Paaudze

DALASS STEITONS

DZIMIS 1941. gada 31. maijā, DZĪVO Krestvudā, Kentuki štatā.

Kad viņš bija jauns puisis,

Viljams Branhams uzdāvināja viņam dāvanu,

kas pārmainīja viņa dzīvi.

ES ESMU gan brāļa Benksa Vuda, gan Čārlija Koksa māsas dēls. Manu mammu sauca Anna Spaldinga, un viņa bija tēvoča Čārlija māsa.

Lai ar kaut ko sāktu, pirmā reize, kad es uzzināju par brāli Branhamu, bija tad, kad mans brālēns Dāvids Vuds tika dziedināts no poliomielīta vienā no brāļa Branhama sanāksmēm. Kad tas notika, tēvocis Benks bija tik ļoti sajūsmināts, ka viņa dēls ir dziedināts, ka viņš pārvācās no šejienes, kur viņš dzīvoja Oldhama rajonā Kentuki, uz Indiānas štatu, lai dzīvotu tieši blakus brālim Branhamam. Viņi kļuva par ļoti tuviem draugiem.

Tad brālis Branhams sāka braukt pie mums uz vāveru medībām, dažreiz viņš palika manas vecmammas mājā, dažreiz pie tēvoča Čārlija. Es viņu arī nedaudz satiku tajās reizēs, un es biju pārsteigts jau no tā fakta vien, ka mūsu mājās ir kāds, kurš ir noturējis sanāksmes visā pasaulē, runājis milzīgiem pūļiem, un tomēr viņš bija viens no savējiem puišiem, kam bikses tāpat bija notraipītas ar vāveru asinīm. Vienkārši parasts cilvēks. Tas ļoti iespaidoja mani, bet tāpat tajā laikā es nebiju kristietis un arī nekad neizlikos par tādu. Bet esot viņa sabiedrībā, es varēju pateikt, ka viņš ir citādāks nekā pārējie cilvēki.

VIŅŠ parasti atbrauca pie mums augustā uz vāveru medību sezonu. Es pats medīju vāveres kopš 12 gadu vecuma, tāpēc vāveru medīšana bija manas dzīves kaislība. Man to patīk darīt vairāk par visu citu pasaulē, tā tas ir pat vēl šodien.

Vienu dienu mēs bijām mājās pie mana tēvoča, un mēs sēdējām ēkā, kas toreiz bija viņa garāža. Man bija Marlin 22 kalibra šautene, un tā šāva ļoti neprecīzi. Es jau vairākiem paziņām biju jautājis, vai viņi zina, kā panākt, lai tā šauj pareizi, bet nekas no izmēģinātā nebija atrisinājis problēmu.

Es sajutu, ka kāds stāv tieši pie mana pleca un skatās uz mani. Kad es pagriezos pa kreisi, brālis Branhams teica: “Vai tu gribētu, lai es paskatos to šauteni?”

Es atbildēju: “Jā, es gribētu.”

Viņš teica: “Iedod man to.” Viņš paņēma šauteni un skrūvgriezi, bet tai šautenei bija tikai viena skrūvīte un to jau bija skrūvējuši visos iedomājamākajos veidos. Tā nu viņš paņēma to šauteni un teica, ka aizies aiz mājas un izšaus ar to. Es jautāju, vai viņš gribētu, lai es dodos kopā ar viņu, bet viņš teica, ka izdarīs to pats. Viņš teica: “Pēc tam tu varēsi to paņemt un izmēģināt.” Viņš aiznesa to aiz mājas un es dzirdēju, kā viņš vienu vai divas reizes izšauj, tad viņš atnāca atpakaļ un teica: “Tagad paņemt tu un pamēģini.”

Tā šautene tagad šāva perfekti, un iemesls laikam bija tas, ka viņš par to palūdza vai darīja ko tādu, jo neko citu jau nevarēja darīt, lai to šauteni izmainītu. Vairāki cilvēki, kas labi pārzināja šautenes, bija to mēģinājuši izlabot.

PASTĀSTĪŠU arī kaut ko personisku – mana māte bija precējusies vairākas reizes, un es biju izlasījis Bībelē, ka tur ir teikts, ka vīrietim ir jābūt vienai sievai, un sievietei ir jābūt vienam vīram. Tāpēc es gribēju pajautāt brālim Branhamam par šo: “Vai mana māte var tikt izglābta, kaut viņai ir bijušas vairākas laulības?” Es nevienam citam ne vārda nebiju teicis par manām bažām, un tas bija daudzus gadus iepriekš, pirms vēl brālis Branhams sludināja svētrunu “Laulība un šķiršanās” (Marriage and Divorce).

Vienu rītu es biju savas vecmammas mājās, un brālis Branhams sēdēja lieveņa šūpuļkrēslā. Es sēdēju uz krēsla apmēram 10 pēdu (3 m – Tulk.) atstatumā no viņa, un es sacīju: “Brāli Branham, es esmu izlasījis Bībelē par laulību. Vai mana māte var tikt izglābta?”

Un tad viņš sāka garu un detalizētu Dieva žēlastības darbu uzskaitījumu, no Dāvida līdz citiem, bet man šķita, ka viņš runā pa apli, un tā tas turpinājās 10 minūtes. Kad viņš beidza, es teicu: “Jā, es to saprotu, brāli Branham, bet man nešķiet, ka tu atbildēji uz manu jautājumu.”

Tad viņš atkal sāka runāt to pašu, un šoreiz runāja 5 minūtes, bet man tas joprojām šķita kā runāšana aplinkus! Un, kad viņš otro reizi pabeidza runāt, viņš gribēja piecelties no šūpuļkrēsla, tā nu es teicu: “Jā, brāli Branham, es arī to zinu, bet tu neatbildēji uz manu jautājumu.” Kad viņš grasījās doties prom, viņš nolaida galvu un teica: “Kā es to redzu šajā gadījumā, nav cerības.”

Es nevaru to izskaidrot, bet kaut kas pār mani nonāca, ka es tik ļoti mīlēju to vīru, un tai pašā laikā nevarēju saprast savas izjūtas. Šeit viņš ir, tikko pateicis, ka mana māte ir pazudusi, bet es viņu tomēr mīlēju tāpēc, ka viņš man to pateica. Un tad viņš iegāja mājā.

Kā es minēju jau iepriekš, tas notika pirms “Laulības un šķiršanās” svētrunas sludināšanas. Kad viņš sludināja par to tēmu, viņš pateica viņai un manam patēvam, lai viņi paliek tādā stāvoklī, kādā šobrīd atrodas, un ka Dievs ir bijis žēlīgs viņiem. Tā patiešām bija Dieva žēlastība, jo brālis Branhams iepriekš bija pateicis, ka viņiem nav nekādu cerību.

MĒS AR sievu apprecējāmies ļoti jauni, man bija 18, bet viņai 16 gadu, un viņa bija no ļoti stingras katoļu ģimenes. Tāpēc mūsu laulības pirmajā gadā starp mums bija diezgan liela rīvēšanās. Mana māte sarunāja mums privātu interviju ar brāli Branhamu, un mēs aizbraucām pie viņa uz mājām, lai viņu satiktu.

Mēs iegājām viņa atpūtas istabā un apsēdāmies, bet līdz šai dienai es nevaru gandrīz neko atcerēties, kas tika runāts tās tikšanās laikā. Viņš galvenokārt runāja ar viņu, bet kaut kāda iemesla pēc tas kaut kā bija aizklāts no manis. Tā bija īsa tikšanās, un kad tā bija beigusies un mēs gājām uz mašīnu, viņa teica: “Nu ko, tas ir beidzies.”

Es domāju, ka viņa ar to gribēja pateikt, ka mūsu laulība ir beigusies. Es teicu: “Ko tu ar to domā, sakot, ka tas ir beidzies?”

Viņa teica: “Viss, es vairs nebūšu katoliete.” Kaut kas, ko viņš pateica tajā tikšanās reizē, pārliecināja viņu, ka viņa iet pa nepareizo ceļu. Nākamajā svētdienā viņa atdeva savu dzīvi Tam Kungam, un no tās reizes mūsu laulībā vairs nebija strīdu. Un tagad te nu mēs esam, joprojām kopā jau 42 gadus.

KAD brālis Branhams sludināja Džefersonvilas dievnamā, parasti es biju dievnama kreisajā pusē atspiedies pret sienu, ar skatu kanceles virzienā. Gandrīz katru svētdienu es tur stutēju to sienu, jo sēdvietas jau gandrīz nekad nevarēja dabūt. Bet vienu svētdienu, man nezināma iemesla pēc, mēs dabūjām sēdvietas priekšā. Mēs sēdējām otrajā rindā, tieši aiz brāļa un māsas Vejiem. Brālis Vejs sēdēja uz krēsla man priekšā, pa kreisi.

Dievkalpojuma beigās, kad mēs cēlāmies kājās uz dziedāšanu, tas vīrietis nokrita, un es tur biju blakus. Lielāka daļa cilvēku viņu nevarēja redzēt, jo mēs visi bijām piecēlušies kājās, bet tad, kad viņš nokrita, viņš ar galvas labo pusi atsitās pret krēsla koka roku balstu, atsizdamies ar vietu, kas ir tieši virs viņa auss. Tas radīja tādu skaņu, it kā tu uzsistu arbūzam, un tad viņš nokrita uz priekšu, tieši kanceles priekšā uz grīdas.

Tur nu viņš gulēja, un māsa Veja, kura bija medmāsa, noliecās pie viņa un sāka viņu pārbaudīt, pārbaudīja viņa pulsu un sāka kliegt, ka viņš ir miris. Kad tas notika, brālis Branhams ļoti mierīgi apgāja apkārt altārim pa labo pusi un nokāpa pie viņa. Viņš noliecās viņam blakus, un protams, es ļoti ziņkārīgi skatījos, jo tas viss notika četru vai piecu pēdu (1,2 – 1,5 m – Tulk.) atstatumā no manis. Es ļoti tuvu vēroju, kā brālis Branhams par viņu palūdza, un pirmais, ko es ieraudzīju, bija, kā brālis Vejs samirkšķina acis. Un tad brālis Branhams piecēlās un aizgāja atkal aiz kanceles, un teica: “Un tagad, vienkārši dosim mūsu brālim vēl vienu iespēju.”

Pēc dažām minūtēm brālis Vejs piecēlās, bet man šķita, ka viņš bija nedaudz nestabils visu atlikušo dievkalpojuma laiku. Un tāpēc, ka cilvēki stāvēja kājās, man droši vien bija vislabāk redzams viss notikušais.

KĀDU dienu es biju pie sava tēvoča Čārlija, kad atbrauca brālis Branhams. Viņš bija tikko atgriezies no Arizonas un atveda nelielas dāvaniņas maniem brālēniem, tādas platas jostas, kuras mēdza valkāt Rietumos.

Mans tētis bija alkoholiķis, un es vienmēr jutos tāds kā sliktāks attiecībā pret māsīcām un brālēniem. Vēlāk, kad pārējie nebija man blakus, es piegāju pie viņa un teicu: “Brāli Branham, kādreiz, kad tu atkal brauksi uz Rietumiem, vai tu man arī atvestu kādu no tām jostām?”

Un tad viņš sāka sniegties pēc savas jostas. Es ātri pateicu: “Nē, ak nē. To es neņemšu.”

Viņš teica: “Jaunais cilvēk, nāc šurp.” Un viņš noņēma savu jostu un aplika to man apkārt. Pat tajā laikā to knapi varēja man aplika (un, protams, es tagad esmu daudz lielāks). Bet tā derēja man uz pēdējā cauruma.

Es nezināju, ko teikt vai darīt, un jums vienkārši ir jātic maniem vārdiem, bet tieši tai brīdī es sapratu, ka kādu dienu kāds no maniem mīļajiem būs slims un tā josta palīdzēs atjaunot viņa veselību. Kā es to zināju, nevaru pateikt, bet es to pieņēmu kā faktu.

Es aiznesu to jostu mājās un ieliku atvilktnē. Es turēju to atvilktnē un neļāvu nevienam, kas nebija kristietis, tai pieskarties. Tā tur palika daudzus, varbūt kādus 15 gadus, un neviens to nelietoja. Savā prātā es domāju, ka varbūt kādam no maniem bērniem vai manai sievai to kādreiz vajadzēs.

Gāja laiks un manai mātei, Annai Spaldingai izveidojās ļaundabīgs audzējs smadzenēs. Audzējs palielinājās ļoti ātri, un kļuva tik slikti, ka viņai deva, ilgākais, trīs mēnešus, ko dzīvot. Mēs gājām pie viņas, apciemojām un lūdzām par viņu, un viņai tikai kļuva sliktāk un sliktāk. Viņai uztaisīja datortomogrāfiju un varēja redzēt, ka vēzis ir pārņēmis abas priekšējās smadzeņu daivas un vienu aizmugurējo. Viņa mums teica: “Es redzēju pārbaudes rezultātus, un es zinu, ka aizeju.” Un tas tieši tā arī izskatījās, ka viņa var aiziet jebkurā mirklī.

Vienu svētdienu mēs bijām pie viņas mājās un lūdzām kopā ar viņu, un, kad mēs devāmies prom, mēs bijām nogājuši kādus pāris kvartālus, kad es izdzirdēju balsi, kas ar mani runāja un teica: “Vai tu ļausi savai mātei nomirt, kaut arī tev ir iespēja viņu glābt?”

Tas atkārtoja to divas reizes, un es teicu: “Nē, es neļaušu viņai nomirt.” Un tad es atcerējos par to jostu.

Es atnācu mājās un sadabūju to jostu, un aiznesu to pie viņas. Tā viņai bija par mazu, tāpēc es paņēmu kurpju šņori un sasēju ar to jostas galus kopā viņai ap vidu, un pateicu viņai: “Mammu, tagad tu neaiziesi.”

Es teicu, lai viņa valkā to jostu visu laiku. Un uzreiz viņai kļuva labāk, un viņa izveseļojās tiktāl, ka varēja piecelties un darīt visu, ko vēlējās. Viņa gatavoja ēst, un izskatījās, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viņa aizgāja pie ārsta, un viņš pateica, ka tas ir tiešām apbrīnojami. Viņš teica: “Tur vairs nav nekādas pēdas no tā vēža, un es redzu kristalizāciju, kur tas vēzis reiz bija. Tas patiešām ir brīnums.”

Kādu dienu viņa pasauca mani pie sevis un sāka man teikt, ka viņa gribētu noņemt to jostu, jo tā bija noberzusi viņai dažas vietas uz gurniem un nebija ērti to nēsāt, un tādas lietas. Viņa teica: “Ar mani tagad viss ir kārtībā, man tā vairs nav vajadzīga.”

Es lūdzos viņai un teicu: “Mammu, nedari to, neņem vēl to nost.” Es domāju, ka, ja Viņš varēja runāt un pateikt, kad to jostu vajag uzlikt, tad Viņš arī runās un pateiks, kad būs laiks to noņemt, bet viņa man uzstāja.

Tad nu pēc viņas ilgā atlabšanas procesa viņa to jostu noņēma, un gandrīz nekavējoties viņai strauji palika sliktāk. Dažu mēnešu laikā viņa nomira.

TAGAD pastāstīšu stāsta par jostu pārējo daļu.

Tā palika pie manis ilgu laiku, un tad pirms apmēram pieciem gadiem es saslimu ar vēzi. Ārsts sauca to par liposarkomu, un es atcerējos, kā brālis Branhams svētrunu ierakstos runā par to, cik briesmīga slimība ir sarkoma. Man nebija nekādas vadības uzlikt to jostu, bet es es zināju, ka tas cilvēks, kas to ir valkājis, ir nesis Dieva Vārdu, un tas ir tikpat vareni, kā reiz pravietis pateica, lai paņem viņa spieķi un uzliek uz tā bērna.

Tā nu es uzliku to jostu, un es valkāju to kopš tā laika. Man tā ir uzlikta šodien. Pirms pāris mēnešiem ārsti man pateica, lai es vairs nenāku pie viņiem, vairs nav nekādu vēža pazīmju.

Es ticu, kā viņš teica, ka tava attieksme pret situāciju nosaka ļoti daudz. Man šķiet, ka attieksme, kas nāca no iekšienes, kad es pazinu viņu un mīlēju viņu toreiz, kad jautāju par savas mammas laulībām, tā attieksme ir apbalvojums no Dieva, kas ir pavadījis visu manu dzīvi. Tāds ir mans viedoklis.

Es vienkārši esmu ļoti pateicīgs, ka viņa ceļš krustojās ar manējo.