Paaudze

LOISA BRANHAMA

DZIMUSI 1939. gada 14. septembrī, DZĪVO Sellersburgā, Indiānas štatā.

Viņa saprata, kāpēc bija vajadzīga tā stiprā saite,

kas vienoja viņas vīru un viņa tēvu,

un nekad neļāva tam kļūt par traucēkli.

BILLIJU Polu Branhamu es pirmo reizi satiku Džefersonvilas vidusskolas vestibilā, es tajā skolā mācījos, bet viņš jau bija students, kas bija atnācis apciemot vienu no saviem vidusskolas skolotājiem. Mēs saskatījāmies, bet nerunājām viens ar otru. Kādu dienu vai divas vēlāk, es gāju uz satikšanos ar puisi, kurš dzīvoja blakus Billijam (to es toreiz nezināju), un kaut kāda iemesla pēc mēs piebraucām pie vecmammas Branhamas mājas. Varbūt tas bija tāpēc, ka puisis, ar kuru es gāju uz satikšanos, zināja, ka Billijs ir tur pie vecmammas, un viņi bija labi draugi, varbūt viņš gribēja viņu satikt, bet es patiešām neatceros īsto iemeslu. Katrā ziņā tā bija tā reize, kad mēs patiešām satikāmies un jau pēc pāris dienām mēs sākām iet uz kopīgiem randiņiem.

KĀDU svētdienas pēcpusdienu Billijs aizveda mani iepazīties ar viņa ģimeni. Es nebiju piemēroti apģērbusies, jo es vienmēr biju valkājusi tikai džinsus un bikses. Tas bija viss, ko es zināju par ģērbšanos, un Billijam tā nekad nebija problēma, kā es ģērbos, un viņš man nesludināja par to, bet gaidīja, lai es to saprastu un pati pieņemtu lēmumu.

Tajā laikā es nezināju, ka kādu var saukt par “māsu” un “brāli”, tāpēc es Billija vecākus vienkārši saucu par Bilu un Medu, un kopš tā laika es viņus tā arī saucu. Viņi zināja, ka tas nav necieņas dēļ. Mēs vienkārši bijām ļoti tuvi viens otram, īpaši pēc tam, kad mēs jau bijām viena ģimene, un tā saukt šķita dabiski.

Drīz pēc tam es sāku strādāt pie Medas, palīdzot viņai mājas darbos un dažreiz paliekot pie viņas, kad Bils un Billijs bija aizbraukuši.

Kad es pirmoreiz devos uz darbu, es uzvilku savas parastās džinsas, jo es jau neko labāku nezināju. Neviens mani neaudzināja vai nekritizēja par to, kā es esmu ģērbusies, un tā tas kādu laiku turpinājās. Tad kādu dienu Meda man pajautāja, vai es varbūt varētu valkāt svārkus, jo uz māju nāk cilvēki, lai par viņiem palūgtu, un viņi varētu nesaprast. Es piekritu.

Es tur strādāju, līdz mēs ar Billiju apprecējāmies.

PIRMO reizi es dzirdēju Bilu runājam 1956. gada 11. jūnijā Kadla lūgšanu namā Indianapolisā. Viņa vārdos bija kaut kas citādāks, pavisam atšķirīgs no tā, ko es jebkad iepriekš biju dzirdējusi, bet es nezināju, kas tas bija. Viss, ko es zināju, bija tas, ka manām ausīm tas izklausījās ļoti pareizi. Tas bija mans sākums.

ES neuzaugu draudzē, kaut arī kā maza meitenīte es biju kristīta Golgātas baptistu draudzē un kādu laiku kopā ar manu mammu un vecmammu apmeklēju pentakostu dievnamu. Dažas no lietām, kas tajā draudzē notika, es nesapratu, kad, piemēram, pār cilvēkiem nonāca Svētais Gars un viņi krita uz grīdas. Tas mani biedēja, bet es pateicos Tam Kungam, ka es neteicu neko kritisku par to, un kad es iepazinos ar šo Vēstījumu, es uzzināju, ko tas viss nozīmē.

MĒS AR Billiju apprecējāmies 1956. gada 7. augustā klusā ceremonijā kristiešu draudzē. Pirms tam Bils bija runājis ar mums abiem kopā un izskaidrojis, kāpēc viņš nevar novadīt laulības ceremoniju, tas bija Billija iepriekšējās laulības un tās atsaukuma dēļ. Viņš arī nepiedalījās kāzās, bet vēlāk mēs aizbraucām uz mājām, un viņš ieveda mūs savā atpūtas istabā un palūdza par mums. Billijam bija 20 gadi, bet man bija 16.

Es tiku kristīta Branhama dievnamā 1958. gada Lieldienu svētdienā. Tas bija saullēkta dievkalpojums, un Bils tikko bija sludinājis svētrunu, kas saucās “Es zinu, ka mans Izpircējs ir dzīvs” (I Know My Redeemer Liveth).

Man ir daudz labu atmiņu, bet vislabākās ir no kristībām. Kad es domāju par to, ka Dieva pravietis mani atveda pie Tā Kunga un pēc tam kristīja mani, tas ir pats augstākais, kas kopš tā laika ir noticis. Kad es tagad atskatos un padomāju, kāds tas ir bijis gods, es ar grūtībām varu to aptvert.

ES DEVOS līdzi Billijam un viņa tētim uz dažām sanāksmēm, bet es reti devos uz garākām kampaņām. Lielāko daļu laika es paliku ar Medu, un starp mums izveidojās brīnišķīgas, tuvas attiecības, un tās līdzinājās vairāk kā meitas un mātes, nevis sievas un vīramātes attiecībām. Nekad mūsu starpā nebija tādu problēmu, kuru mēs nevarētu atrisināt ar izrunāšanos, un atmiņas par tiem brīnišķīgajiem laikiem, ko mēs piedzīvojām kopā, man ir ļoti dārgas.

Visu viņa dzīvi Billijs un viņa tētis bija tik ļoti tuvi viens otram, cik vien tēvs ar dēlu tuvi var būt. Patiesībā, man jāsaka, ka viņi bija vistuvākie tēvs ar dēlu, kādus esmu pazinusi vai par kādiem esmu dzirdējusi. Pat pēc mūsu kāzām, pati pirmā lieta, ko viņš darīja no rīta – pati pirmā – viņš vispirms piezvanīja tētim. Es zināju, ka Billijam ir jāsazinās ar tēvu, pirms viņš vispār varēja sākt dienu. Es domāju, ka daudzas no tikko apprecētajām sievām apvainotos vai pēc neilga laika kļūtu greizsirdīgas, bet es saku ar pateicību, ka man tas pat ne reizi neienāca prātā. Tas nekad, nekad mani nemaz netraucēja.

1960. gada vasarā mēs braucām uz Oregonu, Vašingtonas štatā, un Kaliforniju, brauciens bija paredzēts mēnesi ilgs, un tā laikā bija paredzētas sanāksmes. Vienā no sanāksmēm Jakimā kāds bija atnācis lūgšanu rindā, un brālis Branhams demonstrēja “zīmi, kas bija rokā”. Es kādu laiku biju brīnījusies, kā tas izskatījās un kā tas varēja notikt, tāpēc pēc sanāksmes, kad mēs jau bijām iekāpuši mašīnā un devāmies uz viesnīcu, es viņam pajautāju par to. Viņš teica: “Tas vienkārši ir tā,” un viņš pastiepās pēc manas rokas. “Ja ar tevi kaut kas nav kārtībā, tas man šeit tiek parādīts,” un viņš paskatījās uz savu roku, tad viņš paskatījās atkal uz mani un tad atkal atpakaļ uz savu roku. Es redzēju izmaiņas viņa rokā. Parādījās nelieli plankumi, un es uzreiz jutu, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, jo citādi tie nebūtu parādījušies. Tai pašā laikā, man šķiet, es sapratu, ka tas ir tāpēc, ka es nevarēju palikt stāvoklī, un es kļuvu priecīga. Es uzreiz zināju, ka mana problēma ir pagātnē.

Es nevaru atrast vārdus, lai aprakstītu, kā tas bija, piedzīvot to dāvanu darbojamies. Tas ir liels gods. Mēs ar Billiju bijām piecus gadus dzīvojuši laulībā bez bērniem, līdz mūsu dēls Pols piedzima 1961. gada novembrī.

KĀDĀ agrā rītā 1964. gada martā mēs aizbraucām no Tūsonas, lai dotos uz dievkalpojumiem Dalasā un Bomontā Teksasas štatā. Bils brauca ar savu mašīnu, bet mēs ar Billiju bijām savā mašīnā. Es biju ļoti slima, man bija iekaisis kakls, un es visbeidzot teicu Billijam: “Tev jāapstājas un jāpaprasa savam tētim, lai viņš par mani palūdz. Es esmu tik slima.” Mēs apstājāmies, un viņš palūdza, un tad mēs braucām vēl kādas 100 jūdzes (160 km – Tulk.), līdz mēs apstājāmies pabrokastot. Uz to laiku es sajutos jau labāk, un, kad mēs izkāpām no mašīnas, es to pateicu Bilam. Mēs gājām iekšā restorānā, un viņš man pateica: “Tev būs vēl viens bērniņš. Tāpēc tev bija slikti.”

Es biju pamatīgi satraukta. Viņš teica: “Es redzu tevi ar zilu sedziņu, un Billijs baro Polu.” Es gribēju meitenīti, un to, ka viņš pieminēja zilu sedziņu, es pat neapjautu. Bet, protams, mums piedzima vēl viens puika. Maikls Deivids ieradās 1964. gada 11. novembrī.

Tā bija pirmā reize, kad es viņam prasīju, lai viņš par mani palūdz. Man bija daudzas iespējas to darīt, bet es vienkārši nevarēju to prasīt, jo es kaut kā jutos, ka es tad izmantotu savas priekšrocības. Bet vienalga, lai kas notiktu ar mani, vai nu tā bija slimība vai kaut kas manā prātā, ko es gribētu nest viņa priekšā, viņš vienmēr atnāca pie manis pirmais, jo Tas Kungs viņam jau visu bija parādījis. Tā tas notika daudzas, daudzas reizes.

BILLIJS vienmēr ir bijis nervozs. Reiz viņa tētis viņam pateica: “Tāpat kā mana nervozitāte, arī tev tā būs līdz pat mirklim, kad Tas Kungs paņems tevi Mājās.”

Kad pēdējās sanāksmes Šrivportā bija beigušās, Bils pateica par vāveri, kuru viņš redzēja Sabino kanjonā, un viņš runāja par savu nervozitāti. Viņš teica: “Beidzot tas ir beidzies. Pabeigts. Man vairs tās nebūs.”

Tieši tad, manā prātā, es sapratu, ka viņš aizies. Es to zināju, tapēc ka viņš bija pateicis Billijam, ka viņam tā būs līdz pat aiziešanai no šīs zemes. Tāpēc manā sirdī kaut kas man teica, ka viņš mūs pametīs.

Es gandrīz nedzirdēju pārējās lietas, kas tika pateiktas. Tieši tā, kā viņš to pateica, ar tiem vārdiem, tie palika ar mani. Pēc dievkalpojuma Billijs iesēdināja savu tēti šofera blakussēdētāja sēdeklī, un es sēdēju aizmugurē. Es zināju, ka Bils vēl nav atjēdzies, un es sacīju: “Billij, man šķiet, ka tavs tētis mūs pametīs.”

Ak, viņš gandrīz uzlēca man virsū. Viņš man teica: “Neuzdrošinies tā teikt.” Es gribēju pajautāt Bilam par to, ko viņš bija sacījis un vai es esmu pareizi to pareizi sapratusi, bet Billijs nevēlējās, lai es par to runāju, jo tas tēti tik ļoti satrauca. Tāpēc es tā arī nepajautāju, bet savā sirdī es to zināju. Un Tas Kungs paņēma viņu pie sevis pēc apmēram trijām nedēļām.