Paaudze

DANS RADELS

DZIMIS 1929. gada 30. decembrī, MIRIS 2010. gada 17. martā.

Viljams Branhams atbalstīja viņa lēmumu

izveidot ar viņa dievnamu saistītu draudzi Džefersonfilā.

Evaņģēlija Dievnama (Gospel Tabernacle) draudzes gans.

TĒTIS ar mammu bija uz atmodas dievkalpojumiem metodistu draudzē, un viņi abi tika izglābti. Tieši pēc tam viņi sāka apmeklēt Branhama dievnamu.

Visi šajā apkārtnē zināja brāli Bilu. Strādājot Indiānas sabiedrisko pakalpojumu kompānijā, viņš staigāja no Džefersonfilas līdz pat Skotsburgai, Indiānas štatā. Tas ir apmēram 50 jūdzes (80 km – Tulk.), tāpēc viņš pazina diezgan daudz cilvēku starp šīm vietām. Pat jau tajā laikā viņā bija kaut kas tāds, kas piesaistīja cilvēkus.

Pirmā reize, ko es atceros, kad es redzēju brāli Bilu, bija Vissingas garāžās, uz kurieni viņš mēdza vest savu mašīnu, lai to saremontē. Kad viņš tur bija, viņš parasti runājās, apsēdās turpat un stāstīja par dažādiem notikumiem, kad viņš bija medībās, un es vienkārši kāri tvēru katru vārdu! Toreiz es biju pavisam jauns puisis, un es dzīvojos ap to garāžu visu laiku. Es atceros, ka brālim Bilam bija fords, laba izskata mašīna, kuru viņš vienmēr turēja tīru un glītu. Pie antenas viņam bija piestiprināta lapsas aste.

ES SĀKU apmeklēt Branhama dievnamu, kad atnācu no armijas. Es biju apsolījis Dievam, ka, ja es netikšu nogalināts un atgriezīšos mājās sveiks un vesels, tad es kalpošu Viņam. Tā nu, kad es atgriezos, Viņš man atgādināja manu solījumu. Brālis Branhams pazina manu tēvu, un reiz, kad viņam bija sanāksme Frankfortā Kentuki štatā, viņš atbrauca pie mums mājās un paņēma mani sev līdzi uz to sanāksmi. Turpceļā un atpakaļceļā mēs runājāmies, un pieredzētais man lika pozitīvāk skatīties uz viņa kalpošanu.

Brālis Branhams daudz laika pavadīja sadraudzībā ar mani. Es neesmu mednieks, bet, kad viņš devās makšķerēt, viņš aicināja mani līdzi. Es nemakšķerēju, es braucu, lai runātos ar viņu. Mēs devāmies uz Ohaijo upi, lejup aiz ūdenskritumiem. Es ļoti novērtēju to, cik daudz laika brālis Branhams pavadīja kopā ar mani. Es zināju, ka viņam ir kaut kas tāds, kas nebija nevienam citam mācītājam.

PĒC TAM, kad es sāku veidot šeit savu dievnamu, brālis Branhams pie mums sludināja daudzas reizes. Varēja būt vēl biežāk, bet daži no vietējiem sludinātājiem sāka just nepatiku, jo viņš biežāk brauca uz manu draudzi, nekā uz viņējām. Tāpēc es pie sevis nodomāju: “Labi, kad viņš atbrauc mājās, viņam ir jāatpūšas, un viņam nevajadzētu braukt pie manis sludināt, jo tas citus brāļus padara greizsirdīgus.” Tāpēc es viņu tik bieži vairs neaicināju. Bet viņš atbrauca vienmēr, kad es biju viņu uzaicinājis.

REDZIET, par tām lietām, kuras viņš par mani saka uz lentēm, jums vienkārši ir jāpazīst brāli Branhamu. Viņš vairākas reizes ir teicis, ka es esmu tik gauss un kautrīgs. Bet tas bija tāpēc, ka es, piemēram, pateicu vienu lietu un tad, galvu nokāris, sēdēju un neteicu ne vārda, un arī neskatījos uz viņu. Es viņam teicu: “Es negribēju runāt tāpēc, ka es vēlējos dzirdēt tevi.”

Kad brālis Branhams bija pilsētā un sludināja dievnamā, mēs visi aizvērām savu dievnamu durvis un devāmies uz viņa draudzi, vienmēr. Protams, pirms vēl dievnams tika atjaunots 1962. gadā, toreiz tur bija mazāk sēdvietu, un, cik es atceros, tajās dienās es Branhama dievnamā nekad nedabūju sēdvietu.

Dažreiz viņš izteica tādus paziņojumus, kā, piemēram, ka es esmu viņa Evaņģēlija dēls, un viņš respektēja, ka mēs esam suverēna draudze šajā pilsētas pusē. Viņš man vairākas reizes ir teicis: “Brāli, Don, es tevi esmu rūpīgi mācījis, lai tev būtu patiesība un tu zinātu patiesību.” Bet viņš man arī teica, ka viņš ar mani kopā pavadīja laiku, lai redzētu, ka tas vēstījums, ko es sludināju, ir tieši tāds pats, ko sludināja viņš. Viņš teica: “Tu vienmēr sludini to pašu Evaņģēliju, kuru sludinu es.” Viņam vienmēr bija kaut kas jauks, ko pateikt. Reiz viņš teica: “Brāli Radel, tev tur ir tik jauka cilvēku grupa. Tu šovakar tur klausoties sēdēji tā, it kā būtu viens vecs vecajs, visu saprotot.

PARASTI sanāksmēs atpazīšanas laikā viņš mani neiesaistīja, jo labi mani pazina, viņš vienkārši mani izlaida. Bet bija viena reize, kad man bija ļoti sarežģīta situācija, un tad viņš pēc sanāksmes atnāca pie manis. Parasti, kad viņš iznāca no dievnama pēc sludināšanas, viņš gāja uz savu mašīnu un devās prom. Bet šoreiz viņš iznāca ārā un skatījās apkārt, un, kad viņš ieraudzīja mani tur stāvot, viņš atnāca pie manis un teica: “Es gribu, lai tu izmet to no galvas. Ja tu to neapstādināsi un ļausi tam atgriezties savā prātā, tas beigsies ar garīgu slimību.” Lieta tāda, ka es vienmēr esmu gribējis pazīt Dievu vēl varenākā veidā nekā parasti lielākā daļa cilvēku.

VISAS tās lietas man bija milzīgas. Viņš centās darīt visu, ko varēja, lai palīdzētu man visu nostādīt vajadzīgā līmenī, lai būtu balansā.

Es vienmēr respektēju brāli Branhamu. Es zināju, kas viņš ir un kurš viņš ir, un patiešām mīlēju viņu. Šeit šajā ielejā mēs esam redzējuši izpaužamies visādas mācības un fanātiskus uzskatus, bet Dieva priekšā es varu teikt, ka es nekad neesmu nosliecies ne pie viena no viņiem. Es zinu, ka Dievs bija ar viņu, un katra lieta, ko viņš darīja, viņš to darīja Dieva slavai.

Mēs esam pazīstami pēc tām dzīvēm, ko dzīvojam, un ir teikts, ka tava dzīve runā tik skaļi, ka es nevaru sadzirdēt tavu liecību. Tālab dzīvot svētrunu būtu daudz labāk nekā sludināt to. Dzīve, ko tu dzīvo, parāda tavu raksturu, jo tava dzīve vienmēr veido tavu raksturu.

Viljams Branhams