Paaudze

ARVILS MOZIJĒRS

DZIMIS 1944. gada 23. augustā, DZĪVO Korijdonā, Indiānas štatā.

Viņš bija klāt, kad viņa mātei Hetijai Raitai Mosijērai

tika dāvāta iespēja lūgt jebko, ko viņa vēlējās.

Viņas izvēle bija Mūžība.

ŠĶIET, ka brālis Branhams vienmēr bija daļa no mūsu mājas dzīves; viņš bija gandrīz kā ģimenes loceklis. Viņam tiešām patika ciemoties pie mums fermā, tas ilga kādu dienu, varbūt dažas dienas. Ja viņš palika pa nakti, dažreiz viņš nakšņoja mājā, bet daudzas reizes viņš gāja mežos, ziniet, lai vienkārši pārdomātu, tad viņš ieradās nākamajā rītā.

Protams, viņš noteikti zinājām, ka viņš atbrauks vāveru medību sezonas laikā. Un vēlā rudenī, kad pienāca laiks kaut cūkas, viņš daudzreiz bija pie mums, lai palīdzētu. Mēs kāvām četras vai piecas cūkas, un tad tajā vakarā mums bija lieliska svaigas gaļas maltīte.

Mēs vienmēr gājām uz Branhama dievnamu, cik vien es varu atcerēties. Mums bija govis un citi mājdzīvnieki, tāpēc mēs ne vienmēr varējām būt dievkalpojumā svētdienas rītos, bet mēs gandrīz vienmēr bijām tur svētdienas vakaros.

Vēl viņš vienmēr pie mums atbrauca uz trušu medības sezonas sākumu, kas bija 10. novembrī. 1959. gadā viņš atbrauca 11. novembrī, un tā bija Veterānu diena, un par to laiku gandrīz katrs ir dzirdējis.

Todien uz skolu nebija jāiet, jo tā bija svētku diena, un es ar savu brāli Veinu biju mājās. Brālis Branhams, Šelbijs (mans tēvocis) un es, mēs trīs tajā rītā bijām bijuši trušu medībās. Mēs jau pabeidzām ēst pusdienas, un viņš vienkārši runājās stāstīdams, ko viņš bija piedzīvojis. Un tad notika tas, ko es patiešām nevaru izskaidrot. Es zināju, ka varēja just Spēku istabā. Tad mamma, kura bija ļoti uzmanīgi klausījusies, teica: “Tas nav nekas cits kā patiesība.”

Un nākamā lieta, viņš pateica mammai, lai jautā visu, ko viņa vēlas, jebko. Un es atceros, kā viņa pateica, ka vēlas savu divu dēlu glābšanu. Vēlāk mēs tikām kristīti Branhama dievnamā. Man bija 15 gadi.

BRĀLIS Branhams bija salaulājis manu mammu un tēti, Hetiju Raitu un Valteru Mozijēru, 1940. gadā. Visi manu tēti sauca par Vatu. Kad viņš nomira 1955. gada 14. janvārī negadījumā ar traktoru, viņam bija gandrīz 55 gadi.

Redziet, mamma bija praktiski neizglītota. Varbūt viņa bija gājusi kādas piecas klases skolā, viņa prata lasīt un rakstīt. Patiesībā nevienam no mums nebija nekāda vērā ņemama izglītība. Es izmācījos deviņas klases, bet tad es aizgāju strādāt, lai palīdzētu ģimenei. Mūsu fermai bija 40 akri (16 ha – Tulk.) zemes, un mamma viena pati apkopa 25 akrus (10 ha – Tulk.). Viņa nomira 1980. gada 4. jūlijā.

IR KĀDS gadījums, kas izceļas starp pārējiem, un tas notika 1965. gada vēlā augustā. Brālis Branhams, Šelbijs un es, mēs todien bijām medījuši vāveres no agra rīta, un pēc tam sēdējām šķūņa stūrī, vienkārši runājāmies. Es biju saņēmis pavēsti no ASV armijas.

Mēs runājāmies ilgi, varbūt kādas 3 stundas, un viņš man stāstīja par lielas telts sanāksmes atmodas organizēšanu. Tajā laikā es biju kravas mašīnas šoferis akmeņlauztuvē, un viņš man teica: “Uz to laiku, kad tu būsi atpakaļ no armijas, man viss jau būs sagatavots. Vajadzēs vienu kravas mašīnu, kur salikt visus krēslus, otru kravas mašīnu priekš telts, un vēl vienu kravas mašīnu, lai pārvadātu citu aprīkojumu.” Un viņš teica: “Vai tu gribētu būt viens no maniem kravas mašīnu šoferiem?” Viņš teica: “Tur būs daudz uzstādīšanas darba.”

Es par to padomāju un teicu viņam, ka piekrītu. Tad, tajā decembrī, viņam bija tā avārija un viņš nomira.

Un es kopš tā laika esmu par to domājis simtiem reižu. Brālim Branhamam bija daži ļoti labi nodomi, un viņš bija ļoti koncentrējies uz tām telts atmodām. Šajos gados es esmu dzirdējis līdzīgus stāstus par to no citiem. Viņš domāja, ka tajā laikā, kad es būšu pavadījis savus divus gadus armijā, viņam jau viss būs sagatavots, un viņš varēs sākt. Es lauzīju galvu, vai Tas Kungs viņu paņēma tāpēc, ka to nevajadzēja darīt? Protams, tikai Tas Kungs to zina. Es daudzas reizes esmu domājis, ka varbūt tā nebija Dieva Griba. Es patiešām nezinu. Dievam ir savi ceļi, kā Viņš kārto lietas.

VIENA lieta, kas mani patiešām gadiem uztrauc, ir, ka tik daudz cilvēku ir nākuši pie manis un teikuši: “Vai tas nebūs brīnišķīgi, kad brālis Branhams atgriezīsies un viņam būs tās telts atmodas?” Bija reiz pat viens puisis, kas vienreiz teica: “Brālis Branhams pagājušajā nedēļā atgriezās Arizonā; viņš tagad ir tur.”

Tas bija pirms māsas Medas nāves, un es teicu: “Nu, es tam neticēšu, ja vien tikai viņš pats atnāks šeit un paspiedīs man roku.” Manā skatījumā brālis Branhams nomira tāpat, kā nomira Mozus vai Jānis Kristītājs.

Ir simtiem cilvēku, kas man ir teikuši tādas lietas, un es viņiem vienkārši saku, ka es nevaru paredzēt tādas lietas. Es nesaku nevienu vārdu pret to, lūdzu, nesaprotiet mani nepareizi. Man vienkārši liekas, ka šajā lietā ir bijis tik daudz tāda kā fanātisma, bet es tam nekad neesmu ticējis, nevienu dienu.

ES BIJU armijā, kad viņu nogalināja, tāpēc es netiku uz bērēm. Bet pirms manas aiziešanas uz armiju viņš teica: “Es par to esmu lūdzis, ej un kalpo savai valstij. Es vienmēr esmu gribējis būt kareivis.” Un viņš mani iedrošināja: “Dievs par tevi parūpēsies.”

Es pavadīju 14 mēnešus Vjetnamā, bet es ne reizes neizšāvu, un arī uz mani nešāva. Es biju transporta uzņēmumā, pašā piekrastē, un nodarbojos ar kravas kuģu izlādēšanu. Es vadīju kompānijas kravas piegādes mašīnu, jo es civilajā dzīvē biju kravas šoferis. Būtībā man bija ļoti viegls darbs, salīdzinot ar to visu, kas tur notika. Dievs patiešām rūpējās par mani.

Dievs neizceļ atsevišķas personas. Ko Viņš izdarīja Hetijai, to Viņš izdarītu arī tev.

Viljams Branhams