs.

E-60 Pēc tam no Ābrahāma atnāca patriarhi. Un patriarhi patiesībā... Un tā, ko dara Dievs? Viņš pārbūvē šo šedevru, kas bija kritis. Tātad, starp patriarhiem, mēs redzam, ka pirmais bija Ābrahāms.

E-61 Tagad skatieties uzmanīgi. Katrs šedevrs, skulptūra, tiek uzlikts uz fundamenta, pamata. Mikelandželo Mozus monuments stāv uz trīs vai četru pēdu bieza marmora gabala. Tam ir pamats. Tāpēc Dievs, gatavodams šo šedevru, Viņš uzlika to uz patriarhu pamata. Un patriarhu pamats...pirmais bija Ābrahāms, tad Īzāks, tad Jēkabs, tad Jāzeps, četri stūri.

E-62 Un tā, Ābrahāms bija ticības pamats. Ziniet, teiksim, ka tam bija četri pamati. Ticības pamats bija Ābrahāms. Mīlestības pamats bija Īzāks. Žēlastības pamats bija Jēkabs (Dieva žēlastība pret Jēkabu, to zina visi.) Bet Jāzepā bija pilnība, lūk, kur Viņš varēja novietot Savu monumentu – nevis uz pirmā pamata, otrā pamata vai trešā pamata, bet uz ceturtā pamata.

E-63 Ābrahāms, protams, attēloja Kristu, tāpat arī Īzāks, mīlestībā. Ābrahāms to attēloja ticībā. Īzāks to attēloja mīlestībā. Jēkabs to izdarīja caur Viņa žēlastību, jo Jēkabs nozīmē “krāpnieks”, un tieši tas viņš bija, taču Dieva žēlastība bija ar viņu. Taču, kad lieta nonāca līdz Jāzepam, pret viņu nebija nekā, tikai viena skrambiņa (jo arī pamatam ir jābūt šedevram), kad viņš pateica savam tēvam pravietim: “Pasaki faraonam, ka tava tauta ir...ir lopkopji nevis aitu gani, jo aitu gani ēģiptiešiem ir nicināmi.”

E-64 Taču, kad šis vecais pravietis nostājās faraona priekšā, viņš sacīja: “Tavi kalpi ir gani.” Tāpēc tas to ieskrambāja. Saprotat? Lūk, kāpēc tas tomēr padarīja to par šedevru.

E-65 Un tā, pamati tika ielikti caur ticību, mīlestību, žēlastību līdz pilnībai, caur patriarhiem.

E-66 Lūk, šī izcilā šedevra karkass bija pravieši, kas bija Vārds (es ceru, ka jūs to saprotat). Pravieši, nevis likumi, pravieši. Tāpēc ka pravieši bija apstiprinātais Vārds, kas veido ķermeni, nevis patriarhi, pravieši. Viņi bija Vārds.

E-67 Visbeidzot, kā Viņš iesāka toreiz Mozus dienās un izgāja cauri pilnīgi visiem praviešiem, un visbeidzot...būvējot ķermeni, visu laiku pietuvodamies. Un vislielākais no viņiem visiem bija Jānis. Tā saka Bībele. Tā sacīja Jēzus. “Neviens no sievas dzimušais nav tik liels kā Jānis Kristītājs,” jo viņš bija tas, kas varēja stādīt priekšā Vārdu. Un pēc tam, visbeidzot, atnāca varenā Galva, tā visa Galva. Viss pārējais ķermenis tikai stāstīja par To.

E-68 Pamatu bija ielikuši patriarhi, bet ķermenis tika uzbūvēts caur Vārdu, kas bija pravieši; bet, lūk, atnāca tā visa Galva, uz skatuves parādījās Jēzus. Kad uz tā visa tika uzlikta šī Galva, Viņā mēs redzam pilnīgu Dieva roku darbu. Viņā mēs redzam pilnīgu Vārda atspoguļojumu, jo Viņš bija Vārds, Vārda pilnība. Tagad Dievam atkal bija pilnīgs Šedevrs, kā sacīja Jesaja: “Redzi, tas ir Mans kalps, Mans Šedevrs, kuru Es esmu attēlojis cauri visiem laikmetiem, šīs pilnīgās Personas atnākšanā. Un te nu Viņš stāv Manā priekšā, nevainojams!” Lūk, pēc Viņa tēla, atspoguļodams Dievu! Tāpēc ka Viņš sacīja Jāņa Evaņģēlijā 14. nodaļā: “Kad jūs redzat mani, jūs redzat Tēvu.”

E-69 Un vēl: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva,” un Vārds tika noslīpēts un atspoguļoja to, kas Vārds bija iesākumā – Viņu. Vārds, atspoguļots tajā Šedevrā pēc Viņa līdzības, Dievs atkal pēc Savas līdzības, Vārda apveids bija atspoguļots cilvēka tēlā, Šedevrā.

E-70 Visiem praviešiem bija defekti, viņi visi bija kāda daļa no tā. Taču, lūk, visbeidzot, caur to visu atnāk šis Šedevrs, šī pilnīgā Persona, Viņā nav nekāda defekta, tik pilnīgs paša Būvētāja atspulgs, Viņa paša tēls bija atspoguļots Viņa darbā. “Dievs un Kristus bija Viens,” tik ļoti, ka Viņš ielika Viņā Savu Garu, un tad tēls un Būvētājs kļūst Viens. Dievs un Viņa izveidotā Skulptūra, Viņa Šedevrs! Bet Mozus...Mozus bija...San Andželo...tas ir, Mikelandželo darbā viņš bija skulptūra, kas nebija dzīva, jo tā bija uztaisīta no akmens. Taču šeit Galvenais Būvnieks, kad Viņš bija pilnveidojis Savu roku darbu, Viņš tajā iegāja.

E-71 Cilvēka Izpircējs bija tik pilnīgs, tik dievlīdzīgs (kaut arī tur nebija nekāda skaistuma, lai mēs Viņu ar labpatiku uzlūkotu), kad šis no jaunavas dzimušais dzīvā Dieva Dēls kļuva tik ļoti pilnīgs un pazemīgs, un līdzīgs Dieva tēlam, šis Meistars, Kurš bija izveidojis Viņa Dzīvi caur praviešiem (bet Viņš bija visu praviešu piepildījums)... Viņš bija tik pilnīgs, ka Dievs, to redzēdams, satrieca Viņu un iesaucās: “Runā!” tāpat kā to izdarīja Mikelandželo. “Runā!”
Tu sacīsi: “Vai tad tas ir tā?”

E-72 Marka Evaņģēlijā 9:7 mēs atrodam, ka uz apskaidrošanas kalna, kad tur stāvēja Mozus – likums, tur stāvēja Ēlija – pravieši. Pilnīgi visi, sākot no patriarhiem, tēvi, likums, pravieši, tur stāvēja viņi visi. “Mēs dzirdējām Balsi, kas atskanēja no mākoņa: 'Šis ir Mans mīļotais Dēls, klausiet Viņu!'” Un ja viņi klausīsies, tad Viņš noteikti runās. Tas notika tikai dažas dienas pirms tam, kad Viņš tika satriekts. “Šis ir Mans Dēls, kurā Man labpatīk mājot. Es esmu Viņu izveidojis. Četri tūkstoši gadu Es Viņu pilnveidoju. Un tagad Viņš ir tik pilnīgs, Man Viņam ir jāiesit, lai Viņš varētu runāt. Klausiet Viņu! Viņš ir Tas Pilnveidotais. Viņš ir tas Šedevrs.”

E-73 Neaizmirstiet, viscaur Vecajai Derībai vienmēr bija attēlots Viņš. Mēs redzam, ka Viņš bija tā Klints tuksnesī, kas tika satriekta. Klints Tuksnesī. “Es esmu tā Klints, kas bija tuksnesī.” Taču tas bija akmens, kas vēl nebija nonācis līdz savai pilnībai. Taču kā līdzība tā sekoja draudzei, lai izvilktu no tās tos, ko Viņš varēja pievilkt, iedotu Dzīvību tiem, kuriem Viņš varēja Dzīvību iedot. Taču Viņš bija tā Klints tuksnesī. Viņš vēl nebija izveidots kā cilvēks, Viņš bija tikai kā līdzība.

E-74 Mozus redzēja Viņu stāvam uz tās klints. Viņš redzēja, kā Tas pagāja garām, un viņš sacīja: “Tas ir cilvēks no mugurpuses.” Redziet, tas Skulptors rādīja Mozum (kurš bija potenciāla Kristus līdzība), kāds izskatīsies tas varenais Šedevrs, kad Tas tiks pilnveidots. Viņš pasniedza... Viņš Mozum kā uz ekrāna projicēja redzējumu, kāds izskatīsies šis Šedevrs. Tā bija cilvēka mugurpuse, kad Tas pagāja garām tur tuksnesī.

E-75 Atcerieties, Andželo varēja vien iekliegties un iesist tēlam, un pateikt: “Runā!” Bet Dievam, varenajam Skulptoram, tas bija pavisam citādāk. Kad Viņš izveidoja cilvēku pēc Sava tēla, tik pilnīgu, ka tas atspoguļoja Viņu, un Dievs runāja caur šo cilvēka tēlu, rādot, ko Viņš grasījās darīt. Viņš runāja caur praviešiem, kad viņi bija savā potenciālajā tēlā, kamēr Viņš to pilnveidoja līdz Galvai. Taču, kad Viņš atnāca būdams Galvā, Viņš bija viss Dieva tēls. Viņš attēloja, portretēja Pats Sevi. Pēc tam, satriekts mūsu dēļ, tagad Viņš ir mums Šedevrs, Dieva dāvana, Jēzus Kristus, Mūžīgā Dzīvība. Es ceru, ka mēs nekad to neaizmirsīsim.

E-76 Kad mēs redzam, kā dienas kļūst tumšākas, kad mēs redzam, kā atnāk ēnas! Kad... Es paredzu, ka ir palikuši tikai daži saules lēkti, ar šo valsti būs cauri. Vai jūs zināt... Vakardien, ceturtajā jūlijā Tomass Džefersons reiz parakstīja neatkarības deklarāciju, viņš un tā padome, kas bija ar viņu, atskanēja Brīvības Zvans, un mums kā valstij tika paziņota neatkarība. Saskaņā ar vēsturi neviena demokrātija nekad nav pastāvējusi ilgāk par divsimt gadiem. Un tas bija 1776. gada 4. jūlijā. Mums ir atlikuši vēl vienpadsmit gadi. Vai tā turpināsies ilgāk? Nē! Tas nav iespējams! Vienpadsmit gadi, bet, ja tā turpināsies, tas izmainīs visu vēsturi.

E-77 Un mēs redzam, kāds ir šī laika stāvoklis. Mēs redzam, kāds ir cilvēku stāvoklis. Mēs redzam, kāds ir politikas stāvoklis. Mēs redzam, kāds ir pasaules stāvoklis. Tā nevar pastāvēt! Tā noteikti nogrims kā Titāniks. Tai ir jānogrimst. Tāpēc ka... Viena valsts dod vietu citai valstij, kad tā krīt. Un šai valstībai ir jākrīt, un arī visām citām valstībām, lai atdotu vietu tai Valstībai, kas tuvojas un kura nevar krist. “Jo mēs saņemam Valstību, ko nevar satricināt,” caur šo pilnīgo Dieva tēlu, Šedevru.

E-78 Dievs, kad Viņš uz To paskatījās, Viņš bija tik iedvesmots, Viņš bija tik...redzot, kāds Viņš izskatījās un redzot Viņa apveidu. Viņš bija tik iedvesmots, ka tas būs pilnīgs Izpircēja Meistardarbs – Izpircējs Jēzus. Tāpēc Dievs, lai tiktu satriekts... Viņš pats, lai samaksātu Savu sodu, Dievs un Kristus kļuva Viens, tāpēc Dievs varēja tikt satriekts tajā Tēlā, Viņš varēja tikt ievainots. Lūk, kāpēc Jesaja sacīja: “Mēs taču Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Tomēr Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”

E-79 Pilnīgs Tēls, Dievs-Cilvēks! Dievs en morfe,[grieķu vārds, kas nozīmē: “mainīt savu ārējo formu bet ne būtību.”–Tulk.] Viņš no Pārdabiskā bija kļuvis par redzējumu, un šis redzējums tika atspoguļots Tēlā. Un šis Tēls tika satriekts, lai tas Pārdabiskais varētu sajust nāvi, Dieva pilnīgais Šedevrs.
Viņš nevarēja izdarīt to Mozū. Viņš nevarēja izdarīt to praviešos; Jesajā, kurš tika sazāģēts ar zāģiem, sazāģēts gabalos. Viņš nevarēja izdarīt to praviešos, kuri tika nomētāti ar akmeņiem. Viņš nevarēja to izdarīt, jo Viņš nevarēja to sajust, tur bija tikai daļa no Viņa.
Taču šajā pilnīgajā Meistardarbā Viņš bija Dieva Personas pilnība ķermenī. Viņš varēja atspoguļot ne tikai Mozu; šajā Personā Viņš varēja atspoguļot Visu Savu būtību un piedzīvot nāvi par visu cilvēci. Dieva pilnīgais Šedevrs! Dievs, redzot To, tik ļoti iedvesmots, Viņš kļuva par visu periodu Izpircēju, lai stāvētu par tiem, kas dzīvoja iepriekš un tagad.

E-80 Viņā piepildījās visi apsolījumi. Viņš bija pilnības pilnība. Viņā piepildījās visas līdzības: mūsu Radinieks Izpircējs Rutē un Boasā; mūsu Likumdevējs no Sinaja kalna; mūsu Pravietis no tuksneša, kad Viņš nonāca no kalna, kad Viņš atnāca no tuksneša, kad Viņš atnāca no Mūžības un kļuva par Cilvēku, pilnīgs Tēls!

E-81 Dievs to izstrādāja cauri gadsimtiem, sākot ar patriarhiem, un izveidoja Savu platformu, un izveda viņus cauri dažādām lietām, uz kā Viņš uzlika šo fundamentu jeb pamatu. Un tā Viņš sāka būvēt Savu Vārdu (praviešus), un visbeidzot uz skatuves parādījās pilnīgais Pravietis, pilnīgais Pamats, pilnīgais redzējums, kas bija Dievam.

E-82 Un tagad, lai tas sāktu runāt (Viņš ir Vārds) un...lai Vārds sāktu runāt, Viņam ir jāieiet tajā Tēlā. Un tad, lai Tēls sāktu runāt, tas ir jāsatriec. Viņš iegāja šajā tēlā. Un pēc tam, lai runātu, pilnīgais Izpircējs... Viņā piepildījās visas Vecās Derības līdzības.

E-83 Kā es nesen sacīju: Vecās Derības Jehova ir Jaunās Derības Jēzus. Jā.

E-84 Tāpat kā daudzi no jums, mana vecuma vīrieši, sievietes...kādreiz it visur šajā valstī bija daudzas ķīniešu veļas mazgātavas. Kad ķīnieši tikko ienāca, viņi ieradās no rietumu piekrastes, virzījās austrumu virzienā, ierazdamies no austrumu zemes, virzoties, lūk, šurp. Un, kad viņi ieradās, viņu tauta nezināja mūsu valodu un mūsu ieražas, taču viņi bija labi veļas mazgātāji. Un viņi neprata izrakstīt kvīti, lai tu varētu saņemt atpakaļ tieši savas drēbes.
Taču ķīnietis, viņš bija dabūjis sev kaudzi nelielu pilnīgi tukšu kartiņu. Un tā, kad tu atnesi savu veļu, viņš paņēma to kartiņu un pārplēsa to noteiktā veidā, un iedeva tev vienu daļu, bet otru daļu paturēja sev. Un, lūk, tas ir nedaudz labāk par to, kas mums ir tagad, jo, kad tu tur atnāci pieprasīt to, kas piederēja tev, tām divām daļām bija precīzi jāsavienojas kopā. Tu nevarētu to atdarināt, ja gribētu. Tas nav iespējams. Tu vari atdarināt burtus, taču tu nevari atdarināt to pārplēsumu. Tam bija precīzi jāsader ar to otru gabaliņu. Tādējādi savas netīrās drēbes, kuras tu atnesi, tu varēji izpirkt tās ar to kvīti, jo tā atbilda tai kvītij, kas bija izsniegta.

E-85 Un kad Dievs caur praviešiem un likuma laikā nosodīja mūs, lai grēks... Likumam nav žēlastības, tas tikai saka tev, ka tu esi grēcinieks. Taču, kad uz skatuves parādījās Jēzus, Viņš bija piepildījums, Viņš bija piepildījums tam visam, ko bija solījis Dievs. Viņš bija pilnīgs, identisks apsolījuma atspoguļojums, tēls. Tādējādi visi Vecās Derības apsolījumi bija piepildīti Jēzū Kristū. Tie nevarēja piepildīties Mozū, tie nevarēja piepildīties nevienā no praviešiem, bet tie tika piepildīti tajā Šedevrā. Tas atbilda visam, kā Tas bija teicis, kā būs.
Tāpēc arī Draudzei būs pilnībā jāatbilst visam, ko Dievs ir apsolījis! Tai ir jābūt tam gabaliņam, kas bija nošķelts no Viņa. Tāpēc, ja oriģināls ir Vārds, tad arī pakļautie, kuri bija no Viņa paņemti, būs Vārds, lai atbilstu Viņa pusei.

E-86 Tādējādi ķīnietis...tu varēji pieprasīt... Tur, kur likums tevi nosoda un sacīja, ka tu biji netīrs, tu biji vainīgs, un tevi varēja ielikt cietumā; taču, kad atnāca Viņš, Viņš bija tas atbilstošais gabals, kas varēja tevi izņemt un atnest tevi atpakaļ, lai tā atkal būtu pilna kvīts, izpirkums, ko Dievs bija apsolījis toreiz Ēdenes dārzā. “Tava Sēkla [Dzimums] sadragās čūskas galvu, bet... Viņa papēdis sadragās...sadragās tās galvu.”

E-87 Lūk, mēs redzam šo Šedevru, ko Dievs bija pabeidzis. Un tā, mēs redzam, ka Viņš bija viss, kas bija apsolīts. Viņš ir visi apsolījumi, visi pravietojumi, viss, ko vien Dievs bija apsolījis. “Tavs Dzimums sadragās čūskas galvu.” Lūk, Viņš nevarēja to sadragāt ar likumu, Viņš nevarēja to sadragāt ar praviešiem, taču Viņš to izdarīja, kad sievas Dzimums [Sēkla] kļuva par Šedevru, Kristu. Viņš bija tas Akmens, ko Daniēls redzēja nošķeltu no kalna. Viņš bija Tas, kurš varēja satriekt. Viņš ir Tas, kurš varēja sadragāt...sadragāt čūskas galvu.

E-88 Viņa dzīve pilnībā atbilda Mozus dzīvei. Viņa dzīve atbilda Dāvidam. Nu, paskatīsimies, vai Viņš ir atbilstošais [kvīts] gabaliņš.

E-89 Paskatieties uz Dāvidu, ķēniņu, ko noraidīja viņa tauta. Viņš bija... Reiz, kad viņš... Pret viņu sacelšanos uzrīkoja viņa paša dēls, un viņš sadalīja un atdalīja Israēla armijas. Un viņš tika...Dāvids tika dzīts jeb viņu patrieca no troņa viņa paša tauta. Un, kad viņš devās prom, tur bija viens vīrs, kas viņu ienīda, un viņš tur gāja garām, spļaudams virsū Dāvidam. Sardzesvīrs izvilka zobenu un sacīja: “Vai tad es nenocirtīšu tā suņa galvu, kas spļauj virsū manam ķēniņam?”
Dāvids sacīja: “Neaiztiec viņu. Dievs lika viņam to darīt.”

E-90 Vai tad jūs neredzat? Vīrs, kam nebija svešas sāpes un ciešanas. Viņš stāv kā aita savu cirpēju priekšā, mēms.” Viņi... Viņš tā sacīja. Droši vien Dāvids nesaprata, ko viņš runāja. Taču pēc apmēram pieciem, sešiem simtiem gadu vai nedaudz vēlāk pa tām pašām ielām gāja Dāvida Dēls, un Viņš tika apspļauts. Taču pievērsiet uzmanību, kas notika, kad Dāvids no sava...kad viņš kļuva bēglis un... Kad viņš atgriezās no savas trimdas, tas vīrs lūdzās pēc pēc miera un žēlastības. Pat tie, kuri Viņu sita, viendien Viņu redzēs, kad Viņš atgriezīsies.

E-91 Un vēl mēs ieraugām Jāzepā, ka... Jāzeps piedzima kā neparasts zēns, pēdējā, augšējā daļa pamatam, uz kura bija jātiek uzbūvētam Šedevram. Tas pārgāja no ticības uz mīlestību, uz žēlastību, un aizgāja līdz pilnībai. Un šādi tas pārgāja no kājām sākumā un aizgāja līdz pilnībai Kristū.

E-92 Paskatieties, kā Viņš bija atspoguļots Jāzepā, fundamenta augšējā daļā, vispilnīgākajā no viņiem visiem. Mēs redzam, ka Jāzeps piedzima savā ģimenē, un viņš piedzima no likumīgas sievas, kas patiesībā bija Jēkaba sieva. Un vēl pievērsiet uzmanību, ka tad, kad viņš piedzima, viņa tēvs viņu iemīlēja, bet brāļi bez iemesla viņu ienīda. Kāpēc viņi neieredzēja viņu? Tāpēc ka viņš bija Vārds.
Vai redzat pašus pamatus, fundamentu? Vai redzat, kā nonāca fundamenta galva? Tagad paskatieties, kā nonāk tā ķermeņa Galva. Lūk, pavērojiet, kā nonāk Līgavas Galva. Viņš bija Vārds.
Un viņi ienīda viņu, jo viņš bija redzētājs. Viņš kaut ko paredzēja un viņiem to izstāstīja. Tas īstenojās; nav svarīgi, cik ilgi tas aizkavējās, tas tik un tā notika. Un tieši tā dēļ, ka viņš bija garīgs, viņš tika izslēgts no saviem brāļiem. Viņiem būtu vajadzējis viņu iemīlēt. Taču viņi ienīda viņu, jo viņš bija pravietis un bija garīgs. Un viņi neieredzēja viņu.

E-93 Pievērsiet uzmanību, ka viņu pārdeva par gandrīz trīsdesmit sudraba gabaliem, iemeta grāvī un uzskatīja par mirušu, taču viņš tika paņemts augšā no tā grāvja. Un viņa kārdināšanas laikā cietumā, dzērienu devējs un maizes cepējs... Mēs zinām, ka dzērienu devējs tika glābts, bet maizes cepējs aizgāja pazušanā. Un Kristus cietuma vietā uz krusta viens izglābās, bet otrs aizgāja bojā – divi zagļi, divi pārkāpēji.

E-94 Un redzam, ka pēc cietuma viņš tika nosēdināts pie faraona labās rokas, un neviens nevarēja vērsties pie faraona, kā tikai caur Jāzepu. Un, kad Jāzeps mēdza atstāt šo faraona troni, visā Ēģiptē skanēja bazūne, bija dzirdama šī skaņa un tika paziņots: “Visi metieties ceļos, Jāzeps nāk!”

E-95 Tieši tā būs ar Jēzu. Kā Viņu iemīlēja Tēvs, un bez iemesla ienīda šie brāļi no konfesijām. Viņš tika pārdots par trīsdesmit sudraba gabaliem (tāpat kā toreiz) un Viņu iemeta grāvī, uzskatot Viņu par mirušu. Uz krusta: viens pazušanā, otrs izglābts. Un Viņš tika augšāmcelts no krusta un sēž pie Dieva labās rokas Majestātē, tas varenais Gars, kurš bija Viņā atspoguļots. Un neviens nevar vērsties pie Dieva, kā tikai caur Jēzu Kristu. Aizdomājieties par to! Un, kad Viņš atstāj šo troni, sāk iziet, skanēs bazūne, un visi ceļi nolieksies un katra mēle apliecinās...

E-96 Atcerieties, viņš bija labklājības, veiksmes dēls. Viss, ko viņš darīja, izdevās. Vai nu tas bija cietumā, lai kur tas arī nebūtu, tas viss izdevās. Un vai tad Viņš nav apsolījis Saviem bērniem, ka Viņš izdarīs tā, ka viss nāks par labu, vai nu tā būtu slimība, cietums, nāve, bēdas, lai kas tas arī nebūtu, tas nāk par labu tiem, kas Viņu mīl? Viņš to apsolīja, un tā tam ir jābūt. Tā tam ir jābūt. Viņā tas runāja uz mums līdzībā. Viņš bija tas pilnīgais Dieva Tēls.

E-97 Vēl mēs šeit redzam, ka tad, kad Viņš atkal atnāks... Atcerieties, Jāzeps caur atklāsmi izglāba pasauli, caur savu vareno pravietojumu. Pasaule būtu izmirusi, ja nebūtu bijis Jāzepa. Un pasaule būtu mirusi, ja nebūtu Jēzus: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka atdeva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu.” Dievs saglabā Dzīvību.

E-98 Mēs varētu turpināt vēl un vēl! Tāpēc ka Viņš gluži vienkārši bija tas atbilstošais gabaliņš Dāvidam, Mozum, Elijam. Viņš bija atbilstošais gabaliņš Jāzepam. Viss, ko Viņš bija attēlojis vai paredzējis Vecajā Derībā, pilnībā tam atbilda. Kas tas ir? Tas parādīja pilnīgu Izpircēju. Ka mēs varējām aiznest mūsu vecās un netīrās drēbes uz veļas mazgātavu, atkal atnākt un tās pieprasīt. Tās tika mazgātas Jēra Asinīs. Mēs varam pieprasīt to, kas mums pieder. Mēs varam pieprasīt visu, kā dēļ Viņš nomira. Lūk, Viņš bija pilnīgais Vārds, attēlots.

E-99 Dievam, varenajam Skulptoram labpatika Viņu satriekt un izdarīt to šādā veidā. Mēs redzam Viņu šeit Jesajas grāmatā, kā es lasīju: “Mēs visi viņu uzskatījām, mēs aizgriezām no Viņa savu vaigu. Viņā nebija nekāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu.” (Visi par Viņu runā, uzjautrinās par Viņu. Es šobrīd runāju par Viņu, šodien, visi par Viņu uzjautrinās. Saprotat?) “Mēs Viņu uzskatījām, mēs Viņu redzējām.” (Uzskatīt nozīmē “skatīties uz”.) “Mēs uzskatījām Viņu par Dieva satriektu un nomocītu.” Un tomēr Viņš... Kamdēļ Viņš to darīja? – “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu nelikumību dēļ satriekts.”

E-100 Un tā, mēs varētu par to turpināt un turpināt, taču es ticu, ka jums jau ir priekšstats par to, ko es gribu pateikt, lūk, Dievs atjauno Savu Šedevru.

E-101 Tomēr neaizmirsīsim, ka pašā sākumā, kad Viņš satrieca Ādama sānu, Viņš kaut ko no viņa sāna paņēma.
Lūk, arī Kristus tika satriekts ar mērķi, lai Viņš varētu paņemt no Viņa to, kas būs ģimene, Līgava; lai Viņš varētu paņemt Viņam Līgavu. Tātad, kad Viņa Šedevrs bija pilnveidots, tad Viņam bija Tas jāsatriec, lai paņemtu no Viņa (nevis kādu citu gabalu, nevis kādu citu radību), no tās pašas radības.

E-102 Mans brāli, nedomā par to kaut ko sliktu, bet uz brītiņu aizdomājies. Ja Viņš paņēma no Viņa, no oriģinālās radības, lai uztaisītu Viņam Līgavu... Viņš neveica vēl vienu radīšanu. Viņš paņēma daļu no oriģinālās radības. Tādā gadījumā, ja Viņš bija Vārds, kam tad ir jābūt Līgavai? – Tai ir jābūt oriģinālajam Vārdam, dzīvajam Dievam iekš Vārda.

E-103 Kimberlija, Dienvidāfrika. Reiz es skatījos uz dimantiem, kā tos iegūst no zemes. Un es redzēju, kā tie tur gulēja... Un ražotnes jeb raktuves pārvaldnieks bija viens no maniem palīgiem lūgšanu rindā. Un es ievēroju kaudzi ar dimantiem, kuru vērtība bija desmitiem tūkstoši dolāru, bet tie nedzirkstīja pat tad, kad uz tiem spīdēja gaisma. Un es jautāju raktuvju pārvaldniekam, sacīju: “Kāpēc tie nedzirkst?”

E-104 Viņš sacīja: “Ser, tie vēl ir jānoslīpē. Tie ir jānoslīpē. Tad, kad tie ir noslīpēti jeb nošķelti, tad tie atspoguļos gaismu.” Lūk, lūdzu.

E-105 Šedevram ir jātiek noslīpētam. Pievērsiet uzmanību, kādam mērķim noslīpētam? Vai nošķeltais gabaliņš tiek noslīpēts uz izmests? Nē, nē. No noslīpētā gabaliņa tiek uztaisīta plašu atskaņotāja adata, un šī adata tiek uzlikta uz plates, kurā atrodas pasaulei neredzama mūzika. Un tieši adata ir tā, kas padara to redzamu, padara redzamu patieso Vārda skaidrojumu.

E-106 Viņa dzīve atbilda viņiem visiem. Dievam labpatika Viņu satriekt. Un tā, kāpēc Viņš satrieca Viņu? – Tā paša iemesla dēļ, kāpēc Viņš satrieca Ādamu.

E-107 Lūk, mēs redzam Viņu sodītu, Dieva satriektu un nomocītu, pilnīgais Jērs, nokauts par grēciniekiem, pilnīgs Šedevrs.

E-108 Lūk, jau gandrīz divus tūkstošus gadus Dievs Sev atkal taisa Šedevru. Jo Viņš satrieca Ādamu, lai atdalītu no viņa gabaliņu, daļu no viņa, ribu, lai uztaisītu viņam sievu. Bet, lūk, šis pilnīgais Šedevrs, kuru Viņš satrieca Golgātā, Viņš atdalīja arī no Viņa gabaliņu. Tā vienkārši ir Jaunā Derība, tas arī viss. Viņš piepildīja Veco Derību. Tagad tā ir Jaunā Derība, vēl viens gabaliņš, kam ir jāpiepildās. Redziet, Jaunā un Vecā ir vīrs un sieva. Saprotat? Un bija vajadzīga Jaunā...Vecā, lai darītu zināmu Jauno; atnāca Kristus, šis Šedevrs, lai to piepildītu. Tagad Viņa Līgava piepildīs visu, kas ir Jaunajā Derībā. Tiek veidots vēl viens Šedevrs.

E-109 Kā Viņam bija vajadzīgi četri tūkstoši gadi, lai uztaisītu to Šedevru, tagad Viņš jau gandrīz divus tūkstošus gadus taisa vēl vienu Šedevru, Kristus Līgavu, vēl vienu Šedevru. Un šādi darot, Viņš to dara ar Savu nemainīgo metodi, tieši tāpat, kā Viņš jau taisīja Šedevru – ar Savu Vārdu. Lūk, kā Viņš taisa Savus Šedevrus, jo Tas var būt pilnīgs Meistardarbs tikai tad, kad Tas ir pilnīgs Vārds.
Visi netīrumi, atkritumi, injekcijas, tas viss salūzīs, pat debesis un zeme zudīs, bet šis Vārds nekad nesalūzīs. Atcerieties, lai noslīpētu dimantu, šim darbam ir vajadzīgs pilnīgs darbarīks, to nevarēs izdarīt ar ko pagadās. Es redzēju, kā tās tonnām smagās dzirnas to visu pārmaļ un atdala tur daudzas tonnas, bet dimants iziet tam cauri neskarts. Nē, dimantu tas nesalauž, tam ir jātiek noslīpētam.

E-110 Lūk, tieši to Viņš dara Savā nekad nemainīgajā metodē. Mēs redzam, ka Maleahijas grāmatas 3. nodaļā Viņš pateica: “Es esmu Dievs, un Es nemainos.” Viņš nevar izmainīt Savu metodi.

E-111 Un tā, kā Viņš sāka Ābrahāmā... Pēc tam, kad bija kritis pirmais šedevrs, Viņš sāka Ābrahāmā, uz pamata, lai uzbūvētu vēl vienu šedevru. Viņš sāka Vasarsvētku dienā, lai uzbūvētu vēl vienu Šedevru, oriģinālo sēklu, Vārdu. Viņš sāka pirmajā Draudzē. Kas tā bija? Sēkla, Vārds, izpaudies Vārds, dotais apsolījums. Joēls sacīja: “Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, jūsu sirmgalvji sapņos sapņus, jūsu jaunekļi redzēs parādības.” Tas, ko Viņš dara pēdējās dienās, divās, pēdējos divus tūkstošos gadus.

E-112 Paskatieties, un tas sākās kā oriģināls. Kā sacīja Jēzus: “Dieva Vārds ir Sēkla, ko iesēja sējējs.” Un Viņš bija tas Sējējs. Sēkla bija Vārds. Un, ievērojiet, jebkura sēkla, kas paliek viena, nekad neko nedod. Tai ir jākrīt zemē, lai no jauna nestu savus augļus. Un šī Sēkla, šī pilnīgā Draudze, nokrita zemē Nikejā, Romā, kad viņa kļuva par konfesiju.

E-113 Lūk, vēsturnieki, atcerieties to. Un arī jūs, kas dzirdēsiet šo ierakstu, izpētiet to un pārbaudiet, vai tā tas nav. Draudze nomira Nikejā, Romā, kad oriģinālā Vārda vietā viņa pieņēma dogmas un mācības. Kas tas bija? Dievs bija parādījis, caur to pirmo Draudzi, ka Viņš bija Dievs. Viņam bija Draudze, kas bija pilnīga. Taču Draudzei, kā jebkurai citai sēklai, ir jānokrīt zemē un jānomirst. Un tā, viņa nokrita zemē un nomira, un iznīka.

E-114 Ziniet, es te nesen izlasīju vienu grāmatu. Kāds uzrakstīja grāmatu un nosauca to “Klusējošais Dievs”. Varbūt jūs esat to lasījuši. Es aizmirsu...manuprāt, Brambaks... Nē, es nezinu, es neesmu pārliecināts, kurš tieši to sarakstīja, bet... Es nevaru atcerēties. Man tā ir bibliotēkā, Klusējošais Dievs. Sacīja: “Dievs tūkstoš tumšo viduslaiku gadus mierīgi sēdēja un pat nepakustināja ar roku, un vēroja, kā uzticīgie mocekļi dodas uz lauvu bedri un kā tos dedzina romieši, visvisādas slepkavības; sievietēm norāva viņu drēbes, ar darvu aizdedzināja viņu garos matus, un viņas sadedzināja.” Atcerieties, ka īsie mati pirmoreiz parādījās tieši Romā. Bet kristiešu sievietēm bija gari mati, tāpēc viņi iemērca tos darvā un aizdedzināja, un viņas sadedzināja, kailas; izbaroja viņus lauvām. Un šis rakstnieks turpina, lai pateiktu: “Kur tad ir tas Dievs?”
Ak, cik akli reizēm ir cilvēki! Vai tad jūs nezināt, ka tai Sēklai bija jānomirst! Viņš nemēģināja viņus atbrīvot. Viņi aizgāja ar uzvaru! Viņi aizgāja asiņojot un mirstot, atdodot savas dzīvības. Kāpēc? Tā bija Sēkla, tai bija jākrīt zemē, kā mums ir pateikts pirmajā...Jāņa Evaņģēlija 12. nodaļā: “Kviešu graudam ir jākrīt zemē un tur jāmirst,” un ne tikai jāmirst, bet jāsapūst. Taču tā konfesija it nemaz nezināja, ka tā Dzīvība joprojām bija tur.

E-115 Kaut arī pati draudze tajā Nikejas Padomē, kur piecpadsmit dienas notika asiņainas politiskas debates, kad ienāca tie aristokrāti un gribēja injicēt draudzē tās augstās amatpersonas... Un no tā tuksneša nāca pravieši, kas barojās no augiem un bija ietinušies dzīvnieku ādās, īsti pravieši, bet tie izmeta viņus ārā. Kāpēc? Sēklai ir jānokrīt zemē. Tai ir jānomirst.

E-116 Tā nomira tumšajos viduslaikos, dziļi zem tumšajiem dubļiem. Viņi domāja, ka tās vairs nav. Jūs zināt, ka Jāņa Evaņģēlija 12:24 Jēzus sacīja: “Ja kviešu grauds nekritīs zemē, tas paliks viens.” Un pirmā Draudze bija tā kopija, tā Līgava, tā Sēkla, tas izpaustais Vārds, kas nokrita zemē Nikejā, Romā.

E-117 Paklausieties, Draudze, visās valstīs, kas to dzirdēs. Lūk, kur ir tie dubļi: tās ir tās konfesijas! Tieši tur Vārds tika sists krustā, un viņi pieņēma dogmas. Un daudzus simtus tumšo viduslaiku gadus Vārda spēks un izpausme bija apslēpts pasaulei. Valdīja tikai katolicisms. To zinām mēs visi, ja lasām vēsturi. Valdīja tikai un vienīgi katolicisms.

E-118 Taču nav...nav iespējams noslēpt sēklu, kurā ir dīglis. Tā noteikti izdīgs. Kāpēc? – Tāpēc ka varenais Skulptors strādā. Viņš uzcels no jauna. Tāpēc Viņš... Sēkla nokrita, Vārds.

E-119 Kad mēs redzam svēto Pāvilu, Pēteri, Jēkabu, Jāni, visus tos, kas uzrakstīja Vārdu... Un viņi uzrakstīja... Vārds, ko viņi uzrakstīja, kļuva dzīvs un dzīvoja, un...Tas dzīvoja. Un mēs atrodam, ka pēc tam, kad tas sāka nobriest, Jānis sāka rakstīt vēstules. Viņš tika izmests uz Patmas salas pēc tam, kad viņu bija diennakti dedzinājuši eļļā. Taču Vārdam ir jāizaug, tam ir jātiek uzrakstītam. Viņi nevarēja ar eļļu izvārīt no viņa ārā Svēto Garu, tāpēc viņam nekas nenotika. Viņa darbs nebija pabeigts. Viņš nomira dabīgā nāvē.

E-120 Polikarps, kas bija Jāņa māceklis, turpināja nest Vārdu. Bet no Polikarpa nāca Irenejs. Un Irenejs bija liels Dieva vīrs, kurš ticēja tieši tam pašam Evaņģēlijam, kādam ticam mēs. “Vārds ir nobriedis.” Draudze centās to izspiest ārā.

E-121 Visbeidzot tas nonāca līdz Nikejas Padomei Romā, un tur viņa krita zemē (pēc svētā Martina), un tika nogalināta. Svētais Martins ticēja tieši tam, kam ticam mēs. Viņš stāvēja par to pašu: par kristību ar Svēto Garu, par kristību Jēzus Vārdā. Viņš stāvēja tieši tur, kur stāvam mēs. Un viņš bija pravietis un ticēja pilnam Dieva Vārdam. Un galu galā viņi tika sisti krustā un iemīcīti zemē, un gulēja tur simtiem gadu, līdz tā no ārpuses sapuva, Sēkla. Vecie ķermeņi sapuva. (Es biju San-Andželo katakombās un es redzēju, kur viņi nomira, un viņu salauztos kaulus un pārējo.) Galu galā viņi sapuva, un viņu kauli izzuda, bet Dzīvība joprojām bija tur.

E-122 Tas kviešu grauds, kas nokrita zemē Nikejas Padomē, sāka dzīt asniņu Mārtiņa Lutera laikā. Tāpat kā sāk augt jebkurš grauds vai kviešu grauds, kad sēkla ir sapuvusi, parādās dzīvība. Un tā sāka parādīties Mārtiņā Luterā. Kas bija pirmais, ko viņš izdarīja? – Noraidīja katoļu konfesiju, protestējot, ka tai nav taisnība. Jo viņš sacīja: “Taisnais no ticības dzīvos.” Kas tas bija? – Maza, vārga Dzīvība, kas izdzina pāris mazus asniņus. Tie bija luterāņi. Protams, tas neizskatās kā tas kviešu grauds, kas nokrita zemē, taču Dzīvība šeit jau sāk līst ārā.

E-123 Pēc tam tas turpinājās stiebrā. Kas notika pēc tam, Džona Veslija laikā? Ko viņš izdarīja, atnesot svēttapšanu? – Viņš palika ar Vārdu, un kas notika? Luterāņi bija organizējuši un izveidojuši organizāciju, tāpēc bija pienācis laiks, kad kaut kam bija jānotiek. Tiek veidots šedevrs. Ko viņš izdarīja? Ko viņš izdarīja? Viņš protestēja pret Anglikāņu baznīcu, iznāca reformācijā, kā sarenīte, vārpa. Kas tas ir? Sēkla atdzīvojas, aug.

E-124 Lūk, stiebrs neizskatās pēc sēklas, tāpat arī vārpa.

E-125 Un tā, pentakostu brāļi visās zemēs, es gribu, lai jūs ieklausāties, mani brāļi. Ja šis ir pēdējais vēstījums, kuru es sludinu, šis ir mans šedevrs. Vai jūs esat ievērojuši, kad kvieša...kvieša grauds, kas iekrīt zemē, kad tas sāk veidoties par graudu?

E-126 Pavērojiet dabu. Daba ir Dievs, precīzi. Dievs darbojas dabā, tas ir viss, ko Viņš var... Taču no pentakostu atmodas, kas pēc viņu domām bija tā Sēkla... Tā nebija. Tagad skatieties! Taču notika kaut kas ļoti līdzīgs Sēklai. Paskatieties, ko Jēzus sacīja Mateja Evaņģēlijā 24:24, ka “pēdējās dienās tie divi gari būs tik cieši kopā, ka tas pieviltu pat Izredzētos, ja vien būtu iespējams.”

E-127 Un tā, tas stiebrs it nemaz neizskatījās pēc sēklas, tāpat arī sarenīte, vārpiņa neizskatījās pēc sēklas. Taču pievērsiet uzmanību, lūk: nevis Lutera dienās, bet pēdējā dienā.

E-128 Pats pirmais... (Šeit sēž zemnieki, kas ņemas ar kviešiem)... Pats pirmais, kas parādās no kviešu sēklas, tev teju vai šķitīs, ka tas ir grauds, taču, kas tas ir? – Tā ir sēnala. Tas veido to, kas ir apkārt graudam, lai tajā atrastos sēkla. Tas veido šo miziņu, apvalku. Taču sēnala nav sēkla, tāpat kā nebija stiebrs un vārpiņa. Tādējādi tas ir tikai dzīvības, kvieša grauda, nesējs. Redziet, Jēzus par to runā Jāņa Evaņģēlija 12. nodaļā.

E-129 Kviesis pēc vārpiņas (pēc Veslija) izdzen sēnalu, kurš vairāk nekā viss pārējais izskatās pēc grauda. Sēnala visvairāk izskatās pēc grauda. Tas vienmēr izskatās ļoti līdzīgs tam graudam, kas nokrita zemē. Kad izaug stiebrs, tajā ir Dzīvība, taču, protams, tas nav grauds. Izaug vārpiņa, ziedputekšņi, tas joprojām nav grauds. Un pēc tam izaug sēnala, un tai ir tieši tāda forma kā kviesim, tieši tāda kā kviešu graudam, tomēr tas nav kviesis. Tieši tāda paša forma, pilnīgi.

E-130 Pentakosti iznāca tieši tāpat, kā būtu iznākuši kvieši. Katrs iznāk no otra, iznāk no iepriekšējā, bet viņi ir tikai nesēji, viņi iegāja konfesijā. Lūk, ko izdarīja pentakosti, viņi iegāja konfesijā. Ko izdarīja vasarsvētku draudzes, kad tie iznāca nu gluži kā grauds? Viņi uzreiz pagriezās atpakaļ un kļuva par vienu no māsām konfesijām, gluži kā Atklāsmes grāmatas 17. nodaļā. Tieši tā. Tieši to sacīja Jēzus.

E-131 Tagad skatieties. Evaņģēlijs izies caur Luteru, caur Vesliju, uz vasarsvētku draudzēm, un pēdējās dienās tiktu pievilti pat paši Izredzētie, ja tas būtu iespējams. Izredzētie! Ak, pentakostu brāļi, vai tad jūs neredzat?

E-132 Kviesis, kad tas sāk veidoties, ir tieši kā sēkla, tas sāk veidoties kā sēkla, taču tā ir sēnala. Tas kļuva par konfesiju, notika tieši tas pats, kas tika izdarīts Lutera laikā. Tieši to, attiecībā uz draudzēm, pierāda Atklāsmes grāmatas 17. nodaļa.

E-133 Un tā oriģinālās sēklas grauds nokrita Nikejā, jo tā bija pirmā konfesija.

E-134 Paskatieties, lūk, tā Dzīvība, kas bija stiebrā, vārpiņā, tā visa noslēdzas Sēklā. Tā Dzīvība, kas iznāk no oriģinālās Sēklas, iziet cauri dažādiem procesiem (trīs dažādiem procesiem) un pēc tam atgriežas atpakaļ, līdz tā nonāk līdz Tās sākotnējam, oriģinālajam stāvoklim. Aleluja! Ak vai! Es esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, jo Dievs man ir ļāvis to ieraudzīt!

E-135 Paskatieties, cik pilnīgi saskan Vārds un tie...un daba. Tieši tāpat, kā mēs pierādām augšāmcelšanos: saullēkts, saule noriet, atkal uzlec. Lapa nokrīt no koka, sula nolaižas saknēs un atkal atgriežas, un...un līdz ar to atkal parādās lapas. Tās nokrīt uz zemes, koka dzīvība tās atkal uzsūc, kalciju un kāliju, un atkal to nogādā līdz citai lapiņai.
Redzat? Visa daba, pilnīgi viss darbojas saskaņā ar...ar Dieva Vārdu. Un te nu tas ir, precīzi, nevainojami šajos Draudzes Periodos. Lūk, kāpēc nonāca Svētais Gars un to visu uzzīmēja, un padarīja mums to redzamu tā, kā Viņš to izdarīja. Tieši tā.

E-136 Ievērojiet, lūk, tā Dzīvība, kas bija sēnalā...stiebrā, vārpā un sēnalā, tā visa savācas Sēklā. Un tā Dzīvība, kas bija stiebrā, aizgāja... Viens aizgāja, lai izveidotu citu. Taisnošana sagatavoja ceļu svēttapšanai. Svēttapšana sagatavoja ceļu kristībai ar Svēto Garu. Kristība ar Svēto Garu sagatavoja ceļu pašam Svētajam Garam, lai Tas nonāktu visā pilnībā, atkal atpakaļ pie Vārda, lai darītu Sevi redzamu.

E-137 Taču tas, kas pārtop konfesijā, tas mirst. Līdzīgi kā Dzīvība Luterā radīja Vesliju. Un...un no Veslija Tā aizgāja uz vasarsvētku draudzēm. Un no pentakostiem, lai izveidotu oriģinālo jeb sākotnējo Sēklu, līdz pašam... Pentakosti izgāja no Veslija, līdz pat šim laikam. Lūk, kāpēc pentakosti izgāja no Veslija: viņi (pentakosti) nebija konfesija. Pēc tam pentakosti sāka kļūt par konfesiju, un (kas tad notika?) tas palika par sēnalu. Bet izskatījās, ka tas ir Tas īstais.

E-138 Vai kāds... Cik daudzi ir redzējuši, kā sāk augt sēkla, kviešu sēkla? Kas tur ir sākumā? Tā izskatās tieši kā sēkla, taču tā ir sēnala. Vai redzat trīs stadijas? Stiebrs, vārpa jeb putekšņi un tad sēnala. Un pēc tam no sēnalas iznāk oriģinālā sēkla. Saprotat? Nevis kaut kāda sēkla, bet tās pašas sēklas dzīvība izauga cauri tam visam, lai nonāktu tajā sēklā. Āmen, āmen! Vai jūs to saprotat? Kas tas ir? Augšāmcelšanās, atgriešanās atpakaļ pie Šedevra, līdzīga tam, kāds iekrita zemē.

E-139 Vasarsvētku draudzes iznāca no Veslija, jo Veslijs bija organizācija. Vasarsvētku draudzes iznāca, nebūdami organizācija, bet pēc tam par tādu palika. Tam bija jānotiek, lai izveidotu sēnalu. Patiesais Dzīvības Vārds, kas bija uz tās, bija ceļā uz oriģinālo Graudu cauri trim stadijām: cauri stiebram, pēc tam ziedputekšņos, tad vārpiņas sēnalā, bet no sēnalas izveidojās Sēkla. Ne... Stiebrs, vārpiņa, sēnala!

E-140 Būdami dzīvi, savā agrīnajā atmodā viņi spēja saturēt noteiktu daļu no Dzīvības Sēklas, taču, kad viņi organizējās, Dzīvība no tā aizgāja. To pierāda visa vēsture. Neviena organizācija nekad neko nav izdarījusi pēc tam, kad tā organizējās. Tā bija mirusi. Pareizi.

E-141 Pavērojiet, dzīvība tagad neapstājas. Tā virzās tālāk.

E-142 Paskatieties. Tas, ko viņi bija izdarījuši, viņi visi, ir pierādīts ar vēsturi, tieši tā ir gājusi draudze, lai vairs nekad nebūtu Viņam noderīga. Organizācija tiek nolikta uz plauktiņa. Visā vēsturē nav bijusi tāda draudze, kura nebūtu mirusi pēc tam, kad tā organizējās. Organizācija mira un vairs nekad neuzcēlās. Vai tad jūs to neredzat? Aklais cilvēk, atver savas acis! Daba un Vārds pilnīgi saskan un uzreiz pierāda, ka tā ir Patiesība. Ka tā ir Patiesība. Ka dzīvība aiziet no stiebra, lai veidotu vārpiņu; no vārpiņas tā izveido sēnalu; un no sēnalas tā atkal ienāk oriģinālā. Ievērojiet: nekad vairs nebija Viņam noderīga.

E-143 Tas, kā šī dzīvība virzās kviešu graudā, ir vairāk ievērības cienīgi, nekā tas notiek kokā. Dievs pielīdzina Savus ļaudis kokiem. Saprotat? Kokā dzīvība nolaižas lejup un atkal paceļas augšā; nolaižas lejā un paceļas augšā. Saprotat? Tā noiet lejā un atkal paceļas augšā. Taču kviešu graudā tā dodas augšup no sākotnējā stiebra...caur stiebru, vārpiņu un sēnalu, un tas, caur ko tā iziet cauri, nomirst, tas ir, tā vairs nevar pa to atgriezties. Kas tas ir? – Tas vairs nekam nav derīgs. Tā dodas uz priekšu pretim savai pilnībai.
Āmen! Vai tad jūs neredzat, kāpēc Viņš nekad nav izmantojis kādu organizāciju? Viņš nevar tajā vēlreiz atgriezties. Tā ir mirusi! Bet Dzīvība iet uz priekšu, no viena uz nākošo. Saprotiet, viņi ievieš ticības mācības un injicē... “Kas vienu vārdu pieliks vai vienu vārdu atņems...” Redzat? Viņš ir no tās nobloķēts. Dzīvības Sēklai ir jāvirzās uz priekšu.

E-144 Es to šeit izmantoju kā līdzību par Līgavu, par Šedevru, kas parādās uz skatuves. Kā tas Šedevrs krita, tā ir Šedevrs, kas ceļas. Tas Šedevrs krita Nikejā, Romā, Nikejā. Pēc Nikejas, Romas, Viņa iziet cauri noteiktam procesam, taču Viņa no jauna atgriežas pie tā Šedevra, pilnveidota, jo Viņa ir daļa no tā Vārda, ko Viņš izteica: “Viņam būs Draudze bez traipa un bez krunkas”. Tā it nekādā veidā nebūs saistīta ar jebkādu organizāciju vai konfesiju (ar to, kas ir nolādēts). Tā ir izgājusi cauri tam visam, taču tur tā nekad neatradīsies.

E-145 Paskatieties, sēkla pieaug, tā Dzīvība iet uz augšu, nevis atgriežas atpakaļ. Pēc tam vairs nekādas augšāmcelšanās nebūs. Dzīvība dodas augšup, lai virzītos uz tās pilnību, uz augšāmcelšanos.
Ievērojiet, sēnala izdzen... Skatieties, sēnala izstumj no sevis oriģinālo sēklu. Mēs to redzam Atklāsmes grāmatas 3. nodaļā.

E-146 Lūk, neaizmirstiet, no nevienas citas draudzes (Bībelē, no septiņiem draudzes periodiem) Viņš netika izstumts ārā. Cik daudzi to atceras? Viņš iziet cauri Draudzes Periodam, lai dotos tālāk un izdarītu kaut ko vēl. Bet... Lūk, lūdzu. Vairāk nekā nav. Skulptors atkal ir atgriezies pie pilnības, Vārds. Saprotat? Neiet atpakaļ. Kā tas atšķiras! Jā!

E-147 Ak, paskatieties. Pēc tam sēnala, kad tā izaug, izskatās tieši kā grauds. Taču, kad grauda Dzīvība sāk atstāt sēnalu (lai ieietu iekšā, izveidotu Graudu, Līgavu), sēnala atveras un padzen Graudu. Vai tad dabā tā nav? Tieši to viņa izdarīja.

E-148 Atklāsmes grāmatas 3. nodaļā mēs uzzinām, ka Lāodikejas Draudzes Periods izlika Viņu ārā. Lūk, skatieties, tas nenotika citos periodos, jo bija jātiek izveidotam vēl kaut kam. Vienkārši izgāja cauri un pienāca pie vēl viena. Es visu laiku esmu jums teicis, ka konfesijas vairs nebūs. Mēs esam beigās. Un kāpēc viņi izlika Viņu ārā? Viņš...Viņš atkal ir Vārds. Viņš ir tieši tāds, kā Tas, kas tur nokrita. Viņš ir tā pati Mācība, kāda atnāca no sākuma.

E-149 Kad Vārda Sēkla sāk augt, sēnala To no sevis atgrūž. Dzīvība atstāj visu, lai sekotu Viņam. Lūk, tie ir īsti ticīgie, viņi seko Dzīvībai, lai kur Tā arī neietu.

E-150 Tāpat kā Israēlā, pilnīga līdzība. (Ja vien mums ir laiks... Man ir atlikušas tikai dažas minūtes.) Taču pilnīgā līdzībā sākumā, it visur, kurp devās Uguns Stabs, bija Dzīvība. Dievs bija tā Gaisma. Un nav svarīgi, vai bija pusnakts vai arī viņi atradās labi izvēlētā vietā: kad tas Uguns Stabs kustējās, skanēja bazūne, un Israēls kustējās kopā ar To.
Aleluja! Un, kad atskanēja bazūne, Mārtiņš Luters izgāja ārā kopā ar To. Bet viņš organizēja, izpostīja...nevis viņš pats, bet cilvēki pēc viņa. Un tad Dievs paņēma no tā Dzīvību, nesa to tālāk, bet to guldīja kapā.

E-151 Pēc tam iznāca Veslijs. Viņš ieraudzīja to lielo organizāciju, tāpēc viņš sāka pūst svēttapšanas bazūni, vairāk Vārda. Saprotat? Kad viņš to izdarīja, viņi izgāja, uzreiz, no Lutera uz metodistiem.

E-152 Un, kad to ieraudzīja pentakosti, viņi sāka pūst bazūni, bija laiks atgriezties dāvanām. Vai redzat, ko viņi izdarīja? Viņi pūta bazūni un uzreiz izgāja. Pēc tam viņi organizējās.
Taču atcerieties, pēc sēnalas (mēs zinām tās trīs stadijas) neatliek nekas cits, kā vien Grauds. Ak, Dievs! Un tad grauds tiek izlikts no tā visa ārā. Āmen un āmen! Sēklas Vārds sāk veidoties, Dzīvība tiek paņemta no... Lūk, skatieties, ja Līgavainis sākumā...pirmais Līgavainis... Tur parādās Līgava.

E-153 Atcerieties, Draudze sākās Vasarsvētku dienā un Tā krita Nikejā. Tā izdzina asnu, nevis kā īsts Grauds, nē, tur bija kaut kas no tās Dzīvības, taču tā izdzina asnu, lai uztaisītu organizāciju. Un viņa izgāja cauri tai organizācijai. Un ko viņa izdarīja pēc tam? Pēc tam viņa aizgāja no tās organizācijas, tā aizgāja uz citu organizāciju, iegāja vēl vienā Vārda stadijā: taisnošana, svēttapšana, kristība ar Svēto Garu. Redzat? Un, kad tā izgāja caur to stiebru un procesu, tā turpināja vēl vairāk augt.

E-154 Atcerieties, ka ziedputekšņi ir vairāk...ka vārpiņa ir līdzīgāka sēklai nekā stiebrs. Un sēnala ir līdzīgāka sēklai, nekā bija vārpiņa. Taču pati sēkla ir ārpus tā visa. Saprotat? Tā vienkārši izmantoja to kā transportlīdzekli, lai izvestu sevi tam visam cauri.

E-155 Paskatieties, Līgava... Ja jau iesākumā Līgava...gribēju teikt, Līgavainis bija Vārds; un tādā gadījumā, ja Līgava ir paņemta no Līgavaiņa, tātad arī Viņai ir jābūt Vārdam.

E-156 Ievērojiet, Līgavai ir jābūt... Nu, kāpēc gan Līgavainim ir jābūt izpaustam, skaidri redzamam Vārdam? – Tāpēc ka Līgava un Līgavainis ir Viens. Viņa vienkārši ir gabaliņš, kas ir atšķelts no Viņa. Tas ir Šedevrs. Viņš tika satriekts...

E-157 Mikelandželo nevarēja to atkal reproducēt, viņš nevarēja ielikt to atpakaļ vietā. Taču Dievs to izdarīs. Viņš atvedīs šo mazo atšķelto Līgavu atpakaļ oriģinālā Vārda sānā. Un te nu Viņš ir; lūk, kur ir tas Šedevrs, ģimene atkal ir Ēdenes dārzā.

E-158 Kā gan šī Līgava to izdarīs? Kā gan šis Kviesis to izdarīs? – Maleahija 3. nodaļā ir teikts, ka pēdējās dienās tas tiks atjaunots. Kas? – Atjaunots tā, kā bija sākumā, paņems viņu atpakaļ. “Es atjaunošu,” [Latviešu Bībelē: “Es vērsīšu par labu...”–Tulk.] saka Tas Kungs, “visus tos gadus, ko noēda tārpi un kāpuri, un tie visi pārējie. Es to atkal atjaunošu.” Maleahijas 3. nodaļā ir teikts, ka Viņš atkal atjaunos cilvēku sirdis un cilvēku ticību, kāda bija sākotnējiem tēviem. Saprotat? Mēs redzam to tieši mūsu priekšā, Draudze. Kur mēs atrodamies?

E-159 Un tā, es beigšu pēc dažām minūtēm. Es gribu, lai jūs patiešām ievērojat kaut ko, kas tikko kā notika.
Maleahijas 3. nodaļa ir, lai atvestu atpakaļ, atpakaļ pie oriģināla.

E-160 Viņa ir atšķelta no draudzes, no draudzes ķermeņa, viņu ir atšķēlis [satriecis] viņas Meistars ar to pašu mērķi (Viņa ir Vārds), tieši tāpat kā Jāzeps tika atšķelts no saviem brāļiem, jo viņš bija Vārds. Un Jēzus tika atšķelts no Saviem brāļiem, jo Viņš bija Vārds. Draudze ir atšķelta... Līgava ir atšķelta no draudzes, jo Viņa ir Vārds. Lūk, kur atkal ir tās stadijas: viena, otra, trešā. Redzat? Pilnīgi precīzi.

E-161 Vārds, dzīvs un darbībā, Bībeles Līgava, nevis kaut kāda cilvēku izveidota līgava, bet Bībeles Līgava, Dieva satriekta [atšķelta] un nomocīta. “Viņā nebija nekā, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu, bet mēs uzskatījām Viņu par Dieva satriektu un nomocītu.” Pareizi. Viņa stāv savrup. Viņa ir atšķelta no visām konfesijām, saskaņā ar Atklāsmes 3. nodaļu. Viņa ir atšķelta un atrodas ārpus Lāodikejas Draudzes Perioda, kurā Viņa izauga. Saprotat? Šī Draudze izauga Lāodikejas Drauzes Periodā. Tā ir sēnala. Taču, ja tās pārējās devās...

E-162 Vai tad jūs pentakostu ļaudis to neredzat, ka viss pārējais bija sēnala un nomira? Ja tam pārējam (stiebram) bija jānomirst, ja vārpiņai bija jānomirst, tad arī sēnalai ir jānomirst; organizācijas trīs stadijas.

E-163 Un jūs atceraties... jūs sakāt: “Nu, tur karājās ļoti daudz vārpiņas, daudz tā visa.” Jā! Bija metodisti, baptisti, prezbiterieši, luterāņi, Kristus draudze, visas tās daļiņas, kas uz tā sakrita, lapas un viss pārējais, kas bija pie tā karājies, taču oriģināls bija reformācija. Vai tagad saprotat?

E-164 Viņa stāv viena, tāpat kā Līgavainis, “cilvēku atgrūsts, draudžu nicināts un atgrūsts”. Šādi stāv Līgava. Kas tas ir? Tas ir Viņa Šedevrs, saprotiet, tas ir Vārds, caur kuru Viņš var darboties, to izpaust. Noraidīts!

E-165 Un tā, stiebrs, vārpiņa un sēnala nekad nekļūst par Sēklu (nē!), taču visu laiku kļūst aizvien līdzīgāki Sēklai.

E-166 Lūk, ražas laikā Sēkla ir atgriezusies savā oriģinālajā Dzīvībā, atpakaļ pie Bībeles. Maleahijas 3. nodaļa saka, ka tas tiks īstenots tādā veidā. Ak vai! Ir vajadzīgs viss... Lai tas šādi notiktu, ir vajadzīgs viss Vārds. Vai Pareizi? [Sanāksme saka: “Āmen.”–Tulk.]

E-167 Un tā, ko Viņš pateica Atklāsmes grāmatas 10. nodaļā, kas notiks? Kāpēc bija tas brauciens uz Tūsonu? Lai atvērtu Draudzei... Tā vēstneša, septītā eņģeļa...septītā eņģeļa vēstījuma dienās pilnīgi viss Dieva Vārds būs izpausts. Aizzīmogotais, viss, ko bija atstājis stiebrs, visi “kāpēc” un viss par to tiks skaidri parādīts, izpausts tajā laikā.
Vai tad tā nav teikts Vārdā? [Sanāksme saka: “Āmen.”–Tulk.] Tādā gadījumā mēs to redzam. Tad kur mēs atrodamies, saprotiet, kur mēs atrodamies? Ir tikai viena lieta. Ir pienācis pļaujas laiks. Viņa ir pilnībā nobriedusi. Viņa tagad ir gatava atnākšanai.

E-168 Paskatieties. Nē, tas nekad nebūs... Ražas novākšanas laikā Sēkla ir atgriezusies savā oriģinālajā stāvoklī, un tai ir vajadzīgs viss Vārds, lai tā būtu tā Sēkla. Lūk, nevar būt tikai puse no sēklas, tā neaugs. Saprotat? Tai ir jābūt pilnai Sēklai. Tai nav jāizpauž, piemēram: “Es ticu kristībai ar Svēto Garu. Aleluja! Es ticu runāšanai mēlēs.” Tā ir tikai daļa no Sēklas, bet tagad tam ir kaut kas pievienots. Aleluja! Saprotat? Dzīvība, nevis dāvanas, dāvanu Dzīvība. Vai saprotat, ko es gribu pateikt? Mēs esam beigu laikā, brāļi.

E-169 Stiebrs, vārpiņa un sēnala jau ir miruši un izkaltuši. Ir tikai viena lieta, kas ar to visu notiks: tiem ir jāsapulcējas Pasaules Draudžu Padomē, lai tie tiktu sadedzināti.

E-170 Vārds ir kļuvis par miesu, tieši kā Viņš apsolīja Lūkas 17, Maleahijas 3 un citur, redziet, tā tas ir. Atklāsme.

E-171 Visa patiesā Dzīvība, kas atradās stiebrā, vārpiņā un sēnalā, tagad savācas Sēklā, gatava augšāmcelšanai, gatava ražas novākšanai. Alfa ir kļuvusi par Omegu. Pirmā kļuva par pēdējo, un pēdējā ir pirmā. Tā Sēkla, kas iegāja zemē, ir izgājusi cauri procesam un atkal ir kļuvusi par Sēklu.
Tā sēkla, kas krita Ēdenes dārzā un tur nomira. Atgriezās... (no tās nepilnīgās sēklas, kas tur nomira) ...atgriezās uz pilnīgu Sēklu – otro Ādamu.

E-172 Pirmā Ieva, kas krita un tika izmantota otrajā reformācijā...otrajā atnākšanā, lai dzemdētu bērnu, tagad atkal ir kļuvusi par īstu Līgavu, Sēklu, atkal kopā ar oriģinālo Vārdu. Alfa un Omega ir viens un tas pats. Viņš sacīja: “Es esmu Alfa un Omega.” Viņš nesaka neko starpā. “Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais.” Tieši tā!

E-173 Pirmā kalpošana un pēdējā kalpošana ir viens un tas pats. Pirmais Vēstījums un otrais (pēdējais) Vēstījums ir viens un tas pats. “Es...es biju Alfā; Es esmu Omegā.” “Būs diena, kad nebūs ne dienas, ne nakts, bet vakarā būs vēl Gaisma.” Redziet, Alfa un Omega, tas ir kļuvis par pirmo un pēdējo. Ak vai, brāļi, par to mēs varētu runāt stundām.

E-174 Šis varenais ģimenes Šedevrs, Otrais Ādams un Otrā Ieva jau ir gatavi dārzam, Tūkstošgadu valstībai, āmen, atpakaļ uz zemes. Aleluja! Tas varenais Skulptors neatstāja viņus tur guļam. Viņš tam veltīja laiku, tāpat kā Viņš miljoniem gadu veidoja pirmo pilnīgo pāri. Un viņi krita. Tagad tam tika veltīti tūkstoši gadu; Viņš atkal veidoja, un, lūk, tagad viņi ir gatavi.

E-175 Atnāca Šedevrs, un Viņš tika satriekts. No Viņa sāna iznāca palīdze. Un Viņa tika uzaudzināta caur to pašu procesu. Lūk, tagad Viņa atkal ir atgriezusies, ar visu būtību, Bībeli, un viss pārējais parāda, ka ir pienācis laiks.
Valstis šķeļas, un Israēls mostas,
Tās zīmes, kas teiktas mums Bībelē.
Pagānu Dienas ir skaitītas.
(Paskatieties uz visiem tiem mēsliem!)
Tautas, šausmu pārņemtas,
Ak, atgriezieties, izklīdušie, pie savējiem.
Tā tas ir. Labāk ienāciet tur ātri, ja arī jūs dodaties.
Es gatavojos beigt, vēl tikai apmēram piecas, desmit minūtes.

E-176 Paskatieties, šis izcilais ģimenes Šedevrs. Vīrs un sieva nevar būt īstena ģimene, ja viņi nav viens. Viņiem tādiem jābūt. Ja viņi nav, tad viņi nav laba ģimene; sieva velk vienā virzienā, bet vīrs citā. No tā sanāks šausmīga ģimene. Taču, kad ir saprašanās, mīlestība vienam pret otru, lūk, kas ir ģimene. Un šeit tas bija Dieva Šedevrs, un ikviena patiesa ģimene šeit to attēlo. Saprotat? Un tagad ģimene-Šedervs atkal ir atnākusi, Kristus un Viņa Līgava, gatavi ierasties. Otrais Ādams, Otrā Ieva tagad ir gatavi atgriezties Savās Mājās. Un visa šī aina bija izpirkšana, atgriezta atpakaļ tieši tur, kur tas bija. Saprotat? Pilnīgi precīzi. Atved to atkal atpakaļ. Vēlāk...

E-177 Reiz, kad es atrados tur pie Kristīgajiem uzņēmējiem... Manuprāt, tur bija daudzi no jums. Kad es izdzirdēju to luterāņu priesteri (jeb, šķietami, sludinātāju), kas tur nostājās un pateica to jociņu, un uzjautrinājās par to, kam ticam mēs. Un viņš bija tur pie tiem Pilnā Evaņģēlija uzņēmējiem un runāja tādas lietas. Viņam bija uzvilkta tā apkaklīte. Tagad daudzi no viņiem tā dara. Un viņš sacīja: “Nu, cilvēki man jautā, kāpēc es velku sev to apkaklīti, sak, kā lai tevi atšķir no katoļu priestera.” Sacīja: “Tur nav nekādas atšķirības, un tādai nevajadzētu būt.” Viņš sacīja: “Mēs visi esam Dieva bērni.” Viņš sacīja: “Es zinu vienu katoļu priesteri, kas ir visuresošs, saprotiet, viņš var būt klātesošs it visur.”

E-178 Lūk, tu nevari būt visuresošs, ja neesi viszinošs. Pat Dievs nav visuresošs, Dievs ir viszinošs. Visu zinošs, kas padara Viņu visuresošu (Viņš zina pilnīgi visu). Taču, lai būtu būtne, Viņam ir jābūt vienā būtnē. Būdams viszinošs, Viņš var būt visuresošs. Tāpēc ka Viņš zina visu un zināja to pirms... Pirms pasaule sākās, Viņš zināja, cik daudz būs mušu, utu, cik daudz būs blusu un cik reizes tās pamirkšķinās savas acis, un it visu par to, saprotiet, jo Viņš ir visuresošs. Tu nevari būt viszinošs...viszinošs, ja tu neesi bezgalīgs. Un ir tikai viena lieta, kas ir bezgalīga: Dievs. Āmen! Un tad mēs...

E-179 Kas tas ir? Tas ir velns, kas ved viņus pa tiešo uz to kautuvi. Tajā ieiet viņi visi, tieši tā, kā saka Bībele. Un te nu tas ir, redziet, ienāk tieši vasarsvētku draudžu vidū, un uzreiz aizvilka viņus uz turieni, tieši kā... Kāds tas ir laiks!

E-180 Ak, pēc tās liecības kāds man pateica... Es... Labi, ka es pārāk daudz nepateicu, jo viņi, droši vien, būtu ielikuši mani tur cietumā; taču es vienkārši nodomāju: “Te nu tas ir.”
Cilvēki, kuri ir apmācīti, kuri zina. “Gudrie atpazīs savu Dievu tajā dienā,” ir teikts Daniēla grāmatā. Tieši tā. Redziet, “gudrie pazīs savu Dievu”. Viņi to visu vēro.

E-181 Taču, kad es redzu to notiekam, un tie pentakosti tur stāv kopā ar viņu! Pat Orals Roberts šādi paskatījās uz mani. Es sacīju: “Ak vai! Hm!” Bet stāv tur ar izglītību, nopulēti, ziniet, un viss kas tāds.

E-182 Ne jau šādi Dievs pulē savējos. Viņš nepulē savējos ar izglītību; Viņš pulē pazemībā, Viņa izpaustā Vārda spēkā, parādot Grauda aprises, no kā tie iznāca.

E-183 Un tā, kāds man pateica, sacīja: “Brāli Branham,” sacīja, “ir viena lieta, kas man par tevi nav skaidra.”
Es sacīju: “Kas tas ir?”

E-184 Mēs stāvējām tur zālē...man šķiet, māsa Dauha un pārējie, pēc tam, kad es biju sarokojies ar Bilu un mēs visi stāvējām un...aizgājām aiz stūra, visi kopā. Un viens kalpotājs izspraucās cauri, apkaklīte ap kaklu, viņš sacīja: “Kāpēc jūs vienmēr kliedzat uz cilvēkiem?” Viņš sacīja: “Tie cilvēki tic, ka jūs esat Dieva kalps, esiet maigs un jauks pret viņiem,” un tā tālāk. Sacīja: “Katru reizi, kad es dzirdu jūs iznākam, jūs kliedzat uz sievietēm, ka viņām ir īsi mati, un par šortu nēsāšanu un kosmētikas lietošanu, un visas tās pārējās lietas. Un klaigājat uz cilvēkiem un stāstāt viņiem, cik viņi ir auksti un formāli, un vienaldzīgi.” Sacīja: “Kāpēc jūs to darāt?” Sacīja: “Tie cilvēki mīl jūs. Kā gan jūs varat būt mīlošs Dieva dēls un darīt kaut ko tādu?”
Es nodomāju: “Kungs, ļauj man atbildēt šim gudrajam vīram. Vienkārši ļauj man atbildēt viņam kaut kā tā, lai viņš pakārtos pats savā cilpā.” Jā.
Es es sacīju: “Labi, ser, vai jūs kādreiz esat lasījis par ievērojamo mūzikas producentu vārdā...ievērojamo komponistu vārdā Bēthovens?”
Viņš sacīja: “Ak, protams, es esmu lasījis par Bēthovenu.”

E-185 Es sacīju: “Droši vien viņš izmeta veselus papīrgrozus ar saplēstiem melnrakstiem, bet pasaulei viņš iedeva šedevrus.” Viņš klusēja un vairs ne vārda nepateica. Es sacīju: “Kad viņš sēdēja savā studijā, būdams zem iedvesmas, viņš kaut ko pierakstīja; viņš gāja uz savu studiju un spēlēja; tas nebija labi, viņš to saplēsa un izmeta papīrgrozā. Taču, kad viņš bija to pabeidzis, visu iedvesmu, pasaulei bija šedevrs.” Ak, kā Vārds cērt, taču Tas rada šedevrus, ak, atdala visu sēnalu un stiebru. Tas rada Šedevru.

E-186 Man ir palikušas septiņas minūtes, lai izstāstītu jums, kas notika aizvakar, lai mēs varētu laicīgi aiziet. Trešajā jūlijā es sēdēju tur centrā (tirdzniecības centrā, pavisam netālu no mums). Es esmu bijis Pigalē Romā, Francijā, un es esmu bijis Ņujorkā, Losandželosā. Taču visizvirtušākās sievietes, kādas vien savā dzīvē esmu redzējis, ir Džefersonvilā, Indiānas štatā. Savā dzīvē es neesmu redzējis tik daudz nepieklājības un neķītrības, kā es redzu starp šiem cilvēkiem. Es tur sēdēju, un mana sirds tā sāpēja, un Tas Kungs iedeva man vīziju.
Tagad es izstāstīšu to vīziju. Es nezinu, vai es varu to izskaidrot, taču tā ir pirmā reize, kad es...es stāstu to vīziju.

E-187 Es iekritu transā. Un, kad tas notika, tur ar mani Kāds bija. Es neredzēju cilvēku, tā bija tikai balss. Un es...es paskatījos. Un, kad es paskatījos tajā virzienā, viņš sacīja: “Būs redzams Līgavas priekšskatījums.” Un es paskatījos, pie manis nāca...un es redzēju viss...visskaistākās sievietes šķīstā apģērbā, kādas vien savā dzīvē esmu redzējis. Taču izskatījās, ka katra no viņām bija apģērbta citādāk. Viņām visām bija gari mati. Un viņām bija garas piedurknes un svārki, un tā tālāk. Jaunas sievietes, viņas izskatījās, es teiktu, apmēram divdesmit gadus vecas.

E-188 Lūk, šeit manā priekšā stāv atvērta Bībele. Saprotat? Es varu pateikt tikai to, ko es redzēju. Ja jūs teiksiet: “Uz ko tu skaties?” Es skatos uz pulksteni. “Ko tu pētī?” Es meklēju cilvēkus...skatos uz cilvēkiem. “Uz ko tu skaties?” Es skatos uz Bībeli. Lūk, ko... Es stāstu Patiesību. Lūk, ko es redzu. Un es varu pateikt tikai to, ko es redzēju. Es...es nezinu, ko tas...visu par to. Man vienkārši ir jums jāizstāsta.

E-189 Taču, kad šī Līgava... Viņa skatījās tieši uz... (Tas, kas ar mani runāja, un es, mēs stāvējām kopā) Viņas acis... Viņa bija visšķīstākā, pēc izskata visjaukākie ļaudis, kādus es savā dzīvē esmu redzējis. Šķita, ka viņu tur bija kāds ducis vai vairāk, vienkārši... Es nezinu, cik daudz bija katrā rindā, bet tur vienkārši bija tāda grupiņa. Un viņa pagāja garām, tā mīļi un patīkami. Kad Viņa gāja garām, Viņas acis skatījās augšup. Ak, Viņa bija skaista! Es skatījos uz Viņu un...kad Viņa gāja garām. Viņš sacīja: “Tagad mēs apskatīsim...” Sacīja: “Tā ir Līgava. Tagad mēs apskatīsim draudzes.” Un viņas nāca. Es ievēroju, kā viņas uznāca. Un, kad viņas uznāca, katra no tām izskatījās...kļuva sliktāk. Es nekad dzīvē nebiju redzējis tik neķītru baru. Un, kad viņš sacīja: “Nākošā,” es izdzirdēju troksni. Un viņš sacīja: “Nākošā,” sacīja, “lūk, nāk Amerikas grupa.”

E-190 Lūk, es esmu amerikānis, taču no...no tā man kļuva nelabi. Es neesmu tik daiļrunīgs, lai pastāstītu jauktas auditorijas priekšā to, kas tur notika. Es...es... Jums būs jālasa starp rindām. Taču, kad nāca tās sievietes, viņu līdere bija ragana. Viņai bija liels, garš deguns un milzīga mute. Un viņas visas bija apģērbtas tādā kā apakšveļā, šeit lejā, bet augšdaļā bija tikai lentīte, kura...neliela, apmēram centimetru plata, kura gāja augšup un, lūk šādi, viņām apkārt. Un katrai sievietei bija kaut kas līdzīgs... Daudzi no jums pirms daudziem gadiem taisīja... Vai atceraties, kad mēs griezām papīru, ziniet, avīzi, lai uztaisītu tādu “plīvojošo asti”?

E-191 Kurš no jums atceras? Jūs zināt. Manuprāt, to izmantoja karnevālos, ziniet. Lūk šādi, nokarājās, bārkstainais papīrs, sasiets papīrs. Un viņas kaut ko turēja sev lejā, lūk šādi, turēja lejā. Bet visa šī daļa bija kaila. Un katrai bija ļoti īsi mati, un visur, lūk, šādas sprogainas lietiņas, ļoti īsi mati un ļoti daudz kosmētikas. Pilnīgi neatšķīrās no ielas prostitūtām. Un viņas gāja ar to papīru un... Ak, cik vulgāri! Lūk, to papīru viņas turēja sev priekšā; taču, kad viņas aizgāja garām apskates vietai, viņām aizmugurē... Un redzēt, kā viņas gāja garām pirmajās rindās un aizmugurē, un kā viņas uzvedās! Es sacīju : “Vai tā ir draudze?”

E-192 Un viņa aizgāja. Un viņas dziedāja tās tvista un rokenrola dziesmas, ziniet, vai kā nu tās sauc, ejot lejup, dziedādamas to un iedamas garām. Es sacīju: “Vai tā ir Draudze?” Un es tur stāvēju, un savā sirdī es raudāju.
Un tā ragana... Es uzskatu, ka tas nav nekas cits, bet... Viņa ir...viņa ir Pasaules Draudžu Padome, ved viņas taisni lejā pa to ceļu, kur viņa gāja. Viņas aizgāja prom uz kreiso pusi un izzuda haosā, joprojām spēlēdamas to mūziku un izdvesdamas tās dīvainās skaņas, un kratīdamas savus ķermeņus te uz vienu, te uz otru pusi. Un pēc tam...tādā veidā, tā tik turpināja soļodamas.

E-193 Un es jau sāku nolaist savu galvu, bet viņš sacīja: “Uzgaidi, atkal ir jānāk Līgavai.” Un es paskatījos, un, lūk, tur atkal nāca viņas. Un viņas gāja garām, mīlīga izskata lēdijas. Iedamas garām, viņas visas skatījās uz mani. Un es ievēroju, ka katra no tām bija apģērbta citādāk. Un vienai, kas atradās aizmugurē, nokarājās gari mati, un tie bija savīti, lūk, šādi, varbūt tā bija Vācija vai tamlīdzīgi. Un es viņas vēroju. Un tad, kad viņas sāka iet projām, divas vai trīs no viņām tur aizmugurē it kā pazaudēja soli. Un es grasījos viņām uzkliegt. Un viņas centās atkal iekļauties kopsolī. Es uz viņām skatījos, un tieši tad vīzija izgaisa un beidzās.

E-194 Un tā. Lūk, kur ir tās izskaidrojums: tādēļ... Tagad neaizmirstiet. Es tikko kā pierakstīju... Es vēl neesmu pabeidzis, es vēl neesmu pierakstījis tās piezīmes. Taču, šorīt sludinādams, es aptvēru, ka tas bija tieši manā svētrunā. Vai jūs ievērojāt, ka draudze iznāca apskatei tikai... Lūk, tā ir patiesība, draugi. Debesu Tēvs, kas uzrakstīja Vārdu, zina, ka es runāju patiesību. Saprotat? Es zinu... Es vienkārši runāju patiesību. Vēl pirms pāris minūtēm es to, manuprāt, nezināju, vai arī pavisam nesen... Saprotat? Vai jūs ievērojāt, ka Līgava parādījās divas reizes? Pirmā Sēkla un otrā Sēkla, tās abas ir pilnībā viens un tas pats. Bet kāpēc viņas bija apģērbtas atšķirīgās drēbēs: Viņa nāks no visām tautām, tas izveidos Līgavu. Katrai viņai bija gari mati un nebija kosmētikas, patiešām skaistas meitenes. Un viņas mani vēroja. Tas simbolizē Līgavu, kas iznāk no visām tautām. Saprotat? Viņa... Katra pārstāvēja kādu tautu, kad viņas soļoja pilnīgā saskaņā ar Vārdu. Saprotat?

E-195 Un vēl, man bija jābūt par Viņu nomodā. Ja es nebūšu nomodā, viņa pazaudēs šī Vārda soli, kad viņa ies garām, ja vien viņa ies. Iespējams, tad pienāks mans laiks, kad es pabeigšu, saprotiet, kad es būšu izpildījis, vai lai kā tur arī nebūtu.

E-196 Skatieties! Viņas atgriezās, darot visu iespējamo (viņas atkal nāca), lai nostātos ierindā, jo viņas bija skatījušās kaut kur citur uz āru, vērojušas to draudzi, kura tikko kā aizgāja haosā. Tikai divas, pārējās priekšējās to nedarīja. Tās aizmugurējās, tikai divas vai trīs no viņām, bija it kā nedaudz izgājušas ārpus ierindas labajā pusē, un izskatījās, ka viņas centās tikt atpakaļ ierindā, kad gāja garām. Viņas tikko kā bija pagājušas man garām, ak, blakus, tik tālu, kā no manis līdz sienai. Un es tur stāvēju. Un pēc tam es vienkārši redzēju, kā tas viss aiziet un pazūd.
Taču, ievērojiet, draudze parādījās apskatei tikai vienu reizi, katra tauta, draudze. Taču Līgava nāca divas reizes. Redzat? Vai saprotat, kas tas bija? Lūk, es to nezināju, taču paskatieties uz to kopā ar manu šī rīta vēstījumu. Es to nezināju. Saprotat?

E-197 Sēkla nokrita zemē Nikejā. Tā bija oriģinālā Sēkla. Un Viņa izgāja cauri šo konfesiju procesam, kuras uzrodas un eksistē tikai vienreiz. Taču Līgava atgriežas atkal pēdējās dienās: “Es atjaunošu.” Redzat? Ir radīts Šedevrs. Lūk, kāpēc Viņa parādījās, tika apskatīta otrreiz. Viņa tika apskatīta pirmo reizi, pēc tam Viņa tika apskatīta otru reizi. Un otrajā reizē Viņa bija pilnīgi tāda pati, kāda Viņa bija pirmajā reizē. Ak Dievs, esi žēlīgs! Ātri, ātri, pasteidzieties! Dzīvība, ātri ieej Graudā! Saprotat?

E-198 Visas pārējās vairs neparādījās. Viņas aizgāja, lai vairs nekad neatgrieztos. Taču Līgava atgriezās, jo Viņa ir Alfa un Omega. Dievs, varenais Skulptors, bija uztaisījis Sev Šedevru, jo Tā ir daļa no Viņa pirmā Šedevra. Tāpat kā Viņš to uztaisīja Ēdenes dārzā un paņēma gabaliņu no tā, un uztaisīja vēl vienu gabaliņu, bet tas tika sabojāts un krita. Tagad visu šo laiku Viņš ir nodarbojies ar tā atjaunošanu. Un Viņš radīja šo Šedevru, un Tā tika satriekta, lai varētu... (tā daļa, kas bija atšķelta) ...lai atkal varētu radīt to Šedevru.

E-199 Tāpēc Šedevrs un Dieva Dēls... Šedevrs un Līgava, un... Tā ir daļa no Viņa, kurai ir jābūt Vārda piepildījumam. Vārds ir ticis piepildīts, un mēs esam gatavi Tā Kunga Atnākšanai.

E-200 Ak, dzīvā Dieva Draudze, nolieciet jūsu sirdis un savu...zemojieties Dieva priekšā! Tas viss ir patiesība. Es zinu, ka tas...tas izklausās tā: ja jau šī ir tik svarīga lieta, tad tā tiktu izplatīta pa visām zemēm. Tā nekad nav bijis. Viņš nemaina Savu metodi. Vienkārši esiet pateicīgi, Draudze, esiet pateicīgi, ka šodien esat tur, kur jūs esat, ja jūs esat Kristū. Tāpēc ka, redziet, lūk... Un kad tas...

E-201 Atcerieties, visa tā Dzīvība tiks savākta tieši Graudā, lai aizietu Augšāmcelšanā, bet stiebram ir jātiek sadedzinātam, visam pārējam. Sēnalai un visam pārējam ir jātiek iznīcinātam, un tas tiks iznīcināts. Neuzticieties savai...tām konfesijām. Palieciet Vārdā. Dzīvībā, Dievā un Viņa Šedevrā.

E-202 Kas tad būs Tūkstošgadu Valstībā? Kristus un Viņa Līgava, atgriezušies Tūkstošgadu Valstības dārzā. Āmen!
Viņu mīlu es, Viņu mīlu es,
Jo Viņš pirmais mani mīlēja.
Un glābšanu man Golgātā
Viņš nopirka.

E-203 Tieši tur Viņš tika satriekts. “Mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Bet Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu nelikumību dēļ satriekts.”

E-204 Vai šeit ir kāds, kas šorīt neatrodas šajā Graudā? Un... Jo Dzīvība šobrīd izvelk savu pēdējo daļiņu no sēnalas, jo sēnala izkalst. Cik daudzi zina, ka Vasarsvētku draudze izkalst? [Sanāksme saka: “Āmen.”–Tulk.] Kas tas ir? – Dzīvība iet no tās prom. Patiesībā, tā ir aizgājusi. Un, ja šī Līgava ir jau priekšskatījumā, tad man rodas jautājums, vai tādā gadījumā Līgava jau nav savākta?
Viņu mīlu es, Viņu mīlu es,
Jo Viņš pirmais mani mīlēja.
Un glābšanu man Golgātā
Viņš nopirka.

E-205 Tagad ar noliektām galvām. Vai šeit ir kāds, kurš grib, lai viņu piemin? Ja tu jūti, ka tu neesi...
Draugi, tas jau ir pārāk saprotami. Man nekad dzīvē nav bijušas vīzijas, pēc kurām kaut kas nenotiktu, nesekotu. Es saku Patiesību. Visas pārējās reizes, ja es sacīju Patiesību, Dievs to pierādīja. Tādā gadījumā arī šoreiz es saku Patiesību.

E-206 Es nezinu, kādā dienā mēs dzīvojam, bet es zinu, ka nekas vairs nav atlicis. Nevar uzrasties kāds politiķis, kurš varētu to visu savest kārtībā. Politikai, valstij ir beigas. Ak, Dievs! Vai jūs...vai tad jūs nevarat pietiekami iedziļināties, lai...lai to sajustu? Ar valsti ir cauri, nevis ar valsti, bet ar valstīm. Šī ir vislabākā no visām, un tai ir beigas. Ja ar valstīm ir cauri, tad ar šo pasauli ir cauri. Un draudzes... Manuprāt, pentakosti bija vislabākie, bet ar tiem ir cauri.
Ak, Dievs, esi mums žēlīgs!

E-207 Ja tu Viņu nepazīti, lūdzu, steidzies, steidzies! Ja tu jūtu Dzīvību, izej ārā...izej ārā no sava grēka, izej ārā no visa tā, kur tu atrodies, ieej Graudā, nekavējies. Tu nomirsi stiebrā vai sēnalā. Lūdziet, kamēr mēs tagad dziedāsim.
Viņu mīlu es...
Tagad jums ir jāizvēlas. Mums nav konfesijas, nav nekā; mums ir tikai Kristus. Jūs esat gaidīti, lai pielūgtu kopā ar Viņu, ar mums, līdz Viņš nāks. Mēs nevaram ierakstīt tavu vārdu kādā grāmatā, mums nav grāmatu. Mēs gribam, lai tavs vārds ir Dzīvības Grāmatā. Tu vari to izdarīt tikai caur piedzimšanu. Vai tu negribi to izdarīt tieši tagad? Lūdziet Kristum jaunu Dzīvību, ievest jūs iekšā, ierakstīt jūsu vārdu Viņa Grāmatā, ja tā tur nav. Pēc tam jūs varat būt sadraudzībā ar mums. Mēs ar prieku jūs gaidām.
Viņu mīlu es...

E-208 Dārgais Dievs, palīdzi tagad katram cilvēkam sevi pārskatīt, pārbaudīt, vai mēs esam Viņā. Tu mūs iemīlēji. Tu biji satriekts mūsu dēļ, bet mēs uzskatījām Tevi par Dieva satriektu un nomocītu. Es lūdzu, Dievs, lai tu izsauc ikvienu. Kungs, runā uz maniem bērniem, uz maniem tuviniekiem, maniem draugiem. Dāvā to, Kungs, tieši tagad, caur Jēzus Kristus Vārdu.

E-209 Neļauj, Kungs, lai kāds gaidītu pārāk ilgi. Izskatās, ka tas ir ārkārtīgi tuvu. Raža ir patiešām nobriedusi. Vienā no šīm dienām varenais Dieva kombains pārtrauksies pāri zemei, salmi aizlidos uz visām pusēm, bet Kvieši tiks savākti glabātuvē, paņemti augšup, jo tajos ir Dzīvība. Dāvā, Kungs, lai uz katru lūgumu tiek saņemta atbilde, lai katra lūgšana būtu redzama Tavā priekšā.

E-210 Es lūdzu par viņiem, Kungs. Es lūdzu, lai Tu neļauj nevienam, kas atrodas šeit, aiziet pazušanā. Viņi...viņi ir grūtos... Viņi...viņi brauc simtiem kilometru. Lai kāda arī nebūtu mūsu vajadzība, dāvā mums to, Kungs, visu, kas mums nāks par labu, Kungs; nevis to, kas ir labs mūsu acīs, bet kas ir labs Tavās acīs. Mēs gribam stāvēt kā šķīsta Līgava, kas ir Dieva šķīstīta, pārmācīta, lai mēs varētu būt attīrīti no mūsu grēkiem. Un es pienesu savu lūgšanu par viņiem, Kungs.

E-211 Es...es nezinu, kā lūgties. Mēs...mēs runājam ar Vareno Dievu, un kas tad ir cilvēks, kāds gan mirstīgais varētu izveidot pareizu lūgšanu dzīvā Dieva priekšā? Taču, Kungs, mani nepareizi izrunātie vārdi, un...un mani nepareizi lietotie lietvārdi un vietniekvārdi... Bet, ja Tu viendien vari atlasīt “a-b-c” mazam puisītim un...un uztaisīt teikumu, tad Tu...Tu vari neievērot manus lietvārdus un vietniekvārdus un vienkārši skatīties uz to, kam es ticu, Kungs.
Es ticu Tev. Es ticu šim Vārdam. Un es ticu par katru, kas atrodas šeit. Un es...es nesu viņus pie tā Altāra, Kungs, ticībā, kur starp mums un Vareno Jehovu ir Viņa Dēla Jēzus Asinis. Un Asinis runās mums par labu. Kad Tu satrieci Viņu Golgātā, Tu sacīji: “Runā! Viņu klausiet!” Un Bībele saka, ka šīs Asinis runā spēcīgāk nekā jēra asinis Vecajā Derībā; jo Kristus Asinis runā spēcīgāk nekā Ābela asinis, spēcīgāk. Un runā, Kungs, mums izpirkšanu, kamēr mēs saucam caur Asinīm.

E-212 Varenais Dzīvības Tēvs, pieskaiti mūs, Kungs. Ja mēs...ja mēs esam grēkojuši, paņem to prom no mums. Mēs...mēs negribam būt tādi, Kungs. Mums nav tādu nolūku. Un mēs aptveram, ka mēs dzīvojam šādā briesmīgā un tumšā dienā. Kā mēs sacījām sākumā, mēs kāpjam augšā kalnā pa nelīdzenām vietām. Taka ir slikti saskatāma, taču mēs nesam Gaismu. Tagad ejot, lai mēs ieraugam soli pēc soļa, līdz mēs tiksimies, kā stāstā “Piligrima ceļojums”, līdz mēs sasniegsim kalna virsotni. Vadi mūs. Ak, Gans! Varenais Jehova, ved mūs ar Savu Garu.

E-213 Un mēs zinām, ka mums ir tālu līdz šedevram, taču mēs skatāmies uz to, no kā mēs tikām atšķelti, uz īsto Šedevru, un mēs Viņam uzticamies. Tikai aizved mūs pie Viņa, Kungs. Dāvā to, Kungs.

E-214 Dziedini visus slimos, kas atrodas šeit, Kungs. “Mēs uzskatījām Viņu par satriektu un nomocītu. Bet Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ.” Dieva Šedevrs bija satriekts. “Un Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ; ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Dziedini slimos tagad, Kungs, Tavā Dievišķajā Klātbūtnē, kamēr mēs zinām, ka Tu esi šeit.

E-215 Attīri mūsu dvēseles, mūsu sirdis no visa ļaunuma, no visām sliktām domām, no visām ļaunajām sarunām, no visa tā, kas ir nepareizi. Attīri mūs. Un mēs lūdzam, Tēvs, lai tu dziedini mūsu slimības un ļauj mums aiziet no šejienes ar sajūtu, ka mēs esam Tavi šķīstie bērni. Un Asinis ir pār mums, mēs runājam caur Asinīm, Vārdu. Dāvā to, Kungs. Mēs lūdzam Jēzus Kristus Vārdā. Āmen.

E-216 Tēvs Dievs, uz šiem lakatiņiem, svaidi tos ar Savu Klātbūtni, Kungs. Lai Tava Klātbūtne ir ar tiem, lai kur tie arī nedotos. Lai kam arī tie tiks uzlikti, uz jebkura slima ķermeņa, lai viņi tiek dziedināti. Lai kas tas arī nebūtu, ja kaut kur ir sagrauta ģimene, salabo to, Kungs, Varenais Skulptor. Dāvā to, Kungs.

E-217 Pārveido mūs un padari mūs par Dieva dēliem un meitām. Mēs ticam, ka Līgava iet cauri pēdējai noslīpēšanai. Tā pilnībā tiks atšķelta no jebkādas organizācijas, un tad šeit sāksies lielā ražas novākšana. Līdz tam laikam, Kungs, dari viņus veselus un laimīgus, lai viņi kalpotu Tev. Jēzus Vārdā, āmen.
Viņu mīlu es...
(Vai jūs patiešām Viņu mīlat?)
Jo Viņš pirmais mani mīlēja.
Un glābšanu man Golgātā,
Viņš...

E-218 Vai tagad jūs saprotat, kāpēc es jūs norāju? Tas nav tāpēc, ka es jūs mīlu...nav tāpēc, ka es jūs nemīlu. Es patiešām jūs mīlu. Es gribu, lai Meistaram ir Meistardarbs, Šedevrs. Varbūt man kaut kas būs jāsaplēš un jāizmet ārā, bet pienāks diena, kad man būs Šedevrs, ja vien es cieši turēšos pie šī Vārda. Pareizi.

E-219 Un tā, Jēzus sacīja: “No tā visi cilvēki zinās, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums būs mīlestība vienam pret otru.” Mums būtu tik ļoti jāmīl vienam otru!
Svētīta lai ir tā saite,
Kas mūsu sirdis Kristus mīlestībā sien;
Šī vienprātīgā sadraudzība
Ir īstās Debesis, nudien.
Sadosimies visi rokās.
Kad tiekam viens no otra nošķirti,
Tad jūtam sāpes iekšēji.
Bet mūsu sirdīs mēs joprojām būsim vienoti,
Ticot, ka tas nebūs ilgstoši.
Jēzus Kristus Vārdu tagad
Paņem cieši, sāpju bērns,
Nes to līdzi zemē plašā,
Viņš dos mieru dvēselei.
Jēzus Vārds salds ir man,
Prieks līdz Debesīm lai skan!
Jēzus Vārds salds ir man!
Prieks līdz debesīm lai skan.
Tikai neaizmirstiet savā ceļojumā:
Paņem Viņa svēto Vārdu,
Lai Tas tevi sargātu;
Dzirdot ienaidnieka draudus,
(Ko tad jūs darīsiet?)
Lūdzot atkārto šo Vārdu tu.
Jēzus Vārds salds ir man,
Prieks līdz Debesīm lai skan!
Jēzus Vārds salds ir man!
Prieks līdz debesīm lai skan.
Līdz mēs tiksimies...
Nolieksim mūsu galvas. Ak, man patīk dziedāt!
Līdz mēs tiksimies pie Jēzus kājām.
Līdz mēs tiksimies, līdz mēs tiksimies!
Lai Dievs ir ar tevi...