Paaudze

DUGLASS MAKHJŪDŽS

DZIMIS 1932. gada 31. augustā, DZĪVO Tūsonā, Arizonas štatā.

Saulrieta kalnā (Sunset Mountain) brāļa Branhama

pravietiskā dāvana kalpoja viņam, un tad viņš varēja vērot,

kā nometnē ienāca viesulis, atnesot ziņu par gaidāmo iznīcināšanu.

Draudzes gans “Northside Fellowship” draudzē.

1947. gadā mums vēl nebija ne jausmas par Vēstījumu. Toreiz, tajā laikā tā bija tikai ārkārtēja, brīnumaina kalpošana. Man bija 15, gadi un es tikko biju atgriezies no grēkiem mazā, starpkonfesionālā pentakostu draudzē Vizālijā, Kalifornijā. Mēs saņēmām vēstuli no manas tantes, kura bija apmeklējusi Branhama sanāksmi Litlrokā, Arkanzasā, brāļa G. H. Brauna dievnamā, un viņa mums pateica, ka, ja mums būs iespēja redzēt un dzirdēt šo cilvēku, mums noteikti ir jāiet un tas jādara.

Drīz pēc tam brālis Branhams atbrauca uz Losandželosu, un mēs aizgājām viņu paklausīties. Kopš tās pirmās sanāksmes, kas bija 1947. gadā, katru reizi, kad man bija iespēja pabūt kādā no viņa sanāksmēm, es tur biju.

Manās acīs tas, ar ko viņš atšķīrās no visiem pārējām, bija viņa manieres un pazemība. Kad viņš izgāja uz platformas un teica: “Labvakar, draugi,” viņš to darīja citādāk nekā jebkurš, kuru es agrāk biju klausījies. Es biju redzējis daudzas dziedināšanas citās sanāksmēs, bet gars, kas bija brāļa Branhama klātbūtnē, bija pavisam citādāks.

Es biju sācis sludināt 17 gados, un katru reizi, kad es biju kaut kur aizbraucis uz sanāksmēm un uzzināju, ka kaut kur tuvumā būs brālis Branhams, es atcēlu savu dievkalpojumu un devos klausīties viņu. Tajos laikos es pat nezināju, ka ir paredzēts, ka mūsu dienās būs pravietis.

Tad, sešdesmito gadu sākumā, es sāku saņemt brāļa Branhama svētrunu ierakstus. Es dzirdēju, ka viņš saka, ka Maleahija ir apsolījis, ka ir jāparādās vēstnesim, Laodikejas perioda eņģelim. Es to visu klausījos un sapratu, ka tas ir viņš. Un tad es sāku saprast, ka ir Vēstījums. Tas bija manas dzīves pagrieziena punkts.

STARP mācību, ar kuru es biju uzaudzis, un to, ko mācīja brālis Branhams, nebija lielas atšķirības, jo mūsu vecais draudzes gans sludināja par Dieva personu un ūdens kristību tieši tāpat kā brālis Branhams. Bet bija viena lieta, par ko viņš mācīja citādāk, un tas bija vakarēdiens. Mēs neticējām burtiskam vakarēdienam, mēs ticējām tam, ko saucām par garīgu vakarēdienu.

Es zināju, ka brālis Branhams māca, ka tev ir jāēd vakarēdiens – jādzer vīns un jāēd neraudzēta maize – bet es nezināju Rakstus, uz kuriem balstījās mācība par to. Es nezināju visus sīkumus, kāpēc tā jādara. Man bija mācīts, ka nav vajadzīgs aizvietotājs, ja jau mums ir tas īstais. Es jautāju vienam brālim, kas labi pazina brāli Branhamu, vai viņš nevarētu man šo jautājumu izskaidrot, bet viņš nevarēja. Es jautāju, varbūt brālim Branhamam ir ieraksts par šo tēmu, bet šķiet, ka neviens neko tādu nezināja. Tas bija nomācoši. Es nolēmu, ka vienkārši gaidīšu piemērot brīdi un tad mēģināšu pats par to parunāt ar brāli Branhamu.

PERSONĪGI brāli Branhamu es satiku 1964. gada februārī Beikersfīldā, Kalifornijā, restorānā, kur viņš pusdienoja kopā ar Billiju Polu. Brālis Rojs Borderss, kurš apmeklēja mūsu draudzi un tajā laikā bija brāļa Branhama kampaņu organizētājs, viņš bija kopā ar mani un iepazīstināja mani ar brāli Branhamu. Mēs runājām ar viņiem pāris minūtes, un brālis Branhams ielūdza mani doties ar viņu un vēl dažiem brāļiem medībās Saulrieta kalnā Arizonas štatā.

Tajā laikā man bija acs slimība, kuras dēļ es lēnām zaudēju redzi ar labo aci. Spilgtā saulesgaismā mana acs sāka stipri asarot, tāpēc toreiz, kad devos uz Arizonu medībās, kuras sākās 27. februārī, mans jaunākais brālis Glens devās kopā ar mani, lai palīdzētu man ar automašīnas vadīšanu.

Es ļoti cienīju brāli Branhamu; es nebraucu uz turieni, lai būtu viņam par nastu. Kad jūs dzirdat, kā brālis Branhams stāsta šo notikumu ierakstā, viņš saka, ka es viņam jautāju: “Brāli Branham, vai tu arī šeit redzi vīzijas?” un viņš atbildēja: “Iemesls, kāpēc tu to jautā, ir tāds, ka tev ir problēma ar aci.” Ziniet, tas viss norisinājās trīs dienu laikā. Kad brālis Branhams to stāsta, varētu šķist, ka tā bija piecu minūšu saruna.

Kad es viņam jautāju, vai viņš redz vīzijas, mēs tajā brīdī pusdienojām, un viņš bija atspiedies pret klinti. Viņš man bija stāstījis, kā šajā kalnā Eņģeļi pie viņa nāca un par Zobenu, kas parādījās viņam rokā Sabino kanjonā. Tāpēc, runājot par tām lietām, es jautāju: “Zini, brāli Branham, vai Dievs tev parādītu vīziju arī šeit, kalnā?” domājot par šādu vietu, kurā mēs patlaban atradāmies. Es vienkārši runājos ar viņu. Bet iekšēji, droši vien, mans gars droši vien sauca uz viņu, bet man nebija nolūka viņu apgrūtināt.

Tā bija pirmā vai otrā diena, kad mēs tur bijām. Mēs medījām vienu vai divas dienas, un tad, medību pēdējā dienā, brālis Branhams sēdēja pie galda un darbojās ar šautenes tēmēkli. Viņam rokā bija skrūvgriezis, un viņš bija uzlicis brilles. Es stāvēju netālu fotografējot, kad izdzirdēju, ka brālis Branhams mani uzrunā. Viņš teica: “Brāli Dug,” un tas, kā viņš to teica, izklausījās svešādi. Es pagriezos, lai paskatītos uz viņu, un viņš skatījās tieši uz mani. Es varēju pateikt, ka viņš atrodas vīzijā. Viņš teica: “Tava mamma ir tieši manā vecumā. Viņa dzīvo Kalifornijā, un viņai uz kāju pirkstiem ir nelieli audzēji.” Viņš paņēma savu roku un parādīja uz tās, kur tie atradās. Viņš teica: “Viņai ir ieplānota operācija. Tas ir “Tā saka Tas Kungs”, viņai operācija nebūs vajadzīga.” Pēc dažām sekundēm viņš teica: “Es redzu, kā ārsts ar spēcīgu miesasbūvi skatās tev acīs. Viņš saka, ka tu paliksi akls ar savu labo aci. Viņš saka, ka viņš jau tik ilgi tevi ir ārstējis, bet viņš vairs neko nevar tev palīdzēt, un ka tu paliksi akls. Tā saka Tas Kungs – tu nepaliksi akls.

Ziniet, jūs varat iedomāties, kas tur notika. Dzirdot brāļa Branhama vārdus, visi nometnē bija sastinguši, tā bija klusa un svēta sajūta. Bet pēkšņi brālis Makanallī, brāļa Branhama draugs, ģeologs, kurš arī piedalījās medībās kopā ar mums, ielika roku sev kabatā un izvilka zvēru pievilināšanas svilpi un iepūta tajā no visa spēka. Ikviens, kas jebkad ir dzirdējis, kādu kliedzošu skaņu šī svilpe izdod, es saku, tas pēkšņais troksnis, kas nāca uzreiz pēc tā pilnīgā klusuma, šokēja ikvienu. Man jāatzīstas, ka mana pirmā doma bija: “Vecais vīrs, Dievs taču tevi nogalinās, un mums tevi kaut kā būs jāaiznes prom no šejienes.” Bet tā vietā arī brālis Branhams pasniedzās sava krekla kabatā un izvilka savu pievilinātāju un sāka tajā pūst tik skaļi, cik iespējams! Es bija vairāk kā šokēts. Viņam tikko bija vīzija, un te nu viņš ir tikai dažas sekundes vēlāk, smejoties un pūšot savā svilpē. Es nodomāju: “Mans Kungs, kas gan šeit notiek?”

Pagāja trīs vai četras minūtes, un es vēl joprojām mēģināju aptvert, kas tikko te notika, kad ieraudzīju, kā brālis Branhams pieceļas, paņem lāpstu un dodas pie nometnes ugunskura, kas atradās blakus lielam laukakmenim. Es sāku viņu filmēt, kā viņš ar lāpstu sāk vākt smiltis un mest tās uz oglēm. Tad pēkšņi, tieši no debesīm uz leju gar klints malu atnāca tas viesulis, un pa gaisu sāka lidot akmeņi un putekļi.

Es zināju, ka notiek kaut kas pārdabisks, bet es nezināju, kas tas ir. Es nedomāju, ka biju nobijies, jo es nebaidījos, ka kaut kas var notikt ar mani. Es tikai zināju, ka tas, kas notiek, nav normāli. Tas vienkārši nebija normāli.

Es vēroju brāli Branhamu, jo es gribēju redzēt, ko viņš grasās darīt. Viņš vienkārši pasniedzās uz augšu un noņēma savu cepuri, un paskatījās uz augšu, tieši pretī virpulim. Vējš vienkārši pūta un pātagoja koku galotnes. Brālis Branhams teica, ka dzirdēja trīs sitienus, bet man ir jābūt godīgam ar jums, es tos trīs sitienus nedzirdēju. Es vienkārši dzirdēju skaļu, skaļu troksni. Tad tas aizgāja atpakaļ augšā, taisni atpakaļ uz debesīm, no kurienes tas atnāca.

Brālis Branhams uzlika atpakaļ cepuri un nāca šurp, kur stāvēja daži no mums. Viņš uzvedās tā, it kā nezinātu, vai runāt ar mums par tikko notikušo, vai nē. Viņa sejā bija lasāma vilcināšanās. Vienīgā lieta, ko viņš mums tobrīd pateica, bija: “Ziniet, reiz Dievs runāja ar Ījabu virpulī.” Tad viņš aizgāja un turpināja uzlasīt papīru un atkritumus, kā viņš to parasti darīja.

Vēlāk tajā dienā viņš mazliet sāka par to runāt. Man šķiet, ka viņš par to runāja ar brāli Robersonu un brāli Vudu.

Vēlāk viņš man pateica, ka tad, kad viņš sēdēja tur un stāstīja man par manu māti un mani, Tā Kunga Eņģelis nostājās starp mums un teica, lai viņš paiet nostāk no mums pārējiem, jo Viņam ir kaut kas jāsaka brālim Branhamam. Tāpēc viņš piecēlās un aizgāja pie klints. Bet es to savā prātā nekad nebūtu varējis saprast. Tā Kunga Eņģelis stāvēja tur un runāja ar viņu, kamēr skanēja tas troksnis no zvēru pievilinātājiem! Tas mani stipri pārsteidz, bet tā nu tas bija.

Pēc visa tā notikušā manas acis joprojām bija tādā pašā stāvoklī kā iepriekš. Tā nu es paņēmu savu šauteni un izgāju no nometnes, lai mēģinātu medīt. Es biju augstu kalnā, kad pēkšņi sapratu, ka manas acis vairs nesāp. Es valkāju ļoti tumšas saulesbrilles, tā nu es pasniedzos un norāvu tās no savām acīm, un tāpat acis nesāpēja. Galvā man bija galvā liela salmu platmale, un es norāvu nost arī to, un acis tāpat nesāpēja. Es paskatījos uz augšu tieši saulē, joprojām nekādu sāpju. Tad man bija neliela atmoda augšā tajā kalnā, pirms es steidzos atpakaļ uz nometni. Es nevarēju vien sagaidīt, lai izstāstītu, kas noticis.

Kad es atgriezos nometnē, tur nebija neviena, kam to izstāstīt, bet pēc pāris minūtēm nometnē ienāca brālis Branhams. Viņš novietoja savu šauteni pret koku, un nāca tieši pie klints, kur stāvēju es. Viņš pagriezās, it kā vēlētos sasildīt savas rokas, tad draudzīgi iedunkāja man sānos un jautāja: “Nu, kā tagad ir tavām acīm?” Es viņam visu izstāstīju.

VIENMĒR bija jūtams, ka tu esi kopā ar īpašu cilvēku, Dieva vīru. Brālis Branhams bija tāds cilvēks, kas vispirms parūpējas par citiem. Viņš nekad nekādā veidā nesacentās, viņš vienmēr gribēja, lai citi pirmie iziet pa durvīm vai uzvar kādā spēlē. Viņā nebija nekādas izlikšanās vai blēdības. Viņš bija patiess.

Brālis Branhams vienmēr bija džentelmenis, un viņam piemita ārkārtīga pacietība, mīlestība un pazemība. Protams, runājot par viņa kalpošanu Dievam, viņš bija paša Dieva Balss. Tas ir pilnīgi skaidrs.

KAMĒR mēs bijām medībās Saulrieta kalnā, vienu vakaru viņš mums teica: “Rīt no rīta mēs dosimies augšā uz kanjonu, un tur mēs atradīsim tās cūkas.” Vacais brālis Makanallī bija vienkārši viens vecs ģeologs, un man škiet, ka tāpēc brālim Branhamam patika viņa klātbūtne, ka viņam neinteresēja garīgas lietas, bet viņš teica: “Brāli Branham, tās cūkas tur augšā nav.”

Brālis Branhams teica: “Nu, tev droši vien ir taisnība, Mak.” Nākamajā dienā brālis Makanallī aizvilka mūs meža zosu meklējumos uz visus dienu, un mēs ne reizi neredzējām cūku pēdas, kur nu vēl pašas cūkas. Vēl nākamajā rītā mēs devāmies augšup uz vietu, par kuru brālis Branhams bija stāstījis mums pirms tām divām dienām, un pēc 30 minūtēm mēs ieraudzījām cūku baru.

Lūk, viņš varēja teikt: “Redzi, Mak, es zinu, par ko es runāju.” Bet tā vietā viņš teica: “Tev droši vien ir taisnība.” Viņš tāds vienkārši bija.

Citu reizi mēs sēdējām ap nometnes ugunskuru un runājām par medībām. Es sēdēju brālim Branhamam blakus, un viņš pēkšņi teica: “Zini, vecais Sauls bija nelietis. Viņš bija briesmīgs. Viņš vajāja Dāvidu pa visu valsti, cenšoties viņu nogalināt. Viņš nepaklausīja Kungam, un Dievs viņu atraidīja un novērsās no viņa. Viņš pat pats pārkāpa savu likumu un lika raganai pareģot viņam. Kad Samuēls tika atsaukts, viņš teica: “Kāpēc tu tā darīji? Ja tu būsi pacietīgs, jau rīt ap šo laiku būsi pie manis.”

Brālis Branhams paskatījās uz mani un teica: “Kur Samuēls atradās? Nekad nejautā Dievam par tām lietām.”

Līdz tai sarunai es diezgan kritiski biju domājis par Saulu. Es biju pentakosts un tāpēc biju diezgan reliģiozs, turējos pie likuma. Es nedomāju, ka Saulam bija daudz izredžu tikt glābtam. Viņš bija gājis pret Dievu, un Dievs bija atņēmis viņam karaļvalsti. Pēc mana domāšanas veida, viņu nekas labs negaidīja.

Tajā dienā es neko daudz nedomāju par Saulu, tāpēc es zināju, ka brālis Branhams nelasa manas domas. Tas bija kaut kas tāds, ko Kungs vēlējās manī izlabot.

Cik apbrīnojami tas šķiet, kad es aizdomājos, ka pravietis, Dieva vīrs, kādu dienu nokāpa no kalna, apsēdās man blakus un teica: “Vai tu redzi to lielo klinti tur augšā tajā kalnā?” Tur es no Dieva šorīt saņēmu tēmu savai nākamajai svētrunai.” Tad viņš pasniedzās sava krekla kabatā un izvilka nelielu saņurcītu papīra gabalu, un uz tā bija uzrakstīts Ražas laiks. Kad es aizdomājos, ka viņš pavadīja ar mani laiku, un pat stāstīja man par to! Es neesmu tā cienīgs, nepavisam. Tas ir īpašs manas dzīves laiks, jo es pazīstu cilvēkus, kuri atdotu savu labo roku, lai tikai pavadītu ar viņu kopā piecas minūtes, bet es kopā ar viņu pavadīju gandrīz mēnesi.

KAD 1965. gadā brālis Branhams sludināja “Līgavas izvēli” (The Choosing of a Bride), es nevarēju uz turieni tikt. Es vadīju celtniecības uzņēmumu, un man bija jāstrādā, bet mana sieva un māsa Helēna Bordersa aizlidoja uz Losandželosu, lai klausītos viņu. Kad viņas atgriezās, viņas man pateica, ko viņš bija teicis. Drīz es to dzirdēju arī no citiem, kuri bija tur bijuši vai bija dzirdējuši par to zemestrīci un spriedumu. Cilvēki bija patiešām uztraukušies.

Es aizgāju pie telefona un piezvanīju Billijam Polam uz Tūsonu, un pajautāju, vai man būtu iespējams parunāt ar brāli Branhamu. Viņš teica, ka viņš šobrīd nav mājās, bet pateiks viņam, lai piezvana man, kad atgriezīsies. Brālis Branhams man piezvanīja tieši pēc desmitiem. Es teicu: “Mana zvana iemesls ir tas vēstījums, ko tu teici par Losandželosas noslīkšanu. Cilvēki atgriežas no sanāksmes un viņi ir nedaudz uztraukušies, es nezinu, ko viņiem teikt.”

Viņš teica: “Brāli Dug, es nezinu tieši par to vietu, kur dzīvo tu. Ja man būtu kāds no tuviniekiem Losandželosā, es mēģinātu dabūt viņus prom no turienes, bet par to vietu, kur tu dzīvo, es nezinu. Tas Kungs man neko nav parādījis par to. Tu vienkārši pasauki draudzei, lai viņi paliek tur, kur atrodas, un ja Kungs man kaut ko parādīs vai dos man vīziju, vai runās ar mani par to, es tev piezvanīšu un pateikšu.”

Es pastāvīgi saņēmu brāļa Branhama ierakstus, un es dzirdēju viņu sakām: “Kalifornija, tu esi nolādēta. Kad tas notiks, tu iegāzīsies ūdenī līdz pat Saltonsī ezeram.”

Es dzirdēju, kā viņš runā par tām lietām un teicu pie sevis: “Viņš ar mani runā caur tiem ierakstiem. Man nav vajadzīgs, lai viņš to vēlreiz pateiktu man pa telefonu.” Tā nu mēs nolēmām, ka pārvāksimies. Tas nebija tāpēc, ka man būtu bail no zemestrīces, mums bija bijušas zemestrīces daudz reizes šajos gados. Bet es negribēju nepaklausīt pravietim. Es pieliku mājai zīmi “Pārdodu”. Es pateicu savai sievai, ka atstāju amatu draudzē un aizeju no darba. Mēs bijām izlēmuši.

TAJĀ oktobra pēdējā nedēļā es devos medību braucienā. Pirmajā vakarā nometnē brālis Branhams bija nervozs. Mums bija iekurts labs ugunskurs, un viņš staigāja tam apkārt un runājās, kā viņš parasti darīja, kad bija uztraucies. Diezgan drīz viņš sāka runāt par to, kā grēks no austrumiem virzījās uz rietumiem, un kā civilizācija kustējās no austrumiem uz rietumiem, un kā tas ir sakrājies rietumu piekrastē. Mēs no Kalifornijas tur bijām četri: Rojs Borders, Floids Patersons, Marions Filips un es. Brālis Branhams pagriezās un teica: “Jūs, brāļi, kas dzīvojat Kalifornijā, tieciet prom no turienes, cik ātri vien varat.” Es biju septītajās debesīs, to dzirdot, jo tas bija tieši tas, ko es plānoju darīt.

Nākamajā dienā mēs no rīta devāmies medībās, un atgriezāmies apmēram pusdienlaikā. Mēs visi sēdējām ap to ugunskuru, un es teicu: “Brāli Branham, es esmu tik priecīgs pat to, ko tu teici vakar vakarā, par tikšanu prom no Kalifornijas. Vai būtu piemēroti, ja es tev pajautātu padomu, kā to izdarīt?”

Viņš atbildēja: “Protams.”

Man bija neliels treileris, 15 pēdu (4.5 m – Tulk.) brīvdienu treileris, un viņš gribēja iekāpt tajā un parunāties. Viņš jautāja, lai izstāstu viņam, kādas ir manas domas, un es viņam teicu: “Mans plāns ir tāds, ka es tagad došos mājās, izlikšu savu īpašumu pārdošanai, atteikšos no amata draudzē, aiziešu no darba un pametīšu štatu.”

Viņš paskatījās uz mani un teica: “Es nedomāju, ka es to darītu tieši tādā veidā.” Redziet, es jutos, it kā man būtu pamats zem kājām izsists. Es tur sēdēju un skaļi raudāju. Es zināju, ka viņam manis ir žēl, un viņš teica: “Brāli Dug, vai tu tici, ka es esmu Dieva pravietis?”

Es atbildēju: “Jā, ser. Ar visu, kas manī ir, es tam ticu.”

Viņš teica: “Vai tu darīsi to, ko es tev teikšu darīt?”

Es atbildēju: “Visu, cik vien labi varēšu.”

Viņš teica: “Dodies mājās un izliec savu māju pārdošanai. Nesaki neko savai draudzei, tikai gaidi, līdz Dievs to tev nokārtos.” Ja man jāsaka godīgi, es patiešām nebiju apmierināts. Man nebija pilnīgi skaidrs redzējums, ko darīt, jo viņš teica, lai es sagatavojos tam, ko Dievs grasās man darīt.

Kad es atgriezos mājās, es izliku mājās priekšā zīmi, kā viņš teica, un es zināju, ka pirmais puisis no draudzes, kurš ies garām, brīnīsies, kas te notiek. Protams, pirmais puisis, kas atbrauca, nolika mašīnu un ienāca iekšā, lai mani izjautātu. Tā nu es teicu: “Zini, es gatavojos, lai varētu darīt to, ko Dievs vēlas, lai es daru.”

Man draudzē bija tāda situācija, ka pāris cilvēki bija parakstījuši hipotēku par dievnamu, un es zināju, ka es nevaru to tā atstāt. Es sasaucu draudzes brāļu biznesa tikšanos un pateicu viņiem, ka ir nepieciešams nodot dievnamu pilnvaroto padomei, jo nav pareizi, ka uz pāris cilvēku pleciem gulstas kredīts. Nu, tad pirmais brālis teica: “No tā, kā es dzirdu brāli Branhamu sludinām, es nedomāju, ka es gribēšu būt šajā padomē. Es drīzumā varētu šeit vairs nebūt.” Nākamais pateica to pašu; nākamais atkal to pašu, un tā visi rindā. Tikai viens puisis no visas tās apmēram 15 vīriešu grupas bija gatavs apdomāt iestāšanos padomē.

Man šķiet, ka viņi jau sāka kaut ko nojaust par to, un viņi visi skatījās uz mani un jautāja, ko es grasos darīt. Es teicu: “Es tikai gatavojos izpildīt to, ko Dievs vēlas, lai es darītu.”

Ja godīgi, es jutos mazliet muļķīgi, to sakot, bet tieši to viņš man teica darīt. Viens brālis ierunājās un teica: “Ja mēs te vairs nebūsim, mums nav vajadzīgs dievnams. Izliksim to pārdošanai.” Tovakar viņi vienojās izlikt dievnamu pārdošanai.

Visi, izņemot divas vai trīs ģimenes, pārdeva savus īpašumus, un es sēdēju un gaidīju sava īpašuma pārdošanu. Kad notika brāļa Branhama autoavārija, dievnams bija pārdots, un jau daudzi cilvēki bija pārvākušies, bet mana māja vēl joprojām bija pārdošanā. Es biju pēdējais, kas pārdeva. Es to pārdevu laikā, kad brālis Branhams bija Amariljo slimnīcā.

1966. gada 15. janvārī septiņdesmit pieci procenti no mūsu draudzes bija pārvākušies uz Tūsonu.

1965. GADA 6. decembrī Sanbernardīno brālis Branhams pienāca pie galdiņa Holiday Inn restorānā, kur mēs ar brāli Roju Bordersu pusdienojām. Tikai pirms divām dienām viņš bija sludinājis “Aizraušanu” (The Rapture) Jumā, Arizonas štatā, un cilvēki, kas bija Ramada Inn viesnīcā, kur notika sanāksme, bija uzvedušies tik necienīgi. Tas bija bankets, un apkalpojošais personāls sēdēja zāles aizmugurē un smēķēja, un viņi kāpa uz galdiem, un šķindināja traukus. Pat vadītājs ienāca un māja ar roku brālim Branhamam, lai izvestu viņu ārā no ēkas. Tas viss notika, kamēr viņš sludināja. Jūs ievērosiet ierakstā, ka brālis Branhams saka: “Paņemiet šī vakara ziedojumus un samaksājiet ēkas īpašniekiem par laiku, ko mēs pārtērējām.” Un kad viņš lūdzās, viņš teica kaut ko tādu, kā: “Paņem manu trīcošo balsi un neskaidros vārdus, saliec tos kopā un nodod cilvēku sirdīm no manas sirds.” Viņš patiešām bija uztraucies.

Tajā rītā Sanbernardīno viņš teica: “Ja neiebilstat, es gribētu pie jums piesēst un paciemoties.” Protams, tas bija lieliski. Es piebīdīju viņam krēslu, un viņš sāka runāt par zemestrīci un kā naftas līnijas tiks pārrautas, un notiks īssavienojumi augstspriegumu līnijās. Viņš sēdēja pie mums divas stundas.

Runājot par mani personīgi, man bija bijis sapnis tieši pirms manas došanās uz turieni, un mani tas ļoti apbēdināja. Sapnī es redzēju automašīnas avāriju. Tas bija viens no tiem sapņiem, no kuriem nevar tikt vaļā. Es domāju, ka varbūt tas ir brīdinājums man, un man šķiet, es neatceros, kad būtu braucis vēl drošāk nekā tajā ceļā uz turieni.

Tur pie galda brālis Branhams mums pastāstīja par sapni, kas bija vienai no Evansu meitenēm, un tas bija kaut kas par to, ka viņš tiek nošauts. Es īsti neatceros detaļas. Brālis Branhams pagriezās un paskatījās uz mani, un viņš teica: “Zini, man patīk, ka mani draugi man stāsta savus sapņus.”

Man bija binoklis, kuru es biju nopircis brālim Branhamam. Pēdējā medību braucienā, kas mums bija Kolorādo, viņš bija nokritis un saplēsis savējo. Es pateicu Billijam Polam, lai viņš neļauj viņam pirkt jaunu binokli, jo es to gribēju viņam nopirkt. Tā nu es to izdarīju un biju paņēmis to līdz uz Sanbernardīno.

Tāpēc tajā pēcpusdienā es jautāju Billijam Polam, vai tas būtu piemēroti, ja es aizietu uz brāļa Branhama istabu un atdotu viņam to binokli, un viņš teica: “Protams.”

Es aizgāju uz to istabu, un brālis Branhams ielūdza mani ienākt. Kad es devu viņam binokli, viņš gribēja man par to samaksāt. Es teicu: “Brāli Branham, šorīt restorānā tu pateici, ka tev patīk, ka tavi draugi stāsta tev savus sapņus. Man bija sapnis, par kuru es tiešām vēlētos tev pajautāt.”

Es teicu viņam: “Tajā sapnī es redzēju autoavāriju, tur bija ātrās palīdzības mašīnas un sarkanas gaismas. Tad aina mainījās, un es ieraudzīju sešus cilvēkus, nesot zārku. Es neatpazinu tos cilvēkus vai ko citu, bet tas vienkārši mani ļoti stipri ietekmēja.”

Viņš pasēdēja tur kādu laiku, tad paskatījās uz mani un teica: “Brāli Dug, es varu tev pateikt, ka tavs sapnis ir garīgs, bet es tev nevaru pateikt, ko tas nozīmē.” Tā nu es vienmēr esmu domājis, vai tas sapnis attiecās uz viņu, jo tikai pēc 12 dienām ar viņu notika tā avārija.

Nākamajā rītā man atkal bija iespēja pavadīt laiku kopā ar brāli Branhamu. Šoreiz es viņam teicu: “Brāli Branham, tu teici mums, ka mums ir jādara trīs lietas: ūdens kristības, kāju mazgāšana un vakarēdiens. Es saprotu ūdens kristības no Rakstiem, bet man ir grūti saprast, kad es domāju par vakarēdienu, ko viņi ēda, tas ir teikts tikai 1. Korintiešiem 11. nodaļā, bet lielākoties Pāvils asi kritizēja visu to, ko viņi darīja paši.”

Viņš teica: “Jā, pareizi. Ir nedaudz grūti to ieraudzīt. Bet vai tu zini Rakstos, ka Dieva Vārdā ir rakstīts, ka draudze sanāca kopā un lauza maizi? Tieši to viņi tad darīja.” Es vienmēr tiku mācīts, ka toreiz viņi vienkārši sanāca kopā un pusdienoja, bet viņš teica: “Es ticu, ka katru reizi, kad pirmā draudze sanāca kopā, viņiem bija vakarēdiens. Mums Džefersonvilas dievnamā tas ir reizi mēnesī, bet es ticu, ka agrīnā draudze ēda vakarēdienu katru reizi, kad sapulcējās.” Viņš pavadīja pāris stundas, runājot ar mani par vakarēdienu, un ļoti pacietīgi man izskaidrojot visas detaļas.

Kad mēs grasījāmies iziet no restorāna, mēs satikām vienu brāli, un brālis Branhams teica viņam: “Vakar viens jauks, jauns cilvēks atnāca uz manu istabu un atnesa man binokli, lai es varētu labāk redzēt. Dieva žēlastībā šorīt, savukārt, es varēju viņam iedot binokli, lai viņš varētu labāk redzēt.”

Man tas šķiet viens no īpašajiem mirkļiem mūsu kopā pavadītajā laikā.

ZIŅU par avāriju mēs saņēmām sestdienas vakarā. Jau pirms pusnakts mēs ar brāli Roju Bordersu bijām lidmašīnā no Sanfrancisko uz Amariljo. Mēs tur ieradāmies svētdienas rītā desmitos.

Es tur paliku divas dienas, bet tad man bija jādodas atpakaļ darba dēļ. Ziemassvētku vakarā es lidoju uz Fīniksu, un es plānoju uz Amariljo lidot nākošajā dienā ar Evansu un Alanu Mozlijiem viņu lidmašīnā. Es biju pie brāļa Alana mājās, kad uzzināju, ka brālis Branhams ir miris. Mēs nezinājām, ko darīt, tāpēc mēs aizlidojām uz Amariljo, kā bijām plānojuši. Mēs vienkārši gribējām būt tur.

KAD ES pirmoreiz dzirdēju brāli Branhamu runājam, es dzirdēju, kā viņš runā par došanos mežos, par mazajām vāverītēm un ērgļiem, un visām tām lietām. Tur nu es biju, tikai bērns, sēdēju un domāju: “Kungs, es atdotu visu, lai varētu tur doties kopā ar to cilvēku.” Un Dievs deva man iespēju to darīt. Tā ir manas dzīves visvērtīgākā lieta. Dievs piepildīja manas sirds vēlēšanos. Tas ir tāpat, kā Dāvids teica Psalmos: “Priecājies Tai Kungā, un Viņš tev dos, ko vēlas tava sirds.” (Ps.37:4)

Nebija tāda reize, kad es biju brāļa Branhama tuvumā, un es neredzētu Dievu darbojamies.