Paaudze

RUTA SAMNERSA

DZIMUSI 1938. gada 8. augustā, DZĪVO Tiftonā, Džordžijas štatā.

Mēneši, ko viņa pavadīja, pierakstot Viljama Branhama svētrunas,

iesāka darbu pie grāmatas, kuru mēs pazīstam ar nosaukumu

“Septiņi draudzes periodi”.

Viņas vīrs, T.S. Samerss devās mūžībā 1997. gada 19. septembrī.

MĒS ģimenē bijām astoņi bērni, un mana mamma nomira, kad man bija gandrīz 13 gadi. Mans tētis bija “Dieva draudzes” (Church of God) sludinātājs, un pēc mammas nāves līdz vidusskolas pabeigšanai es dzīvoju Dieva Draudzes bāreņu namā Klīvlendā, Tenesī štatā. Tad es atbraucu dzīvot atpakaļ uz Tiftonu. Brālis Branhams runāja, ka mans tētis, brālis Koginss, ir slims, un viņš palūdza par viņu 1962. gada 1. aprīlī, un tad tētis jau varēja atnākt uz nākošo dievkalpojumu. Citu reizi, 1965. gada 22. augustā manam tētim bija sirdstrieka un viņš tika aizvests uz slimnīcu. Rīta dievkalpojuma laikā brālis Branhams par viņu palūdza, un tētis jau tajā pašā dienā tikai izlaists no slimnīcas. Abi šie notikumi ir ierakstīti uz lentēm.

Es satiku savu vīru, T.S. Samneru, kad es apmeklēju “Dieva draudzi” šeit Tiftonā. Mēs bijām apmeklējuši daudzas draudzes un sapratuši, ka viena konfesija saka vienu lietu, bet cita – kaut ko pavisam citu. Mēs sākām just un saprast, ka kaut kas nav pareizi. Mēs ar savu vīru pazinām brāli Velču un māsu Kleo Evansus, kuri arī tajā laikā dzīvoja Tiftonā, un viņi liecināja mums par brāļa Branhama kalpošanu un iedeva mums ierakstus.

Mēs reiz bijām Džeksonvilā, Floridas štatā, kādā no brāļa Orala Roberta sanāksmēm, un aiz mums sēdēja divas kundzes, un runāja par to, kā bija apmeklējušas vienu no brāļa Branhama sanāksmēm. Mēs klausījāmies, kā viņas runā pat tām dažādajām lietām, kas tur bija notikušas, un mans vīrs savā sirdī nolēma, ka viņš atradīs, kur ir brālis Branhams, un aizies pats paskatīties, kas tajās sanāksmēs notiek.

Šāda iespēja radās 1955. gadā, kad brālis Branhams sludināja Makūnā, Džordžijas štatā. No šejienes uz Makonas sanāksmi devās vairākas pilnas mašīnas. Manam vīram bija brālēns, kuram bija magnetafons, un viņš plānoja dievkalpojumus ierakstīt, un mans vīrs pieteicās palīdzēt, lai tādējādi arī viņš iegūtu sēdvietu tik tuvu zāles priekšai, cik vien iespējams.

Kamēr viņš tur sēdēja un gaidīja brāli Branhamu iznākam uz platformas, tika atvests vīrs ratiņkrēslā un novietots rindas galā, tieši viņam blakus. Viņa ķermenis bija sakropļots – saliekts uz priekšu un sagriezies – un viņš nevarēja pacelt savu galvu uz augšu, lai tā stāvētu taisni. Lūgšanas rindas laikā, brālis Branhams sāka izsaukt cilvēkus no auditorijas. Viņš norādīja uz to kungu ratiņkrēslā un pateica, kas viņš ir, no kurienes nāk un kāpēc viņš ir tik ļoti sakropļots. Tad brālis Branhams pasludināja viņa dziedināšanu, un tā cilvēka ķermenis sāka atraisīties un iztaisnoties. Viņš pielēca no ratiņkrēsla un metās prom pa eju, stumjot to krēslu.

Bija skaidri redzams, ka tas ir absolūts brīnums. Cilvēks, kas nekad nebija mācījies staigāt, ne tikai saņēma savu dziedināšanu, bet Dievs deva viņam spēju iet un spēku skriet. Ja tu kaut dažas dienas nogulētu gultā, tev nebūtu spēka pastaigāt, bet šis cilvēks tajā krēslā bija sēdējis visu savu dzīvi. Daudzi cilvēki neredzēja tās lietas, kas stāv aiz brīnuma, bet mans vīrs to redzēja, viņš redzēja, ka Dievs deva tam cilvēkam spēju staigāt un skriet. Kad tas notika, viņš teica: “Tas ir īstais.” Un pēc tam viņš vairs nekad neskatījās atpakaļ. No tā brīža viņš vēlējās tikai uzzināt, kur brālis Branhams būs nākošreiz.

1959. gadā mēs devāmies uz Džefersonvilu uz Lieldienu dievkalpojumiem. Tā bija pirmā reize, kad mēs devāmies uz Džefersonvilu. Mēs abi ar vīru vēlējāmies būt kristīti Jēzus Kristus Vārdā.

Kad pienāca laiks mums izbraukt, lai dotos uz Džefersonvilu, mana vīra māte bija uz gultas, ļoti slima. Mēs nezinājām, vai viņa vēl būs dzīva, kad mēs atgriezīsimies. Džefersonvilā mēs bijām uz rīta dievkalpojumu, un mēs abi bijām ļoti svētīti, jo mūs kristīja brālis Branhams.

Vakara dievkalpojumā, mans vīrs ieņēma vietu lūgšanu rindā, lai palūgtu par savu māti. Brālis Branhams viņam teica: “Tu šorīt tiki kristīts, jo es redzu, ka tu esi izdarījis kaut ko labu.” Tad viņš teica: “Es redzu sievieti, kas parādās starp tevi un mani. Ak, tā ir tava māte...” Un tad viņš pateica, ka ar viņu viss būs kārtībā.

Kad mēs atgriezāmies mājās, viņa sagaidīja mūs virtuves durvīs. Viņa gatavoja brokastis un izjautāja mūs par sanāksmēm, un gribēja zināt, kurā laikā mans vīrs bija tajā lūgšanu rindā. Kad viņi salīdzināja laikus, tas bija precīzi tajā laikā, kad viņa uzreiz saņēma dziedināšanu.

MŪSU vēlme apmeklēt brāļa Branhama sanāksmes bija stiprāka par visu. Attālums no Tiftonas līdz Džefersonvilai ir 615 jūdzes (989 km – Tulk.) vienā virzienā, un tajā laikā tur bija jābrauc pa ceļiem, kur ir tikai viena josla vienā virzienā. Tāpēc brauciens uz turieni ilga 14 līdz 16 stundas vienā virzienā, bet tas bija to vērts. Mēs devāmies uz katru sanāksmi, kad vien varējām. Mēs pārdevām fermu, kas mums piederēja, un iegūto naudu izmantojām braucieniem uz brāļa Branhama sanāksmēm. Mēs devāmies uz daudzām vietām pa valsti un pat uz Kanādu, un, kā vēlāk izrādījās, mēs bijām izmantojuši tieši visu naudu no fermas pārdošanas, kad pēdējoreiz aizbraucām uz sanāksmēm Džefersonvilā 1965. gadā. Tas Kungs mums bija devis tieši tik lielu naudas summu, kas bija vajadzīga visiem tiem braucieniem.

REIZ manam vīram, lai izvairītos no tiešas sadursmes, nācās iebraukt grāvī. Manam dēlam, Dvaitam, toreiz bija trīs gadi, un viņš stāvēja uz sēdekļa, un vīrs aplika viņam roku, lai negadījumā noturētu un neļautu atsisties pret priekšējo stiklu. To darot, Dvaita gūža bija izgriezusies no vietas, bet mēs toreiz to vēl nesapratām. Viņš varēja parāpot, bet nevarēja pastaigāt, un, kad mēs mēģinājām viņam palīdzēt staigāt, viņš vienkārši kliedza. Tā tas norisinājās vairākus mēnešus, tad Dvaits sāka pamazītēm staigāt, bet viņa kāja un pēda griezās uz āru.

Mēs uzzinājām, ka brālim Branhamam būs dievkalpojumi Džefersonvilas dievnamā, tāpēc mēs braucām uz turieni. Kad tika sasaukta lūgšanas rinda, es domāju, ka brālis Branhams mūs izsauks, jo viņš skatījās tieši uz mums, bet tad viņa uzmanība pārgāja pie citiem. Bet pirms mēs tikām mājās, mēs ievērojām, ka Dvaita kāja ir iztaisnojusies.

Brālis Velčs un māsa Kleo Evansi bija palikuši Džefersonvilā, lai dotos vakariņās kopā ar brāli Branhamu, un, kamēr viņi pie galda runāja, brālis Branhams pateica: “Es redzu mazu puisēnu, kas tika dziedināts...” un viņš aprakstīja Dvaitu. Velčs un Kleo nevarēja vien sagaidīt, kad tiks mājās un pastāstīs to mums.

MĒS devāmies uz Birmingemu, Alabamas štatā, un pa ceļam mūsu meita Latrella saslima. Mēs sākumā to nesapratām, bet viņai bija masalas smagā formā. Mans vīrs pateica brālim Billijam Polam, vai nevarētu palūgt par viņu, un brālis Branhams izkāpa no mašīnas stipra lietus laikā, iekāpa pie mums aizmugures sēdeklī un palūdza par viņu.

Ceļā uz Birmingemu Latrele gulēja ar augstu temperatūru, kas tikai turpināja kāpt, bet mājupceļā mēs nevarējām viņu mašīnā noturēt mierīgu!

VAIRĀKAS reizes mēs dzirdējām, kā brālis Branhams izsaka vēlēšanos, lai tās svētrunas, kas tika sludinātas par draudzes periodiem, tiktu izdotas arī grāmatas veidā, un arī manam vīram šī doma nelika mieru. Ja nekļūdos, mans vīrs pajautāja par to Billijam Polam, pirms vēl es biju sākusi svētrunas pierakstīt.

Brālis Branhams teica, ka tas aizņems sešus mēnešus laika, un man šķiet, ja es būtu pastāvīgi pie tā strādājusi, tā tas arī būtu. Bet es izdarīju kādu daļu, tad paņēmu brīvu laiku, tad atkal to darīju. Es strādāju ar vecajām ierakstu lentēm, un mūsu magnetafonam bija liela poga, kuru vajadzēja nospiest uz leju, lai ieslēgtu, un tad pagriezt. Dažreiz man ar pirkstu vajadzēja tās patīt atpakaļ, un man nebija kājas pedāļa, ar kuru varētu ieslēgt magnetafonu, tāpat man nebija arī elektriskās rakstāmmašīnas. Es noklausījos, uzrakstīju, apstājos, attinu lenti, un noklausījos visu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka esmu pareizi pierakstījusi.

Kad es pabeidzu, man šķiet, ka mēs ar striķi sasējām lapas kopā, tas striķis bija gandrīz tik resns kā kurpju šņore. Mēs aizvedām to uz Džefersonvilu 1962. gada 14. oktobrī un atdevām Billijam Polam, kurš to nodeva brālim Branhamam. Viņš kaut ko par to no kanceles pateica, un viņš pat mēģināja man iedot naudu par to, ka es to darīju. Protams, tas pat netika apspriests.

ES atceros, kad tika kristīts brālis Džordžs Smits. Mēs braucām gar Branhama dievnamu, lai caur pilsētu dotos mājup, bet ieraudzījām dievnama autostāvvietā mašīnas un piestājām. Ārā bija brālis Doks un māsa Meibla Branhama, un brālis Doks teica: “Nāciet iekšā. Bils kristīs Džordžu.”

Tur bija tikai saujiņa cilvēku, un māsa Meibla un es, mēs tur bijām vienīgās sievietes.

Brālis Branhams iznāca no kristību baseina, un viņam nebija krekla mugurā. Viņš kristīja brāli Džordžu, un vēlāk viņš atvainojās, ka nebija uzvilcis kreklu, jo nebija domājis, ka tur būs arī kādas sievietes.

JA MĒS atbraucām uz Džefersonvilu sestdienā pietiekami agri, mēs vienmēr devāmies apciemot vecmāmuļu Branhamu, brāļa Branhama māti. Mums ļoti patika viņas sabiedrība. Daudzas reizes mēs vedām viņu uz veikalu iepirkties, un tad viņa gribēja gatavot mums ēst. Tad tur sāka savākties tik daudz cilvēku, kas brauca pie viņas uz pusdienām, ka mēs pārtraucām braukt, jo negribējām viņai būt par nastu. Mēs neapjautām, ka tas viņu sāpinās, ka mēs vairs pie viņas nebraucam, bet viņa atsūtīja mums ziņu, apjautājoties, vai viņa gadījumā nav mums kaut ko izdarījusi un aizvainojusi mūs. Tas mūs ļoti aizkustināja. Mēs viņai pateicām, ka mums likās, ka viņai tas ir par daudz, bet viņa teica: “Jūs neesat nasta. Nekad vairs tā nedomājiet. Brauciet atkal pie manis.”

Brāļa Branhama mammai patika puķes un dzīvnieki. Es atceros, ka viņai bija papagailis, kuru viņa iemācīja pateikt: “Slava Dievam! Bils ir sludinātājs!” Viņa tiešām varēja panākt, lai tie putni runā. Kad viņa nomira, mēs aizbraucām uz apbedīšanas biroju. Tur bija tik daudz skaistu puķu, un brālis Branhams pieminēja, cik ļoti viņa apbrīnoja puķes. Viņš teica: “Nav šaubu, ka viņa tagad staigā apkārt, apbrīnojot šīs puķes.” Es apskatījos apkārt, lai redzētu, vai varēšu viņu ieraudzīt, kad viņš to pateica. Es neredzēju, bet no tā, kā viņš to pateica, es ticu, ka viņš redzēja.

BRĀLIS Velčs mums piezvanīja un pastāstīja par negadījumu Teksasā. Mans vīrs nevarēja saprast, vai doties, vai nedoties uz Amariljo, bet beigās nolēma palikt mājās un lūgties. Kopš mēs par to uzzinājām, viņš negāja ārā no mājām. Viņš bija guļamistabā pastāvīgā lūgšanā, atrodoties blakus telefonam. Mēs nezinājām, kas notiks, kad brālis Branhams nomira. Visi bija kļuviši tik atkarīgi no viņa. Viņš bija viss, un tad pēkšņi viņa vairs nebija. Mēs jutāmies, it kā pasaule iegrūst alā un sabrūk pār mums. Tā bija milzīga, gandrīz nospiedoša zaudējuma sajūta.

MAN šķiet, ka tas bija 1959. gadā, kad viņi brāļa Branhama pagalmā uzlika zīmi ar telefona numuru, uz kuru piezvanīt, lai sarunātu tikšanos. Tik daudz cilvēku nāca pie viņa uz mājām, ka viņš nedabūja atpūsties. Kad tas tika izdarīts, brālis Branhams mums pateica: “Es jums gribu pateikt, kad es jūs visus redzu braucam garām, es gribu paņemt to zīmi un aizmest tik tālu, cik vien iespējams.” Tikai zināt, kā viņš jutās, tas man nozīmēja tik daudz, un vēl joprojām nozīmē. Tev ir draugi, un tad ir arī īpašie draugi. Viņš bija tāds, un vēl vairāk.