Paaudze

HELĒNA DAUNINGA

DZIMUSI 1921.gada 30.novembrī, DZĪVO Memfisā, Tenesī štatā.

Jau kopš pirmajām dziedināšanas kampaņām

viņa un viņas māte atpazina, ka Dieva Roka

bija pār brāļa Branhama dzīvi,

un viņas uzticīgi sekoja viņa kalpošanai.

PIRMO reizi es dzirdēju brāli Branhamu runājam 1947. gadā Džonsboro, Arkanzasas štatā, Ričarda T. Rīda draudzē, un dievkalpojums tika pārraidīts pa radio. Viņš sludināja par dievišķo dziedināšanu, un es pastāstīju par viņu savai mātei. Viņa ļoti ieinteresējās, un es teicu: “Es viņam piezvanīšu.”

Viņa piezvanīja un dabūja brāli Branhamu pie telefona, kas ir ļoti neparasti, bez šaubām, tas tā bija Dieva paredzēts. Viņš mūs ielūdza uz savām sanāksmēm, tāpēc mēs braucām uz Džonsboro.

Mēs ticējām dievišķajai dziedināšanai un, kaut arī bija citi sludinātāji, kas runāja par dievišķo dziedināšanu, neviens no viņiem nevarēja salīdzināties ar brāli Brahnamu. Viņa kampaņas piesaistīja milzīgus pūļus, un tik daudzi tika dziedināti. Mēs pāris dienas palikām Džonsboro, un sanāksmes uz mums atstāja lielu iespaidu.

Mēs uzzinājām, ka brālis Branhams sludina arī savā dzimtajā pilsētā Džefersonvilā, Indiānas štatā, tā nu mēs ar mammu nolēmām braukt uz turieni, lai arī tur pabūtu dievkalpojumā. Mēs aizbraucām uz trešdienas vakara lūgšanu sanāksmi, un tur bija ļoti maz cilvēku, jo tas bija ziemas vidus un bija ļoti auksts laiks. Dievnama labajā pusē bija čuguna krāsniņa, tā bija vairāk priekšpusē, un brālis Branhams aicināja visus sasēsties ap krāsniņu, kamēr viņš runās. Mēs bijām ļoti priecīgas, ka varējām dzirdēt viņu viņa paša dzimtajā pilsētā.

Tajā laikā brāļa Branhama sekretāre bija māsa Koksa, un viņa man vienmēr uzrakstīja, kurā vietā tiks organizētas viņa sanāksmes. Mēs ar mammu devāmies uz visām, uz kurām vien varējām. Mums tās ļoti patika, un mēs sapratām, ka viņš bija citādāks nekā citi evaņģēlisti vai dziedināšanas sludinātāji, kurus mēs bijām dzirdējuši. Viņš bija tik pazemīgs un tik patiess. Mēs zinājām, ka Dievs lieto brāli Branhamu tādā neparastā veidā.

1953. gadā Ričards Rīds piezvanīja man un teica, ka brālis Branhams gatavojas atbraukt uz viņa draudzi, Bībeles Laika dievnamu (Bible Hour Tabernacle), un viņš gribēja, lai es atbraucu un spēlēju tur klavieres. Vera, mana māsa, arī aizbrauca un spēlēja vibrofonu, sanāksmes bija piecas vai sešas dienas.

Šo gadu laikā man bija tas gods spēlēt vairākās brāļa Branhama sanāksmēs.

Vairākas reizes es arī saņēmu dziedināšanu. Vienā no reizēm es biju lūgšanas rindā, viņš saņēma manu roku un teica: “Tev ir tas, ko tu domā, ka tev ir, bet Kungs tevi ir dziedinājis.” Es domāju, ka man ir tuberkuloze, bet es tiku dziedināta un nekādi simptomi man vairs neatkārtojās.

MUMS tik ļoti patika visas sanāksmes. Mēs zinājām, ka viņā ir kaut kas tik citādāks, un mēs bijām ļoti svētīti arī tad, kad viņš sludināja mācību.

Kad viņa kalpošana mainījās uz vairāk mācīšanu, mēs zinājām, kas tas ir tik neparasti, un ticējām katram vārdam, ko viņš teica. Mēs zinājām, ka viņš ir Dieva pravietis šai paaudzei, mēs to uzreiz sapratām. Viņš bija sūtīts, lai izsauktu Līgavu, un mēs pateicamies Kungam par šo privilēģiju būt tās skaitā.

Bija tāds laiks, kad citi domāja, ka pārējie nedrīkst sludināt. Mēs sapratām, ka mums šeit ir vajadzīgs kāds, kas palīdzētu mūs vadīt un virzīt. Mans brālis, Moriss Angrens, agrāk bija sludinājis, tāpēc es jautāju: “Brāli Branham, te pie mums ir cilvēki, kas nesaprot, vai iet uz sanāksmēm un klausīties viņu vai nē.”

Viņš teica: “Redzi, māsa Dauninga, brālis Moriss tur ir jūsu grupas gans. Ejiet pie viņa.” Tad arī mēs sākām apmeklēt šejienes draudzi.

1963. gada jūlijā mēs ar māti bijām ceļā uz Džefersonvilu un bijām tikko pabraukušas garām Parisai Tenesī štatā, kad pēkšņi, es nezinu, kāpēc, mašīna pēkšņi strauji novirzījās no kursa uz blakus joslu. Tagad man tieši pretī traucās mašīnas, un es atceros, kā teicu: “Ak, Jēzu,” un mašīna pēkšņi pagriezās prom no pretējās braukšanas joslas un noripoja ceļa otrā pusē lejup pa ļoti slīpu nogāzi. Kad mēs apstājāmies, es nebiju cietusi nemaz, bet mammai no nelīdzenā brauciena krūtīs nedaudz sāpēja. Es teicu: “Mammu, es uzkāpšu atpakaļ augšā uz ceļa, mēģināšu kādu apstādināt.”

Es uzgāju atpakaļ augšā uz lielceļa un lūdzu: “Kungs, dod mums kādu, kas apstāsies,” un pati pirmā mašīna apstājās. Pie stūres bija vīrietis un es viņam izstāstīju par negadījumu un jautāju, vai viņš nevarētu aizvest mūs atpakaļ uz Parisu. Viņš jautāja, kur ir mašīna, jo viņš jau to nevarēja redzēt, un es teicu: “Tā ir lejā mežā, un mana māte ir tur.”

Viņš palīdzēja mammai tikt viņa mašīnā un aizveda mūs uz vienu no Parisas benzīntankiem. Benzīntanka vadītājs vēlējās zināt, vai mēs neesam ievainotas, un mēs teicām, ka nē, un viņš piezvanīja policijai un patruļas mašīna tika aizsūtīta, lai pārbaudītu mūsu mašīnu. Viņi piezvanīja un jautāja: “Vai neviens netika ievainots?”

Viņš teica: “Nē, viņas ir sēž šeit pie manis.”

Policists teica: “Es nesaprotu, kā viņas vispār tika laukā no šejienes.”

Es piezvanīju brālim Billijam Polam un pastāstīju par mammu, jo viņa nejutās labi, un viņš teica: “Māsa Helēna, es tūlīt aiziešu uz tēta māju un teikšu, lai viņš palūdz par tavu māti, un tad tev atzvanīšu.”

Tas bija nakts vidus, bet viņš aizgāja un pamodināja brāli Branhamu un pateica viņam par negadījumu, un viņš nekavējoties sāka lūgšanu. Viņš pateica Billijam Polam: “Pasaki viņām, ka es ticu, ka viņai viss būs kārtībā.”

Kad Billijs Pols piezvanīja un pateica to man, es atbildēju: “Brīnišķīgi. Tagad, mammu, ar tevi viss būs kārtībā, vienkārši turpināsim ceļu.” Mēs paguvām uz vilcienu vienos no naktī un devāmies uz Džefersonvilu.

Vēlāk tajā rītā brālis Branhams sludināja svētrunu “Kāpēc brēc? Saki!” un viņš atsaucās uz šo negadījumu un kā Dievs mūs ir pasargājis. Moriss, mans brālis, tajā rītā dziedāja: “Lejup no savas Godības” (Down From His Glory), un brālis Branhams piezīmēja, ka šorīt šī dziesma viņam nozīmēja daudz vairāk nekā iepriekš, jo Debesu Dievs bija pasargājis viņa dārgās māti un māsu.

Šie dievkalpojumi mūs visus tik ļoti iedvesmoja. Kungs bija tik labs pret mums. Pēc dažām dienām mēs uzzinājām, ka mūsu mašīna pēc negadījuma nav atjaunojama.
 

MĒS AR Branhamu ģimeni satuvinājāmies un daudzas reizes mēs kopā devāmies kaut kur pusdienot. Man patika apciemot māsu Branhamu. Viņa bija tik jauka, un es viņu augstu vērtēju.

Reiz mēs ar māti bijām ciemos pie māsas Branhamas, kad no medību ceļojuma atgriezās brālis Branhams. Man bija problēmas ar acīm, tās bija vājas, un, kad es apaukstējos, tās no piepampuma vispār gandrīz atvērt nevarēja. Māte gribēja pajautāt brālim Branhamam par manu jaunāko brāli Ričardu, kurš vēlējās precēties, kaut arī vēl bija diezgan jauns. Tas viņu ļoti uztrauca.

Kad viņš ienāca pa aizmugurējām durvīm, brālis Branhams teica: “Zini, ja man sava dzīvē būtu jādzīvo otrreiz, es apprecētos jauns un sludinātu evanģēliju.” Viņš to uzreiz pateica ienākot, kā pašu pirmo! Mātei pat nebija iespēja uzdot savu jautājumu, kad viņš to jau bija atbildējis, jo viņš zināja, par ko viņa domā. Viņš palūdza par manām acīm, un es nebiju dziedināta uzreiz, bet saņēmu savu dziedināšanu pakāpeniski. Pēc dažiem mēnešiem ar manām acīm viss bija pilnīgā kārtībā.

BRĀLIS Branhams bija tik patiess un pazemīgs, ka reizēm mēs viņa klātbūtnē sajutāmies necienīgi, turklāt vēl zinot viņa vareno kalpošanu un aicinājumu. Viņš aizpildīja tādu vietu, pēc kuras mēs visi ilgojāmies. Mēs ļoti iemīlējām viņu un viņa ģimeni, un zinājām, ka viņi mīl mūs. Ir grūti viņu aprakstīt, bet mēs zinājām, bez šaubām, ka viņš bija sūtīts šim laikam.