Paaudze

KLEO EVANSA

DZIMUSI 1921.gada 31.martā, MIRUSI 2009.gada 18.martā.

Viņa un viņas vīrs Velčs bija

Viljama Branhama tuvi draugi,

un saistībā ar viņa kalpošanu pieredzēja

pārdabiskas lietas visu to gadu laikā.

Velčs aizgāja mūžībā 1975.gada 12.oktobrī.

1950. gadā, kad bija atmoda, mums tika sūtīti tik daudzi žurnāli, kuros tika reklamēts, ka šis sludinātājs uzstāsies šeit, un tas sludinātājs uzstāsies tur. Mēs braucām uz visām tām vietām, jo mēs patiešām bijām izslāpuši pēc visa tā, ko var dot Kungs. Tā toreiz bija.

Kādu dienu mans vīrs Velčs atnāca mājās uz pusdienām, un viņš šķirstīja pastu. Viņš paņēma vienu no žurnāliem, un uz tā aizmugurējā vāka bija brāļa Branhama un Orala Roberta fotogrāfija. Es domāju, varbūt tur bija nofotografēts arī Gordons Lindsejs un kāds no brāļa Branhama brāļiem. Bet viņš norādīja uz brāli Branhamu un teica: “Tā, šo sludinātāju es vēlētos paklausīties.”

Es jautāju: “Kāpēc viņu?”

Viņš teica: “Nu, paskaties uz viņa acīm.” Es paskatījos, un tūlīt pamanīju, ka tiešām viņā ir kaut kas citādāks.

Tad kādu rītu mēs dzirdējām pa radio, ka šovakar mācītājs Viljams Branhams sāks atmodas dievkalpojumus Čatanugā, Tenesī štatā, pirmdienas vakarā. Mēs dzīvojām Tiftonā, Džordžijas štatā, kādas 300 jūdzes [482 km- Tulk.] uz dienvidiem. Tā nu Velčs teica: “Celies, saģērb bērnus un dosimies.”

Man Klīvlendā, Tenesī štatā, dzīvoja māsa, pie kuras mēs varējām palikt pa nakti, tā nu Velčs devās uzpildīt mašīnai degvielu un pārējo, bet es pamodināju bērnus. Es teicu: “Mums jāsagatavo brokastis.”

Viņš teica: “Nē, pabrokastosim pa ceļam.” Tā nu mēs devāmies, un tajā vakarā mēs jau bijām auditorijā.

Mēs bijām dzirdējuši dažādus sludinātājus šeit un tur, saprotiet. Es nekad neesmu pievienojusies kādai draudzei, bet Velčs gan. Viņš pievienojās “Dieva Baznīcai”(Church of God). Mēs bijām aizbraukuši paklausīties Oralu Robertu, un tajā laikā tas bija labākais, ko mēs bijām dzirdējuši. Bet mēs nekam nepievienojāmies, mēs vienkārši braucām uz viņa konferencēm. Tā tas bija, līdz mēs pirmoreiz dzirdējām sludinām brāli Branhamu.

Kad brālis Branhams uznāca uz platformas, tā bija kā cita pasaule. Mēs nekad uz neko tādu nebijām bijuši. Viņā bija kaut kas tik īpašs, bet es nevarēju saprast, kas tieši tas ir. Es nezināju, ka mūsu priekšā stāv pravietis. Es vienkārši to nezināju. Es biju lasījusi Bībeli, bet es tajā tik daudz ko nesapratu. Es vienkārši to lasīju.

Tajā vakarā Čatanugā, kad viņš izsauca cilvēkus no auditorijas un teica, kas viņiem kaiš, mans svainis, kurš arī bija atnācis uz sanāksmi, teica: “Es zinu, ka brālis Branhams pateica pareizi, jo es pazīstu to puisi. Es zināju, kāda bija viņa kaite.”

Sākot no tā laika, mēs negribējām klausīties nevienu citu, kā tikai to pravieti. Arī tagad man nav nekādu pretenziju pret citiem sludinātājiem, nekā, pat sīka aizsprieduma ne pret vienu no viņiem. Bet mēs vienkārši vēlējāmies palikt kopā ar brāli Branhamu.

ŠĶIET, ka tie 15 gadi, no 1950.gada līdz 1965.gadam, paskrēja tik ātri.

Kaut arī mēs saņēmām magnetafona ierakstus un klausījāmies tos visu laiku, tikai 1955. gada otrajā pusē mēs sākām regulāri braukāt uz Džefersonvilu un būt viņa sanāksmēs. Katru reizi, kad brālis Branhams gatavojās tur sludināt, Billijs Pols un piezvanīja un to pateica, un tad mēs devāmies.

Pirmoreiz ar brāli Branhamu personīgi mēs tikāmies tikai 1957. gadā Filadelfijā. Mēs brokastojām kopā ar viņu un māsu Branhamu un mazo Jāzepu. Restorānā netālu no mūsu galdiņa pie sienas karājās tiešām jauks attēls ar ezeru meža vidū, un brālis Branhams uzsāka sarunu, sakot: “Izskatās, ka tā būtu laba vieta makšķerēšanai.” Ziniet, Velčs arī sāka, un viņi tik turpināja runāt tikai par makšķerēšanu.

Drīz brālis Branhams sāka stāstīt par puišiem, kas gāja makšķerēt, un pastāstīja, cik dziļš bija ūdens un visu pārējo, un kā tie puiši slēpa noķertās zivis no medību uzraugiem. Es ievēroju, ka Velča seja nosarka, es nodomāju: “Kas notiek?”

Es jau nezināju, jo Velčs man nekad netika stāstījis par to, bet izrādījās, ka Velčs un divi no mūsu puikām un vēl kāds vīrs reiz bija devušies makšķerēt, viņi saķēra ļoti daudz zivju (vairāk, nekā bija atļauts) un viņi tās noslēpa ezera dziļumā, lai medību uzraugi neredzētu. Kad viņi redzēja, ka uzraugi viņiem tuvojas, viņi zivis noslēpa, bet kad uzraugi bija devušies prom, viņi zivis atkal pacēla. Man šķiet, ka viņi tā izdarīja pat trīs reizes. Brālis Branhams izstāstīja visu šo notikumu precīzi, tieši tā, kā tas notika! Beigās Velčs teica: “Ak, es esmu vainīgs, brāli Branham.”

Pēc tam brālis Branhams jautāja Velčam, vai viņš paņemtu viņu līdzi uz turieni makšķerēt, ko viņš arī izdarīja.

VELČŠ gribēja atrast labu vietu, kur brālis Branhams varētu makšķerēt, kad viņš atbrauktu, tāpēc viņš sarunāja ar brāli, lai abi aizietu un pameklētu labu vietu makšķerēšanai. Tā bija jauka vieta, bet tur apkārtnē bija daudz čūsku un aligatoru, un visas tās lietas. Velča brālim nesen tur bija iekodusi čūska, bet tomēr tā bija ļoti laba vieta un viņi devās uz turieni.

Es nezināju neko, kas bija noticis, kad Velčs man piezvanīja uz mājām un teica, ka viņi ir beiguši makšķerēt un ka brālis Branhams paliks pie mums. Viņš teica, lai es sagatavoju pusdienas uz to laiku, kad viņi ieradīsies. Tas bija brālis Branhams, kas man izstāstīja, ka tad, kad viņš centās dabūt lielu asari ārā no ūdens, Velčs (kuram bija basas kājas un uzrotītas bikses) teica: “Brāli Branham, es dabūšu to tev.” Viņs iekāpa seklajā ūdenī un tieši tad tā viņam iekoda, klaburčūska. Brālis Branhams par viņu palūdza, un viņam nebija nekādas sekas no tā koduma.

Brālis Branhams pārnakšņoja pie mums. Kad mēs no rīta piecēlāmies, viņš ienāca virtuvē, kamēr mēs vēl nebijām sagatavojušas maltīti, un Linda un Marija (manas divas vecākās meitas) gribēja dzirdēt viņu runājam, tāpēc viņas vienkārši apsēdās un klausījās. Viss bija jādara man. Es teicu: “Linda, izdari to,” bet viņa sacīja, “Marij, izdari tu to.” Tā nu tas darbs nonāca atpakaļ pie manis, jo viņas klausījās brāli Branhamu. Bet tas patiešām bija īpaši, ka viņš bija mūsu mājās un sēdēja ar mums pie galda.

Reiz viņš teica, ka mani bērni ir labākie pasaulē. Tas bija toreiz, kad viņš dzīvoja mūsu mājās, kamēr viņš 1961. gadā sludināja Tiftonā. Man šķiet, kas tas ir ierakstīts tajā lentē, kas saucas “Tavs nams tagad” (Thy House), kur viņš stāsta, ka viņas jau tādos jaunos gados sēž blakus sludinātājam un klausās viņā. Viņš jauki uzlielīja viņas. Es teicu, ka, ja es nekad neiegūšu kādu citu balvu, man jau viena ir, jo viņš pateica man, ka esmu paveikusi labu darbu, uzaudzinot savus bērnus. Es biju mājsaimniece un rūpējos par viņiem un par māju.

MĒS BIJĀM aizbraukuši uz Tūsonu un kādām sešām nedēļām, tieši pirms Zīmogu atvēršanas. Velčs bija pateicis vienam mūsu draugam, lai atslēdz gāzi un telefonu uz to laiku, kamēr mēs esam prom, tikai tās divas lietas. Bet tā vietā viņš atslēdza visu – gāzi, telefonu, elektrību, ūdeni – visu, bet mēs to nezinājām. Stiklotajā verandā man bija saldētava, kurā bija visāda veida gaļa. Tā bija pilna ar cūkgaļu, liellopu gaļu, tītara un paipalas gaļu, dārzeņiem, augļiem un visu ko.

Mēs bijām Tūsona sešas nedēļas un, kad mēs bijām gatavi doties mājās, Velčs teica: “Aiziesim, apciemosim brāli Branhamu, pirms mēs aizbraucam.” Mēs aizgājām pie viņiem un sanāca tā, ka mēs kopā ar viņu un māsu Branhamu devāmies paēst, un pēc vakariņām mēs braukājām pa pilsētu.

Brālis Branhams jautāja Velčam: “Kā tev šķiet, vai šobrīd Džordžijā ķeras zivis?”

Velčs atbildēja: “Ak, jā, tagad vajadzētu būt labam makšķerēšanas laikam.”

Kad viņš to pateica, es teicu: “Brāli Branham, kad tu mūs apciemosi, Velčam saldētavā ir dažas vāveres, uz iepakojuma ir tavs vārds.” Viņš un Velčs sēdēja mašīnas priekšā, es ar māsu Branhamu atrados aizmugurējā sēdeklī. Kad es to pateicu, viņš pagriezās un tā ļoti dīvaini uz mani paskatījās, bet neteica ne vārda. Viņš reiz bija teicis, ka vāveru gaļa viņam garšo vislabāk. Jūs jau saprotat, vāverei tur nav īpaši daudz gaļas, bet Velčs mācēja to tā ļoti labi nodīrāt, bija ietinis un tur uzrakstījis brāļa Branhama vārdu. Un mums tur mājās saldētavā bija ļoti daudz tās gaļas. Bet pēc tam, kad viņš tā paskatījās uz mani, es nesapratu, domājot, ka varbūt es esmu pateikusi kaut ko nepareizi.

Kad mēs atgriezāmies Tiftonā, es aizgāju uz savas mammas māju, kura atrodas praktiski mums pagalmā, paņemt mūsu mājas atslēgu, un viņa pateica mums, ka elektrība bija atslēgta sešas nedēļas. Protams, mēs zinājām, ka nav nekādas iespējas, ka pēc tāda laika saldētavā būtu saglabājies kas derīgs. Kad mēs aizgājām uz verandu, kur atradās saldētava, Velčs bija ieslēdzis lukturīti, grasījās atvērt saldētavu un teica: “Stāviet visi aizmugurē.” Viņš domāja, ka smaka būs briesmīga. Bet, kad viņš atvēra to vāku, nekas nebija sabojājies. Pat mazie ledus kubiciņi, kas bija uzlikti virs tās gaļas un dārzeņiem, nebija izkusuši! Tas bija īsts brīnums.

Mana mamma nekādi nevarēja to saprast. Viņa teica: “Velč, tev kaut kur zem mājas ir jābūt vēl kādai elektrības līnijai, pie kuras ir pieslēgta tā saldētava, jo mājai elektrība bija atslēgta sešas nedēļas. Viņa teica Lindai, lai paņem savu jauno radio un pārbauda, vai tas tur darbosies, jo viņa bija pārliecināta, ka kaut kur viņa ir piemuļķota. Viņi paņēma radio, un tas neieslēdzās. Tad viņa teica: “Es nespēju tam noticēt. Tas ir brīnums.”

Man šķiet, ka kaut kas notika toreiz, kad es pateicu brālim Branhamam, ka mums saldētavā ir tā vāveres gaļa, uz kuras ir uzrakstīts viņa vārds, jo, kad viņš pagriezās un paskatījās, es kaut ko sajutu.

1964. gadā mēs zaudējam savu dēlu Džimiju autoavārijā. Viņam bija 18 gadi.

Tajā laikā brālis Branhams nebija pilsētā, un mēs uzreiz piezvanījām Billijam Polam. Pēc neilga brīža brālis Branhams piezvanīja Velčam un teica, ka viņam Kungs neko nav atklājis par Džimija aiziešanu, bet tikko kā viņš bija izdzirdējis par avāriju, viņš nekavējoties bija pārmeklējis visas “sfēras”, bet nevarēja viņu atrast. Tad viņš teica Velčam, ka viņš ir nolēmis doties atpakaļ un apskatīt avāriju. Viņš pateica Velčam, ka Džimijs droši vien ir sēdējis blakussēdētāja krēslā, jo tikko automašīna sadūrās ar kravas auto, viņš redzēja, kā gaisma paceļas un automašīnas labās puses un aiziet taisni pie Dieva. Viņš teica: “Brāli Evans, ja tu gribi zināt, kur ir Džimijs, viņš tieši šobrīd runā ar manu meitu Šaronu Rozi.” Tad viņš turpināja: “Ja tu varētu parunāt ar Džimiju un pajautāt viņam, viņš teiktu: “Tēt, es negribu doties atpakaļ, atstāj mani šeit.””

Tad brālis Branhams pateica, lai Velčs savāc visu ģimeni kopā un lai mēs nolemjam, vai ir kaut kas tāds, ko mēs vēlamies, lai viņš priekš mums izdara. Jau agri nākamajā rītā brālis Branhams piezvanīja un runāja ar Velču, un no tā mirkļa visu turpmāko laiku mums šajā jautājumā valdīja tāds miers, kas ir pāri visai saprašanai.

Trīs dienas pēc bērēm mēs atbraucām uz Tūsonu. Mums vienkārši vajadzēja tikt prom. Pirmā vieta, kur mēs piebraucām, bija pie Normaniem. Māsa Normana ieteica man piezvanīt un parunāt ar māsu Branhamu. Viņa teica: “Es piezvanīšu un tu parunā ar viņu.”

Viņa piezvanīja un iedeva telefonu man. Es parunāju ar māsu Branhamu un viņa teica: “Māsa Evansa, Bils tagad nav mājās, bet viņš noteikti gribēs satikt jūs visus.”

Tieši tajā pašā laikā mēs dzirdējām klauvējienu pie māsas Normanas mājas durvīm, un tas bija brālis Branhams. Viņš uzreiz sāka runāt par Džimiju. Es vēlētos, kaut mums tas viss, ko viņš sacīja, būtu ierakstīts uz lentes, bet šķiet, ka tā nebija Tā Kunga griba, lai mums būtu šāds ieraksts. Viņš teica, ka Džimijs negribētu atgriezties. Tad viņš teica: “Kad Džimijs jūs atkal satiks, viņam šķitīs, ka ir pagājušas tikai trīs minūtes, kopš viņš jūs redzēja pēdējo reizi.”

1965. gada februāra sākumā mēs dzīvojām Tūsonā, un viņam piederēja benzīntanks Parka Avēnijā, apmēram kādus trīs kvartālus no vietas, kur dzīvoja brālis Branhams. Kādu rītu Velčs bija devies uz benzīntanku, un es kopā ar Roniju aizvedu Martu Džūnu (manu jaunāko) uz skolu. Bija ļoti skaista diena un debesīs nebija ne mākonīša.

Mēs izlaidām viņu pie skolas un grasījāmies doties uz benzīntanku, kad Ronijs teica: “Mamm, paskaties uz kalniem. Paskaties uz tiem mākoņiem.” Es paskatījos, un tas bija tieši pa labi no vietas, ko sauc par Pirksta Klinti (Finger Rock), tur bija dzintarkrāsas mākoņu kopa. Mēs tos sākām vērot, un brīžiem tur bija pieci šeit augšā, un divi šeit lejā. Tad viņi atkal mainīja izkārtojumu.

Kādas 45 minūtes, tas bija ļoti savādi, mēs apsēdāmies un to vērojām. Ronijs teica: “Es zinu, kur ir brālis Branhams. Viņam ir jābūt tieši tur augšā.”

Es teicu: “Zini, tikai Dievs var to izdarīt.” Tas vienkārši bija tik citādi. Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.

Brālis Branhams ierakstos atsaucas, ka mēs to redzējām, un teica, ka tas bija tieši tas laiks un vieta, kad Kungs runāja ar viņu par laulību un šķiršanos.

PĒDĒJĀ reize, kad es runāju ar brāli Branhamu, bija servisā 18. decembrī, dienu pirms visas viņu ģimenes došanās uz Džefersonvilu. Viņš pienāca pie mašīnas, kurā atradāmies mēs ar Lindu, un teica: “Man patīk ceļot, bet ne šoreiz. Saprotiet, ceļi būt slapji un slideni. Paies kāds laiciņš, pirms es būšu atpakaļ, jo es varbūt tur nopirkšu jaunu mašīnu un parasti vajag kādu laiku, lai pie tām pierastu.” Viņš parunāja vēl mazliet un tad teica: “Zini, es esmu bijis precējies divas reizes, un es labāk būtu precējies vienu dienu nekā dzīvotu kā vecpuisis 300 dienas.”

Nākamajā dienā, kā mēs tobrīd domājām, brālis Branhams un viņa ģimene bija ceļā uz Džefersonvilu. Velčs un es tovakar aizbraucām uz viņu māju, un es nekad neaizmirsīšu, kā mans vīrs apstājās un neteica ne vārda. Es sāku ļoti raudāt par savas dzīvības glābšanu, nevarēju to apturēt. Nesaprotu, kas tas bija, kaut kas vienkārši nonāca pār mani. Mēs kādu laiciņu tur palikām, tad vienkārši braucām atpakaļ uz savu dzīvokli.

Tiklīdz mēs ienācām pa dzīvokļa durvīm, Linda mums pateica, ka brālim Branhamam bija avārija un viņi runāja, ka laikam ir ļoti slikti. Līdzko viņa mums to pateica, Velčs teica: “Sakravājiet somas, mēs dosimies uz Amariljo.”

Es atceros, ka tajā naktī mēness bija sarkans kā asinis. Amariljo mēs noīrējām dzīvokli tieši pretī slimnīcai.

Tur bija daudz cilvēku, un viņi gribēja ieiet un redzēt brāli Branhamu. Es pat nedomāju iet iekšā, lai viņu satiktu, bet vienu vakaru bija diezgan vēls un es vienkārši sēdēju tur uzgaidāmajā istabā, kad iznāca medmāsa, paskatījās uz mani un sacīja: “Vai jūs vēlētos ienākt pie mācītāja Branhama?”

Es nedomāju, ka viņa runā ar mani, bet paskatījos apkārt, un tur nebija neviena cita, tikai es. Es teicu: “Jā,” un viņa uzvilka man virsvalku un es piegāju pie viņa gultas. Viņš gulēja un viņam bija tā vilkšanas saite ap galvu. Es vienkārši piegāju pie viņa, uzliku vienu roku uz viņa rokas un otru uz pleca. Es stāvēju tur kādu laiciņu un klusēju. Asaras pa manu seju ritēja tik ātri, ka virsvalks bija pilnīgi slapjš. Es vienkārši tur stāvēju.

Es biju tur bijusi kādu laiciņu, kad ienāca medmāsa un teica, ka ārpusē ir vēl daudz cilvēku, kas vēlas viņu redzēt. Viņa teica, ja es vēlētos atkal ienākt, lai tikai pasaka viņai, bet es vairs nejautāju.

Pirms aizbraukšanas no Tūsonas viņš teica: “Satiksimies Ziemassvētkos, varbūt pat ātrāk.” Mēs viņu satikām Ziemassvētkos, bet tas nebija tā, kā mēs bijām domājuši.

Es gribētu pateikt, ka brālis Branhams, vai nu viņš runāja ar fermeriem, mācītājiem vai doktoriem, vai arī viņš atgriezās no medību ceļojuma, ģērbies džinsās, vai bija uz skatuves uzvalkā, šķita, ka ikvienam – ne tikai viņa draugiem, bet visai publikai kopumā – viņš vienmēr bija interesants un visiem viņš patika. Visi apbrīnoja to, kā viņš rīkojās un pasniedza sevi. Es nevaru iedomāties, ka kāds varētu pazīt brāli Branhamu un nemīlēt viņu.