Paaudze

ROZELLA GRIFITA MARTINA

DZIMUSI 1923. gada 22. septembrī, DZĪVO Džesperā, Teksasas štatā.

Stāvot Dieva vīra priekšā,

viņa tika atbrīvota, lai kļūtu

par Dieva mūžīgās žēlastības trofeju.

1952. gada 11. jūlijā brālis Branhams palūdza par mani. Es ar savu māti biju aizbraukusi uz Sivik centru Hammondā, Indiānas štatā, apmēram kādas 40 jūdzes [64. km – Tulk.] no tās vietas, kur es dzīvoju Džolietā, Ilinoisas štatā, lai apmeklētu dievkalpojumus. Kad mēs ienācām telpā, cilvēki dziedāja un slavēja Dievu, un es nodomāju: “Viņi te uzvedas diezgan trokšņaini.” Tad jauks, jauns cilvēks, kurš, kā es vēlāk uzzināju, bija brālis Billijs Pols Branhams, pienāca pie manis un teica: “Māsa, vai tev ir nepieciešama lūgšanu kartīte?”

Es nodomāju: “Kas gan tas tāds ir?” Bet atbildēju: “Jā, laikam,” un viņš man iedeva kartiņu ar uz tās uzrakstītu numuru J-27.

Svētruna, ko runāja brālis Branhams, saucās “Nāciet, skatiet kādu Cilvēku” (Come See a Man), es nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, ka kāds par Jēzu runā tik personiski. Kamēr es viņā klausījos, es sapratu, ka, ja vien es varēšu nostāties šī Dieva vīra priekšā, es tikšu dziedināta.

Kad pienāca laiks lūgšanu rindai, viņi sauca iznākt uz priekšu visus, kuru lūgšanu kartītes bija ar numuriem no J-25 līdz J-50. Es rindā biju trešā. Kamēr es tur stāvēju, kaut kas man teica: “Tu taču negribi iet tur augšā, lai visi šeit sanākušie uzzina, kas tev kaiš, tu izskatīsies smieklīgi un visas tās pārējās lietas.” Bet es biju gatava atbrīvošanai. Es nezināju nevienu Rakstu vietu par dziedināšanu, bet es domāju, ka, ja Dievs ir izveidojis universu un visus pārējos brīnumus, un Viņš radīja mani, tad mana ķermeņa dziedināšana Viņam būtu nieks.

Es nostājos brāļa Branhama priekšā, jūtot tā Klātbūtni, kurš, es zināju, bija Dievs, un es biju pārbijusies. Es biju bijusi metodistu un baptistu draudzēs, bet viņi man nekad neko nebija stāstījuši par lūgšanu rindām. Es nezināju, ko gaidīt. Kad brālis Branhams runāja ar mani, viņš teica, ka redz mani tumsā. Tad viņš teica: “Tu esi alkoholiķe.”

KAD ES pabeidzu vidusskolu, es dabūju darbu birojā. Pēc darba es sāku vakaros kopā ar citām meitenēm iet izklaidēties un drīz man tas jau kļuva par ieradumu pasūtīt dažādus kokteiļus, tieši tāpat, kā darīja viņas. Šķita, ka citiem alkohols nav problēma, vai vismaz tā man likās. Bet ar mani bija citādāk. Jau drīz tas kļuva par apsēstību.

Es dzēru ļoti daudz, bet nekad nekļuvu amorāla. Es atskārtu, ka kaut kas ir pārņēmis manu dzīvi, kaut kas, ko es nevaru kontrolēt. Es sāku baidīties, ka es sajukšu prātā un būšu vājprātīga, un viss, ko es vēlējos, bija būt brīvai un laimīgai. Naktī es atstāju gaismu pie gultas neizslēgtu baiļu dēļ, kas mani vajāja. 1949. gadā, 25 gadu vecumā, es biju hroniska alkoholiķe un šķita, ka man nav nekādu cerību.

Mani vecāki gribēja palīdzēt, bet, tā kā neviens no viņiem nedzēra, viņi nevarēja saprast, kam es eju cauri, tāpat viņi nezināja, ko darīt. Mana mamma nopirka man dūnu mēteli, domājot, ka, ja es ziemā piedzērusies kaut kur uz ielas nokritīšu, es vismaz nenosalšu līdz nāvei. Es pārplēsu vīles pie kabatām un slēpu alkohola pudeles mēteļa polsterējumā. Finansiāli viņi cieta lielus zaudējumus manai ārstēšanai, bet pieci no labākajiem pilsētas ārstiem pilnībā atteicās no manis kā nelabojamas. Viņi man špricēja vitamīnus, lai uzturētu manu dzīvību, jo man nebija apetītes uz nekādu ēdienu, un es dzīvojos pa dažādām slimnīcām, līdz viņiem apnika mani tur redzēt. Es zaudēju labu darbu, jo kļuvu tik vāja, ka nevarēju pastrādāt. Mani kaimiņi par mani uzjautrinājās, jo ķermeņa trīcēšana, kas pavada alkoholismu, izskatās jocīga. Reiz es izkāpu uz ielas pretī automašīnai, kas traucās ar 80 jūdžu ātrumu stundā [128 km/h – Tulk.], cerot atsvabināt sevi no nebeidzamā izmisuma un vienmēr klātesošajām, neremdināmajām slāpēm, no kurām es nevarēju atrast atvieglinājumu. Pietrūka tikai dažu collu, un savā prātā es vēl joprojām varu dzirdēt riepu kaukšanu, kad mašīna bremzējot apbrauca mani.

Tajā visā esot, mana māte nekad neatmeta cerības mani glābt. Mans tētis bija viņai pateicis, ka es nekad nemainīšos, bet viņa teica: “Varbūt viņa pati nevar sevi mainīt, bet Dievs var viņu izmainīt.” Kad es biju savā vissliktākajā stāvoklī, mana māte redzēja vīzijā mani ar Bībeli priekšā. Viņa ticēja, ka Dievs bija devis viņai šo vīziju un viņa pieķērās un ticēja tam vairāk nekā tam, ko bija teikuši ārsti. Viņa lūdza ne tikai par to, lai Dievs dziedinātu un glābtu mani, bet arī par to, lai Dievs lietotu mani pēc tam, kad būs mani izglābis.

Es pievienojos Anonīmajiem alkoholiķiem un spēju palikt skaidrā deviņus mēnešus. Katru dienu es pie savas gultas nometos ceļos un lūdzu: “Dievs, lūdzu, turi mani skaidrā šodien.” Es paliku skaidrā, bet brīva es nebiju. Tā briesmīgā kāre nekur nebija pazudusi, un pat anonīmie alkoholiķi saka, ka tā paliek visu atlikušo dzīvi. Tikai Kristus var dziedināt alkoholiķi.

DŽOLIETAS pilsētā bija autobusa šoferis, kurš bija kristietis, un viņš bija draugos ar manu māti. Viņš bija pazīstams ar to, ka nekad neizlaida nevienu no autobusa, pirms nebija kārtīgi parunājis ar viņu, tāpēc es vienmēr izvairījos kāpt autobusā pie viņa.

Kādu dienu pēc darba man gadījās iekāpt viņa autobusā un viņš man teica: “Rozella, atceries pateikt savai mammai, ka tur uz Hammondu, Indiānas štatā, atbrauks Dieva vīrs. Neaizmirsti to pateikt.” Pēc diviem vakariem es jau stāvēju uz platformas brāļa Branhama priekšā, un ar savām pravietiskajām acīm viņš redzēja mani, apklātu ar tumsu.

“Tu es alkoholiķe,” viņš man teica.

Es teicu: “Jā, ser.” Viņš pateica auditorijai, lai visi noliec galvas, un viņš uzlika savu roku uz manas galvas un izdzina alkohola dēmonu no manas dzīves Kunga Jēzus Kristus Vārdā.

Tajā pašā mirklī es biju brīva! Pirmo reizi savā dzīvē brīva. Tieši tā. Tas bija brīnišķīgi. Es zināju, ka esmu dziedināta. Es zināju to, es zināju, es zināju. Es visiem biju problēma. Bet vienā sekundē, kad es stāvēju Dieva vīra priekšā, kurš piesauca Dievu pēc viņa Vārda, es biju brīva. Tas bija beidzies. Jēzus Kristus teica, ka Viņš mums dos spēku pār ienaidnieku. “Ko Dēls ir atbrīvojis, tas patiesi ir brīvs.”

Kad es sāku iet prom no platformas, pie manis pienāca kāda kundze un teica: “Ak, dārgā, man tevis ir ļoti žēl.” Es apmulsusi skatījos uz viņu un teicu: “Jums nevajag mani žēlot, es tikko tiku dziedināta un ar mani viss ir kārtībā.” Tā bija patiesība. Viņas acis bija sarkanas no raudāšanas, un es jautāju viņai, vai viņai ir kāda problēma. Viņa atklāja, ka viņas meita ir atkarīga no narkotikām un strādā kādā naktsklubā par dejotāju. Viņa man jautāja, vai es varētu viņas meitai piezvanīt un parunāt ar viņu, un viņa iedeva man viņas telefona numuru. Viņu sauca Helēna Proktora.

Kad es no tā dievkalpojuma aizgāju mājās, tajā pašā vakarā es teicu: “Kungs, piedod man ikvienu grēku, ko esmu darījusi visās savās dzīves dienās. Lūdzu, izglāb mani, Kungs,” un kungs brīnišķīgā veidā atklāja man Savu glābjošo žēlastību. Tad notika kaut kas, kas šķita nākam no manas dziļākās esības. Es jutu, kā īstenā es iziet no manis un paceļas līdz pat griestiem, tad ļoti maigi atgriežas un atkal ieiet manā mirstīgajā ķermenī. Es biju nobijusies līdz nāvei. Es domāju, ka mirstu. Tā biju īstā, dzīvā es, bet tajā pašā laikā es varēju sajust sevi tajā gultā.

Kaut kad vēlāk es aizgāju pie brāļa Branhama un pastāstīju viņam, ka man jāzina, kas toreiz notika. Viņš pasmaidīja un teica: “Māsa Rozella, tā bija tava teofānija.”

Nākošajā rītā pēc tam, kad es biju dziedināta, es varēju normāli paēst brokastis, un es jutos tā, it kā es ļoti ilgu laiku nebūtu ēdusi. Visa pasaule man šķita citādāka, pat zāle šķita zaļāka. Es pateicu mātei, ka jūtu stipru vēlmi piezvanīt Helēnai Proktorei, meitenei, kuras telefona numurs man bija iedots. Es runāju ar viņu kādas 45 minūtes un ielūdzu viņu apmeklēt dievkalpojumus.

Tovakar es aizgāju uz sanāksmi un pirmo reizi satiku Helēnu. Viņa dabūja lūgšanu kartīti un, tāpat kā ar mani notika iepriekšējā vakarā, viņas numurs tika izsaukts, un, tieši tāpat kā es, viņa bija nobijusies. Es viņai teicu: “Aizmirsti visu citu un tikai tici Jēzum.” Iedomājieties, es biju izglābta un dziedināta tikai iepriekšējā vakarā, un es jau uzvedos tā, it kā saprastu visu, kas tur notiek!

Viņa rindā bija pēdējā un, kad brālis Branhams par viņu palūdza, Jēzus arī viņu dziedināja. Cik mēs abas bijām laimīgas, asaras tecēja pār mūsu vaigiem, zinot, ka tas bija Dieva spēks, kas mūs ir atbrīvojis.

Helēna vēlāk apprecējās ar evaņģēlistu un viņi abi ar vīru ceļoja pa valsti, liecinot un vedot dvēseles pie Jēzus Kristus.

Vienu citu vakaru, kāds cits vīrietis kopā ar mums atbrauca uz sanāksmēm, viņš arī bija alkoholiķis. Viņi abi ar manu tēti dabūja lūgšanu kartītes, bet tēti neizsauca. Bet to otru vīrieti izsauca. Es noliecu galvu un lūdzu Dievam, lai viņš dziedina manu tēti un izglābj viņu un lai dziedina to vīrieti no alkoholisma, tāpat kā Viņš dziedināja mani. Kad viņš izgāja cauri lūgšanu rindai, brālis Branhams pagriezās un teica: “Meitene tur balkonā pirms nedēļas tika dziedināta no tās pašas kaites, kas ir tev. Viņa lūdzas par tevi un viņa lūdzas arī vēl par kādu citu. Tas ir viņas tētis. Lai viņš pieceļas. Uzliec savu roku uz viņa galvas, un lai viņš pieņem savu dzirdi un glābšanu.” Nākamajā rītā uz tēta spilvena bija asins piliens, jo viņa nedzirdīgā auss bija atvērusies. Vēlāk es atvedu savu tēti pie Tā Kunga.

PĒC TIEM notikumiem turpmāk es savus darba atvaļinājumus plānoju tā, lai tiktu uz brāļa Branhama sanāksmēm. Es biju Indianapolisā, Čikāgā, Ohaijo un pat Kalifornijā.

Viens no pārdevējiem darbā vēlējās noskaidrot visu par mani un jautāja: “Ko tu dodies klausīties? Operu?”

Es atbildēju: “Es klausos sludināšanu.” Viņiem bija manis ļoti žēl, bet es domāju, ka tie ir viņi, pret kuriem vajadzētu just žēlumu! Un es turpināju doties un nekad nenorimu.

Tās sanāksmes visas bija tik labas, un es esmu ļoti pateicīga, ka brālim Branhamam tik ļoti rūpēja cilvēki, ka viņš devās uz tik daudzām vietām. Viņš bija ļoti jauks cilvēks, un citreiz, kad lietas jau kļuva smagas (kad viņam vajadzēja teikt striktas lietas cilvēkiem), viņš tajā nedaudz iepina arī kādu joku. Man viņš vienmēr bija vairāk kā vienkārši cilvēks, mums viņš bija Dieva pārstāvis.

PIRMO reizi, kad es pieņēmu vakarēdienu Branhama dievnamā, es jau prātā biju izdomājusi, ka es paņemšu maizi, bet atteikšos no vīna. Kad es tuvojos zāles priekšpusei, es paskatījos uz brāli Branhamu un viņš teica: “Māsa Rozella, viss būs kārtībā.” Es paņēmu gan maizi, gan vīnu, un kopš tās reizes tā es daru katrā vakarēdienā. Tas pierāda, ka es esmu dziedināta, jo es varu dzert vīnu un tomēr nejust slāpes pēc alkohola.

DIVAS dienas pēc mūsu kāzām es savam vīram Džīnam pateicu kaut ko par Kungu, un viņš sāka raudāt. Viņš teica: “Rozella, es gribu, lai tu mani pieved Jēzum Kristum.”

Es teicu: “Jā, labi.” Un es viņu atvedu pie Jēzus.

Mans vīrs man iedeva šo Bībeli un ierakstīja tajā: “Rozellai, manai dārgajai, mīlošajai sievai. Es tev dodu šo drukāto mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu. Es to daru ne kāda cita iemesla, tikai mīlestības dēļ un tāpēc, ka tu vienmēr esi blakus, kad esi man vajadzīga.”

Katrā Bībelē, kas man pieder, es esmu pasvītrojusi 2. Korintiešiem 5:17 “tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns”.

ES NEKAD neaizmirsīšu brāli Branhamu, jo viņš atnesa man Jēzu. Viņš man pateica: “Nekad nepārtrauc liecināt par Jēzu Kristu,” un jau 50 gadus es esmu liecinājusi dievkalpojumos cietumos, misijās graustu rajonos, dievnamos, slimnīcās, saviem kaimiņiem un cilvēkiem, ko es satieku uz ielas.

Kad brālis Branhams lūdza par mani, viņš jautāja, vai es kalpošu Jēzum visu savu atlikušo dzīvi. Es atbildēju: “Jā,” un es tā tiešām arī domāju. Mans lielākais prieks ir bijis iet un iegūt dvēseles Kungam. Kad es tikšu savās Mūžīgajās Mājās, es joprojām skaļi Viņu slavēšu un mīlēšu Viņu par to, ko viņš manā labā ir darījis.