Paaudze

ĒRLS MĀRTINS

DZIMIS 1932. gada 30. novembrī, DZĪVO Rojal pilsētā Arkanzasā.

Viņa kalpošanas sākuma gados

Viljams Branhams iedrošināja un vadīja viņu.

Vaildvudas dievnama (Wildwood Tabernacle) draudzes gans.

1947. gadā ārsti manai mammai pateica, ka viņai ir atlikuši tikai pāris mēneši, ko dzīvot. Tētis viņu aizveda uz slimnīcu Memfisā, Tenesī štatā, un viņi bija atklājuši, ka viņai ir dzemdes vēzis. Viņai vairs nevarēja viņai neko palīdzēt, tikai dot morfiju, un tas tai laikā palīdzēja uz dažām stundām, un tas arī viss.

Mēs bijām uzaudzināti baptistu draudzē, bet mamma bija apmeklējusi arī kādus pentakostu ļaudis. Viņi sāka viņai stāstīt par sanāksmēm, kuras viņi bija apmeklējuši Džonsboro, Arkanzasā, un tajās cilvēks, kuru sauca Branhams, lūdzās par cilvēkiem un viņi tika dziedināti. Viņa nolēma aizbraukt un paskatīties, kas tur notiek. Kad pienāca viņas kārta nostāties brāļa Branhama priekšā, viņš pateica viņai, ka viņa ir atkāpusies no Tā Kunga un ka viņai būs vēl viena lēkme, bet tā būs pēdējā, ja vien viņa turpmāk dzīvos Dievam. Viņai bija vēl viena lēkme, un iznāca daži asins recekļi. Bet viņa nodzīvoja vēl 54 gadus un viņai bija 96 gadi, kad viņa aizgāja satikties ar To Kungu.

Toreiz, kad tas notika, man bija tikai 14 gadi un es tajā sanāksmē nebiju, bet mans brālis Džons bija tur aizbraucis kopā ar mammu un tēti, un viņš redzēja un dzirdēja daudzas brīnumainas lietas.

ES ATDEVU savu dzīvi Dievam, kad es 1953. gadā biju Gaisa spēkos un atrados ārzemēs. Mans brālis atdeva savu dzīvi Dievam 1954. gadā, un viņš uzreiz sāka sludināt Evaņģēliju starp pentakostu ļaudīm. Tajā laikā bija daudzi kalpotāji, kuriem bija dziedināšanas kalpošana, tādi kā Džeks Kuje un A.A. Alens, un mēs arvien biežāk dzirdējām par brāli Branhamu. Džons bija bijis viņa sanāksmēs 1947. gadā, bet līdz mūsu glābšanai mēs daudz nepievērsām uzmanību, kas notika to gadu laikā, kad mēs bijām prom no Dieva.

1954. gadā mēs aizbraucām uz Čikāgu, uz brāļa Bozē draudzi un arī uz dievkalpojumiem Leinas Tehniskajā vidusskolā. Kad es ieraudzīju brāli Branhamu un redzēju visas pārdabiskās lietas, kas tika darītas, es uzreiz sapratu, ka viņam ir kaut kas, kā nav citiem sludinātājiem. Bija kaut kas īpašs būt brāļa Branhama klātbūtnē, tā bija tāda sajūta, kuru es nekad agrāk nebiju jutis. Bija tāda pazemība, un Dieva Klātbūtne bija tik stipra.

Es atceros, ka pirmajā sanāksmē, kuru es apmeklēju, viņš lūdza par aklu sievieti, un viņa tika dziedināta un sāka skaitīt lampas, kas atradās mums auditorijā virs galvām. Vēl tur bija vīrietis, kurš visu savu dzīvi bija bijis kurlmēms. Viņš palūdza par to vīrieti, un tad viņš ar pirkstiem uzsita knipi un sāka runāt ar viņu. Protams, tas vīrietis nevarēja uzreiz ar viņu parunāt, bet brālis Branhams viņam teica: “Saki – mamma,” un viņam sanāca vārdam “mamma” līdzīgas skaņas. Brālis Branahms teica: “Viņam vēl vajadzēs trenēties, līdz viņš varēs visu izrunāt.”

Brālis Estls Bīlers ierakstīja sanāksmēs notiekošo uz lentēm, un mēs ar viņu satikāmies un runājām par brāli Branhamu. Kad mēs sākām klausīties tās lentes, mēs nekavējoties sākām sekot visam, ko brālis Branhams mācīja.

MŪSU pirmā personīgā intervija ar brāli Branhamu bija 1957. gada 20. janvārī. Mēs jau diezgan ilgu laiku bijām klausījušies ierakstus, un mēs ar Džonu bijām pateikuši Tam Kungam, ka mēs aizsūtīsim brālim Branhamam desmito tiesu no ienākumiem telts sanāksmēs, kuras mēs organizējām. Ziniet, laika gaitā mēs jau bijām savākuši apmēram 500 dolārus, bet mēs tos neaizsūtījām brālim Branhamam uzreiz. Tad mums sākās grūti laiki un mēs daļu no tā iztērējām, un, protams, viss sāka iet pavisam greizi. Tad mēs to naudu viņam aizsūtījām, tieši tā, kā bijām Tam Kungam apsolījuši.

Kad mēs viņu tajā janvārī satikām, mēs viņam pastāstījām, ko esam darījuši. Viņš tikai smējās un teica: “Nu, puiši, jums vajadzēja to saprast labāk.” Bet tad viņš mums pateica: “Es redzu, ka jūsu telts sanāksmēm ir bijuši lieliski rezultāti.”

MĒS AR manu sievu Mariju aizbraucām uz Kentuki, lai apciemotu Džonu, kurš toreiz tur dzīvoja, un tad mēs visi kopā devāmies uz Čatanugas, Ohaijo štatā, sanāksmēm, tas bija 1959. gada augustā. Tās sanāksmes laikā Marija tika izsaukta lūgšanas rindas laikā, un viņš teica: “Šeit ir sieviete, un es redzu mazuli, un tas ir spontānais aborts, un tas ir miris bērniņš.” Viņš teica viņai, ka viņai bija dzeltena kleita – viņa sēdēja ļoti tālu zālē starp cilvēkiem – un viņš nosauca viņas vārdu un sacīja: “Viņa ir no Kentuki, un viņas uzvārds ir Mārtina.”

Mēs dzīvojām Misūri, bet bijām tikko bijuši Kentuki, lai apciemotu Džonu pirms došanās uz Čatanugu. Ja kāds būtu meklējis kļūdas, viņš varētu pateikt: “Ziniet, es zinu, ka viņi nav no Kentuki, viņi ir no Misūri.” Bet fakts ir tāds, ka uz sanāksmēm mēs atbraucām no Kentuki.

Pēc dažiem mēnešiem mēs aizbraucām decembrī uz Džefersonvilu uz svētrunu sēriju par Svēto Garu, un Marija bija gaidībās. Man ar manu brāli Džonu bija intervija ar brāli Branhamu. Es viņam teicu: “Brāli Branham, es jau esmu apglabājis divus nedzimušus puisīšus. Es tiešām ļoti vēlētos dēlu.” Un es nekad neaizmirsīšu, viņš palūdza kopā ar mani, un viņš lūdza Tam Kungam, lai dāvā man dēlu. Kad viņš lūdza, viņš sacīja: “Kungs, ja tu vēl kavēsies atnākt, lai viņš sludina Evanģēliju.”

Mans pirmais dēls Stefans piedzima maijā, un šodien viņš sludina Evaņģēliju. Es vairs nekad nezaudēju nevienu bērniņu, un tā vietā, lai dabūtu vienu dēlu, Tas Kungs man iedeva piecus.

1961. gadā es biju draudzes gans Vardelā, Misūri štatā, un tajā draudzē bija diakons, kuru sauca Vilfords Freils. Viņam bija žultspūšļa lēkmes, un tās bija ļoti stipras sāpes, bet viņš negribēja, lai viņu operē, jo ticēja, ka Tas Kungs viņu dziedinās. Mēs lūdzām par viņu, un viņam palika labāk, bet tad atkal uznāca lēkme.

Pilsētas apbedīšanas biroja darbinieks (kurš bija arī ātrās palīdzības šoferis) kādu dienu satika mani pilsētā un teica: “Sveiks, sludinātāj, kāpēc tu nedziedini veco Freila kungu? Es viņu jau divas vai trīs reizes esmu vedis pie ārsta, un izskatījās, ka viņš ir tik slims, ka tūlīt nomirs.” Tas vīrietis vienmēr ļoti atklāti runāja pret dievišķo dziedināšanu.

Es izmantoju frāzi, kuru bieži lietoja Džeks Kujs, un pateicu viņam: “Es nevarētu dziedināt pat galvassāpes slimai mušai, bet es ticu, ka Tas Kungs dziedinās brāli Freilu, un es neticu, ka viņam vajadzēs operāciju.”

Viņš teica: “Es tev ko pateikšu. Ja Freilam nevajadzēs operāciju, es atnākšu uz tavu draudzi.”

Reiz nakts vidū piezvanīja brāļa Freila sieva, histēriski raudot un sakot, ka ārsts grib viņu operēt tūlīt pat. Es nevarēju izturēt domu, ka viņš tiks operēts, īpaši pēc tam, kad tas vīrs tā bija izaicinājis dievišķo dziedināšanu, tā nu es piezvanīju tai naktī un dabūju brāli Branhamu pie telefona. Es nekad neaizmirsīšu, ko viņš sacīja: “Ērl, šajos laikos tā vairs nav nekāda nopietnā operācija, ne tāda, kāda tā bija agrāk.”

Es teicu: “Bet brāli Branham, šeit pilsētā ir puisis, kas saka, ka Dievs nedziedina. Es viņam liecināju, un es vienkārši ticu, ka, ja tu palūgsi par mūsu brāli, tad viņš atlabs.”

Viņš teica: “Vai tu tam tici?”

Es teicu: “Jā, ser.”

Viņš teica: “Zini, ja es būtu ārsts, es ieteiktu operāciju, bet, tā kā es esmu sludinātājs, ja tu tam tici, atved viņu šurp.”

Tā nu mēs ielikām brāli Freilu mašīnā un braucām uz Džefersonvilu. Brālis Branhams atnāca uz mazo treileri, kur viņš noturēja intervijas, un viņš mums pastāstīja, ka viņš tikko ir atgriezies no medībām Britu Kolumbijā, kur viņš dabūja karibū un grizli lāci tieši tā, kā viņš bija redzējis vīzijā. Tad viņš palūdza par brāli Freilu, un mēs devāmies mājās.

Viņam bija ļoti labi, bet apmēram pēc diviem mēnešiem viņa sieva piezvanīja un teica: “Vilfords ir patiešām sliktā stāvoklī. Viņam atkal ir viena no tām lēkmēm.”

Es teicu: “Es tam neticu.” Tāpēc, būdams jauns sludinātājs, es atkal piezvanīju brālim Branhamam un teicu: “Brāli Branham, tas brālis, kuru es biju pie tevis atvedis pirms neilga laika, es patiešām ticu, ka Tas Kungs viņu dziedināja.”

Viņš teica: “Ērl, Viņš dziedināja viņu.”

Es teicu: “Bet zini, viņam atkal ir tikpat slikti kā viņam bija agrāk.”

Viņš atbildēja: “Zini, tu esi izaudzis laukos. Vai tu kādreiz esi izlicis kaķi ārā no mājas, un tad viņš mēģina tikt atpakaļ caur durvīm ar sietu, un tas izklausās tā, it kā viņš jau būtu iekšpusē. Viņš nav iekšā mājās, viņš ir tikai pieķēries pie tām durvīm, un viņš skrāpēsies un taisīs troksni, cik vien skaļi varēs.”

Un es atcerējos par to veco kaķi pie tām durvīm ar sietu, un teicu: “Jā, ser.”

Viņš teica: “Tieši tas notiek ar brāli Freilu. Ja Sātans panāks, ka viņš vairs netic, tas atvedīs viņu atpakaļ iekšā.”

Brālis Branhams palūdza par brāļa Freila ticību, un viņam vairs nekad nebija nekādu lēkmju.

Apmēram pēc gada es biju bērēs un satiku Džimiju, to apbedīšanas biroja darbinieku. Es viņam teicu: “Džimij, es vienmēr esmu domājis, ka tu esi godīgs cilvēks.”

Viņš paskatījās uz mani un teica: “Ko tu ar to domā, sludinātāj?”

Es teicu: “Zini, tu teici man, ka tu atnāksi uz mūsu draudzi, ja Vilfordam nevajadzēs operāciju.”

Viņš pasmējās un teica: “Kā gan lai es zinu, vai tas ārsts vispār pareizi noteica viņa kaiti?”

Tas vīrs nenodzīvoja ilgāk par sešiem mēnešiem kopš tās sarunas, un viņam bija tikai apmēram 40 gadi.

TIKAI dažas nedēļas pirms viņa aiziešanas es piezvanīju brālim Branhamam par vienu māsu mūsu draudzē, māsu Simsu, kura vienmēr bija ļoti klusa un arī ļoti klusi runāja, un viņa gaidīja bērniņu. Tad sākās komplikācijas, un bērniņš nomira. Viņai bija operācija, un tad viņi pateica viņas vīram, ka viņa nedzīvos.

Brālis Sims teica: “Labi, bet mēs ticam lūgšanai.”

Pēc divām vai trim dienām ārsti atkal pie viņa atnāca un teica: “Simsa kungs, mēs patiešām domājām, ka jūsu sieva mirst, un mēs pat neiztaisnojām viņas iekšējos orgānus. Mēs vienkārši ielikām tos atpakaļ iekšā un aizšuvām ciet. Tagad mums pie tā ir jāatgriežas un viss jāsakārto. No tā visa, ko viņa ir pārcietusi, viņas garīgais stāvoklis nav stabils un droši vien nekad nebūs.” Un viņiem bija taisnība. Viņa vienkārši kliedza. Ja kāds viņu apciemoja, viņa tikai kliedza un uzskatīja to cilvēku par kādu citu.

Tā nu es piezvanīju uz brāļa Branhama biroju un atstāju Simsu mājas telefona numuru, lai viņš varētu piezvanīt.

Vienu rītu es piecēlos un grasījos doties vāveru medībās, un tad padomāju, ka vispirms piebraukšu pie Simsu mājas, lai apraudzītu viņus. Es tur biju tikai dažas minūtes, kad zvanīja telefons. Tas bija brālis Branhams un viņš jautāja pēc manis.

Tikai Tas Kungs varēja viņam parādīt, ka es tur esmu, citādi viņam nebija nekādas iespējas uzzināt, ka es tur būšu. Es paņēmu telefonu un sāku viņam stāstīt par māsu Simsu. Tad viņš pasauca pie telefona brāli Simsu un viņš jautāja, vai arī viņa sieva var atnākt pie telefona.

Brālis Sims teica: “Jā, es varu pasaukt viņu pie telefona.” Tā nu viņi aizgāja un piestūma viņu ratiņkrēslā pie telefona. Brālis Branhams sāka ar viņu runāties, un es nezinu, ko viņš teica viņai, bet viņa sāka kliegt: “Nē, tu neesi,” un kliedza, cik vien plaušām bija spēka, “nē, tu neesi brālis Branhams. Nē, tu neesi. Tu esi Hārvijs. Es zinu, kas tu esi. Tu mani muļķo.” (Hārvijs bija viņas brālis.)

Tad viņš viņai pajautāja tieši: “Vai tu zini, kas ir Viljams Branhams?”

Viņa atbildēja: “Es zinu, kas viņš ir. Viņš ir Dieva pravietis.” Un tad viņa aizsvieda telefonu un sāka kliegt.

Brālis Sims pacēla to telefonu un teica: “Brāli Branham, man ļoti žēl.”

Bet viņš teica: “Tā nebija viņa, kas aizsvieda to telefonu, bet Dievs pagodinās viņas ticību.”

Viņa tūlīt pat izgāja no tā stāvokļa, un viņa ir dzīva vēl šodien.

MAN šķiet, ka “Kristus ir Dieva atklātais noslēpums” (Christ is the Mystery of God Revealed) ir pati garākā svētruna, kuru es klausījos, kur brālis Branhams sludina bez pārtraukuma. Tā ilga četras stundas. Tajā viņš teica: “Jēzus sacīja:' Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju.' Viņš neteica 'Ejiet un māciet.' Citiem vārdiem sakot, 'Demonstrējiet spēku, un zīmes tiem sekos.' Tikai mācīšanai zīmes neseko.” Tad viņš citēja no 1. Korintiešiem 2:5: “Lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.”

Bet, kas mums ir, mums ir kalpotāji, kas ir apbraukājuši visu pasauli, mācot savus uzskatus, un viss, ko tas ir izdarījis, ir izraisījis apjukumu. Viņiem vajadzēja vienkārši sludināt Evaņģēliju un ļaut cilvēkiem klausīties ierakstus uz lentēm, un necensties visu izskaidrot.

Es esmu saņēmis atklāsmi, ka, ja brālis Branhams to nav teicis un nav to kārtīgi izskaidrojis, tad es to neteikšu.

ES TICU, ka no visiem tiem, kas ir bijuši uz zemes kopš Jēzus Kristus laikiem, Viljams Branhams ir bijis vistuvāk Jēzum Kristum. Viņam bija līdzīga kalpošana kā Jēzum Kristum, kad Elohims pārņēma vadību viņa ķermenī.

Knokss, Kalvins, Mūdijs un visi tie pārējie agrākajā draudzē zināja, ka pienāks laiks, kad Uguns Stabs atgriezīsies draudzē, un tas notika. Tas Uguns Stabs pavadīja brāļa Branhama kalpošanu, un viņam piemita Dieva pravieša nekļūdīgums.

Es labāk sludinātu diviem cilvēkiem un būtu patiess Dieva acīs, nekā stāvētu desmit miljonu priekšā, bet pieļautu kompromisu vai darītu kaut ko, kas sāpinātu manu Kungu Jēzu, vai darītu kaut ko pret Viņa Valstību.

Viljams Branhams