Paaudze

MEIBLA BRANHAMA

DZIMUSI 1921. gada 26. jūlijā, MIRUSI 2010. gada 13. decembrī.

1933. gadā Springstrītas pakājē Džefersonvilā

viņa un viņas labākā draudzene Meda

bija aculiecinieces fenomenālam notikumam.

KAD MĒS augām, mēs ar Medu vienmēr visur gājām kopā. Mums bija divu gadu starpība, un mēs bijām nabadzīgas, ļoti nabadzīgas. Kaut arī Medas ģimene diezgan bieži mainīja dzīvesvietas, no mājas uz māju, bet tas parasti nebija tālāk kā pusduča kvartālu attālumā no manas mājas Fultonstrītā, un tas ir tikai šķērsojot ielu, kas atrodas aiz manas tagadējās mājas. Mēs bijām ļoti tuvas, kaut arī mūs audzināja ļoti dažādi. Mana ģimene īsti neticēja un negāja uz baznīcu, bet kā mazai meitenei, tikai 12 gados, man bija iespēja vērot kristības 1933. gadā, kad parādījās Uguns Stabs. Es nevaru atcerēties daudz detaļu no tās dienas, jo es toreiz biju ļoti jauna, un man šķiet, ka esmu vienīgā, kas vēl ir starp dzīvajiem, kas redzēja to brīnišķīgo notikumu. Kad man bija 16 gadi, brālis Branhams mani kristīja tajā pašā vietā.

Man šķiet, ka es sāku iet uz dievnamu tāpēc, ka uz turieni gāja Meda. Toreiz viss bija citādāk. Atceroties tās dienas, dievnamā bija klona grīda un malā stāvēja čuguna krāsniņa. Regulāri draudzi apmeklēja apmēram kādi 50 cilvēki. Mamma Broja, Medas māte, bija dievnama apkopēja, un divi no viņas brāļiem, Arnols un Rūdijs, spēlēja grupā – ģitāru un kontrabasu, man šķiet. Mums katru gadu bija Ziemassvētku uzvedums un arī eglīte, un brālis Bils katram bērnam deva konfekti vai apelsīnu. Tie bija tie jaukākie laiki.

Es atceros Houpu, atceros, kā viņi ar brāli Bilu apprecējās. Viņa bija gara auguma, diezgan nopietna, ļoti klusa. Vispār viņas ar Medu daudzējādā ziņā bija līdzīgas. Meda ļoti daudz rūpējās par bērniem, un bija ļoti grūti to saprast, kad Houpa un Šarona Roze tika paņemtas pie Kunga.

Es nemaz īsti nebiju pārsteigta, kad brālis Bils un Meda saderinājās. Tas bija apmēram tai pašā laikā, kad es sāku draudzēties ar Doku, Bila brāli.

MEDA un es bijām liecinieces viena otras kāzās. Mums abām vajadzēja aizņemties kleitu šim notikumam, un nevienai no mums nebija naudas fotogrāfijām, ziediem, viesiem un tādām lietām. Tāpat jau bija arī visiem citiem, kurus mēs pazinām! Viņa un brālis Bils apprecējās 1941. gada oktobrī Ņūolbanī, Karpenteru mājā. Es ar Doku apprecējos 1942. gadā. Brālis Bils mūs salaulāja savas mājas, kur viņi dzīvoja, priekšistabā, turpat pretim dievnamam, Astotajā ielā 922. Tur bija tikai divas istabas, guļamistaba un virtuve, un mēs apprecējāmies guļamistabā. Arī mazais Billijs Pols bija tur, un vēl tur bijām tikai brālis Bils, Meda, Doks un es.

Uzreiz pēc apprecēšanās mēs ar Doku pārvācāmies un šo māju uz Pennstrītas, pretī dievnamam. Mēs ar Medu turpinājām būt labākās draudzenes visus šos gadu, un vēl joprojām diezgan bieži satiekamies. Brālim Bilam patika klausīties, kā mēs dziedam, un mēs dziedājām “Pēdu nospiedumi smiltīs ir aizskaloti” (“The Sands Have Been Washed in The Footprints”) un Doks dziedāja “Glābšanas laivu” (“The Lifeboat”). Es vairs nevaru klausīties tās dziesmas, jo, tās dzirdot, es vienmēr raudu.

Doks arī palīdzēja dievnamā. Ilgus gadus viņš vadīja dziedāšanu, līdz viņš saslima, un viņam bija operācija. Viņš aizgāja mūžībā 1975. gadā.

Runājot par tiem laikiem, es nedomāju, ka daudzi cilvēki patiešām saprata, ka brālis Bils bija pravietis. Mēs vienkārši zinājām, ka viņš ir ļoti, ļoti īpašs. Kad viņš sāka ceļot apkārt uz dažādām sanāksmēm, ja šī sanāksme notika Ohaijo vai apkārtnē, mēs ar Doku uz turieni devāmies. Mēs redzējām, kā tik daudzi cilvēki tiek dziedināti, un notika tik daudzas brīnišķīgas lietas.

No visiem viņa brāļiem tikai Hovards, Donijs un Doks ir tie, kas ir bijuši viņa sanāksmēs.

MAN ŠĶIET, ka brālis Bils bija pavisam atšķirīgs no saviem brāļiem. Viņš nenorobežojās no viņiem, bet viņa īpašais dzīves aicinājums un tas, ka viņš bija mācītājs, kaut kā atdalīja viņu. Bet vienmēr, ja kādam no ģimenes tas bija nepieciešams, viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt.

Es nekad neaizmirsīšu, kad mana Donna precējās. Viņa bija mana vienīgā meita, un es biju pilnīgi salauzta. Brālis Bils atnāca pie mums, un es sēdēju uz lieveņa. Viņš apsēdās un sāka runāt ar mani. Viņš teica: “Meib, tu zini, ka mums viņi ir aizdoti tikai uz neilgu laiku.” Pēc tam, šķiet, es nomierinājos. Tā ir taisnība, viņi mums ir aizdoti tikai uz neilgu laiku.

Tā noteikti ir privilēģija, ka es esmu redzējusi to, ko esmu redzējusi savā dzīvē, un zinu visas brīnišķīgās lietas, ko Dievs mums ir atklājis caur brāli Branhamu.

Es nekad neesmu gribējusi šeit palikt pēc Doka aiziešanas, bet Viņš zina, kāpēc es vēl šeit esmu vajadzīga. Es pateicos Dievam, ka Viņš ir bijis tik labs pret mani.

Mums šodien bija maza ģimenes sanākšana, tikai mani brāļi un viņi. Mamma ir prom. Mēs parasti satikāmies viņas mājā, bet tagad ejam pie Doloresas. Mēs šopēcpusdien tur labi pavadījām laiku... dziedājām dziesmas, spēlējām dažas slavēšanas dziesmas un pārējās lietas.

Viljams Branhams, 1963. gada 14. jūlijs