Als un Minnija Pītersoni
ALS UN MINNIJA PĪTERSONI
Als ir DZIMIS 1929. gada 28. maijā, Minnija ir DZIMUSI 1930. gada 4. februārī. DZĪVO Tūsonā, Arizonas štatā.
Viņi bija aculiecinieki notikumam,
kas atklāja politiku un kļuva par
dziedināšanas atmodas kaunpilno daļu.
Als
1957. gadā Ouklendas, Kalifornijā, sanāksmju laikā tika organizētas brokastis, kuras sponsorēja Pilnā Evaņģēlija uzņēmēju apvienība, kuriem brālis Branhams bija galvenais runātājs. Mēs abi ar manu sievu Minniju apmeklējām šīs brokastis, tāpat kā vēl kādi 400 cilvēki. Pēc šīs sanāksmes es runāju ar vairākiem brāļiem uz ielas, bet ielas otrajā pusē brālis Branhams laipni ar visiem sarokojās. Kad viņš mūs ieraudzīja, pilnīgus svešiniekus viņam, viņš pārnāca pāri ielai un sasveicinājās arī ar mums. Tā bija tāda pieklājība, kura viņam piemita. Viņš nekad nedomāja, ka ir pārāks par kādu citu. Pārdabiskais viņa dzīvē sniedzās pāri visai saprašanai, un, kad mēs dzirdējām vai redzējām viņu, mēs redzējām, kā Bībele sāk dzīvot mūsu acu priekšā.
Minnija
Kad es sēdēju Dienvidu baptistu mācītāja mašīnas aizmugurējā sēdeklī, es dzirdēju viņu sakām: “Pēdējās dienās atnāks Ēlija un būs varena atmoda.” Toreiz man bija deviņi gadi, bet es nekad tos vārdus neaizmirsu.
Kaut es biju dzirdējusi atsauksmes par brāli Branhamu, kas ļoti strauji izplatījās starp pentakostu draudzēm, pirmo reizi es viņu redzēju 1947. gadā, kad mācījos Dieva assambleju Bībeles koledžā Sietlā, kuru vadīja brālis Henrijs Ness. Es nevarēju apmeklēt nevienu no brāļa Branhama sanāksmēm, kas notika Ziemeļrietumos, bet es tās saistīšu ar notikumiem, kas notika tajā Bībeles skolā. Katru dienu visi studenti pirms nodarbībām sanāca kopā baznīcā. Vienu rītu, kamēr mēs bijām kopā pielūgsmē, viena ļoti klusa meitene, kura angļu valodas nodarbībās sēdēja man blakus, sāka ļoti skaļi raudāt, kļūstot skaļāka par visiem pārējiem. Sākumā visi domāja, ka viņa ir bijusi svētīta tajās brāļa Branhama kampaņās, kuras viņa apmeklēja, bet, kad baznīcai jau vajadzēja tikt slēgtai un viņa vēl joprojām turpināja raudāt, viens no skolotājiem palūdza mani, lai es aizvedu viņu uz citu istabu. Pēc neilga laika, ko pavadījām tajā istabā, man atkal deva ziņu: “Aizved to meiteni.” Tā nu es aizvedu viņu uz kādu attālāku istabu, kur bija apmetušās divas meitenes no Itālijas. Pēc kāda laika tās meitenes sāka savā starpā sarunāties itāliski, un tā “klusā meitene”, kura nekad itāliski nebija pratusi, pēkšņi sāka runāt skaidrā itāļu valodā. Skaidrs, ka “gars” bija uz viņas.
Vēlāk studenti, kas apmeklēja tās īpašās sanāksmes, pastāstīja man pārējo stāstu: kad brālis Branhams teica visiem, lai aizver acis, tā meitene bija turpinājusi skatīties un viņu pārņēma ļaunais gars. Kad to meiteni atkal aizveda uz sanāksmi, brālis Branhams palūdza par viņu, un viņa tika pilnībā atjaunota.
Als
Pirmo reizi brāļa Branhama sludināšanu es dzirdēju 1952. gada 20. jūlijā. Mēs ar Minniju bijām pārvākušies uz Čikāgu, kur mēs dzīvojām no 1952. līdz 1957. gadam. Viņam bija sanāksmes netālajā Hamondā, Indiānas štatā, un es apmeklēju svētdienas pēcpusdienas sanāksmi, kurā brālis Branhams dalījās ar savu dzīvesstāstu, kuram sekoja lūgšanu rinda un atpazīšana. Mani ļoti aizkustināja viņa stāsts, un es ievēroju, ka lūgšanas rindas laikā netika izmanotas nekāds vispārīgas frāzes. Viņš nekad neteica, piemēram: “Tagad, kāds šeit cieš no vēdera kaites,” vai “kādai sievietei šeit ir galvassāpes”. Atpazīšana nebija uzspēlēta un tā bija precīza, detalizēti aprakstot, kuru viņš uzrunāja un pasakot precīzi, kāds bija tās personas stāvoklis. Piemēram, mēs ar Minniju bijām aculiecinieki šim gadījumam sanāksmē ar nosaukumu “Kā pie manis atnāca eņģelis” (How the Angel Came To Me). Viņš runāja ar vienu vīrieti un viņa sievu, kas sēdēja pāris rindas uz priekšu no mums, un teica: “Šī Gaisma tieši šobrīd ir virs šīs sievietes. Šī kundze cieš no sirds kaites, un arī viņas vīram ir kāda slimība. Es jūs nevaru no šejienes redzēt, un jūs to zināt, bet jums jūsu krūšu kabatā ir cigāri.”
Bija ļoti nepatīkami, kad mēs sapratām, ka ne jau visi atzinīgi vērtē šo dāvanu, tādā veidā, kā mēs to redzējām.
1953. gada 11. decembrī, kad mēs apmeklējām Dziedināšanas Balss sanāksmes Čikāgā, mēs sēdējām auditorijas labajā pusē, apmēram pusceļā no vidus uz priekšu ejot, un varējām redzēt durvis ēkas labajā pusē. Sanāksmes ievada laikā es pagriezu galvu pa labi un uz mirkli redzēju, kā brālis Branhams tiek vests uz šīm sānu durvīm. Mēs gaidījām, un tad uznāca dziesmu vadītājs un teica: “Mums ļoti žēl, bet šovakar brālis Branhams nevar būt šeit.”
Minnija
“Jā, viņš pateica kaut ko par to, ka viņa brālis ir slims.”
Als
Bet es tikko biju viņu redzējis! Es nodomāju: “Ak, vai, man šķiet, ka viņi uz tās platformas nestāsta mums taisnību.” Tad viens no kalpotājiem iznāca un teica: “Labi, brālis Branhams nevar būt šeit, bet cik daudzi no jums priecājas, ka Jēzus Kristus ir šeit?”
Visi bija gaidījuši uz to dāvanu, bet tas vēl nebija viss. Brāļa Branhama dzīve un raksturs mums nozīmēja tik daudz. Viņš bija tāds, kuram līdzīgu mēs gribējām veidot savu dzīvi, kā Pāvils teica: “Sekojiet man, kā es Kristum.” Mēs nesekojām cilvēkam, mēs sekojām Dievam tajā cilvēkā. Viņš noteikti zīmēja Jēzus Kristus portretu mūsu priekšā.
Pēc dažiem vakariem, kad brālis Branhams sludināja Filadelfijas draudzē (brāļa Bozē dievnamā), viņš izskaidroja, kas notika tovakar, kad mēs redzējām, kā viņu pabīda malā. Kad viņš ieradās auditorijā, lai runātu cilvēkiem, viņam tika uzstādīts ultimāts: atcel divu dienu sanāksmes, kas ir ieplānotas Filadelfijas draudzē, kuras būs uzreiz pēc šīm Dziedināšanas Balss sanāksmēm, pretējā gadījumā viņam nebūs ļauts runāt šajās sanāksmēs. Viņš izvēlējās turēt savu solījumu brālim Bozē. Acīmredzams, ka bija cena, kas bija jāmaksā par neatkarību, kuru brālis Branhams meklēja, lai varētu nodot Dieva Vēstījumu.
Brālis Branhams sludināja Čikāgā vairāk kā 100 reizes, un mēs bijām svētīti, ka varējām būt daudzās no tām sanāksmēm. Jo vairāk sanāksmju mēs apmeklējām, jo vairāk ievērojām, ka brālis Branhams nebija ieinteresēts naudā vai popularitātē. Pazemība, kuru varēja viņā novērot, un viņa dzīvesveids deva mums arvien lielāku pārliecību, ka viņš patiešām ir no Dieva.
Mūsu ticība īpaši pacēlās, kad mēs aptvērām, ka Dievs zina visu par mums. To deva notikums 1955. gadā 14. janvārī Čikāgā. Bija paziņots, ka brālis Branhams runās Filadelfijas draudzē. Kā vēlāk izrādījās, mums patiešām vajadzēja tur būt.
Tajā laikā mēs ar Minniju dzīvojām dzīvoklī Čikāgas ziemeļu daļā, kopā ar Minnijas māti, pusmāsu, īsto māsu un diviem pusbrāļiem, tāpat arī tur bija mūsu abi mazie bērni. Kopā mēs tur bijām deviņi.
Todien Minnija uz dievnamu devās agri, atstājot mūsu abu apslimušos bērnus kopā ar māti, un dabūja lūgšanu kartīti no Billija Pola. Tikai pirms dažām dienām, drīz pēc ierašanās darbā es biju saņēmis telefona zvanu, kurā man tika pateikts, ka Džoja, Minnijas deviņus gadus vecā pusmāsa, bija slima un nevarēja pakustināt kājas. Es piezvanīju vienam no saviem draugiem, kas sarunāja viņai vizīti pie atzīta ārsta, un, kad mēs ieradāmies viņa pārpildītajā uzgaidāmajā telpā, māsiņa mūs steidzīgi aizveda garām visiem tiem gaidošajiem pacientiem un ieveda izmeklējumu telpā. Tur es dzirdēju skumjās vēstis no paša ārsta: viņš teica, ka Džojas temperatūra ir 104,9 F (40,5 pēc Celsija), un viņas asinis tika pārbaudītas. Viņš bija ļoti līdzjūtīgs. Viņai bija reimatiskais drudzis. Viņi steidzami nogādāja viņu uz bērnu slimnīcu Bervinā, Ilinoisas štatā.
Tovakar brālis Branhams sludināja par “Dakteri Mozu” (Doctor Moses) un pēc tam sasauca lūgšanu rindu. Minnija bija trešā rindā, un viņš stāvējā viņas priekšā un teica šādus vārdus: “Kundze, es jūs nepazīstu. Jūs mani nepazīstat, un es jūs nepazīstu, bet Jēzus Kristus pazīst mūs abus. Vai pareizi? Vai tu tici? Tu šeit stāvi kāda cita dēļ. Tā ir māsa, tava pusmāsa. Tā nav tava īstā māsa, tā ir pusmāsa. Viņa nesen ir stipri saslimusi.... Es ticu, ka viņš [ārsts] teica... es nesaprotu. Es ticu, ka viņš teica, ka tas ir reimatiskais drudzis. Vai pareizi? Ārsts... Tev ir arī meita, kas ir slima. Viņai ir drudzis. Un tev ir arī saslimis dēls. Un tu gribētu, lai es palūdzu par taviem zobiem, vai ne? Nāc pie manis. Dārgais Dievs, kas radījis debesis un zemi, atsūti savas svētības par šo sievieti, kuru es svētīju Jēzus Kristus vārdā. Āmen. Vai tu tici ar visu savu sirdi?”
Pārdabiski tika atklātas deviņas lietas. Slimnīcā Džoja juta, kā kaut kas vēss pāriet viņai pāri un viņa tika pilnīgi dziedināta.
Minnija
Tikmēr mājās, divas vai trīs dienas pirms sanāksmēm, es uz mirkli iedomājos, ka gribētu, lai brālis Branhams palūdz par maniem zobiem. Pēc tam es vairāk nedomāju par to, pat ne sanāksmē. Es sapratu, ka Dievs rūpējas par manām domām vairāk, nekā es pati.
Als
Kad viņš pateica Minnijai, ka Džoja ir viņas pusmāsa, nevis īstā māsa, es sapratu, cik patiešām perfekta ir tā dāvana. Tā nelielā informācijas daļa nepagāja garām nepamanīta, vai drīzāk, tā nepagāja garām Dievam. Neviens nevar iedomāties, kādu mierinājumu mēs ieguvām visus šos vēlākos gadus, domājot par tik nevainojami precīzas dāvanas patieso nozīmi.
Viņa kalpošanas sākumā mēs nezinājām, ka brālis Branhams bija vēstnesis šim laikam, bet mēs zinājām, ka viņš ir pravietis. Raksti piepildījās tieši mūsu acu priekšā. Šodien mēs jūtamies ļoti pateicīgi Dievam, ka ir šis Vēstījums, un visa mūsu dzīve grozās ap to. Es kādreiz aizdomājos, kur gan mēs būtu, ja Dievs nebūtu viņu sūtījis. Ar Viljama Branhama palīdzību mēs labāk pazīstam Jēzu Kristu.
