Paaudze

ĒRLS VILJAMS

DZIMIS 1930. gada 9. janvārī, DZĪVO Tūsonā, Arizonas štatā.

Viņš bija tās organizācijas vidū,

kas daudzus gadus veidoja pamatu

Viljama Branhama kalpošanai.

MANU tēvu bija sakropļojis artrīts, un tādēļ mēs pārvācāmies no Oregonas. Ārsts viņam bija pateicis, ka, ja viņš dosies uz siltāku un sausāku klimatu, viņš vēl varētu nodzīvot četrus vai piecus gadus. Tas bija 1945. gadā.

Mēs pārvācāmies uz Arizonu, kad Fīniksā dzīvoja apmēram 60 000 cilvēku. Mēs devāmies uz tuksnesi un vienkārši gulējām smiltīs un saulē. Ja nebūtu tas artrīts, mēs nebūtu šurp atbraukuši un mums nebūtu tā privilēģija būt tur, kur mēs tagad esam. Man ļoti nepatīk apziņa, ka viņam vajadzēja tā ciest, bet Dievs to izmantoja labam mērķim. Tētis aizgāja mūžībā 1982. gadā. Izskatās, ka Tas Kungs tēti vienkārši nolika tajā vietā, kur Viņš vēlējās, lai viņš būtu. Un, tā kā viņam bija šī ietekme Starptautiskajā Pilnā Evaņģēlija Uzņēmēju apvienībā (SPEUA), Kungs varēja viņu lietot. Kristīgie uzņēmēji - tās bija tās lielās durvis, kuras tika atvērtas brāļa Branhama kalpošanai.

Tagad SPEUA ir patiešām mainījusies. Tētis kļuva par daļu no tās piecdesmito gadu sākumā, un palika tajā desmit gadus pēc brāļa Branhama aiziešanas mūžībā. Viņš tajā bija Starptautiskais Sekretārs/Mantzinis un Fīniksas nodaļas – prezidents.

Daudzējādi mans tēvs bija patiešām garīgs un spēja atšķirt lietas, bet dažā ziņā viņš nebija garīgs nemaz. Par tām lietām, kam viņš ticēja, viņš stāvēja un cīnījās līdz pēdējiem spēkiem. Tieši pateicoties šai īpašībai, viņam ar brāli Branhamu izveidojās tik labas attiecības. Viņš mīlēja brāli Branhamu un mīlēja arī šo Vēstījumu. Vienu dienu viņš teica brālim Branhamam: “Es ticu visam, ko tu saki, bet es noteikti to nesaprotu.”

Un viņš atbildēja: “Tas nekas, brāli Karl. Tikai tici tam; kādu dienu tu sapratīsi.”

ES ATCEROS vienu no pirmajām reizēm, kad mēs aizgājām klausīties brāļa Branhama sludināšanu. Es nebiju un tāpat mana sieva, mēs nebijām kristieši. Viņš sludināja Fīniksā Medisona skvēra dārzā, un viņš izsauca manu māsīcu. Viņš teica: “Tur ir maza lēdija sarkanā kleitā, sēž tribīnēs, un viņai ir muguras kaite. Viņa nezina, kas tā ir par kaiti, bet tā ir aknu slimība.” Tā bija mana māsīca, un tā bija taisnība, viņai bija tā kaite.

Tovakar viņš izteica apgalvojumu, ko es nekad neaizmirsīšu. Tā bija pirmā reize, kad es dzirdēju viņu sakām, ka, pat ja viņš nomirs un tiks aizsūtīts uz elli ar grēciniekiem, viņš kalpos Tam Kungam tieši tāpat, jo Viņš ir bijis tik labs pret viņu. Tovakar es pateicu savai sievai Helēnai: “Es esmu bijis uz daudzām draudzēm un daudziem dievkalpojumiem, bet šeit ir kaut kas tāds, ko nekur citur nevar atrast. Tas vīrs nekalpo Dievam tāpēc, ka viņam būtu bail doties uz elli. Viņš kalpo Dievam, jo viņš mīl Viņu.”

1961. gadā mans tēvs nopirka biļetes man un manai sievai, lai mēs dotos uz Maiami pludmali Floridā, kur notiks SPEUA sanāksme. Brālis Branhams nebija tajā sanāksmē, bet man šķiet, ka viens no runātājiem bija kongresmenis Apšovs. Es atrados 3000 uzņēmēju vidū, un viņi visi runāja par to, cik Tas Kungs ir labs. Tas mani uzrunāja. Es padomāju, ka varbūt tas ir vajadzīgs arī man. Tāpēc es atdevu savu sirdi Kungam, un to izdarīja arī Helēna. Mēs tur piedzīvojām Kungu, un tas mainīja mūsu dzīves.

Maniem vecākiem bija diezgan plaša bibliotēka ar evaņģēlistu un sludinātāju ierakstiem uz lentēm. Tētim bija liels magnetafons, kuru viņš mums aizdeva, un es uz kādu laiku paņēmu atvaļinājumu no sava aku racēja darba, lai varētu paklausīties tos ierakstus. Tās bija Orala Roberta, Tomija Osborna, Tomija Hiksa un Brāļa Branhama svētrunas. Un vēlāk mēs jau ņēmām uz mājām tikai brāļa Branhama ierakstus. Un mēs sākām stāstīt cilvēkiem to, ko esam sadzirdējuši no tām lentēm. Mans tēvs man reiz teica: “Tev var rasties garīgās gremošanas traucējumi. Tā ir diezgan smaga sludināšana.” Bet kaut kas tajā balsī un sludināšanā bija īpašs. Mēs neko nezinājām par kristietību, bet tajā bija kaut kas tāds, kas ļoti izklausījās kā patiesība.

TĒTIS 1961. gadā sāka organizēt kampaņas Fīniksā, un kopš paša sākuma brālis Branhams bija tur, lai palīdzētu visu nokārtot. Viņš tur bija katru gadu līdz pat 1965. gada janvārim, un viņš būtu bijis arī 1966. gada janvārī, ja nebūtu noticis tas negadījums.

Mēs vienmēr ticējām, ka šīm kampaņām bija tādi panākumi tieši tādēļ, ka tajās bija iesaistīts viņš. Tā ir vienīgā kampaņa, kura SPEUA organizācijai bija tāda, kad pēc sanāksmēm mēs varējām vēl aizsūtīt naudu galvenajam birojam. Pārējām kampaņām galvenajam birojam vajadzēja piemaksāt, lai sanāksmes varētu notikt. Tāpat arī Fīniksas kampaņas piesaistīja visvairāk cilvēku no visām citām SPEUA sanāksmēm, kādas viņiem jebkad ir bijušas. Tā bija liela svētība apkārtējai kristiešu kopienai un Kristus Līgavai kopumā.

Sludinātāji nāca un atbalstīja kampaņu, bet dažreiz tas varbūt nebija tā īsti no sirds. Man šķiet, ka viņi baidījās to neatbalstīt. Kaut kas īpašs bija tajā Vēstījumā un vēstnesī. Viņš nepieprasīja, lai viņu cienītu, viņš pats, bet tā dzīve, kuru viņš dzīvoja un Vēstījums, kuru viņš sludināja, prasīja cieņu. Cilvēks, ja viņš bijās Dievu, viņam tā kalpošana bija jāciena.

Lielākā daļa no SPEUA vadītājiem nepiekrita brāļa Branhama mācībai, bet es nezinu nevienu, kas kaut reizi būtu varējis vai pat būtu aizrādījis kaut ko pret viņa dzīvi. Viņiem bija liela cieņa pret to. Viņi zināja, ka dzīvē, kādu viņš dzīvo, nevar atrast nevienu pārmetumu, un viņiem tas bija jāciena.

DAUDZAS no svētrunām, kuras mums šobrīd ir, tika sludinātas Fīniksā. Brālis Branhams parasti atbrauca 10 dienas pirms kampaņas sākšanās, un runāja dažādās draudzēs pa visu ieleju, līdz sākās kampaņa. Tad kampaņas laikā viņš runāja vismaz divas reizes, vienreiz sestdienas rītā brokastu laikā, un vēl arī svētdienas vakarā vienmēr bija dievkalpojums. Viņš nekad neorganizēja sanāksmes laikā, kad apkārtējām draudzēm bija regulārie dievkalpojumi, viņš vienkārši tā nedarīja. Viņš nelika sevi kā sludinātāju regulārajos draudžu dievkalpojumos. Bet sestdienas brokastu sanāksmes vienmēr apmeklēja cilvēku pūļi. Un arī svētdienas pēcpusdienās sanāca ļoti daudz ļaužu.

Brālis Branhams bija ļoti pacietīgs ar SPEUA. No vienas puses, daži no tās vadītājiem gribēja no viņa tikt vaļā, tāpēc, ka viņi teica, ka viņa dēļ daudzas sievietes aizejot prom. Viņas apvainojās, ka viņš sludināja pret viņu kleitām un kosmētiku. Kādu rītu, kad viņš sludināja, runāja par kleitām un kosmētiku, tur bija viena sieviete no Lubokas Teksasas štatā, un viņa tieši auditorijas vidū piecēlās, vicināja rokas un kliedza, bija kļuvusi diezgan histēriska. Viņa izgāja pa auditorijas sānu durvīm. Brāļa Branhama runasveidu vai ko citu tas nekādi neietekmēja, viņš vienkārši nolieca savu galvu un teica: “Kungs, tā māsa ir apjukusi. Es lūdzu, lai tu aizsūti savu Svēto Garu tur pie viņas un atved viņu atpakaļ.”

Pēc dažām minūtēm viņa ienāca atpakaļ auditorijā pavisam mierīga un apsēdās. Es pie sevis nodomāju: “Kāda gan autoritāte piemīt tam nelielajam cilvēkam?!” Tas bija fenomenāli.

Citu reizi SPEUA padomes locekļi sanāca kopā – viņu bija pietiekami daudz, lai būtu balsstiesīgo vairākums – un viņi ierosināja, ka katrā kampaņā nevar būt viens un tas pats runātājs vairāk kā divus gadus pēc kārtas. Es tur nebiju, bet tur piedalījās tētis, un viņš ļoti labi saprata, ko viņi ir nodomājuši. Viņš pateica viņiem: “Es zinu, ko jūs grasāties darīt. Jūs negribat, lai Viljams Branhams piedalās Fīniksas kampaņās. Bet es gribu, lai jūs kaut ko saprastu. Ja jūs paņemsiet brāli Branhamu prom no Fīniksas sanāksmēm, arī es būšu prom. Es vairs te nebūšu. Varat izvēlēties.”

Viņš nedaudz uzspieda, jo viņš bija Starptautiskais Sekretārs/Mantzinis un viņš bija tīri labi palīdzējis viņiem tikt ārā no parādiem, tāpēc viņi respektēja viņa lēmumu. Viņš teica: “Es jums visiem gribu kaut ko pajautāt. Vai šeit ir kāds, kas pateiks, ka Viljams Branhams nav pravietis?” Neviens neko neteica. Viņš teica: “Labi, tad es jums pajautāšu citu jautājumu. Vai uz zemes šobrīd ir arī kāds cits pravietis?” Neviens neko neteica. Viņš teica: “Labi, man izskatās, ka jūs te visi esat tādi garīgi līderi (vadītāju padome), un uz zemes ir tikai viens pravietis, tad man šķiet, ka jums vajadzētu viņu paklausīties vismaz reizi gadā!”

Kad viņi veica balsošanu, šis priekšlikums tika noraidīts. Interesanta lieta par šo bija tas, ka šīs sanāksmes laikā brālis Branhams bija ASV otrā pusē. Nākošo reizi, kad viņš satika manu tēti, viņš uzlika roku uz viņa pleca un teica: “Brāli Karl, es ļoti novērtēju, kā tu mani aizstāvēji tajā sanāksmē.” Viņš zināja, kas notiek.

KAD ES biju kļuvis par kristieti un paīdzēju tēvam organizēt kampaņas, es sanāksmēs ievēroju, ka tās apmeklēja divas cilvēku grupas. Bija ļoti daudz cilvēku, kas nāca, lai redzētu brīnumus, un viņiem patika atpazīšana un dziedināšana. Bet bija arī cita cilvēku grupa, kuru bija daudz mazāk, bet viņus varēja atpazīt. Viņi nenāca meklēt emocijas; viņi nāca klausīties, kas tiks pateikts. Viņi kāri tvēra katru vārdu. Man viņi ļoti patika, un tas mani iedvesmoja. Es domāju: “Tajā kaut kas ir, jo citādi tie cilvēki nebūtu tik patiesi pieķērušies tam.” Bet tā apjausma neatnāca pie manis vienā naktī, tas nenotika uzreiz.

KĀDU sestdienas rītu, kad brālis Branhams sludināja Ramada Inn, mamma bija aizbraukusi uz kādu psihiatrisko slimnīcu, jo tur bija viņas draudzene, kas tur bija nonākusi, jo viņai bija problēmas ar nerviem. Viņa aizveda viņu uz sanāksmi un vēlējās, lai par viņu palūdz. Kad viņa nonāca sanāksmē, auditorija bija pārpildīta, bet mamma labi pārzināja Ramada Inn ēku. Gar auditorijas vienu malu bija šaurs gaitenis, tā nu viņa dabūja pāris krēslus un iegāja tajā gaitenī, kas bija blakus auditorijai, bet tur viņi varēja dzirdēt, ko brālis Branhams saka. Viņa domāja, ka varbūt tad, kad dievkalpojums būs beidzies, viņa varēs kaut kā panākt, lai par to kundzi tiek palūgts.

Brālis Branhams beidza sludināt, un tad viņš sāka izsaukt cilvēkus, nosakot viņu kaites. Viņš norādīja uz to sienu un teica: “Māsa Viljamsa, tu sēdi tieši tās sienas otrā pusē ar kundzi, kuru tu paņēmi no tās iestādes šorīt un atvedi šurp, lai par viņu palūdz. Tas Kungs ir viņu dziedinājis.” Kad mamma aizveda viņu atpakaļ uz to iestādi, nekādas izmaiņas nebija redzamas, bet pēc mēneša mamma uzzināja, ka viņa ir pilnībā vesela.

ES ATCEROS to vakaru, kad brālis Branhams sludināja “Līgavas izvēli” (Choosing of a Bride) Losandželosā. Pirms sanāksmes viņš bija bijis Embasī auditorijā, un tur viņš bija sludinājis vairākus dievkalpojumus. Tad viņš aizbrauca augšup uz Biltmoru un divas vai trīs reizes sludināja tur. Tad tovakar, un jūs zināt to svaidījumu, kas tovakar bija pār viņu, tas viņam nebija viegli, lai pieceltos un dotos sludināt tiem cilvēkiem tā, kā viņš to izdarīja.

To nevar saprast, kad vienkārši klausies to ierakstu, bet tur diezgan tuvu visu laiku virzījās cilvēki, kas, viņam sludinot, noraidoši kratīja galvas un devās ārā pa aizmugures durvīm. Lai cilvēks varētu tur stāvēt un turpināt izklāstīt Vārdu un nodot savu vēstījumu, ziniet, to varētu izdarīt tikai īpašs cilvēks, kuram ir īpaša apņēmība, kurš ir īpašs trauks, kas paredzēts kam tādam.

Tās sanāksmes laikā brālis Billijs apgāja auditorijai apkārt un atnāca pie manis, un jautāja, vai es varētu palīdzēt viņam aizvest viņa tēti uz mašīnu, kad dievkalpojums būs beidzies. Es biju priecīgs pakalpot.

Brālis Billijs Pols noveda viņu no platformas, un viņš paņēma viņu aiz viena elkoņa, bet es aiz otra. Brāļa Branhams galva bija atliekta atpakaļ, it kā viņš, stāvot kājās, būtu bez samaņas. Viņš nebija vājš uz kājām, bet viņš vienkārši bija citā dimensijā. Viņš pagriezās pret Billiju Polu un teica: “Pol, ko es teicu tiem cilvēkiem? Es neatnācu šeit, lai būtu nejauks pret viņiem.”

Brālis Billijs Pols teica: “Tieši tā, tu viņiem nepateici neko sliktu. Tu nebiji nejauks pret viņiem.”

Mums bija jāiet pus kvartālu līdz viņu apvidus automašīnai. Mēs iesēdinājām viņu mašīnā un es aiztaisīju durvis. Brālis Billijs Pols iesēdās šofera vietā un brālis Branhams attaisīja savā pusē logu un teica: “Brāli Ērl, pasaki Demosam, lai viņš pasaka tiem cilvēkiem, ka labāk būs, ja viņi nožēlos grēkus.”

Kad es atgriezos, auditorija bija pilna ar cilvēkiem, kas bija nometušies ceļos. Daudzi cilvēki bija aizgājuši, kamēr viņš vēl sludināja. Viņi vienkārši nevarēja izturēt, ka tas vēstījums ir tik stingrs.

Kas mani iespaidoja, bija tas iemesls, kāpēc viņš vispār tovakar bija tur. Nebija ieplānots, ka viņš tovakar tur sludinās. Bija plānots, ka viņš sludinās tajā rītā vai iepriekšējā dienā, un tas jau bija paveikts. Bet uzņēmēji bija sanākuši kopā un nolēmuši, ka viņiem kaut kas ir jādara, vai arī viņi zaudēs savus apmeklētājus. Viņi nolēma, ka, ja viņi paturēs brāli Branhamu vēl šovakar, tas arī apmeklētāji nedosies prom, tāpēc viņi aizgāja un pajautāja, vai viņš nevarētu sludināt arī vakarā. Viņš ļoti augstsirdīgi piekrita. Un tad viņš sludināja “Līgavas izvēli”.

Bija viena lieta brāli Branhamā, kas mani ļoti iespaidoja. Viņš bija tik pazemīgs visā, ko viņš darīja, un viņš nekad necentās būt priekšplānā.

REIZ es viņam jautāju: “Brāli Branham, kā ar tām fosīlijām un lietām, ko viņi atrod klintīs? Esmu dzirdējis, ka pentakostu ļaudis saka, ka tās tur ielika velns, lai pieviltu cilvēkus.”

Viņš teica: “Jā, es zinu, ka viņi saka tādas lietas. Bet tā ir dzīvības forma, un tās tur bija, mēs tikai nezinām īsto laiku, kad. Raksti saka, ka Dievs izveidoja debesis un zemi; tātad, pēc tam ir kāds laika periods pēc tā panta 1. Mozus grāmatā, un mēs nezinām, kas notika starp zemes radīšanu un laiku, kad sākās vēsture, kas ir pierakstīta. Tā nu tās tur bija.”

Es augstu vērtēju to, ko dzirdēju no viņa, jo es esmu studējis ģeoloģiju un zināju, ka ģeologiem par noteiktām lietām ir daudz vairāk jautājumu, nekā viņi spēj atbildēt.

ES TICU, ka tas bija vairāk nekā Vēstījums, kas tika sludināts, tas bija Vēstījums, kas tika dzīvots mūsu acu priekšā. Tagad ir pierādīts, ka Dievs var dzīvot cilvēka sirdī. Ne jau mēs visi varam būt pravieši, bet mums visiem Tam Kungam ir jābūt galvenajam mūsu dzīvēs, lai Viņš varētu vadīt tās, kā Viņš to redz. Mums vienkārši ir jāpaļaujas uz Viņu.