Paaudze

MARIJA NORMANA

DZIMUSI 1923. gada 19. novembrī, DZĪVO Tūsonā, Arizonas štatā.

Viņa un viņas vīrs bija uzticami draugi,

kas sagatavoja ceļu, lai Branhami varētu

pārvākties uz Tūsonu.

Džīns Normans aizgāja mūžībā 2002. gada 29. decembrī.

MANAM tēvam bija seši gadi, kad viņš kopā ar saviem vecākiem atbrauca no Vācijas, lai izveidotu fermu Aijovā. Ģimene nebija ticīga, bet savā veidā Dieva roka bija pār šo mazo puisīti, un viņš atceras, ka jau reiz bērnībā viņš Aijovas kukurūzas laukā bija meties ceļos un lūdzis, lai Dievs ved viņu pie patiesības.

Kā brālis Branhams teica: “Mēs daudz esam parādā tiem, kas ir gājuši pirms mums,” un es vēlētos izteikt nelielu veltījumu mūsu tētim, Harmam Vērtam, kurš bija bezkompromisu cilvēks, daudz cieta, bija spēcīgs un strikts, bet nolika mūsu kājas uz tā ceļa, kas atnesa neaprakstāmas svētības viņa bērniem un viņa bērnu bērniem.

Mana mamma aizgāja mūžībā, kad man bija astoņi gadi, un vēlāk mans tētis apprecēja sievieti, kas savā ziņā bija pazīstama ar vasarsvētku draudžu kustību. Viņš bija septītās dienas adventists, un manas pirmās atmiņas ir, ka tētis lasa, meklē un nebeidzami (tā man šķita) apspriež reliģiju.

Jau no agras bērnības es biju tāds bērns, kas vienmēr sēdēja un klausījās, kas tiek sacīts. Es sāku lasīt savu Bībeli, kad es vēl bija maza meitene, un es mēdzu sacīt: “Redziet, tas notika toreiz, bet kāpēc gan tās lietas nenotiek arī tagad?” Es nevarēju saprast, kāpēc mēs nevaram redzēt tās lietas notiekam arī mūsu dienās. Tāpēc var teikt, ka tad, kad brālis Branhams atnāca, es biju pilnīgi sagatavota viņa kalpošanai.

1949. gadā mans tētis devās uz telts sanāksmēm ziemeļu Minesotā pie Ženēvas ezera, un kad viņš bija tur, viņš dzirdēja, kā kādi Mineapolisas Bībeles koledžas studenti runā par brāli Branhamu. Kad viņš pateica Džīnam, manam vīram, un man, ko bija dzirdējis, mēs sākām meklēt vairāk informācijas un drīzumā iegādājāmies “Dziedināšanas Balss” (Voice of Healing) žurnāla abonomentu.

Mēs bijām satraukti, kad kādu dienu žurnālā izlasījām, ka brālim Branhamam būs telts sanāksme Mineapolisā, 1950. gada jūlijā. Mēs ar Džīnu braucām uz katru sanāksmi, uz kuru varējām tikt. Tur es uzņēmu mūsu pirmo filmu uz 8mm lentes, kā brālis Branhams iziet no telts pēc sanāksmes beigām. Tā bija tā pati sanāksme, kurā Tā Kunga Eņģelis teica brālim Branhamam, ka viņam būs dēls un ka viņš to nosauks par Jāzepu.

Nākošā vieta telts sanāksmēm bija Klīvlenda, Ohaijo štatā. Mēs ar Džīnu uzreiz paņēmām savus atvaļinājumus un kopā ar savu pusotrgadīgo meitu Normu braucām uz Klīvlendu, lai būtu arī tajās sanāksmēs.

Mēs vienmēr centāmies ierasties agri, Džīns iegāja iekšā, lai ieņemtu sēdvietas, bet es ar Normu turējos ārpusē, cik ilgi vien iespējams. Tajā vecumā, viņa vienkārši nespēja ilgi nosēdēt mierīgi. Man bija sava video kamera, un svētdienas pēcpusdienā es biju tur, kad brālis Branhams piebrauca. Es redzēju, kā viņš izkāpj no mašīnas kopā ar savu mammu un brāli, un es ātri sāku viņus filmēt. Viņš apstājās un sāka runāt par drīzo Tā Kunga atnākšanu. Manas filmiņas sanāca ļoti labas un daudziem ticīgajiem no visas pasaules tās ir patikušas.

Bet kamēr es filmēju, mana mazā meitiņa bija kaut kur aizskrējusi. Norma bija prom un es viņu nekur nevarēju atrast. Telts bija tieši pie Ēri ezera krasta. Tur tieši pirms ūdens bija uzbūvēta divu pēdu (60cm - Tulk.) augsta siena un es pārskrēju tai pāri, lai pārliecinātos, ka viņa nav tikusi otrā pusē. Es apskrēju apkārt visai teltij, bet nekur nevarēju viņu atrast, un tāpēc gāju iekšā, lai pateiktu Džīnam, ka Norma ir pazudusi. Kamēr es gāju pa aili, viņi turēja viņu paceltu uz platformas un jautāja, vai kāds nemeklē “mazu, pazudušu meitenīti”. Brālis Branhams skatījās uz augšu un smaidīja, un Džīns jau gāja uz platformu viņai pakaļ.

MĒS braucām uz daudzām sanāksmēm, un mēs ņēmām līdzi magnetafonu un ierakstījām sev lentes, jo toreiz tas bija vienīgais ierakstīšanas veids. Tās pirmās “rullis uz ruļļa” lentes varēja griezt tikai vienā ātrumā, un uz katras puses varēja ierakstīt tikai pusstundu garu ierakstu. Parasti vajadzēja vairāk kā vienu lenti, lai ierakstītu katru svētrunu, un tās tukšās lentes bija tik dārgas, septiņi vai astoņi dolāri gabalā. Tad nu mēs tās noklausījāmies vairākas reizes un atkārtoti lietojām atkal nākamajā sanāksmē, un tas nebija labi. Ja mēs būtu labāk apdomājuši to lietu, mēs tā nedarītu, vienalga, cik tas maksātu. Bet, redziet, šie ieraksti apmierināja mūsu izsalkumu ļoti ilgu laiku.

PATEICOTIES brāļa Branhama kalpošanai, mēs kļuvām labi draugi ar brāli Fredu Sotmanu un viņa ģimeni no Saskačevanas Kanādā. Mēs visi kopā 1956. gadā apmeklējām Prinča Alberta sanāksmes, un tur mēs varējām diezgan ilgu laiku pavadīt kopā ar brāli Branhamu un viņa ģimeni. Džīns aizbrauca arī makšķerēšanas ceļojumā, kuru brāļiem organizēja brālis Freds, un es trīs vai četras dienas pavadīju kopā ar māsu Branhamu, kamēr vīri bija prom. Mēs gājām iepirkties un lieliski pavadījām laiku.

Nākamajā gadā brālis Freds sponsorēja sanāksmi Edmontonā, un, kaut arī mēs nevarējām uz turieni aizbraukt, tas mūsu sirdīs iesēja šo domu. Mēs varētu sponsorēt sanāksmi mūsu reģionā! Toreiz mēs dzīvojām kādas 20 jūdzes (32 km – Tulk.) uz rietumiem no Vaterlo, Aijovas štatā.

Es to atceros ļoti labi. Mēs tikko bijām ievākušies mūsu mājā, un mums vēl nebija ievilkts telefons, tāpēc svētdienas pēcpusdienā mēs devāmies uz tuvāko veikalu, lai izmantotu maksas telefona aparātu un piezvanītu brālim Branhamam. Viņš bija tikko atbraucis mājās no dievnama un atbildēja uz telefona zvanu. Jā, viņš atbraukšot, un viņš teica, lai tikai mēs pasakot datumus, kurā laikā domājam sanāksmes organizēt. Vai varat iedomāties?

Brālis Lī Veils, kurš toreiz bija kampaņu vadītājs, atbrauca un satikās ar draudžu kalpotājiem mūsu apkārtnē, un rezervācijas tika veiktas 10 dienu sanāksmēm Vaterlo hipodromā, Aijovas štatā, 1958. gada janvārī. Ielūgumi tika aizsūtīti visām apkārtnes draudzēm. Tika ievietotas daudzas reklāmas vietējos laikrakstos, un tas skanēja radio. Tā rezultātā sanāksmes apmeklēja gandrīz pieci tūkstoši cilvēku.

Ļoti spēcīgs mirklis sanāksmju laikā bija vienā vakaru, kad brālis Branhams tikko bija beidzis svētrunu “Savienības vienotība” (The Oneness of Unity) un gatavojās lūgt par cilvēkiem. Viņš teica: “Es lūdzu Kungam, lai Viņš mazina spriedzi šajā pūlī un ar varenu, spēcīgu brāzmu atsūta Svēto Garu no augšienes.”

Un pēc dažiem mikļiem notika tieši tā, kā viņš lūdza! Tas nogranda kā pērkons tajā ēkā – varens rēciens, un tas bija skaļi. Tā bija milzīga ēka, un man tas skanēja kā troksnis, kādu veido skārda jumts, kad zem tā tiek vējš. Viņš teica: “Vējš tikko pāršalca šo platformu, kad Svētais Gars to šķērsoja, jo to paveica izrunātais Dieva Vārds.”

Sākumā es nevarēju saprast, ko domāt par šo dārdināšanu. Brālis Lī Veils bija uz platformas un viņš teica, ka viņš sajuta, kā tas pagāja tieši viņam garām un kā tas pūta viņa mēteli. Tagad es ticu, ka tās sanāksmes bija pagrieziena punkts brālim Branhamam, un tāpat arī mums, jo šo sanāksmju noslēgumā brālim Branhamam bija vīzija, kurā viņam bija pateikts, - kad viņš redzēs akmeņus, kas izrauti no viņa piebraucamā ceļa, ir laiks pagriezties uz rietumiem.

Kaut kas ievērojams notika kalpotāju brokastīs sestdienā pirms sanāksmju sākšanās. Brālis Branhams bija izvēlējies Rakstu vietu “un es šai Debesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs” un, diemžēl, daži no mācītājiem izturējās necienīgi un daudzi pat pameta telpu. Pēc dažām nedēļām, kad viņš Čatanugā, Tenesī štatā, atsaucās uz šo notikumu, brālis Branhams teica: “Es labāk brokastotu kopā ar burvju grupiņu... Lai Dievs atpestī mūs no tādām lietām.”

To brokastu noslēgumā brālis Branhams pateica manam vīram: “Nāc, stāvi man blakus, brāli Džīn,” un viņi stāvēja kopā un sarokojās ar ikvienu, kas devās ārā. Tad, atpakaļceļā uz viesnīcu, viņš teica Džīnam: “Šo vietu gaida Dieva sods. Ja es būtu tavā vietā, es tiktu ārā no šejienes un virzītos uz rietumiem.”

Tas bija viss, kas tika pateikts, vairāk nebija nekādu diskusiju. Mēs sākām plānot. Mēs pārdevām savu uzņēmumu, noturējām izsoli, un pirms pirmā augusta jau bijām ceļā uz rietumiem, kopā ar mūsu trīs mazajām meitenēm – Normu, Mariju un Bekiju – un mantu bija tikai tik daudz, cik varējām salikt mašīnā un nelielā treilerī uz diviem riteņiem. Mēs nezinājām, uz kurieni tieši dodamies, bet no ierakstiem mēs zinājām, ka brālim Branhamam patīk Arizona.

Vispirms mēs apstājāmies pie Lielā Kanjona un palikām tur mazā būdiņā 10 dienas. Tad mēs devāmies uz dienvidiem uz Fīniksu, kur mēs uz divām nedēļām noīrējām dzīvokli, un veicām vienas dienas ceļojumus uz dažādām apkārtnē esošajām pilsētām. Mēs nepazinām nevienu pašu cilvēku visā šajā štatā.

Vienu dienu mēs nolēmām aizbraukt uz Nogales pilsētu Meksikā, un atpakaļceļā mēs apstājāmies degvielas uzpildes stacijā Tūsonā. Tur mēs uzzinājām par Sabino kanjonu, brīnišķīgu oāzi tikai dažu jūdžu attālumā no pilsētas. Mēs pavadījām tur pēcpusdienu un mums tur tā iepatikās, ka mēs nolēmām, ka tā ir vieta, kur mēs vēlamies būt, un tā nu mēs aizbraucām uz Fīniksu pēc savām mantām. Tūsona bija mūsu jaunās mājas.

Kad mēs atgriezāmies Tūsonā ar mūsu nelielo iedzīvi, mēs braucām pa Oraklroudu un ieraudzījām vietu, ko sauca par Minesotas Moteli. Mūsu vecāki bija no Minesotas, tāpēc mēs nospriedām, ka tā varētu būtu laba vieta kā citas, lai apmestos. Mēs piebraucām un noīrējām mazu mājiņu, kas viņiem bija aiz viesnīcas, par 75 dolāriem mēnesī. Īpašnieki bija cilvēki gados, kas bija šurp ieradušies no Mineapolisas, un kad viņi uzzināja, ka mēs taisāmies šeit apmesties mēnesi, viņi jautāja, vai mēs nevarētu parūpēties par viesnīcu, tad viņi varētu aizceļot uz kādu laiku uz Mineapolisu. Viņi piekrita un devās savā braucienā, bet, kamēr viņi bija tur projām, vīrietis nomira. Tas viss beidzās ar to, ka mēs vadījām viesnīcu apmēram divus gadus. Bet tas izvērtās brīnišķīgi, jo, kad brālis Branhams un māsa Meda atbrauca mūs apciemot, mums bija apmešanās vieta priekš viņiem. Tas bija tiešām lieliski.

MĒS piezvanījām brālim Branhamam, līdzko bijām apmetušies Tūsonā, lai paziņotu viņam, kur mēs esam un kā mums klājas, viņš bija lūdzis, lai mēs tā darām. Pirmā lieta, ko viņš mums jautāja, bija: “Vai jūsu bērni jau apmeklē svētdienas skolu tur?” Nākošajā svētdienā mēs devāmies uz svētdienas skolu.

Mēs devāmies uz Dieva Asambleju dievnamu (tā atrodas tieši tajā pašā ēkā, kur tagad ir Perija Grīna draudze), un tur mēs satikām brāli Toniju un māsu Kviniju Stromeju, kuri vēlāk kļuva brāļa Branhama tuvi draugi. Tie bija pirmie cilvēki, ar kuriem mēs šajā pilsētā iepazināmies.

Viņi dievnamam sānos būvēja jaunu ēkas daļu, un Džīnam vēl nebija darba, tāpēc viņš devās uz turieni un brīvprātīgi piedāvājās palīdzēt. Pie sānu durvīm, kur mācītāji dodas iekšā, Džīns pie tām durvīm ielika slieksni, un, kamēr viņš to nagloja klāt, viņš lūdza, lai brālis Branhams kādu dienu ir šeit un kāpj pār šo slieksni. 1961. gada februārī brālis Branhams kāpa pāri šim slieksnim un sludināja divas svētrunas šajā draudzē, ko toreiz sauca par Centrālo Asambleju, bet tagad to sauc par Tūsonas dievnamu.

ES atceros vienu reizi, kad brālis un māsa Branhami bija aizbraukuši uz sanāksmēm San Fernando ielejā Kalifornijā, un viņi mājupceļā iebrauca pie mums un palika vairākas naktis. Mēs kopā pavadījām tik jauku laiku. Vienu vakaru es jautāju, vai viņi nevēlētos paskatīties tās filmiņas, kuras es biju filmējusi 1950. gadā Mineapolisā. Viņš izskatījās patiešām pārsteigts un pagriezās pret māsu Branhamu un teica: “Es pagājušo nakto sapņoju, ka šodien atkal satikšu Hovardu.” Hovards, viņa brālis, bija devies mūžībā pagājušā rudenī. Viņš teica, ka Kungs droši vien deva viņam to sapni, lai viņam būtu mazāks šoks, kad viņš uz tā ekrāna ieraudzīs Hovardu.

1960. gadā, kad mēs noklausījāmies lenti “Noraidītais Ķēniņš” (The Rejected King), es piezvanīju brālim Branhamam un jautāju viņam, vai viņam nebūtu nekas pretī, ja es pierakstītu to svētrunas daļu, kurā viņš stāsta savu pārdzīvojumu, izejot ārpus laika, un publicētu to. Viņš deva atļauju, un mēs tā arī izdarījām. Mēs nosaucām to bukletu “Laika priekškara otrajā pusē”, un es atceros, ka 10 000 kopijas tika iespiestas par 166 dolāriem. Mēs kaudzīti ar tām paņēmām līdzi, kad braucām uz Džefersonvilu, kad tur tika sludināts par draudzes periodiem. Kad mums šie bukleti beidzās, mēs pasūtījām vēlreiz. Tas bija laiks, kad vēl netika izdotas Spoken Word publikācijas, un nekas cits arī netika drukāts, tāpēc man šķiet, ka tā bija pirmā svētruna, ko mēs nodrukājām.

Kad 1960. gadā mēs devāmies uz Džefersonvilu klausīties draudzes periodu svētrunu sēriju, pirms mūsu došanās mājup brālis Branhams uzaicināja mūs pie sevis ciemos. Mēs vienmēr ļoti uzmanījāmies, lai neradītu viņam spriedzi, kad bijām kopā ar viņu, bet viņš zināja, kādiem pārdzīvojumiem mēs ejam cauri tajā laikā, jo citi ticīgie mums pārmeta, ka mēs pārvācāmies uz Tūsonu, nevis uz Džefersonvilu. Bija tādi, kas sauca mūs par “Latu”, sakot, ka mēs nedevāmies kopā ar Ābrahāmu, bet bijām kā Lats tur tuksnesī.

Tajā dienā viņš mums pateica: “Jūs man esat kā ģimene. Un jūs man nevarētu kļūt svarīgāki, pat ja jūs patiešām būtu mana ģimene.” Pēc šiem vārdiem mēs vairs nemaz nešaubījāmies. Viņš pateica: “Ja es būtu jūsu vietā, es dotos uz rietumiem.” Un tieši to mēs arī izdarījām.

KĀDĀ reizē mēs bijām ciemos draudzē, kur rādīja firmu par holokaustu. Mēs neparedzējām, cik iespaidīgi tas izskatīsies, un Mēriju, kurai tai laikā bija astoņi vai deviņi gadi, šī filma ļoti satrauca. Vēlāk viņa naktī nevarēja gulēt un man vajadzēja apgulties viņai blakus. Viņa teica: “Ja ir Dievs, kā gan viņš varēja pieļaut tādas lietas?”

Tajā vasarā, bija 1962. gads, brālim Branhamam bija sanāksmes Kalifornijā – Southgeitā, Santamarijā un Grassvalijā. Mēs bijām uz tām sanāksmēm un jau gatavojāmies doties mājup, kad viņš jautāja, vai mēs pirms aizbraukšanas neapciemotu viņu viesnīcā, kur viņš ir apmeties.

Mēs tā arī izdarījām, un es brālim Branhamam ieminējos, cik ļoti tā filma satrauca Mariju. Viņa un Sāra, brāļa Branhama meita, kura ar Mariju bija vienā vecumā, netālu spēlējās, un viņš pasauca viņu. Viņš nedaudz parunāja ar Mariju, tad apskāva un palūdza par viņu. Viņš teica: “Labi, tagad ej atpakaļ spēlēties.” Viņš pagriezās pret mani un Džīnu un teica: “Tagad ar viņu viss būs kārtībā. Kad es par viņu palūdzu, kaut kas, kas izskatījās līdzīgs vērša galvai, pacēlās augšup no viņas.” Lieki piebilst, ka kopš tā laika ar viņu viss bija kārtībā.

Vēlāk es klausījos ierakstu ar nosaukumu “Demonoloģija” (Demonology), un tur viņš runā par dažādiem demoniem un to izskatu. Viņš teica: “Epilepsijas dēmons izskatās kā bruņurupucis ar apaļām kājām, kas karājas gaisā.” Es atceros arī, kā viņš stāstīja par sievieti, kas apstājās pie deju zāles, un kad viņš par viņu palūdza, kaut kas tāds kā sikspārnis iznāca no viņas.

VĒLĀK (1962. gadā) Šrivportā brokastīs, kas tika organizētas laikā, kad tur notika sanāksmes, brālis Branhams uzrakstīja zīmīti un paprasīja Billijam Polam, lai atnes to uz galdiņu, kur sēdējām mēs. Viņš vēlējās aiziet ar mums kopā pusdienās, lai runātu par viņa pārvākšanos uz Tūsonu. Tā mēs kopā aizgājām pusdienot, un tad viņš pateica mums, lai sameklējam viņam tur māju.

Neticami, mums nebija nekādu vadlīniju, pēc kurām sākt meklēt māju brālim Branhamam un viņa ģimenei, kur dzīvot. Nebija nekādu instrukciju, piemēram, cik guļamistabām tur jābūt vai kādā cenā mājai būtu jābūt. Man šķiet, ka viņi zināja, ka mēs esam vienkārši, parasti cilvēki, un izvēlēsimies tik labi, cik vien varēsim. Es ticu, ka viņš un māsa Branhama bija apmierināti ar to, ko mēs viņiem atradām.

Bija brīnišķīgi, kad viņi tur bija. Viņi ieradās 4. janvāra piektdienas vakarā. Kad mēs aizgājām viņus apciemot, brālis Branhams neapsēdās, viņš vienkārši stāvēja dzīvojamās istabas stūrī un runāja. Viņš bija norūpējies par daudzām lietām un teica: “Drīz ir jānotiek kaut kam varenam.” Viņš paspēra pāris soļus, atvēra plaši rokas un teica: “Un es tiešām tā domāju, ka drīzumā ir jānotiek kaut kam patiešām varenam.” Tas bija tieši pirms Zīmogu atvēršanas.

MĀSA Branhama vienmēr gribēja, lai es viņai dodos līdz, kad viņa devās pie ārsta, jo viņa teica, ka citādi viņa kļūst tik nervoza, ka nevar atcerēties, ko tas ārsts viņai ir teicis.

Bija diena pirms Pateicības dienas, un brālis Branhams tajā laikā bija Šrivportā. Kad ārsts pataustīja viņas sānu, viņš teica: “Es ar pārliecību saku, Misis Branhama, tur nekā vairāk nav.” Tas bija tieši tā, kā brālis Branhams bija teicis svētrunā “Paskaties atpakaļ uz Jēzu” (Look Away To Jesus). Es biju tur blakus un dzirdēju, ko ārsts teica. Tas audzējs bija prom.

Nākošajā dienā, Pateicības dienā, Sāra, Jāzeps un māsa Branhama atnāca ciemos pie mums. Māsa Branhama bija tik mierīga. Es nekad nebiju redzējusi viņu tik atslābinātu un laimīgu, kā pavisam jauns cilvēks. Bija tik brīnišķīgi viņu tādu redzēt. Viņai bija daudz nastu, un viņa kādu laiku nebija jutusies īsti labi, bet tajā dienā viņa jutās patiešām labi.

BRĀLIS un māsa Branhami viens pret otru izturējās kā labākie draugi. Viņa bija ļoti īpašs cilvēks. Viņai patika smieties un arī patika labi pavadīt laiku. Viņam patika viņu pakaitināt. Viņa bija arī gudrs cilvēks, viņai piemita intuīcija. Viņa nevarēja izturēt visādas muļķības. Viņa bija garīgs cilvēks, ar labu sirdi. Viņa teica, ka nekad nevarēja labi gulēt pa naktīm, kad brālis Branhams bija prom, viņa varēja visu nakti vienkārši gulēt gultā un skatīties pulkstenī, kā laiks iet uz priekšu. Bet, kad viņš atbrauca mājās, viņa gulēja kā nosista un atguva iekavēto atpūtu.

Tas bija liels gods būt viņiem līdzās. Pie tā nekad nevarēja pierast. Viņam patika sadraudzība, un daudzas reizes viņš zvanīja un teica: “Aiziesim šovakar uz kafejnīcu Furr's vakariņās.” Protams, mēs ar lielāko prieku gājām! Viņš droši vien saprata, ka mēs atturētos viņam zvanīt un aicināt, tāpēc mēs gaidījām, lai viņš piezvana mums.

Es atceros vienu dienu, kad mēs bijām bijuši pilsētā paēst, mēs piestājām pie mūsu mājām un vienkārši sēdējām mašīnā un kādu laiku runājām. Viņš teica, ka todien viņam bija bijušas pārrunas un stāstīja par kādu cilvēku no Kalifornijas, kas bija uztraucies, ka nebija maksājis desmito tiesu.

Džīnam bija saldumu uzņēmums, un mēs maksājām desmito tiesu reizi gadā. Kamēr brālis Branhams runāja, es nebiju teikusi ne vārda, bet es vienkārši domāji, vai ir pareizi tā, kā darījām mēs, ka mēs maksājam tikai reizi gadā. Tad tā vienkārši viņš pagriezās, paskatījās uz mani un teica: “Tas nekas, māsa Normana, ja tu gribi maksāt desmito tiesu reizi gadā.”

Tādas lietas notika, kad mēs bijām viņam blakus. Nekad nevarēja zināt, kas notiks. Kungs viņam tikko parādīja, par ko es domāju! Es nezinu, kas gan varētu notikt, ja tev nebūtu tīra sirdsapziņa.

ZOBĀRSTS man bija Meksikā, tieši pāri robežai Nogales pilsētā. Vienu dienu brālis Branhams piezvanīja un teica, ka viņš zina, ka man uz turieni jādodas un ka viņš ar sievu arī gribētu doties, aizvest Džīnu un mani. Tas bija nedēļu pēc tam, kad māsa Branhama tika dziedināta. Viņš gribēja man kaut kā atdarīt ar labu to, ka es biju viņa sievu aizvedusi pie ārsta. Tāds nu reiz viņš bija. Tu nevarēji viņam dot vairāk nekā viņš tev.

Cilvēki man ir jautājuši: “Vai jūs jau no pirmās satikšanās reizes zinājāt, ka viņš ir pravietis?”

Es saku: “Jā, un vairāk nekā pravietis. Mēs nekad nešaubījāmies, ne mirkli. Tieši tāpēc mēs varējām pārvākties uz šejieni tikai pēc viņa vārdiem un nekad neesam pat apsprieduši domu par kādu citu vietu.”