Paaudze

VILJAMS POLS BRANHAMS

DZIMIS 1935. gada 13. septembrī, DZĪVO Sellersburgā, Indinānas štatā.

Viņa vecākais dēls, ceļojumu biedrs un labākais draugs,

tas bija viņa darbs – nodrošināt fizisko un emocionālo atbalstu savam tēvam,

kas bija vajadzīgs garajās kampaņu nedēļās.

MANAI mātei bija vācu izcelsme, viņas meitas uzvārds bija Brumbaha. Pirms es biju piedzimis, viņa gribēja mani nosaukt par Henriju un dot man iesauku Heine. Tētis, būdams īrs, gribēja mani saukt par Maiklu (Michael), un viņi bija nolēmuši par vārdu Heine Maikls. Bet tētis par manu dzimšanu stāstīja šādi: “Slimnīcā, kad es dzirdēju viņu raudam, Viņš man teica, ka viņš jānosauc vārdā Viljams Pols, tā nu es nosaucu viņu par Viljamu Polu; Viljams bija ņemts no mana vārda, un Pols bija no Apustuļa Pāvila vārda. Parasti viņš mani sauca par Billiju, bet dažreiz arī par Heini. Varbūt tas bija tajās reizēs, kad viņš domāja par manu māti, vai kad es biju kaut ko izdarījis, kas viņam atgādināja par viņu.

VIENS no īpašākajiem manas dzīves mirkļiem bija tad, kad man bija tikai 11 gadi un man bija atļauts redzēt Tā Kunga Eņģeli, kad tas vienu vakaru Vandālijā, Illinosas štatā, atnāca pie mana tēta. Tas izmainīja manu dzīvi, un no tā mirkļa es zināju, ka man ir jābūt kopā ar tēti kā palīgam, kā sargam, kā biedram.

Mēs kopā sākām ceļot, kad man bija 14 gadi, un pirmo lūgšanu kartīti es izdalīju 1949. gadā Fīniksā. Mana sešpadsmitā dzimšanas diena bija lielās Āfrikas tūres laikā, un septiņpadsmit gados es aizgāju no skolas, lai pievienotos tēvam braucienā uz Indiju. No tā laika, es visos viņa ceļojumos biju viņam blakus.

PIRMS es tiku izglābts, man ļoti patika spēlēt kārtis un azartspēles. Dažreiz es spēlēju kārtis visu nakti, un es spēlēju tik labi, lai spēlētu arī uz lielu naudu.

Vienu vakaru es uzzināju, ka pilsētā notiks pokera spēle uz augstām likmēm. Uz to spēli brauca cilvēku grupa no Čikāgas, un tur bija iesaistīta liela nauda. Protams, tas viss bija nelegāli, un, kad es iegāju tās biljarda zāles aizmugurē, kur viņi spēlēja, pie katras no durvīm stāvēja sargs, kurš uzmanīja, vai nenāk policija.

Parasti visi viens otru pazina, bet tajā vakarā tur pie galda bija jauns dīleris, un viņš man teica: “Tā ir slēgta pokera spēle.”

Es atbildēju: “Es šeit visu laiku spēlēju.”

Viņš teica: “Nē, šī ir slēgta spēle, tu nevari spēlēt.”

Cilvēks, kuram tā vieta piederēja, teica: “Ak, ar viņu viss ir kārtībā. Viņš te visu laiku spēlē. Tas ir mācītāja Branhama puika.”

Dīleris teica: “Vai tu esi mācītāja Branhama dēls?”

Ak vai! Es teicu: “Nē.”

Bet īpašnieks ierunājās un apgalvoja: “Jā, viņš ir.”

Es teicu: “Nē, mācītājam Branhamam nebūtu tāds puika kā es.” Es nevarēju izturēt domu, ka viņš tiktu saistīts ar tām nepatikšanām, ar kurām saistījos es.

Tajā laikā uz draudzi es negāju bieži, jo es kaunējos no savas dzīves. Tā vietā es sēdēju tēvoča Doka mājās, kas atradās ielas otrā pusē no dievnama. Vienu vakaru es devos uz dievnamu un apsēdos vienā no aizmugures rindām. Tētis iznāca sludināt, un es neatceros, vai viņš mani redzēja, bet tas tāpat neko nemainītu. Viņš izvēlējās tekstu par pazudušā dēla atgriešanos. Tur nu viņš bija, runājot par puisi, kas bija aizgājis no Dieva, un kā viņa tēvs paskatījās uz augšu uz viņu un teica: “Dabūjiet baroto teļu un labāko apģērbu, mans puika šovakar ir pārnācis mājās.”

Ak, vai! Tas Kungs strādāja ar mani, bet es pretojos Garam ar visu savu spēku. Pāris diakoni, kas stāvēja aizmugurē, pienāca pie manis un sāka iedrošināt mani, lai es eju pie altāra. Es netaisīju scēnu, bet es negribēju viņu uzmanību, tāpēc es vienkārši piecēlos un aizgāju.

Es dzīvoju vecmammas mājā, un pēc pāris dienām tētis piezvanīja man un teica: “Zivis ķeras; es piebraukšu tev pakaļ.” Kad mēs sākām makšķerēt, mēs bijām tālu viens no otra, bet viņš lēnām nāca man arvien tuvāk, un vēl mazliet tuvāk. Visbeidzot viņš man bija tieši blakus, un viņš teica: “Tētis bija priecīgs, ka tu svētdien vakarā biji dievnamā. Es ceru, ka tu nedomā, ka es sludināju to svētrunu tāpēc, ka tu tur biji.”

Es teicu: “Nē, es zinu, ka tu to nedarītu.”

Viņš teica: “Tas Kungs to tēmu man ielika sirdī jau pirms vairākām nedēļām. Es redzēju, kā brāļi pienāk pie tevis, un sāk ar tevi runāt. Es gribu, lai tu zinātu, ka es viņus pasaucu savā birojā pēc tam, kad tu aizgāji, un pateicu viņiem: 'Es tiešām novērtēju, ka jūs pārdzīvojat par Billiju. Nekad nepārstājiet lūgt par viņu, bet nekad vairs tā nedariet manam puikam. Dievs tā nedara. Viņš strādā vienlaicīgi abās pusēs.”

Drīz pēc tam es atdevu savu dzīvi Tam Kungam.

SKATOTIES atpakaļ, es redzu, ka manas attiecības ar tēti bija gan unikālas, gan apbrīnojamas. Kad es biju prom no Dieva, viņš man teica: “Vienalga, cik slikti tev liekas, ka ir, vienalga, cik dziļi grēkā tu būsi iegājis, es vienmēr būšu tavs tētis un es vienmēr būšu tavs draugs. Bet es neiešu uz kompromisu kopā ar tevi tajā grēka dzīvē. Kad tu būsi tur prom un tavi draugi tevi pametīs, atceries, tev vienmēr it tētis.” Tāds nu viņš bija. Es pat nevaru sākt aprakstīt to cieņu, kas man pret viņu bija, ne tikai kā pret Evaņģēlija kalpotāju un Dieva pravieti, bet arī kā pret tēvu un vīrieti. Viņš vienkārši bija izcils.

Es viņu ļoti labi pazinu, viņa garastāvokļus un gājienus, viņa izteiksmes un viņa klusumus. Bet ir viena lieta, ko es nekad nevarēju pateikt. Tā Kunga priekšā es saku, es nekad nevarēju noteikt, nekad, atšķirību starp to, kā viņš izturējās pret saviem ienaidniekiem un kā viņš izturējās pret saviem draugiem. Viņš vienmēr pret visiem izturējās vienādi, ar cieņu, sapratni un laipnību.

Man šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc visas tās muļķības un sacensība, un dalīšanās, kas ir starp mums šodien, vienkārši nogalina mani. Man ir ļoti žēl, bet Vēstījums ir MĪLESTĪBA, un tas ir tas, kas bija viņā.

JA TAS kādreiz tiktu pierakstīts, tad tās ārkārtējās un brīnumainās lietas, kuras es redzēju to 14 gadu laikā, kad es pavadīju savu tēti, aizņemtu daudzus sējumus. Es redzēju, kā tiek radītas acis un kā simtiem šķielējošu acu tiek iztaisnotas; ķermeņa locekļi tiek iztaisnoti un cilvēki, kas gadiem nav staigājuši, pieceļas no saviem ratiņkrēsliem un no savām gultām.

Un bija arī reizes, kad tika runāti nosodījuma vārdi. Es nekad neaizmirsīšu to reizi, kad tētis runāja lielā brīvdabas stadionā un kāds vīrs pielēca kājās dievkalpojuma laikā un kliedza: “Viljam Branham, kā vārdā tu to dari?”

Un tētis atbildēja: “Tā Vārdā, par kuru tu maz ko zini, Kunga Jēzus Kristus Vārdā.” Un tas vīrs nokrita miris, tieši tur, kur viņš stāvēja.

Protams, tas nebija tētis; tas bija Svētais Gars, kas darbojās caur viņu.

CILVĒKI man vienmēr prasa, kā tas bija stāvēt lūgšanu rindā, un stāvēt, vakaru pēc vakara, tieši blakus Uguns Stabam un redzēt visos tos cilvēkus tiekam dziedinātus.

Es zinu, ka tad, kad tētis par kādu palūdza, jautājums bija atrisināts. Tas nebija tā, nu, varbūt viņam kļūst labāk. Kamēr tu biji tajā Klātbūtnē, un kad Tā Kunga Eņģelis nonāca, man bija vienalga, kas ar tevi nav kārtībā, tas bija beidzies. Tu varēji nokāpt no tās platformas un būt atpakaļ tajā stāvoklī, kādā tu biji iepriekš, bet tajā Klātbūtnē, nekas nevarēja stāties pretī tai lūgšanai. Viņš teica: “Kad es par kādu palūdzu, viņiem ir jāizveseļojas. Es nesaku to kā brālis Branhams, bet tāpēc ka Viņš teica: 'Ja tu panāksi, ka cilvēki tev notic, nekas nenostāvēs tavas lūgšanas priekšā...' tātad tas neesmu es, tā ir mana ticība tam, ko Viņš pateica. Kad es par tevi palūdzu, tev ir jāizveseļojas.” Tikai tas bija vajadzīgs.

TĒTIS man teica: “Tavs uzdevums ir runāt ar cilvēkiem un atrast tos, kuriem ir daudz ticības.” Es jautāju viņam, kā es to zināšu, un viņš atbildēja: “Tu zināsi.”

Vai jūs zināt, kam parasti bija ticība? Katoļiem. Šķita, ka viņiem ir vairāk ticības nekā visiem citiem. Es nezinu, kā es to varēju pateikt, bet es vienkārši runāju ar kādu un zināju, vai viņi ir patiesi vai nav, vai arī cik izmisīgi viņi vēlējās lūgšanu kartīti. Es nekad nedotu kādam lūgšanu kartīti, ja viņš atbildētu: “Jā, lai iet, dod man arī vienu,” kad es viņam jautātu, vai viņam vajag lūgšanu kartiņu. Es vienmēr meklēju smagākos gadījumus.

Dažreiz tētis man teica kaut ko tādu kā šo: “Kad tu šovakar aiziesi uz sanāksmi, pavēro, jo tur būs jauna sieviete, apmēram ap 30 gadiem,” un tad viņš aprakstīja, kā viņa būs apģērbta un kā izskatīsies. Viņš teica: “Viņa tev jautās lūgšanu kartiņu, un tu noteikti viņai vienu iedod, jo viņa tev teiks, ka viņai ir vēdera problēmas, bet tā nav tā īstā vaina. Viņa to nezina, bet viņai ir vēzis, un, ja es par viņu nepalūgšu, viņa nomirs.” Es brīnījos, kāpēc gan Dievs vienkārši nedziedināja viņu uzreiz?

Kad es tajā vakarā dalīju lūgšanas kartiņas, man prātā bija tā sieviete, un tur nu viņa bija, jautāja, vai var dabūt lūgšanu kartiņu. Es viņai vienu iedevu, un, kad pienāca laiks lūgšanu rindai, viņas numurs tika izsaukts. Tu nevari to izskaidrot. Tas nav iespējams.

LŪGŠANAS rindu laikā es atrados uz platformas tuvu tētim, lai es viņu varētu uzmanīgi vērot. Es parasti no viņa sejas izteiksmes vai runas veida varēju pateikt, kad tētis sāk nogurt. Ja es redzēju, ka viņš ar roku pārvelk pār seju, es zināju, ka viņš ir nonācis līdz stāvoklim, kad vairs nesaprot, vai viņš ir uz platformas vai vīzijā. Tad es aizgāju un nostājos aiz viņa, un pieskāros viņa sānam. Ja viņš saspieda manu roku ar savējo, tas nozīmēja “ar mani viss vēl ir kārtībā; es zinu, kur es atrodos”. Ja viņš man neatbildēja ar rokasspiedienu, es apstādināju lūgšanu rindu, pat ja viņš vēl runāja. Bija reizes, kad man vajadzēja palīdzību, lai aizvestu viņu no platformas, un bija reizes, kad viņš visu ceļu līdz mašīnai sludināja, cik vien spēka.

Kad bijām tikuši mašīnā, viņš iegāzās mašīnas sēdeklī un pārvilka cepuri pāri sejai. Parasti viņš bija slapjš no sviedriem. Dažreiz viņš sāka raudāt un teikt: “Aizved mani mājās,” vai “aizved mani uz lidostu, es gribu doties mājās. Es gribu redzētu mammu un bērnus.” Es vadāju viņu apkārt kādas 20 minūtes, un viņš raudāja, lai viņu ved mājās, tad pēkšņi izslējās sēdus taisni un sacīja: “Vai sanāksme ir beigusies? Kā tā pagāja?” Es viņam izstāstīju, un tad ar viņu viss bija kārtībā. Bet tas stāvoklis “pa vidu” viņam bija ļoti grūts.

Man jāatzīst, ka dažreiz es viņu aizvedu pārāk ātri, un tādās reizēs, kad bijām jau mašīnā, viņš man teica: “Pol, tu mani aizvedi pārāk ātri. Es vēl varēju palūgt par pāris cilvēkiem.” Citas reizes es viņu atstāju pārāk ilgi, un tad viņš teica: “Pol, tu man šovakar atļāvi palikt pārāk ilgi. Es nespēšu rītvakar paņemt lūgšanu rindu.” Bija ļoti smalka robeža starp to, un es patiesi centos to atrast.

ES ORGANIZĒJU tēta privātās pārrunas, tās tika plānotas nedēļas, dažreiz pat mēnešus uz priekšu. Gaidīšanas sarakstā vienmēr bija kādi 500 vai 600 cilvēki. Ja kādam bija fiziska vajadzība, es ieplānoju 5 minūšu interviju. Ja kādam laulātajam pārim bija problēmas, tas aizņēma apmēram 15 minūtes.

Kādu dienu mēs bijām dievnamā, un tētis tikko bija pabeidzis savu tās dienas pēdējo tikšanos. Viņš jautāja: “Vai tas ir viss?”

Man bija ļoti grūts laiks, jo mums ar Loisu bija strīds par kaut ko, tā nu es teicu: “Nē, ir vēl viena.”

Viņš teica: “Es esmu tik noguris, Pol. Es domāju, ka tā bija pēdējā. Varbūt to varam paņemt rītdien?”

Es teicu: “Es nevaru gaidīt līdz rītdienai.”

Viņš jautāja: “Kas tas ir?”

Es atbildēju: “Nu, tas esmu es.”

Viņš apstājās. Es viņam izstāstīju, pa ko bija strīds, un viņš teica: “Lai Svētais Gars, kas tevī mājo, pasargā to mīlestību un jums vairs nav šo problēmu.”

Ne vienmēr viņš tev deva ātru atbildi, un tā varbūt nebija tā atbilde, ko tu meklēji. Bet, kad tev bija pārrunas ar Viljamu Branhamu, ja tu biji patiess, tu darīji divas lietas: pārmeklēji savu sirdi un meties ceļos.

TĒTIM bija ļoti tuvas attiecības ar viņa brāli, Hovardu Dafiju. Viņi braucienos devās kopā, līdz tēvocim Hovardam vajadzēja pārtraukt ceļošanu viņa neveselās sirds dēļ.

1957 gadā tētis bija medībās Aidaho štatā uz “Neatgriešanās upes” (River of No Return), kad tēvocim Hovardam kļuva pavisam slikti, un ārsti teica, ka, viņuprāt, viņš neizdzīvos. Tā nu es sarunāju nelielu lidmašīnu, kas varētu lidot uz to apkaimi, kur tētim vajadzēja būt, un nomestu nelielus izpletņus, kam piestiprinātas zīmītes, kurās bija rakstīts, ka viņš ir tūlīt nepieciešams mājās.

Apmēram divus gadus pirms tā notikuma tētis vīzijā bija redzējis, ka Hovards nomirs. Viņš teica: “Eņģelis atnāca, paņēma marķieri, uzzīmēja kapu un teica: 'Tas ir Hovards.' Tas ir nākamais no ģimenes, kam ir jāaiziet. Viņu apglabās starp Hampiju (viņa brāli Edvardu) un tavu tēti.” Viņš aizgāja un pateica Hovardam, ka viņš būs nākamais, kam būs jāaiziet, un ka viņam jānokārto viss ar To Kungu.

Visi mūsu pūliņi sameklēt tēti izgāzās, un tēvocis Hovards nomira 7. novembrī. Dienu pirms viņa nāves, brālis Nevils apmeklēja viņu slimnīcā un atveda pie Tā Kunga.

Tētis atgriezās mājās nākamajā dienā. Kad es aizbraucu pēc viņa uz lidostu, es viņam pateicu, ka es visādi centos sazināties ar viņu. Viņš teica: “Hovardam bija tik liela ticība man, ka man bija jābūt prombūtnē, lai vīzija varētu piepildīties.”

Mēs aizbraucām uz apbedīšanas ēku un piegājām pie zārka. Tētis jautāja Hovarda sievai, kur viņa plāno viņu apbedīt, un viņa teica: “Es apbedīšu viņu Ņūolbanī militārajā kapsētā.” Viņš bija bijis jūrnieks.

Tētis teica: “Ak, Hovardam tas patiktu. Viņš bija ļoti lepns par to, ka bija bijis jūrnieks.” Tas Kungs jau iepriekš viņam bija pateicis, ka Hovards tiks apbedīts Austrumu kapsētā Džefersonvilā. Ja tas būtu es, es droši vien sāktu strīdēties un teiktu: “Nē, ir jābūt tā, lai piepildītos vīzija.” Bet tētim tas nebija nekas, kā dēļ vajadzētu taisīt kņadu. Viņš jau zināja iznākumu, tāpēc vienkārši saglabāja mieru.

Tovakar apmēram stundu pirms apbedīšanas mājas slēgšanas, misters Kūts, apbedītājs, pateica, ka viņam vajagot parunāt ar mums. Viņš teica: “Mēs tikko saņēmām ziņu no Ņūolbanī, ka viņi nevar tur rīt apbedīt Hovardu. Viņa militārajos dokumentos ir rakstīts, ka viņš bija atvaļināts medicīniska iemesla dēļ, un mums ir jāsaņem dokumenti no Vašingtonas štata, un viņi šovakar jau vairs nestrādā. Viņi nestrādās arī rītdien, sestdien un svētdien. Pirmdiena ir brīvdiena, Veterānu diena. Rīt apbedīt mēs varam vienīgi Austrumu kapsētā, kapa vietā, kas atrodas starp viņa tēti un brāli.” Tas bija tieši tas, ko Eņģelis bija teicis tētim.

Tēvocis Hovards reiz teica manam tētim un man: “Kad es jau būšu prom, un jūs ar Billiju būsiet ceļā, tad apstājieties un aizejiet apēst steiku ar T-formas kaulu pa vidu un atcerieties Dafiju.” Pēc viņa nāves, kādreiz, kad mēs daudzas nedēļas jau ceļojām un jutāmies noguruši, un ilgojāmies pēc mājām, mēs iegājām restorānā paēst un tētis sacīja: “Šovakar pasūtu es.” Un es jau precīzi zināju, ko mēs ēdīsim.

TŪSONĀ manā mājā bija istaba, kuru es izmantoju kā biroju. Mēs katru nedēļu saņēmām simtiem vēstuļu, un es visas tās izlasīju un lielāko daļu uz tām atbildēju pats. Bet, ja vēstulē bija jautājums, tētis neļāva man uz tādām atbildēt. Uz jautājumiem atbildēja viņš pats.

Vienu dienu mēs ar tēti bijām birojā un pārskatījām pastu, un mans dēls Pols – mazs, ašs draudziņš, apmēram divus gadus vecs – arvien nāca istabā pie mums un apķērās ap sava vectēva kāju, un vēlējās, lai viņš nāk spēlēties. Pols bija viņa prieks un lepnums, un tētis, cik vien iespējams, pavadīja ar viņu laiku spēlējoties. Šoreiz viņš teica puikam: “Līdzko tavs tētis un es pabeigsim skatīt pastu, vectēvs iznāks ārā un pagalmā paspēlēsies ar tevi.”

Mēs strādājām vēl kādu brītiņu, un Pols atkal ienāca iekšā, un atkal tētis viņam teica, ka mēs esam aizņemti, bet viņi varēs paspēlēties kopā vēlāk.

Kad viņš trešo reizi iztraucēja mūsu darbu, es uzšāvu viņam ar plaukstu pa autiņbiksītēm, un viņš tā kā nošļūca uz istabas grīdas. Parasti mans tēvs neiejaucās Pola audzināšanā, bet šoreiz viņš piegāja pie puisēna, piecēla viņu un sāka viņu mierināt. Viņš teica: “Vectēvs tev teica, ka paspēlēsies ar tevi, kad darbs būs padarīts, bet es nevaru iet tagad uzreiz.”

Pols apvainojās un teica: “Labi,” un aizgāja uz citu istabu.

Tad tētis pagriezās pret mani un teica: “Izslēdz rakstāmmašīnu.” Es tā izdarīju. Viņš teica: “Pol, es saprotu, ka tevi ir jāaudzina tavi bērni, bet šoreiz tu izdarīji nepareizi.”

Es teicu: “Nē, tas nebija nepareizi. Es viņam pateicu vairākas reizes, bet viņš vienkārši turpināja slikti uzvesties.”

Viņš pašūpoja savu galvu un teica: “Bērnam klāt ir īpašs Eņģelis, un tāpat tas ir garīgi slimiem un kropliem cilvēkiem, kas paši par sevi nevar parūpēties. Tas Eņģelis viņiem ir klāt visu laiku un aizsargā viņus. Kad tu Polam iesiti, tu darīji to dusmās. Tas, pirmkārt, ir nepareizi, kad tu izlabo bērnu. Otrkārt, tu neiesiti tikai bērnam, tu iesiti Eņģelim. Nekad vairs tā nedari. Tev viņš ir jāizlabo, bet jādara tas mīlestībā un ne citādi. Citādi tu aizvaino viņa Eņģeli.”

Viņš arī pateica, ka ar mums katru kopā ir Eņģelis, un viņi ir vienmēr blakus. Bet bērnam vai garīgi slimam cilvēkam, viņu Eņģelim ir lielāka kontrole pār viņu dzīvēm.

Es to atcerējos, un turpmāk uzmanīju sevi, kad bija nepieciešams koriģēt bērna uzvedību.

TĒTA dzīvē Tas Kungs bija pirmajā vietā, tad – cilvēki, un tad viņa ģimene, un tad viņš pats. Tā tas bija jebkurā situācijā. Man šķiet, ka bija reizes, kad viņam vīra, tēva, vectēva, un tos pārējos pienākumus bija grūti atdalīt no biroja, kuru viņš vadīja, un pienākumiem tajā birojā. Kā piemēram, tajā gadījumā, kuru es saucu par “parūkas incidentu”, kas notika Kalifornijā.

Tas notika 1964. gada 8. februārī, un mēs bijām Beikersfīldā. Tētis, brālis Rojs Borders un es, mēs grasījāmies aiziet kaut kur paēst, un es aizgāju un pieklauvēju pie tēta durvīm, lai paskatītos, vai viņš ir gatavs doties. Kad viņš atvēra durvis, viņam uz galvas bija parūka. Es kā jokodams teicu: “Kas tev tur uz galvas?”

Viņš atbildēja: “Tā ir parūka.”

Es teicu: “Tu taču to neliksi, ejot uz dievnamu.”

Viņš teica: “Es likšu gan.”

Es teicu: “Nē, tu neliksi, jo, ja tu tā darīsi, es uz turieni neiešu.”

Viņš teica: “Bet es to likšu.”

Es teicu: “Ja tu liksi, es sadabūšu sev Bītlu stila parūku un valkāšu to.”

Es neko sliktu ar to nedomāju, es domāju, ka mēs vienkārši jokojamies, bet viņš uz mani paskatījās un teica: “Tu ej paēd kopā ar brāli Bordersu. Es neesmu izsalcis.”

Tad es sapratu, ka esmu viņu sāpinājis. Es teicu: “Nē, nāc, tēt. Iesim paēst.”

Bet viņš teica: “Nē, ejiet visi un paēdiet.” Tā nu mēs ar brāli Roju aizgājām, bet man bija smaga sirds, kamēr es ēdu savu maltīti. Kad mēs paēdām, es aizgāju apraudzīt tēti.

Es viņam teicu: “Tēt, es atnācu atvainoties, ka teicu tev tās lietas par parūku. Tu vienkārši neizskatījies pats pēc sevis, bet man žēl, ka sāpināju tevi.”

Viņš teica: “Apsēdies, Billij.” Es zināju, ka man ir nepatikšanas. Viņš teica: “Vai tu domā, ka tu sāpināji tēti?”

Es teicu: “Jā, ser, es tevi sāpināju.”

Viņš teica: “Nē, tu nesāpināji mani, bet tu nezini, ko tas nozīmē,” un viņš norādīja uz savu parūku. Tad viņš man atgādināja par diakonu, kas bija Branhama dievnamā. Viņš vienu dienu pēc dievkalpojuma atnāca pie tēta un teica: “Brāli Branham, man par tevi ir kauns.”

Tētis jautāja: “Ko tu ar to domā?”

Viņā teica: “Par to, ka tu valkā brillles.”

Tētis teica: “Man tās ir jālieto, lai es varētu izlasīt Bībeli.”

Tas brālis teica: “Tu sludini dievišķo dziedināšanu un valkā brilles? Man ir kauns par tevi.”

Tad tētis teica man: “Atceries, kā es mēģināju viņu turēt tālāk no sevis, un tu centies, lai viņš liek mani mierā? Bet tas brālis tik turpināja un turpināja, un pēc dažām dienām mēs apglabājām viņu. Viņš bija pateicis pārāk daudz. Tas pats ir tagad šeit. Tu nesarūgtināji tēti, redzi, bet tu nezini, ko tā parūka nozīmē. Ja es nebūtu dabūjis tevi prom no sevis, kad es tevi aizraidīju, tu būtu pateicis pārāk daudz.”

Ir ļoti svarīgi, lai mēs atcerētos, cik ātri un cik neapdomīgi mēs varam aizvainot Svēto Garu.

KAD tētis nomira, mamma man pateica: “Kaut kādā ziņā tu viņam biji tuvāk nekā es. Gandrīz nebija tādu dienu tavā dzīvē, kad tu nebiji kopā ar viņu vai nu sanāksmēs, vai medībās, vai strādājot kopā birojā.”

Tā bija mana dzīve. Es mīlu savu sievu un bērnus, bet kalpošana vienmēr bija pirmajā vietā. Mana dzīve kalpoja Tam Kungam, un es to darīju, kalpojot savam tētim.

Man Viljams Branhams bija tik ļoti līdzīgs Jēzum, ka es varēju redzēt Jēzu cauri viņam. Tas ir tas, ko pasaule nevar redzēt, bet ko mēs kā šī Vēstījuma sekotāji varam redzēt. Ir tāda grupa, kas ir aizgājusi pārāk tālu šajā virzienā, un ir cita grupa, kas nav aizgājusi pietiekami tālu, bet tam visam pa vidu ir Vēstules ebrejiem 13:8 pants.