Brāli un māsa, jūs, mani iemīļotie, es necenšos kaut ko pārspīlēt. Es tikai saku jums Patiesību. Es esmu atbildīgs tikai par Bībeli. Un es saku jums: ja jūs ticat, ka es esmu Viņa pravietis, Viņa kalps, tad ticiet, ka es saku jums Patiesību. Beigas ir tuvu. Cik tuvu – es nezinu, un nezina neviens cits. Taču es zinu, ka mēs dzīvojam Viņa Atnākšanas ēnā.

Vai tad jūs neredzat tos draudus? Vai redzat, kas viņiem ir? Šī valsts cenšas to ignorēt dzerot, smejoties. Tā nedrīkst darīt. Jūs to darāt, lai izvairītos no garīgās izšķiršanas, ka Dievs var parādīt viņiem rokas rakstu uz sienas. Mēs zinām, ka tas tur ir. Varat slēpt to aiz jociņiem un Holivudas, televīzijas, vai arī palikt mājās un vilcināties ar to, ja jums tā gribas. Taču īsteni atdzimis vīrietis vai sieviete, kuriem ir Svētā Gara izšķiršana, atradīs savu vietu draudzē, [brālis Branhams trīs reizes klaudzina pa kanceli-Tulk.], pielūdzot un brēcot, un darot visu ko vien var savā dzīvē, cenšoties atvest grēciniekus. Protams.

Ja tas ir Dievs, tad...jums būtu jāieliek tajā sava sirds, ja jums ir izšķiršana. Strādājiet! Nevajag vienkārši iet un runāt: “Jā, es Tam ticu. Tā ir Patiesība. Tas ir labi. Āmen,” un doties mājās. Ķerieties pie darba. Jūs spējat izšķirt. Strādājiet, kamēr ir Gaisma, jo iestājas nakts, kad neviens vairs nespēs strādāt. Strādājiet, kamēr mums ir atvērtas durvis. Strādājiet, kamēr mums var būt šādas sanāksmes. Atvediet savus mīļotos. Ievediet viņus Evaņģēlijā. Atvediet savus draugus, savus kaimiņus. Dievs nomira par tādiem cilvēkiem. Un mums ir jābūt pietiekami raižpilniem par viņiem, lai strādātu, līdz mūsu rokas nesāks asiņot. Ja mēs to nedarīsim, mēs atnāksim ar tukšām rokām.

Viljams Branhams, svētruna “Izšķirt Tā Kunga Miesu”