Paaudze

DŽIMS EDS DOLTONS

DZIMIS 1938. gada 7. oktobrī, DZĪVO Flagstafā, Arizonas štatā.

Vecākais dēls tēvam, kuram tika dāvāta viņa sirds vēlēšanās.

Flagstafas dievnama draudzes gans.

1960. gadā tētis izgāja lūgšanu rindā, un, kad brālis Branhams jautāja, kāda ir viņa vajadzība, viņš teica: “Manas ģimenes glābšana.”

Brālis Branhams jautāja: “Vai tu tam tici, brāli Dolton?”

Tētis atbildēja: “Protams, es ticu.”

Brālis Branhams paskatījās viņā ar savām caururbjošajām acīm (es ticu, ka ikviens, kas ielūkojās tajās acīs, zināja, ka viņš bija Dieva vīrs) un teica: “Es dodu tev viņus mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.”

Pēc dažām dienām, kad tētis satika brāli Branhamu, viņš pateica: “Kad tu nostājies manā priekšā un izteici lūgumu par savu ģimeni, es izdzirdēju Balsi, kas teica: 'Dod viņam, ko viņš prasa.'”

Vīram, kuram bija 10 bērni (un diviem vēl bija jāpiedzimst), tas bija patiešām liels apsolījums. Šodien mēs redzam, ka tas apsolījums ir piepildījies, un visi viņa bērni ir izglābti un kalpo Tam Kungam.

1961. gadā, kad tētis mums pateica, ka brālis Branhams atbrauks uz Somersetu Kentuki štatā, lai makšķerētu, mēs domājām, ka viņš noteikti dosies uz mana tēva māju. Tā nu mēs aizbraucām un sakopām māju, pat izkrāsojām to, un pēc dažām dienām viņš atbrauca, un viņi kopā ar tēti devās makšķerēt.

Mēs ar Mariju tajā laikā pārkārtojām savu māju, un tajā bija nekārtība, līmējām tapetes un pārējās lietas. Tieši tajā dienā es negribēju doties uz māju pusdienot, bet mana sieva mani ļoti lūdza, lai es to daru, tad nu es aizbraucu. Kad es tur nonācu, brālis Branhams stāvēja mājas priekšā ar uz auklas uzvērtām zivīm un teica, ka gribētu, lai kāds viņam tās zivis sacep.

Mēs ievedām brāli Branhamu mājā un sākām atvainoties par nekārtību. Ar smaidu viņš teica, ka tieši tā būs tad, kad atnāks Tas Kungs – kad mēs to vismazāk gaidām!

Vecmamma Beikere, Marijas mamma, kura bija atraitne, toreiz dzīvoja pie mums, un brālis Branhams teica viņai, ka viņš vēlētos pankūkas, ceptu zivi un ledus tēju!

Ilgu laiku es nevarēju saprast, kāpēc viņš atnāca uz mūsu māju, bet tad es dzirdēju, kā brālis Branhams kādā ierakstā saka, ka Dievs vienmēr sūta savu pravieti uz atraitnes māju. Tas droši vien bija iemesls, kāpēc viņš todien atnāca uz vecmammas Hetijas Beikeres māju. Mēs bijām tik pārliecināti, ka viņš ies uz tēta māju.

BRĀLIS Branhams mūsu vidū vienmēr izturējās vienkārši kā savējais. Reiz mēs kopā medījām Kolorādo štatā, kad mūsu nometnē sasniga trīs pēdas sniega (91 cm – Tulk.) un mēs bijām ieputināti. Brālis Branhams bija ārā kopā ar mums, tīrot sniegu un cenšoties izrakties ārā no turienes. Tas tik bija piedzīvojums! Tas arī bija vienīgais medību ceļojums, cik man zināms, uz kuru līdzi bija arī sievietes. Mēs bijām paņēmuši līdz savas sievas, lai viņas mums gatavotu, un mums bija telts sievietēm un telts vīriešiem.

Tā nu sanāca, ka mēs tur bijām iestrēguši uz trīs dienām, bet mūs tas neuztrauca. Priekš mums tas sniegs bija kā no Tā Kunga, jo visu to laiku, kamēr mēs tur bijām, brālis Branhams sēdēja un mācīja mums Vārdu. Viņš mums izskaidroja, kā gan cilvēkam var būt Svētais Gards katru dienu, bet viņš joprojām var iet pazušanā. Viņš uzzīmēja, kā tavā sirdī ir tā nelielā čūskas daba, un kā Svētais Gars atnāk un nogalina to visu. Tas bija pirms viņa atbraukšanas uz Preskotu.

Mēs pārvācāmies uz Preskotu 1962. gadā. Tur bija apmēram 20 ģimenes, kas dzīvoja kopā nelielā treileru ciematiņā, un, kaut arī viss šķita mierīgi, īstenībā ne vienmēr viss bija tā, kā izskatījās.

Brālis Branhams atbrauca uz mūsu treileru ciematu 1964. gadā un sludināja svētrunu, kas tagad tiek saukta “Dīvainis” (Oddball). Mums viņš to nosauca par “Uzgrieznis un skrūve” (Nut and Bolt). Tad nu pēc tam, kad brālis Branhams aizbrauca no mums, mēs nopirkām ķēdes, paņēmām skrūves un uzgriežņus un uztaisījām no tām kaklarotas vīriešiem, jo viņš mums par to teica.

Kad viņš 1965. gadā atgriezās mūs apciemot, viņš ienāca pie katra no mums mājās. Mēs vēlāk arī uzzinājām, ka, šoreiz atbraucot, viņš pārrunāja dažas lietas ar Leo Merseru un Džīnu Goudu, un centās ieviest kādas korekcijas. Viņš bija tik maigs un jauks. Viņš teica Leo: “Pēteris centās to izdarīt (dzīvošanu komūnās), bet tas nestrādāja.”

Brālis Leo teica: “Brāli Branham, bet tas strādā.”

Brālis Branhams pateica viņam ļoti maigi: “Leo, tas nestrādās.” Toreiz mēs neko par to nezinājām, un pagāja 10 gadi, kad mēs uzzinājām, ko viņš toreiz ir pateicis. Bet viņam bija taisnība. Tas nenostrādāja.

VIENA lieta, ko es iemācījos, esot brāļa Branhama klātbūtnē, bija, kā cīnīties par Dieva Vārdu, nekarojot. Kad brālis Branhams palūdza par mani, kad es vēl biju jauns vīrietis, viņš lūdza Tam Kungam, lai es būtu kā Irenejs, un tad viņš lūdza, lai es būtu miera nesējs. Es nekad nevarēju to salikt kopā. Irenejs ļoti cīnījās par Tā Kunga Vārdu. Bet kā gan tu vari reizē cīnīties un būt miera nesējs?

Kad es kļuvu par draudzes ganu šeit Flagstafas dievnamā, es kādu dienu sanāksmei teicu: “Es nesaprotu, ko brālis Branhams par mani lūdza, ka man jābūt gan miera nesējam, gan arī kareivīgam kā Irenejam.” Un viena maza māsiņa draudzē teica: “Brāli Džim, vienkārši esi mierīgi kaujiniecisks.”

Pēc visiem tiem gadiem es saņēmu savu atbildi. Esi mierpilni kaujiniecisks attiecībā uz Dieva Vārdu. Tev nav jābūt dusmīgam. Es redzēju brāli Branhamu tā izturoties pret brāļiem Leo un Džīnu, bet pagāja daudzi gadi, līdz es to savienoju. Bet brālis Branhams bija ļoti mierpilna persona, kaut arī viņš cīnījās par Dieva Vārdu, un viņam bija savs īpašs veids, kā viņš to darīja.

TOREIZ notika daudzas lietas, kuras mēs uzskatījām par sagadīšanos. Bija kāda vieta, kur mums patika medīt, to sauca par Zirnekļu Fermu (Spider Ranch). Mēs vairākus gadus bijām medījuši tajā apkārtnē, un mēs tīri labi pazinām apkārtni. Mēs pat zinājām tur zvaigžņu stāvokli noteiktos gadalaikos.

Reiz, kad mēs tur medījām kopā ar brāli Branhamu, mēs tur debesīs ievērojām ļoti spožu gaismu, un mēs zinājām, ka tā nav zvaigzne, bet mēs nevarējām saprast, kas tas varētu būt. Tētis jautāja par to brālim Branhamam: “Kas tā ir par gaismu virs nometnes?”

Brālis Branhams atbildēja: “Brāli Ed, es neesmu skaidri pārliecināts, bet es gribētu tev pateikt, ka Viņš nekad nav tālu no vietas, kur es atrodos.”

BRĀLIM Branhamam piemita ļoti laba humora izjūta, un viņam patika mums stāstīt jokus. Es atceros, ka vienu dienu mēs bijām medībās un braucām ar savu veco kravas mašīnu kādas divas jūdzes (3,2 km – Tulk.) pa visnelīdzenāko ceļu, pa kādu jūs jebkad esat braukuši. Viņš visu laiku mums stāstīja jokus, un mēs locījāmies smieklos, kamēr kratījāmies pa ceļu. Vēlāk viņš teica: “Ziniet, Dievam ļoti patīk humors, bet Viņš necieš nepiedienīgus jokus.”

Kādu citu reizi, kad mēs tur bijām, vienai no mūsu kravas mašīnām pārkarsa motors, un mēs iebraucām medību nometnē, lai sadabūtu ūdeni. Brālis Branhams un mēs visi pārējie izkāpām, un pie mums pienāca vīrietis un jautāja, ko mēs gribam. Viņa runa bija pilna lamuvārdu, pašu šausmīgāko vārdu, kādus es savā dzīvē esmu dzirdējis. Viņš uz mums nebija dusmīgs, bet tas bija vienkārši viņa runasveids.

Mēs gandrīz nezinājām, ko teikt. Brālis Branhams vienkārši stāvēja tur un skatījās apkārt. Tad viņš teica: “Puis, Tas Kungs Dievs laikam šeit Arizonā ir izmētājis daudz akmeņu, vai ne?” Un, kad viņš izdzirdēja pieminam Tā Kunga Vārdu, viņš pa to laiku, kamēr mēs tur bijām, vairs nepateica nevienu lamuvārdu.

Tajā dienā es apguvu varenu mācību, kā tu vari būt pieklājīgs un tajā pašā laikā atnest Dieva Klātbūtni, un likt kādam ieraudzīt šo klātbūtni, tikai pasakot dažus vienkāršus vārdus. Viņš tam vīram lika apzināties Dievu, un viņš uzreiz pārstāja lamāties.

ES PAZINU brāli Branhamu sešus gadus, un tā ir viena no varenākajām manas dzīves pieredzēm. Es redzēju viņu, iedvesmas pārņemtu, viņš ir iztulkojis manus sapņus, un esmu medījis kopā ar viņu kā ar parastu cilvēku, un vienmēr pēc tam, kad biju kādu laiku ar viņu bijis kopā, es jutu, ka es varētu tikt galā ar jebkuriem apstākļiem. Esot kopā ar brāli Branhamu, tas man ar katru reizi lika mīlēt Jēzu Kristu vairāk nekā iepriekš.

Es negribu kļūt populārs; es gribu būt godīgs. Un es esmu godīgs ar jums, kad es saku, ka Jēzus Kristus ir piecēlies no mirušajiem un rāda šīs zīmes, kuras jūs redzat, cenšoties panākt, lai jūs ticētu Viņam un pieņemtu to, ko viņš Golgātā paveica jūsu labā.

Viljams Branhams