Paaudze

ANNA DŽOANNA MŪRA PRAISA

DZIMUSI 1927. gada 6. oktobrī, DZĪVO Dalasā, Teksasas štatā.

Viljama Branhama agrīnajos kalpošanas gados

viņai kā “Dziedināšanas Balss” (The Voice of Healing)

darbiniekam bija svarīga loma.

PIRMOREIZ es viņu redzēju svētdienas pēcpusdienā. Mūsu dievnamā, kas saucas Dzīvības Dievnams (Life Tabernacle), jau rīta dievkalpojuma laikā tika paziņots par viņa atbraukšanu. Mans tēvs, Džeks Mūrs, kurš bija draudzes gans, bija dzirdējis par evaņģēlistu, kas Arkanzasā vairākās draudzēs bija vadījis neparastas atmodas sanāksmes, tā nu viņš sarunāja, ka tas nepazīstamais kalpotājs pa ceļam no sanāksmēm Šrivportā, dodoties uz sanāksmēm Teksasā, iebrauks pie mums un sludinās svētdienas vakara dievkalpojumā.

Es ļoti labi atceros to svētdienas pēcpusdienu. Man nesen bija beigušies pusaudža gadi, un es runāju pa telefonu. Kad es paskatījos ārā pa logu, es ieraudzīju mazu 1938. gada Ford automašīnu, kas iegriezās mūsu piebraucamajā ceļā. Pie automašīnas antenas karājās vāveres aste, un es nodomāju, ka tas ir kāds puisis, kas atbraucis pie mana brāļa, tāpēc es turpināju telefonsarunu. Es vēroju, kā vadītājs izkāpj un stāv pie mājas, skatoties apkārt, prātoju, vai man vajadzētu aiziet un uzzināt, kas viņš ir un ko viņš meklē. Bet tad es pēkšņi uztvēru viņa dziļo acu skatienu. Tur bija spēcīgas uztveres dziļums, un kaut kāda iemesla dēļ es sajutu acīs asaras. Es vienkārši stāvēju pie tā loga un raudāju.

Tas bija 1947. gadā, bet es nekad neesmu aizmirsusi to dziļo acu skatienu un sajūtu, ka tas nav parasts cilvēks. Cik patiesi! Nākamie mēneši un gadi to pierādīja, jo mūsu dzīves uzņēma negaidītus apgriezienus.. tāpāt kā tas notika tūkstošiem citu cilvēku dzīvēs.

Pēc dievkalpojuma mūsu pārpildītajā dievnamā mūsu jaunais draugs tika ielūgts pie mums mājās. Garšīgā maltīte, ko mana māte bija sagatavojusi, laikam kļuva nedaudz sāļa, jo pēc viņa lūgšanas no mūsu noliektajām galvām pilēja asaras.

Pēc šīs pirmās satikšanās ar brāli Branhamu es biju pilnīgi izmainīta. Es tāpat vēl mācījos un gāju uz biznesa koledžu, no tām lietām es daudz prom tikt nevarēju, bet kāda man tuva draudzene arī devās uz viņa sanāksmēm un pēc tam uzrakstīja vai piezvanīja man, lai pastāstītu par savu pieredzi. Mēs abas bijām sapratušas, cik materiālās lietas mums ir kļuvušas nesvarīgas. Pat iepirkšanās, lai iegādātos jaunas drēbes, vairs nelikās aizraujoša.

MANS TĒVS bija ļoti augstsirdīgs cilvēks, un kad viņš satika Viljamu Branhamu, viņi bija viens otram kā radīti. Viņi abi bija ļoti laipni cilvēki ar pazemīgu garu, neviens no viņiem nekad netiecās pēc naudas vai atzinības. Tīra motivācija – pagodināt Dievu un palīdzēt cilvēkiem – tā bija labi redzama viņu abu nesavtīgajos raksturos.

Ja citi centās vadīt vai veicināt šādu retu dāvanu, mans tēvs, pārliecināts, ka brālim Branhamam ir jākalpo tūkstošiem, nevis simtiem cilvēku, atstāja savu uzņēmējdarbību un draudzi, lai organizētu sanāksmes sabiedriskās auditorijās un dievnamos pa visiem ASV dienvidiem un ziemeļrietumiem.

Brīnumi, dziedināšanas un cilvēku atgriešanās notika visur, un drīz mēs ieraudzījām vajadzību pēc kādām publikācijām, lai varētu izplatīt ziņas par šīm Dieva darbībām. Kalifornijas sanāksmju laikā tētis aizlidoja uz Oregonu, lai satiktos ar savu ilggadēju draugu Gordonu Lindseju, kurš bija ne tikai draudzes gans, bet arī rakstnieks, un ielūgtu viņu aiziet uz šīm sanāksmēm. Pēc tā, ko viņš tovakar redzēja sanāksmē, viņš atstāja draudzi, lai par to rūpējas viņa sieva Freda, un pievienojās Branhama komandai, palīdzot sanāksmēs un organizējot kampaņas Oregonā un Kanādā. Viņš arī vāca liecības par dziedināšanām, lai nodrukātu tās laikrakstā, kuru mēs sākām izdot. Brāļa Lindseja literārās spējas stiprināja mūsu nolūku sākt publicēšanu, un 1948. gadā mēs no Šrivportas pa pastu izsūtījām pirmos “Dziedināšanas Balss” eksemplārus.

Tas pirmais žurnāls tika salikts uz mammas galda mūsu ēdamistabā. Tajā bija norādīts, ka tā redaktors ir Gordons Lindsejs, es biju galvenais redaktors, Džeks Mūrs – redaktora palīgs, un Viljams Branhams izdevējs. Apjoms bija 8 labas, bet tas ātri pieauga līdz 12, un tad līdz 16. Nepagāja ilgs laiks, līdz mēs mūsu biroju pārcēlām no garāžas uz tēta divām noliktavu telpām, kuras viņš tieši šim nolūkam bija atbrīvojis. Mēs sākām ņemt 1 dolāru par abonēšanu, un jau itin drīz mums no drukātājiem vajadzēja pasūtīt 100 000 žurnāla eksemplāru. Pusotru žurnāla lappusi aizņēma saraksts ar plānotajām sanāksmēm, kuras organizēja citi mācītāji. Cilvēki tika glābti un dziedināti, un Dievs tika pagodināts.

Man nebija žurnālista izglītības, biju izgājusi tikai īsus kursus, bet daudzējādā ziņā darbs bija viegls, jo mums bija tik daudz materiāla, ko publicēt. Cilvēki mums sūtīja savas liecības, un brālis Lindsejs runāja ar cilvēkiem sanāksmēs, un fotografēja tos, kas bija saņēmuši dziedināšanu. Tad viņš atsūtīja mums pa pastu (tajā laikā, protams, nebija faksa vai e-pasta) savas atskaites, un mēs ar Fredu sākām ar to strādāt. Mūsu darbs bija ļoti iedvesmojošs.

Brāļa Branhama neparastā kalpošana iededzināja ticības uguni, kas izplatījās pa visu valsti. Draudzes gani, evaņģēlisti, parasti apmeklētāji un uzņēmēji atstāja sanāksmes tik ļoti ticībā iedvesmoti, piedzīvojot un redzot pārdabisko savām acīm, kas satrauca lielu daudzumu gan ticīgo, gan neticīgo. Cilvēkiem, kas nebija neko daudz domājuši par ticību dziedināšanai, tagad pašiem notika dziedināšanas un brīnumi. Bet nekad nebija neviens, kuram būtu tāda pati dāvana kā brālim Branhamam. Tā bija unikāla, pāri pār visu, ko mēs jebkad bijām redzējuši.

SĀKOTNĒJĀS kampaņās, pirms mēs bijām sākuši izdēvēja darbu, es sanāksmēs spēlēju klavieres, kamēr brālis Branhams kalpoja lūgšanu rindā cilvēkiem individuāli. Viņš gribēja, lai fonā maigi tiktu spēlēta dziesma “Tikai tici”. Esot pie klavierēm, es biju pietiekami tuvu, lai redzētu lietas, ko pārējā auditorija, visticamāk, nevarēja redzēt, kā piemēram, sievietes pārsteigto sejas izteiksmi, kad viņš nosauca viņas ārsta vārdu un precīzi atkārtoja to, ko ārsts viņai bija teicis pirms nedēļas, un kāda vīrieša šoku, kad viņš atskārta, ka šīm acīm ir spēja redzēt viņa noslēpumā turēto dzīvi, un viņa atvieglojumu, kad brālis Branhams ar roku nosedza mikrofonu, kamēr viņš runāja ar viņu un palūdza par viņu.

No savas vietas pie klavierēm es redzēju dažas ļoti izbrīnītas sejas. Dalasā, dievnamā, kas toreiz bija brālim W.V. Grantam, es ar tēti biju uz platfromas lūgšanas rindas laikā, kad tur atnāca sieviete, un brālis Branhams varēja noteikt, ka viņas ticība ir vāja. Viņš iedrošināja cilvēkus ticēt, jo Vēstnesis (Eņģelis) viņam bija pateicis: “Ja tu panāksi, ka cilvēki tev tic, nekas nespēs stāties ceļā tai lūgšanai.” Brālis Branhams viņai teica: “Māsa, ja es pateikšu tavu vārdu, vai tad tu ticēsi, ka Kungs ir ar mani?” Tad viņš teica: “Jā.... jā, jā, tu esi Stoutas kundze.”

Viņa teica: “Nē, nē!”

Viņš teica: “Nē....tavs vārds ir Strongas kundze.”

Viņa teica: “Jā!” Tad viņš izskaidroja, ka dažreiz viņa vīzijas ir simbolos, un ka viņš redzēja lielu, muskuļotu roku, un protams, abi šie vārdi varēja to nozīmēt (stout angliski nozīmē “resns, spēcīgs”, bet strong – “stiprs” – Tulk.). Es atceros, cik atvieglota jutos, jo es nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, ka kāds viņa lūgšanu rindā teiktu “nē”. Es biju tik atvieglota, un šķiet, ka tāpat jutās arī visi pārējie.

Protams, tas atspēkoja visus tos kritiķus, kas varbūt tur bija klāt, bija tādi, kas teica, ka viņam ausīs ir iesprausts aparāts, caur kuru viņam no ēkas otra gala ierunā informāciju kāds, kuram tas vārds ir pierakstīts. Tādas lietas vairākas reizes bija notikušas citu cilvēku līdzīgās sanāksmēs. Tāpēc bija ļoti jauki no viņa puses, ka viņš izskaidroja, kā viņš redz tās vīzijas, kuras viņš redzēja tur uz platformas.

Tētis Džeks teica, ka dažreiz tālās zemēs, lai palīdzētu cilvēkiem ticēt, viņš teica ielu nosaukumus, kur cilvēki dzīvo. Ja šis ielas nosaukums bija kādā svešvalodā, un brālis Branhams nezināja, kā to izrunāt, viņš to nosauca pa burtiem. Tas nekad nebija kļūdaini.

MAN BIEŽI jautā, kas bija visīpašākais brīnums, ko es atceros, un tad es vienmēr atceros atmiņā kongresmeni Apšovu.

Es nekad nebiju dzirdējusi par doktoru Viljamu Apšovu, kaut arī viņš bija labi zināms kā dienvidu baptistu mācītājs, Dienvidu baptistu savienības viceprezidents, un “kroplais kongresmenis” no Džordžijas. Negadījumā pusaudža gados viņš ievainoja muguru, un tas saistīja viņu pie kruķiem un ratiņkrēsla uz visu mūžu.

1951. gadā 85 gadu vecumā, viņš ar savu sievu apmeklēja draudzes gana Leroja Kopa dievnamu Losandželosā, un viņš tika brīnumaini dziedināts. No tā mirkļa dārgais, jau cienījamu vecumu sasniegušais Apšovu pāris ceļoja pa visu Eiropu un ASV, liecinot par šo brīnumu. Pat kongresā viņš stāvēja pārējo priekšā, kuru priekšā iepriekšējos divus termiņus viņš varēja tikai sēdēt, un slavēja Dievu par brīnumu, kuru nevarēja noliegt neviens.

Es to pieminu tāpēc, ka šim kongresmenim bija svarīga loma arī manā dzīvē!

Kad man bija 24 gadi, es strādāju par “Dziedināšanas Balss” redaktora palīgu četrus gadus. Es satiku Donu Praisu, brīnišķīgu jaunu evaņģelistu, apmēram tajā laikā, kad žurnāla publicēšana tika uzsākta, un viņš man pateica, ka, mani pirmoreiz ieraugot, Tas Kungs viņam pateica: “Te nu viņa ir.” Bet es tam nepiekritu. Es jutos tik iesaistīta šajā svarīgajā kalpošanā un nepalika jau arī daudz laika domāt par personīgām lietām. Bet viņš vienkārši zināja, ka Kungs viņam bija pateicis, ka es būšu viņa, tāpēc viņš gaidīja trīs gadus.

Kādu nakti es sapņoju, ka esmu sanāksmē, un brālis Branhams pagriezās, norādīja uz mani un pateica pāris vārdus. Dīvaini, ka es nekad precīzi nevarēju atcerēties, ko viņš teica, bet šīs uzrunas iespaidā es piezvanīju uz Kanādu, kur Dons toreiz sludināja, un pateicu viņam: “Jā, es precēšos ar tevi.” Tāpēc es noteikti varu teikt, ka brālis Branhams ietekmēja manu dzīvi!

Donam jau bija ieplānota sludināšana Eiropā deviņus mēnešus uz priekšu, tāpēc mēs nolēmām, ka apprecēsimies Pasaules pentakostu konferencē Londonā, kuru mēs abi plānojām apmeklēt. Tomēr, kad es 1952. gadā tur ierados ar saviem vecākiem, Dons mūs satika ar ziņām, ka viņam ir atļauja laulībām, bet likums prasa, ka mums vēl ir jāpagaida 3 nedēļas, līdz mēs varēsim apprecēties. Bet mēs varējām tur palikt tikai divas nedēļas. Dons teica, ka viņam būs jāgriežas pie Kenterberijas arhibīskapam, lai iegūtu atļauju apprecēties ātrāk, un to viņš izdarīja, bet šī īpašā atļauja noteica, ka mums jālaulājas tikai kādā no valsts dievnamiem. Mēs nepazinām nevienu, kas būtu saistīts ar Anglijas valsts dievnamiem, bet viens no ierēdņiem teica, ka viņš varētu parunāt ar Sentmargaretas baznīcas mācītāju, tā atrodas Londonas vēsturiskajā Vestminsteras Abatijā. Dons viņam izskaidroja mūsu situāciju, un draudzes gans Vilkokss, kurš bija kalpojis kā kapelāns karā un vēlējās izdarīt kaut ko jauku amerikāņiem, mūs salaulāja.

Tā nu mēs ar Donu apprecējāmies Vestminsteras Abatijā. Mans tētis bija kā līgavaiņa draugs un mamma – mana vienīgā pavadītāja. Brālis Apšovs brīvprātīgi pieteicās aizvest mani līdz altārim, atvedot līgavu līgavainim. Tas bija acīmredzams brīnums, kad tas dārgais, vecais džentelmenis, taisns un stingrs, piedāvāja man savu roku un pavadīja mani cauri baznīcai. Tad viņš mūs, mūsu viesus un aculieciniekus pārsteidza, jo pagriezās un atvainojās, ka viņam jādodas uz laukumu pilsētā, kur viņš liecinās par savu dziedināšanu! Viņš pavadīja atlikušos gadus no sava 89 gadus garā mūža ceļojot un stāstot par notikušo brīnumu, iedvesmojot cilvēkus ticēt Dieva apsolījumiem un brāļa Branhama neparastajai dziedināšanas kalpošanai.

1964. gadā brālis Branhams privātā sarunā pateica man un manam tētim, ka viņš ir redzējis vīziju, ka viņš un mans vīrs kalpo kopā augstu virs zemes. 1966. gada oktobrī viņi abi jau bija pasaukti Mājās.

“Dziedināšanas Balss” žurnāls iznāca katru mēnesi kopš 1948. gada aprīļa līdz 1970. gadam, kad nosaukums tika mainīts uz “Kristus Tautām” (Christ for the Nations). Tajā laikā brāļa Branhama redzamā kalpošana uz zemes bija beigusies, un brālis Gordons Lindsejs juta, ka viņam ir jāorganizē Bībele skola, lai apmācītu cilvēkus izplatīt Evaņģēlija patiesību pasaulē. Gandrīz 30 000 studentu ir pabeiguši mācības Kristus Tautām institūtā.

Es patiešām esmu priecīga, ka mana dzīve bija saistīta ar šo lielisko darbu no paša tā sākuma 1948. gadā. Es nepabeidzu koledžu, bet esmu ieguvusi dzīvi mainošu pieredzi, kas varētu līdzināties izglītības grādam.

Dieva mūziķi nekad nemirst,

Mēs tikai spēlējam, līdz neatvadoties aizejam,

lai turpinātu spēlēt Debesu notis

un visbeidzot iegūtu mūsu Meistara grādu!

Lai Dievam slava.