Paaudze

VERNONS MANNS

DZIMIS 1923. gada 21. jūnijā, MIRIS 2009. gada 15. oktobrī.

Diakons un mācītāja palīgs Branhama dievnamā,

negaidīts ielūgums deva viņam vietu

pirmajā rindā novērot Dieva brīnumainās darbības.

MANS brālis un viņa sieva 1947. gadā strādāja militārā rūpnīcā austrumos no Džefersonvilas, Indiānas štatā. Viņš man pastāstīja par sludinātāju Billiju Branhamu, kurš var pateikt cilvēkiem, kas viņiem kaiš, tad viņš par tiem palūdz, un viņi izveseļojas. Es jautāju: “Kā tu domā, kā viņš to izdara?”

Viņš teica: “Es nezinu.” Tā es to visu laidu gar ausīm un vairs tam īsti nepievērsu uzmanību. Es darīju citas lietas.

1950. gadā es un mana sieva Džordžija saņēmām glābšanu evaņģēlista Džeka Šullera sanāksmēs, un mēs sākām apmeklēt Meinstrītas metodistu draudzi, kas atradās Ņūolbanī, Indiānas štatā. Mūsu mācītāja vārds bija Lims Džonsons.

Apmēram tajā pašā laikā Džordžijas tante kaut kur dabūja grāmatu “Dieva sūtīts cilvēks” (A Man Sent From God), kuru bija sarakstījis Gordons Lindsejs. Mēs bijām aizgājuši pie viņas svētdienas vakariņās, un es nevarēju atrauties no šīs grāmatas lasīšanas. Tur bija arī Karls Vīlers, mans radinieks un kaimiņš, un es to grāmatu lasīju, tad to paķēra viņš un lasīja kādu laiku. Mēs bijām tādā sajūsmā, un maijā mēs pirmo reizi aizgājām uz Branhama dievnamu.

1952. gadā un atkārtoti 1953. gadā mūsu mācītājs brālis Lims (ierakstos brālis Branhams viņu sauc par brāli Lumu) ielūdza brāli Branhamu sludināt Meinstrītas metodistu draudzē. Svētrunas netika ierakstītas, bet es atceros, ka vienu vakaru viņš sludināja svētrunu ar nosaukumu “Paņem to, kas tev ir pie rokas, un aizdzen velnu!”. Viņš minēja Šamgaru ar vēršu dzenamo, Samsonu ar žokļa kaulu, Dāvidu un viņa lingu un pieciem gludiem oļiem. Tas bija brīnišķīgi. Vienu vakaru draudzes nams bija tā pārpildīts ar cilvēkiem, ka brālis Branhams nevarēja tikt iekšā pa durvīm un viņam vajadzēja ielīst pa pagraba logu un atrast ceļu augšup pa kāpnēm līdz kancelei.

1954. gadā mēs bijām uz dievkalpojumu Branhama dievnamā un viņš teica, lai tie, kas vēlas kristīties, panāk uz priekšu. Krēsls, uz kura es sēdēju, kļuva tik “karsts”, ka es nevarēju vairāk nosēdēt, man bija jāpieceļas. Brālis Ormans Nevils, kurš vēlāk dievnamā kļuva par draudzes ganu, un es tikām kristīti vienā vakarā.

Pēc tam, kad es tiku kristīts, mani pakāpeniski izstūma no metodistu draudzes, un mēs sākām nelielu misiju Ņūolbanī. Mēs saucām sevi par evaņģeliskajiem metodistiem un kristījām Jēzus Kristus Vārdā, jo metodistu baznīca mūs nekādi nekontrolēja. Pie mums nāca kādi 30 cilvēki, bet, kad brālis Branhams sludināja savā dievnamā, mēs atcēlām savus dievkalpojumus un visi devāmies klausīties viņu. 1962. gada decembrī, tieši pēc tam, kad brālis Branhams bija sludinājis “Kungi, vai šis ir tas laiks?” (Sirs, Is This The Thime?), mēs aizvērām misijas durvis pavisam, lai varētu apmeklēt dievnamu regulāri. Mēs negribējām palaist neko garām.

BRĀLIS Branhams bija ļoti tuvos draugos ar Džordža Raita ģimeni, un viņš bieži runāja par viņu bērniem – brāli Šelbiju, māsu Hetiju un māsu Edīti. 1955. gadā Edītes dzimšanas dienā es aizgāju pie Raitiem, un arī brālis Branhams kopā ar brāli Benksu Vudu un brāli Junioru Džeksonu bija tur. Viņi tikko bija paēduši vakariņas, un trauki bija novākti. Māsa Raita bija pārklājusi galdautu pāri nomazgātajiem traukiem, kā vecie cilvēki mēdza to darīt.

Brālis Branhams apsēdās un kādu laiku parunāja ar Edīti, tad viņš nedaudz parunāja arī ar pārējiem. Mazā Edīte, kuras rokas un kājas bija tik kroplas un savilktas pie ķermeņa, viņai pat nebija ratiņkrēsla. Viņiem bija tādi kā ratiņi, kas izskatījās tādi kā iepirkumu rati ar polsterējumu, kurā viņi ielika Edīti, lai varētu pārvietot viņu pa apkārtni, bet citādi viņa lielāko daļu laika sēdēja lielā krēslā.

Raitiem bija ļoti vienkārša lauku sēta. Viņiem nebija mājās ievilkts ūdens, vajadzēja ņemt spaini un pasmelt ūdeni avotā un atnest to. Un, kad es tur sēdēju, es sāku domāt: “Ak, šis vīrs ir bijis Indijā, Eiropā, Dienvidāfrikā un visās tajās vietās, viņš ir runājis ar Anglijas karali, Durbanas mēru, Savienoto Valstu kongresmeni, un tad viņš atnāk uz tādu vietu kā šī, lai būtu kopā ar saviem draugiem!”

Ja vien mēs varētu dabūt nedaudz no tā gara mūsos un kļūt maigāki, cik gan daudz tālāk mēs varētu tikt. Man ir izteiciens, kā es mēdzu viņu saukt. Es noteikti negribētu, lai tas izklausās pazemojoši, bet es viņu vienmēr saucu par “mazo cilvēku personu”. Kad es domāju par brāli Džordžu Raitu un pārējiem, runājot par šīs pasaules lietām, viņiem to nebija daudz. Kaut arī brālis Branhams tiek saistīts ar visiem šiem ietekmīgajiem cilvēkiem, kad viņš ieradās, viņš joprojām bija brālis Branhams. Tieši tāpēc es viņu saucu par “mazo cilvēku personu”. Mazie cilvēki, tie viņam nozīmēja tikpat daudz, cik lielie.

1963. gadā es biju aculiecinieks nepārspējamam piedzīvojumam, kas notika ar brāli Branhamu Kolorado kalnos medību laikā. Tā bija neparastu notikumu virkne, kas ļāva piedalīties tajā ceļojumā arī man, sākot ar to, ka es par 195 dolāriem nopirku vecu pikapu – 1950. gada Chevy. Brālis Benks Vuds bija ielūdzis brāli Karlu Vīleru, lai tas pavadītu viņu un viņa dēlu Dāvidu, un brāli Velču Evansu ar dēlu Roniju briežu un aļņu medībās netālu no Kremmlingas Kolorado štatā. Kad viņi uz turieni būs aizbraukuši, viņiem pievienosies brālis Branhams un viņa dēls Billijs Pols, kuri brauca no Tūsonas.

Es biju nopircis to veco pikapu un tāpēc teicu brālim Karlam, ka es aizvedīšu viņu un visas mantas uz brāļa Vuda māju, no kurienes viņiem mēneša sešpadsmitā datuma rītā vajadzēja startēt. Kad mēs ieradāmies, brālis Vuds man teica: “Brāli Mann, mums vajag citu kravas mašīnu. Kāpēc gan lai tu mums nepievienotos šajā braucienā?” Sākumā es šo domu noraidīju, jo es neesmu mednieks, bet brālis Benks Vuds jautāja vairākas reizes, un es visbeidzot piekritu, nespējot noticēt, ka es tiešām dodos medībās kopā ar brāli Branhamu.

Man bija tikai dažas minūtes, lai sataisītos, tāpēc es aizbraucu uz mājām, paķēru tukšu piecu galonu spaini [19 litri – Tulk.], kur agrāk bija bijuši tauki, un saliku tajā savas drēbes. Tā kā es nebiju mednieks, ieroča vietā es ieliku makšķeri, un kā pēdējo ieliku guļammaisu, kuru biju nopircis veikalā par 9,95 dolāriem. Es paguvu atgriezties pie brāļa Vuda tieši laikā, un tā mēs seši devāmies ceļā.

Kremmlingā bija tikai pāris veikalu – pārtikas veikals un degvielas uzpildes stacija – un iela bija 200 pēdu plata [60 m – Tulk.], bet izskatījās, it kā viņi būtu aizmirsuši tur visapkārt sacelt mājas! Mēs iegājām nopirkt nedaudz pārtikas un, kad iznācām ārā, ieraudzījām brāli Branhamu un Billiju Polu nākam pa ielu mums pretī. Drīz pēc tam mēs jau devāmies augšup kalnos, kur mums bija jāuzceļ nometne.

Līdzko mēs bijām uztaisījuši nometni, brālis Branhams pastāstīja mums visiem par drošību un medību noteikumiem. Viņš gribēja izslēgt jebkādu negadījumu iespējamību. Uz kalna nedaudz zemāk, apmēram kādas jūdzes [1,6 km – Tulk.] atstatumā bija kāda cita brāļu nometne.

Visi parādīja viņam savus ieročus, un, kad viņš pienāca pie manis, es teicu: “Redzi, esmu citādāks. Es paņēmu savu makšķeri.” Viņš teica: “Ak, brāli Mann, tas ir jauki. Es zinu, kur tu varēsi pamakšķerēt.” Viņš teica: “Dodies augšup uz Kviešu līci (Wheatly Creek) un tur būs nelieli bebru dambji, kur tu varētu noķert foreli, bet tikai nerādies viņām. Turies aiz tiem vītolu krūmiem un met auklu tiem pāri.” Nākošajā dienā es uzgāju tur augšā un viss bija tieši tā, kā viņš bija sacījis. Todien es noķēru septiņas vai astoņas foreles. Es domāju, ka tas ir tīri labs sākums, bet nākošajā dienā kļuva tik auksts, ka pat bebru dambjiem pārvilkās pāri ledus.

Līdz pirmdienai gaisa temperatūra noslīdēja vēl zemāk, un otrdienas vakarā tā bija ap nulli. Brālis Karls un es, mēs abi tai naktī apguvām vērtīgu mācību: nepirkt lētu guļammaisu.

Nākošajā rītā es nokāpu uz nelielu pieteku, lai atnestu ūdens spaini, un man bija jāsalauž ledus. Kamēr es atnācu atpakaļ uz nometni, ūdens spaiņa virspusē bija sasalis. Uz mūsu nometni atbrauca mežsargs un pateica, ka tuvojas vētra un mums jābūt gataviem, tāpēc brālis Branhams sasauca visus un jautāja, ko mēs vēlamies darīt. Lēmums bija vienprātīgs: palikt. Brālis Branhams kopā ar mani aizbrauca uz Kremmlingu, lai nopirktu pārtikas krājumus, un vēl viņš gribēja piezvanīt māsai Branhamai, jo todien bija viņu kāzu gadadiena.

Nākošajā rītā viņš visus brīdināja: “Izskatās, ka šodien būs nokrišņi. Ja sāk snigt vai līt lietus, dodieties atpakaļ uz nometni, cik ātri vien varat. Vējš to sniegu sagriezīs vērpetēs tā, ka jūs vairs neredzēsiet, kur atrodaties.”

Viņi apsolīja tā darīt, un katrs devās savā virzienā. Brālis Branhams devās Koraļļu virsotņu (Corall Peaks) virzienā, un es gāju uz nelielu kalnu netālu no nometnes.

Ap 8:30 jau varēja noteikt, ka vētra pieņemas. Melni mākoņi, melnākie, kādus esmu redzējis, atradās ļoti zemu, un ļoti drīz sāka snigt slapjš sniegs, kuru dzenāja brāzmains vējš. Kā apsolījuši, mednieki sāka atgriezties nometnē, visi, izņemot brāli Branhamu. Mēs gaidījām kādas 30 minūtes, bet pirms mēs sākām uztraukties par viņa prombūtni, sāka spīdēt saule un laikapstākļi kļuva ļoti jauki.

Ap vienpadsmitiem brālis Branhams iznāca no mežiem. Viņš smaidīja un teica mums: “Tikko notika kaut kas, par ko es biju brīnījies visu savu dzīvi.” Kad mēs sākām viņu izjautāt, viņš tikai papurināja savu galvu un teica: “Es jums to pastāstīšu vēlāk.” Kā izrādījās, mēs to neuzzinājām līdz pat 10. novembrim, kad viņš Džefersonvilā sludināja to svētrunu “Viņš, Kurš ir jūsos” (He That Is In You), ka tieši tur uz tā kalna visas radības Dievs teica viņam apklusināt vētru, lai Viņš kopā ar Savu pravieti varētu būt sadraudzībā, staigājot kopā pa tām mežonīgajām vietām.

KAD brālis Keps atkāpās no dievnama draudzes gana palīga amata, diakoni aicināja mani ieņemt viņa vietu. Es pateicu viņiem, ka centīšos, cik labi vien varēšu. Līdz 1970. gadam es palīdzēju iesākt dievkalpojumus, dažreiz vadīju dziedāšanu un mācīju svētdienas skolu.

Daži cilvēki ir jautājuši, vai man nebija bail, kad es palīdzēju dievkalpojumos un brālis Branhams bija tur. Ziniet, man nebija bail nemaz, jo viņa klātbūtnē vienmēr varēja justies mierīgs. Viņš sveicināja mani ļoti laipni un teica: “Lai Dievs svētī.”

Ziniet, ja es būtu katoļu priesteris vai klaidonis uz ielas, es domāju, ka viņš būtu mani sveicinājis tieši tāpat. Viņš tāds vienkārši bija. Tavs sociālais stāvoklis viņam nenozīmēja neko, jo brālim Branhamam nekad nebija nekas tāds kā lielais “es” vai mazais “tu”.

Ja visi būtu godīgi, viņiem nāktos atzīt, ka, manuprāt, neviens nekad brāļa Branhama klātbūtnē nejutās kā svešinieks. Es domāju, ka brālim Branhamam bija dažas no tām pašām īpašībām, kas bija Jēzum.

Viņš vienkārši bija tik vienkāršs. Mums nevajadzēja meklēt vārdnīcas, lai saprastu, ko viņš stāsta, jo viņš visu pateica tik vienkārši. Šodien cilvēki no tā visa ir uztaisījuši tādu mudžekli – viens saka, ka viņš to domāja šādi, tā, vai citādi. Vienkārši pieņemiet to tā, kā tas ir pateikts.

DIENU pēc Amariljo negadījuma bija svētdiena, un mēs gājām uz draudzi. Tas bija svinīgi nopietns dievkalpojums. Visi bija lūgšanā, nevienam nekas daudz nebija sakāms. Mēs vienkārši ticējām, ka viss vēl būs kārtībā.

Mēs ar brāli Hikersonu un brāli Vīleru nolēmām doties uz Amariljo un izbraucām pirmdienas rītā, un braucām neapstājoties. Kad mēs otrdienas rītā tur ieradāmies, mēs viesnīcā satikām brāli Billiju Polu un māsu Luisu. Viss bija diezgan nopietni. Mēs aizgājām uz garāžu, kur bija novietots brāļa Branhama universāls, tur bija policisti, kas strādāja pie avārijas lietas. Viņi teica: “Viņš ir ļoti neparasts cilvēks. Viņš tik ļoti bija samīcīts tajā auto, ka mēs knapi dabūjām viņu ārā. Kamēr mēs strādājām, lai viņu atbrīvotu, mēs kaut ko izdarījām un viņam ļoti stipri sāpēja, viņš kliedza no sāpēm, bet tad pagriezās pret mums un sacīja: 'Piedodiet.' Viņš atvainojās par to.”

Slimnīcā mēs bijām kādi četrdesmit un lielāko daļu laika pavadījām apakšstāvā. Reizi trijās stundās daži varēja doties uz augšu un apciemot viņu palātā. Es tur biju vienu reizi.

Tad Ziemassvētku vakarā, tā bija piektdiena, ap 17:29 viņš devās mūžībā. Brālis Perijs Grīns atnāca un pasauca dažus no mums augšā – brāli Vīleru, brāli Hikersonu, brāli Evansu, brāli Blēru, brāli Džonu Martinu, brāli Ērlu Martinu un mani. Mēs apstājāmies ap viņa gultu un nodziedājām dziesmu “Tikai Tici” (Only Believe). Tad mēs aizgājām.

Tur kapos, kur viņš ir apglabāts, tā ir tāda kā unikāla vieta. Ja jūs varētu paskatīties no augšas, jūs redzētu, ka tajā vietā agrāk bija vecs ceļš, kas gāja no austrumiem un rietumiem, un to šķērsoja vēl otrs ceļš, kas gāja no ziemeļiem uz dienvidiem. Tieši vidū, kur abi ceļi veido krustu, tur viņš ir apglabāts. Man šķiet, tas ir ļoti atbilstoši.