Alekss un Heizela Šeferdi
ALEKSS UN HEIZELA ŠEFERDI
Alekss ir DZIMIS 1917. gada 19. maijā un MIRIS 2008. gada 17. aprīlī.
Heizela ir DZIMUSI 1925. gada 12. decembrī un MIRUSI 2006. gada 29. maijā.
Viņi redzēja, kā notiek brīnumainas lietas,
un, kad viņi izvēlējās palikt cieši līdzās cilvēkam,
kurš, kā viņi ticēja, ir Dieva kalps,
arī viņu pašu dzīvēs sāka notikt brīnumi.
Heizela
Ja mēs nebūtu bijuši ar brāli Branhamu, ko gan mēs būtu darījuši? Mēs neko citu nezinātu, kā vien konfesijas. Es biju no draudzes Kristus Baznīca, un tie ir vieni no karstgalvīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Es tajā draudzē uzaugu.
Es biju dzirdējusi par viņu jau ilgu laiku, pirms es viņu ieraudzīju. Es biju uzaugusi Hazardas pilsētā Kentuki, un kad man bija kādi septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadi, lielās fabrikas sūtīja pie mums pārstāvjus, kuri meklēja cilvēkus, kuriem ir nepieciešams darbs un kas būtu gatavi pārvākties. Es pārvācos uz Čārlztaunu Indiānas štatā, lai strādātu Dupont rūpnīcā. Bija karš, un rūpnīcai bija autobuss, kas atbrauca mums pakaļ un aizveda uz darba vietu, un viņi pat bija atraduši dzīvokli, kur mums dzīvot.
Kā vēlāk izrādījās, dzīvoklis, kurš mums bija atrasts, bija tikai pāris māju attālumā no brāļa Branhama mātes mājas, tieši tur, Meiplstrītā. Protams, tad es vēl neko nezināju par brāli Branhamu, bet es atceros, ka vienu vakaru mēs, pusaudžu grupiņa, bijām uz lieveņa un runājāmies, bet mājas īpašniece izbāza savu galvu ārā pa logu un teica: “Esiet beidzot klusi. Branhamas kundzes dēls ir mācītājs, un viņš šobrīd ir tur un runā ar cilvēkiem.”
Bet es viņu satiku tikai pēc tam, kad biju apprecējusies, un mēs 1953. gadā pārvācāmies no Feirvjū, Kentuki, atpakaļ uz Džefersonvilu. Tad es aizgāju uz draudzes namu, un brālis Branhams mani kristīja. Brālis un māsa Slauteri mani aizveda uz turieni, un kristoties man mugurā bija māsas Slauteres veicais šenila halāts. Ne pret ko pasaulē es nemainītu šo notikumu.
Alekss
Es izgāju no pentakostiem. Mans tēvs bija pentakostu sludinātājs kalnos. Man par brāli Branhamu pastāstīja mana māsa. Pēc tam, kad bijām dzirdējuši viņu sludinām, mēs meklējām iespēju būt viņam tuvāk. Es gribēju dzīvot tur, kur viņš vajadzības gadījumā varētu viegli sasniegt mani. Tā nu mēs pārvācāmies uz Džefersonvilu.
Reiz es sēdēju draudzē, un es biju ļoti slims. Billijs Pols pienāca pie manis un jautāja: “Vai tu esi saslimis?”
Es atbildēju: “Jā, esmu tik slims, kāds nekad iepriekš neesmu bijis savā dzīvē.”
Viņš teica: “Nāc man līdzi.” Viņš mani aizveda pie brāļa Branhama. Viņš sēdēja tajā istabā blakus platformai, paņēma manu roku un aplūkoja no galvas līdz kājām. Tas bija tā, it kā viņš varētu redzēt man cauri, un vairākus mirkļus viņš neko neteica. Tad viņš teica: “Es neredzu neko ļaunu tavā dzīvē.” Tas man bija vissvarīgākais.
Heizela
Mēs gandrīz 10 gadus dzīvojām Parkpleisas 218, tas ir mazliet lejup pa ielu no brāļa Branhama mājas Īvningleinā. Viņš brauca garām savā mašīnā, un reizēm mēs sēdējām uz lieveņa kopā ar ciemiņiem, kas bija pie mums atbraukuši, lai tikai kaut mazliet paskatītos uz viņu, kad brauc garām.
Vienreiz, kad es biju redzējusi sapni, viņš mūs apciemoja. Es visu dienu biju šuvusi un mani mati bija nekārtīgi, es izskatījos kā klaidone. Kad kāds pieklauvēja, Dora aizgāja pie durvīm un teica: “Mamm, brālis Branhams ir pie durvīm.” Bija apmēram septiņi vakarā, un viņam līdzi bija tā vēstuli ar izklāstīto sapni, kuru es viņam biju uzrakstījusi. Viņš teica, ka viņš gribētu man to izskaidrot.
Brālis Branhams pastāstīja par manu sapni, kad viņš sludināja svētrunu “Zaimojošie vārdi”, bet tikai tad, kad es biju noklausījusies to ierakstu, es beidzot sapratu, ko viņš vēlējās, lai es saprastu par šo sapni.
Reiz es gāju lūgšanu rindā, jo man bija noslīdējis urīnpūslis. Ārsti bija pateikuši, ka to nekādi nevar piestiprināt atpakaļ. Es izgāju cauri lūgšanu rindai un Tā Kunga Klātbūtne bija tik stipra, man bija sajūta, it kā es būtu izkususi. Pēc trīs dienām es stāvēju pie izlietnes, mazgājot traukus, un es sajutu savā vēderā kaut ko paceļamies. Mans urīnpūslis tika pacelts un nolikts atpakaļ tam paredzētajā vietā.
Alekss
Visi jautā par to laiku, kad 1965. gada 18. jūlijā es tiku izsaukts lūgšanu rindas laikā, kad es biju aiz brāļa Branhama baptistērijā. Man vienmēr šķita, ka man jāļauj citiem, kas bija mērojuši tik tālu ceļu, lai tikai pabūtu sanāksmēs, jāatbrīvo viņiem sēdvieda zālē, tāpēc es atradu sev vietiņu aiz platformas aizkariem. Ar mani kopā tur bija vēl tikai viens brālis, Frenks Nilsons, un viņš stāvēja uz baptistērijas malas un caur aizkariem skatījās uz brāli Branhamu. Es biju pie aizmugurējās sienas, mana galva bija noliekta. Kad brālis Branhams teica: “Tu, tur aizmugurē baseinā, kas stāvi tur aizmugurē un tev ir vēdera kaite, Jēzus Kristus dara tevi veselu.” Brālis Nilsons pagriezās un norādīja ar pirkstu uz mani, un es jutu, ka kaut kas tā kā iesit man, it kā spainis ar aukstu ūdeni būtu izgāzts pār manu galvu, es zināju, ka tajā mirklī es tiku dziedināts.
Pēc sanāksmes es aizgāju un nopirku sev vairākus hamburgerus. Teicu tai meitenei, lai sīpolus liek ar kaudzīti, jo es taču biju dziedināts!
Heizela
Mūsu vidējais dēls, Juniors, salauza savu muguru trīs vietās. Viņi izgatavoja viņam stiprinājumus, bez kuriem viņš nevarēja staigāt. Es gribēju, lai viņš aiziet uz lūgšanu rindu, bet viņš nevēlējās.
Kādu dienu pirms dievkalpojuma, brālis Branhams gāja cauri dievnamam. Es tur sēdēju vienā no rindām un saķēru viņa krekla malu. Es pateicu viņam par savu dēlu, un teicu: “Redziet, viņš sēž tur.”
Viņš jautāja: “Vai viņš ir kristietis?” Es apstiprināju. Viņš aizgāja uz turieni un palūdza par Junioru. Es redzēju, kā Juniors nodur galvu, bet es nekad neuzzināju, ko brālis Branhams viņam pateica.
Nākošajā dienā es tos muguras stiprinājumus iemetu miskastē. Juniors sacīja: “Mammu, es bez tiem nevaru pastaigāt.”
Es teicu: “Tev jāvar, jo tagad tas ir prom. Es to izmetu miskastē. Tev jābūt pietiekami daudz paļāvības un ticības, jo par tevi palūdza.” Man bija jātic viņa vietā, lai to izdarītu. Kungs dziedināja viņa muguru.
Alekss
Mēs bijām atkarīgi no brāļa Branhama. Kamēr vien viņš bija netālu, kad kāds no mums saslima vai mūs kas uztrauca, mēs tikām pie brāļa Branhama, un ar to viss bija atrisināts. Viņš to paņēma prom. Tā notika vienmēr.
Heizela
Kad mūsu dēls Džonijs bija armijā, viņš saņēma dokumentus, ka viņš tiek sūtīts uz Vjetnamu. Aploksne ar zīmogu virsū bija uz galda, un viņš jau bija gatavs doties. Brālis Branhams mums pateica: “Kad tu lūdzies, pretendē uz savu ģimeni.”
Tāpēc es lūdzu tā: “Dievs, Tu vari dziedināt, un tu vari atcelt viņu pavēles. Jēzus Kristus vārdā, atcel to.”
Viņš atcēla pavēli, un Džonijs izkāpa no tās lidmašīnas. Viņi jau bija nostādīti rindā, lai iekāptu lidmašīnā, kad kāds atnāca un no rindas izsauca viņu, pateica, ka pavēle ir mainīta un viņam tā vietā jādodas uz Vāciju.
Ja es nebūtu runājusi ar brāli Branhamu, es nezinātu, ko šajā gadījumā darīt. Tātad Kungs darīja brīnumus mūsu ģimenē. Mēs pat visu nezinām, cik daudz viņš ir darījis.
Alekss
Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš ir vienīgais cilvēks, kuru savā dzīvē esmu sastapis, kurā es nevaru atrast neko sliktu. Tu vienkārši nevarēsi atrast neko nepareizu. Tik daudzi cilvēki nespēj uztvert to, kas mums šeit bija. Viņš bija vispazemīgākais un vispatiesākais cilvēks, kuru es jebkad esmu saticis.
Nekad nedomājiet, ka viens cilvēks varētu valdīt pāri otram. Nē, ser, vienalga, lai kas viņš būtu. Pat ja viņš ir tikai nevievērojams, vecs vīrs, kas regulē satiksmi uz sliedēm, vai viņš ir Billijs Grēms, vienalga, lai kas viņš nebūtu, ja viņš ir Dieva kalps, cieni viņus visus vienādi, katru. Lai neviens nav pāri otram, lai nav mīlulīšu. Mums tā nav, nedariet tā. Un necieniet kādu cilvēku vairāk par otru. Lai visi ir vienādā līmenī.
Viljams Branhams
