Lī Veils
LĪ VEILS
DZIMIS 1914. gada 28. septembrī, MIRIS 2013. gada 23. jūnijā
Grāmatas “Septiņi draudzes periodi” redaktors
un administrators kampaņām, kas notika 1950. gadu beigās.
BRĀLI Branhamu es pirmo reizi ieraudzīju 1947. gadā Bārnabijā, Britu Kolumbijā. Vietējā avīzē bija neliela ziņa, ka kalpotājs Viljams Branhams sludina Kranbrukā, un viņam bija ārkārtīgi veiksmīgas sanāksmes. Viņš “diagnosticēja” (ko mēs šodien saucam par atpazīšanu), bet tajā laikā es vēl nebiju iepazinies ar vārdu, ko viņš sludināja, kā arī visu pārējo, kas saistīts ar viņa kalpošanu. Mana sieva bija sajūsmināta, un viņa teica: “Mums jāiet.”
Es viņai teicu: “Labi, tu vari iet, bet es neiešu.”
Viņa teica: “Viņš pasaka cilvēkiem, kas ar viņiem nav kārtībā.”
Es teicu: “Es esmu redzējis cilvēkus – vai nu caur garīgu telepātiju vai kā citādi – kas zina cilvēku vārdus, var pateikt viņu domas, atbildēt uz viņu jautājumiem.” Es neteicu, ka viņš ir no velna, bet teicu: “Spiritisti var darīt tādas lietas.”
Es teicu viņai: “Tu ej, bet es neiešu.” Tā nu viņa aizgāja ar savu draudzeni un atgriezusies ar sajūsmu stāstīja par redzēto, un teica: “Tev noteikti uz turieni ir jāaiziet.”
Es teicu: “Nē, man nav uz turieni jāiet.” Bet es tomēr aizgāju, jo viens sludinātājs – mans draugs – atnāca pie manis un teica: “Lī, man šķiet, ka es aizvedīšu tevi paskatīties brāli Branhamu.”
Ja tas būtu kāds cits, es būtu pateicis: “Liecies mierā, nejauc man galvu.” Bet es nevarēju viņam atteikt, jo tas bija man patiešām labs draugs.
Mūsu vietas bija balkonā, un, kad brālis Branhams uznāca uz platformas, viņš teica: “Tā, šī ir pēdējā sanāksmju diena, bet mums vēl joprojām ir palikušas neizņemtas daudzas no izdalītajām lūgšanu kartiņām. Es gribu izteikt priekšlikumu, un tikai jūs, cilvēki, kuriem ir lūgšanu kartiņas, varat balsot. Tātad, vai jūs gribat redzēt 25 garantētus brīnumus, kad smagākie gadījumi no tiem, kas šeit atrodas, tiek dziedināti, vai arī jūs visi gribat iziet cauri lūgšanu rindai, kur 60% tiks dziedināti. Es gribētu redzēt jūsu rokas, tie, kuriem ir lūgšanu kartiņas. Cik daudzi no jums vēlas redzēt brīnumus?
Ziniet, es iekšēji sevī pilnīgi kliedzu, jo kurš gan uz pasaules ir dzirdējis par ko tādu kā 25 garantēti brīnumi? Pat Jēzus nav neko tādu teicis: “Es garantēju 25 brīnumus.” Viņš, teiksim, varēja garantēt vienlaicīgi vienu brīnumu, kā piemēram, kad Viņš dziedināja klibo cilvēku Mateja evaņģēlijā 9:5.
Viņi nobalsoja par to, lai visi varētu iet cauri lūgšanu rindai, kur 60% tiktu dziedināti, un viņi sāka lūgšanu rindu. Pats apbrīnojamākais bija tas, ka caur lūgšanu rindu izgāja kādi 200 vai 300 cilvēki, un nebija neviena, kas netiktu dziedināts. Katrs mēmais cilvēks tagad varēja runāt, katrs kurlais – dzirdēt, katrs aklais – redzēt. Pat kāds, kura ķermenis bija tik ļoti sakropļots kā vārīts spageti, vienā mirklī iztaisnojās un kļuva pilnīgi normāls. Tā ka tie nebija tikai 25 garantēti brīnumi, tie bija vairāki simti brīnumu.
Tajā dzīves periodā es nesludināju, un man nebija nolūku atgriezties pie sludināšanas. Bet, kad viņš lūdza un es redzēju brīnumus, es nespēju pārstāt raudāt. Un neizdzēšami manā prātā, bez dzirdamas balss, bet kā ar tērauda pildspalvu prātā tika ierakstīts: “Ja tu kādreiz ieklausīsies kādā cilvēkā, tad šis ir tas cilvēks, kurā tu klausīsies.”
Tā es noglabāju šo notikumu savā prātā un ļāvu tam tur palikt. Kā jau teicu, es iepriekš biju sludinājis, bet ekonomiskā situācija bija tik smaga, ka es nolēmu to pārtraukt, lai nopelnītu nedaudz naudas. Bet, to darot, es biju ļoti, ļoti saslimis. Mana dzīve bija ļoti nožēlojama. Ārsts man bija pateicis, ka man ir tuberkuloze hipofīzē, smadzenēs, un es to nevienam nebiju teicis. Tad kādu dienu vieninieku (pentakosti, kas netic Dieva trīsvienībai) sludinātājs, kuru es agrāk biju pazinis, piezvanīja man un jautāja, vai viņš varētu atnākt un palūgt par mani.
Kopš brālis Branhams bija kļuvis pazīstams, šķita, ka nu jau katram ir atpazīšanas dāvana, tātad, kad šis cilvēks uzlika man rokas, viņš teica: “Tev hipofīzē ir tuberkuloze.”
Es teicu: “Tā ir.” Viņš par mani palūdza, un es vienā mirklī tiku dziedināts.
Tagad es zināju, ka nevaru vairs ilgāk ļaut savai Bībelei tā vienkārši gulēt uz plaukta, un es sāku atkal sludināt. Mēs pārsvarā ceļojām, bet šad tad uz kādu nelielu brīdi arī apmetāmies kādā vietā. Tad manā dzīvē pienāca pagrieziena punkts. Kāda neliela neatkarīgo pentakostu grupiņa Floridā bija dzirdējusi par mani un ielūdza mani aizbraukt pie viņiem, un kļūt par viņu draudzes ganu.
Es teicu: “Es palūgšu par to.” Un tieši pēc astoņām nedēļām mēs jau bijām Floridā.
ES BIJU neatkarīgais penatakosts, un kādus piecus gadus es arī biju sludinājis kā baptists, kaut arī man nekad nav bijuši nekādi dokumenti, kas apliecinātu manu piederību kādai konfesijai. Mūsu draudzē darbojās dāvanas – pravietošana, mēles un viss pārējais. Tajos laikos, es daudz izmantoju atpazīšanas dāvanu un lūdzos par slimajiem. Man bija arī pravietošanas dāvana.
Kādu svētdienas rītu es stāvēju aiz kanceles un pēkšņi dzirdēju sevi sakām: “Redziet, Es sūtu savu pravieti no ziemeļiem, un viņš mācīs cilvēkiem lietas, kas viņiem ir jāzina.”
Es teicu biedriem: “Bet es nezinu nevienu pravieti ziemeļos...” (Tajā laikā es domāju, ka ziemeļi – tas ir tālu, tuvu Ziemeļpolam, ne jau tādi ziemeļi kā mazliet uz ziemeļu pusi, piemēram, kā Džordžijas štats ir uz ziemeļiem no Floridas!) Man neienāca prātā, ka tas ir brālis Branhams. Bet es teicu: “Ja šis pravietojums ir pareizs, būs pravietis, kas šurp atbrauks un mācīs mūs, bet šobrīd es nezinu, kurš tas varētu būt.” Šis pravietojums tika izteikts 1953.gada jūnijā.
Mūsu draudzē bija cilvēks, kuru sauca Berts Rīdheds, iepriekš bijis prezbiteriānis, kurš mīlēja dāvanas, atpazīšanu un pārējās lietas. Kādu dienu viņš teica: “Es runāju ar savu brāli, doktoru Parisu Rīdhedu, un viņš grasās apciemot mani un ģimeni. Viņš gribētu ar tevi parunāt. Vai tu negribētu aiziet pusdienās ar viņu?”
Es teicu: “Protams, es ar prieku tikšos ar viņu.”
Mēs vairākas stundas runājām par Dieva darbiem, dāvanām un visu citu. Tad viņš teica: “Starp citu, vai tu pazīsti mācītāju Viljamu Branhamu?”
Es teicu: “Esmu viņu redzējis, bet mēs neesam iepazinušies. Cik man zināms, nekad nav bijis tāda cilvēka, kuram būtu kaut tikai līdzīga kalpošana, kāda ir šim cilvēkam.”
Viņš teica: “Vai tu gribētu iepazīties ar viņu? Viņa draugs ir mans labākais draugs. Viss, kas tev ir jādara, dodies uz Luisvilu Kentuki štatā, uz draudzi “Atvērtās Durvis”. Tur tu satiksi doktoru Vallasu Koblu. Pasaki, ka tu esi mans draugs un tu vēlētos interviju ar brāli Branhamu. Viņš parūpēsies, lai tu viņu satiktu.
Es to atliku līdz augustam, toreiz vēl nezinot, ka augustā ir vāveru medību sezona, un tas ir laiks, kad brālis Branhams, visticamāk, ir Indiānas štatā, bet es devos uz Luisvilu. Es aizgāju satikt doktoru Koblu un pateicu viņam savas ierašanās iemeslu. Viņš teica: “Protams, brāli Veil, es tūlīt tevi aizvedīšu.”
Tas bija svētdienas rīts, un brālis Branhams stāvēja draudzes nama ārpusē. Tiklīdz brālis Kobls piebrauca, brālis Branhams pienāca un sveicināja viņu. Brālis Kobls teica: “Brāli Branham, esmu atvedis doktora Parisa Rīdheda draugu, un viņš vēlētos parunāt ar tevi. Tas ir mācītājs Lī Veils.”
Brālis Branhams teica: “Protams.” Tad, runājot jau ar mani, viņš teica: “Brāli Veil, ap 5:30 no rīta es dodos medīt vāveres, bet vienpadsmitos es būšu mājās. Es satikšos ar tevi rīt divpadsmitos dienā šeit, pie šī te dievnama sānu durvīm.”
Nākamajā dienā, kad es ierados pie dievnama, viņš jau stāvēja pie durvīm. Viņš izskatījās ļoti, ļoti glīts, skaistā pelēkā uzvalkā. Man mugurā bija vienkāršas ceļojuma drēbes. Viņš teica: “Nāc, brāli Veil. Es redzēju tevi, braucot šurp. Virs tavas galvas ir uguns liesma, un to sauc par pravietošanas garu.”
Es biju pārsteigts. Kāpēc viņš teica, ka redzēja mani braucam, jo viņš taču zināja, ka es braucu šurp? Es tiešām nevarēju to izskaidrot, kamēr neapjautu, ka es taču biju atbraucis šurp no Vestpalmbīčas Floridā. Brālis Branhams mani redzēja, izbraucot no turienes.
Mēs sākām runāties un pavadījām visbrīnišķīgāko laiku, īpaši pēc tam, kad sapratām, ka mūsu viedokļi sakrīt daudzos mācību jautājumos – par mūžīgo drošību, iepriekšnolemtību, Jēzus Kristus otro atnākšanu, dievišķo dziedināšanu un visām tām pārējām lietām. Visbeidzot, es nolēmu viņu pārbaudīt ar savu izšķirošo testu. Es degu nepacietībā un jau iekšēji priecājos. Es domāju: “Šeit es esmu kopā ar šo lielisko un ietekmīgo personu, uz visas pasaules nav otra tāda kā viņš, un tagad es taisos viņu pārbaudīt ar savu izšķirošo testu!”
Es teicu: “Turklāt, brāli Branham, es neticu, ka ir mūžīga elle.”
Un viņš atbildēja: “Protams, nē, brāli Veil. Elle tika radīta.”
Es nodomāju: “Šis ir mans cilvēks, vai nu viņš to zina, vai nē.” Mēs kopīgi palūdzām, un tad viņš teica: “Vai zini, brāli Veil, es grasos atbraukt pie tevis un noturēt sanāksmi.”
Es nodomāju: “Es saprotu, ka viņš vēlētos atbraukt, bet cilvēks, kuram ir tāds vēriens un slava, un visi tie cilvēki aicina viņu pie sevis, protams, viņš gribētu atbraukt, bet tā nopietni es nedomāju, ka viņš atbrauks. Katrs liels cilvēks ir ļoti pazemīgs, ļoti laipns pret ļaudīm.” Tāpēc es vienkārši noliku to malā.
Novembrī es saņēmu telefona zvanu. Balss telefonā sacīja: “Vai mācītājs Veils?”
Es teicu: “Jā.”
Viņš teica: “Runā doktors Bosforts.”
Es jautāju: “Vai jūs domājat, doktors Freds Francis Bosforts, kurš ir uzrakstījis grāmatu Kristus Dziedinātājs?”
Viņš teica: “Jā, ser.” Es sāku runāt ar viņu par viņa grāmatu, un viņš teica: “Pagaidi, brāli Veil. Es nezvanīju, lai mēs parunātu par mani. Es zvanīju, jo brālis Branhams vēlējās uzzināt, kurā laikā tu vēlētos, lai viņš atbrauc.”
Es pārjautāju: “Ko jūs teicāt?”
Viņš teica: “Brālis Branhams vēlas zināt, kurā laikā tu vēlētos, lai viņš pie jums atbrauc.”
Es jautāju: “Vai tiešām viņš teica, ka viņš varētu atbraukt?”
Viņš teica: “Jā, un patiesībā tu viņu aizturi, jo mēs esam saņēmuši vēl 2500 ielūgumus, bet viņš tevi ir izvēlējies kā pirmo.”
Es teicu: “Brāli Bosfort, vienkārši nosauciet man savu telefona numuru, un tad mēs sarunu beigsim. Es sarunāšu ēku, un mums būs sanāksme.” Un kāda varena sanāksme mums bija Vestpalmbīčā! Tas bija 1953.gada novembris.
ES REDZĒJU tik daudz lietu notiekam, darbojoties dievišķās dziedināšanas laukā. Piemēram, tas nebija nekas neparasts redzēt cilvēkus, no kuriem ārsti bija atteikušies kā nedziedināmiem vēža dēļ, bet viņi vienkārši piecēlās no savām saliekamajām gultām un kļuva pilnīgi veseli. Bija maza meitenīte, kura bija garīgi neattīstīta, bet viņš vienkārši uzlika viņai rokas, un viņas prāts vienā mirklī kļuva pilnīgi normāls.
Notika arī citas pārdabiskas lietas. Es atceros, vienu reizi es sēdēju uz platformas un Billijs Pols pienāca pie manis un teica: “Brāli Veil, tētis nevar ciest tos mikrofonu vadus, jo viņš baidās, ka var tajos sapīties. Es gribētu, lai tu sēdi aiz viņa un uzmanīgi turi tos vadus prom no viņa, lai viņam nebūtu iespējams aiz tiem aizķerties.”
Es teicu: “Protams, es to varu.” Tā nu es tur apsēdos, tikai dažu pēdu atstatumā no viņa, un turēju to vadu.
Kad brālis Branhams sludināja, tētuks Bosforts, kurš sēdēja man blakus, pavilka mani aiz mēteļa kabatas un teica: “Brāli Veil, es jau 40 gadus lūdzos, lai Kristu kalpošana atgriežas uz šīs zemes, un redz, kur tas ir, tajā cilvēkā.”
Un pēc dažām minūtēm brālis Branhams kļuva tik ļoti saviļņots, paķēra krēslu un trīs reizes apgriezās uz riņķi. Tajā pašā mirklī tas vads bija trīsreiz aptinies ap viņa ķermeni, bet viņš nolika krēslu un turpināja sludināt.
Tur nu es biju, turot to vadu un domājot: “Ak, kā gan es varētu viņu no tā atsvabināt?” Es nolēmu nedaudz pavilkt to vadu, un tas nokrita uz leju, nu aptinies tieši ap viņa potītēm. Tie bija kā pinekļi. Ja viņš spertu kaut vienu soli, viņš ar blīkšķi būtu zemē. Viss, kas man atlika, bija lūgt Dievu un vērot, un es skatījos kā ērglis, ne acu nepamirkšķinot!
Pēkšņi tas vads bija uz zemes viņam blakus. Vai tas izgaisa, vai sadalījās, es nezinu. Man tas bija tikpat liels brīnums kā vāveru radīšana vai jebkas cits. Es nekad neko tamlīdzīgu savā dzīvē neesmu redzējis.
Vēl viena lieta bija ļoti, ļoti pārdabiska, un tā ir ierakstīta lentē. Sanāksmes Vaterlo, Aijovā, 1958. gadā bija ļoti spēcīgas. Vienu vakaru es sēdēju uz platformas, kamēr brālis Branhams runāja, un viņš teica: “Es to saku kā Dieva kalps, kurš ir sūtīts ar Eņģeļa vēsti, kurš ir svaidījis un pierādījis, ka Jēzus ir šeit un ka šis vēstījums ir patiess...” un tajā pašā mirklī bija tāds troksnis, it kā kāds ar abu roku pirkstiem pēkšņi, bez jebkādas kārtības, būtu uzsitis pa ērģeļu taustiņiem.
Es strauji pielēcu kājās, lai pamātu meitenei, ka jāpārtrauc spēlēt ērģeles. Bet mums pat nebija ērģeļu, bija tikai klavieres, un meitene, kas tās spēlēja, jau bija nokāpusi no platformas. Tā bija Svētā Gara, kas virzījās pāri auditorijai, rēkoņa, un varēja redzēt, kā viņu mēteļi plivinājās vējā, ko Tas sacēla. Ierakstā tas vairāk izklausās pēc kravas vilciena. Bet man, un es tieši tur sēdēju, tas izklausījās pēc sitiena pa ērģeļu taustiņiem.
VIENĀ gadījumā, kuru es atceros, Dievs sagādāja brālim Branhamam īstu pārbaudījumu. Tovakar jauns pāris ienāca un sāka apkampties, skūpstīties un apkaunojoši uzvesties sanāksmes laikā. Brāļa Branhama seja kļuva pelnu pelēka, un stāvot aiz katedras, viņš grozījās uz priekšu un atpakaļ.
Es nedomāju, ka vēl jebkad citu reizi es esmu tik stipri lūdzies, kā es lūdzos toreiz. Es jutu, ka teju teju tiks izteikts ultimāts. Es teicu: “Ak, Dievs, ja viņus nogalinās, viņa kalpošanai ir beigas, viss būs beidzies.” Tas aizkustinās dvēseles, tas būs sensacionāli, bet tas netiks saprasts. Nav nekādas iespējas, ka cilvēki to jebkad saprastu.
Bet pēkšņi viņš vienkārši nomierinājās un teica: “Es jums atdodu jūsu dzīvības.” Un es ļoti priecājos par šādu iznākumu.
Kā mēs vēlāk uzzinājām, tajā mirklī brālim Branhamam tika dota dzīvības un nāves vara pār šo jauno pāri.
GALVENĀ lieta, ar ko es varēju palīdzēt brālim Branhamam, bija viņa grāmatas Septiņi draudzes periodi rakstīšana. Anna Džoanna Praisa, kurai viņš sākotnēji piedāvāja rediģēšanu, vienkārši pateica, ka viņa nezina šo mācību pietiekami labi, lai pārveidotu audio ierakstu transkriptus par grāmatu. Kad viņš tekstus iedeva man un es tos izlasīju, es viņam pateicu: “Brāli Branham, mums šeit būs jāpievieno daudz kas no mācības, jo, kad tu piemini čūskas dzimumu, kurš gan varēs saprast, par ko tu runā? Kad tu piemini iepriekšnolemtību, cik gan daudziem cilvēkiem ir pašiem savi priekšstati par to?”
Viņš teica, ka viņš tam piekrīt, un tā darbs sākās. Ja tika pieminēts kaut kas saistībā ar mācību, mēs to pārrunājām, līdz tas tika uzrakstīts tā, kā viņš gribēja, lai tas ir izteikts. Viena lieta, ko man kā pentakostam bija ļoti grūti saprast, bija, ka kristība ar Svēto Garu bija tas pats, kas atdzimšana. Tev ir jānoklausās šausmīgi daudz ierakstu, lai to tā skaidri ieraudzītu. Es biju visneapmierinātākais cilvēks, kādu jūs varbūt savā dzīvē būsiet redzējuši, bet beidzot, pēc četru stundu ilgas sarunas, es šo jautājumu sapratu skaidri. Ak, kāpēc gan tas netika uzņemts video!
Daudz darba bija jāpaveic, un mēs kopā strādājām gandrīz trīs gadus, gatavojot jauno tekstu, jo brālis Branhams gribēja, lai grāmatā tiktu iekļauts vēl vairāk no mācības, nekā tas sākotnēji tika runāts Jēzus Kristus atklāsmes ierakstu sērijā.
Kad grāmata tika pabeigta, viņš man teica: “Tagad, kad esam to paveikuši, sāksim Zīmogus,” kurus viņš uzskatīja par šī vēstījuma īpašāko daļu. Galu galā, viņš gribēja izstudēt visu Atklāsmes grāmatu, nodaļu pēc nodaļas.
“DIVDESMITĀ gadsimta pravietis” ir tikai maza grāmatiņa, kas uzrakstīta spontāni un neplānoti, bet brālis Branhams faktiski apstiprināja katru vārdu, kas tajā ierakstīts. Es kopā ar viņu izskatīju to soli pa solim, un tajā grāmatā viss ir tieši tā, kā viņš vēlējās.
Es nekad nebiju kopā ar brāli Branhamu pietiekami ilgu laika periodu, lai varētu dzirdēt no viņa paša tos daudzos stāstus par pārdabiskām lietām, ar ko bija pārpilna viņa dzīve, un daudzi no tiem notikumiem nav pierakstīti. Tas ir tāpat, kā Bībelē ir rakstīts par visām tām brīnišķīgajām lietām, ko Jēzus ir darījis, ja tas viss tiktu pierakstīts, visu pasaules bibliotēku nepietiktu, lai ietilpinātu šos pierakstus.
TAS BIJA 1963.gada novembrī, un mēs bijām Ņujorkā. Brālis Branhams bija tikko atbraucis no medībām Kolorado štatā, tas bija toreiz, kad viņš apstādināja vētru. Kad es iegāju viņa moteļa istabā, es sapratu, ka kaut kas ar viņu ir noticis. Es nevarēju pateikt, kas tas bija, bet tas bija redzams viņa sejā. Es vienkārši gaidīju, un viņš man izstāstīja to notikumu ar vētru. Tad viņš piemetināja: “Un kopš tā notikuma mani vairs nemoka vainas apziņa.” Un tādas lietas jūs nevarēsiet saprast no ierakstiem, to varēja redzēt tikai viņa sejā.
Man jāsaka, ka manas attiecības ar brāli Branhamu balstījās vairāk uz viņa kalpošanu, nevis pazīstot viņu kā personību vai jebkādā citā jomā. Patiesībā, es viņam reiz teicu, es teicu: “Brāli Branham, ne pie viena cita es nepārietu pāri ielai, lai paskatītos, kā viņš augšāmceļ mirušos.” Man tik ļoti bija apnikuši tie cilvēki, kas piemāna atraitnes un atņem viņu namus, un visas tās pārējās lietas.
Pazīstot brāli Branhamu un viņa patieso raksturu, es zināju, ka varu uz viņu paļauties. Es neesmu sastapis nevienu citu cilvēku, kas viņam būtu līdzīgs, pat ne Bosforts. Bosforts bija lielisks cilvēks. Viņš bija tik patiess kristietis un patiešām zināja savu Bībeli. Un es pat teiktu, ka tētuks Bosforts būtu vienīgais cilvēks, kas būtu piemērots, lai nestu brāļa Branhama bagāžu.
Vienkārši, nav neviena, kas būtu bijis tāds kā viņš.