Paaudze

MORISS ANGRENS

DZIMIS 1919.gada 11.augustā un MIRIS 2011.gada 3.novembrī.

Vokālists, kurš pēc brāļa Branhama lūguma,

dziedāja daudzās viņa sanāksmēs.

Draudzes gans “Grace Tabernacle”

PIRMOREIZ Brāli Branhamu es ieraudzīju Kemdenā, Arkanzasā. Tajā laikā mēs apmeklējām baptistu draudzi, un es par viņu biju dzirdējis un biju dzirdējis arī svētrunu ierakstus, un es nodomāju: “Tas ir kaut kas pavisam citāds.” Man šķiet, ka vienā no ierakstiem viņš runāja par čūskas dzimumu, un tas manī izraisīja ziņkāri. Es gribēju viņa sludināšanu dzirdēt, un mana māte iedrošināja mani tajā, un tā es ar manu sievu Vivianu, mēs devāmies uz Kemdenu.

Pirms viņš iznāca, kāds palūdza mani atnākt uz platformas un kaut ko nodziedāt. Tā nu es nodziedāju dziesmu “Lejup no Viņa Godības” (Down From His Glory). Tad es apsēdos aizmugurē uz platformas kopā ar mācītājiem, kurus es nepazinu. Es kādam blakussēdošajam pajautāju, kas ir šie cilvēki, un es uzzināju, ka tur bija F. F. Bosforts un viņa ģimene, arī Reimonds T. Ričijs un viņa ģimene. Tas bija neilgi pēc tam, kad Hjūstonas auditorijā bija uzņemts tas attēls ar oreolu virs brāļa Branhama galvas, tāpēc, es pieņemtu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc uz dievkalpojumu bija sanākuši tik daudz ļaužu. Gordons Lindsejs iznāca un runāja apmēram pusstundu, tad iznāca brālis Branhams.

Viņa brālis Hovards izveda viņu uz platformas, un, kad viņš sāka runāt, pirmā lieta, ko viņš izdarīja, pirmā persona, kuru viņš atpazina, bija ēkas pārvaldnieks! Es nodomāju: “Kas tā ir par mācītāja pieklājību, kad tādi kalpotāji sēž te pa visu platformu!” Viņš runāja apmēram 15 minūtes, un vajadzēja gandrīz likt roku pie auss, jo viņš runāja ļoti klusi. Lūgšanu rindā bija četri vai pieci cilvēki, kurus viņš paņēma pie rokas, un pateica, kas ar viņiem nav kārtībā. Tad viņš norādīja ar pirkstu uz personu, kas sēdēja mūsu priekšā. Tā bija sieviete, un viņš teica: “Lēdij, jums nav nepieciešama lūgšanu kartiņa. Tu stāvēji virtuves izlietnes priekšā un mazgāji traukus.” Viņš pateica viņai, kādā krāsā bija viņas priekšauts, un viņš teica: “Tu nometi krūzīti, un tā saplīsa,” un pateica viņai, cik viņa bija nervoza. Sieviete pacēla rokas un apstiprināja, ka tā ir patiesība. Mēs, protams, to jutām.

Kad es to pārdomāju, es sapratu, ka viņš ir gaišreģis (redzētājs). Es varēju pateikt, ka viņš kaut ko redz, un tas, ko viņš redzēja, ir patiesība, to es redzēju no sievietes reakcijas. Tāpēc man, sākotnēji viņš man bija redzētājs, un vēlāk es sapratu, ka viņš ir arī pravietis. Bet jau toreiz es biju pārliecināts uzreiz, un es nekad neesmu mainījis savus uzskatus, ka viņš bija redzētājs.

Tā nu mēs sākām sekot šai kalpošanai caur ziņām, kuras izlasījām laikrakstā “Dziedināšanas Balss” (Voice of Healing).

VIENA LIETA, ko es ievēroju saistībā ar brāli Branhamu, bija šī: ja tu par kaut ko domāji, viņam vienmēr bija atbilde uz to. Viņam bija savdabīgs veids, kā viņš šo tev paredzēto atbildi ievija svētrunā, un kad viņš to teica, viņš skatījās uz tevi, un tu zināji, ka tas ir tieši priekš tevis. Tā bija atbilde, ko tu esi vēlējies saņemt, bet tā bija arī daļa no svētrunas. Esmu pārliecināts, ka tā viņš darīja arī ar citiem cilvēkiem, un tā bija viena tāda īpatnība, ko es pamanīju.

ES REIZ runāju ar viņu par lielo piramīdu, jo es to biju studējis un vācis grāmatas par to jau četrdesmitajos gados, pirms vēl es pazinu brāli Branhamu. Es daudzas reizes biju lasījis lekcijas par to. Es viņam pateicu, ka viņa dzimšanas datums atbilst lielā pakāpiena novietojumam piramīdā, jo, mērot piramīdu, viena colla atbilst vienam gadam. Tajā sanāksmē viņš runāja par to, ka viņš meklē pilsētu, un tā pilsēta, ko viņš meklē, ir Līgava. Brālis Branhams mācīja arī to, ka Līgava ir Jaunā Jeruzāleme.

OTRA intervija, kas man bija ar brāli Branhamu, notika Fīniksā, Arizonas štatā, 1964.gadā. Viņš satikās ar manu brāli Robertu, viņa sievu Milliju un mani viņa viesnīcas istabā. Viņš tikko bija runājis Pilnā evaņģēlija biznesmeņu vīru sanāksmē Ramada Inn viesnīcā, un tur bija sanākuši ap 3000 cilvēku. Viņš runāja par Svētā Gara kristību, un es redzēju, kā mācītāji vienkārši kratīja galvas par to skaidrojumu, ko viņš tiem deva. Viņš mācīja, ka mannas saņemšana, pārnesta uz mūsdienu laiku, nozīmē Svētā Gara kristību, un ka runāšana mēlēs nav pierādījums. Viņi palaida to garām.

VAIRĀKAS reizes brālis Branhams bija lūdzis, lai es dziedu pirms viņa uznākšanas uz skatuves. Es biju dziedājis koncertos tik daudzas reizes, ka man nekad nebija uztraukuma, kad es dziedāju viņam.

Reiz dievnamā es dziedāju solo no Hendeļa “Mesijas”, atklāšanas āriju “Mierini Tu”. Billijs Pols to bija pieteicis, bet daudzi no auditorijā sēdošajiem nebija pieraduši pie klasiskās mūzikas. Turpretī es jutu, kas tā ir tik piemērota šai kalpošanai, jo tas ir pravietojums no Jesajas 40. nodaļas par Jāņa Kristītāja nākšanu.

Es vienmēr dziedāju tādas dziesmas, kas ir saistītas ar Vārdu, un brālis Branhams to zināja. 1964.gadā Džefersonvilas dievnamā es dziedāju “Lejup no Viņa Godības” (Down from His Glory). Dievnams bija pārpildīts, cilvēki sēdēja logu ailēs un daudzi bija ārpusē. Es piecēlos, lai dziedātu, un nekavējoties kāds ieņēma manu vietu. Es to redzēju, tāpēc pēc dziedāšanas es izgāju pa aizmugures durvīm uz baptistērija pusi. Brālis Branhams gaidot bija tur blakus istabā, viņa piezīmju grāmata bija atvērta. Viņš teica: “Par to, ko tu tikko dziedāji, es šorīt grasījos sludināt.” Un viņa svētrunas tēma bija “Dieva noņem apsegu” (The Unveiling of God), un viņš parādīja man savus pierakstus. Viņš izmantoja īsas piezīmes, saīsinājumus, kas palīdzēja turēties pie tēmas.

ES pastāstīšu par laiku, kad mēs bijām kafejnīcā “Zilais Kuilis” (Blue Boar), kur tik daudzi sanāca pēc dievkalpojumiem. Brālis Branhams atnāca pie manis, kur es stāvēju viens, un paņēma manu roku. Izskatījās, it kā viņa seja kļūtu tumša, un viņš teica: “Dzelme sauc dzelmei.” Tajā pašā mirklī kaut kas sāka kustēties caur manu roku un viscaur ķermeni. Es sajutu dīvainu siltumu un tādu kā bezsvara sajūtu, kas izgāja man cauri, un es zināju, ka tas bija tas Eņģelis, kas bija Kristus. Tikai vēlāk es sapratu, ka es tiku dziedinātas no kuņģa čūlas, jo pēc tās reizes man vairs nekad nebija problēmas tās dēļ. Es ticu, ka tad es saņēmu arī Svētā Gara kristību, jo mana dzīve mainījās.

CITU REIZI, toreiz es dzīvoju Tulsā, Oklahomas štatā, kur es pāris gadus biju Tulsas Bībeles koledžas vadītājs. Kādu dienu es saņēmu telefona zvanu no brāļa Branhama, kurš vēlējās aizlūgt par mani. Man bija tā sauktā angioedēma, kura izraisīja pietūkumus uz mana ķermeņa, citreiz roku vai kāju pirkstu galos un uz lūpām. Es izveseļojos, bet tā atkal atgriezās. Kad viņš palūdza par mani, viņš teica, ka man visu dzīvi seko divas ēnas, kas cenšas mani piespiest pie zemes, un tāpēc visas šīs kaites. Viņš runāja par garīgo valstību, kuru es nevarēju saprast tā, kā saprata viņš, bet tā nu viņš teica.

BRĀLIS Branhams nekad nedarīja neko, lai vadītu tavu rīcību, jo mums ir dota izvēles brīvība. Tomēr, acīmredzot viņš zināja, ka es došos aizjūras ceļojumos, un viņš tādā savdabīgā veidā sagatavoja mani tam, nesakot, kas man būtu jādara. Viņš man arī teica, lai es turpinu dziedāt un lai es turpinu nest Šķirstu. Tikai levīti, kalpotāji, varēja nest Šķirstu, tātad tas nozīmēja, ka man ir kalpošana.

Brālis Branhams man pateica arī, ka es esmu draudzes gans šeit, Memfisā. Daži citi bija mēģinājuši šajā apkārtnē veidot draudzes, bet visi bija cietuši neveiksmi.

Brālim Branhamam bija īpašs veids, kā viņš varēja atklāt, kas ir cilvēkos. Viņš varēja iekļūt tevī un atklāt tavu raksturu. Viņš neatpazina cilvēku pēc viņa vārda, bet ar Dieva acīm viņš redzēja katra cilvēka dabu un varēja to aprakstīt pāris vārdos. Tas viss ir tāpēc, ka viņš bija pravietis.

LIELDIENU svētdienā 1965.gadā brālis Brahnams runāja dievnamā. Pirms dievkalpojuma Billijs Pols piegāja pie kanceles un teica, ka brālis Branhams vēlētos redzēt visu Angrenu ģimeni savā birojā. Redziet, mēs sēdējām dažādās zāles vietās, un visi kopā, mēs bijām kādi 15 līdz 20, mēs saspiedāmies viņa birojā. Viņam bija bijusi vīzija un viņš vēlējās to nodot mums. Tajā vīzijā viņš redzēja sudraba šķīvi, kuru turēja mans tēvs, un uz tā bija visu mūsu vārdi, viņa mazbērnu vārdi un tā tālāk, uzrakstīti uz mazām kartiņām. Viņš teica, ka vīzijā mans tēvs teicis viņam: “Brāli Branham, es visus tos nododu tev.”

Viņš teica, ka viņam tā vīzija ir bijusi vairākas reizes, un tāpēc viņš to gribēja mums izstāstīt. Es neatceros, ka viņš kādu citu reizi kādu citu ģimeni tā būtu atsaucis pie sevis, bet ar mūsu ģimeni viņš tā darīja. Brālis Branhams arī reiz teica, ka ticīgas ģimenes veido iedzimtības līnijas, tāpat kā labiem zirgiem vai govīm iedzimtība iet līnijās.

Manai mātei bija stipra ticība. Tētis bija kluss cilvēks, kurš nekad daudz nerunāja, un viņš noticēja vēstījumam vēlāk nekā māte. Reiz viņi pusdienoja kopā ar brāli Branhamu, un viņš teica manam tētim: “Brāli Angren, es redzēju tevi un māsu Angrenu kopā roku rokā pastaigājoties Tūkstošgadu valstībā.”

Tētis atbildēja: “Eh, es jau tur nebūšu.” (Tāds bija tētis, viņš vienkārši tā runāja.)

Bet brālis Branhams teica: “Ak, protams, tu būsi.”

PĒDĒJO reizi es runāju ar brāli Branhamu 1965.gada augustā. Bija viena no pēdējām viņa sanāksmēm Džefersonvilā, un pēc dievkalpojuma mēs braucām lejup pa Jutika-Paik, un es ieraudzīju viņa kviešu krāsas universālu, noparkotu pie ātrās apkalpošanas veikala. Māsa Meda bija iegājusi tur kaut ko nopirkt. Es arī noliku mašīnu stāvvietā, piegāju šofera pusē un sāku runāties ar brāli Branhamu. Tad pēkšņi es jau atrados mašīnas blakussēdētāja pusē, brālis Branhams bija noslīdējis zemu sēdeklī un viņa seju bija pārklājusi tumsa. Es zināju, ka tādos gadījums Dievs gatavojās man kaut ko pateikt. Viena lieta, ko viņš pateica, bija: “Kad govis mauj, viņas dzied.” Un atkal viņš man teica, lai es turpinu dziedāt un nest Šķirstu.

Dīvainākais bija tas, ka es nepārgāju tai mašīnai otrā pusē. Es tikai vēlāk sāku domāt: “Kā gan es nonācu tai otrā pusē?” Tikai vēlāk es sapratu, ka Dievs mani tur ir pārnesis. Viņš gribēja, lai es esmu pravieša labajā pusē. Kreisā puse nav piemērota puse, kur būt, kad tu nāc pie Dieva, saprotiet. Bet Viņš mani pārlika uz otru pusi. Tieši to Viņš izdarīja ar Filipu, un es ticu, ka viss notikušais, kas ir aprakstīts Bībelē, tādas pašas lietas tā vai citādi ir notikušas šī pravieša kalpošanā.

LAI KUR es atrastos, cilvēki vēlas, lai es pastāstītu par brāli Branhamu. Viņi domā, ka es viņam biju tuvs biedrs. Mēs nebijām cieši draugi, bet mūsu ceļi bieži krustojās, un viņam vienmēr bija kaut kas nozīmīgs, ko man pateikt. Brālis Branhams bija nācarietis, jo viņš nedrīkstēja ne smēķēt, ne dzert, un viņš bija nošķirts kalpošanai kā nācarietis. Es skatos uz visiem notikumiem viņa dzīvē, un tas viss runā par viņa aicinājumu un kalpošanu. Viņam bija tādas dziļi novietotas acis, kas pārbauda un redz tev cauri. Es domāju, ka kā cilvēks viņš bija vienkāršs, un, runājot par viņa paša dabu, man šķiet, ka viņam bija melanholisks temperaments. Es ticu, ka viņam piemita attīstīta intuīcija un viņš bija ļoti jūtīgas dabas cilvēks. Tā viņš bija veidots, būt garīgi jūtīgs. Viņš visu laiku dzīvoja divās pasaulēs, vairāk gan tajā otrajā pasaulē, to ir grūti saprast, bet mēs dažreiz redzam uzplaiksnījumus no tās. Viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks, un tas vienmēr atstāja iespaidu. Viņš necentās būt pazemīgs, tā vienkārši bija daļa no viņa.

Viena lieta, kas padarīja viņu atšķirīgu no visiem pārējiem, bija Gara svaidījums, kas bija pār viņu. Cilvēki to emocionāli juta.

Kādreiz es domāju: “Domājot par cilvēku kā par trauku: 'Vai Dievs atrod cilvēku, caur kuru Viņš var darīt tās lietas, vai arī Viņš sagatavo cilvēku, lai varētu caur viņu darīt tās lietas?'” Laikam jau abējādi ir taisnība.