Paaudze

VILARDS KOLINSS

DZIMIS 1926. gada 7. jūlijā, DZĪVO Ņūolbanī, Indiānas štatā.

Viņš bija Viljama Branhama draugs

un līdzstrādnieks, līdz 1974. gadā kļuva

par Branhama dievnama draudzes ganu.

1955. gadā man bija 29 gadi un es biju metodistu draudzes gans dievnamā Kentuki štatā, tas bija no Džefersonvilas tikai kādas 70 jūdzes (112 km – Tulk.) lejup pa Ohaijo upi. Man bija paredzēts doties uz Atlantu Džordžijas štatā, lai papildus mācītos, kad es uzzināju, ka brālis Branhams atbrauks uz Makonu, lai noturētu dievkalpojumus. Tā kā es par viņu biju dzirdējis, bet nekad nebiju redzējis, es nolēmu doties uz turieni nedēļu ātrāk un ar savām acīm paskatīties, kādi būs tie dievkalpojumi. Kaut kā mēs ar sievu jutām, ka tajā cilvēkā kaut kas ir, bet nevarējām pateikt, kas tas bija.

Sātans visādos veidos mēģināja aizturēt mūs no šo sanāksmju apmeklēšanas. Mūsu dēls Maikls tad vēl bija mazs zīdainītis, un mēs bijām sameklējuši kādu kundzi, kas parūpēsies par viņu, kamēr mēs esam prom. Naomija vienu vakaru bija uz sanāksmi, bet tad viņa sāka uztraukties par mazuli. Viņa piezvanīja uz mājām un tā kundze teica: “Viņš raud visu laiku, kopš jūs aizbraucāt. Es viņu biju aizvedusi pie ārsta, bet viņš teica, ka mazulis vienkārši ilgojas pēc jums, un viss.” Redziet, Naomija nevarēja to izturēt, tāpēc es viņu aizvedu uz mājām, un tad nekavējoties apgriezos un devos atpakaļceļā uz Makonu. Es pat negulēju, tāpēc man tas bija diezgan smags brauciens.

Tajā laikā man bija kuņģa čūla. Tas bija tik smagi, ka tad, kad es uzrakstīju iesniegumu apdrošināšanai, viņi paskatījās manus medicīnas testu rādītājus un atteicās mani apdrošināt.

Man vajadzēja redzēt, vai tās lietas, kas notika brāļa Branhama dievkalpojumos, ir patiesas vai nē. Kad es biju atgriezies Makonā, vienu vakaru lūgšanas rindas laikā es sēdēju netālu no divām lēdijām. Kāda kundze izgāja tajā līnijā, un brālis Branhams pateica viņai, cik reizes viņai ir bijušas operācijas, un man šķiet, ka viņš teica, ka viņš redzēja liela auguma ārstu ar brillēm un ka viņš operē. Viņš teica: “Bet tas nebija veiksmīgi. Tu neesi no šīs pilsētas. Tu esi no Augustas, Džordžijas štatā. Tavs vārds ir...” un viņš nosauca viņas vārdu, “un tavas mājas numurs ir....” un viņš nosauca viņas mājas numuru. Tad viņš teica: “Jēzus Kristus dara tevi veselu.”

Kundze, kas man sēdēja blakus, teica: “Ak nē, viņš to šoreiz ir sajaucis. Es zinu to kundzi, un viņa tur nedzīvo.”

Man tas vienkārši bija jānoskaidro. Un, kad es izvaicāju, izrādījās, ka tā kundze, kas bija lūgšanu rindā, tieši pirms divām dienām bija pārvākusies uz to jauno adresi, bet man līdzās sēdošā kundze to nezināja! Pēc tam es gribēju tikt tajā lūgšanu rindā, bet to pašu gribēja arī visi citi.

Sanāksme notika futbola laukumā, un brālis Benks Vuds katru vakaru atveda brāli Branhamu uz stadionu. Nekad neaizmirsīšu, kā viņi piebrauca ar Buik automašīnu, un uz tās nebija ne mazākā traipiņa. Es arī ievēroju, ka puiši, kas ierakstīja svētrunas, sēdēja uz saliekamiem krēsliem tieši lejā platformas priekšā. Manā kravas mašīnā arī bija saliekamais krēsls, tā nu es to paņēmu un apsēdos tur tieši pie viņiem.

Tajā vakarā brālis Branhams lūdza par slimajiem, un viņš nokāpa no platformas, lai palūgtu par dažiem cilvēkiem ratiņkrēslos un uz nestuvēm. Kad viņš gāja garām gar aizmuguri, kur sēdēju es un pārējie puiši, kas veica ierakstus, viņš apstājās un uzlika roku uz mana pleca. Viņš teica: “Tēvs, dziedini viņu; viņš arī ir slims,” un turpināja savu ceļu. Kad viņš atgriezās uz platformas, viņš pateica auditorijai: “Jūs varbūt to nevarējāt redzēt, bet, kad es nokāpu no platformas, pie katra cilvēka mani aizveda Tā Kunga Eņģelis. Tajā vakarā es nopirku sev lielu hamburgeru ar lielu sīpola gabalu un apēdu to, un tā es kopš tā laika vienmēr varu ēst.

Visur auditorijas priekšā un tuvu platformai bija pārpildīts ar nestuvēm un ratiņkrēsliem, apmēram tā, it kā būtu notikusi kāda briesmīga katastrofa, piemēram, vētra, un daudzi cilvēki būtu ievainoti. Es katru vakaru ierados agri, un vienu vakaru es redzēju, kā viņi ienesa vecu kungu, melnādaino, kuram mugurā bija armijas mētelis. Es aizgāju pie viņa parunāties un uzzināju, ka viņš ir saistīts pie gultas jau 17 gadus. Viņa rokas bija ļoti tievas, tikai kauli un āda. Tajā vakarā, lūgšanas rindas pašās beigās, brālis Branhams pagriezās pret to veco vīru un teica: “Vai tu gribētu piecelties no tās gultiņas?”

Viņš teica: “Jā, ser.”

Brālis Branhams teica: “Jēzus Kristus Vārdā, piecelies.” Viņš pārmeta savas kājas pāri vienai gultiņas malai un pāris puiši palīdzēja, kamēr viņš nostājās stabili. Tu zini, kā tas ir, kad nedēļu esi nogulējis, tu nevari pastaigāt, bet viņš nebija staigājis 17 gadus! Viņš aizgāja pāri tam futbola laukumam un es neticu, ka viņš kaut kad vispār atnāca atpakaļ, lai paņemtu to gultiņu.

Pēc tām sanāksmēm es atgriezos Atlantā, lai apmeklētu draudzes ganu skolu Emory universitātē. Tā kā tai pamatā ir Džona Veslija mācība, vajadzētu domāt, ka tā ir garīga skola, bet mūsu instruktors sāka ar to, ka noliedza Jēzus Kristus dievišķumu. Tad viņš kādu dienu uzstājoties teica: “Vai tu vari iedomāties brāli Noasu, 500 gadus vecu, un vēl visā savas dzīves plaukumā? Tās ir muļķības. Noass nedzīvoja 550 gadus un tad nomira. Īstenībā tā bija viņa dzimta, kas nomira pēc tā laika perioda. Tās vienkārši bija viņa cilts beigas.”

Es pacēlu roku un atceros, kā viņš paskatījās uz mani pār savām šaurajām brillēm, bet es teicu: “Dr. Boid, es nevaru saprast, vai tad, kad Ēnohs tika paņemts, vai tas bija viens cilvēks vai visa dzimta?” Klasē atradās apmēram 150 mācītāji, un viņi visi sāka skaļi smieties. Protams, dr. Boidam uz to atbildes nebija.

Drīz pēc tam es pametu metodistu baznīcu, un mēs pārvācāmies uz Čārlztaunu, Indiānas štatā, pavisam netālu no Džefersonvilas dievnama.

MEKONĀ es biju saticies ar brāli Benksu Vudu, un es daudz par viņu domāju. Kad es pārvācos uz Čārlztaunu, vienu dienu es devos pie viņa ciemos. Viņš dzīvoja blakus brālim Branhamam uz Īvningleinas, un starp tām abām mājām bija liels lauks. Kad es piebraucu, brālis Benks pļāva zāli uz tā lauka, un viņš apstājās un pienāca pie manis sasveicināties. Kopā ar viņu zāli pļāva vēl kāds puisis, viņam nebija krekla un viņš tik turpināja pļaut. Kad viņš pienāca pie mums, brālis Benks teica: “Brāli Billij, tas ir metodistu sludinātājs, kurš tika dziedināts Makonas sanāksmēs.”

Viņš izslēdza zāles pļāvēju, izstiepa pret mani roku un teica: “Tātad tu esi metodistu sludinātājs?”

Es atbildēju: “Jā, ser, bet es eju prom no metodistu baznīcas.”

Viņš teica: “Vai patiesi?” it kā viņš būtu izbrīnīts.

Es teicu: “Jā, ser.”

Viņš teica: “Labi, es pateikšu tev, kā tas ir jādara. Esi tik mierīgs, cik vien iespējams. Es par tevi lūgšu.”

Pirms es aizbraucu, es jautāju, vai viņš varētu palūgt par manu sievu, jo viņa jau kādu laiku nejutās labi. Viņš parunāja kādu minūti un tad teica: “Pievienojies man lūgšanā par tavu sievu. Viņai ir reimatoīdais artrīts, un tas ir kropļojošais paveids.” Te nu viņa ir šodien, viņai jau ir gandrīz 80 gadi, un viņa vēl joprojām var staigāt.

Pēc tam brālis Branhams ar sievu un brālis Vuds ar sievu atnāca pie mums vakariņās. Mums vajadzēja ēst ārā pie piknika galda, jo mūsu mazajā treilerī visiem nepietika vietas. Naomija bija ļoti uztraukusies un sagatavoja visu tik labi, cik vien spēja. Mēs apsēdāmies pie piknika galda un brālis Branhams piedāvājās palūgt, un tad viņš teica Naomijai: “Māsa, bet ir viena lieta, kas pietrūkst.”

Viņa domāja: “Ak vai, ko gan es esmu aizmirsusi?”

Brālis Branhams jokojot teica: “Medusmēneša salātus - vienkārši atstājiet mūs vienus pašus!”¹

Pēc šī gadījuma mēs kļuvām tuvi draugi. Brālis Branhams veda pie mums savus bērnus, lai viņi apciemotu mūsējos, un mūsējie brauca ciemos pie viņējiem. Kad viņš atbrauca un kādu laiku pavadīja pie mums, vēl pāris dienas mūsu mājās bija Svētais Gars. To nevar salīdzināt ne ar ko.

MĒS vairākas reizes kopā devāmies vāveru medībās, un, kad viņš bija mežā, viņš bieži pacēla gaisā vienu roku un dziedāja: “Būs gaisma vakara laikā....” un tad viņš bija tik laimīgs, cik vien iespējams.

Bija periods, kad es nolēmu, ka, tā kā es metodistu draudzē tik nepareizi visu biju sapratis, man ir jāpārtrauc mana kalpošana. Es nevienam nebiju to teicis, bet es par to domāju. Kādu rītu brālis Branhams, brālis Benks un es kopā devāmies brokastot uz restorānu Kembelsvilā, Kentuki štatā. Oficiante atnāca un atnesa mums ēdienkartes, un, kad viņa aizgāja, brālis Branhams teica, ka viņa ir no metodistu draudzes. Kad viņa atgriezās, viņš jautāja, kādai draudzei viņa pieder, un viņa apstiprināja, ka pieder metodistiem. Tas ļoti piesaistīja manu uzmanību, jo viņš jau nekad agrāk to sievieti nebija redzējis. Tad, kad es aizgāju pie kasiera samaksāt, es redzēju, ka viņš ir tās draudzes loceklis, kurā es biju bijis draudzes gans. Viņš mani atpazina un jautāja: “Brāli Kolins, vai tu joprojām sludini?”

Es teicu: “Ak, dažreiz.”

Kad mēs izgājām ārā, brālis Branhams teica: “Brāli Kolins, vai tu zini, ka tad, kad tas puisis jautāja tev, vai tu vēl aizvien sludini, tev parādījās tā jocīgā sajūta sirdī? Tas nozīmē, ka tev ir jāsludina.” Tad viņš teica: “Varbūt tu varētu sludināt mums dievnamā svētdienas rītā?”

Es teicu: “Paldies, brāli Branham; tu esi ļoti laipns pret mani,” un noliku to malā.

Bet, kad viņš aizveda mani mājās, viņš teica: “Brāli Kolins, vai tu lūgsies par sludināšanu svētdienas rītā un piezvanīsi pēc tam man?” Tā bija pirnā reize, kad es sludināju viņa dievnamā.

Es pārņēmu draudzes gana pienākumus 1969. gada otrajā pusē, palīdzot brālim Ormanam Nevilam līdz pat viņa nāvei 1974. gadā. Kad viņš devās mūžībā, es tiku ievēlēts par Branhama dievnama draudzes ganu.

VISU šo gadu laikā mēs devāmies uz katru sanāksmi, uz kuru vien varējām tikt. Mēs 1963. gadā bijām Čikāgas sanāksmēs Marigol arēnā. Tā bija vieta, kas parasti tika izmantota boksa un cīņas sporta sacensībām. Brālis Branhams jau bija mums mācījis, kā izturēties dievnamā, ienākot klusi un lūdzoties vai lasot Bībeli pirms dievkalpojuma sākuma. Kad mēs ieradāmies, cilvēki visur ēkā runājās un smējās, tā, it kā tur būtu liela jautrība. Bet mēs ienācām un izturējāmies cienīgi, tieši tāpat kā darījām dievnamā. Sanāksmes beigās bija lūgšanu rinda, un viņš jau bija teicis, ka viņš vēlas, lai nāk tie cilvēki, kurus viņš nepazīst, bet tomēr viņš izsauca arī Naomiju un teica, ka virs viņas bija Gaisma.

Starp sanāksmēm, kad viņam bija laiks, viņš vienmēr apciemoja mūs mūsu mazajā treilerītī, un šoreiz viņš atbraucot teica: “Vai tu zini, kāpēc Tas Kungs izsauca tavu sievu? Tāpēc ka jūs visi ar cieņu izturējāties tajā vietā.” Ne jau lielas lietas, bet tieši mazās lietas ir svarīgas.

Es ticu, ka esmu redzējis un zinājis visvarenāko lietu, kas jebkad ir notikusi, un tā pilnībā izmainīja manu dzīvi, it visā.