Paaudze

MILDREDA BĪLERE

DZIMUSI 1918.gada 21.maijā, MIRUSI 2017.gada 26.aprīlī.

Viņas vīrs bija pirmais, kas sāka ierakstīt

Viljama Branhama svētrunas,

lai tās būtu visiem pieejamas.

Estls Bīlers, evaņģēlists, mira 1987.gada 10.oktobrī.

ESLS ilgu laiku bija armijā, un tur viņš zaudēja roku. Kad viņš atgriezās no Otrā pasaules kara, viņam piederēja slidotava un finansiāli viņam gāja ļoti labi. Viņa vecāki viņu slavēja, bet kad viņš vakarā gāja gulēt, viņa spilvens bija asarās, jo uz viņa gūlās smaga vainas apziņa un viņš nevarēja atrast, ko viņš meklēja.

1948.gadā mēs tikko bijām apprecējušies un dzīvojām Hodženvilā, Kentuki štatā. Viņš bija gājis uz metodistu baznīcu pilsētā un runājis ar mācītāju, bet viņš tomēr nekādi nevarēja atrast to, ko viņš uzskatītu par patiesību. Tad kādu dienu viņa māsa, kura dzīvoja Luisvilā, piezvanīja viņam un teica: “Tev jāatbrauc šurp un jādzird, kā šis cilvēks runā, jo viņš sludina par lietām, par kurām mēs nekad neesam dzirdējuši.”

Kad mēs ieradāmies vidusskolas zālē, kur tika organizētas sanāksmes, vieta bija pārpildīta un mēs knapi dabūjām sēdvietas balkonā. Mēs tur sēdējām un gaidījām vairāk kā stundu, bet kādas 20 minūtes pirms brāļa Branhama sludināšanas sākuma, pāri visai auditorijai pēkšņi pārgāja klusums, visi kļuva patiešām klusi, tāda godbijība tovakar nonāca pār to pūli. Vēlāk Estls man teica, ka tas viņu gandrīz nobaidīja, jo viņš nekad neko tādu nebija piedzīvojis. Viņš teica: “Tas bija kaut kas tāds, ka gandrīz gribējās iegrimt sēdeklī, jo nebija nekādas saprašanas, kas tagad notiek.”

Brālis Branhams iznāca uz skatuves un runāja savu svētrunu, un Estls teica, ka jau pirmajās desmit minūtēs viņš saprata, ka tas ir tieši tas, ko viņš visu savu dzīvi bija meklējis.

Kad sākās lūgšanu rinda, tur uz platformas bija atvests mazs zēns, kuram bija bērnu trieka. Brālis Branhams teica: “Nolieciet savas galvas un aizveriet acis, un esiet patiešām godbijīgi.” Kad viņš bija palūdzis, viņš teica cilvēkiem, lai paceļ savas galvas, un teica mazajam zēnam: “Nāc pie manis, dēliņ.” Viņa viena mazā, vājā kāja vēl joprojām karājās, bet tajā mirklī, kad tā pieskārās grīdai, tā iztaisnojās un kļuva lielāka, un viņš pārskrēja pār skatuvei pie brāļa Branhama. Mēs raudājām kā bērni, jo zinājām, ka tas ir kaut kas patiešām reāls.

Pēc visa tā, Estls bez šaubu ēnas bija pārliecināts, ka tas vēstījums, ko sludināja brālis Branhams, bija patiesais šīs laika vēstījums, un viņš sekoja šim vēstījumam visu savu atlikušo mūžu.

PĒC ŠĪS sanāksmes mēs sākām apmeklēt visus viņa dievkalpojumus, uz kuriem vien varējām tikt. Tieši pēc tam 1950.gadā mēs pārvācāmies šurp uz Klarksvilu (tā atrodas blakus Džefersonvilai), mans vīrs nopirka divus labus magnetafonus un labu mikrofonu, un viņš sāka ierakstīt svētrunas, kuras brālis Branhams runāja savā dievnamā. Man šķiet, ka viņš bija pirmais, kas to sāka darīt, un tad pakāpeniski vēl citi arī sāka veikt savus ierakstus. Estls devās arī uz vairākām sanāksmēm Čikāgā, Dienvidkarolīnā un pat Arizonā, un veica savus ierakstus arī tur. Viņš ierakstīja oriģinālu, un, kad atbrauca mājās, uztaisīja kopijas un sūtīja tās citiem. Es atceros, kā četri magnetafoni bija nolikti uz koka lādes un visi vienlaicīgi griezās, taisot kopijas. Par ierakstiem viņš ņēma tikai tādu maksu, cik maksāja tukša lente. Tas turpinājās līdz laikam, kamēr brālis Leo un Džīns oficiāli sāka veikt svētrunu ierakstus.

KAD BRĀLIS Branhams bija dievnamā, mūsu mājā bija ciemiņi no visurienes, un svētdienās es gatavoju ēst veselam baram cilvēku. Kādreiz man šķiet, ka esmu izcepusi visvairāk vistas gaļas ar mērci nekā jebkurš uz pasaules. Bet, ziniet, man bija prieks to darīt, un ja mēs kādam varējām palīdzēt, tas bija to vērts.

Mēs nebijām bieži Branhamu mājās, bet kādreiz viņus apciemojām, tāpat arī viņi vairākas reizes bija pie mums.

Reiz mēs bijām pie Branhamiem uz vakariņām un māsa Meda bija izcepusi vistu. Viņa man palūdza pagatavot mērci, bet, kad vista bija izcepta, viņa izlēja visus taukus un pārējo, kas notecējis, un izmazgāja pannu. Es jautāju: “Labi, bet kur ir tas, kas palicis pāri pēc vistas cepšanas?”

Viņa teica: “Es to izlēju un izmazgāju tev pannu.”

Es teicu: “Bet ar tieši to taču es taisu mērci!” Nu, tad es izgatavoju mērci no augu taukvielām, bet mērce nebija ne tuvu tik laba. Es vienmēr gatavoju mērci no piecepuma un visa pārējā, kas palicis pēc vistas cepšanas. Domāju, ka parasti viņu mājās neēda mērces.

ATCEROTIES tās agrākās dienas, mēs parasti svētdienās gājām kaut kur pusdienās, pēc tam vienkārši sēdējām un runājām. Šķiet, ka bija kāda tuvība starp brāli Branhamu un Estlu. Es zinu, ka brālis Branhams sauca Estlu par savu ļoti tuvo draugu, un arī ierakstos viņš ir teicis jaukas lietas par manu vīru.

Estlam bija izteiciens, kuru viņš lietoja, lai aprakstītu brāli Branhamu. Viņš mēdza teikt: “Redziet, viņš nebija lielāks kā mārciņu smags ziepju gabals pēc divu dienu mazgāšanas, bet viņš bija pats lielākais mazais cilvēks, kuru es savā dzīvē esmu sastapis.”

Šķita, ka toreiz, kad brālis Branhams sāka sludināt un tika organizēti tik daudzi dziedināšanas dievkalpojumi pa visu pasauli, toreiz tam visam bija ļoti daudz sekotāju. Bet, kad viņš no dziedināšanas pārgāja vairāk uz mācības mācīšanu, tad ļoti daudz sekotāju atkrita, jo viņi sekoja tikai dziedināšanas kalpošanai. Cilvēki pat apvainojās, redzot, cik strikts ir Vārds. Vienīgi Dievs zina, kuri to Viņa žēlastībā pieņems, jo daudz ir izsaukto, bet maz ir izredzēto.

Kad brālis Branhams tikai pasaukts prom no skatuves, mūsu mājā notika lūgšanu sanāksmes, mēs klausījāmies ierakstus, pētījām vēstījumu un lasījām grāmatas. Man šķiet, ka daudzi cilvēki tā darīja un vēl joprojām dara.