Paaudze

JĀZEPS KULMANS UN ORLANDO HANTE

Jāzeps ir DZIMIS 1927. gada 27. jūnijā un MIRIS 2012. gada 5. janvārī.

Orlando ir DZIMIS 1927. gada 3. maijā un MIRIS 2011. gada 9. janvārī.

Viņi bija draugi visa mūža garumā, kuru sirdīs bija Dieva aicinājums, viņus ordinēja Viljams Branhams. Jāzeps Kulmans bija draudzes gans Vietējā Kristiešu Sapulcē (Local Christian Assembly).

Jāzeps Kulmans

Mēs ar brāli Hunti visu savu mūžu bijām draugi. Mēs esam viena vecuma, abi uzauguši Manhetenā, un abi tikām izglābti 1960. gadā.

Mēs apmeklējām Jēzus Vārda Vasarsvētku (Jesus Name Pentekostal Church) draudzi Montvernonā, kas atrodas priekšpilsētā, Bronksas nomalē. Es biju izglābts tikai trīs mēnešus, bet jau sāku ievērot, ka tajā grupā, kurā mēs bijām, daudzas no Bībeles patiesībām netiek ievērotas. Tā kā mēs nepiekritām tām lietām, kas bija atļautas, kā piemēram, atļaut sievietēm sludināt, drīz draudzes gans diezgan kritiski sāka izturēties pret mani un manu sievu.

Tajā laikā es biju pastnieks un brālis Hante bija autobusa šoferis Vilsona avēnijā Bruklinā. Mēs drīz uzzinājām, ka Tas Kungs tieši tur mūs ir ielicis, lai mūsu ceļi krustotos ar cilvēkiem, kas mums pateiks, ka šobrīd uz zemes ir pravietis.

Orlando Hante

Es strādāju vēlajā maiņā, kas beidzās ap vieniem naktī, un tieši tā nakts 1960. gada decembrī vilkās ļoti ilgi. Autobuss bija tukšs, bet vienā no manām pieturām iekāpa jauna sieviete. Es ievēroju, ka viņai bija instruments, kas izskatījās kā ukulele vai kas tamlīdzīgs. Viņa apsēdās autobusa priekšpusē, tieši man otrā pusē.

Nākamajā pieturā iekāpa kāds liela auguma puisis, un es atceros, kā teicu pie sevis: “Ak, Dievs.” Protams, jūs varat iedomāties, kur viņš apsēdās. Tieši blakus tai lēdijai. Es negribēju nekādas nepatikšanas, bet es sapratu, ka tā ir potenciāli slikta situācija. Es nesen biju atnācis pie Kunga, tā nu es sāku lūgties. Es teicu: “Kungs, izsēdini viņu no autobusa, pirms vēl sākas kādas problēmas. Ja viņš traucēs to meiteni, man kaut kas būs jādara.” Tajās autobusa līnijās tādas problēmas bija gaidāmas.

Tā nu es palūdzu īsu lūgšanu. Nākošā autobusa pietura bija policijas iecirknis DeKalb avēnijā, un pēkšņi tas puisis nozvanīja zvaniņu un vienkārši izkāpa. Viņš neko man neteica, un es viņam neko neteicu, bet es biju priecīgs, ka viņš izkāpa.

Mana sirds krūtīs dauzījās. Es dažreiz esmu ļoti emocionāls, un es centos to noturēt, bet, kad viņš izkāpa no tā autobusa, es jutos tā, it kā liela nasta no manis noveltos. Vienīgais, kā es to varēju izteikt, bija: “Ak, paldies Jēzu!” Es biju tik piepildīts, ka tas jau burbuļoja pāri malām.

Kad es to pateicu, meitene teica: “Vai tas bijāt jūs?”

Es teicu: “Jā, to teicu es.”

Viņa jautāja: “Kas notika?”

Es atbildēju: “Es tikai pateicos Dievam.”

Viņa jautāja: “Vai tu esi izglābts?”

Tad es atcerējos pentakostu izteicienu: “Izglābts, taisnots un pildīts ar Svēto Garu,” un tā viņai arī pateicu.

Viņa teica: “Es arī.”

Es teicu: “Ja tu esi izglābta, taisnota un piepildīta ar Svēto Garu, ko tad tu dari šeit šajā nakts laikā? Vai tad tu nesaproti, ka varēji ievilkt sevi un mani nepatikšanās?”

Viņa teica: “Redzi, es braucu no dievnama.”

Es teicu: “Tev vajadzētu kādu, kas pavadītu tevi mājās.” Viņa brauca visu ceļu līdz autobusa līnijas galapunktam, tāpēc, lieki piebilst, mēs sākām runāties.

Mēs ar brāli Kulmanu bijām meklējuši Dieva vīru, kas sludinātu Vārdu un kristītu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, un kuram izpaustos zīmes un brīnumi. Un tad viņa pieminēja kaut ko par pravieti. Viņa teica: “Mēs sekojam Viljama Branhama mācībai.”

Es jautāju: “Kāda Viljama?” Es nekad par viņu nebiju dzirdējis.

Viņa teica: “Viņš ir pravietis.” Es savā Bībelē biju lasījis Galatiešiem pirmo nodaļu, kur teikts, ja kāds vai pat eņģelis atnāks un sludinās citu evaņģēliju, lai tas ir nolādēts.

Viņa teica: “Viņš sludina tieši to, ko sludināja Pāvils.”

Es jautāju: “Un zīmes un brīnumi arī seko, un viņš krista Jēzus Vārdā?”

Viņa atbildēja: “Jā, ser. Man šķiet, ka tev vajadzētu atnākt uz mūsu dievnamu un liecināt.”

Tā draudze, ko mēs apmeklējām, negribēja, lai mēs ietu pie citiem ciemoties, bet mēs gribējām iet ielās, piemēram četrdesmit otrās ielas galā, palīdzēt cilvēkiem. Bet draudzes gans mēdza teikt: “Tā vieta ir jau pilnībā izdedzināta.”

Es atbildēju: “Bet mēs to neesam nodedzinājuši.” Tur ir tik daudz cilvēku, kuriem ir vajadzīgs Jēzus Kristus, un es domāju, ka mēs varētu viņiem liecināt un atvest viņus uz dievnamu.

Tā nu es piezvanīju brālim Kulmanam un pateicu viņam par to māsu, kuru es satiku, un ka viņa teica, ka lūgsies par mums un lai mēs ieplānojam aiziet pie viņiem un liecināt.

Jāzeps Kulmans

1961. gada maijā pentakostu draudzes gans sāka patiešām stipri sludināt pret mums, un tas jau sāka kļūt par daudz. Brālis Hante atgādināja man par draudzi, kuri kristī Jēzus Vārdā, un tad es teicu: “Aiziesim uz turieni, kur viņi kristī kā ir teikts Apustuļu darbos 2:38.”

Tā mēs devāmies uz brāļa Antonija Milano dievnamu.

Mēs iegājām iekšā, un tur sākās tāda kā neliela kņada. Mēs nezinājām, ka māsa Marija, meitene, kas toreiz brauca ar brāļa Hantes autobusu, ir liecinājusi dievnamā par šo gadījumu, un draudze gandrīz sešus mēnešus par mums lūdzas.

Kad viņš mūs satika, brālis Milano nezināja, cik ilgu laiku mēs ar brāli Hunti esam glābti, manā virtuvē mums pašiem ar brāli Hunti bija savas Bībeles studijas. Mēs sākām ar 1. Mozus grāmatu, pirmo nodaļu, un 1. Mozus grāmatā, trešajā nodaļā, mēs ieraudzījām, ka ir divas sēklas. Mūsu jautājums bija: “Kur tās ir palikušas?” Un, tā kā mēs nevarējām atrast uz to atbildi, mēs šo jautājumu vienkārši atstājām.

Tāpēc, kad brālis Antonijs mūs ieraudzīja, viņš sāka sludināt sarežģītu svētrunu, lai redzētu, vai mēs to varam panest. Viņš teica: “Ēdenes dārzā bija divas dažādas sēklas.”

Mēs teicām: “Āmen!” Mēs to meklējām jau veselu gadu. Un tas gandrīz nopūta viņu no kanceles.

Pēc dievkalpojuma brālis Pets Tailers pienāca pie mums, sveicināja un teica: “Ziniet, brāļi, ir tāds pravietis un viņa vēstījums.”

Un mēs teicām: “Labi, āmen.”

Un mēs jautājām: “Kur ir tas pravietis?” Tas ir viss, ko mēs vēlējāmies zināt.

Viņš teica, ka mums jādodas uz Branhama dievnamu Džefersonvilā, Indiānas štatā. Brālis Pets mums tad iedeva sarakstu ar brāļu vārdiem, ar kuriem sazināties, kad mēs tur nonāksim.

MĒS ieradāmies dievnamā uz vīriešu piektdienas vakara lūgšanu sanāksmi, un viens no brāļiem, kas pie mums pienāca un nosauca savu vārdu – brālis Alekss Šeferds, viens no vārdiem sarakstā, kas mums tika iedots. No viņa izturēšanās bija jūtams tik brīnišķīgs kristieša gars, ka vēlāk uz daudziem gadiem brālis Šeferds un viņa ģimene kļuva mums par īpašiem draugiem.

Brālis Nevils, draudzes gana palīgs, sveicināja mūs un teica: “Brāļi, nāciet uz priekšu un apsēdieties.”

Pēc tam bija vairākas liecības un tad brālis Nevils teica mums: “Es domāju, varbūt jūs, brāļi, arī gribat liecināt?”

Brālis Hante piecēlās pirmais, un, ak vai, viņš sāka liecināt par Bruklinu, dzērājiem, narkomāniem un visu to darbu, kuru tur vajadzētu darīt, un visi brāļi atsaucās, viņiem patika tas, kas viņam bija sakāms.

Kad pienāca mana kārta, es teicu: “Ziniet, brāļi, es esmu šeit viena iemesla dēļ. Es saprotu, ka uz zemes ir pravietis. Es savā sirdī vienmēr esmu gribējis satikt Dieva vīru, kas kristī kā Apustuļu darbos 2:38 ir teikts un kam seko zīmes. Un tagad, es esmu atradis šādu vietu, jā, kungi, un es esmu atradis tādu cilvēku.”

Tad nonāca uguns un visi sāka slavēt un kliegt. Tad brālis Nevils sāka pravietot, un Kungs runāja par mums, sakot: “Es viņus jau esmu dzirdējis un svētījis... Un viņu mute pravietos, un viņi runās tās lietas arī saviem cilvēkiem, un daudzi tiks atbrīvoti.”

Kas gan tā mums bija par svētību un apstiprinājumu!

Svētdienas rītā bija dievkalpojums, un mēs satikām daudzus no turienes ļaudīm un brīnišķīgi pavadījām laiku. Brālis Branhams nebija tajā sanāksmē, un mēs uzzinājām, ka viņa māte tajā piektdienā bija devusies mūžībā. Pirmdienā bija bēru dievkalpojums Ellai Branhamai, kuru mēs apmeklējām. Toreiz mēs pirmoreiz ieraudzījām brāli Branhamu.

Pēc tam mēs aizgājām uz treileri, kur brāļi Džīns Gouds un Leo Mersers bija iekārtojuši biroju un nodarbojās ar ierakstiem. Mēs domājām, ka ātri dabūsim tās lentes, kas mums vajadzīgas, un tad aši dosimies mājupceļā, bet, kad mēs tur nonācām, viņi mums pateica, ka māsai Rūbija Vudai ir ieraksts ar trīs pravietojumiem, kas tika izteikti par mums tajā piektdienas vakara vīru lūgšanu sanāksmē. Es ļoti gribēju dabūt šo ierakstu ar vēstījumu no Tā Kunga, un brālis Džīns man teica: “Brāli Kulman, aizej uz Vudu māju un tur tu varēsi dabūt tos pravietojumus, jo viņa ir bibliotekāre visiem pravietojumiem.”

Es teicu: “Lieliski.” Tas bija apmēram pulksten vienos dienā, un es devos uz Vudu māju. Brālis Hante palika treilerī, lai liecinātu kādam ārstam no Norvēģijas, kuram bija vēzis un kurš bija atbraucis, lai par viņu palūgtu.

Kad es pateicu māsai Vudai, kāpēc esmu atnācis, viņa teica: “Ak, jā, brāli Kulman, man tā ir.” Viņai bija skapītis, kas bija pilns ar ierakstiem, un viņa sāka tos pārskatīt. Viņa kādu laiku meklēja un tad teica: “Es atzīstu, ka nekur to nevaru atrast.”

Es teicu: “Nekas, paldies, ka meklējāt,” un devos atpakaļ uz biroju.

Kad es tur nonācu, brālis Džīns teica: “Nē, brāli Kulman, ej atpakaļ uz turieni.” Viņš ļoti uzstāja, un un tā es atkal aizgāju uz Vudu māju, tā bija 20 minūšu gājiena attālumā. Kad es tur nonācu, viņa visapkārt pa to skapīti meklēja to ierakstu. No tās vietas, kur es stāvēju, es redzēju, ka tas ieraksts, ko viņa meklēja, atrodas uz skapīša. Es kaut ko gribēju par to pateikt, bet Svētais Gars man teica: “Neko nesaki.” Tāpēc es neteicu ne vārda.

Es atgriezos birojā un atkal Džīns man teicai: “Ej atpakaļ.” Es aizgāju uz turieni trešo reizi. Māsa Vuda man teica: “Vai, es vienkārši nezinu.” Tad pēkšņi viņa paskatījās uz to skapīti un teica: “Ak, redz, kur tas ir.”

Bija jau 16:30, kad es atgriezos tajā treilerī. Brālis Hante vēl joprojām runāja ar Norvēģu ārstu, stiprinot viņa ticību.

Pēc desmit minūtēm mēs dzirdējām ārā noskanam automašīnas tauri. Tas bija brālis Branhams. Abi brāļi Leo un Džīns izgāja ārā un runāja ar pravieti, bet mēs pārējie stāvējām pie loga un skatījāmies. Viss, par ko es varēju padomāt, bija: “Ak, vai, tur ir pravietis!”

Tad pēkšņi viņš pamāja mums, lai pienākam tuvāk. Viņš palika sēžot mašīnā, un, kad mēs tuvojāmies, mēs varējām just spēcīgu svaidījumu visapkārt. Es nekad agrāk neko tādu nebiju jutis. Viņš kādu minūti runāja ar norvēģu brāli un apsolīja viņam pēc dažām dienām tikties ar viņu privātā intervijā. Tad viņš teica visiem mums: “Jā, es domāju, vai gan mana māte bija Līgavā.”

Es nodomāju pie sevis: “Līgavā? Es domāju, ka visi ir Līgavā.” To es biju uzzinājis no pentakostu mācības.

Tad viņš sāka stāstīt mums par vīziju, kurā viņš redzēja savu mammu stāvam augšā uz paaugstinājuma, tā bija godpilna pozīcija, un viņa bija ģērbta pēc Viktorijas laika modes, kā viņi ģērbās 20. gadsimta sākumā. Tur nu viņa bija karalienes goda vietā, un no tā viņš zināja, ka viņa mamma ir Līgavā.

Mēs bijām pirmie, kam viņš pastāstīja to vīziju, un viņš mums pastāstīja arī citas lietas.

Jūs nemaz nevarat iedomāties, kā mēs jutāmies. Mēs bijām redzējuši pravieti, mēs bijām dzirdējuši pravietojumus.

Mēs vienkārši bijām sajūsmā.

MĒS atgriezāmies dievnamā, kad 1962. gada 22. aprīlī Lieldienu svētdienā, brālis Branhams sludināja “Līgavas Koka atjaunošanu” (Restoration of the Bride Tree). Tā bija pirmā viņa sanāksme, ko mēs apmeklējām, un toreiz mēs tikām izsaukti auditorijas vidū.

Lūgšanu rinda tika izveidota pa labi no brāļa Branhama, kā vienmēr, un viņš runāja ar cilvēku lūgšanu rindā, kuram bija astma. Mēs ar brāli Hunti bijām tālu prom auditorijas kreisajā pusē, tuvāk aizmugurei. Brālis Hante lūdzās par savu māsu Milliju, kurai arī bija astma, un es lūdzos par savu tēvu, kuram bija bijusi sirdstrieka.

Tad brāļa Hantes ticība pievērsa Uguns Stabu no platformas uz to vietu, kur sēdējām mēs, un kad pravietis runāja ar brāli Hunti, es jutu Dieva Klātbūtni. Tad brālis Branhams teica: “Tur ir viens melnādainais brālis, kas sēž tur aizmugurē un skatās tieši uz mani. Viņam ir kāds, kurš ir slims, tieši tā... astmatisks un sīnuss, jā. Tu Viņam pieskāries. Tu neesi no šejienes, ser. Tu esi no austrumiem, ziemeļaustrumiem, tajā virzienā; tu esi no Ņujorkas. Tu esi misters Hante. Vai tu tagad tici? Ļoti labi. Tev blakus sēž tavs draugs, lūdzas. Vai tu tici, ser, ka es esmu Dieva pravietis? Tu šeit esi atbraucis kopā ar viņu; tavs vārds ir Kulmans, un tu lūdzies par tēvu, kuram ir audzējs. Tas ir “Tā saka Tas Kungs”. Ejiet, tagad ticiet.”

Un tad es sāku slavēt Dievu, un brālis Branhams sāka saukt kaites, kas bija manā ķermenī. Es turpināju slavēt Kungu, kamēr viņš runāja, un tad viņš teica: “Jēzus Kristus dara tevi veselu.”

MĒS atgriezāmies vēlreiz 1962. gada 11. novembrī, kad viņš sludināja “Zaimojošos vārdus” (Blasphemous Names). Mēs ieradāmies sestdien ap vieniem pēcpusdienā un devāmies tiešu uz Šeferdu māju. Mēs no Ņujorkas bijām atbraukuši seši: brālis Hante un viņa sieva, māsa Dollija; brālis Bens Smits; māsa Alma Gomesa, māsa Kulmana un es.

Kad mēs ieradāmies, pašā sākumā Svētais Gars ļoti skaidri un nepārprotami man teica: “Dodies uz Mana pravieša māju, tūlīt.”

Tā nu es teicu: “Visi, kas esam mašīnā, dosimies uz pravieša mājām.” Mēs aizbraucām uz Īvninleinu un pabraucām viņa mājai garām, tad devāmies Jūtikapaikas virzienā un pagriezāmies atpakaļ. Kad mēs ļoti lēni braucām atpakaļ, brālis Branhams iznāca no mājas un devās uz garāžu. Viņam kājās bija mājas čības, un viņš izturējās tā, it kā grasītos atvērt garāžas durvis, tad viņš paskatījās apkārt. Es nodomāju, ka viņu tur ārā ir izsūtījis Dievs.

Es teicu: “Hante, apturi mašīnu,” un mēs visi izlēcām ārā. Kad mēs apstājāmies, mēs bijām pilnībā nobloķējuši ielu, tāpēc brālis Branhams pie mums atnāca pa piebraucamo ceļu un teica: “Sveicināti!” Un viņš noņēma cepuri. Mēs tur vienkārši stāvējām, gandrīz sastinguši no pārsteiguma, un viņš teica: “Brāli, vai tu varētu mazliet pabraukt malā mašīnu?”

Brālis Hante aizgāja un novietoja mašīnu ceļa malā.

Tajā pašā laikā brālis Branhams tur vienkārši stāvēja, un izskatījās, it kā viņa acis neko neredzētu, it kā viņš skatītos tālu prom. Viņš teica: “Vai jūs visi esat kādreiz dzirdējuši manu stāstu par Memfisu?”

Mēs teicām: “Jā.”

Viņš teica: “Ziniet, es tiku apturēts lidmašīnas dēļ, bet viena melnādainā māsa lūdzās par savu dēlu, kuram bija seksuāli transmisīvā slimība. Un viņš turpināja savu stāstu. Tad viņš teica: “Lūdzu, ienāciet manā darbistabā.” Tad mēs visi sekojām viņam uz istabu. Viņš ar katru no mums privāti parunāja, un katram no mums bija jautājums, ko viņam uzdot. Māsa Alma tajā laikā vēl nebija precējusies, viņai bija aptuveni 19 gadu, un savā darbavietā viņa bija pateikusi vienai ebreju meitenei, ka viņa dodas satikt pravieti. Tā ebreju meitene teica: “Labi, ja satiksi pravieti, pajautā viņam par laulībām.”

Tā nu Alma teica: “Brāli Branham, par laulībām, kad kāds cilvēks gatavojas precēties....”

Viņš teica: “Ak, jā, kad tu precēsies, pārliecinies, ka abas ģimenes piekrīt un dod savu svētību. Abas ģimenes.”

Laikam tas bija teikts tai ebreju meitenei, tā domāja māsa Alma, bet tas bija teikts viņai. Vēlāk sanāca tāda situācija ar viņas topošo vīru un viņa tēvu.

Tad viņš pagriezās pret brāli Hunti un mani, un viņš paņēma žurnālu, kas bija uz viņa galda, un parādīja tajā publicēto Āfrikas iedzimtā fotogrāfiju. Vīrietim, kas bija uz tās fotogrāfijas, cauri degunam bija izdurts kauls, un viņš teica: “Redzi, šis vīrs mīl savu dievu, un viņš ir gatavs mirt sava dieva dēļ. Viņš var izbarot sevi krokodiliem vai staigāt pāri oglēm, bet jums tas nav jādara. Viss, kas mums ir jādara, ir jādzīvo Kristum. Tev nav jāmirst Viņam, bet drīzāk jādzīvo Viņam.” Tad viņš pagriezās un paņēma attēlu ar veco bīskapu Džonsonu – labi pazīstamu radio sludinātāju no Apustuliskās Jēzus Kristus draudzes (Apostolic Church of Jesus Christ) Filadelfijā. Viņam bija tā bilde tieši viņa darbistabā, un viņš teica: “Redziet, viņam bija Vārds, bet tagad jūs, brāļi, pārliecinieties, ka jūs dzīvojat saskaņā ar Vārdu.”

1963. gada 6. janvārī mēs sākām organizēt sanāksmes pie manis mājās. Cilvēki sāka nākt no visurienes, un drīz jau mums bija prāvs bariņš. Mums vajadzēja vairāk vietas. Es piezvanīju Billijam Polam un teicu: “Brālim Hantem un man ir jāpaplašina savs darbs, bet šeit mums vispirms ir vajadzīga licence, lai saņemtu atļauju īrēt ēku draudzes vajadzībām. Mēs domājām, varbūt mūs var ordinēt Branhama dievnamā, jo mēs negribam, lai mums būtu ordinēšanas dokumenti no pentakostu konfesijas.

Brālis Billijs Pols teica man, lai es uzrakstu pravietim vēstuli, un to es arī izdarīju, un vēstulē es minēju Ēlijas trīs atnākšanas. Es gribēju, lai brālis Branhams zina, ka es ļoti labi zinu, kas viņš ir. Tad viņš atbildēja uz manu vēstuli un teica: “Uzraksti to pašu brālim Jāzepam Matsonam-Bozē.”

Kad man tika pateikts, lai uzrakstu brālim Matsonam-Bozē, savā sirdī es jutu, ka man viņam ir jāpasaka, ka brālim Branhamam ir Ēlijas gars, kas minēts Maleahijas 4. nodaļā.

Jūnijā mēs saņēmām divas pieteikuma veidlapas, kur bija rakstīts: “Lai jūsu draudzes gans paraksta šo.” Labi, mūsu draudzes gans bija brālis Branhams, tāpēc es atkal zvanīju Billijam Polam, ka mums ir veidlapas un kas mums ir vajadzīgs. Viņš teica: “Atbrauc šurp, brāli Kulman.”

Es jautāju: “Vai brālis Branhams varēs mūs ordinēt?”

Viņš atbildēja: “Jā, protams. Nē, pagaidi mirklīti. Tētim ir jādodas pie zobārsta un piektdienā ir paredzēti kādi svarīgi darbi, tāpēc dažas dienas viņš nebūs pieejams.”

Es teicu: “Tas nekas, brāli Billij. Varbūt to var izdarīt brālis Nevils?” Mēs vienkārši gribējām, lai mums ir izdarītas tās papīru lietas, lai mēs varam iet un sludināt vēstījumu.

Viņš teica: “Nekādu problēmu.” Tā nu mēs devāmies.

Sestdienas rītā es piezvanīju brālim Nevilam un pateicu viņam, ka brālis Billijs Pols mums teica, ka viņš varētu mūs ordinēt, jo brālim Branhamam ir jādodas pie zobārsta.

Bet viņš teica: “Ak, nē, to izdarīs brālis Bils.”

Es teicu: “Bet kā tad ar viņa zobu problēmām?” Bet viņš man apliecināja, ka ar pravieti viss ir kārtībā.

Svētdienas rītā mēs ieradāmies dievnamā, satikām dažus brāļus un teicām, ka mūs šorīt ordinēs brālis Branhams. Daži no viņiem mums apliecināja, ka tas nekad nenotiks, minot, ka mēs laikam neesam pie pilna prāta, ja mēs patiešām ticam, ka pravietis mūs ordinēs.

Dievnamā mēs sēdējām pavisam klusi, gaidot, kas gan tagad notiks. Brālis Branhams atnāca pie kanceles un sāka runāt, tad viņš teica: “Mums šeit šodien ir divi melnādainie brāļi, jauni, es domāju – jauni kalpošanā. Viņi ir šeit, lai tiktu ordinēti. Nospēlējiet mums noti dziesmai: “Kad uguns ogle pieskārās pravieša lūpām....” Un tad viņš teica: “Nāciet šurp, brāļi.” Uz platformas viņš pagrieza mūs ar seju pret cilvēkiem.

Es zinu daudzus, kas bija pārsteigti, ka mūs izsauca priekšā. Tad viņš palūdza, lai citi brāļi kalpotāji, palīgi dievnamā, atnāktu uz priekšu un arī uzliktu mums rokas. Ar mums kopā atnāca brālis Radels, un brālis Nevils jau bija uz platformas, tāpēc viņi abi, tāpat kā brālis Branhams, arī uzlika mums rokas, un viņš lūdza: “Debesu Tēvs, lai šie cilvēki tagad dzīvo un strādā Dieva ražas laukā.” Tas viss ir uz lentes “Apsūdzība” (Indictment).

MŪSU ordinēšanas laikā pravietis teica kādu īsu frāzi, kuru es skaidri nesadzirdēju, un oriģinālajā ierakstā tas bija gandrīz nesadzirdams fona trokšņu dēļ. Tikai 1983. gadā es uzzināju, ka pravietis toreiz teica: “Labu veselību un spēku.”

Daudzus gadus manu ķermeni bija apsēdušas visādas slimības un kaites. Es nezināju, ka man ir tas apsolījums “labu veselību un spēku”, kuru izteica pravietis. Kad es to uzzināju, Svētais Gars man norādīja izlasīt bukletu “Kā ērglis sapurina savu ligzdu” (As The Eagle Stirreth Her Nest), un Viņš izcēla man šo paragrāfu: “Esmu redzējis cilvēkus, kuri ir piesaistīti ratiņkrēslam, uz nāves gultas ar vēzi, bet, kad Dieva Gars atnesa atmodu, viņi tika atjaunoti un uzgavilējot pacēlās gaisā no tiem ratiņkrēsliem un tām nestuvēm! Mūsu varenais Dievs mūs atjauno; Viņš atjauno mūsu veselību, Viņš atjauno mūsu cerību. Viņš visu laiku mūs atjauno! Āmen. Vai redzat, dārgie, kāpēc mēs tiekam pielīdzināti ērgļiem? Tāpat kā viņi tiek atjaunoti, mēs tiekam atjaunoti Garā.”

1964. gadā, gadu pēc mūsu ordinēšanas, brālis Rasmusens, kurš bija neatkarīgo Dieva Asambleju sekretārs, atbrauca uz Ņujorku un sludināja mūsu draudzē. Viņš mums teica: “Jā, pagājušogad brālis Branhams man piezvanīja un teica, ka viņš vēlas ordinēt divus draudzes ganus, un jautāja, vai viņš varētu atsūtīt viņam divas pieteikuma veidlapas.”

Kad to dzirdējām mēs ar brāli Hunti, varat iedomāties mūsu pārsteigumu un izbrīnu, ka brālis Branhams pats ir zvanījis brālim Rasmusenam un teicis viņam atsūtīt veidlapas!

1965. gada augustā mēs bijām Džefersonvilā uz sanāksmēm, kad es kādu dienu satiku brāli Periju Grīnu un viņš man teica: “brāli Džo, satiksimies sestdien viesnīcas Holiday Inn vestibilā, restorāna priekšā tieši deviņos no rīta.”

Es ierados laicīgi un iegāju vestibilā. Tur vienā pusē bija restorāns un es ievēroju restorānā sēžam brāli Branhamu, viņš sēdēja ar muguru pret durvīm, un brāli Periju Grīnu, kurš sēdēja ar seju pret mani. Tad es pagāju maliņā, lai pagaidītu, un tieši deviņos viņi abi kopā iznāca no restorāna. Brālis Perijs teica: “Brāli Branham, šis ir brālis Kulmans no Ņujorkas. Viņa draudze nopirka aizkarus tavai darbistabai.”

Brālis Branhams teica: “Ak, mans brāli, tev nevajadzēja to darīt. Ļauj man tev to samaksāt,” un viņš sniedzās pēc savas čeku grāmatiņas.

Es teicu: “Nē, nē, brāli Branham, nedari to, lūdzu. Tā ir mūsu svētība tev.”

Viņš teica: “Jēzus teica: 'To, ko jūs esat darījuši vismazākajam no šiem, jūs esat darījuši man.'” Tad es cieši, cieši paspiedu viņam roku.

Brālis Perijs vēlāk teica man, ka tad, kad es ienācu vestibilā, brālis Branhams paskatījās uz viņu un teica: “Tikko atnāca viens no mūsu melnādainajiem brāļiem.”

KAD ES aizdomājos, ka Dievs izmantoja savu pravieti, lai divas reizes izsauktu mani un paziņotu tādus iedvesmojošus vārdus, tādus uzmundrinājumus un dziedināšanas apsolījumus, šī manis izcelšana dara mani pazemīgu un pilnu bijības. Tā patiešām ir liela privilēģija un gods, ka es varēju pazīt pravieti mūsu laikmetam, brāli Viljamu Marionu Branhamu.

Prātā es atgriežos uz kādu īpašu manas dzīves dienu, kad es izbaudīju pravieša mīlestību un rūpes. Tas bija 1964. gada 14. jūnijā, un rīta svētrunā pravietis mums atklāja Dievu. Tovakar viņš sludināja svētrunu “Dīvainis” (Oddball), un es patiešām varu teikt, ka Dievs, kas bija noslēpies pravietī, mierināja mani tad, kad tas visvairāk bija vajadzīgs.

Kāds brālis teica, ka Billijs Pols vēlas mani redzēt. Pēc dievkalpojuma es aizgāju uz mašīnu stāvvietu, un tur es ieraudzīju viņu kopā ar brāli Branhamu. Visas spējas bija pametušas pravieti, un viņš bija vājš, un brālis Billijs Pols viņu atbalstīja. Tad pēkšņi brālis Branhams iztaisnoja savu drošsirdīgo nelielo augumu, pagriezās pret mani un teica: “Brāli Kulman, es meklēju tevi tur iekšā, lai izsauktu,” un tad ar tādu sirsnību man pateica trīs vienkāršus vārdus: “Lai Dievs tevi svētī!” Ko gan es varētu pateikt! Visas manas rūpes un nastas bija pilnīgi noņemtas no manis, un tajā mirklī es savā sirdī nolēmu, ka mans mērķis būs turpināt cīnīties labo cīņu.

Kad brālis Branhams pateica man: “Lai Dievs tevi svētī,” es varu apliecināt, ka šīs svētības patiešām ir bijušas pār mani, un daudz vairāk, nekā es to jebkad būtu varējis cerēt, tās bija pār mani, manu ģimeni, mani draudzi un visiem, ar kuriem es biju savienots. Patiesi Bībele saka, lai mēs ticam praviešiem, un tad mums labi izdosies.

Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: "Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet uz To Kungu, savu Dievu, - tad jūs pastāvēsiet; ticiet Viņa praviešiem, tad jums labi izdosies."

Jēzus nekad nedzīvoja Sev. Viņa dzīve tika dzīvota citu dēļ. Tā ir visīstākā Mūžīgā Dzīvība. Kad tu saki, ka dodies uz draudzi un dari labas lietas, tas ir labi. Bet, kad tu dzīvo dzīvi sev, tev nav Mūžīgās Dzīvības. Mūžīgā Dzīvība nozīmē dzīvot priekš citiem.

Viljams Branhams