Paaudze

DŽORDŽS SMITS

DZIMIS 1945. gada 26. augustā, DZĪVO Elizabettaunā, Tenesī štatā.

Viņš kļuva par brāļa Branhama znotu un viņa svētrunu tulkotāju.

1963. gada martā es pirmo reizi satiku Rebeku Branhamu. Mēs abi mācījāmies Tūsonā, Arizonas štatā, vidusskolas trešajā klasē, un abi dziedājām skolas korī. Mums bija operas “Karmena” mēģinājumi, un manu uzmanību piesaistīja fakts, ka viņa uz vakara mēģinājumiem nāca kleitā, pretēji tam, ko valkāja citas meitenes. Draudzē, kuru es apmeklēju, nemācīja, ka sievietēm nevajadzētu valkāt bikses, bet man tas nekad nav paticis.

Kad es beidzot saņēmos, lai uzaicinātu viņu uz satikšanos, viņa man pateica, ka man vispirms vajadzētu satikt viņas tēvu un saņemt atļauju tikties ar viņu. Mazais dzīvoklītis, kur viņa dzīvoja, bija tikai pāris kvartālus no manas mājas, tāpēc vienu dienu pēc skolas es piebraucu pie tā. Mājas pagalmā es redzēju vīrieti vidējos gados, diezgan muskuļotu, viņam nebija mugurā krekla un viņš pļāva zāli. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar Viljamu Branhamu. Es nevaru atcerēties mūsu sarunu, bet tikšanās bija ļoti patīkama, un, kas man tajā laikā bija vissvarīgākais, viņš deva savu piekrišanu, ka es varu satikties ar viņa meitu.

Pirms tās tikšanās es nekad nebiju dzirdējis Viljama Branhama vārdu. Es biju uzaudzināts baptistu mājās, tāpēc tad, kad Rebeka man nākamajos mēnešos sāka stāstīt par sava tēva kalpošanu, bija vairākas jaunas lietas un termini, ko es uzzināju. Tajā laikā es vietējā baptistu draudzē vadīju dziedāšanu. Pirms trim gadiem man bija satikšanās ar Jēzu Kristu, un kopš tā laika es savu Bībeli biju izlasījis vairākas reizes, bet kaut kā es zināju, ka ir jābūt kaut kam vairāk. Manā kristieša dzīvē kaut kas pietrūka.

ES PIEDZIMU Meksikā. Mani vecāki, kas abi ir amerikāņi, bija baptistu misionāri, kuri devās uz tām vietām sākumā kā Bībeles tulkotāji, bet galu galā Meksikas austrumu daļā nodibināja Bībeles skolu, kurā mācījās vietējie kalpotāji. Es uzaugu bilingvālā vidē un pamatskolas laikā dzīvoju tikai Meksikā. Man ir tumša ādas krāsa un turklāt es ļoti labi runāju spāniski, tāpēc daudzi cilvēki uzskatīja, ka esmu meksikāņu izcelsmes. Bet patiesībā tas man ļoti palīdzēja iejusties spāniski runājošās zemēs visā pasaulē, un Tas Kungs bija sagatavojis mani, lai es kalpotu kā šī varenā mūsu laika Vēstījuma tulkotājs.

1963. gada jūnijā brālis Branhams sludināja Tūsonā Ramada Inn viesnīcā. Tā bija pirmā reize, kad es biju kādā no viņa sanāksmēm, un es nekad nebiju ne redzējis, ne dzirdējis neko tamlīdzīgu. Es atceros, kā stāvēju pēc sanāksmes ārā mēnesgaismā un lūdzos: “Kungs, tas, ko es šovakar redzēju, ir vai nu simtprocentīgi Tu, vai arī tā ir vislielākā pievilšana, ar ko esmu saskāries.” Dievs man skaidri parādīja, ka tā nav pievilšana, parādot, ka viss, ko brālis Branhams sacīja, perfekti sakrīt ar Vārdu. Viņš necentās, lai viņa sludināšana atbilstu kādai teoloģijai, bet viņš bija tiešā saskarē ar Dievu.

Tajā pašā mēnesī vēlāk, kad viņas ģimene uz vasaru aizbrauca uz Indiānu, Rebeka man iedeva grāmatu “Dieva sūtīts cilvēks”. Kad es to izlasīju, tā mani tā ietekmēja, ka es nevarēju pārstāt raudāt. Viņa man arī aizdeva magnetafonu un dažas lentes, un pēc tam, kad es biju noklausījies to svaidīto sludināšanu, es zināju, ka tas ir kaut kas tāds, no kā es vairs nevarēšu atrauties; es gribēju vairāk.

Laikā, kad Rebeka un viņas ģimene atgriezās Tūsonā uz jaunā mācību gada sākumu, man bija garš saraksts ar jautājumiem, kurus es gribēju pārrunāt ar brāli Branhamu. Viņš veltīja man laiku un sēdēja ar mani kopā, un atbildēja uz katru no tiem. Es jau no paša sākuma zināju, ka viņš nav parasts cilvēks, bet pēc tam es bez šaubu ēnas zināju, ka viņš ir Dieva pravietis.

MANS pirmais ceļojums uz Džefersonvilu bija 1963. gada decembrī. Svētdienas pēcpusdienā brālis Branhams man teica: “Džordž, es gribētu, lai tu šovakar sanāksmē nodziedi solo dziesmu.” Jūs nevarat iedomāties manu pārsteigumu. Es pirmo reizi biju atbraucis uz Branhama dievnamu un centos visā iejusties. Es teicu: “Ak, brāli Branham, ko lai es nodziedu?”

Viņš teica: “Mums šovakar būs dziedināšanas dievkalpojums, varbūt tu vari nodziedāt “Un tad atnāca Jēzus”?” Es nekad nebiju dzirdējis tādu dziesmu, bet mēs ar Rebeku pāris reizes izmēģinājām, un tad viss beigās iznāca tīri labi, kaut arī es biju ļoti nervozs, stāvot visu to svēto cilvēku priekšā. Tad iznāca brālis Branhams un sludināja svētrunu “Pievērsiet skatienu Jēzum” (Look Away To Jesus).

Es Arizonā apmeklēju vēl citas brāļa Branhama sanāksmes, un katra sanāksme šķita varenāka nekā iepriekšējā. Mēs ar viņu pavadījām laiku kopā arī divatā, un tas bija ļoti īpašs. Lielāko daļu no laika, kad mēs bijām kopā, viņš sēdēja un runāja par Vārdu. Šķita, ka viņam ļoti patīk pārbaudīt, cik labi es zinu Bībeli. Tai pašā laikā viņš mani iedrošināja turpināt apmeklēt baptistu draudzi un vest Rebeku sev līdzi. Viņš arī pats pāris reizes ar mums devās uz turieni.

Mājās mans tēvs nebija priecīgs par jaunajiem draugiem, ar ko es biju sagājies. Tādi vārdi kā “dievišķā dziedināšana” un “atklāsme” netika bieži dzirdēti mūsu mājās, un viņš baidījās, ka esmu iesaistījies kaut kādā fanātismā. Bet nekas, ko viņš teica, nevarēja mani atturēt. Es vienkārši nevarēju atrauties no šīs apbrīnojamās kalpošanas.

1965. gada maijā es devos runāt ar brāli Branhamu par nopietniem plāniem: es gribēju precēt viņa meitu. Kad es ierados uz mūsu sarunāto satikšanos, viņš šķita nedaudz satraukts, un viņš sāka stāstīt man par saviem ārzemju ceļojumiem un lietām, kuras viņš redzēja, ko Tas Kungs darīja sanāksmēs. Viņš stāstīja arī par vairākiem medību ceļojumiem. Skatoties atpakaļ, man šķiet, ka viņš bija nervozāks nekā es, jo viņš bez apstājas runāja divas stundas. Visbeidzot man nācās viņu pārtraukt, un es teicu: “Brāli Branham, tas viss ir ļoti brīnišķīgi un man tas patīk, bet man ir kaut kas, ko es gribētu jums pajautāt. Es mīlu Rebeku, un man ir jāzina, vai es varētu precēt jūsu meitu!”

Viņš atsēdās savā krēslā un viņa acis kļuva ļoti šauras. Pēc mirkļa viņš teica: “Protams, Džordž, jums ir mana atļauja saderināties, bet nemaz nedomājiet par laulībām, kamēr neesat saņēmuši kristību ar Svēto Garu.”

Es atbildēju: “Jā, ser. Jums ir taisnība. Liels paldies par to.”

SAVĀS sarunās ar brāli Branhamu, un kad es biju klāt, kad viņš runāja ar citiem, es ievēroju, ka dažreiz viņš varēja būt ļoti tiešs, neatstājot nekādas šaubas par to, kas bija domāts ar pateiktajiem vārdiem. Citas reizes šķita, ka viņš varēja runāt aplinkus par kādu lietu, ar tādām kā norādēm un ieteikumiem par to. Ja cilvēks neuztvēra, ko viņš vēlējās paskaidrot, tad viņš to tā arī atstāja. Viņš nekad cilvēkiem neko neuzspieda, un viņš vienmēr bija pieklājīgs. Tāpat viņš nekad nebija iedomīgs. Es nekad neredzēju, ka viņš jebkādā situācijā gribētu nostādīt sevi pirmajā vietā.

1965. gada jūlijā es otro reizi braucu uz Indiānu. Toreiz brālis Branhams sludināja “Svaidītos laika beigās” (The Anointed Ones At The Endtime), un es sēdēju ne vairāk kā 15 pēdas (4,5 m – Tulk.) no viņa, kad viņš izklāstīja to lielo vēstījumu. Kad es sākumā tur ierados, viņš man bija teicis: “Tā kā tu būsi šeit pāris nedēļas, ja tevi ir kādi jautājumi, pieraksti tos, un es priecāšos atbildēt uz tiem.” Kas gan tā bija par iespēju, bet es biju tik jauns un nepieredzējis, un bija tikai viens jautājums, ko es viņam vēlējos pajautāt, un tad svētdienas vakarā es viņam jautāju: “Brāli Branham, vai tu, lūdzu, kristīsi mani?”

Viņš atbildēja: “Protams. Es teikšu, lai sagatavo baseinu uz rītdienas vakaru.” Tad nu otrajā augustā es ar brāli Branhamu devos uz dievnamu. Viņš bija runājis ar savu brāli Doku, lai atslēdz dievnamu, piepilda baseinu un lai viņš ir klāt kā liecinieks. Kā vēlāk izrādījās, vēl daži cilvēki bija ienākuši dievnamā, jo, braucot garām, bija redzējuši mašīnas dievnama stāvlaukumā. Ūdens temperatūra Branhama dievnama baptistērijā šķita tikai nedaudz virs nulles, tieši tā, kā brālim Branhamam patika, jo tas simbolizēja kapa aukstumu. Viņam bija tikai tas krekls, kas mugurā, tāpēc viņš pirms ieiešanas baseinā to novilka, un tās bija pēdējās kristības, kuras viņš savā dzīvē veica. Tā bija ļoti īpaša diena, bet vienīgās fotogrāfijas no tām ir tās, kas ir manā prātā.

1965. gada 20. septembrī brālim Branhamam bija tas notikums Sabino kanjonā, kas viņu pilnībā atbrīvoja no gremošanas problēmām, kas viņu bija pavadījušas visu viņa dzīvi. Tieši tajā pašā dienā brālis Perijs Grīns, kurš tajā laikā bija atbraucis ciemos uz Tūsonu, uzaicināja mani, lai aizbraucu uz pāris dienām ciemos pie viņa uz Teksasu. Es tikai pēc trīs gadiem uzzināju, ka brālis Branhams bija teicis brālim Grīnam: “Izskatās, ka šis jaunais vīrietis kļūs par manu znotu. Lūdzu, aizved viņu pie sevis uz mājām un lūdzieties, līdz viņš saņems Svētā Gara kristību.”

VIENU vakaru brāļa Perija mājās Bomontā es biju savā istabā un lūdzu Dievu, kad pēkšņi sajutu vēlmi, lai brālis Grīns lūdz kopā ar mani. Dievnams bija tieši mājai blakus, tāpēc es uz turieni aizgāju, jo tur viņš un brālis Ričards Blērs baznīcas birojā gaidīja telefona zvanu. Viņi todien jau bija zvanījuši brālim Branhamam, un tagad gaidīja viņa atbildes zvanu. Mēs kopā iegājām vienā no svētdienas skolas telpām un metāmies ceļos, un, kamēr mēs lūdzāmies, es ieraudzīju mākoņainas debesis un caur tām izlauzās zīmuļa formas gaismas stars tieši uz mani. Kad mēs beidzām lūgšanu, dievnama birojā iezvanījās telefons, un brālis Grīns klusām aizgāja atbildēt uz zvanu. No Arizonas zvanīja brālis Branhams, un pēc īsas sasveicināšanās viņš teica brālim Grīnam: “Vispirms iedod man parunāt ar Džordžu.”

Kad es paņēmu klausuli, viņš teica: “Džordž, es gribu būt pirmais, kas apsveic tevi ar Svētā Gara saņemšanu.” Kā gan viņš zināja, ka es tur esmu? Kā gan viņš zināja, kas tikko bija noticis? Nav vārdu, kas izskaidrotu, kā es jutos, bet patiesība ir tāda, ka pēc tā pārdzīvojuma viss izskatījās daudz labāk.

Nākamajā dienā man piezvanīja mamma un teica, ka uz mana vārda ir atnākusi pavēste, un pāris nedēļu laikā man uz diviem gadiem ir jādodas militārajā dienestā.

ES IESTĀJOS dienestā Fortpolkā, Luiziānas štatā, uz pamata apmācību, un, kad brālis Branhams novembrī atbrauca uz netālo Šrivportu uz sanāksmēm, es biju pateicīgs par iespēju parunāt ar viņu par divām lietām, kas smagi gūlās uz manas sirds. Es zināju, ka mani visdrīzāk aizsūtīs uz Vjetnamu, un es nezināju, ko gan es darīšu, ja man būs jāatņem dzīvība citam cilvēkam. Es jautāju viņam, vai man vajadzētu reģistrēties kā tādam, kas nevar karot savas reliģiskās pārliecības dēļ, bet, kad es viņam izstāstīju savas raizes, viņš paskatījās tieši uz mani un teica: “Neuztraucies, taisnā soļi ir Tā Kunga vadīti.” Vienkārši citējot man Rakstu vietu, visas manas raizes izzuda. Viņi varētu mani aizsūtīt kaut uz mēnesi, tas man nemaz nerūpēja. Es devos uz Vjetnamu, un biju pavārs lauka slimnīcā. Man nebija jāiet kaujās un jāatņem dzīvība.

ES BIJU mājās, kad ģimene 18. decembrī uz Ziemasvētku laiku devās uz Džefesonvilu. Es biju ļoti priecīgs, jo Rebekai vajadzēja palikt Tūsonā, lai pārraudzītu ģimenes mantu pārvešanu no dzīvokļa, kur viņi dzīvoja, uz viņu jauno māju, kas tikko bija pabeigta. 17. decembra vakarā es iegāju, lai atvadītos no pārējiem ģimenes locekļiem. Brālis Branhams bija guļamistabā, un mēs dažas minūtes parunājām. Es ievēroju, ka viņš bija izklājis drēbes un kurpes, kuras bija plānojis rītdien vilkt, un es biju pārsteigts redzot, ka viņš grasījās vilkt ikdienas apģērbu. Parasti, kad viņš ceļoja ar ģimeni, viņš uzvilka kaut ko smalkāku. Man šķiet, ka tā bija tāda kā veco laiku pieklājība, ko izrādīt dāmu klātbūtnē. Es jautāju viņam par džinsu biksēm un jaku, kuras viņš bija nolicis, un viņš teica: “Nekad jau nevar zināt, kad kaut kas atgadīsies ar mašīnu.” Es prātoju, cik gan daudz Tas Kungs parādīja viņam no tā, kas bija gaidāms.

Es esmu tik pateicīgs, ka Dievs man izrādīja tādu uzmanību, ka Viņš bija tik bagāts žēlastībā un ļāva manam ceļam krustoties ar Dieva pravieša ceļu.

Mēs ar Rebeku apprecējāmies 1966. gada 30. martā privātā ceremonijā ģimenes jaunajā mājā Tūsonā.

Kad Dievs ar mani šeit būs pabeidzis, ak, es negribu, lai mani vēl kaut kas šeit saistītu. Es vēlos būt gatavs vienā no šiem rītiem aizlidot prom, lai dotos tur pāri un satiktu cilvēkus tajā otrajā pusē, kur atrodas visi mani vecie draugi, mēs tur satiksimies. Tas būs brīnišķīgs laiks, vai ne? Es ilgojos pēc tā, tāpat kā bērns gaida Ziemassvētkus, ilgojos pēc tā laika.

Viljams Branhams