Paaudze

ĪVANS MOZLIJS

DZIMIS 1933. gada 20. septembrī, DZĪVO Ličfieldas Parkā Arizonas štatā.

Viljams Branhams lūdza īpašu pakalpojumu trim Mozliju brāļiem.

MAN bija 14 gadi, kad es ar saviem vecākiem apmeklēju brāļa Autlova draudzi Fīniksas reģionā, kad uz turieni 1947. gadā bija atbraucis brālis Branhams. Manā skatījumā, viņam bija tik iespaidīga klātbūtne, un, kad viņš visai sanāksmei pateica, lai viņi noliec savas galvas, kamēr viņš lūgs par cilvēkiem, ticiet man, es noliecu savu galvu. Viņš sludināja evaņģēlisku vēstījumu par dziedināšanu un glābšanu, bet viņā bija kaut kas, ka tu zināji, ka viņš ir pats varenākais Dieva vīrs, ar kuru tu jebkad esi kontaktējies.

Pēc tām sanāksmēm es nedzirdēju par brāli Branhamu vairāk nekā desmit gadus.

Starp 1958. un 1959. gadu bija kāds vīrs, kuru sauca Gordons Magī, kurš atbrauca uz brāļa Autlova draudzi. Viņš mācīja, ka pirms laika beigām ir jāatgriežas pravieša Ēlijas kalpošanai. Mana sieva Tillija un es, mēs sākām lūgties par to. Mēs zinājām, ka esam laika beigās, bet kur tad ir tas pravietis?

Kad mēs par to lūdzām, kāds puisis manam brālim Alanam palūdza uz laiku pie sevis mājās paturēt brāļa Branhama svētrunu ierakstus uz lentēm. Viņš sāka tos klausīties un iedeva arī man dažus. Kad mēs bijām noklausījušies kādas divas vai trīs lentes, mēs abi ar Tilliju pateicām, ka tas ir tas, ko mēs meklējām un par ko bijām lūgušies. Un arī mēs pieteicāmies un sākām regulāri saņemt ierakstus. Tas bija 1960. gadā.

VĒSTĪJUMS, ko atnesa brālis Branhams, bija vienkārši revolucionārs. Tam bija spēja atvērt acis. Kad sākās tā izšķiršana, neviens nevarēja tam nostāvēt pretī vai maldināt viņu. Viņi nevarēja viņam melot vai kaut ko noslēpt no viņa. Es redzēju viņa pozīciju Rakstos, un tas bija tik vareni. Atklāsmes, ko brālis Branhams runāja svētrunās “Svaidītie laika beigās”, “Laulība un šķiršanās” un vēl un vēl, tas bija “Tā Saka Tas Kungs”. Dažas no tām mums bija kā bumbas sprādziens. Tas mainīja visu mūsu domāšanu un sapratni un atvēra acis uz to, kā viss notiks šeit laiku beigās un Aizraušanā.

Mana atklāsme ir tāda, ka brālis Branhams mums mācīja šo Vēstījumu, bet tā ir tikai mācība, ja es neņemu šo Vēstījumu un neatnāk Svētais Gars, un nesvaida man šo Vārdu. Svētais Gars ar ūdeni nomazgāja un atdzīvināja man to Vēstījumu, un man tā ir Zīme.

MĒS BIJĀM pieci brāļi, bet tikai četri no mums – Džims, Alas, Roberts un es – sekojām šim Vēstījumam. Mēs nodarbojāmies ar labības apsmidzināšanu no lidmašīnām. Pirmo reizi, kad mēs personīgi satikām brāli Branhamu, bija 1962. gadā, un toreiz mēs gribējām viņam iedot lidmašīnu, kura mums bija, bet viņš neņēma. Viņš mums teica, ka viņš ir devis zvērestu, ka viņš nekad nelidos vai citādā veidā nedarbosies ar lidmašīnām, ja vien Pats Kungs viņam to nepateiks darīt. Es vairs nekad par šo tematu ar viņu nerunāju, ja vien viņš pats to kādreiz vēlētos darīt. Es jutos tā, it kā liktu pravietim pārkāpt savu zvērestu, tāpēc es to vienkārši nedarītu. Bet vēlāk, kad viņš mums lūdza sadabūt lidmašīnu, tā bija tikai viņa darīšana. Tas nebija tāpēc, ka mēs vēlētos viņu pierunāt to darīt.

No tā laika līdz brāļa Branhama aiziešanai man bija iespēja būt kopā ar viņu vairākos gadījumos. Viena reize bija medību ceļojuma laikā, kas bija 1964. gada rudenī, aļņu medībās ar brāli Toniju Stromeju un brāli Billiju Polu, tas bija Sankarlosa indiāņu rezervātā Arizonas štatā.

Mēs bijām dzirdējuši, ka viņš ir aizbraucis uz turieni, un mēs devāmies viņu meklēt, jo mēs bijām ļoti uztraukušies par savu māti. Viņa bija tā kundze, kas uzrakstīja vēstuli brālim Karlam Viljamsam, pārmetot brālim Branhamam, un viņš runāja par to svētrunā “Un nezināja to”. Tiklīdz mēs noklausījāmies ierakstu, mēs zinājām, ka tā ir mūsu māte, un mēs par to bijām ļoti noraizējušies. Viņa bija no vecajiem pentakostiem, un viņu pamats bija tas, ka runāšana mēlēs ir Svētā Gara pierādījums. Viņa ticēja ūdens kristībai Jēzus Kristus Vārdā (tas viņiem bija pareizi), bet viņa domāja, ka brālis Branhams vienkārši saplēš gabalos visu pentakostu mācību. Viņa uzrakstīja vēstuli Karlam Viljamsam, kurš to parādīja brālim Branhamam. Alans, Roberts un es, mēs atradām brāli Branhamu rezervātā un pavadījām pāris dienas kopā ar viņu.

Vispār brālis Branhams nemedīja, jo Tas Kungs bija viņam parādījis, ka visā reģionā pašlaik nebija neviena paša aļņa. Tā bija vieta, kur viņi parasti nonāca no augstienes, kad palika aukstāks, bet vēl nebija palicis pietiekami auksti, lai aļņi nonāktu lejā, tāpēc mēs vienkārši palikām nometnē un ciemojāmies.

Pēc tam, kad mēs parunājām ar viņu par mūsu māti, viņš teica: “Neuztraucieties par to nemaz.” Viņš pastāstīja, kā mūsu vecāki tika izglābti uz tā pentakostu zara, un viņi nevar nokāpt no tā zara un uzkāpt uz jauna zara. Tas būtu tā, it kā lietu jaunu vīnu vecos traukos. Viņi dzīvoja un cieta no tā, kas bija viņu dienās, un viņi nevar aiziet no tā un pieņemt to, kas ir šodienai. Viņš teica: “Kādu dienu es atnākšu un sazināšos ar viņas garu, un viss būs kārtībā.” Tā nu viņš nomierināja mūsu sirdis, lai mēs par viņu vairs neuztrauktos.

Vienkārši sēžot ar viņu pie nometnes ugunskura, mēs bijām tādā bijībā un cieņā pret viņu, es pat netraucēju viņu, lai uzdotu kādu jautājumu. Viņam bija tik daudz interesantu stāstu, ko mums pastāstīt par brīnumainām dziedināšanām, ka mēs jutāmies kā saistīti ar burvestību. Tagad atskatoties uz to, es domāju, ka daudz kas no tā bija arī tāda kā brāļa Branhama cenšanās nodarbināt savu prātu, lai nenāktu vīzijas. Jūs zināt, viņš uz turienis devās, lai atpūstos no vīzijām un pārējām lietām. Viņš mums pastāstīja, kā Velčam Evansam iekoda čūska, kad viņi bija tur aizbraukuši makšķerēt, un kā Tas Kungs bija dziedinājis brāli Evansu un viņiem nevajadzēja viņu vest uz slimnīcu vai darīt ko citu. Tad viņš pacēla savu bikšu staru, un viņa potīte bija vienkārši zili melna. Viņš to bija ļoti stipri pamežģījis, kad bija augšā Kaibabā, un viņš vēl joprojām kliboja uz tās kājas. Viņš teica: “Te nu es esmu, klibojot ar to potīti jau divas vai trīs nedēļas. Tā dāvana ir citiem cilvēkiem, ne man.”

MĒS BIJĀM dzirdējuši, ka brālis Branhams bija runājis ar kādu par smilšu bagija iegūšanu, un 1965. gada sākumā mēs viņam nopirkām džipu.

Mēs ar Alanu un Robertu atradām to mazo džipiņu. Tas bija tāds, ko viens puisis bija paņēmis un pavisam izjaucis un pārtaisījis pašos pamatos, ieliekot tam sacīkšu mašīnas dzinēju un palielinot jaudu. Tas bija patiešām uzposts.

1964. gadā mēs bijām zaudējuši savu brāli Džimu lidmašīnas avārijā, un viņa atraitne vēlējās mums palīdzēt automobīļa iegādē, tā nu mēs paņēmām to džipu un aizbraucām ar to pie brāļa Branhama. Vispirms mēs devāmies pie brāļa Billija Pola un pateicām viņam, ka tas ir domāts brālim Branhamam. Viņš iesēdās tajā džipā, un mēs viņam sekojām uz brāļa Branhama māju.

Kad brālis Branhams iznāca, viņš teica: “Nē, es nevaru to pieņemt.” Nu, mēs pateicām viņam, ka mēs taču to džipu neatvedām, lai vestu atkal mājup, un negribējām vairs neko dzirdēt! Tā nu viņš pieliecās un caur savas automašīnas logu paņēma savu čeku grāmatiņu, kura stāvēja tur uz paneļa, un viņš teica: “Ļaujiet man izrakstīt jums čeku par to.”

Mēs teicām, ka mēs neņemsim nekādu čeku par to mašīnu, un es to nekad neaizmirsīšu. Brālis Branhams ar sasprindzinātu uzmanību nostājās tā, ļoti taisni, un tad teica: “Labi, jūs to esat man darījuši, ko es varētu izdarīt jums?” Tad Alans sāka runāt un teica: “Zini, brāli Branham, kad vien tu ņemsi savu telti un dosies ar to uz telts sanāksmēm, mēs vēlētos tev palīdzēt.” Brālis Branhams ieturēja nelielu pauzi, tad teica: “Lai ko jūs darītu, kad tā telts dosies darbā, esiet klāt.” Tā viņš teica.

VIŅŠ vienmēr lika tev justies, it kā tu būtu tas svarīgais un ka viņš ir priviliģēts un pagodināts būt tavā kompānijā. Viņam bija tāda spēja. Tas nebija uzspēlēts, tas bija patiesi.

Viņam bija arī varena humora izjūta. Pēc dažiem mēnešiem, kad mēs bijām iedevuši viņam to džipu, viņš runāja Pilnā Evaņģēlija uzņēmēju sanāksmē Ramada Inn viesnīcā Fīniksā. Pirms tām brokastīm es viņu satiku viesnīcas vestibilā, un viņš man pastāstīja, kā viņam patika tas mazais džipiņš. Viņš teica: “Es dabūju no tā 92 jūdzes stundā (148 km/h – Tulk.).” Jūs zināt, kā viņš vienmēr pārmeta brālim Billijam Polam ātru braukšanu.

Nedaudz vēlāk, kad mēs ēdām, brālis Branhams sēdēja tikai dažas sēdvietas no manis. Es pieliecos un teicu: “Hei, brāli Branham, kā tu teici, cik ātri tas džips brauca?” Viņš aši paskatījās, vai brālis Billijs Pols, kurš sēdēja viņam blakus, ir dzirdējis, ko es teicu, tad uzlika pirkstu uz lūpām: “Ššss.” Viņš negribēja, lai brālis Billijs Pols zinātu, ka viņš ir braucis ar ātrumu 148 km/h.

BRĀLIS Branhams nekad nezaudēja savu mērķi acu priekšā, un viņš bija pilnīgi, ar visiem 100% nodevies Vēstījumam. Kad viņš atpūtās, viņš atslēdzās un jokoja ar saviem draugiem un biedriem, bet kas attiecās uz Vārdu, tur viņš nepieļāva ne vismazāko kompromisu. Kompromiss vispār nebija viņa dabā. Tā dēļ mēs cienījām brāli Branhamu.

Reiz, kad mēs medījām kopā ar brāli Branhamu Saulrieta kalnā, bija apmēram 10:30 vakarā, un viņš uzrušināja uguni. Viņam bija divas vai trīs dienas neskūta bārda, visas rokas ar sodrējiem, un veca melna filca platmale galvā. Es atceros, kā es stāvēju mazliet aizmugurē, viņu vērojot, un es savā sirdī teicu nelielu pateicības lūgšanu par to pazemīgo cilvēku, kurš tur rušināja uguni, un tad es sapratu to milzīgo atbildību, kas uz viņa gūlās. Brālis Branhams samaksāja milzīgu maksu par to, lai atnestu mums šo Vēstījumu. Viņš patiešām samaksāja. Tas viņam maksāja dārgi. Tas maksāja visu viņa dzīvi.

1965. gada pavasarī viņš ar Alanu un vēl vienu brāli devās uz Jūtas štatu lauvu medībās. Mūsu sievas, viņiem atgriežoties, bija sanesušas Alana mājās uzkodas pusdienām, un pēc ēšanas brālis Branhams izgāja, lai dotos uz mašīnu, un tad viņš mums palūdza, lai mēs sagādājam viņam lidmašīnu.

Viņš bija ļoti atklāts, un viņš teica, ka mēs zināsim, kādu lidmašīnu viņam vajadzētu, un ka viņš maksās visus izdevumus. Tad viņš visos sīkumos izskaidroja, kā viņš ir plānojis noturēt divu nedēļu sanāksmes, un tad, kamēr telts tiek pārvietota, viņš un daži citi brāļi varētu doties uz kādu mežonīgu vietu makšķerēt un medīt. Mums bija plānots doties pa visu pasauli.

Brālis Branhams neteica, ka Tas Kungs viņam kaut ko būtu parādījis, bet es zināju, ka viņš ir zvērējis nelidot un nedarīt neko ar lidmašīnām, ja vien viņam nebūs “Tā Saka Tas Kungs”. Pravieši tur savus solījumus.

Ziniet, kad brālis Branhams bija paņemts prom no mums, es nevarēju saprast, kāpēc viņš mums lūdza sadabūt lidmašīnu, un stāstīja, ko mēs gatavojamies darīt, bet tad pēkšņi viņa vairs nav. Es biju apbēdināts, un sāku lūgt un meklēt To Kungu.

Es ticu, ka brālim Branhamam būs telts; viņam būs trešais rāviens, un tas viss būs tieši tā, kā viņš teica. Visa mana dzīve tagad griežas ap to, un, dienām ejot, es arvien nostiprinos tajā.

Man Viljams Branhams ir pats varenākais cilvēks, kas jebkad staigājis uz zemes, ja neskaita Jēzu Kristu. Viņš samaksāja augstu cenu, lai atnestu mums Vēstījumu, un es ticu, ka Dievs bija ļoti lepns par savu kalpu.