Paaudze

LUĪZE NOVODVORSKI

DZIMUSI 1944. gada 4. jūnijā. DZĪVO Fort Nelsonā, Britu Kolumbijā, Kanādā.

Viņa dzīvē bija sākusi iet nepareizu ceļu,

bet pēc satikšanās ar Viljamu Branhamu

viņas dzīve ieguva jaunu virzienu.

PIRMĀ reize, kad es satiku pravieti, bija toreiz, kad es ar savu zirgu atjāju uz treileri, kur dzīvoja Bads un Lila Sautviki. Es devos uz turieni, jo iepriekšējā naktī es sapnī biju redzējusi sarkanu grāmatu un dzirdējusi balsi: “Ej un pasaki tai sievietei, lai iedod tev sarkano grāmatu.” Kad es uz turieni aizjāju un pateicu Lilai, mēs visur meklējām sarkanu grāmatu, bet nevarējām tādu atrast, un mēs nevarējām saprast to sapni. Kad es jau devos prom, ārā stāvēja vīrs, viens no medniekiem, es nodomāju, un gatavoja zirgus, lai pa dienu kaut kur dotos. Es ar viņu nerunāju.

Kad visi vīrieši todien bija aizjājuši medībās, es atkal devos pie Lilas, un viņa man teica: “Brālis Branhams gribētu tevi satikt. Viņš man pateica, ka tev vajadzēja palikt un parunāt ar viņu. Viņš teica: 'Viņai vajadzēja parunāt ar mani,' un tad viņš ieraudājās un lūdza Dievu.” Tas bija 1961. gada septembrī.

MŪSU indiāņu cilts Kalnu Bebri dzīvoja Toudas upes apkārtnē vairāk kā 400 gadus, tas ir apmēram Aļaskas autostrādes 442 jūdzes apkārtnē. Pirms piecām paaudzēm vectēvs no mammas puses bija indiāņu pravietis, un, kaut arī mēs tikām audzināti katoļu ticībā, mamma mums stāstīja stāstus, kā viņas vecāki viņai bija stāstījuši: “Jūsu vidū atnāks pravietis, kurš darīs varenus darbus.” Mūsu indiāņu kultūrā mēs arī zinājām par roku uzlikšanu slimajiem, lai dziedinātu.

1962. gadā, pirms brālis Branhams bija atkal atbraucis medīt, mans brālis Oskars bija ciemos pie Bada un Lilas, un viņi pastāstīja viņam par cilvēku, kas lūdzas par citiem. Viņi teica: “Viņš ir Dieva pravietis.”

Oskars atnāca mājās un pastāstīja tās lietas mammai un tētim, un teica, ka par mammu vajadzētu palūgt. Mamma teica: “Tas ir tas pravietis, kam jānāk pirms Jēzus atgriešanās uz zemes.”

Kad Oskars satika brāli Branhamu, Bads un pārējie mednieki bija apmetušies pie Rietumu Toudas upes. Tētis runāja ar brāli Branhamu, un, kad viņš satika Oskaru, viņš redzēja vīziju un teica: “Dievs teica: 'Tie ir mani ļaudis.'” Tajā laikā viņš vēl nebija saticis visu ģimeni.

MANĀ ģimenē bija 22 bērni. Kad brālis Branhams atbrauca uz mūsu nometni, bija vakars. Mana māsa Rose un mani brāļi Džo un Enguss, un es, mums bija lauks, kur mēs ar nazi, kuru sauca par mačeti, pļāvām zāli sienam. Oskars bija mūsu mājā ar brāli Branhamu, un viņš Oskaram jautāja: “Vai tev ir māsa, kuru sauc Luīze?”

Oskars viņam atbildēja: “Jā, viņa ir uz lauka, pļauj sienu.”

Brālis Branhams teica: “Pasaki viņai, lai atnāk, es gribu viņu satikt.”

Tā nu Oskars pateica Engusam, lai pasauc mani, bet mēs viņu nedzirdējām, jo mēs bijām vairāk nekā jūdz (1,6 km – Tulk.) tālu. Mēs tikai redzējām, kā viņi māj ar rokām. Tad Džo teica: “Luīze, viņi grib, lai tu aizej uz turieni.” Tā nu es nometu savu nazi un devos paskatīties, kas tur notiek.

Sākumā es domāju, ka ar Oskaru kopā ir vienkāršs mednieks. Es iegāju būdiņā, un tas vīrietis teica man: “Es esmu brālis Branhams. Es lūdzu par slimajiem, un es esmu atnācis, lai palūgtu par tavu māti.” Tā nu mēs visi iegājām iekšā un palūdzām par viņu. Tad šķita, ka viņa uz laiku iemieg, un kad viņa pamodās, viņa bija kā pavisam jauns cilvēks. Tas viss notika laikā, kamēr brālis Branhams vēl bija mūsu būdiņā.

Es apgāju apkārt krāsnij un tur viena pati stāvēju, uzgriezusi viņiem muguru, un brālis Branhams teica: “Kur Jēzus nav gaidīts, tur neesmu es arī.”

Tad es pagriezos un teicu: “Es ticu Jēzum.”

Tad izskatījās, ka viņš skatās tieši virs manis, un es domāju, ka viņš redzēja vīziju. Ļoti klusi, gandrīz pie sevis, viņš pateica vārdu, kuru es nesadzirdēju, un tad viņš pateica vēl vienu vārdu. Tad viņš tā kā atguvās, pielika savu cepuri pie sirds un izgāja ārā. Es gāju viņam līdzi līdz nometnes galam, kad viņš jau gatavojās doties prom. Viņš man jautāja, kādi ir mani nākotnes nodomi, un es viņam pateicu, kas es plānoju doties uz koledžu. Viņš teica: “Nedari to. Tavi vecāki ir jau veci, un, ja tu paliksi mājās un parūpēsies par viņiem, Dievs tev dos labu vīru. Vīrs, kuru tu tagad vēlies apprecēt, aizmirsti viņu; viņš nav priekš tevis.”

1963. gadā es bez iemesla devos apciemot Lilu, bet ceļā es satiku brāli Branhamu, viņš smaidīja un sveicināja mani. Zirgs, ar kuru es jāju, parasti svešu zirgu klātbūtnē kļuva satraukts, bet šoreiz viņš uzvedās labi. Viņas vārds bija Toda, kas nozīmē “ērglis”.

Es kādu brīdi jāju viņam blakus, un viņš runāja ar mani par daudzām lietām.

Kad mēs bijām tuvu mūsu ģimenes nometnei, viņš pagriezās pret mani un teica: “Man ir meita Bekija, tādā pašā vecumā kā tu.” Vēlāk viņa meita man atsūtīja vēstuli.

Dievs viņam visu parādīja par mani, un es teicu: “Jā, tā ir patiesība.”

Tā bija manas dzīves laimīgākā diena. Es kļuvu par jaunu radījumu, un mans grēcīgais prāts tagad bija prom. Agrāk es biju darījusi visādas nelabas lietas, un es biju ļoti stūrgalvīga, bet tā diena izmainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Es vairs nebiju grēciniece.

Agrāk es mēdzu visur doties, lai meklētu kaut ko aizraujošu, bet pēc tam es biju kluss bērns. Es uzvedos citādi, un tas uztrauca mammu, bet mans brālis Oskars viņai pateica: “Vai tad tu negribēji, lai kāds ar viņu parunā? Nu, pravietis ar viņu parunāja, un viņa ir izmainījusies uz labo pusi.” Protams, tas bija Svētais Gars, kas darīja savu darbu manī.

Mani brāļi un māsas brīnījās, kas ar mani ir noticis, jo tagad es biju pavisam klusa. Es biju tik ļoti svaidīta. Svētā Gara izliešanās bija tik spēcīga, ka man šķita, ka es staigāju virs mākoņiem.

Vēlāk viņi mums atsūtīja dažas Spoken Word grāmatas, tai skaitā arī vienu no sarkanajiem sējumiem Vadīšana, kārtība un mācība, kuru es iepriekš biju redzējusi savā sapnī. Katoļu priesteris pateica, ka tur viss ir nepareizi, bet mēs jau zinājām, ka pravietis nemelo, tāpēc mēs pacietām kaunināšanu. Daudzi cilvēki par mums smējās un ņirgājās par mūsu ģimeni, bet Dievs mūs ir svētījis.

1963. gada medību ceļojuma laikā Luīzes brālis Oskars prasīja Viljamam Branhamam, lai palūdz, jo vairāki viņa poniji bija jau mēnešiem ilgi pazuduši mežonīgajos apvidos, kur mājoja grizli lāči, un lai tie sveiki un veseli atgrieztos pie viņa. Vīzijā tika pateikts, ka pazudušie dzīvnieki atradīsies un ka viņi stāvēs sniegā. Nākamajā gadā Luīze atveda vienu no tiem ponijiem pie pravieša, lai parādītu viņam, ka viss notika precīzi tā, kā viņš bija paredzējis. Oskars nomira 1975. gadā.

Mēs nekad nedrīkstam runāt slikti viens par otru. Mums vienmēr par brāli un māsu jāsaka tās labākās lietas. Ja kāds atrodas notekā, nekad negrūd viņu vēl zemāk. Piecel viņu augšā; dabū viņu no turienes ārā, cik vien ātri vari.

Viljams Branhams