Paaudze

DŽENA MEJA

DZIMUSI 1925. gada 19. martā. DZĪVO Džefersonvilā, Indiānas štatā.

Kā viņu tuvākajai kaimiņienei viņai

bija unikāla iespēja skatīt Branhamu ģimenes dzīvi.

BRANHAMI ievācās Īvningleinā 1948. gadā, bet mēs pārvācāmies 1949. gadā.

Mūsu mājas bija uzceltas diezgan tuvu viena otrai, sākotnējās mērīšanas kļūdas dēļ, bet daudzus gadus starp īpašumiem pat nebija žoga. Cilvēki, kas gaidīja, lai satiktu mācītāju Branhamu, pastaigājās pa viņu pagalmu un arī pa mūsu pagalmu, vienkārši vērojot apkārtni.

Es esmu medmāsa un mans vīrs Ralfs stādāja par Ševrolē izplatītāju Džefersonvilas pilsētas centrā. Vikija, mūsu meita, bija Sāras vecumā, un viņas visu laiku spēlējās kopā. Es atceros, kad Sāra bija vēl zīdainītis, cilvēki zvanīja uz mūsu mājām, lai netraucētu mācītāju un misis Branhamu, un viņu jauno mazulīti. Protams, bet mums arī bija zīdainītis!

TOREIZ mums nebija tiešie telefona numuri. Tālas distances zvanus apkalpoja operatori, un dažreiz operatori, kas zināja, ka mēs dzīvojam tieši līdzās mācītājam Branhamam, zvanīja mums, kad uz viņu mājas līniju neviens neatbildēja. Tad mēs skrējām uz kaimiņu māju, lai viņiem pateiktu par tālsarunu, un viņš skrēja uz mūsu māju, lai uz zvanu atbildētu.

REIZ, kad viņš gatavojās ceļot uz tālām zemēm, es iešpricēju viņam dažas vakcīnas, kas bija vajadzīgas. Turklāt, reiz viņam izveidojās tāda kā alerģija, kuras dēļ viņam vajadzēja katru nedēļu injicēt zāles, un es viņam iemācīju, kā viņam pašam iešpricēt sev to, kas bija vajadzīgs.

Viņam bija ārsts, kurš, šķiet, nemācēja sarunāties bez lamu vārdiem; viņš vienkārši tāds bija. Bet es daudzas reizes brīnījos, kā viņš un mācītājs Branhams tik labi satiek. Viņi bija tiešām labi biedri, tāpat kā labi dakteris un pacients, bet, man šķiet, ka dakteris varēja tīri labi pieklājīgi runāt, ja vien viņš gribēja.

MĀCĪTĀJAM Branhamam bija neliela parūka, kuru viņš dažreiz valkāja, un vienu svētdienu viņš atnāca no dievnama un nevarēja to dabūt nost. Tā nu viņš atnāca šurp, lai es viņam palīdzētu do izdarīt. Tur nu viņš bija, uz ceļiem mūsu mazajā, pat sīkajā vannasistabā, noliecies pār izlietni, lai mēs varētu viņam uz galvas tecināt ūdeni, cerot, ka tā parūka atlīmēsies. Tas bija jautri, un vēlāk mēs visi lieliski izsmējāmies!

Viņš bija labs ģimenes cilvēks; labs pret bērniem, kad bija mājās. Viņš gāja pagalmā un spēlējās ar bērniem dubļos, un pēc tam ar šļūteni visus nomazgāja un aizveda ēst saldējumu. Viņam ļoti patika pavadīt laiku mājās kopā ar ģimeni.

Un viņš bija labs kaimiņš. Viņš nesa mums vāveres, kuras bija nošāvis, un mēs ar viņa ģimeni dalījāmies ar dārzeņiem, kurus izaudzējām savā dārzā. Viņš cienīja mūsu privāto dzīvi, un mēs darījām, ko varam, lai netraucētu viņa ģimenes privātumu.

BIJA ļoti daudz cilvēku, kas brauca satikt mācītāju Branhamu uz viņa mājām, un reizēm viņi atbrauca ar autobusu. Bija arī reizes, kad cilvēki atbrauca, un, ja viņa nebija mājās, viņiem nebija nekādas iespējas tikt atpakaļ uz pilsētu, kur būtu autobuss, kas aizvestu viņus mājās. Citreiz es atbraucu no darba mājās un uz mana lieveņa sēdēja cilvēki, tad es viņus aizvedu uz autoostu pilsētā.

Es īsti nedomāju, ka visi tie apmeklētāji nāca par labu. Man šķiet, ka Branhamiem pienācās vairāk sava privātuma. Tomēr es varu saprast, kā tie cilvēki jutās, kaut arī es neticu tāpat kā viņi. Es eju uz metodistu dievnamu.

Branhami ir labi cilvēki, un mēs vienmēr esam bijuši priecīgi, ka viņi ir bijuši mūsu draudzīgie kaimiņi.