Paaudze

PERIJS GRĪNS

DZIMIS 1933. gada 1. jūlijā, DZĪVO Tūsonā, Arizonas štatā.

Viņš ir Tūsonas dievnama draudzes gans

kopš 1965. gada, kad Viljams Branhams

lūdza viņam sākt veidot draudzi tajā pilsētā.

1949. gadā mana ģimene pārvācās uz Bomontu Teksasā, jo mans tēvs tur tika iecelts par draudzes ganu Emmanuēla Evaņģēlija draudzē (Emmanuel Gospel Church). Drīz pēc tam mēs uzzinājām, ka ir tāds vīrs, kuru sauc Viljams Branhams un kurš vada dievišķās dziedināšanas sanāksmes Hjūstonā, Teksasā, un tas bija mazāk kā 100 jūdzes (160 km – Tulk.) no vietas, kur mēs dzīvojām. Toreiz man bija 16 gadi, es biju saņēmis Svētā Gara kristību un runājis mēlēs. Es biju lasījis par dievišķo dziedināšanu, izlasījis par katru brīnumu Bībelē un ticēju tam. Es biju citējis Vēstuli ebrejiem 13:8 jau kopš deviņu gadu vecuma, bet toreiz man vēl nebija ne jausmas, ko tas patiesībā nozīmē.

Brālim Branhamam 1950. gada 23. janvārī bija sanāksme Sema Hjūstona kolizejā (Sam Houston Coliseum). Mēs ieradāmies pietiekami agri, lai dabūtu sēdvietu zemākajā līmenī, tieši kanceles priekšā, apmēram 11. rindā. Kad dievkalpojums sākās, vispirms runāja brālis Gordons Lindsejs, pēc tam brālis F. F. Bosforts. Tad aiz kanceles atnāca brālis Branhams, un, kad viņš skatījās pāri auditorijai, viņš teica: “Labvakar, draugi.” Tas bija tik personiski; es domāju, ka viņš runāja ar mani. Es piecēlos no savas sēdvietas un nostājos platformas priekšā, kanceles kreisajā pusē, jo es domāju, ka tas vīrs runā tieši ar mani. Un tā tiešām bija.

Kad viņš sasauca lūgšanu rindu, apmēram 15 cilvēki iznāca priekšā. Es atklāju, ka no tās vietas, kur es stāvēju, es ļoti labi varēju redzēt lūgšanu rindu. Es nekad to nebiju redzējis un nezināju, ko gaidīt. Pirmais rindā bija mazs zēns, septiņus gadus vecs, kurš no dzimšanas bija bijis aklis. Brālis Branhams paņēma mazo puiku pie rokas un palūdza mums noliekt savas galvas, kamēr viņš lūgs par puisīti. Līdzko lūgšana bija beigusies, puisēns sāka skatīties visapkārt, it kā viņš varētu redzēt. Visi sāka slavēt To Kungu. Es pie sevis domāju: “Kā gan es varu zināt, ka tas puisēns bija akls?” Viņi turēja paceltu kabatlakatiņu, un tas puika to saķēra. Viņi nostiepa mikrofona vadu, un viņš tam pārkāpa pāri. Brālis Branhams teica: “Skrien tagad atpakaļ pie sava tēta,” un tas puika pagriezās un skatījās auditorijā, kur bija apmēram 11 000 cilvēku. Viņš nekad nebija redzējis savu tēti. Kad tas puika bija uzvests uz platformas, man blakus pienāca un nostājās viens vīrietis. Viņš pasauca to puisēnu vārdā. Platforma bija apmēram četras pēdas augsta (1,2 m – tulk.), un tas puika pienāca pie malas un ielēca tā vīrieša rokās. Viņš redzēja vīrieša asaras un sāka aptaustīt viņa seju, lai pārliecinātos, ka tas tiešām ir viņa tētis. Tad viņš metās viņam ap kaklu un paskatījās tieši uz mani. Es zināju, ka es tikko esmu redzējis brīnumu. Tā sākās pārmaiņas manā dzīvē.

Tajā sanāksmē bija arī jauna sieviete, kura bija atvedusi sešus gadus vecu puisīti, kurš bija piedzimis bez pēdām. Brālis Branhams paņēma viņu rokās un palūdza, lai viņa novelk viņam zeķes. Un atkal viņš palūdza, lai mēs noliecam galvas, ko mēs arī darījām, bet es arī vēroju augšup brāli Branhamu, kamēr viņš lūdza. Es nebiju vienīgais, kurš skatījās, jo savas lūgšanas vidū brālis Branhams izlaida mazo puiku no rokām, un daudzi cilvēki auditorijā noelsās. Tieši manā acu priekšā es redzēju divu mazu pēdiņu radīšanu. Tas vēl šodien mani saviļņo. Kad es redzu mazuļu pēdiņas, tas manā dvēselē kaut ko ļoti saviļņo, jo es redzēju to brīnumu.

Kad es vēl raudāju par to, brāļa Branhama priekšā atnāca viena kundze. Viņš bija teicis tiem cilvēkiem lūgšanu rindā: “Jums ir jāatzīstas savos grēkos un jāliek tie zem Asinīm, jo es neesmu atbildīgs par to, ko Viņš man parāda.” Kad tā jaunā sieviete stāvēja viņa priekšā, viņš teica: “Tu neesi bijusi uzticīga savam vīram.”

Visa auditorija vienā mirklī apklusa, izņemot vienu cilvēku, kurš pielēca kājās, sāka kliegt un skrēja uz platformas pusi. Brālis Branhams pagriezās un teica: “Tas nekas, ļaujiet viņam nākt. Tas ir viņas vīrs.”

Kad tas vīrietis atnāca uz platformas, brālis Branhams viņam teica: “Bet kā ar tevi un to sarkanmataino sekretāri pagājušās piektdienas naktī tajā motelī? Jūs abi neesat grēkojuši Dieva priekšā; jūs esat grēkojuši viens otra priekšā. Jūs esat pārkāpuši savu laulības zvērestu, jums ir jāizsūdz grēki otram un jānožēlo, jāpiedod otram un jāatjauno savs zvērests, un ejiet mājās un esiet uzticīgi viens otram.” Tas ir labs padoms.

Daudzus gadus vēlāk es jautāju viņam, kā viņš zina, ka kāds ir nožēlojis un apklājis savus grēkus ar Asinīm. Viņš teica: “Tas ir vienkārši, brāli Grīn. Kad kāds atzīstas savos grēkos, Dievs ir uzticams un piedod. Viņš ne tikai piedod viņu grēkus, Viņš tos aizmirst. Ja Viņš tos ir aizmirsis, Viņš tos vairs nevar man parādīt. Tātad viss, ko Viņš man rāda, es zinu, ka tas nav izsūdzēts.

Nākamajā vakarā es atkal biju tur. Tas ir tas vakars, kad tika uzņemts tas attēls ar Uguns Stabu, kas bija kā oreols virs brāļa Branhama galvas. Es neredzēju to Uguns Stabu, bet tas tur bija. Tās divas sanāksmes manī kaut ko izmainīja. 1950. gada 23. un 24. janvārī Dievs man atjaunoja sevi. Viņš vairs nebija vakardienas Jēzus Kristus, 2000 gadu vēsture, viņš kļuva par Jēzu Kristu šodien. Es redzēju, kā Viņš atver aklo acis, rada pēdas un pasaka siržu noslēpumus. Viņš šodien ir tieši tāds pats. Viņš nav mainījies.

Nākamajā nedēļā brālis Branhams atbrauca uz Bomontu Teksasas štatā. Es satiku viņa brāli Hovardu, un viņš man jautāja, vai es negribētu būt viņu ceļvedis pilsētā, kamēr viņi tur būs. Es sanāksmē biju arī vietu ierādītājs un palīdzēju cilvēkiem sarindoties uz platformas, kad pienāca laiks lūgšanu rindai.

Pēdējā dievkalpojumu vakarā Hovards man jautāja, vai es nevēlos lūgšanu kartiņu. Man bija zarnu problēma, un tovakar mans kartiņas numurs bija pirmais, kuru izsauca. Es palīdzēju visiem nostāties rindā, tad aizgāju un ieņēmu savu vietu tajā rindā. Kad viņš aicināja lūgšanas rindas pirmo cilvēku, es tuvojos viņam. Kad es biju piegājis astoņu vai desmit pēdu (2,4 – 3 m – Tulk.) attālumā no brāļa Branhama, es jutos, it kā tikko būtu iekāpis saldētavā. Viņš teica: “Nekas, tas tev nedarīs pāri. Tā ir Viņa Klātbūtne.” Tagad es ļoti skaidri zinu, ko tas nozīmē, kad svētrunās saka, es dzirdu, kā viņš saka cilvēkiem: “Tas tev neko sliktu nenodarīs.” Viņš redzēja vietu ierādītāja lentīti man ap roku un pateicās man, ka es veicu šo pienākumu, un tad viņš teica: “Es redzu, ka tavas dzīves aicinājums ir sludināt Evaņģēliju.” Ja man dzīvē ir bijis aicinājums, tad tas ir tas. Viņš teica: “Kamēr tu sēdēji tur tajā krēslā, tev bija zarnu problēma; bet tagad tās vairs nav.” Kopš tās dienas man tās kaites nekad vairs nav bijis.

Tā kā tā bija sanāksmju pēdējā diena, kad mēs devāmies uz mašīnu pēc dievkalpojuma beigām, mēs nevarējām attaisīt mašīnas durvis, jo apkārt drūzmējās tik daudz cilvēku. Hovards pārlīda pāri motora pārsegam, tika mašīnā pa blakussēdētāja durvīm (jo tur neviens ap viņu nedrūzmējās), iedarbināja mašīnu un nolaida jumtu, jo tas bija kabriolets. Tas es pacēlu brāli Branhamu un iecēlu viņu mašīnā. Viņa rokas bija man ap kaklu, un, kamēr es viņu cēlu, viņš par mani lūdza.

1952. gadā, kad es mācījos Dienvidrietumu Bībeles institūtā (Southwestern Bible Institute) Vaksakači, Teksasas štatā, es satiku Billiju Polu Branhamu. Viņš bija vidusskolas pēdējā klasē, bet es biju koledžas pirmā gada students. Pirms viņi bija sapratuši, ka es neesmu no Dieva Asamblejām, viņi jau bija paguvuši mani ievēlēt septiņos dažādos amatos, starp tiem arī par pirmā gada studentu prezidentu un vairāku klubu vadītāju. Viņi nevarēja mani izraidīt, jo es tajā visā biju ļoti iesaistījies. Bet ar Billiju Polu bija citādāk, viņi uzreiz lika viņam saprast, ka viņš tur nav vēlams. Es uzzināju, ka dekāna palīgs bija saņēmis rīkojumu panākt, lai viņš saņem 100 aizrādījumus, kas atļautu viņiem izslēgt viņu no skolas.

Billijs bija mans draugs, un es drīz sāku ieraudzīt aizspriedumaino attieksmi pret viņu. Tās bija tādas mazas lietiņas kā, piemēram, uz gultas atstātas bikses, par to viņam izteica aizrādījumu, bet es varēju atstāt savu gultu nesaklātu un nesaņemt par to nekādu sodu. Izmantojot savu līdera stāvokli universitātes pilsētiņā, es sāku pret to cīnīties un panācu, ka Billijs palika skolā kādas sešas nedēļas ilgāk nekā viņi vēlējās, bet viņš tomēr tika atskaitīts. Tā nebija viņa vaina; viņi vienkārši negribēja, lai viņš tur atrodas.

Kādu dienu es ar puišiem sēdēju kopmītnes vestibilā, un Billijs Pols bija aizgājis uz dekāna biroju. Man šķiet, ka viņi toreiz teica viņam, ka viņš tiks atskaitīts. Kad Billijs iznāca no tā biroja, viņš uzreiz devās uz savu istabu. Mirkli vēlāk dekāns iznāca un, durvīs stāvot, runājās ar mums, kad viņa birojā iezvanījās telefons. Viņš atbildēja uz zvanu, un, kad viņš iznāca no biroja, viņš jautāja: “Kur tas Branhama puika palika?” Es pateicu viņam, ka viņš aizgāja uz savu istabu. Viņš jautāja: “Vai viņš nezvanīja kaut kam pa telefonu?” Kad es viņam pateicu, ka nē, dekāns teica: “Man zvanīja mācītājs Branhams no Džefersonvilas, Indiānas štatā. Viņš man tikko pateica visu, ko es biju teicis viņa dēlam!”

Es nodomāju: “Es patiešām priecājos, ka mans tētis neko tādu nevar izdarīt.” No tā un vēl citiem gadījumiem, es sāku saprast, ka tas, kā brālis Branhams zina siržu noslēpumus ir tieši tāpat, kā tas bija Ēlijas kalpošanā.

1963. gada novembrī notika sanāksmes Šrivportā, Luiziānas štatā, un es pateicu brālim Billijam Polam, ka, ja brālis Branhams atbrauks atkal uz Bomontu, es tur sponsorēšu viņa sanāksmi. Sanāksmes tika ieplānotas uz 1964. gada martu, un tā sanāca, ka tās bija daļa no brāļa Branhama pēdējā brauciena pa ASV dienvidiem, sākot janvārī Arizonā un beidzot aprīlī Floridā.

Nedēļu pirms plānotās sanāksmes Bomontā viņš bija Dalasā. Svētdienas rītā es teicu savai draudzei: “Ja jūs šovakar atnāksiet, es jums pastāstīšu visu, ko es zinu par brāli Branhamu, lai jūs zinātu, kā ielūgt cilvēkus uz viņa sanāksmi.” Tajā vakarā es kādas 15 minūtes jau biju runājis (bija paredzēta sanāksme apmēram stundas garumā), un es teicu: “Brālis Branhams ir viens no visilgāk runājošiem sludinātājiem, kurus esmu klausījies, bet uz viņa sanāksmēm ir vērties aiziet, jo tajās vienmēr notiek pārdabiskas lietas.”

Apmēram ap to laiku draudzes birojā iezvanījās telefons, un viens no jaunajiem puišiem aizgāja uz to atbildēt. Viņš bija tik bāls kā viņa krekls, kad viņš atnāca atpakaļ uz platformu un pateica man, ka brālis Branhams gaida pie telefona. Es paņēmu telefonu un jautāju: “Brāli Branham, vai tu zini, ko es daru?” (Es grasījos viņam to pateikt.)

Viņš atbildēja: “Jā, es zinu.”

Kad es atguvu savaldību, es teicu: “Brāli Branham, vai es ko nepareizu pateicu?”

Viņš atbildēja: “Brāli Perij, es tev piezvanīju, lai pateiktu, lai tu dari visu, kas ir tev uz sirds, un ja tu izdarīsi kādu kļūdu, es tev piezvanīšu.”

Nākamos divus gadus, katru reizi, kad man zvanīja telefons, es domāju: “Ko es esmu izdarījis?” Es sapratu, ka visu, ko es daru, Dievs to redz, un viņš to var parādīt Savam pravietim. Tas man lika saprast, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgam, ko es saku, daru vai domāju. Pirmā lieta, ko Dieva Eņģelis teica, lai brālis Branhams mums pasaka, bija: “Esiet uzmanīgi, ko jūs domājat, jo jūsu domas Dieva troņa priekšā skan skaļāk nekā jūsu vārdi.” Tu vispirms padomā, un tad tu to izsaki. Tavas šodienas domas ir tavas rītdienas darbības, un tad tās kļūst par daļu no tava rakstura, kas ir vienīgā lieta, ko tu paņemsi līdzi, kad dosies prom no šīs pasaules.

TĀ KĀ mēs nevarējām noīrēt Bomontas pašvaldības auditoriju vairāk kā trīs vakarus pēc kārtas, es ieplānoju brāli Branhamu kā galveno runātāju pateicības banketā pilsētas uzņēmējiem, un tad mēs atsākām sanāksmes auditorijā.

Banketa dienā es ar brāli Branhamu runājos ārpusē pie Ridgeway Motor Inn viesnīcas, kur viņi bija apmetušies. Es gaidīju brāli Billiju Polu, lai es varētu viņam parādīt, kā ievest un izvest brāli Branhamu banketa telpā Bomontas hotelī. Kad brālis Billijs atgriezās, es aizgāju pie viņa uz mašīnu. Kad es gāju garām brālim Branhamam, viņš teica: “Tu labāk pasteidzies, ja vēl gribi pagūt pie friziera.”

Es uzreiz apstājos. Man nevajadzēja apgriezt matus. Kā viņš zināja, ka es došos uz to frizētavu? Tad brālis Branhams pastāstīja man, kā Tas Kungs parādīja viņam vīzijā mani, kad es tajā pašā dienā teicu savai sievai, lai paņem puikas, kuri tajā laikā dzīvoja ar mums, un gaida mani, lai es varētu viņus aizvest pie friziera.

Pirms es apjēdzu, ko es saku, es viņam pateicu: “Brāli Branham, es redzu, ka tu esi pravietis tāpat kā Ēlija. Tev patīk mežonīgas vietas, un tu sludini pret Jezebeles garu. Tu nekāro slavu vai naudu, un tu esi saucis pasaules reliģiskos līderus par liekuļiem.”

Kamēr es runāju, brālis Branhams turēja savu roku paceltu, it kā gribētu mani apstādināt, un tad teica: “Brāli Grīn, es neko tādu publiski nesaku, jo cilvēki nesaprot, kas ir pravietis, bet es nenoliegšu to, ko Eņģelis pateica uz Ohaijo upes 1933. gadā.” Viņš uzlika savas rokas man uz pleciem un teica: “Brāli Grīn, lai vienalga ko tu darītu, saglabā līdzsvaru Rakstos.” No visiem tiem padomiem, ko viņš man deva, es esmu priecīgs par šo. Kad es saņēmu atklāsmi, ka viņš ir Ēlija no Maleahijas 4:5-6 (Bībelē latviski tas ir Maleahijas 3:23-24 – Tulk.), kuram ir Vēstījums, mana Bībele kļuva par jaunu Grāmatu.

1964. gada aprīlī sanāksmju laikā Tampā, Floridā, es biju apmeties tajā pašā viesnīcā, kur brālis Branhams. Kad mēs bijām piereģistrējušies savās istabās, brālis Branhams iznāca un jautāja brāļiem, kas bija atbildīgi par izmitināšanu, vai nevarētu dabūt citu istabu. Pirms trīs nedēļām Bomontā viņš tieši to pašu bija prasījis man, tāpēc es savā sirdī nodomāju: “Nu ko, atkal sākas.” Viņš to uztvēra no mana gara, pagriezās un teica: “Brāli Perij, pagājušonakt kāds tajā istabā pārkāpa laulību, un es nevēlots tur palikt.” Es domāju, ka tas ir tas iemesls, kāpēc tādam vīram kā brālim Branhamam patika mežonīgas vietas. Tā bija vienīgā vieta, kur viņš varēja tikt prom no tiem gariem.

ES DOMĀJU, ka brālis Branhams bija pats dāsnākais dzeramnaudu devējs, kāds vien ir redzēts. Dažreiz pat šķita, ka, jo sliktāka ir apkalpošana, jo lielāku dzeramnaudu viņš iedeva. Es reiz biju kopā ar viņu brokastīs. Kad oficiante mūs apkalpoja, varēja domāt, ka viņa brokastīs ir ēdusi skābus kāpostus. Mēs atturējāmies viņai kaut ko jautāt. Brālim Branhamam garšoja olas ar etiķi, un viņš pajautāja viņai, vai varētu dabūt nedaudz etiķa. Viņa atbildēja: “Kāpēc jums vajag etiķi?”

Pēc neilga laika, kad viņa atkal bija tādā attālumā, ka varēja mūs dzirdēt, viņš teica: “Brāli Grīn, kā tu domā, ja tā jaukā dāma tur zinātu, ka man ir vajadzīgs kečups, viņa taču man atnestu kečupu, vai ne?”

Viņa aizgāja un dabūja to, noslidināja uz mūsu galda un teica: “Te ir jūsu kečups.”

Kad es izteicu komentārus brālim Branhamam par viņas slikto attieksmi, viņš man teica: “Viņai šorīt pirms došanās uz darbu bija smaga saruna ar vīru. Mums viņai ir jāpalīdz.” Mūsu brokastīm vajadzēja maksāt 1.5 dolāru katram, un mēs katrs dzeramnaudā atstājām viņai 5 dolārus. Kad mēs nākamajā dienā aizgājām uz to pašu restorānu, viņai jau bija pavisam cita attieksme. Nedaudz laipnības izdara daudz.

Man tagad ir 72 gadi, un kamēr es vēl esmu iekš šīs zemes telts, es gribu, lai manas darbības atspoguļo mīlestību un sapratni pret citiem.

1964. gada augustā es pievienojos brālim Branhamam un vēl grupiņai brāļu medību ceļojumā Britu Kolumbijā. Ceļojumā uz ziemeļiem, viņš dažreiz vadīja manu mašīnu un es viņam tad lasīju no Septiņu draudzes periodu grāmatas, kuru tajā laikā gatavoja iespiešanai. Vienu dienu es tiku līdz kādas nodaļas beigām, un viņš pateica, ka vēlas nedaudz atpūsties. Apmēram tajā laikā mums garām aizbrauca kāda mašīna, un pēc mirkļa viņš jautāja, vai es zinu kādus jokus. Nu, es biju no Teksasas, man to bija daudz. Es domāju, ka viņš ķircina mani, bet es zināju, ka viņš pret mani izturēsies godīgi. Tāpēc es atbildēju, ka zinu jokus. Viņš teica: “Vai tu redzēji to mašīnu? Tam pārim tur tālāk ceļā būs vajadzīga palīdzība, un mums jāpalūdz par viņiem. Bet iemesls, kāpēc es tev prasīju, lai tu man izstāsti kādu joku, ir tāds, ka es gribu pacensties tikt prom no vīzijām, lai es dažas dienas varētu atpūsties. Palīdzi man atpūsties.” Es izstāstīju viņam joku par vīrieti, kas gulēja dievkalpojumā, un viņš uzsita ar roku pa stūri un teica: “Tas ir labs, brāli Grīn.” Nākamās pāris stundas mēs viens otram stāstījām jokus. Viņš teica: “Jēzum bija humora izjūta.”

Kalnos es biju lēnākais pārgājienu laikā, bet brālis Branhams nekad neļāva man būt pēdējam. Viņš vienmēr bija aiz manis. Kad mēs jājām ar zirgiem, viņš jāja man aizmugurē. Mēs uz pāris dienām bijām ieputināti, un daži no puišiem sāka spēlēt šautriņas. Viņiem patika sacensties, un daži vēlējās, lai mēs visi uztaisām turnīru. Es ievēroju, ka katru reizi, kad brālis Branhams spēlēja, viņš nekad neuzvarēja, bet es biju redzējis, kā viņš met šautriņas viens pats, viņš vairākkārtēji varēja trāpīt pašā centrā. Es nolēmu, ka nākamo reizi, kad spēlēšu, es izdarīšu tā, lai viņš uzvar. Es metu, kā man gadījās, bet, ja es uzmetu uz diviem punktiem, viņš uzmeta uz vienu, ja es uzmetu piecus, viņš uzmeta četrus. Es viņam jautāju: “Brāli Branham, kāpēc tu nekad neuzvari?”

Viņš teica: “Brāli Perij, ja ir kāds uzvarēšanas prieks, kāpēc gan lai es to nedotu tev?” Viņš man arī parādīja Bībelē vārdu “emulations” un pateica, ka tas nozīmē sacensību. Viņa pazemība patiesa bija visās viņa darbībās.

1964. gadā kādu dienu man bija tā privilēģija sēdēt ar brāli Sidneju Džeksonu un brāli Billju Polu Džefersonvilas darbistabā kādas četras ar pusi stundas, klausoties, kā brālis Branhams mums stāsta par kādām piecām reizēm, kad viņš “runāja vārdu”. Kad viņš runāja par vāverēm, es domāju pie sevis: “Vai nu es runāju ar Dieva pravieti, vai arī šī ir lielākā pievilšana, ko es esmu redzējis.”

Viņš apstājās un teica: “Brāli Grīn, nedomā tā. Tas ir Dievs.” Ja ar tevi tā notiktu pāris reizes, tas izmainītu tavu dzīvi. Viņš pastāstīja mums par zivtiņu, vāverēm, Hetiju un viņas dēliem, vētru un māsas Medas audzēju. Pirms mēs devāmies prom, viņš nostādināja brāli Sidneju Džeksonu un mani pašā vidū uz sudrabota grizli ādas paklāja, kuru viņš tikko bija saņēmis atpakaļ no taksidermista. Viņš aplika man apkārt rokas un palūdza par mani tieši to pašu lūgšanu, kuru viņš lūdza tovakar, kad es viņu pacēlu un ieliku mašīnā, tas bija bijis pirms 14 gadiem. Tad viņš pacēla koka kasti, kuru brālis Džeksons bija iedevis viņam Āfrikā, un noņēma vāku. Tur iekšā viņam bija akmeņi, kurus viņš bija salasījis un nopulējis. Viņš vienu izņēma un iedeva to man, un teica: “Redz, kur ir brūnais lācis.” Pēc daudziem gadiem, kad es biju aizbraucis uz Padomju Savienību, es uzzināju, ka viņu emblēmā ir brūnais lācis. Mani tur tik labi uzņēma, ka man jādomā, ka varbūt brālis Branhams redzēja, ka es uz turieni došos. Līdz pat šai dienai tas akmens man atgādina, ka es pazinu Dieva pravieti.

BRĀLIS Branhams man teica, lai es uzsāku draudzi Tūsonā. Es biju dzirdējis, ka viņš to ir teicis arī kādam citam, tāpēc es vilcinājos. Bet viņš turpināja izteikt piezīmes par draudzes sākšanu. Vēlāk 1965. gadā, kad es runāju ar brāli Branhamu, viņš man teica: “Brāli Grīn, tu vēl nemaz nebiji piedzimis, kad es saņēmu savu rīkojumu 1933. gadā.” Es nekad viņam nebiju teicis savas dzimšanas dienas datumu, bet es biju dzimis tā gada 1. jūlijā. Viņš man pateica: “Tagad mēs zinām, ka “septiņi” nozīmē tavu dzimšanas datumu. (Bet viņš man neteica, ko tas nozīmē.) Viens nozīmē, ka tu labi vari iesākt lietas. Lai nu ko tu grasītos sākt Tūsonā, sāc to pirms savas trīsdesmit trešās dzimšanas dienas.” Man bija 32 gadi, kad man brālis Branhams to teica, un, ja viņš to man nebūtu pateicis, es nebūtu 1965. gada novembrī pārvācies uz Tūsonu. Es būtu gaidījis līdz nākamā gada sākumam, pēc nodokļu iesniegšanas, kā mana ģimene vēlējās, lai es daru. Bet pēc tam, kad brālis Branhams to pateica, es ģimenei pateicu: “Lai Dievs nepieļauj, ka kaut kas notiek ar brāli Branhamu. Ja kaut kas notiks, un Tūsonā nebūs draudzes, kādai cilvēku daļai tā būs katastrofa.” Tā nu tas ir tas iemesls, kāpēc es pārvācos uz Tūsonu un atvēru Tūsonas dievnamu. Mūsu dievnams bija atvērts tikai piecas svētdienas, un tad brālis Branhams bija paņemts prom no mums.

MAN IR bijusi tā privilēģija pabūt 135 valstīs. Esmu nolidojis gandrīz trīs miljonus jūdžu, un 40 savas dzīves gadus esmu atdevis vienam mērķim: lai būtu uzticams liecinieks tam, ko esmu redzējis un dzirdējis. Ja vēlaties zināt manu norīkojumu, tas ir Apustuļu darbos 4:20: “Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Es neesmu lielisks noslēpumu sludinātājs vai mācītājs; man ir sava personīgā pieredze un liecības, kas man ir, un tā privilēģija, ka esmu bijis kopā ar Dieva pravieti.

BRĀLIS Branhams bija cilvēks; tāpat kā Ēlija, viņš bija cilvēks. Viņš bija Dieva adoptētais dēls (kā Bībelē uz to ir atsauce), kuru Dievs mīlēja, kuram Dievs uzticējās, un viņš bija piemērs mums visiem. Viņam bija raksturs, lai varētu uzticēt “runāto vārdu”. Kamēr mums nebūs tāds pats raksturs, mums nebūs tās spējas “runāt vārdu”, jo bez tā rakstura kāds varētu, izsakot vārdu, nogalināt otru!

Daži cilvēki saka, ka nav nekādas atšķirības starp Jēzu un brāli Branhamu, bet Jēzus bija dzimis no jaunavas; brālis Branhams tāds nebija. Jēzum nebija vajadzīgs glābējs, bet brālim Branhamam bija. Jēzus nekad neteica: “Tā saka Tas Kungs,” bet Viņš teica, “Es tev saku”. Cilvēki kļūdaini uzskata viņu par Jēzu tās dzīves dēļ, ko viņš dzīvoja. Ja Kristus gars ir mūsos, tad tādām mūsu dzīvēm ir jābūt. Lai mēs nonākam līdz tam, kad cilvēki var redzēt Jēzu mūsos.”