Paaudze

ČĀRLZS KOKSS

DZIMIS 1932. gada 25. oktobrī, DZĪVO Elkhornā, Kentuki štatā.

Draugs kentukietis un medību kompanjons,

pie kura Viljams Branhams varēja atpūsties

un tikt prom no stresa, ko radīja viņa kalpošana.

1955. gada augustā brālis Branhams atbrauca šurp uz trijām dienām uz Aktonas kempingu, nelielu vietu netālu no Kempbelsvillas Kentuki štatā. Tā bija veca, šķūnim līdzīga ēka, ar zāģu skaidu grīdu, un tajā bija sēdvietas apmēram 700 cilvēkiem. Katru vakar tā bija pārpildīta ar cilvēkiem.

Tas bija 3 jūdzes (4,8 km – Tulk.) no manām mājām, un es ar savu sievu apmeklēju šīs sanāksmes, kaut arī tolaik neviens no mums nebija kristietis. Mana māsa, Rūbija Vuda, un viņas vīrs Benks dzīvoja Džefersonvilā blakus brālim Branhamam, un viņi bija ielūguši mūs uz tām sanāksmēm, lai mēs paklausītos, kā viņš runā.

Daudz ko no dzirdētā es nesapratu, bet es zināju, ka tam ir jābūt Dievam, nekas cits tas nevarēja būt. Tur bija daudzi cilvēki, kurus brālis Branhams izsauca un kurus mēs pazinām, un zinājām, kādas ir viņu kaites. Tad tur bija divi vai trīs, kurus mēs pazinām, kas tika dziedināti, un divi no tiem bija vēža slimnieki.

TAS BIJA nākamā gada pavasarī, kad Nellija, mana sieva, aizbrauca uz Branhama dievnamu, kad brālis Branhams tur runāja, un viņa atdeva savu dzīvi Tam Kungam. Es atceros, kad viņa tovakar atbrauca no dievnama, viņa apsēdās man klēpī un teica: “Dārgais, uzmini nu!”

Es teicu: “Ko? Es nesaprotu.”

Viņa teica: “Es šovakar tiku izglābta.”

Es teicu: “Es priecājos.” Bet es teicu: “Es tev pateikšu vienu lietu. Dzīvo tā. Tikai neesi liekule.” Es tad vēl biju grēcinieks, bet es zināju, ka liekuļi man nepatīk, un nepatīk vēl joprojām.

Tad 1956. gada maijā es atdevu savu sirdi Tam Kungam.

KOPŠ 1956. gada un turpmāk, brālis Branhams katru gadu pavadīja dažas nedēļas pie mums mājās. Vēlā rudenī mēs devāmies vāveru medībās, un tad ziemas beigās mēs medījām zaķus. Vasarā mēs devāmies makšķerēt. Viņš patiešām priecājās par to laiku, ko pavadīja šeit.

MĒS AR Nelliju bijām ļoti jauni, kad apprecējāmies, viņai bija 15, bet man 18 gadu. Triju gadu laikā mums piedzima divi puikas, Garijs un Lerijs (viņi abi tagad kalpo Tam Kungam). Nellijai izveidojās kāda sieviešu kaite, kas bija patiešām nelaba, un ārsts teica, ka neatliks nekas cits, kā operēt. Ziniet, viņai bija tikai 18 gadi, vēl pavisam bērns, un mēs nezinājām, ko darīt. Vienu nedēļas nogali brālis Benks ielūdza mūs uz dievkalpojumiem Džefersonvilā, un mēs aizgājām, un Nellija izgāja lūgšanu rindā. Brālis Branhams uzlika viņai rokas, bet viņš neredzēja nekādu vīziju, vai arī, ja viņš redzēja, viņš neko par to neteica. Viņš vienkārši uzlika viņai rokas ātrā lūgšanu rindā, un viņa aizgāja.

Mēs dzīvojām apmēram 100 jūdzes (160 km – Tulk.) no Džefersonfilas, un es atceros, kad mēs tovakar braucām mājās, es viņai jautāju: “Dārgā, vai tu tici, ka Tas Kungs šodien tevi dziedināja?”

Viņa teica: “Jā, ar visu savu sirdi.”

Tajā laikā viņai vajadzēja valkāt korseti, lai saturētu uz augšu dzemdi, un es sacīju: “Labi, tad tu vari noņemt to korseti un mest to prom, jo tev to nekad vairs nevajadzēs.”

Pēc nedēļas vai apmēram tā, brālis Branhams atbrauca pie mums uz medībām. Mēs dzīvojām tur attālu fermā, īstā lauku apvidū, un mana sieva bija sagatavojusi viņam un brālim Benksam vakariņas, kurš arī bija atbraucis viņam līdzi. Tad nu kamēr viņš tur sēdēja pie galda, pēc tam, kad viņš bija paēdis vakariņas, viņš teica: “Māsa Nellija, lūdzu padod man glāzi ar ūdeni.”

Tā nu viņa piecēlās, lai sagādātu viņam ūdens glāzi, un viņai vajadzēja iet uz lieveni, lai to dabūtu. Toreiz mums mājās nebija ievilkts ūdensvads, bet mums tur aizmugurē ārā bija vecs pumpis, no kura mēs dabūjām ūdeni. Viņa dabūja to ūdeni, ienāca atpakaļ un iedeva to viņam. Apmēram tajā laikā brālis Benks teica: “Man šķiet, ka man kurpē ir kaut kas iedūries, tas duras man kājā.”

Es teicu: “Padod man to, es dabūšu to ārā.” Tā nu es paņēmu viņa kurpi, un es devos uz turieni, kur man bija neliela kalēja darbnīca. Kad es uz turieni gāju, brālis Branhams man sekoja. Kamēr es darbojos ap to kurpi, viņš man teica: “Brāli Čārlij, pirms neilga laiciņa, kad māsa Nellija izgāja man dabūt to ūdeni, es redzēju vīziju. Tas ir kaut kas par viņu, ka viņa valkā kaut kādu korseti.”

Es teicu: “Jā, ser.” Es zināju, ka neviens to nezina, tikai es un viņa, un ārsts.

Viņš teica: “Viņa valkāja kaut kādu korseti, bet neuztraucies, Dievs viņu ir dziedinājis.” Un es to pateikšu, jo tas ir tas, ko viņš teica. Viņš arī pateica man, ka mēs būsim lieli draugi. Es pat nesapratu, ko “lieli draugi” nozīmē, bet, laikam ejot, mēs patiešām kļuvām lieli draugi.

Pēc vairākiem gadiem, kad Nellija aizgāja pie tā ārsta uz izmeklējumu, viņš pateica viņai, ka viņas veselības stāvoklis viņas vecumam ir ļoti labs.

ES TIKPAT labi kā jūs zinu, ka brāļa Branhams īstais iemesls, kāpēc viņš pie mums brauca, nebija makšķerēšana vai medības, kaut arī viņam tas ļoti patika. Bet tajā situācijā, kādā viņš bija, un viņa dzīves aicinājums, viņam bija nepieciešama vieta, kur viņš varētu atpūsties. Protams, viņš nekādi nevarēja atpūsties savās mājās, jo tur bija neapsīkstošas cilvēku straumes, kuri vēlējās, lai par viņiem palūdz, vai gribēja saņemt atbildes uz saviem jautājumiem. Es, protams, nevainoju tos cilvēkus, jo, ziniet, es darītu tāpat. Bet es ticu, ka Dievs sagatavoja viņam vietu, kur viņš varētu kaut nedaudz atpūsties.

Daudzes reizes viņš gāja aiz kanceles un teica cilvēkiem, ka viņš dosies prom uz Kentuki, un tad cilvēki zināja, ka viņš brauks pie mums. Bet ziniet, dīvainākais tajā bija tas, ka visas tās reizes, kad brālis Branhams pie mums atbrauca, nebija neviena cilvēka, kas viņam sekotu, ja nu vienīgi viņš pats viņus neatveda sev līdzi. Vai nu mēs to aptvērām vai nē, bet tas jau pats par sevi bija brīnums.

Daudzas reizes, kad viņš atbrauca pie mums, viņš bija ļoti nervozs. Mēs nekad nerunājām par garīgām lietām, un es viņam nejautāju par Bībeli. Kā jūs zināt, tas viņu atkal ievestu tajā stāvoklī, no kura viņš mēģināja tikt prom. Tāpēc mēs runājām par citām lietām, parasti par medībām vai makšķerēšanu. Un, kad viņš jau bija pietiekami atpūties, viņš pats sāka runāt par garīgām tēmām, citreiz divas vai trīs stundas no vietas runāja par To Kungu. Viņš paņēma Bībeli un skaidroja mums lietas, viņš mēdz paņemt papīra gabalu un uzzīmēt mums kaut ko, un tad to sīki izklāstīt. Viņš to varēja darīt katru vakaru.

Kad viņš bija šeit, mēs nekad viņu nefotografējām un nekad neveicām nekādus ierakstus. Es ticu, ka Dievs gribēja, lai tā būtu. Ja mēs būtu fotografējuši, viņš nejustos brīvi. Ja mēs būtu ierakstījuši tās sarunas, viņš nebūtu teicis to, ko viņš teica.

KAUT ARĪ mēs abi ar Nelliju strādājām, mums gandrīz nekad nebija nekādas naudas. Nebija grūti pateikt, ko mēs grasāmies ēst vakariņās, jo mēs parasti vakariņās ēdām vienu un to pašu. Vienu vakaru mēs ēdām vāveres gaļu, cepumus un mērci, un nākamajā dienā mums bija mērce, cepumi un vāveres gaļa. Mums nebija nekā daudz, bet man šķiet, ka brālim Branhamam tas patika, un viņš tā patiešām domāja, kad teica, ka vāveres gaļa ir pati garšīgākā gaļa pasaulē. Varbūt jūs to neesat ēduši, bet tā patiešām nav slikta.

Mēs medījām katru dienu, kad viņš bija šeit. Es strādāju rūpnīcā no septiņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā, tāpēc es parasti netiku viņiem līdzi uz rīta medībām. Bet es vienmēr gāju vakaros uz trīs vai četrām stundām. Viņš ar brāli Benksu mani gaidīja, un es atnācu no darba, uzvilku savas vāveru bikses un atkal devos ārā. Varbūt man to nevajadzētu sacīt, bet dažreiz mēs vienas un tās pašas bikses valkājām daudzas dienas, un brālis Branhams darīja tāpat. Viņas kļuva tik stīvas no vāveru asinīm, jo mēs tās nošautās vāveres piestiprinājām pie savas jostas, un brālis Branhams mēdza man ķircinot sacīt: “Brāli Čārlij, kad tu šovakar dosies gulēt, vienkārši nostādini tās bikses stūrī.” Ziniet, tās tiešām bija tik ļoti stīvas, bet viņējās bija tieši tādas pašas kā manas.

KENTUKI bija atļauts nošaut sešas vāveres dienā, un mēs tās šāvām ar 22. kalibra lodēm ar dobu galu. Esmu dzirdējis, kā cilvēki saka: “Brālis Branhams katrai vāverei šāva acī.” Bet tā nav taisnība. Viņš nenošāva katru vāveri, trāpot tai acī. Viņš tur nošāva daudzas, tas tiesa, bet dažām no tām viņš trāpīja ķermenī, un es jums pateikšu, kādēļ.

Vienu reizi mēs tieši bijām atnākuši no medībām, un maniem mazajiem bērniem toreiz bija trīs vai četri gadi. Mums kaudzē bija sakrautas visas tās nomedītās vāveres, un mēs gatavojāmies tās tīrīt, un mani mazie puikas atnāca un sāka izskatīt tās vāveres, katru atsevišķi. Viņi teica: “Šitā ir laba. Nē, šitā nederēs. Tā ir laba, bet tā nekam neder.”

Brālis Branhams teica: “Par ko gan viņi tur runā?”

Es viņam atbildēju: “Zini, tu šāvi viņām galvā. Tu sabojāji smadzenes, bet viņiem tās garšo vislabāk.”

Viņš visu saprata. Viņš teica: “Puiši, es jums dabūšu dažas. Es jums dabūšu tās labās.” Un tā viņš arī izdarīja.

Varbūt jums tas liksies dīvaini, ka mums vāveru smadzenes garšo vairāk par visu citu gaļu, bet pirms izdarīt spriedumu, jūs vispirms tās pagaršojiet. Mēs joprojām ēdam vāveru smadzenes, un mums joprojām tās garšo vislabāk.

KAD MĒS bijām izglābti, mēs sākām regulāri braukt uz Džefersonvilu uz dievnamu. Kādu dienu brālis Hikersons, viens no diakoniem, pateica man, ka brālis Branhams gribētu runāt ar mani savā birojā par diakona pienākumu uzņemšanos. Kad mēs aizgājām uz turieni, es teicu: “Brāli Branham, es nevaru būt diakons. Es dzīvoju simts jūdzes no šejienes, un es nevarēšu vienmēr būt šeit. Es vienkārši to nevarēšu.”

Viņš teica: “Es tev došu iespēju kaut ko izdarīt Tam Kungam.”

Bet es teicu: “Nē, brāli Branham, es nedomāju, ka man vajadzētu piekrist.” Un tieši tajā mirklī sanāksme sāka dziedāt “Tikai tici” un viņam bija jāiet uz kanceli, bet viņš pagriezās un norādīja uz mani ar pirkstu un teica: “Pieņem to.”

Tā nu es piekritu. Ko gan jūs būtu darījuši?

Es kalpoju 15 gadus kā diakons, un vēl dažus gadus kā draudzes gana palīgs, pirms mēs izveidojām dievnamu Kempbelsvilā.

GANDRĪZ katru reizi, kad brālis Branhams gatavojās doties prom atpakaļ uz mājām, viņš teica: “Čārlij, vai tev ir jautājumi?”

Es atbildēju: “Nē, ser.” Bet, kamēr viņš bija prom, es domāju: “Ak, kad viņš atgriezīsies, es viņam pajautāšu par šo, to un vēl to.” Un es nezinu, kā tas viss tā iznāca, bet, kad viņš atkal atbrauca, pirms man vēl bija iespēja izteikt tos manus jautājumus, katrs no jautājumiem jau bija atbildēts. Kad viņš gatavojās atkal aizbraukt un vaicāja: “Vai tev ir kādi jautājumi?” Man protams, vairs atkal nebija neviena jautājuma.

Es vienmēr esmu teicis, ka tev varēja būt privāta intervija ar viņu laikā, kad dievnams bija pilns ar cilvēkiem. Es vienkārši ticu tam no visas savas sirds.

Ir grūti to izskaidrot kādam, kā tas ir – stāvēt šī cilvēka priekšā un zināt, ka viņš skatās uz tevi un redz visu tavu dzīvi. Bet tieši tā arī bija.

MANAI mātei bija vēzis uz sejas. Tas aizgāja līdz viņas degunam un iegāja acs kaktiņā. Tas bija apmēram pusdolāra lielumā, varbūt lielāks. Mūsu ārsti šeit paskatījās uz to,un tad aizsūtīja pie ārstiem uz Luisvilu. Bet arī tie teica, ka viņi neko nevar palīdzēt, un aizsūtīja viņu mājās. Tā nu viņa aizgāja uz manas māsas Rūbijas māju un piezvanīja brālim Branhamam.

Viņš atnāca uz to istabu, kur bija mamma, un palūdza par viņu. Kad viņš iznāca no tās istabas, visi gribēja zināt, ko Tas Kungs ir teicis: “Viņš man neko neparādīja, bet es ticu, ka viss būs kārtībā.”

Mamma nodzīvoja vēl 30 gadus un nomira 94 gadu vecumā. Viņai no tā vēža nepalika nekādas redzamas pēdas uz ādas, un kad viņa nomira, vienīgais veids, kā pateikt, ka viņai bija bijis vēzis, bija – ja noņem viņas brilles, tur bija neliela vietiņa, varbūt ceturtdaļa collas (6 mm) īsa rētiņa.

KAD mans dēls Larijs bija mazs, viņam dažreiz bija tādas lēkmes, un tagad, skatoties atpakaļ, mēs saprotam, ka tā bija epilepsija. Bet mēs toreiz paši bijām jauni un sākumā neko daudz par tām lietām neuztraucāmies. Jūs jau zināt, kādi ir bērni, un, jauns būdams, tu par tām lietām tā nesatraucies kā tad, kad kļūsti vecāks. Bet tad tas jau nonāca tik tālu, ka tās lēkmes notika jau diezgan bieži.

Vienu vakaru brālis Branhams bija mammas mājās, un mēs gatavojāmies doties vāveru medībās. Tobrīd Larijam viss bija kārtībā, bet pēkšņi brālis Branhams teica: “Palūgsim par Lariju.” Es atceros, ka viņš vienkārši noliecās ceļos pie krēsla un pateica tikai dažus vārdus, lūdzot Tam Kungam, lai viņš parūpējas par Lariju un dziedina viņu. Kad viņš piecēlās, viņš teica: “Brāli Čārlij, es nedomāju, ka viņam jebkad vēl atkārtosies tās lēkmes, bet, ja tā notiek, novelc viņa apakškrekliņu, iemet to ugunī un saki: “Es to daru Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā.” Larijs jau ir pieaudzis vīrietis, un viņam nekad vairs nav bijusi neviena lēkme.

BRĀLIS Branhams mums atkal un atkal teica tās trīs lietas, un tās bija sekojošas – mēs nekad nedrīkstam medīt ārpus noteiktās medību sezonas, mēs nekad nedrīkstam ņemt vairāk, kā noteikts medību limitā, un svētdienās vienmēr ir jāiet uz dievnamu. “Ej uz dievnamu,” viņš mēdza teikt, “nekad nepalaid garām iešanu uz draudzi.” Es ticu, ka mums visiem joprojām ir jāseko tiem noteikumiem.

Es atceros, ka pirms mēs bijām izglābti un pirms mēs regulāri sākām apmeklēt Branhama dievnamu, mēs mēdzām doties uz Dieva Draudzi (Church of God), kas atradās netālu. Protams, viņi ticēja trīsvienībai. Brālis Branhams vienu svētdienu bija mūsu mājās un viņš teica: “Dodieties uz dievnamu.” Viņš gandrīz mūs piespieda un sacīja: “Ja man būtu mans uzvalks, es arī dotos kopā ar tevi.” Tā nu mēs devāmies uz dievnamu un atstājām brāli Branhamu mājās.

Jūs varbūt varētu sacīt: “Es gan neietu.” Bet, ja tu ticētu viņam, tu ietu gan.

MUMS bija daži nelieli suņuki, kas dzenāja zaķus, un brālis Branhams augstu viņus vērtēja. Tie bija labi suņi. Tas viens jaunais suņuks, kas mums bija, mana sieva pārbrauca viņam pāri ar 1957. gada oldsmobīli. Tas bija viens mazs suņuks, un viņa pārbrauca viņam tieši pa vidu pāri. Mazais nabaga draudziņš, viņam pa ausīm un degunu tecēja asinis, un viņš gandrīz nevarēja paelpot.

Mēs medījām pa mežiem netālu no manas mammas mājas, tāpēc tā vietā, lai brauktu pie veterinārārsta, viņa ielika to suņuku mašīnā un brauca pie mums.

Kad viņa tur bija nonākusi, brālis Branhams jau bija atnācis no medībām. Tur bija arī mana māsa Rūbija, un viņa ir ārstējusi daudzus dzīvniekus. Viņa teica: “Brāli Branham, tas sunītis mirst. Vai tu nenogalinātu to, jo nav iespējams, ka viņš vēl dzīvotu. Viņš viss ir saspiests gabalos.”

Brālis Branhams teica: “Zini, māsa Vuda, pagaidām vēl nedarīsim to.” Visi, izņemot brāli Branhamu, iegāja mājā.

Tur pie mājas bija lievenis ar ļoti augstu pakāpienu, varbūt 18 collas (45 cm – Tulk.) no zemes, un pēc dažām minūtēm brālis Branhams uzkāpa uz tā lieveņa un ienāca mājā. Un, kad viņš ienāca, tas mazais suņuks viņam sekoja un uzlēca uz lieveņa.

Ar to suni viss bija kārtībā, un pēc dažām nedēļām brālis Branhams atkal atbrauca pie mums medīt. Es viņam teicu: “Brāli Branham, vai tu atceries to mazo suņuku, par kuru tu palūdzi un kuru Tas Kungs dziedināja?”

Viņš teica: “Tas bija mazs jaukumiņš, jā, ser.”

Es teicu: “Zini, tas suņuks jau apmēram nedēļu ir pazudis.”

Un es nekad neaizmirsīšu, brālis Branhams pagriezās, paskatījās uz mani un teica: “Zini, brāli Čārlij, viņš varbūt kaut kur nolīda un nomira.”

Nemaz nedomājiet, ka viņš jūs nepārbaudītu!

Es atbildēju: “Brāli Branham, tas suns nenomira. Viņš visu pagājušo nedēļu te skraidīja apkārt. Tam sunim nekas nekaiš.”

Es vēlāk to suni atradu. Izrādījās, ka kāds puisis to suni bija nozadzis, un es visbeidzot atļāvu viņam to paturēt. Es nezinu, vai tagad es arī būtu rīkojies tā, kā toreiz, bet tā nu es izdarīju. Es vienkārši to suni atlaidu.

KAD brālis Branhams sludināja svētrunas par Svēto Garu, jūs varbūt atcerēsieties, ka viņš ļoti skaidri pateica, ka jūs netiksiet Aizraušanā bez Svētā Gara, un tas daudzus no mums iedzina izmisumā. Es atceros, kā es staigāju pa lauku aiz mūsu mājas, vienkārši staigāju un lūdzos. Dažreiz cilvēks var ieiet Dieva Klātbūtnē tik ļoti, ka vairs gandrīz nevar pastaigāt.

Un brālis Branhams zināja, ka es meklēju Svēto Garu, un, kad viņš atbrauca pie mums, viņš man teica: “Brāli Čārlij, kas tas ir, tu staigā apkārt, raudi, lūdzies, un Dieva Klātbūtne ir kopā ar tevi. Bet tava problēma ir tā, ka tu meklē Dievu kaut kur tālumā, lai Viņš izdara tev kaut ko un atsūta Svēto Garu, bet Viņš ir tieši pār tevi. Tā varenā Klātbūtne, ko tu jūti, tas ir Svētais Gars. Vienkārši atver durvis. Tagad man ir jādodas prom, bet es tev kaut ko pateikšu: ja tu nesaņemsi Svēto Garu, tad, kad es atgriezīšos, es iešu kopā ar tevi un mēs paliksim kopā, kamēr tu to dabūsi.

Tas jau bija ļoti labi. Viņš atsūtīja man ierakstu, un man šķiet, ka viņi tam tagad ir nomainījuši nosaukumu, bet toreiz tā saucās “Ticība ir sestā maņa” (Faith is the Sixth Sense), un, kamēr es klausījos to ierakstu, es saņēmu Svēto Garu. Un arī mana sieva to saņēma.

ES ZINU, ka brālis Branhams pēc tās Eņģeļu plejādes satikšanas Saulrieta kalnā vairs nekad nebija tāds pats kā iepriekš. 1964. gada beigās mēs kopā ar viņu bijām aizgājuši medībās. Mēs aizbraucām uz vietu, kur mums patika medīt, to vietu sauca sauca par dūņu gravu (Mud Hallow), un es zināju, ka tur ir daudz vāveru. Es teicu: “Brāli Branham, doties pa ceļu tur augšup, bet es iešu pa otru ceļu.” Gar to ceļu, kur es gāju, bija zāģēti koki, bet es gribēju, lai viņš iet uz to vietu, kur viņam būs iespēja nomedīt kādu vāveri. Kad mēs pārnācām tovakar mājās, man šķiet, ka man bija nomedītas kādas divas vāveres, bet brālim Branhamam nebija nevienas, un tas bija neparasti.

Viņš redzēja, ka es esmu ļoti apbēdināts, un viņš teica: “Zini, brāli Čārlij, es tev gribu kaut ko pateikt. Es būtu varējis viņas nomedīt. Viņas atnāca tieši pie tā baļķa, uz kura es sēdēju, bet es uz viņām nešāvu.”

Man šķita, ka viņā bija parādījusies tāda mīlestība pret visu. Tā bija tā lielā atšķirība, kuru es viņā ieraudzīju.

TAJĀ pēdējā rudenī, pirms viņš mūs pameta, brālis Branhams zināja, ka kaut kam ir jānotiek. Viņš zināja, ka viņam vairs nav daudz laika atlicis. Pēdējo reizi, kad viņš bija pie mums, man šķiet, ka pirms aizbraukšanas, kad viņš jau bija visu sagatavojis, viņš gāja uz mašīnu divas vai trīs reizes. Viņš atgriezās un lūdza, un teica, kas mums ir jādara un ko mēs nedrīkstam darīt.

Viņam galvā bija cepure ar nagu, kuru viņam patika valkāt vāveru medībās, un, kad viņš jau bija sagatavojies aizbraukt, es piegāju pie viņa mašīnas loga, un viņš noņēma to cepuri un uzlika to galvā man. Es teicu: “Brāli Branham, man nevajag tavu cepuri.”

Bet viņš teica: “Nē, piekrīti un ņem to, brāli Čārlij. Man to vairs nevajadzēs.” Man tā cepure vēl joprojām ir.

ES TICU, ka es atkal satikšu brāli Branhamu šajā pusē. Es ticu, ka aizraušana ir tik tuvu. Es dodos tur augšā un staigāju pa tiem mežiem, un pavadu laiku tajās vietās, kur viņam tik ļoti patika medīt. Es skatos un gaidu, ka kādā no šīm dienām varbūt ieraudzīšu viņu nākam lejup pa to taku, un tad es zināšu, ka tūlīt ir jānotiek mana ķermeņa pārmaiņai.

Es par brāli Branhamu šodien domāju vairāk, nekā jebkad savā dzīvē esmu domājis. Ar katru dienu, kas paiet, es viņu mīlu mazliet vairāk. Es mīlu Vēstījumu, kuru viņš mums atnesa, un šodien, es ticu, ka saprotu nedaudz vairāk par to, ko viņš visu laiku centās mums pateikt.

Es zinu, ka es rūpīgi atmiņā glabāju katru mirkli, kuru es pavadīju kopā ar viņu. Viss, ko es redzēju, bija Dievs. Es gribētu pateikt, ka es ticu, ka Dievs staigāja kopā ar mums šajās dienās, bet es neticu, ka brālis Branhams bija Dievs. Es gribētu arī pateikt, ka es vēlētos lepoties ar viņu tik ļoti, cik vien spēju. Es vēlētos pacelt viņu tik augstu, cik varu, bet nepadarot viņu par Kungu Jēzu Kristu miesā.

Šie pēdējie daži gadi ir bijuši labākie manā mūžā, un tas ir tikai tādēļ, ka tas, ko brālis Branhams mums mācīja toreiz, kļūst varenāks un varenāks. Tās lietas, kuras viņš toreiz mums teica un mēs toreiz tās nesapratām, tagad kļūst skaidras.