Paaudze

HELĒNA BORDERSA MULLENA

DZIMUSI 1933. gada 5. maijā, DZĪVO Leinsvilā, Indiānas štatā.

Viņas vīrs, Rojs Borders,

bija Viljama Branhama kampaņu vadītājs daudzus gadus.

Viņš nomira 1982. gada 18. jūlijā.

KAUT es biju par viņu dzirdējusi 1954. gadā, kad viņam bija sanāksmes Santakrusā, Kalifornijas štatā (tie dievkalpojumi nav ierakstīti uz lentēm), personīgi es dzirdēju brāli Branhamu runājam tikai 1957. gadā, kad viņš atbrauca uz Oklendu.

Es biju saistīta ar grupu, kas bija daļa no “Vēlīnā lietus kustības” (Latter Rain), bet tas man bija tāds dzīves periods, kurā es biju nonākusi līdz tādai kā “garīgai dreifēšanai”.

Oklendas kampaņa tika noturēta pašvaldības auditorijā, un to sponsorēja divi draugi, Rojs Borders un Stenlijs Džonsons. Ieguldot peļņu, ko ienesa viņu būvniecības firma, viņi izveidoja bezpeļņas organizāciju un izlietoja to naudu, lai atvestu brāli Branhamu uz Oklendu uz pieciem dievkalpojumiem no 22. līdz 26. martam.

Pirmā reize, kad mēs ar māti abas aizgājām uz dievkalpojumu, bija kāds sestdienas vakars. Kad pienāca laiks lūgšanu rindai, kāda sieviete atnāca un nostājās brāļa Branhama priekšā, un viņš pateica viņas vārdu un dzīvesvietas adresi. Es nekad savā mūžā neko tādu nebiju redzējusi. Kaut kas manī iekšā, tā mazā balss, kas nerunā tavā ausī, bet gan sirdī, teica man: “Atceries to, lai kur tu ietu un kas ar tevi notiktu. Šim cilvēkam ir vairāk no Dieva nekā jebkuram citam, ko tu jebkad satiksi.” Un pēc visiem šiem gadiem es vēl joprojām tā domāju.

Mēs atgriezāmies nākamajā dienā uz svētdienas pēcpusdienas dievkalpojumu. Es vēl joprojām neko nezināju par brāļa Branhama dzīvi, līdz kāds man pēc tās sanāksmes aizdeva grāmatiņu “Cilvēks, Dieva sūtīts” (A Man Sent From God). Es to izlasīju, un, to lasīdama, es visu laiku raudāju.

1958. gadā Roja Bordersa sieva Liliana tika nogalināta autoavārijā. Drīz pēc tam Rojs aizbrauca uz Džefersonvilu, kur viņš satikās ar brāli Branhamu, kurš runāja par savu vajadzību, lai kāds uzņemtos vadītāja loma viņa kampaņām. Rojs labprāt gribēja palīdzēt, un brālis Branhams uzticēja viņam sākt organizēt sanāksmes Sanhosē, Kalifornijā. Pēc tam, pamatā no 1960. līdz 1965. gadam Rojs organizēja lielāko daļu no galvenajām brāļa Branhama sanāksmēm visā valstī.

1959. gadā brālis Branhams atbrauca uz Sanhosē, kur dzīvoju es ar saviem vecākiem. Šīs sanāksmes tika noturētas rajona gadatirgus laukumā. Tajā laikā es apmeklēju Sanhosē Dieva asambleju draudzi, kura neatbalstīja šīs sanāksmes, kaut arī citas no asambleju draudzēm tās atbalstīja. Tajā svētdienas rītā pēc dievnama apmeklēšanas daži no maniem draugiem grasījās doties paklausīties kvartetu dziedāšanu pilsētas auditorijā un jautāja, vai es nevēlētos doties kopā ar viņiem. Es atceros, ka es viņiem pateicu: “Nē, es dodos uz brāļa Branhama sanāksmi.”

Viens no viņiem atteica: “Brālis Branhams? Vai tad tu nezini, ka Dieva asamblejas netic brālim Branhamam?”

Es teicu: “Es ticēju brālim Branhamam, vēl pirms es ticēju Dieva asamblejām.” Tas lielā mērā bija manas dzīves pagrieziena punkts.

MĒS AR Roju apprecējāmies 1960. gada jūnijā. Toreiz es strādāju par juridisko sekretāri, un drīz jau es sāku palīdzēt Rojam tikt galā ar lielo korespondences apjomu, kas nāca viņam kā projektu vadītājam. Brālis Billijs Pols un brālis Leo Mersers (viņš tajā laikā vadīja brāļa Branhama biroju) mums pārsūtīja visas vēstules, kuras viņi saņēma ar uzaicinājumiem uz sanāksmēm. Tur bija dažādi uzaicinājumi, no mazas draudzes ielūguma uz viena vakara dievkalpojumu līdz pat plašām tūrēm, kas paredzēja braucienu pa vairākām valstīm.

Brālim Branhamam bija noteikts veids, kā viņš vēlējās, lai rīkotos ar katru uzaicinājumu. Ja vien tas bija iespējams, viņš gribēja, lai sanāksmes būtu sadarbības projekts, kuru sponsorētu visas pilnā Evaņģēlija pentakostu draudzes tajā rajonā. Līdzko kāds noteikts reģions tika ievietots iespējamo sanāksmju sarakstā, tad Rojs veica to, ko viņš sauca par nodibināšanu pirms vēl sanāksmei tika noteikts konkrēts datums. Viņš ielūdza visus pilnā Evaņģēlija kalpotājus no tās pilsētas, kurā bija domāts sanāksmi ogranizēt, uz kopīgām pusdienām, un tās tikšanās laikā bija laiks jautājumiem un atbildēm. Viņš pastāstīja viņiem arī par to, kā kampaņas tiek veidotas. Parasti tādas sanāksmes sponsorēja un sadarbojās 10 līdz 50 vai pat vairāk draudžu ganu.

Es atceros, ka vienā no tādām tikšanās reizēm Jakimā, Vašingtonas štatā, viens no kalpotājiem Rojam teica: “Pastāsti man nedaudz par brāli Branhamu. Vai viņam ir kādas īpatnības?”

Rojs atbildēja: “Mhm, paskatīsimies. Kad viņš piedzima, Uguns Stabs atnāca virs tās gultas, kur viņš gulēja. Kad viņš bija vēl tikai zēns, Tas Kungs runāja ar viņu virpuļviesulī. Uguns Stabs nonāca virs viņa vēlreiz, kad viņš 1933. gadā upmalā kristīja cilvēkus,” un viņš turpināja stāstīt tamlīdzīgas lietas. Tad viņam atbildēja: “Man šķiet, ka tas derēs. Jā, viņš ir ļoti īpatnējs.” Tas patiešām mainīja atmosfēru, un, kad sanāksmes Jakimā norisinājās, viņu atbalstīja visi vietējo draudžu gani.

1961. gadā mēs ar Roju dzīvojām Džefersonvilā, kad viņam bija ļoti nopietna sirds lēkme. Tajā laikā es strādāju juridiskā firmā Luisvilā, un vienu pēcpusdienu brāļa Džīna Gouda sieva, māsa Konija, atbrauca man pakaļ uz darbu, bet parasti to darīja Rojs. Kad es atbraucu mājās, pie mana vīra gultas stāvēja ārsts, un viņš teica, ka Roja sirds kļūst arvien vājāka. Es jautāju: “Vai kāds piezvanīja brālim Branhamam?”

Kāds viņam piezvanīja, un viņš nekavējoties atnāca pie mums. Viņš ienāca istabā un gāja tieši pie Roja, un teica: “Sātan, es aizliedzu tev paņemt manu brāli.” Rojs nevarēja runāt, bet asaras tecēja no viņa acīm, kuru zīlītes bija aizgriezušās uz augšu. Mums pārējiem brālis Branhams teica: “Tagad visi metīsimies ceļos un lūgsim.”

Kad brālis Branhams piecēlās no lūgšanas, viņš pagriezās, lai dotos projām, un es pavadīju viņu līdz durvīm, paspiedu roku un pateicos, ka viņš atnāca. Kad es ienācu atpakaļ guļamistabā, Rojs gultā sēdēja. Viņš teica: “Vai tu varētu man sadabūt kaut ko ēdamu?” Nākošajā rītā viņš mani aizveda uz darbu ar mašīnu. Tādas lietas kā šīs nevar aizmirst.

MĒS AR brāli Branhamu bijām Fīniksā uz sanāksmi, un vienu dienu viņš atnāca uz mūsu viesnīcas istabu parunāt ar mums. Rojs jautāja, vai viņam vajadzētu taisīt sirds operāciju, vai nē. Es zinu, ka tas ir ļoti strīdīgs jautājums to cilvēku vidū, kas seko brāļa Branhama mācībai, bet es jums pastāstīšu precīzi to, ko viņš teica Rojam. Viņš teica: “Brāli Roj, es tev nevaru pateikt, vai tev ir jātaisa tā operācija, bet es tev varu pateikt šo: vīzijā, kas man bija par telts sanāksmi, es neesmu 100% drošs, bet cik vien es spēju redzēt, es ar visu savu sirdi ticu, ka tas maigi runājošais vīrietis, kuru es redzēju, teica: 'Tagad, kamēr brālis Branhams atpūšas, mēs sasauksim lūgšanu rindu.' Es ar visu savu sirdi ticu, ka tas biji tu.” Es uzreiz zināju, ka šis pienākums atbilst Roja personībai.

Tad brālis Branhams viņam teica: “Ja tas biji tu, tad nav nekā tāda, kas varētu neļaut tam piepildīties.” Es to neesmu stāstījusi vairāk ka pusducim cilvēku, bet viņš tā teica, un es to dzirdēju. Es tikai gribu būt tam uzticīga.

1966. gada februārī Rojs oficiāli uzsāka izdevniecību “Spoken Word Publications”. Bet man jau 1964. gadā brālis Branhams bija uzdevis sākt darbu pie Septiņu zīmogu (Seven Seals) svētrunu pierakstīšanas. Viņš teica, ka viņa nodoms ir izveidot vēl vienu grāmatu tādā pašā veidā, kā brālis Lī Veils izveidoja Septiņus Draudzes periodus. 1964. gadā mēs devāmies dienvidu tūrē un braucām uz Teksasu, Luiziānu un Floridu, un tad mēs paņēmām līdzi rakstāmmašīnu, lai ceļojuma laikā es varētu strādāt.

Viņš nebija noteicis, kurš darīs tālāko darbu ar manuskriptu. Vai nu tas būtu vai nebūtu Rojs, es nezinu, bet man viņš pateica to pierakstīt.

Septiņu zīmogu atklāsme nebija “Spoken Word Publications” pirmais izdevums. Pēc brāļa Branhama aiziešanas mēs kādu laiku strādājām pie zīmogiem, bet tad izvēlējāmies sākt ar Vakarēdienu (Communion), pēdējo svētrunu, kuru viņš sludināja. Tajā laikā mēs rediģējām grāmatas, un to mēs darījām kādus septiņus vai astoņus mēnešus. Tad Rojs saņēma iedvesmu no Tā Kunga pārtraukt visu rediģēšanu, atstāt tikai pašu nepieciešamo un lai teksts būtu tik burtisks, cik vien iespējams. Drīz pēc tam viņš saņēma zvanu no Viljama Branhama evaņģēliskās asociācijas pilnvaroto padomes, un viņi teica Rojam, ka vēlas, lai viņš izdarītu divas lietas: pārtrauktu ņemt maksu par izdevumiem (mēs pārdevām katru kopiju par 25 centiem) un pārtrauktu rediģēšanu un drukātu katru svētrunu burtiski, tieši tādu, kāda tā bija. Tā mēs arī nekavējoties sākām darīt.

BIJA reizes, kad brālis Branhams ieskatījās manā dzīvē, viņš redzēja un pateica man lietas, ko nezināja neviens cits cilvēks uz pasaules, izņemot mani. 1962. gadā dievkalpojuma laikā Grassvalejā, Kalifornijas štatā, kas viņš sludināja “Mēs redzēsim Jēzu” (We Would See Jesus) viņš izsauca mani no auditorijas. Viņš teica, ka viņš visu laiku redzēja mani sev priekšā. Beidzot viņš pagriezās pret Roju un teica: “Ar tavu sievu taču ir viss kārtībā, vai ne?” Tad viņš teica: “Ak, es saprotu, kas tas ir!” Viņš turpināja runāt, pasakot, ka man blakus sēž sieviete un kas viņai kaiš.

Kad viņš satika mani nākamajā rītā, viņš teica: “Helēna, es gribētu parunāt ar tevi par to, kas notika vakar vakarā. Tu nelūdzies par to sievieti, un tu zini, ka es zinu, ka tu nelūdzies par to sievieti.” Viņš man pateica, ka viņš mēģināja tikt garām man, jo viņam nepatika izsaukt nevienu, ko viņš pazina. Viņš teica: “Bet man vajadzēja tevi izsaukt, jo es nekādi nevarēju tikt tev pāri, zem tevis vai tev apkārt. Tas vienkārši mani tur turēja. Tas vienkārši tur apstājās, un tu zini, ka es zinu, ko tu vēlies.”

Es teicu: “Jā, ser.”

Viņš teica: “Tu vēlies bērniņu.” Tad viņš man pateica smagāko lietu, ko viņš man jebkad ir teicis. Viņš paskatījās man tieši sejā un sacīja: “Māsa Bordersa, es neredzu tev bērniņu.”

Es viņam pateicu: “Brāli Branham, tas nekas. Man tāpat būs bērns, jo pagājušo reizi, kad tu dievnamā man devi vakarēdienu, es paņēmu to un teicu: “Es paņemu to, lai man būtu bērns.” Viņš man neko neatbildēja.

1965. gadā Rojs būvēja darbistabu brāļa Branhama mājā Tūsonā, un vienu dienu viņš teica viņam: “Brāli Branham, tagad Helēna grib adoptēt bērnu.” Brālis Branhams atbildēja: “Es domāju, ka tā varētu būt izeja.”

Mēs atvedām savu dēlu Stīvenu mājās, kad viņš bija četras dienas vecs. Pēc diviem mēnešiem mēs no Jumas, Arizonas štatā, devāmies uz brāļa Branhama pēdējām svētrunu sērijām, kas tika sludinātas Kovinā, Kalifornijas štatā. 1965. gada 8. decembrī mēs ar viņu kopā brokastojām, un viņš man teica: “Varu saderēt, ka tu tagad esi laimīga, un tagad, kad tu esi vienu adoptējusi, tev droši vien piedzims bērniņš.” Turpmākajos gados man piedzima vēl divi bērniņi: Samuēls un Hanna.

1981. gadā brālis Jāzeps Branhams piedāvāja man strādāt tikko izveidotajā Voice of God Recordings. Nākamajā gadā es kļuvu par atraitni, bet Tas Kungs man deva iespēju uzaudzināt manus bērnus. Visu šo laiku es turpināju strādāt Voice of God Recordings.

Katrs izvēlas savu dzīvi kaut kam atdot. Es izvēlos to atdot šim Vēstījumam.