Paaudze

DOLORESA BRANHAMA FAILERA

DZIMUSI 1929. gada 2. novembrī, MIRUSI 2011. gada 4. jūnijā.

Viljama Branhama vienīgā māsa,

un jaunākā no desmit Branhamu bērniem.

BILS bija vecākais dēls ģimenē. Kad es piedzimu, viņam bija 20 gadi, un viņš mani nosauca par Feju Doloresu Ramonu. Man šķiet, ka, tā kā es biju vienīgā meitene pēc deviņiem puišiem, viņš man vienai pašai ielika visus savus mīļākos vārdus kopā.

Manas agrākās atmiņas par Bilu ir no Ziemassvētkiem, kad man bija apmēram pieci gadi. Mums nebija nekā daudz, un dievnams bija tikko uzcelts. Viņš bērniem dalīja apelsīnus.

Mans tēvs vienmēr bija piedzēries, bet kaut kādā veidā viņš tomēr bija dievkalpojumā. Visi mazie bērni kāpa uz platformas, lai saņemtu savus apelsīnus, un man vajadzēja gaidīt un iet kā pēdējai, jo es biju Branhamu meita. Redziet, mans tētis droši vien bija piedzēries, jo viņš vienkārši pacēla mani gaisā un aiznesa uz priekšu, un Bils man iedeva manu apelsīnu. Es nekad neaizmirsīšu, kā tētis mani uz turieni nesa, pāri visiem tiem bērniem, it kā sacītu: “Doloresa dabūs savu apelsīnu tūlīt!”

ES BIJU ļoti aprūpēta. Mamma turēja mani mājās, prom no puišiem un pārējām lietām. Bils mani kristīja Milltaunas upē, kad man bija apmēram 10 gadu. Kā bērni, mēs vienmēr bijām citādāki nekā pārējie. Es nekaunējos par to, bet cilvēki vienmēr par mums uzjautrinājās, jo mūsu ticība bija tik citāda. Viņi par mums smējās. Mums bija gari mati, un viņi domāja, ka mēs esam dīvaini. Man kā bērnam to bija diezgan grūti pieņemt, bet, kad tu paliec vecāks, tad saproti, ka tas nav svarīgi. Mēs tikai gatavojamies doties atpakaļ uz to vietu, no kurienes esam atnākuši.

ES AR Bilu kopā, tikai divatā, biju ļoti reti, man ļoti žēl, ka tā bija. Viņš vienmēr bija prom. Tieši pirms manām kāzām Bils teica: “Es vēlētos tevi kaut kur aizvest un parunāties.” Tā nu mēs aizbraucām kaut kur uz lauku apvidu. Tajā laikā viņš strādāja sabiedrisko pakalpojumu kompānijā, uzturot augstsprieguma līnijas. Mēs tur apsēdāmies un runājāmies, un tas bija tik jauki. Viņš man atgādināja, ka laulība nav vienkāršs notikums, tas ir apsolījums uz visu dzīvi. Un viņš man skaidroja, cik pievilcīgs ir Džūns – biezi, brūni un viļņaini mati, un man ir laba veselība, bet tā jaunība un skaitums izplēnēs. “Vai vēlāk tu par viņu domāsi tāpat kā tagad? Vai tu esi gatava tādam solījumam?” viņš man jautāja. Es teicu, ka esmu gatava, un viņš palūdza par mani.

Man ir jāatzīst, man bija raksturs. Man patiešām bija slikts raksturs. Kad es apprecējos, Bils teica: “Es viņai dodu sešus mēnešus.” Bet mana laulība ilga 20 gadus. Viņš novadīja ceremoniju dievnamā, bet viņš pats tajā laikā bija ļoti slims. Tas bija 11. septembrī desmitos no rīta, karstā sestdienas rītā. Bils tur nostājās savā baltajā uzvalkā, viņam bija drudzis un siltā apakšveļa, lai viņu nekratītu drebuļi. Viņš mūs salaulāja, pats būdams stipri slims.

VĒLĀK, kad gāja gadi, es sāku apjaust, kas Bils bija. Un tagad, kļūstot arvien vecākai, es arvien vairāk novērtēju to, kas viņš bija, un to amatu, ko viņš ieņēma. Tā bija tā lieta, kas pietrūka mūsu ģimenei. Šķita, ka visi pārēji bija svarīgāki, pirms mums. Un tā arī bija. Bija daudz slimo cilvēku, un viņam bija tik daudz, ko dot šai pasaulei. Visu, ko Bils teica, mēs tā arī pieņēmām, jo zinājām, ka viņam ir taisnība.

Mēs nepavadījām daudz laika ar Bilu, bet zinājām, ka, ja mums viņš būs vajadzīgs, mēs varam piezvanīt, īpaši tad, ja kāds no mums bija slims.

Reiz pēc ilgāka laika, kad man kaut kas bija uz sirds, ko es izmisīgi vēlējos pārrunāt ar Bilu (un nebija neviena cita, pie kā es varētu griezties), es devos uz viņa mājām. Toreiz Meda bija Arizonā, un viņš bija mājās viens pats. Viņš parunāja ar mani un palūdza par mani. Viņš teica: “Mās, vai tu zini to Gaismu, par ko es daudzas reizes runāju, ka redzu to savas lūgšanas laikā?”

Es atbildēju: “Jā.”

Viņš teica: “Zini, tā tieši tagad ir virs tavas galvas.” Redziet, tās man ir vienas no dārgākajām atmiņām par Bilu. Viņš tur stāvēja džinsās ar savu kovboja jostu. Es nekad to neaizmirsīšu. Man šķiet, ka viņam pat nebija krekla mugurā, kad viņš tur stāvēja, atspiedies pret rakstāmgaldu.

ES ATCEROS daudzas reizes, kad Bekija un Sāra bija pie mums un spēlējās ar maniem bērniem, jo viņu mājā kāds ciemojās vai uz piebraucamā ceļa savu rindu gaidīja slimi cilvēki. Tu nevarēji tikt pie viņiem iekšā, un bērni nevarēja tikt ārā pagalmā spēlēties, bet tad viņi atnāca uz mammas māju un spēlējās tur pagalmā. Viņi bija ārā un spēlējoties sasmērējās, bet mammu tas neuztrauca. Jebkāda palīdzība bija laba, kamēr Bils pildīja savu pienākumu. Un Medai jau arī nekad nebija laika, pie viņiem visu laiku kāds bija, un cilvēki tik turpināja ierasties.

MAMMA bija tipiska, veca lauku sieva. Ļoti parasta, vienkārša, ļoti pieticīga. Viņa nekad nebija sapucējusies, bet viņa man bija vislabākā māte, kāda vispār kādam varētu būt. Viņa ar mums bija stingra, īpaši ar puišiem, viņa centās. Protams, viņai vienai pašai viņi bija jāuzaudzina. Es biju ļoti maza, apmēram septiņi gadi, kad tētis nomira, un mammai vajadzēja izaudzināt ģimeni. Visu savu mūžu viņa smagi strādāja. Sākumā viņa baroja puišus, kas strādāja Džefbout kuģu būvētavā. Viņa gatavoja ēst un mūsu pagalmā mazgāja puišu, mēs viņus saucām par “jūras puišiem”, veļu uz veļas dēļa. Kad Džefbout pagalmos uz remontu ienāca jauns kuģis, jūrnieki nāca ēst uz krastu.

Mammai bija vajadzīga palīdzība, tāpēc tante Mamī atbrauca no Kentuki un strādāja pie viņas. Tad mēs pārvācāmies uz citu kvartālu uz lielāku māju Meiplstrītā, un tur viņa dzīvoja līdz pat savai nāvei. Tur augšstāva istabas viņa izīrēja. Mama un tante Mamī gatavoja ēst un mazgāja veļu. Es darīju uzkopšanas darbus un mazgāju traukus. Tāpēc es šodien saku, ka vairs nekad nekādus traukus nemazgāšu. Es nevarētu iztikt bez savas trauku mazgājamās mašīnas. Mēs tiem puišiem, kas tur kara laikā strādāja būvētavā, gatavojām arī launagus līdzņemšanai.

Reiz viņa gatavoja ēst un mazgāja veļu 15 īrniekiem un papildus vēl saviem bērniem, kas vēl bija mājās vai uz kādu laiku vēl apmetās pie mums.

MAMMA bija briesmīgi lepna par Bilu. Viņa vienkārši zināja, ka viņš bija Dieva pravietis, bet viņai bija arī viņa žēl un pietrūka viņa. Mēs visi tik ļoti alkām pavadīt laiku kopā ar viņu. Runājot pavisam godīgi, man šķiet, kas mēs visi varbūt pat bijām tā kā apvainojušies par to. Mēs visi bijām lepni par to, ko viņš darīja, bet mēs ļoti gribējām pavadīt vairāk laika kopā ar viņu. Tomēr tai pašā laikā mēs zinājām, ka viņš ir ļoti, ļoti īpašs. To es sapratu jau tad, kad biju pusaudze. Kā gan viņš varēja zināt Bībeli un visas tās mācības, ko tie mācītie un augstu izglītotie cilvēki mācījās? Bet Bils to vienkārši zināja. Ne jau tā, ka viņš vispār to nestudēja, bet tikai Dievs to varēja viņam to iedot. Mazs, neizglītots cilvēks kā viņš, nācis no nabadzīgas ģimenes, nekad nekas nepiederēja... tas mums vienmēr bija kaut kas apbrīnojams. Mēs vienmēr esam bijuši ļoti pateicīgi.

MĒS BIJĀM satriekti, kad uzzinājām par nelaimes gadījumu. Billijs Pols piezvanīja no Amariljo, Teksasas, un teica: “Ja gribat tēti satikt dzīvu, labāk uzreiz braucat šurp.” Mums nebija daudz naudas, mēs bijām vienkārši strādnieki, bet Džūns bija tikko saņēmis algu. Viņš bija ķieģeļu mūrētājs, un es iesēdos mašīnā un aizbraucu uz turieni, kur viņš strādāja, un teicu viņam: “Man vienkārši vajag redzēt Bilu.” Viņš teica: “Es nevaru doties kopā ar tevi. Es negribu atstāt bērnus, ja nu kaut kas notiek, tad te nebūs neviena, kas varētu parūpēties par ģimeni, bet tu vari braukt.”

Es nekad nebiju lidojusi. Bet es dabūtu biļeti lidmašīnā no Luisvilas uz Sentluisu. Tur bija grupiņa kareivju, un tas bija tāds kā ārkārtas reiss. Es biju pārbijusies, bet man bija tāds šoks, ka es pat vairs īsti nejutu tās bailes. Kad mēs tikām līdz Sentluisai, viņi aizturēja nākošo lidmašīnu manis dēļ. Kad es izkāpu no pirmās lidmašīnas, stjuarte mani vienkārši saķēra aiz rokas, un mēs skrējām. Bija tik auksts. Džūns man Ziemassvētkos bija nopircis šo skaisto mēteli no sarkana tvīda, ar gaiši zilu lapsas apkakli, un es to biju uzvilkusi. Viņi jau bija aizvākuši trepes no lidmašīnas, tāpēc vīrietis iemeta manu bagāžu lidmašīnas ejā, pacēla mani gaisā un ielika lidmašīnā.

Kad es nonācu Amariljo, viņi mani sagaidīja un aizveda uz slimnīcu. Laižot tikai pa vienam, brīdi pa brīdim viņi kādu ielaida apraudzīt Bilu. Kad pienāca laiks man viņu apraudzīt, viņi man vispirms pateica, ka viņš ir ļoti sliktā stāvoklī, un, ja man paliek slikti, lai es pasakot viņiem. Viņi man uzvilka tās kurpes un tērpu. Mēs iegājām iekšā, un viņš tur gulēja uz galda ar visiem tiem aparātiem un trubiņām, un pārējām tām lietām. Viņš bija pārsegts ar palagu. Kad es iegāju, es sajutos tik dīvaini. Es domāju: “Tu taču nevari būt slims, tu taču nevari tā pamest mūsu dzīves.” Es tur stāvēju dažas minūtes, skatoties uz viņu, man bija tāda vājuma sajūta. Es nezināju, ko darīt. Ja man jābūt pavisam godīgai, es domāju, ka tajā mirklī es biju vienkārši nejūtīga. Medmāsa ienāca un izveda mani ārā. Es aizgāju uz uzgaidāmo telpu un tikko varēju paelpot. Tas bija briesmīgs laiks. Es tur apsēdos, es nebiju spējīga parunāt, biju pavisam apmulsusi, vienkārši pilnīgā šokā.

Es paliku Amariljo dažas dienas. Viņam palika arvien sliktāk, un bija Ziemassvētku vakars. Viņš dzīvoja, tikai pateicoties tiem aparātiem. Ārsti jau bija pateikuši Billijam Polam, ka tie aparāti vienkārši vēl uztur viņu pie dzīvības. Es zināju, ka es neko Bilam nevarēju palīdzēt, tāpēc nolēmu, ka ir laiks man doties atpakaļ pie savas ģimenes.

Tas bija vakara pēdējais reiss. Sniga sniegs, bija vējains, visur pūta. No Sentluisas es piezvanīju, un viņš jau bija miris.

ES DOMĀJU, ka kopš tā laika manā dzīvē nekad vairs īsti nav bijis viss kārtībā... Tu zaudē to... Nezinu, kā lai to izskaidro... ka viņš aizgāja. Nekad vairs nebija īsti labi. Mamma un Bils bija tie stabilie. Kad mamma nomira, es biju kā sagrauta. Bet mums vēl bija Bils. Bet, kad aizgāja Bils, tās bija arī, redziet, mūsu kā ģimenes beigas. Es pāris reizes centos savākt visus kopā. Kad Donijs vēl bija dzīvs, mēs satikāmies un labi pavadījām laiku. Bet tā ģimenes tuvība vairs nebija. Tad Džesse saslima un pakāpeniski pameta šo pasauli. Mēs turpinājām mīlēt viens otru, bet mēs vienkārši nesatikāmies. Ģimene vairs nebija ģimene. Henrijs nomira. Viņi visi jau ir miruši.

JA ES kādam pasaku, ka esmu no Branhama dievnama, tad cilvēki man jautā: “Kas tas ir?” Es viņiem atbildu, ka tā ir mana brāļa draudze. Tad viņi paskatās internetā un uzzina, ka tas tiek uzskatīts par kultu. Bet es domāju, ka, pazīstot mani (ne jau tāpēc, ka esmu labs piemērs), bet zinot mani kā draudzīgu cilvēku, un ka es nedaru dīvainas lietas (jūs zināt, kādi cilvēkiem ir priekšstati par kultiem), tas viņiem var nedaudz palīdzēt.

Visu savu dzīvi es neesmu gājusi nekur citur, tikai uz Branhama dievnamu. Tagad man ir MP3 atskaņotājs, kuru man nopirka bērni, un man ir visas Bila svētrunas, kuras es klausos. Es neeju uz dievnamu, bet es neesmu aizgājusi prom no draudzes, kā es to saprotu. Visu savu ticību es esmu likusi uz Dievu. Viņš ir man vissvarīgākais.

JUMS būs grūti noticēt, ka Dieva pravietis ir atnācis caur tādu ģimeni kā mūsējā. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu slikti cilvēki, bet mēs esam tādi cilvēki, kam nekas nepieder. Cik man zināms, nevienam no mums nav vidusskolas atestāta. Savā prātā es domāju, man šķiet, ka Dievs mums atsūtīja Bilu, un es domāju, ka Bils bija Viņa pārstāvis un viņam bija Viņa Gars. Varbūt man nevajadzētu saukt viņu par pārstāvi, bet es zinu, ka Bilā bija Dievs. Par to nav nekādu šaubu. Es to aizstāvēšu līdz dienai, kad miršu.