Paaudze

HOLINS “HIKS” HIKERSONS

DZIMIS 1928. gada 7. janvārī, DZĪVO Džefersonvilā, Indiānas štatā.

Viņam bija tikai 30 gadi, kad Viljams Branhams

ieteica viņu kā diakona kandidātu savā dievnamā.

PIRMO REIZI paklausīties brāli Branhamu mani aizveda brālis Benks un māsa Rūbija Vudi. Es dzīvoju Kentuki un apmeklēju vienu nelielu metodistu draudzi, kur viņi vēlējās no manis uztaisīt dziedāšanas vadītāju un svētdienas skolas skolotāju, bet es nejutu, ka tas man būtu piemērots. Kādu dienu māsa Vuda teica: “Aiziesim un paklausīsimies to puisi, kas sludina Luisvilas vidusskolas ēkā.”

Tas bija piecdesmito gadu sākumā, bet bija vajadzīga tikai viena reize, un es pārtraucu sakarus ar metodistu baznīcu. Kad es ieraudzīju, ko viņš dara, es pārtraucu savus meklējumus un nekad neesmu meklējis kādu citu vietu.

1954. gadā Vudi pārdeva savu iedzīvi un pārvācās no Krestvudas Kentuki štatā uz Džefersonvilu. Viņi nopirka māju blakus brāļa Branhama mājai, bet es nopirku viņu veco māju Krestvudā.

Visu savu mūžu esmu bijis automehāniķis, un no manas mājas līdz Branhama dievnamam bija apmēram 4o kilometri, tāpēc brālis Branhams daudzas reizes brauca pie manis un es remontēju viņa mašīnu. Citreiz arī viņš pats līda zem motora pārsega kopā ar mani un tīrīja vārstuļu pārsegus, filtrus un pārējās lietas, mēs vienkārši strādājām. Gandrīz katru reizi, kad viņš jau gatavojās doties prom, viņš iekāpa mašīnā, iedarbināja to un tad pamāja, lai es pienāku pie viņa pie loga. Tad viņš man kaut ko pateica vai deva kādu padomu. Nekad manā prātā nebija tāda jautājuma, uz kuru viņš nebūtu man devis atbildi.

Reiz, kad es meklēju Svēto Garu, brālis Branhams atbrauca pie manis, un, kad viņš gatavojās doties prom, viņš man pateica: “Nekad nemeklē nekādas dāvanas, jo, ja tu tā darīsi, sātans tev kādu iedos.” Redziet, es vēl nebiju tam gatavs. Es nevarēju noteikt, vai kaut ko dod Dievs vai sātans.

VIŅŠ bija tāds cilvēks, kuru jūs vienkārši negribētu laist prom. Viņš atbrauca un sēdēja istabā, un runāja ar mums, un vēl nākošajā dienā mēs varējām just tur viņa klātbūtni. Tā nepazuda. Daudzas reizes, kad viņš pie manis bija atstājis savu mašīnu uz nakti, lai es pie tās strādātu, es nakts vidū cēlos un devos uz viņa mašīnu, lai palasītu viņa Bībeli, kuru viņš turēja savā mašīnā cimdu nodalījumā. Bija tāda sajūta, it kā viņš pats būtu tur.

Mēs ar Benku (Vudu) mēdzām visu laiku par to runāt un teicām, ka tur kaut kam ir jābūt, bet mēs vienkārši vēl nevaram saprast.

1958. gadā brālis Branhams pajautāja brālim Vudam, lai viņš savukārt pajautā man, vai es negribētu nākt par diakonu dievnamā. Es šo piedāvājumu uzskatīju par lielu godu, bet nedomāju, ka esmu piemērots diakona amatam. Bet, kad es uzzināju, ka to vēlas brālis Branhams, tad es piekritu.

Pēc dažiem gadiem kādā svētdienas pēcpusdienā, kad es ar sievu biju ceļā uz dievnamu, es paskatījos uz viņu un sacīju: “Šodien es pateikšu brālim Branhamam, ka es pametu šo amatu.”

Kad es aizbraucu uz dievnamu, es apgāju tam apkārt uz viņa biroju un teicu: “Brāli Branham, esmu atnācis tev pateikt, ka man šķiet, es atteikšos no sava amata.”

Viņš paskatījās uz mani un jautāja: “Kāpēc?”

Es atbildēju: “Zini, es vienkārši nejūtos tam piemērots. Es neesmu ļoti garīgs un man nav nekādas izglītības. Jums tur ir cilvēki, kuri ir daudz izglītotāki un labāk kvalificēti tam darbam. Es vienkārši gribētu paiet maliņā un ļaut jums izraudzīt kādu citu manā vietā.”

Viņš teica: “Vai tu atceries, ka es satiku tos visus cilvēkus aiz laika priekškara?”

Es atbildēju: “Jā, ser.”

Viņš teica: “Tu būsi viņu vidū. Tu esi man palīdzējis, un, kad tu palīdzi man, tu palīdzi viņiem tikt tur.” Es nekad par to šādi nebiju domājis.

MANAS sievas brālim bija nervu sabrukums, un viņi bija ielikuši viņu Luisvilā vienā iestādē. Kad mēs kādu dienu viņu apciemojām un kad mēs atkal pie viņa bijām nākošo reizi, viņš nekad neatcerējās, ka mēs būtu pie viņa ciemojušies. Viņš vienkārši bija prom, garīgi.

Toreiz 1958. gadā, ja tu sāki runāt par dziedināšanu, cilvēki domāja, ka tu esi traks. Bet vienu dienu es pateicu viņa ārstam: “Es apmeklēju dievnamu, kur mēs lūdzamies par slimajiem, un es vēlētos saņemt jūsu atļauju, lai es varētu aizvest to puisi uz draudzi.”

Viņš teica: “Zini, es arī tam ticu.” Es gandrīz nokritu no krēsla. Viņš teica: “Es ļaušu tev viņu aizvest, ja tu apsoli, ka atvedīsi viņu atpakaļ.” Es apsolīju, ka mēs tā arī darīsim, un mēs aizvedām viņu uz dievnamu tādā dienā, kad es zināju, ka brālis Branhams lūgsies par slimajiem.

Man bija ļoti grūti viņu noturēt tajā dievnamā; viņš bija tik nervozs, ka nevarēja mierīgi nosēdēt. Brālis Branhams teica: “Es izsaukšu trīs cilvēkus, bet tiem ir jābūt ne no šīs draudzes. Tie nevar būt vietējie cilvēki, jo jūs jau esat redzējuši pietiekami. Jums jau visiem ir jābūt ticīgiem.”

Es nodomāju: “Nu, labi, tas mani izslēdz.” Es jutos ļoti slikti. Es vienkārši pasniedzos un satvēru savas sievas roku. Viņa zināja, ko es domāju. Es vienkārši noliecu savu galvu.

Viņš izsauca kādu cilvēku no priekšas un kādu citu, kas bija tieši pāri pretī mums. Tad viņš patiešām lēni sāka māt ar galvu uz priekšu un atpakaļ un teica: “Tur aizmugurē sēž viens puisis ar tādu kā skumju garu viņam apkārt. Tu lūdzies par kādu sev mīļu cilvēku, tas ir tavs svainis, tu viņu esi atvedis šurpu no psihiatriskās slimnīcas. Tev ir ticība, un Tas Kungs tev to izdarīs.” Es jutos tā, it kā man mati saceltos stāvus.

Es aizvedu to puisi atpakaļ uz slimnīcu un apmēram pēc divām dienām viņi izrakstīja viņu, un viņam vairs nekad nav bijušas tādas problēmas. Tas Kungs ne tikai dziedināja viņu, bet Viņš arī izglāba viņu.

KAD BRĀLIS Branhams dzirdēja, ka es dodos uz Floridu, viņš nopirka man makšķeri un makšķerēšnas piederumu kasti un brauca visu ceļu līdz Krestvudai, kur es strādāju, lai atvestu to man. Viņš teica: “Redzi, man ir kaut kas mazliet priekš tevis.” Es ar to makšķeri tur Tampa līcī noķēru vairāk kā 600 mārciņu (272 kg – Tulk.) zivju.

Bija pagājis jau ilgs laiks, kopš viņš man tās lietas iedeva, un vienu dienu es sēdēju zvejodams un ieraudzīju, ka uz tās kastes vāka ir rakstīts: “Manam draugam.” Es nebiju pamanījis, ka tas tur ir rakstīts, kad viņš man to iedeva.

Kādu citu reizi viņš man uzdāvināja 22. kalibra automātisko ieroci. Es nekad nebiju medījis; es pat nezināju, kā šaut ar ieroci. Bet es kādu dienu biju bijis kopā ar viņu un teicu viņam, ka domāju par kāda lietota ieroča pirkšanu, lai varētu doties medīt vāveres. Es parādīju to viņam un teicu: “Brāli Branham, vai tu paskatīsies un novērtēsi to ieroci, vai to ir vērts ņemt. Es neko no tiem nesaprotu.”

Viņš tā dīvaini uz mani paskatījās un teica: “Tagad nekādu ieroci nepērc.” Es padomāju, ka varbūt es nošautu sevi ar to ieroci vai ko tādu! Tas mani nobiedēja.

Kad es nākamajā svētdienā devos uz dievnamu, Billijs Pols iedeva man pavisam jaunu šauteni ar tēmēkli un teica, ka tas ir no viņa tēta. Ne pret ko pasaulē es to nemainītu.

KĀDU dienu brālis Branhams man jautāja: “Kā darbabiedri tevi sauc?”

Es teicu: “Hiks.”

Viņš teica: “Tas ir labāk.” Viņš paskatījās uz manu sievu un teica: “Nesauc vairs viņu viņam dotajā vārdā [Holins], jo tas viņam neder, izsit viņu no līdzsvara. Un viņš teica: “Es tevi turpmāk saukšu par Hiku.” Un tā arī visi tagad mani sauc par Hiku.

VIENA lieta, ko es nekad neaizmirstu, notika todien, kad es ar brāli Billiju Polu un Dāvidu Vudu, mēs kādā svētdienas pēcpusdienā bijām uz tā lauka blakus brāļa Branhama mājai. Es aizgāju uz mašīnu, lai paņemtu savu cimdu un bumbu, un mēs vienkārši sviedām bumbu trīs veidos, padevām viens otram. Brālis Branhams izbāza savu galvu ārā pa mājas logu un uzsauca mums. Viņš teica: “Puiši, pārtrauciet. Mēs tādas lietas svētdienās nedarām.”

Es neapjautu, ka mēs darām ko nepareizu. Es jutos tā, it kā gribētu palīst zem grīdsegas. Vēlāk viņš mums pateica, ka bumbas spēlēšana svētdienās sagrautu mūsu liecību.

Es tur biju tajā rītā, kad viņš ienāca dievnamā un teica: “Es stāvu šeit un sasprindzinu kāju pirkstus savās kurpēs... Es labāk tagad stāvu Viņa priekšā atraidīts, nekā nostājos Viņa priekšā kā antikrists.”

Mēs bijām bijuši uz sanāksmi Čikāgā, un, kamēr mēs tur bijām, kādi cilvēki bija sanākuši kopā un sākuši runāt, ka brālis Branhams ir Jēzus Kristus. Es teicu: “Nekādā gadījumā, es nevaru to pieņemt.”

Es zinu, ka citi cilvēki tā domā. Bet, kad es iekāpu kopā ar viņu mašīnā, viņš sāka par to runāt un teica: “Vai tu zini, ka ir paredzēts, ka tie cilvēki tā darīs?”

Es atbildēju: “Nē, protams es to nezināju, brāli Branham.”

Viņš uzzīmēja uz savas rokas trīs nelielas atzīmes un teica: “Šie divi ārējie pirksti ir divas galējības. Redzi, šis te puisis šeit, lai ko es darītu, man ir grūti viņu iekustināt, bet otrā pusē ir viens, kuru es kustināt varu ļoti viegli. Man ir jāpanāk, lai tas izskatās tik ļoti līdzīgs Jēzum, lai to pirmo iekustinātu, bet tad tas otrais jau skrien tam garām un sauc, ka tas ir Jēzus. Bet, ja tu mani pataisīsi par kaut ko citu, nevis par tavu brāli, grēcinieku, kas izglābts žēlastībā, tu mani padarīsi par antikristu.

Es zināju, ka brālis Branhams ir tāds pats cilvēks kā es, tomēr es arī redzēju Jēzu Kristu darbojamies viņā. Es redzēju, kā viņš paņem cilvēkus aiz rokas (es viņam biju ļoti tuvu, kad viņš to darīja) un pasaka viņiem viņu sirds noslēpumus. Viņš to ir darījis ar mani; viņš man ir teicis lietas, ko es zinu, ka viņam nebija iespējams uzzināt kaut ko tādu, ko tikai Dievs varētu viņam parādīt. Tad viņš sāka runāt un tas uzradās. Radīšana. Tieši tas notika toreiz, kad Benks ar brāli Branhamu devās uz Kolorado medīt. Viņš atgriezās un pastāstīja, kas bija noticis, un es viņam teicu: “Benks, tu tikko biji aculiecinieks tai pašai lietai, kas notika, kad Jozua bija kaujas laukā un viņam vajadzēja laiku. Viņš runāja pasaules elementiem, un tie viņam paklausīja.” Vienkārši padomājiet, tās pašas lietas notika arī mūsu dienās.

MAN TAGAD ir 77 gadi. Šo vēstījumu es klausos nu jau 54 gadus. Šodien vēl joprojām es varu klausīties tos ierakstus, kurus es jau pirms daudziem gadiem esmu dzirdējis, un šodien tie ir saprotamāki, nekā tie bija toreiz. Es to nevaru saprast. Tas manī izraisa dīvainas izjūtas. Es domāju: “Kungs, vai es toreiz biju aizmidzis, kad viņš to sludināja?” Tagad tas ir tik ļoti skaidrāk.

Ja tas pravietis kaut kad būtu teicis kaut ko, kas nepiepildījās, es pateiktu: “Es aizmirsīšu visas tās lietas.” Bet tā nekad nenotika; tas vienmēr bija patiesi. Brālis Branhams teica, ka tas nevar izgāzties, tāpēc ka tas nebija viņš, cilvēks. Tas bija Dievs, kas runāja caur viņu. Es neticu, ka viņš bija Jēzus Kristus, bet es redzēju Jēzu Kristu atnākam mūsu dienās.