Paaudze

PAULĪNA PALMERE

DZIMUSI 1924. gada 23. aprīlī, DZĪVO Džonsonsitijā, Tenesī štatā.

Sanāksmes, kuras viņas vīrs Džeks

sponsorēja Makonā, Džordžijas štatā,

bija pagrieziena punkts daudziem cilvēkiem,

kas atpazina Viljamu Branhamu kā Dieva pravieti.

Džeks Palmers devās mūžībā 2005. gada 29. jūlijā.

1951. gadā mēs apmeklējām Svētuma draudzi, bet tur mēs nebijām apmierināti. Mans vīrs Džeks piezvanīja brāļa Mūra draudzei Šrivportā un uzzināja, ka uz turieni noturēt sanāksmes atbrauks brālis Branhams, un viņš kopā ar manu māsīcu nolēma uz turieni aizbraukt un paskatīties, kas tur notiek.

Džeks bija pieradis pie Orala Roberta sanāksmēm, kur katru vakaru ap 500 cilvēku izgāja cauri lūgšanu rindai, un, kad brālis Branhams palūdza par apmēram 15 cilvēkiem, viņš nevarēja to saprast. (Protams, vēlāk viņš saprata.) Bet kamēr viņš sēdēja tajā sanāksmē Šrivportā, viņš ļoti skaidri dzirdēja balsi, kas teica: “Dēls, tu redzi to īsto.”

Džeks atbrauca mājās un teica, ka mēs izejam no konfesijas, un tad mēs sākām doties uz brāļa Branhama sanāksmēm.

1953. gadā mēs devāmies uz Talahasī Floridas štatā, lai piedalītos kampaņā. Ar mums kopā ceļoja vēl viens pāris un viņu mazā meitenīte, un mēs bijā ieplānojuši apskatīt štata galvaspilsētu, bet pēdējā minūtē mainījām savus plānus un nolēmām pastaigāties pa veikaliem, kamēr vēl bija laiks pirms sanāksmes. Mēs sākām ielas galā un tur bija kristīgo grāmatu veikals, kuram skatlogā bija daudz skaistu gleznu. Kamēr mēs tur stāvējām, apbrīnojot šīs gleznas, es nejauši paskatījos uz augšu un izsaucos: “Brālis un māsa Branhami!” Viņš vispirms apstājās bērnu priekšā, paspieda viņiem rokas un teica, ka viņš cer, ka kādreiz viņi būs misionāri. Tad viņš stāvēja uz ielas un sarunājās ar mums kādu stundu. Džeks pajautāja viņam, vai viņš varētu atbraukt uz Makonu novadīt sanāksmi, un viņš teica, ka darītu to ar lielāko prieku.

Mēs uz dievkalpojumu aizgājām agri un apsēdāmies priekšpusē. Kad brālis Branhams atnāca pie kanceles, viņš paskatījās uz Džeku un jautāja: “Vai Bakstera kungs ar tevi runāja?” Džeks pakratīja galvu: “Nē.” Viņš pagriezās pret Ērnu Baksteru un teica: “Piezvani Palmera kungam.”

Brālis Baksters tā arī izdarīja un viņš ar Džeku sarunāja organizēt sanāksmi Makonā, bet dažādu notikumu dēļ pagāja vēl divi gadi, līdz tā sanāksme notika.

KAD brālis Branhams 1955. gadā atbrauca uz Makonu, bija tikpat sauss laiks kā tagad. Viņš devās izbraukumā ārpus pilsētas un redzēja, kā labība ir izdegusi un viss mirst tāpēc, ka nav mitruma, tāpēc viņš palūdza par lietu. Tieši tad sāka līt lietus.

Sanāksmes tika rīkotas atklātā stadionā, bet šķita, ka lielo pūli, kas atnākuši, lietus nekādi neietekmē. Viņi atnāca ar lietusmēteļiem un dvieļiem, lai noslaucītu sēdekļus, bet pirms sanāksmes sākuma lietus pārstāja.

Es atceros mazu meitenīti, kurai bija poliomielīts. Viņa tētis viņu atveda, un es redzēju, kā viņš pieliecas un sāk ņemt nost stiprinājumus no viņas kājām. Viņš nolika tos uz zemes viņai blakus un pats palika uz ceļiem visu dievkalpojuma laiku. Kad brālis Branhams tieši vēlējās doties prom no platformas, viņš paskatījās uz leju uz mazo meitenīti un teica: “Dārgumiņ, vai tu vēlētos būt dziedināta?”

Viņa atbildēja: “Jā, ser.” Viņš pateica viņai, lai viņa uznāk pie viņa, un viņa atnāca.

Pēdējās sanāksmes vakarā es biju lūgšanu rindā sava dēla Bairona dēļ, un brālis Branhams man teica, ka viņš redz nelielu pusi ar sporgainiem matiem (Baironam, kad viņš bija maziņš, mati bija ļoti sprogaini). Viņš palūdza par viņu, un viņš tika dziedināts no Braita slimības (aknu slimība), ar kuru viņš jau bija slimojis sešus mēnešus.

Pēc tam mēs aizvedām Baironu pie ārsta un viņš apstiprināja, ka Bairons ir vesels. Bet iepriekš pat Maijo klīnikā mums bija pateikts, ka viņi vairs neko nevar darīt viņa labā.

SĀKOT no 1956. gada mēs katru gadu brālim Branhamam pirkām jaunu uzvalku. Viens, kuru mēs nopirkām 1960. gadā pirms viņa brauciena uz Kingstonu Jamaikā, bija īpaši skaists. Vēlām mēs satikām viņu ar māsu Branhamu un viņš mums teica, ka viņš to uzvalku bija vilcis katru vakaru visas tās desmit dienas, kad bija sanāksmes. Viņš teica: “Es novilku to uzvalku, un tas bija tik slapjš no sviedriem, ka to var izgriezt, un pakāru to. Nākošajā vakarā es atkal to vilku mugurā, un neviens nemaz nevarēja pateikt, ka man nav svaigs uzvalks pēc ķīmiskās tīrīšanas.

Māsa Meda teica: “Bil, vai tu tiešām vilki to katru vakaru?!”

Viņš teica: “Protams, es tā darīju. Es vilku to katru vakaru 10 dienas.”

Brālis Billijs Pols arī gribēja tādu pašu uzvalku, jo audums bija tik patīkams, bet mēs nekad vairs tieši tādu pašu neatradām. Mēs nodomājām, ka varbūt tas audums tika saražots tikai pravietim.

1959. gadā viņš izsauca mani lūgšanu rindas laikā. Tajā rītā mēs ar māsu Fritzingeru sarunājāmies, stāvot rindā un gaidot, līdz atvērsies dievnama durvis. Viņa bija aknu kaite, kas bija patiešām smaga. Brālis Branhams izsauca mani un es tiku dziedināta no žultspūšļa kaites, kas man bija bijusi sešus gadus. Tad viņš teica, ka Gaisma, kas bija atnākusi uz manis, pārgāja uz māsu Fritzingeru, kura man sēdēja blakus. Viņa tika dziedināta no savas kaites, un es no savējās. Tas bija tik lieliski, visas tās lietas, kas notika tajā vienā sanāksmē.

DŽEKAM jau 16 gadus bija gremošanas problēmas nervozitātes dēļ. Un tas jau nonāca līdz tādam stāvoklim, ka viņš vairs nevarēja ēst pat zīdaiņu pārtiku. Brālis Estls Bīlers, kurš bija mums ļoti tuvs draugs, uzzināja, ka brālis Branhams kādu nedēļas nogali savā dievnamā vadīs neplānotas sanāksmes, tāpēc Džeks brauca uz Džefersonvilu. Viņš sēdēja dievnama vidū, un, kad brālis Branhams sasauca lūgšanu rindu, viņš teica: “Šeit ir brālis Palmers no Makonas, Džordžijas štata. Brāli Palmer, vai tu tici, ka es esmu Dieva pravietis? Protams, tu tici. Tas nervozums tagad tevi ir pametis; tu vari doties mājās un ēst.”

MĒS daudzas reizes bijām aizbraukuši uz brāļa Džordža Raita fermu. Edīte, viņu meita, kas bija kropla, bija tik jauka. Viņa varēja pateikt: “Paulīne,” ne tik skaidri, kā to saku es, bet tomēr varēja saprast. Citu reizi viņai ļoti sāpēja, un tad viņa teica: “Paulīne, palīdzi man.” Es nezināju neko citu, kā viņai palīdzēt, kā tikai lūgt par viņu.

Edītes krēsls bija tik nonēsāts, pilnīgi izdilis. Džeks ar vienu savu draugu bija sākuši nelielu tapsēšanas darbu, lai nopelnītu papildus naudu, lai varētu tikt uz sanāksmēm. Tāpēc vienreiz, kad mēs devāmies uz Džefersonvilu, mēs paņēmām Edītes krēslu sev līdzi un to tiešām jauki atjaunojām. Viņai ļoti patika.

Viņi uzpolsterēja krēslu arī brālim Branhamam, un atteicās ņemt par to maksu. Bet, kad viņiem bija jādodas prom, viņš Džekam iedeva vēstuli un teica: “Izlasi to tad, kad būsi 100 jūdzes (160 km – Tulk.) prom no Džefersonvilas.” Kad viņš šādu attālumu bija veicis, Džeks attaisīja to vēstuli , un tajā bija nauda par to darbu, ko viņi bija izdarījuši tam krēslam.

ES vienmēr uzskatīju, ka brāļa Branhama balss mainās, kad viņš runāja zem svaidījuma lūgšanu rindā un kad darbojās cilvēku atpazīšanas dāvana. Kad es vienreiz runāju ar viņu, es jautāju: “Vai tas ir tavas balss cits tonis, kad Viņš runā?”

Viņš atbildēja: “Pareizi, māsa Palmere, tas ir cits balss tonis.” Mēs dzirdējām Dieva Balsi.

Būt sanāksmēs bija tā, it kā mēs būtu citā pasaulē. Mēs vienkārši nevarējām sagaidīt, lai tiktu uz turieni. Kad brālis Branhams sludināja, visiem acis bija platas gaidot, kas tālāk notiks. Tās bija tādas gaidas! Mēs nevarējām to visu saprast, jo viss notika tik ātri. Vajadzēja pie tā atgriezties un klausīties ieraktus.

Mums vajadzēja braukt 12 stundas, lai tiktu uz turieni (tad vēl nebija ātrgaitas šoseju starp štatiem), tāpēc mēs cēlāmies pirms dienasgaismas, lai tiktu trīs vai četru stundu garā gaidīšanas rindā, lai dabūtu sēdvietu. Citreiz āra temperatūra bija krietni zem nulles, un, kad mēs beidzot tikām iekšā, kājas bija nosalušas vēl vairākas stundas. Bet tā bija jādara, lai varētu dabūt sēdvietu, jo tai pašā minūtē, kad dievnama durvis tika atvērtas, visa zāle tika piepildīta. Tie gan bija labi laiki.

REIZ, kad brālim Branhamam bija dievkalpojumi divas nedēļas nogales pēc kārtes, es paliku Džefersonvilā pie Bīleriem. Ārā bija tik auksts, un es apaukstējos un man vajadzēja salvetes vienu pēc otras. Tā bija nedēļa, kad mazais Pauls, brāļa Branhama pirmais mazdēls, piedzima, 1961. gada 8. novembris. Billijs Pols man piezvanīja, lai pateiktu, ka mazais ir ieradies, un es viņam pateicu, ka, tiklīdz Džeks un Bairons atbrauks no Džordžijas, mēs aiziesim viņus apciemot.

Tajā vakarā, kad mēs aizgājām uz slimnīcu, mēs stāvējām, skatoties caur stiklu uz visiem tiem mazajiem zīdainīšiem, es paskatījos uz augšu un ieraudzīju pa halli nākam šurp to mazo vīru. Viņš bija tik salīcis, it kā ietu ar diviem spieķīšiem. Es teicu: “Paskatieties turp.”

Visi paskatījās, un tur bija brālis Branhams. Trīcošā balsī viņš teica kaut ko tādu: “Tagad es laikam esmu vecs vīrs, ja jau esmu vectēvs,” vienkārši jokojoties ar mums. Viņi aicināja mūs iekšā apskatīt mazo bērniņu, bet es negāju, jo biju apslimusi.

Nākošajā rītā, kad brālis Branhams iznāca sludināt, viņš pateica, ka esmu apslimusi un teica: “Viņa teica, ka nevar iedomāties, kā es varēju dzīvot šajā ielejā.” Kopš ienākšanas dievnamā es jau biju izlietojusi pusi no salvešu paciņas, bet no tā mirkļa, kad viņš runāja par to, ko es esmu teikusi, man visu dievkalpojumu vairs nevajadzēja nevienu salveti, bet viņš sludināja divas ar pusi stundas. Tas bija brīnišķīgi.

VIENA no pārsteidzošākajām lietām, kuras mēs redzējām, bija tad, kad brālis Veijs tika atdzīvināts. Mēs sēdējām apmēram piecu pēdu (1,5 m – Tulk.) attālumā no viņa, kad viņš nokrita uz grīdas, un mēs varējām redzēt, ka viņas acis ir aizgriezušās un viņš sāka palikt zilgans. Viņa sieva ir medmāsa, un viņa teica, ka viņam nav pulsa un ka viņš ir miris. Brālis Branhams pārtrauca sludināt un palūdza par viņu, un jau drīz pēc tam brālis Veijs sāka kustināt galvu.

No Džefersonvilas mēs devāmies uz sanāksmēm Arkanzasā. Vienu dienu kopā ar grupiņu ticīgo, mēs devāmies uz restorānu, un tur bija arī brālis Veijs. Kad cilvēki jautāja viņam par pārdzīvoto, viņš teica, ka viņš bija apvainojies par kaut ko no brāļa Branhama teiktā, un tieši tad nokrita uz grīdas, miris no sirdstriekas. Tas bija 1963. gada jūnijā.

DŽEKS piedzīvoja daudz jautrus brīžus saistībā ar brāli Branhamu, īpaši tad, kad viņi kopā ar brāļu grupiņu devās medībās Kolorādo štatā 1962. gadā. Tajā laikā Džeks jau bija gandrīz plikpaurains, un tie, kuriem bija biezi mati, viņu par to apsmēja. Vienu vakaru, sēžot pie nometnes ugunskura, brālis Branhams kādu laiku klausījās viņu jokos, tad teica Džekam: “Brāli Džek, biezi mati – tas ir sievišķīgi, bet būt plikpaurainam – tā pienākas īstam vīram.” Viņš atļāva jokus tik tālu, cik gribēja, bet tad viņus apstādināja.

Ziniet, pēc Zīmogiem, mēs ievērojām, ka viņš vairs tik daudz nejokojās.

Brālis Branham ordinēja Džeku tieši mūsu mājās. Tai apkārtnē, kur mēs dzīvojām, bija vairāki cilvēki, kas vēlējās kristīties, un, kad Džeks par to pastāstīja, viņš pagriezās un teica: “Es ordinēju tevi, mans brāli.” Tā šeit 1960. gadā sākās draudze un kopš tā laika tā ir visa mūsu dzīve.

MUMS piezvanīja 19. decembra naktī 2.30 un pateica, ka brālis Branhams iekļuva autoavārijā netālu no Amariljo Teksasā, un ka viņš, māsa Branhama un Sāra ir stipri ievainoti. Džeks nopirka aviobiļeti, cik ātri vien varēja. Viņš man katru dienu zvanīja no Amariljo slimnīcas.

Kamēr viņš vēl bija Amariljo, mēs pa pastu saņēmām ierakstus no Kalifornijas sanāksmēm. Es tās klausījos, un es Džekam teicu: “Tajos ierakstos brālis Branhams runā pats savām bērēm.” Es to pateicu dažiem cilvēkiem draudzē, ka “es ticu, ka brālis Branhams mirs”. Viens no brāļiem mani par to norāja, bet es teicu: “Zini, brāli, kad tu noklausīsies tos ierakstus, tu domāsi tāpat.”

Brāļi katru vakaru sanāca kopā draudzē un lūdza, un vienu vakaru, kamēr viņi bija lūgšanā, piezvanīja Džeks un pateica, ka brālis Branhams ir miris. Kaut man jau pēc to ierakstu noklausīšanās bija tāda sajūta, ka viņš mirs, tāpat bija ļoti grūti to pieņemt, kad Džeks man pateica par viņa nāvi.

BRĀLIS Branhams bija ļoti draudzīgs un sabiedrisks, bet arī kluss, kad viņš tāds vēlējās būt. Viņš nevienu nesāpināja bez iemesla. Pat tad, ja viņš kādu izlaboja, viņš darīja to tik maigi. Daudzas reizes man viņš ir atbildējis uz jautājumu, kuru es vēl neesmu paguvusi uzdot, un tieši tāpat viņš darīja arī daudziem citiem cilvēkiem, kurus es pazīstu. Kad viņš ar mani runāja, es jutos tā, it kā viņš manu dzīvi zinātu kā izlasītu grāmatu. Viņš reiz teica mums, ka viņam pietiek parunāt ar kādu piecas minūtes un viņš varēja pateikt, vai tam cilvēkam ir Svētais Gars vai nav.

Es zinu kādus cilvēkus, kuriem bija teju vai bail atrasties viņa klātbūtnē. Es pieņemu, ka viņiem bija bail no tā, ko viņš varētu viņu dzīvē ieraudzīt, bet man baiļu nebija. Es teicu dažām māsām draudzē, ka, ja manā dzīvē ir kaut kas tāds, par ko man būtu jāzina, tad es to vēlos zināt. Es vairāk baidījos no tā, ka viņš varētu kaut ko palaist garām un nepateikt man, ko man vajadzētu zināt! Es pret viņu izturējos ar cieņu un zināju, ka viņš ir pravietis. 1959. gadā es uzrakstīju viņam vēstuli un pateicu, ka esmu sapratusi, ka viņš ir pravietis.

Mēs nekad nedomājām, ka būsim saistīti ar viņa ģimeni, bet es iedomājos, ka viņš varbūt zināja, ka kādu dienu mūsu mazmeita Renella apprecēsies ar viņa mazdēlu Viljamu.

Laime nesastāv no tā, cik pasaulīgo labumu tev pieder, bet no tā, cik apmierināts tu esi ar to daļu, kas ir tev piešķirta.

Viljams Branhams