Paaudze

KARLS VĪLERS

DZIMIS 1921. gada 30. septembrī, MIRIS 2010. gada 4. maijā.

Medību nometnē Kolorādo viņš

bija liecinieks notikumam, kas atsauc

atmiņā brīnumu no Marka evaņģēlija 4:39.

ES piedzimu un uzaugu tā sauktajā upes ielejas fermā, tikai kādas septiņas jūdzes no Ņūolbanī (Indiānas štats) lejup pa upi. Mūs uzskatīja par tādiem kā upes žurkām, jo katru reizi, kad ūdens līmenis pacēlās, mēs bēgām prom. Es tur dzīvoju, līdz 1966. gadā pārvācos uz Rietumiem.

Varbūt jūs nezināt tos laikus, kad mums bija tās varenās džeza grupas – Benijs Gudmans un Gajs Lombardo. Man patika saposties un doties uz dejām, valsis. Protams, pie tā piederējās arī neliela iedzeršana. Tad es “aklajā randiņā” satiku savu nākamo sievu, un tas mani pagrieza pilnīgi pretējā virzienā. Viņa nekad savā dzīvē nebija darījusi neko nepareizu. Un dejošana un iedzeršana no mans dzīves pazuda. Tas bija mans pagrieziena punkts, un es sāku apmeklēt metodistu draudzi, kur viņa bija svētdienas skolas skolotāja.

Tad es dabūju grāmatu, kuru Gordons Lindsejs bija uzrakstījis par brāli Branhamu, “Dieva sūtīts cilvēks” (A Man Sent From God). Es to izlasīju un nodomāju: “Ja brālis Branhams kādreiz atbrauks uz mūsu pilsētu, es darīšu visu, ko varu, lai viņu redzētu,” nemaz nesaprotot, ka viņš taču dzīvoja tikai dažas jūdzes no manis, Džefersonvilā. Tad, man par pārsteigumu, es to uzzināju.

Pirmā sanāksme, uz kuru man bija iespēja aiziet, bija Džefersonvilas vidusskolā. Viņi bija uztaisījuši nelielu platformu skolas sporta zālē. Es izspraucos līdz tribīnēm. Tovakar viņš izmantoja dāvanu, saņemot cilvēkus aiz rokas. Protams, es nebiju pietiekami tuvu, lai redzētu visos sīkumos, kas tur notika, bet es šo dāvanu saistīju ar to, kas bija Mozum. Mani redzētais patiešām stipri ietekmēja, un jau no pirmās reizes, kad es viņu redzēju, es zināju, ka tās dziedināšanas ir neviltotas un pārdabiskas.

Pēc tam es paņēmu divas savas vecākās meitas, Džekiju un Madelainu, un mēs devāmies uz Branhama dievnamu. Es biju izsalcis pēc pārdabiskām lietām, un es to atradu brāli Branhamā.

PERSONĪGI es viņu satiku tikai 1955. gada Aktonas kempinga sanāksmē. Billijs Pols izdalīja lūgšanu kartītes un mēs ar sievu bijām aizgājuši uz turieni. Es vienmēr sēdēju tā tālāk no brāļa Branhama. Ne jau baiļu no viņa dēļ, bet tā bija bijība un cieņa, ko es pret viņu jutu, un tāpēc es centos turēties aizmugurē. Man rūpēja tikai tas, ko viņš teiks (toreiz dzirdēt es vēl varēju ļoti labi dzirdēt).

Mēs sēdējām apmēram otrajā vai trešajā rindā no aizmugures, un Billijs Pols pienāca pie manis un piedāvāja lūgšanu kartiņu. Es negribēju to ņemt, bet mans draugs teica: “Karl, paņem lūgšanu kartiņu.” Un, man par pārsteigumu, es biju kāds trešais vai ceturtais, kuru izsauca. Tas mani tā kā nobiedēja.

Es biju bijis pie ārsta, jo es domāju, ka man zarnās ir vēzis. Es nostājos lūgšanu rindā un, kad es tiku pie brāļa Branhama, viņš man pateica tieši to, ko ārsts man bija teicis. Man šķiet, kas viņš teica: “Ar tevi viss būs kārtībā,” vai ko tamlīdzīgu, es neatminos precīzi. Tad viņš teica: “Bet tu nenāci šeit tās kaites dēļ, tu atnāci šeit Svētā Gara kristības dēļ.” Viņš palūdza par mani, un tā man bija tik pārdabiska pieredze, ka es neesmu pārliecināts, vai es visu to aptvēru. Man šķiet, ka mans prāts uz laiciņu zaudēja spriestspējas.

PĒC DAŽIEM gadiem brālis Nevils pienāca pie manis un jautāja, vai es nepiekristu būt par diakonu draudzē. Es teicu nē, es nepiekristu. Tad Billijs Pols atnāca pie manis un teica: “Tētis grib tevi nekavējoties satikt.”

Es aizgāju uz viņa istabu draudzes aizmugurē. Viņš teica: “Kas par lietu, brāli Vīler? Vai kāds tevi ir kaut kā apvainojis?”

Es teicu: “Nē, visi ir ļoti labi pret mani.”

Viņš teica: “Tad kas par lietu?”

Es teicu: “Nu, ir daudzi citi, kas ir cienīgāki būt par diakoniem nekā es.”

Viņš teica: “Kuri tad?” Labi, es nosaucu dažus un viņš teica, ka viņi nevēlētos būt par diakoniem.

Es teicu: “Redzi, brāli Branham, es pat nevaru palūgt publikas priekšā.”

Viņš teica: “Labi, saki viņiem, lai viņi tevi neizsauc.” Tā mēs šo sarunu turpinājām. Viņš sēdēja krēslā, un viņš vēlējās palūgt par mani, tā nu es noliecos ceļos, un viņš par mani palūdza. Un es biju diakons dievnamā kādus piecus vai sešus gadus, līdz brālis Branhams aizgāja.

MEDĪBAS Kolorādo kopā ar viņu bija brīnišķīga pieredze. Mums, visiem nepieredzējušajiem medniekiem, viņš norādīja virzienus, uz kurieni jāiet, es aizgāju un dabūju savu briedi. Nākošajā dienā uz mūsu nometni atbrauca mežsargi un teica, ka tuvojas sniega vētra.

Viņi teica, ka mums jātiek prom un ka viņi brīdina visus medniekus, lai dodas prom, kamēr vēl var.

Brālis Branhams savāca kopā visu mūsu grupu, un jautāja, ko mēs vēlētos darīt. Mēs teicām, ka gribam palikt un pārlaist vētru. Brālis Branhams teica: “Kad pirmās sniegpārslas sāks krist, jūs katrs steidzaties uz nometni, cik ātri vien varat, jo var sasnigt ļoti daudz sniega un tad jūs netiksiet atpakaļ.”

Man jau bija mans briedis, tāpēc es uzkāpu līdz vietai, uz kurieni man ļoti patika iet, tas bija kādas trīs ceturtdaļas no ceļa augšup kalnā. Tad sāka snigt, tāpēc es nokāpu lejā, tieši tā, kā viņš bija pateicis. Uzreiz es to nesapratu, bet bija atkal saulains. Pirms tam bija bijušas stipri apmākušās debesis, bet mākoņi vienkārši pazuda. Toreiz es to tā nesapratu, bet pravietis runāja tādus vārdus: “Saule, spīdi; mākoņi, ejiet atpakaļ, no kuries esat nākuši.” Tas bija varens brīnums, kam es biju aculiecinieks, kad tas notika.

ES vienmēr biju apmierināts, ja tikai varēju dzirdēt, kas viņam ir sakāms. Es nejutos tā, ka varētu kādreiz viņu sveicinot apskaut vai kaut ko tādu. Man šķita, ka viņš ir pārāk augstu no manis priekš kaut kā tāda, pat tad, kad mēs bijām kopā medībās. Es vienmēr uz viņu skatījos vairāk kā uz pravieti.

Es biju dievnamā, kad brālis Branhams sludināja draudzes periodus un Pats Dievs nonāca un apstiprināja to pravieti manu acu priekšā. Tā gaisma, kas parādījās, man bija tik pārdabiska.

Es daudzas reizes biju dievnamā, kad brālis Branhams atnāca pie kanceles un teica: “Jūs visi zināt, ko es gaidu.” Un tieši pēc tam teica: “Tagad Viņš ir šeit. Es pārņemu katru garu, kas atrodas šeit, savā kontrolē.” Tā vienmēr bija tāda kā garīga sakratīšana tās dominējošās attieksmes dēļ, kas viņam bija.

VIŅŠ man pacēla Jēzu Kristu augstāk nekā jebkurš cits, kuru es esmu pazinis vai dzirdējis iepriekš. Es nekad neskatījos uz viņu kā uz Dievu, kaut zinu, ka daudzi tā darīja. Es dzirdēju, ka brālis Branhams saka, ka viņš būtu atteicies no savas kalpošanas, ja viņi nebūtu to nožēlojuši. Bet es atgriežos pie tā, ko mums mācīja Mozus. Dievs padarīju Mozu par dievu, un Ārons bija viņa pravietis, un tieši tā es to redzu.